Tauta un taisnība

Vladimira Sorokina grāmatas Krievijā dedzina mūsdienu Putina atbalstītāji. Bet rusofobijas veicināšanai visā pasaulē Putins šī gada 2. martā ir izdarījis tik daudz, cik nav spējis neviens no iepriekšējiem Krievijas valdniekiem. Viņš ir skaidri norādījis, ka krieviski runājošo iedzīvotāju atrašanās ārpus Krievijas ir drauds šo mītneszemju neatkarībai.

Ilmārs Šlāpins, “Putina karš pret krieviem”, Satori, 10. martā

Kā mums māca pazīstamais gadījums ar Pēteri Šlemīlu, cilvēkam, kurš pazaudē savu ēnu, stāv priekšā grūtas dienas. Ēna ir neaizstājams pavadonis, kuram gan ikdienā nepievērš uzmanību, tomēr uz cilvēku bez tās raugās diezgan šķībi. Tā vien liekas, ka līdzīgi ir ar nacionālo piederību. Tā ikdienā neliek daudz par sevi uztraukties, taču indivīds, kuram ar to ir problēmas, visbiežāk piesaistīs sev uzmanību – un ne jau pozitīvā nozīmē. Krimas krīze atgādināja mums par dažām skarbām patiesībām: mēs dzīvojam pasaulē, kurā “valstis” pašsaprotami pieder “tautām” un tiek ar tām identificētas. Tādēļ, lai savā domāšanā pilnībā atraisītu kādu “tautu” no tai piederošās (vai vismaz iecerētas) “valsts”, ir nepieciešams krietni vairāk piepūles, nekā pārmērīgi nepolitizējies cilvēks jebkad gribēs šādam uzdevumam veltīt. Tas savukārt rada jau pamanītās problēmas situācijā, kad Krievijas Federācija veic militāras avantūras kaimiņvalstīs.

Lai ilustrētu savu domu, vienlaikus saudzējot lasītāju nervus, izmantošu pazīstamo Ernesta Gellnera nošķīrumu starp divām fiktīvām valstīm – postimpērisko Megalomāniju un tās bijušo koloniju, topošo nācijvalsti Ruritāniju. Megalomānijas impērisma recidīvs, kad šī lielvara militāri apdraud bijušās kolonijas, protams, pamatīgi uzjunda Ruritānijas iedzīvotāju jūtas pret megalomāniešiem. Atmiņā nāk visi pagātnes pāridarījumi un traumas, pieaug vēlme beidzot doties svētajā karā pret apspiedēju, lai beidzot reizi par visām reizēm nocirstu hidras galvu. Vienīgā problēma, ka Ruritānijā dzīvo ievērojams daudzums megalomāniešu – cilvēku, kas pēc valodas un kultūras identificējas ar bijušo metropoli. Šādā situācijā ruritānieši prasa, lai visi viņu valstī dzīvojošie “etniskie” megalomānieši norobežotos no Megalomānijas impēriskās politikas. Citiem vārdiem, viņiem jākļūst par tādiem megalomāniešiem, kas ienīst “savu” nācijvalsti Megalomāniju, kura pārkāpj cilvēktiesības un īsteno impērisku politiku kaimiņvalstīs. Megalomāniešiem Ruritānijā būtu visādi jākritizē Megalomānijas politika, jāveido organizācijas, kuras no ārzemēm censtos panākt Megalomānijas impēriskā režīma maiņu, publiski jādemonstrē nepatika pret šo zemi, un tamlīdzīgi. Viņu kā megalomāniešu identitātei būtu jāsadzīvo ar spīvu naidu pret Megalomānijas politiskajām pretenzijām. Tad ruritānieši viņus varbūt varētu pieņemt kā savējos.

