Tas sasodītais Ilvess!

Rīgas Laiks: Mans pirmais jautājums jūs diez vai pārsteigs. Nesen laikraksta Wall Street Journal Eiropas izdevumam jūs apšaubāt baltiešu kopīgas identitātes jēdzienu. Jūs it kā esot teicis: “What’s a fucking Balt?"[1. “Kas tas sūda baltietis tāds vispār ir?” (angļu val.)]

Tomass Hendriks Ilvess: Nē, tā es neteicu. Es teicu: “Who the fuck are they to tell me what I am?"[2. “Kas, sūdu, viņi tādi ir, ka var man norādīt, kam man jābūt?” (angļu val.)] Proti: nevienam nav tiesību man uztiept savas idejas par manu identitāti. Viens no mītiem, kas pastāv ārpus Ziemeļeiropas, ir, ka būtībā jau ir tikai viena Baltijas valsts, kas sastāv no trim provincēm. Reiz man viena augsta ranga vācu diplomāta sieva jautāja, no kurienes es esmu. “No Igaunijas,” es teicu. “Un kurā valstī tas ir?” viņa nesaprata. Otrs mīts ir, ka Igaunija, Latvija un Lietuva savā starpā nesadarbojas. Un tas tiek teikts laikā, kad Igaunija un Latvija gatavojas kopā pasūtīt militāro tehniku! Viss, ko es gribēju teikt, ir, ka, raugoties vēsturiski, kopīgai identitātei nav pamata. Nekādu Baltijas valstu nebija līdz pat 1918. gadam. Jā, vāciešiem pastāvēja das Baltikum, kas ietvēra Livoniju, Kurzemi un Estlandi. Tieši vietējie vācieši bija pirmie, kas 19. gadsimta 80. gados sevi dēvēja par baltiešiem. Tas bija laiks, kad gan latviešiem, gan igauņiem attīstījās viņu nacionālās piederības apziņa, un baltvācieši negribēja būt vienkārši vācieši — viņi, lūk, ir Balten. Tad, sākot ar 1920. gadu, parādās tas, ko sauc par Baltijas valstīm, bet līdz pat 1940. gadam starp tām skaitās arī Somija. Visos ārvalstu diplomātu ziņojumos no šejienes tiek pieminētas 4 Baltijas valstis, uz visām četrām tiek attiecināts arī Molotova-Ribentropa pakts. Tad kas ir šī kopīgā identitāte? Vai es jūtos kā baltietis? Nē, es jūtos kā igaunis. Kas ir igauņu kultūras identitāte? Tā ir ļoti tuva somu kultūrai — pēc daudzām nostādnēm, idejām, uzvedības. Kāpēc mūs uztver kā grupu? Tāpēc, ka mēs ieguvām neatkarību vienā un tai pašā laikā, un vienā un tai paša laikā mūs aprija Padomju Savienība...

RL: Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka šai kopīgajai identitātei ir negatīva definīcija, to nosaka, piemēram, attiecības ar Krieviju.

Ilvess: Nu, tieši to jau es arī saku. Kopīgo identitāti — ja tāda vispār ir — veido negatīvi elementi — okupācija, deportācijas, “pievienošanās” Padomju Savienībai. Taču, manuprāt, no ārienes uzspiesti negatīvi notikumi ir pārlieku vājš pamats, lai uz tā būvētu kopīgu identitāti. Tikai tas nenozīmē, ka starp mums jābūt sliktai sadarbībai. Sadarbība starp mums ir ļoti laba — daudz ciešāka nekā tā, kas pastāv starp Somiju un Zviedriju, Zviedriju un Norvēģiju, vai starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu. Jā, mēs sadarbojamies. Un tomēr — kad es aizbraucu uz Helsinkiem vai Stokholmu, man ir skaidrs, kur es atrodos. Kad esmu Viļņā, man šīs sajūtas nav. Un, starp citu, ne jau es pirmais apšaubu šo identitātes konceptu — Aļģirds Saudargs jau 1996. gada decembrī teica, ka Lietuva neesot Baltijas valsts — Lietuva piederot Viduseiropai.

RL: Tad jau iznāk, ka ir viena vienīga Baltijas valsts, un tā ir Latvija! Somija reiz bija Baltijas valsts, tagad tā ir Ziemeļvalsts, Igaunija iet to pašu ceļu... Baltija, izrādās, ir tikai tāda uzgaidāmā telpa.

Ilvess: Nē, nē, tā es to nedomāju. Patiesībā jau tam visam nav nekādas politiskas nozīmes — ja nu vienīgi iekšpolitikā. Es gribu, lai mūsu likumdevēji vadās pēc Somijas, Zviedrijas, Dānijas modeļa. Šim mērķim kalpo Igaunijas kā Ziemeļvalsts tēls. Ir grūti cilvēkiem iestāstīt, ka mums nepieciešama tāda sociālās nodrošināšanas sistēma kā Vācijā, jo viņiem vienkārši nav par to nekāda priekšstata. Labējie apgalvo, ka sociālās nodrošināšanas sistēma nozīmē nabadzību. Nē, tas nenozīmē nabadzību, jo Somijai un Zviedrijai ir visplašākā sociālās nodrošināšanas sistēma Eiropā un vienlaikus tām ir visstraujākie ekonomiskās attīstības tempi. Tajā virzienā tad es arī stumju Igauniju. Tikai tas nenozīmē, ka es tieši turpat negribu redzēt arī Latviju.

RL: Kas, jūsuprāt, ir svarīgākie jautājumi Igaunijas un Latvijas divpusējās attiecībās?

Ilvess: Savienības bulvāris.

