Tas taču nav par bitēm

Lisa Džerarda ir dzimusi Austrālijas īru ģimenē, taču slavu ieguvusi Anglijā. Kopā ar Brendanu Periju viņi izveidoja duetu Dead Can Dance, kas, pateicoties ierakstu kompānijai 4AD, kļuva par vienu no noslēpumainākajām kulta grupām 80. gadu vidū. 1995. gadā viņa uzsāka solo karjeru un ir augsti novērtēta kino mūzikas autore. Savā repertuārā iekļaujot mūziku, sākot no Hendeļa un beidzot ar irāņu tautas dziesmu, Lisa vienmēr saglabā viduslaicīgu pietāti pret savu balsi un instrumentu. Iebraukusi Rīgā, lai sniegtu izpārdotu 18. novembra koncertu Operā, viņa ar prieku piekrita īsai sarunai, kuras laikā, šķiet, centās pateikt iespējami vairāk.

I. Š.

Lisa Džerarda: Par ko jūs gribat runāt? Parunāsim par kaut ko nopietnu!

Rīgas Laiks: Jā, viens no jautājumiem, ko es gribēju uzdot, ir par jūsu mūzikas nopietnību.

Džerarda: Šī nopietnība ir mana dzīve. Kāpēc? Tāpēc, ka es esmu māksliniece un man ir mākslinieces dvēsele. Es nespēju būt nekas cits. Es nespēju būt viduvējība. Taču tajā pašā laikā - tas, kas citiem cilvēkiem šķiet viduvējs, tas mani fascinē. Tas viss ir subjektīvi. Tas, ko es vēlos aizsniegt, ir cilvēka sākotnējās personības dziļākie slāņi, kas eksistē zem visiem tiem miljoniem masku, kuras mēs gadu gaitā uzceļam sev visapkārt. Es bieži domāju gan par valodu, gan par tām lietām, kas nāk no mūzikas, un es domāju par ūdeni. Jūs taču zināt, ka ūdens ir apveltīts ar atmiņu. Ir atklāts, ka ūdenim piemīt atmiņa. Tāpēc darbojas homeopātiskā medicīna, kad jūs pievienojat vienu pilienu un tas izmaina visu ūdens struktūru. Jo ūdens atceras, kāds tas bija sākumā. Un tagad padomājiet par to, cik procentu ūdens ir mūsu ķermenī, un padomājiet par to tūkstošiem cilvēku garo priekštecību pirms mums - par to sīko pilienu ūdens mūsu ķermenī, kas ietver sevī viņu visu atmiņas. Tas ļauj zinātniski izskaidrot, kāpēc mēs jūtam saikni ar visiem šiem cilvēkiem, kāpēc tie mums šķiet tuvi. Lūk, tāpēc šī teorija mani fascinē. Tagad daudz runā par bišu izmiršanu. es vakar gulēju gultā viesnīcas istabiņā un domāju: tas taču nav tikai par bitēm. Tas ir veselas ķēdes sākums - no sākuma bites, tad lapsenes, tad putni. mēs nedrīkstam izjaukt ekosistēmas līdzsvaru, jo caur ēteru, caur mitrumu atmosfērā, caur mitrumu cilvēkos un mitrumu dzīvniekos mēs visi esam saistīti. Un tas palīdz saprast Dievu, tas palīdz saprast, ka mēs esam iemiesotas dvēseles, ka mēs esam viens vesels. Ja vien mēs spējam attīrīties, atrast līdzsvaru, tad mēs varam atklāt sevī pilnības potenciālu. Kas arī ir Dievs. Dievs ir pilnība. Mēdz teikt, ka pasaule ir nepilnīga, Dievs ir pilnība. Ko tas nozīmē? Tas izklausās pēc baznīcas muļķībām, kas patiesībā nenozīmē neko. Ja mēs gribam sasniegt savu potenciālu, mēs to varam izdarīt ar mūziku. Tas ir jādara katru dienu. To klausīties var būt garlaicīgi. un ļoti nomācoši. Taču kaut kādā dīvainā veidā tas palīdz mums atcerēties. Šādai mūzikai es esmu veltījusi savu dzīvi. Es jūtu saikni ar seno cilšu kultūru, ar antīko kultūru, tām lietām, kas rezonē ar visu mūsu zināšanu bagāžu.

