Tautas Lācis

Vai Vilis Lācis ir viens vai arī viņi tomēr ir divi un pastāv katrs par sevi? – Šis retoriskais jautājums man piesitās nupat šogad, izlasot ziņu par kādu aptauju. “Lūgti nosaukt trīs visu laiku izcilākos latviešus, žurnāla Kapitāls aptaujātie iedzīvotāji visbiežāk minējuši Kārli Ulmani, Raini, Krišjāni Baronu, Jāni Čaksti, Raimondu Paulu, Vairu Vīķi-Freibergu, Ēvaldu Valteru, Vili Lāci, Krišjāni Valdemāru un Aspaziju.”

Vai tiešām “iedzīvotāji” bija velnišķi ironizējuši, par izcilāko latvieti nodēvējot cilvēku, kurš 1940. gada 21. jūlijā no Saeimas tribīnes izrunāja oficiālo aicinājumu deputātiem: “Kopā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību pretim kopīgai nākotnei! (Aplausi.) Latvija – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvdaļa!” Cilvēku, kurš 1949. gada martā parakstīja LPSR Ministru padomes lēmumu Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR un lēmumu Par izsūtīto mantas konfiscēšanu un izlietošanu? Cilvēku, kura cietpaurainos padomju referātus vienmēr vispirms publicēja Pravda, un pēc tam tie tika tulkoti Cīņā, divu Staļina prēmiju laureātu, pie kura zārka 1966. gadā bija izstādīti 7 Ļeņina ordeņi un kura kapa piemineklis tika speciāli būvēts tā, lai aizsegtu cita izcilā latvieša, pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli?

Nē, nebija nekādas ironijas, šis izcilais latvietis ir “pavisam cits” Vilis Lācis – “tautas Lācis”, joprojām vispopulārākais Latvijas rakstnieks, “no vienkāršiem Vecmīlgrāvja ļaudīm” līdz sabiedrības virsotnei izkļuvušais Zvejnieka dēla autors, ar kuru saņemtajos masu mīlestības apliecinājumos var mēroties vienīgi Raimonds Pauls, “vienkāršais Iļģuciema puika”. Lāča tēlā paradoksāli savienojas cauri padomju laikam nēsātais sapnis par skaisto pirmskara Latviju, kur visi kāri ķer Jaunāko Ziņu numurus ar romānaturpinājumiem vai ar Ulmani priekšgalā dodas uz filmas pirmizrādi, – un uz padomju propagandas aparāta platajiem pleciem iznestā “pasaules slava” (manā grāmatplauktā to daiļrunīgi apliecina Uz jauno krastu izdevums albāņu valodā, tulkots no krievu valodas; ja es vispār kādreiz iemācīšos albāņu valodu, tas acīmredzot notiks ar Lāča grāmatu rokā). Ambivalentais latvietis ir gatavs lepoties kā ar vienu, tā otru leģendu, bet nav gatavs savākt Vili Lāci kopā, vienā veselumā un uztvert kā reālu cilvēku.  

1992. gadā, pārtraucot nepabeidzamu diskusiju par Lāci, toreizējais Literatūras un Mākslas redaktors Pēteris Bankovskis rakstīja: “Beletrista un politiskā nodevēja Viļa Lāča literārā vērtēšana, šķiet, ir jaunrakstāmās latviešu literatūras vēstures fona beletristikas speciālistu ziņā, viņa politiskā darbība – starptautiskas tiesas kompetencē.” Tagad, kad atkal pagājuši 10 gadi, publicēti daudzi dokumenti, daži memuāri un nedaudzi pētījumi, joprojām Vilis Lācis un viņa pretrunīgā, miglainā biogrāfija ir tāda kā nolauzta atslēga izpratnei par Latviju. Šķiet, vislabāk Latviju līdz šim izpratuši padomju specdienesti.

Lāču ģimenes bēgļu gaitas, kuru laikā viņi pieredzēja padomju varas atnākšanu Altajā un pilsoņu kara cīņas starp boļševikiem un Kolčaku, beidzās ar atgriešanos Latvijā 1921. gadā. Kāds atgriezās septiņpadsmitgadīgais Vilis Lācis, kurš bija beidzis Daugavgrīvas draudzes skolu un pamācījies Barnaulas skolotāju seminārā (ar to viņa skološanās arī aprobežojās: lai cik jūsmīgi vēlāk Ingrīda Sokolova nebūtu raksturojusi Lāča angļu valodas zināšanas, interesi par Džozefu Konradu un labās manieres, klāt nāca tikai praksē apgūtās jūrnieka iemaņas un dienestā iemācītais – Lācis izrādījās Latvijas armijas rekordists šaušanā ar automātu)? Labās rakstītprasmes dēļ viņš Altajā bija kļuvis par latviešu ciema padomes sekretāru, sauktu par Voloģku-skrīveri un Viskrievijas tautas skaitīšanā angažēts uzskaitīt ne tikai iedzīvotājus, bet arī viņu īpašumu. Vai Lācis Latvijā atgriezās vienkārši ar nepatiku pret Kolčaka virsniekiem un simpātijām pret padomju varu, kā to var spriest pēc 1931. gadā sacerētās noveles Satikšanās? Vai arī Lāču ģimenei līdzi vilkās vēl kāds pavediens, aiz kura bija viegli aizķeksēt tērauda āķīti?