Bez jokiem – tas patiešām ir iespējams. Īpaši jaunajā, globalizētajā vidusšķirā ir atrodama virkne ļaužu, kas spīvi neieredz “savu” nācijvalsti. Vēl vairāk – ir pat cilvēki, kas šās savas nācijvalsts kritizēšanu ir padarījuši par starptautiski pieprasītu un samērā ienesīgu nodarbošanos, – ļaudis, kas zināmās ārzemju auditorijās labprāt tēlo “labo latvieti”, “labo krievu”, “labo serbu” un tamlīdzīgi. Taču tas nekad nekļūs par masu fenomenu – īpaši jau mirkļos, kad attiecīgā valsts iesaistās kādā vērienīgā konfliktā. Atcerēsimies visādu šķietami internacionālistisku sociķu nostāšanos katram savas tēvijas pusē, kad sākās Pirmais pasaules karš, – un masu atbalsts Krimas operācijai vairs neliksies dīvains.

Kāds varētu vaicāt – bet kā gan var mīlēt savu valsti, ja tā pārkāpj cilvēktiesības un iesaistās agresijā pret citām valstīm? Katram godīgam cilvēkam taču būtu jāiedegas naidā, kad tiek pārkāptas cilvēktiesības, viltoti vēlēšanu rezultāti, anektētas svešas teritorijas, un tamlīdzīgi. Varbūt būtu jāiedegas, bet diemžēl neiedegas. Liberālisma pārliecība par universālo vērtību prioritāti iepretim atsevišķajām ir ļoti cēla. Tomēr realitāte šo pārliecību nepārstāj konfrontēt ar seno principu: “Tā ir mana valsts, vienalga, vai tai ir taisnība vai nav.” Nācijvalsts kā princips ir daudz dziļāk iesakņota mūsdienu sabiedrību apziņā nekā demokrātija vai cilvēktiesības. Nemeklēsim piemērus tālu: Latvijas Saeima ir vairākkārt nosodījusi padomju okupāciju, kas izdzēsa no kartes Latvijas valsti. Taču tā ne ar pušplēstu vārdu līdz šim nav nosodījusi Ulmaņa apvērsumu, kurš gan Latvijā pielika punktu demokrātijai un cilvēktiesībām, bet ne nacionālajam val­stiskumam. Tādēļ prasīt, lai cilvēki masveidā noliegtu “savas” nacionālās valsts politiku tādēļ, ka tā nerīkojas demokrātiski un tiesiski, nav liela pamata. Protams, vēsture zina daudzus dižus emigrantus, kuri cenšas no ārienes veicināt režīma krišanu – reizēm pat ļoti efektīvi. Taču tad, kad runa ir par nacionālā valstiskuma “būt vai nebūt” masu uztverē, šādi emigranti lielākoties zaudē jebkuru ietekmi. Aleksandrs Hercens, 1863. gadā atbalstīdams poļu dumpi, ātri vien kļuva margināls un neietekmīgs. Ļeņins, kad boļševiki 1914. gadā pretojās Krievijas bruņošanās kredītiem, uz dažiem gadiem zaudēja jebkuru ietekmi. Un arī mūsdienās uz Eiropas emigrantu citadeli Šveici emigrējušajam Hodorkovskim Krievijā nekas īpaši daudz nespīd.

Es negribu teikt, ka cilvēku kultūras identitātes cieša saikne ar nacionālo valstiskumu ir kaut kas morāli vēlams. Nebūt ne. Var jau būt, ka kaut kad nākotnē tiešām kļūs iespējams kāds īsti liberāls nacionālisms, kas vispārējus cilvēktiesību un demokrātijas principus stādīs augstāk par savējo, atsevišķo, nacionālo. Taču tas noteikti ir rītdienas, nevis šodienas jautājums. Tādēļ sagaidīt no mūsu vietējiem megalomāniešiem, ka tie masveidā sekos ruritāniešu liberālajai inteliģencei un sāks nīst Megalomānijas valsti, nav sevišķi reālistiski. Savukārt reālisms varbūt ir grēks morālei, bet politikai tas noteikti ir tikums.