RL: Vai mūzika maina cilvēku, kas to klausās?

Džerarda: Kā tā var mainīt viņu? Man ir kāds draugs, kurš teica to pašu - cilvēki mainās caur to, ko viņi klausās. Tā nav tiesa. Sāpes maina cilvēkus. Sāpes maina jūs. Kad tu dzemdē bērnu, tu pēkšņi kļūsti par māti. Pirms tam tu nebiji māte, tu pat nesaprati, ko tas nozīmē. Dzemdību sāpes izraisa izpratni par pilnīgi jaunu ideju. Es esmu ļoti daudz eksperimentējusi ar saviem bērniem, liekot viņiem darīt to un nedarīt šito, bet galu galā pienāk vakars, un tu saproti, ka tikai tad, kad tu esi kliedzoši atklāts pret viņiem, viņi mainās. Tas liek viņiem domāt. Tev jābūt kliedzoši atklātam. Un dažkārt tas sāp. Un tas sāpina viņus. Un dažkārt tas tevi sāpina vairāk nekā viņus. Un tieši tāpat ir ar mūziku. Tev jābūt atklātam līdz galam. Tev jāstāsta, kas atrodas dziļi sirdī, tas, kas ir tabu, tas, ko ir aizliegts stāstīt. It īpaši vīriešiem, kas savā būtībā ir ārkārtīgi trausli. Tā cerību un atbildības kārtiņa ir ārkārtīgi plāna. Tāds ir mans darbs - es izaicinu cilvēkus doties atklātā kosmosā, un viņi tam vienkārši ļaujas. Bet es nedrīkstu ļauties. Ja es to darītu, tas būtu līdzvērtīgi tam, kas notiek mašīnā, kad kāds tev līdzās aizmieg. Viņš velk tevi sev līdzi, un tu aizmiedz pie stūres. Tā ir tieši tāda pati iesnaušanās. Tā ir kā pasivitāte, kas velk mūs atpakaļ pie mūsu tumsonības un dusmām. Paskatieties uz aborigēniem - vajadzēja miljons gadu, lai viņi sasniegtu savu patieso potenciālu. Viņi prata staigāt pa zemi, neuzkāpjot nekam, ko varētu ievainot, neiekārojot neko. un vienlaikus izbaudot visdziļākos garīgās izpratnes līmeņus. Kāpēc mēs to neprotam? Ziniet, tāpēc, ka mēs šajā darbā esam iesācēji. Mēs esam darba pašā sākumā. Mums ir jāieklausās savā dvēselē un jāļauj šim darbam sākties. Ir daudz tādu cilvēku kā es. Es neesmu nekāds guru, kas sniedz lekcijas par runāšanu mēlēs. Es esmu parasta māte. Vienīgā atšķirība starp mani un citiem cilvēkiem, ir tā, ka es savu dzīvi jau 36 gadus esmu veltījusi vienam tīram enerģijas avotam. Mani mācekļa gadi ir bijuši 36 gadus ilgi. Ja jūs gribat kļūt par sirds ķirurgu, cik ilgi jums ir jāmācās? Tu nevari kļūt par īstu sirds ķirurgu, ja neesi mācījies vismaz 30 gadus. Tas pats ir ar manu darbu, mācības vēl nav beigušās.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka dzīvē labāk ir koncentrēties uz kaut ko vienu?