Ilgonis Bērsons, kas raksta grāmatu par 50. gadu notikumiem latviešu literatūrā, par adekvātu uzskata Lāča ģimenei tuvās Veras Kacenas (Kalpiņas) izteikto vērtējumu, ka Vilis Lācis ir cilvēks aiz atslēgām un nav atklāts ne pret vienu: “Tas liek domāt par kaut ko ļoti lielu. Par lielu noslēpumu.”

Biogrāfijās minētais komunistiskās partijas biedra stāžs no 1928. gada (nelegālajā Latvijas kompartijā) Lācim tika piešķirts “ar atpakaļejošu datumu” 1942. gadā. Īstajiem LKP biedriem 1940. gadā bija uzticēta tikai demonstrāciju organizēšana, bet augstākajos marionešu valdības amatos viņi netika aicināti, jutās atstumti no varas un savu aizvainojumu saglabāja arī vēlāk. Ekspansīvais komunistu līderis Žanis Spure pat esot kādā tā laika rautā piedzēries uzlēcis uz galda un aizsoļojis pa bļodām līdz Kirhenšteinam, lai ar savu bravūru un zābaku pie degungala norādītu uz pagrīdnieka pārākumu pār smieklīgo profesoru. Bērsonam ir liecība no kāda bijušā ostas strādnieka, Lāča darbabiedra – padomju laika apcerējumos uzsvērto Lāča darbību ostas strādnieku arodbiedrībā un streiku organizēšanā viņš nav pat pamanījis, “Lācis bija tāds pats kā mēs visi”.

Kas gan varēja būt viņa lielais noslēpums, kas šo trīsdesmito gadu beigās jau sensacionāli populāro, izdevēju Benjamiņu, sabiedrisko lietu ministrijas un paša Ulmaņa atbalstīto rakstnieku noveda pie negaidītās padomju karjeras? Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienā Jaunākajās ziņās Lācis Ulmanim veltīja vārdus “es zinu, es ticu! liekas sakam katrs viņa žests, viņa vārds; šim ticības spēkam ir neatvairāms iespaids uz tiem, kas pulcējušies ap viņu,” Lāča sacerētās lugas izvērtās par aizsargu rīkotu svētku sarīkojumu obligātu sastāvdaļu (vairāku viņu lugu pirmizrāžu datumi ir tieši 18. novembris un 15. maijs).

Noslēpums varēja būt tikai viens – sadarbība ar PSRS izlūkdienestu. Vēsturnieki to min kā ticamu faktu, balstoties gan uz sociāldemokrāta Friča Mendera atmiņām, gan uz to, ka Vilis Lācis 1939. gadā bijis starpnieks sava brālēna, tikko no cietuma atbrīvotā LKP biedra, kontaktos ar LKP vadību un arī kontaktos ar PSRS pārstāvniecības sekretāru Vetrovu, kam Kominterne bija uzdevusi vadīt LKP darbu. Ir zināms, ka tieši no 1928. gada Rīgā sāka darboties padomju tirdzniecības pārstāvniecība, kurai bija tikai viens reāls uzdevums – spiegošana, vervēšana, labvēlīgas augsnes gatavošana. Ilgoņa Bērsona arhīvā glabājas lapiņa, uz kuras pedantiski pierakstīts: ““No 1928. gada Vilis Lācis darbojas kontrizlūkošanā saziņā ar Padomju Savienību,” stāsta Jānis Niedre 1997. gada 14. novembrī Bērsonam.” Un vēl viena: “Ivars Ķezbers, LKP CK sekretārs, stāsta Rakstnieku Savienības vadībai 1990. gada 7. februārī: Lācis ir iesaistīts no 1929. gada PSRS izlūkdienestā. Par to ir dokumentāra liecība Piemaskavas arhīvā.” Ivars Ķezbers apgalvojis, ka viņš šo Latvijas vēsturniekiem šobrīd nepieejamo dokumentu ir redzējis savām acīm.

“Varens un dinamisks ir šis laikmets, latvju tautas veikums nedaudzos gados, dažādi izpaužas tautas līdzdalība lielajā kopdarbā,” Vilis Lācis rakstīja trīsdesmito gadu beigās.” (..) Latvijas tautai nebija brīvības. Tautas ienaidnieku, apspiedēju un izmantotāju kliķe, bruņojusies ar rupju spēku un slēpdamās aiz viltus nacionālisma liekulīgajiem un glaimīgajiem meliem, valdīja pret tautas gribu, žņaudza un laupīja mūsu dzimteni, nospieda to nabadzībā un sabrukumā, nomāca to gara tumsībā, dzina pretim izmiršanai, fiziskai un saimnieciskai bojāejai,” viņš teica Saeimā 1940. gada 21. augustā.

