Teiksmainais Lennarts

Teiksmainais Lennarts

Anekdotes un nostāsti par igauņu prezidentu

Diplomāts                   

1991. gada augustā Lennarts un kādas draudzīgas valsts ārlietu ministrs paraksta Igaunijas neatkarības atkalatzīšanas protokolu. Draudzīgās valsts ārlietu ministrs Lennartam saka: “Mēs esam seni paziņas, bet kas gan būtu varējis domāt, ka mēs abi kopā parakstīsim mūsu valstu vēsturei tik svarīgu dokumentu.”

“Es jau 1947. gada augustā zināju, ka šāds vēsturisks brīdis pienāks. Taču to, ka es šo dokumentu parakstīšu tieši kopā ar jums, to es patiesi nezināju,” attrauc Lennarts.

Lennartam Vācijā beidzas reprezentācijas līdzekļi. Viņam jāiet uz pieņemšanu, bet ne kreklu nevar nopirkt. Lennarts dodas uz lielveikalu un paziņo direktoram:

“Esmu Lennarts Meri, Igaunijas Republikas ārlietu ministrs. Man jānopērk krekls. Rēķinu, lūdzu, nosūtiet Igaunijas Republikas valdībai.”

Somi nemitīgi apgrūtina Igaunijas vēstnieku ar dažādiem ielūgumiem. Reiz Helsinku Dabas muzejs lūdz viņu atklāt dinozauru izstādīti. Lennarts, kuram tas viss apnicis, uzraksta uz ielūguma rezolūciju: “No mūsu puses ieradīsies Karls Linnejs.”

Tiekoties ar prezidentu Džordžu Bušu, Lennarts uz Baltā nama globusa Kamčatkas tuvumā ar pildspalvu uzvelk krustiņu.

“Te ir ļoti labas zivju vietas,” skaidro Lennarts.

Apjukušais Bušs pāris gadu vēlāk sūdzas Klintonam: “Redzat nu, ko misters Meri izdarīja ar manu globusu!”

Tiekoties ar Lennartu, ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers lielās,

kā Amerika visu laiku atbalstījusi

Baltijas valstis. Nav atzinusi to

iekļaušanu Padomju Savienībā.

Trīs Baltijas valstu karogi visus šos

piecus gadu desmitus karājās pat valsts departamenta foajē.

“Tas tiesa, bet jums jau nav vēja...” bilst Lennarts.

Lennarts atkal ir pie Džordža Buša. Palūkojas istabā visriņķī un piepeši pamana globusu.

“Vai krustiņš vēl ir?” jautā Lennarts.

“Nu, protams,” pasmaida Bušs.

Lennarts pieiet pie globusa pārliecināties.

“Buša kungs! Krustiņa taču nav!”

“Nu, tad uzvelciet,” saka Bušs un pasniedz Lennartam savu spalvaskātu.

Lennarts uzvelk uz globusa krustiņu un pēc tam iebāž spalvaskātu kabatā.

“Tā ir labākā dzimšanas dienas dāvana, kāda man jebkad pasniegta,” viņš Bušam apstiprina.

  1. gada puča laikā Lennarts Helsinkos rīko preses konferenci.

“Ārlietu ministra kungs, kā šis valsts apvērsums beigsies?”

“Es vēl neesmu redzējis nevienu ģenerāli, kas mācētu slaukt govi.”

ASV ārlietu minists Džeimss Beikers apmeklē Tallinu. Žurnālists Lennartam jautā: “Tikai vienu lietu, vai jūs esat apmierināts?”

“Un kā vēl! Katru dienu pie Garā Hermaņa vis Beikeru neieraudzīsi!”

Prezidents

Pēc prezidenta vēlēšanām Lennarts

pirmo reizi apstaigā Kadriorgas prezidenta pili un iepazīstas ar telpām. Visbeidzot viņš vienā mājas spārnā atrod slēgtas durvis.

“Kāpēc šīs durvis ir slēgtas?”

Lennarta pavadonis — vecā kaluma vīrs, paziņo, ka šo telpu kādreiz izmantoja VDK. Patiešām, uz durvīm ir VDK zīmogs.

“Atslēdziet šīs durvis!”

Pavadonis tiepjas, ka viņam neesot tādu pilnvaru.

“Nu, labi. Atnesiet man cirvi.”

Pavadonis izbijies paskatās uz Lennartu un attaisa durvis. Istaba ir pilnīgi tukša.

Lennarts ierodas Sāmsalā. Uz Muhu dambja prezidentu sagaida jaunais pagasta vecākais.

“Kā klājas?” jautā Lennarts.

“Ak, tā nekas, tikai jūra smird,”* atbilst pagasta vecākais — un nobāl...

*Jūra — igauņu valodā “meri”.

Vizītes laikā Dānijā Lennarts ir ieaicināts uz pusdienām Dānijas karaliskajā biržā. Sarunas laikā biržas direktors pašpārliecināti izsakās par Krieviju.

Piepeši Lennarts pieceļas kājās un jautā: “Biržas direktora kungs, es nezinu, vai jūs esat dzirdējis par seno krievu paradumu — pēc tosta izdzert kausu līdz dibenam un tad sasist.”

“Kā nu nezināsim,” biržas direktors koķetē.

Lennarts pasaka tostu, izdzer kausu līdz dibenam un — iesviež to kamīnā aiz muguras.

Kapa klusums... Saskaņā ar protokolu uz tostu jāatbild tāpat. Tā nu pēc kāda laika biržas direktors pieceļas kājās, pasaka tostu, ar nāvinieka sejas izteiksmi kausu izdzer un iesviež kamīnā. Seko vētraini aplausi.