Džerarda: Ziniet, laba izglītība nozīmē zināt pa druskai no visa. Es neesmu labi izglītota. Es nezinu pa druskai no visa. Es zinu diezgan daudz par teorētiskām lietām. Koncerta beigās es runāju par to, ka mums ir vajadzīgas lūgšanas, mums nepieciešams vienoties savā apziņā, mums nepieciešams fokusēties uz pozitīvu attīrīšanos, jo tad ir iespējams mainīt lietas. Tas var mainīt mani. Es to esmu pieredzējusi. Es esmu redzējusi, kā ticība kaut ko maina. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā valdības par to neuztraucas. Tās ir ieinteresētas vienīgi vēlēšanu iznākumā un jaunākajās ziņās. Tas mūs nekur neved. Tās uzlabo ekonomiku? Nu un?

RL: Taču politiķi arī skaita lūgšanas. Džordžs Bušs taču ir reliģiozs cilvēks.

Džerarda: Es uzskatu, ka Džordžs Bušs ir slepkava. Es spriežu pēc viņa uzvedības - šis cilvēks Dievu nemīl. Ja viņš mīlētu Dievu, viņš nenogalinātu cilvēkus. Svētajos rakstos ir teikts: ja tu nemīli, tu nepazīsti Dievu. Patiešām vienkārši, vai ne? Man reliģija ir tukša laika tērēšana. Tā mani neinteresē. Mani interesē filozofija, kas ved pie patiesības. Ļoti interesē. Un mani interesē gars, kas dzīvo manī un ir saskaņā ar garu, kas mīt Dievā. Es varu stāties ar to kontaktā bez jebkādu reliģiju instrukciju palīdzības. Tas ir tāpat kā lasot laikrakstu - tu redzi, ka tajā ir daļa patiesības, taču arī ļoti daudz blēņu. Tikai no tevis paša atkarīgs, vai tu atšķirsi vienu no otra. Ikvienā no mums ir spējas atrast patiesību. Mēs piedzimstam un dodamies šajā ceļojumā vieni paši. Taču, kad cilvēki klausās dzeju vai mūziku, vai aplūko gleznas, viņi rezonē ar ikvienu krāsu vai toni, tas aizskar kādu stīgu viņos. Es reiz gulēju gultā un domāju - kas ir tas, kas cilvēkus fascinē pornogrāfijā, kāpēc tā ir tik populāra? Tas patiešām ir interesanti. Sievietes vagīna ir vārti, caur kuriem mēs ienākam pasaulē, tas ir pirmais, ko mēs fiziski ieraugām, kad piedzimstam. Tas ir smags process, sarežģīts, taču tā ir pirmā lieta, ko mēs redzam šajā pasaulē. Un kaut kādā veidā tā dod mums drošības sajūtu. Es domāju, ka tas ir arī ceļa vilinājums. Tas uzbudina cilvēkus. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas perverss, tam vienkārši ir kāds sakars ar atmiņām. Tāda ir Lisas Džerardas filozofijas skola, es to neesmu nekur mācījusies. Un, ja mēs atceramies visus dižos filozofus, tad varam pamanīt kaut ko kopīgu - viņiem nebija televīzijas. Viņi izvirzīja izcilas teorijas, jo viņiem bija laiks domāt. Man arī ir laiks, lai domātu. Es nedzīvoju lielpilsētā, jo nevēlos, lai manu uzmanību kaut kas novērstu.

RL: Tomēr jūs esat vidū starp nopietno mūziku un populāro.

Džerarda: Es par to nedomāju. Ja godīgi.

RL: Taču jūs esat populāra.

Džerarda: Reiz mani pazina kādā vientuļā pludmalē nekurienes vidū. Pienāca klāt un palūdza autogrāfu. Taču es esmu pārliecināta, ka neviens no šiem cilvēkiem (norāda uz kafejnīcas apmeklētājiem) nezina, kas es esmu. Ja šeit sēdētu Muhameds Alī, visi viņu zinātu. Es neesmu pazīstama. Un tas ir labi. Es peldu pret straumi.