Ko slēpj abi šie tukšo frāžu savirknējumi? Varbūt Viļa Lāča noslēpums bija tikai liels tukšums un nelokāma apņēmība kāpt no pašas apakšas uz pašu augšu ar visiem iespējamiem līdzekļiem? Tā par viņu domā filmas Zvejnieka dēls režisorsVilis Lapenieks: “Drīzāk (..) Lācis būs bijis no tās tipisko karjēristu sugas, kas nodrošinās uz visām pusēm. Kas arī neņemtu virsroku, Lācis arvien būtu “pie šprices”. Un bija arī.” Starp citu, pēc Ulmaņa atzinības un tautas mēģinājumiem apgāzt kinoteātri, Zvejnieka dēlam bija vēl otra, “padomju” pirmizrāde (un es šeit nerunāju par vēlāk uzņemto otro versiju), kur tas pats izstrādājums tika uzdots par pirmo Padomju Latvijas lielfilmu. Arī honorāri bija divi. Filmas peļņa aizgāja valstij, lai segtu atvēlētos filmēšanas izdevumus, autori nopelnīja maz, Lācim tika vien puse no honorāra par scenāriju, ko pēc viņa romāna, Sabiedrisko lietu ministrijas pieskatīts, uzrakstīja režisors – 500 lati. Toties “baigajā gadā”, kad tas pats Vilis Lapenieks bija izmantojis savu apskaužamo avantūristisko talantu, lai Maskavā dabūtu atļauju nodibināt Latvijas filmu studiju, viņš pie viena pārveda Vilim Lācim arī honorāru par sagaidāmo filmas izrādīšanu krievu valodā – 10 000 rubļu, kas tolaik tika mainīti pret latiem attiecībā 1:1. Patīkami pārsteigtais Lācis tiešām džentlmeniski atdeva pusi Lapeniekam. Taču tas bija tikai sākums. Īstā naudas plūsma par tulkojumiem dažādās valodās sākās vēlāk.

Jā, par ideālistu Lāci uzskatīt nav nekāda pamata, bet kāpēc gan viņš nevarēja būt vienkārši ambiciozs cilvēks, kura morāle pieļauj nekrietnus līdzekļus? Bet varbūt nopietna padomju aģenta dēmoniskais tēls mums vienkārši ir literāri pievilcīgāks par “vienkārša” kolaboranta nožēlojamo kūkumu? Man šķiet, ka vienlīdz atbaidošas ir abas versijas: lielais noslēpums vai lielais tukšums.

Lai kā, šķiet, nevienā citā no varmācīgi pievienotajām republikām nebija nedz tik daudz visos sabiedrības slāņos, ieskaitot visaugstākos, savervētu aģentu (tādi, kā tagad dokumentāri pierādīts, bija arī Latvijas lielākā laikraksta Jaunākās Ziņas atbildīgais redaktors Pēteris Blaus, kas 1940. gadā kļuva par sabiedrisko lietu ministru, un ģenerālis Roberts Kļaviņš, kuru iecēla par armijas komandieri, nerunājot nemaz par jaunās politpārvaldes priekšnieku Vikentiju Latkovski, ar kuru iekšlietu ministram Lācim bija visciešākā sadarbība), nedz arī tik daudz sadarboties gatavu pilsoņu un denunciantu. Neko nomācošāku par 40. gadu dokumentiem man līdz šim nav nācies lasīt. Tie met tumšu ēnu pār visu, kas notiek mūsdienās un ar čekas izmeklētāja cinisko smīnu vecīgajās sejās jautā – kāpēc gan tu domā, ka tagad kaut kas ir savādāk? Pilnīgi sirreālu akcentu visu pārējo murgu vidū iezīmē 1940. gada jūlija Ministru kabineta sēžu protokoli ar garum gariem sarakstiem, simtiem krievu, latviešu, latgaliešu, poļu un ebreju uzvārdu – personas, kurām “uz iekšlietu ministra priekšlikumu” pēkšņi piešķir Latvijas pavalstniecību. Kas īsti bija visi šie cilvēki un kāds no viņiem bija labums padomju varai, precīzi nav zināms, atšķirībā no tiem Krievijas latviešu komunistiem, kas neafišēti ieradās padomju bāzēs gan pirms 17. jūnija, gan tieši 17. jūnijā, tika demobilizēti un likti lietā kā uzticami kadri.