Pirms kārtējās vizītes Latvijā prezidenta kortežs apstājas uz Igaunijas un

Latvijas robežas. Kā protokolā

paredzēts, uz valsts robežas pie

Lennarta mašīnas piestiprina prezidenta karodziņu. Taču Latvijas robežsargs

ir tik samulsis, ka piestiprina karogu ačgārni.

Lennarts misēkli pamana un uzsauc šoferim: “Pasakiet tam jauneklim, lai viņš novieto karogu tā, ka lauvai nadziņi būtu uz leju...”

Satiekoties Tartu ar pagastu vecākajiem, Lennarts sniedz vienkāršotu, taču spožu Igaunijas ārpolitiskās situācijas raksturojumu. Runa beidzas ar vārdiem:

“Situācija ir sūdīga, taču tas ir mūsu nākotnes mēslojums.”

Televīzijas pārraidē pirms prezidenta vēlēšanu otrās kārtas pārraides vadītājs Lennartam jautā: “Pasakiet godīgi un tā, lai saprastu arī vienkāršie cilvēki, kāpēc jūs vēlaties arī turpmāk būt prezidents?”

“Neviena labāka nav.”

Aģentūras ETA foto redakcijas darbinieki apspriež prezidenta vēlēšanu gaitu.

“Ja viņi patiešām neievēlēs Lennartu, mēs savu bodīti varam klapēt ciet. Tad vairs nebūs nevienas labas bildes,” viens no viņiem nopūšas.

1998. gadā prezidents deviņdesmit vienu gadu vecajai tulkotājai Lindai Vīdingai pasniedz Baltās zvaigznes ordeni.

“Paldies, taču es neesmu to pelnījusi,” laureāte saka.

“Es jau nu zināšu labāk,” attrauc Lennarts.

1996. gada prezidenta vēlēšanu laikā Igaunijas TV žurnālists jautā Lennartam: “Ko jūs atkārtotas ievēlēšanas gadījumā ņemtu darbā savā kancelejā?”

“Es paņemtu Selindžeru, grāmatas Uz kraujas rudzu laukā autoru. Viņš rakstīja prezidenta Kenedija runas.”

Tiekoties ar biznesa pārstāvjiem, Lennarts iemīļojis paziņot, ka tūlīt pateiks citātu no kādas grāmatas. Tie māj ar galvām: “Citātu zinām un arī grāmatu esam lasījuši.”

Pēc biznesa pārstāvju aiziešanas Lennarts norūc: “Ne vella jūs nezināt!”

Pastaigādamies pa Kuldīgu, kādreizējo Kurzemes hercogu rezidenci, Lennarts paaicina pie sevis Latvijas drošībnieku priekšnieku. “Jūs pagrūdāt nost no ceļa žurnālistus! Tagad marš! uz mūsu gājiena beigām!”

Žurnālists Lennartam jautā, kas viņa vietā varētu būt Igaunijas prezidents. Lennarts atbild: “Igaunijā ir apmēram 250 000 cilvēku, kas atbilst diviem nepieciešamajiem kritērijiem. Vismaz četrdesmit gadu vecs un Igaunijas pilsonis. Tā kā es nezinu visu vārdus, es negribu nevienu aizvainot, atstājot nenosauktu.”

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pie Lennarta izlaužas sīciņš meitentiņš.

“Lūdzu autogrāfu. Nedusmojieties, ka man nav igauņu vārda — Taņa.”

Lennarts uzplikšķina meitenei pa plecu: “Nebēdā, meitiņ, arī mana māte bija zviedriete.”

Veru pilsētas gaļas kombināta darbinieki uzdāvina prezidentam krietnu daudzumu desas. Lennarts lūdz sekretāram visu pierakstīt. Un aizfaksēt — “...nu, kas viņiem tajā parlamentā ir? Kukuļņemšanas komisijai!”

Kundas ostā ostas kapteinis pieprasa no prezidenta kuģošanas atļauju. Visiem klātesošajiem par izbrīnu Lennarts arī izvelk to no kabatas.

Lennartam tiekoties ar NATO ģenerālsekretāru Ksavjeru Solanu, runas nonāk līdz jautājumam, kad Igaunija varētu kļūt par NATO locekli.

“Manis dēļ mēs varētu pievienoties kaut vai šovakar pulksten piecos,” saka Lennarts.

Preses konferencē Parīzē franču žurnālists jautā: “Kā Igaunijā ar mafiju?”

Lennarts: “Mums ir viskijs. Mums ir mafija. Mums ir viss, kam vienā Eiropas valstī jābūt.”

Pirms Hilarijas Klintones viesošanās Kadriorgas pilī ierodas pāri par desmit Amerikas drošībnieku. Viņi pārbauda pili un nosaka precīzu prezidenta kundzes pārvietošanās ceļu. No tā nedrīkst atkāpties ne par matu!

Kad Hilarija ierodas, Lennarts satver viņu aiz rokas un — sprukt! — pazūd savā kabinetā. Durvju šleperis aizkrīt. Apstulbušie drošībnieki paliek aiz durvīm.

Kāpēc Tartu policija Lennarta vizītes laikā neieveda pilsētā papildspēkus?

Tartu policijas preses sekretārs: “Viņš taču ir mūsu pašu prezidents. Mēs visi viņu mīlam.”

Fragmenti no grāmatas Mūsu Lennarts.

Prezidents Lennarts Meri anekdotēs, faktos, nostāstos. Tallina, Tänapäev, 1999

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Raksts no Septembris, 2000 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">