Vai Vilis Lācis 1941. gada jūnijā tiešām “pašrocīgi parakstīja” pavēli izsūtīt savu maizes māti Emīliju Benjamiņu? – Neko tādu, ne kopēju, ne atsevišķu viņam 1941. gadā parakstīt nenācās. Vēl neintegrētās un neuzticamās jaunās republikas varasvīriem nemaz netika uzticēts pašiem pieņemt lēmumu par deportāciju, pietika ar padomju “standartdokumentu”, kā arī Šustina, Novika un mazāku gariņu parakstiem. Savukārt plaši pazīstamais un tik tiešām Viļa Lāča paša parakstītais 1940. gada 31. jūlija rīkojums par ģenerāļa Jāņa Baloža un viņa ģimenes izsūtīšanu pamatojās uz tobrīd vēl spēkā esošo 1938. gadā pieņemto Latvijas Republikas likumu par kārtību un drošību valstī (tas savukārt esot pārņemts vēl no Kerenska laika Krievijā sacerēta likuma), kas ļāva iekšlietu ministram vērsties pret personām, kuras tika uzskatītas par drošību apdraudošām. Ingrīdas Sokolovas apgalvojumi, ka Lācis staigājis gar vilcienu vagoniem, cenšoties glābt dažus deportējamos, lai paliek uz filoloģijas zinātņu doktores sirdsapziņas (tāpat kā uz dažu latviešu komunistu un komjauniešu sirdsapziņas lai paliek “tikai uz nāves gultas” paustā atzīšanās, ka Šustins viņus saaicinājis Blaumaņa ielā 5 un ar varu piespiedis uzņemties deportācijas izpildītāju lomu – par to presē ir rakstījusi Mersede Salnāja). Vilis Lācis savu skaidri salasāmo tautas rakstnieka autogrāfu atstāja tikai uz 1949. gada deportācijas dokumentiem, bet tas, protams, neatbrīvo viņu no atbildības arī par 1941. gada 14. jūniju.Četrdesmitā gada 3. oktobrī Vilis Lācis un viņa pirmā sieva Marija piedzīvoja smagu personisku traģēdiju: lifta šahtā nositās viņu jaunākais dēls Ojārs, mājās saukts par Olīti. Stāsti par šo notikumu ir pretrunīgi: vairākās grāmatās teikts, ka Lācis par nelaimi uzzinājis, sēžot kādā sapulcē, bet kādreizējā Lāča sekretāre Mersede Salnāja atceras, ka Ludzā 1944. gada 11. augustā, kopīgi atzīmējot viņas dzimšanas dienu, Lācis Mersedei un savai nākamajai sievai Veltai, kas tolaik bija viņa referente, esot stāstījis par dēla nāvi un teicis, ka viņš pats kopā ar dēlu un sievu izgājis pa dzīvokļa durvīm, bet zēns pirmais meties liftā un atskanējis kliedziens, ko Lācis dzirdot vēl aizvien un dzirdēšot visu mūžu. Vēlāk uzrakstītās atmiņas, Grāmata par Olīti, no kuras publicēts tikai fragments Karogā, 1974. gadā, liecina, ka Ojārs ir bijis savam tēvam īpaši tuvs bērns. Tās vaļējās lifta durvis bija sagatavotas man, Ludzā esot teicis Lācis, taču nekādi pierādījumi šim apgalvojumam nav zināmi. Protams, zinot, cik daudz 40. gadā bija spontānu skolnieku un studentu pretošanās izpausmju, var pieļaut, ka kādam bija ienākusi prātā šāda doma. Taču nelaimei varēja būt pavisam cits iemesls – līdzīgs gadījums bija noticis, piemēram, ar režisoru Voldemāru Pūci, kurš radiofona slikti apgaismotajā kāpņu telpā atvēra lifta durvis un nokrita četrus stāvus zemāk uz lifta jumta. Tas, ka viņš palika dzīvs, bija tīrais brīnums. “Tāda nu reiz bija tā krievu saimniekošana, ka nesalabotās lifta durvis vērās arī tad, kad lifta tur nemaz nebija,” atmiņās raksta notikuma aculiecinieks Vilis Lapenieks.

Atgriežoties pie notikumiem Ludzā 1944. gadā, jāatzīst, ka 1999. gadā Valkas laikrakstā publicētās Mersedes Salnājas atmiņas ievelk dažus treknus triepienus Lāča portretā. Pirmkārt, viņa paziņo, ka Vilis Lācis jau kara laikā slepus, bet regulāri dzēris – šņabi, no tējas glāzēm, dažkārt jau no paša rīta. Otrkārt, kamēr sieva ar vecāko dēlu atradās Krievijā un tajā pašā 1944. gada augustā laida pasaulē vēl vienu Lāča dēlu, pats Lācis Ludzā gulējis ar vienu no savām sekretārēm un veidojis nopietnas attiecības ar otru. Savai pirmajai ģimenei viņš, 1944. gada rudenī atgriežoties Rīgā, vienkārši bez brīdinājuma uzgrieza muguru, lai gan vēlākajos gados tomēr kontaktus ar “atraidītajiem” dēliem Zigurdu un Edvīnu uzturēja.

Taču tiešām interesants ir Mersedes Salnājas stāsts par to, kā Lācis augusta sākumā kādu vakaru smagi piedzēries atgriežas no Maskavas, mēģina sasaukt valdības locekļus, lai paziņotu ko svarīgu, bet kad tas neizdodas, nakts vidū nosēdina sekretāri sev pretī pie pudeles un nesakarīgi runā par Kremli, par tikšanos ar “pašu” un par to, ka Latvijai būs jāatdod Pleskavas apgabalam Abrenes apriņķa pagasti. Viņš plātās ar to, ka ir cilvēks, kas pats sevi izveidojis, pats visu panācis – un arī valsts lietās viss notiekot tā, kā viņš pats to izšķir... Un viņam esot arī piešķirts partijas stāžs. Lasot radās iespaids, it kā Lāča partijas stāžs būtu iegūts tieši apmaiņā pret Abreni, tomēr, kā izrādās, savā drīzumā gaidāmajā atmiņu grāmatā Kādas sievietes vēsture Salnāja precizē – tādas sakarības nav, ja arī stāžs ticis pieminēts, tad vispār, uzskaitot nopelnus. Šī atskaite esot beigusies ar izvemšanos.

Vai tiešām Lācis tā pārdzīvoja par Abreni? Par šo jautājumu Kremlī ar viņu bija runāts jau iepriekš. Ieraksts Lāča dienasgrāmatā 1944. gada 31. jūlijā, Maskavā: “Sekmīga diena. Dienā biju CK VKP. Vispirms dažādās pārvaldēs, pie b. Krupina. Tad piedalījos sēdē pie b. Maļenkova un Ždanova, kur noteica Pleskavas apgabala robežas. Vakarā pieņēma b. Mikojans. Visus mūsu jautājumus atrisināja pozitīvi.” Lēmums par Abrenes atdošanu tiek pieņemts LPSR Augstākās padomes prezidijā 22. augustā un ir jāapstiprina AP sesijā Daugavpilī 5.–6. oktobrī. Taču tur tas dienaskārtībā it kā nemaz nav nonācis. Acīmredzot iztika ar lēmumu šaurā lokā, viss taču tāpat bija skaidrs. Lācis, kas sevi bija labi parādījis sarkanās latviešu divīzijas organizēšanā un sadarbībā ar Kremli, 1950. gadā kļuva par PSRS Tautību padomes priekšsēdētāja vietnieku, bet 1954.–1958. gadā bija tās priekšsēdētājs.

LPSR Ministru padomi Lācis atstāja uzreiz pēc 1959. gada akcijas pret tā saucamajiem nacionālkomunistiem. Nepārspējamais intrigants Pelše jau 1955. gadā bija pamēģinājis, kas sanāks, ja mēģinās pašūpot Lāci, un pasūtījis kādam Cēsu partijas sekretāram Pinksim negatīvu recenziju par romānu Uz jauno krastu. Tomēr Lāča aizmugure izrādījās stiprāka, Pravda nolika kritizētājus pie vietas un Lācis saņēma Staļina prēmiju. Vai arī Lāci varēja pieskaitīt nacionālkomunistiem, kuru vidū nozīmīgākā persona bija ne jau Eduards Berklavs, bet drīzāk gan reālistiskais ekonomists Pauls Dzērve, kura aicinājumos turpināt attīstīt Latvijai tradicionālās rūpniecības nozares un neveidot smago rūpniecību, bija ietverts mēģinājums pretoties plānotajai rusifikācijai? Katrā gadījumā Lācis viņus neaizstāvēja, tieši otrādi, kad Berklavs jau bija aizsūtīts uz Vladimiru vadīt vietējo filharmoniju, Lācis vēl publicēja par viņu kritisku rakstu žurnālā Boļševik. Sašutušais Berklavs atsūtīja viņam vēstuli, kurā gribēja bībeliski izsaukties: Lāci, tu esi Jūdass! – bet, vāji pārzinot Bībeli, uzrakstīja: Lāci, tu esi Kains! Lāča aiziešanai no amatiem, protams, pietika ar viņa nopietnajām slimībām, taču varbūt viņš būtu vēl kādu laiku noturējies. Viņu pie viena klusām nostūma tajā pašā “buržuāziskā nacionālisma” bedrē, lai atbrīvotos vieta nākamajiem – Pelšem, Vosam, Peivem un Rubeņiem, kas sekoja “Lāča un Kalnbērziņa laikmetam” Latvijas vēsturē.

Romantiskākā leģenda par rakstnieku Vili Lāci man šķiet stāsts par Zvejnieka dēla manuskriptu, ko Lācis atnesis Jaunāko Ziņu redakcijā. Pēc noliktajām 2 nedēļām redaktors – vai tas bija literārās nodaļas redaktors Skalbe vai sākumā kāds cits, te nu man jāatzīstas nekompetencē – ņēmies gari un plaši stāstīt, ka romāns nav labs, bet autors talantīgs, un kā viņam būtu turpmāk jāstrādā. Lācis tikmēr pētījis aukliņu, ar ko manuskripts apsiets, un tad pajautājis: vai jūs arī esat braucis jūrā? – “Nē, nekad,” atbildējis redaktors. – Bet kā tad jūs tik labi protat sasiet jūrnieku mezglu? Nelasīšanā pieķertais redaktors kaunīgi palūdzis atnākt vēl pēc kāda laika, bet drīz vien Lācis jau ieraudzījis savu romānu Jaunāko Ziņu lappusēs. Tik jaukam stāstiņam, kas lieliski iederas Lāča tālaika tēlā, var piedot, pat ja tas no viena gala līdz otram izrādās izdomāts.

Kā zināms, Jaunākajām Ziņām ar Lāča palīdzību izdevās krietni palielināt tirāžu. Šodien tomēr “tautas Lāča” komerciālā pievilcība ir izsmelta. Populārais romāns Vecā jūrnieku ligzda (atjaunojot sākotnējo redakciju; pēc pārveidošanas autors bija darbu nosaucis par Zītaru dzimtu) gan mūsdienu Latvijā kļuva par pirmo precedentu autortiesību izsolei: šo darbu vēlējās izdot vienlaikus trīs izdevniecības, bet tikai viena – Jaunā Daugava iegādājās ekskluzīvas izdošanas tiesības par cenu, kurai piekrita visi Viļa Lāča mantinieki. Nepārtaisīto Zvejnieka dēlu ar profesionālu pēcvārdu nesen riskējusi no jauna izdot Jumava, bet apgāda Atēna ieceri par Lāča darbu izdevumiem pagaidām nobremzējis komerciāli neveiksmīgais Andreja Upīša romāna Zelts atkārtotais izdevums 1998. gadā (arī pārējām izdevniecībām minētie izdevumi neizrādījās nekāda zelta bedre). “Runa jau nav par bestselleriem un pārdošanas skaitļiem, vairāk par to, ka acīmredzot Lāča un Upīša darbu atkārtotiem izdevumiem nav pienācis laiks, daudziem mājās ir padomju laika Kopotu rakstu u.c. izdevumi, turklāt jaunie izdevumi nevar būt lēti, galvenokārt, pateicoties autortiesību aģentūras rūpēm par mantinieku tiesībām,” saka Atēnas redaktors Jānis Oga.

Katram, kurš kādreiz pasmaidījis, lasot Raiņa pierakstītās “radāmās domas” un meklējis aiz lielām idejām mazu cilvēciņu, ir vērts ieskatīties Lāča Kopotu rakstu 22. sējumā, 1942.-1960. gadā pierakstītajos literārajos uzmetumos. Trīsdesmitajos gados Lācis pauda sportiski vīrišķīgo uzskatu, ka literārās dotības kā muskuli ar neatlaidību var uztrenēt katrs, kas prot rakstīt, un apgalvoja, ka Zvejnieka dēls būs “īsts” romāns: tajā “nebūs vārdu “domāja, sajuta, ilgojās utt.” – nekā iekšķīga, neredzama, abstrakta, bet būs “darīja, sacīja utt.”” Viņa programma bija jūtu un dvēseles atklāšana bez “gariem domu gājieniem”, un nenākas šaubīties par to, ka šī bestsellera rakstīšanas programma trāpīja desmitniekā. Jo kas gan cits joprojām nodrošina Lācim “tautas” rakstnieka statusu, ja ne atbilstība tam patīkamajam intelekta stāvoklim, kad cilvēks visu saprot un tas neprasa no viņa nepatīkamu sasprindzinājumu? Salīdzinot ar Raiņa uzmetumiem (lai gan tas ir nekorekts salīdzinājums un godīgāk būtu bijis no tāda atturēties), Lāča piezīmēs epohāli lielais cilvēks veltīgi pūlas noslēpties aiz mazām idejām. “Cikla plāns: 1. 1905. gads. Centrālais varonis 17 g.v. Nošauj tēvu, brāļus, nodedzina mājas. 4 loksnes. 2. 1918. (1919.) gads. Valmieras komjaunieši. Viņu traģiskais gals. Centrālais varonis – partijas biedrs, vadošs cīnītājs – 30-32 gadu vecs. 6 loksnes. 3. Kremlis, Perekopi, Kromi. Latviešu strēlnieki revolūcijā, pilsoņu karā. Ļeņins. Sociālisma celtniecības sākums. Centrālais varonis te. Tad viņu sūta pagrīdes darbā uz Latviju. 5 loksnes. 4. Reakcijas nakts. Smiltena gals (1930.–1935. gads). Paņemt kādu spilgtu, dramatisku notikumu no komjaunatnes pagrīdes cīņām tajā laikā. Centrālo varoni apcietina. 4 loksnes. 5. Imants Sudmalis un viņa biedri. Sudmaļa epopeja vācu okupācijas laikā. Pats dramatiskākais brīdis, viena nedēļa. 6 loksnes. 6. Jaunās dzīves cēlāji. Komjaunieši, viena brigāde, konkrēts spilgts darbs pie padomju varas pēc Tēvijas kara ap 1950. gadu – desmit gadi padomju varas. 5 loksnes. Sekstaloģija. Sīkumi vēlāk. 12.VI 1950.g.” “Labi, dramatiski, spraigi, asi un dziļi,” kā saka pats Lācis.

No Kopotu rakstu vēstulēm un runām, tāpat kā no Ingrīdas Sokolovas uzrakstītās biogrāfiskās grāmatas No tautas tautai (sērijā Ievērojamu cilvēku dzīve), kurā plaši, bet bezjēdzīgi citēta viņa dienasgrāmata, dveš tāds tukšums, aukstums un nepārvarama apnicība kā no līķu kambara. Ir vajadzīga stingra pētnieka apņēmība, lai ilgāk šajos tekstos uzkavētos. Laikam tāpēc tik atsvaidzinoši patiesa izskatās šī Sokolovas pasāža: “Spriežot pēc Lāča daiļrades, mēs varam secināt, ka viņu vienmēr ir saistījuši cilvēki ar asiem pagriezieniem biogrāfijā, ar augstu riska pakāpi. Viņš no sākuma līdz galam vērīgi sekoja mūsu čekista sešus gadus ilgajai leģendai Anglijā, kur viņš kopā ar kolēģiem bija uzņēmis visu angļu izlūkdienesta sitiena spēku. Kad šis cilvēks, spīdoši izpildījis uzdevumu, 1955. gadā atgriezās no Londonas, Lācis pats viņam pasniedza ordeni un pēc tam ar īsti jauneklīgu interesi sāka izprašņāt par darbu Anglijā – par to, kā noslēdza līgumu ar “sūtni” Zariņu, kā ieguva emigrācijas līderu uzticību, uzdodot sevi par antikomunistiskās pagrīdes pārstāvi.”

Villa Stokholmas un Gdaņskas (Dancigas) ielas stūrī sākotnēji piederēja ķīmisko tīrītavu īpašniekam E. Dancigeram. Otrā pasaules kara laikā te mitinājās SS ģenerālis Jekelns, kurš drīz gan pārcēlās uz lielāku ēku turpat līdzās. “Kad vācieši gāja projām,” atceras Ināra Ķemere, kas tolaik bija maza kaimiņu meitene, “viņi māju ar kaut ko aplēja, es pati redzēju milzīgo liesmu, stāvēju un skatījos, man tas šķita aizraujošs skats. Palika tikai apdeguši mūri un tumši pagrabi, kuros visi apkārtnes bērni pēc tam nāca spēlēties un es tur kopā ar viņiem ielauzījos krievu valodā.” Nodegušās Dancigera villas vietā 1956. gadā Vilis Lācis uzcēla pats savējo – arhitekta Osvalda Tīlmaņa projektētu māju, kurā, atdarinot Mežaparka vēsturisko apbūvi, veikli izgrozoties starp tā laika būvniecības normām un izmantojot pagrabus, izdevās ietilpināt 400 kvadrātmetrus.

Māja no malas izskatījās neuzbāzīga, klusa un neapdzīvota, saimnieki reti kad parādījās ļaužu acu priekšā. Nenotika svinības, pat pie bērniem gandrīz nemanīja nākam draugus. Kad ielīksmojušies filoloģijas studenti, kas netālu sagaidīja jauno 1962. gadu, sadomāja iet apsveikt tuvumā dzīvojošos slavenos padomju rakstniekus, viņus priecīgs pie sevis ielaida Žanis Grīva, pēc zināmām šaubām un pārbaudes zvana Grīvam – arī Anna Sakse, bet Lāča mājkalpotāja paskaidroja, ka Lācis ir slims un studentus nevar pieņemt. Viņi gan nodziedāja pie loga Aijā, žūžū lāča bērni, bet Lācis logā neparādījās. Šī bija māja, kurā reimatisma, diabēta un endarteriīta slimnieks Lācis, pirms 61 gada vecumā nomira ar infarktu, piedzīvoja divus insultus (otrais stipri ierobežoja runas spējas) un gangrēnu. Velta Lāce no rītiem pati sēdās pie Volgas stūres un brauca uz žurnāla Zvaigzne redakciju. Pārtiku gādāja mājkalpotāja, dzīves pēdējos gados, kad Lācis bija vīlies “ķīmijā”, cīņai ar gangrēnu viņa veda no tirgus mellenes. Māju sargāja milicis garā šinelī. Blakusnama pirmā stāva dzīvoklī apmetās Viļa Lāča māte, māsa Milda un māsameita, tomēr nekāda bieža ciemošanās vienam pie otra nenotika. Mātei, kas Lāča jaunības gados bija lēmusi ģimenes gaitas, bija cieti sejas vaibsti. Arī māsas Mildas sejā valdīja bezkaislīga marmora izteiksme. Lācim neesot paticis māsas vīrs, un kara gados viņš it kā esot parūpējies par to, lai šis cilvēks nokļūtu turpat, kur daudzi, un nekad neatgrieztos. Vecumdienas Milda pavadīja Berģu pansionātā.

Toties bieži vien pa Stokholmas ielu no tramvaja puspavērtā mētelī ar portfeli rokā nāca Veltas Kalpiņas brālis, bijušais LPSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, vienīgais cilvēks, par kuru varētu apgalvot, ka viņš Lācim bija kļuvis diezgan tuvs un varbūt zināja par viņu ko vairāk, nekā citi. Lāča dienasgrāmatā ir tādi ieraksti kā “nosēdējām ar Voldi līdz diviem naktī” vai “atnāca Voldis, dzērām konjaku, runājām līdz vieniem”, bet par ko bija šīs sarunas, nav ne vārda. Burtnīcas glabājas pie Veltas Lāces, bet uz mašīnas pārrakstīto un izrediģēto dienasgrāmatas manuskriptu, kas labu laiku atradās Lāča muzejā un tiek citēts grāmatās, bija sagatavojis Kalpiņš. To bija paredzēts iespiest Kopotajos rakstos, tomēr tas nenotika. Vai pašās burtnīcās ir kaut kas vēl, kaut jel kas tāds, kas varētu pacelt kādu aizkara stūri un apgaismot Viļa Lāča dzīves noslēpumu? Visticamāk, ka ne. “Iegāju vannā” vai “bija frizieris” – bieži vien ir viss, ko var izlasīt arī par Latvijas vēsturē svarīgu notikumu dienām. Tāpat kā Lāča sejā, arī viņa dienasgrāmatā nepakustas ne vaibsts.

Lāča dēls Leonīds, kura ārienē un veselībā atspoguļojās poliomielīta sekas, studēja svešvalodu fakultātē. Kluss, nepretenciozs cilvēks, kas strādāja vispirms skolā, tad bibliotēkā, veselībai strauji pasliktinoties, bija redzams vairs tikai Mežaparkā, neuzkrītoši remdēja ciešanas alkoholā un, līdzīgi tēvam piedzīvojis gangrēnas mokas, pārcietis kājas amputāciju, 1998. gadā atstāja šo pasauli. Jaunākajam dēlam Jurim mūziķa karjera nepalīdzēja apiet tās pašas alkohola izliktās lamatas, kurās pirms viņa jau bija iekritis brālis un vecākais pusbrālis Zigurds (arī viņš ir miris), arī Lāča māsasmeita. Edvīns, jaunākais dēls no pirmās laulības, lielāko daļu mūža veselības dēļ pavadījis pansionātos. Tikai nevēlēšanās demonizēt Viļa Lāča tēlu arī šajā aspektā var atturēt no kārdinājuma lieki atkārtot vārdus par tēvu grēkiem, par kuriem cieš bērni, vai tautas lāstu. Iespējams, dzīves nasta – būt Lāča bērniem, kas viņiem tika uzkrauta neatkarīgi no pašu gribas, izrādījās par smagu.

Rīgā izplatīto stāstu, ka Vilis Lācis pavēlējis noplēst Doma baznīcas zaļi apsūbējušo vara skārdu, lai uzliktu jumtu savai vasarnīcai (drīzāk jau bija domāta jaunā māja), neapstiprina Doma baznīcas draudzes priekšnieks Kaspars Upītis: “Es atspēkotu šo leģendu par 99 procentiem, jo tikai 1959. gadā baznīca tika atdota valstij, torņa un jumta izpēte sākās 1961. gadā un jumta remontdarbi – tikai astoņdesmitajos. Par Viļa Lāča nodomiem šajā sakarā man nekādu ziņu nav.” Saulcerītes Vieses grāmatā par Mežaparku publicēta 1984. gadā uzņemta fotogrāfija, kurā redzams, ka daļu Lāča mājas jumta sedz kārniņi, bet daļu skārds. Taču tagad viss jau izskatās citādi, jo 1984. gadā dibinātais Viļa Lāča muzejs darbību pārtrauca deviņdesmitajos gados un Velta Lāce, nespēdama segt izdevumus, māju pārdeva. Es uzzināju Veltas Lāces tagadējo adresi, bet neaizgāju pie viņas un neuzdevu nevienu jautājumu. Lai mūsu lasītāji to uztver kā žurnālista vai hronista necienīgu mazdūšību, man vienalga. “Arī Velta nezina visu,” reiz izteicies Voldemārs Kalpiņš, bet pārliecināties, vai viņai tik tiešām ir grūtas vecumdienas par spīti laulībām ar vienu no “10 visu laiku izcilākajiem latviešiem”, nav nekādas nepieciešamības. Vēlreiz mainījis īpašnieku, nams Stokholmas ielā 33 tagad pieder kādam Kaļiņingradas apgabala miljonāram, un pie tā vairs nav plāksnes, kas liecinātu, ka te norietēja vispopulārākā latviešu rakstnieka un kolaboracionista dzīve.

RL mājaslapā lasāms arī Ilgoņa Bērsona raksts Vai tikai diktors?, kā arī saruna ar Tālrītu Krastiņu Lāča mednieks.