RL: Kas, lūdzu?

Ilvess: Nu, iela, kurā dzīvo daudz igauņu, bet tā atrodas Valkā. Es teiktu, ka tā mums ar Latviju ir vienīgā problēma. Un ja tā ir problēma, tad problēmu tikpat kā nav. Un, starp citu, Igaunija nereti ir vienīgā valsts, kas iestājas par Latviju brīžos, kad tai iet grūti. Tāpēc arī es esmu mazliet nikns par šīm negatīvajām interpretācijām presē. Kopš es sāku būt ārlietu ministra amatā, es esmu Latviju aizstāvējis daudz skarbāk un noteiktāk nekā dažs labs latvietis. Kad krievi uzbrūk Latvijai — un to viņi dara jebkurā starptautiskā sanāksmē, kur viņi ir klāt — es vienmēr situ dūri galdā un saku: Nē! Tas, ko jūs apgalvojat, nav pieņemami. To nedara nevienas citas valsts ārlietu ministrs. Bet par to, protams, nevienam ne prātā nenāk rakstīt.

RL: Vai jūs teiktu, ka šobrīd Igaunijai ir labākas attiecības ar Krieviju nekā Latvijai?

Ilvess: Nē, es uzskatu, ka tās ir vienādas. Vienīgi šobrīd Krievija vairāk zvetē pa Latviju. Pret Latviju vērstā krievu retorika ir nešpetnāka. Bet kopumā Krievija vienkārši negrib izturēties pret Igauniju, Latviju un Lietuvu kā pret pilnībā neatkarīgām valstīm. Bet agri vai vēlu tas notiks. Pērn piepeši par Igauniju sāka izrādīt interesi vairākas Latīņamerikas valstis, ar kurām mums nav īpaši ciešu kontaktu. Kāpēc? Nu, tāpēc, viņi saka, ka pēc trim četriem gadiem jūs būsit Eiropas Savienībā, bet Eiropas Savienība ir otrs mūsu lielākais tirdzniecības partneris. Mēs vienārši gribam ar jums labas attiecības, jo jūs piedalīsities Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā, kas dziļi ietekmēs arī mūs. Nu, tā ir gudra rīcība. Argentīna un Brazīlija ar to parāda spožu diplomātisku domāšanu — atšķirībā no Krievijas, tās domā vairākus soļus uz priekšu.

RL: Vai jums liekas, ka Krievija joprojām reāli cer sabotēt Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā?

Ilvess: Es domāju, krievi aptver, ka tas notiek un ka neko daudz viņi tur nevar pasākt. Taču šī atziņa pagaidām netiek iestrādāta politikā. Viņi nav sapratuši, ka šīs trīs valstis varētu būt labas sabiedrotās, ka Eiropas Savienības sastāvā tās pat varētu savureiz aizstāvēt Krievijas intereses, atbalstīt to, jo Krievija tām vienkārši ir pazīstama. Somijas loma šai ziņā krietni vien mazināsies. Paskatieties, cik valstu publiski atbalsta baltiešu līdzdalību! Jā, ir daži disidenti, taču atbalstītāju ir nesalīdzināmi vairāk.

RL: Ko jūs gaidāt no jaunās administrācijas Vašingtonā?

Ilvess: Manuprāt, viņu nostāja neatšķiras no iepriekšējās: “Tā arī turpiniet.” Viņi ļoti atsaucīgi uzņem NATO paplašināšanās ideju. Tā ka es esmu optimistiski noskaņots. Vienīgais, kas mani uztrauc, ir, ka tauta varētu teikt: “Nu, mēs taču jau esam NATO, kam mums tā Eiropas Savienība?”

RL: Vai tad uzņemšana NATO varētu nākt pirms iestāšanās Eiropas Savienībā?

Ilvess: Fiziski nē, bet, ja saņemsim uzaicinājumu, paies divi gadi. Daudzi vienkārši nesaprot, ka vienīgais iemesls, kāpēc kāds nopietni uztver mūs kā NATO kandidātus, ir tas, ka mēs nopietni kandidējam uz Eiropas Savienību.

RL: Igaunijas premjerministrs Marts Lārs vakar nolēma tikties ar Dalailamu. Kā jūs to komentētu?

Ilvess: Nu… Mūsu oficiālā nostāja ir, ka mēs atbalstām vienotu Ķīnu. Ja nu gadās satikties... ko tu padarīsi…

RL: Tātad tas bija premjera personīgs lēmums?

Ilvess: Katrā ziņā tam nav nekāda sakara ar valdības politiku.

RL: Vai jūs gribētu tikties ar Dalailamu?

Ilvess: Tikmēr, kamēr esmu ārlietu ministrs, nē. Mēs turamies pie vienas Ķīnas politikas.

RL: Kāda ir jūsu reakcija, kad jums pārmet aroganci?

(Klusums.) Jums tas neko nenozīmē?

Ilvess: Vienīgais veids, kā Igaunijai piespiest sevi uzklausīt, ir izturēties kā jebkurai citai Eiropas valstij. Pirms dažām dienām es satikos ar kādu savu studiju biedru. Viņš ir melnais. Viņš man teica: “Agrāk, kad melnie cilvēki uzvedās kā baltie, viņus sauca par iedomīgiem. Tagad tā vairs nenotiek.” Tāpat arī šajā gadījumā. Runā, ko teicu Humbolta universitātē Berlīnē, es citēju kāda ievērojama Eiropas politiķa izteikumus par austrumeiropiešiem — ka viņi, lūk, ir pavisam cita kaluma ļaudis, ka viņiem ir atšķirīgas “nacionālemocionālās tradīcijas, pieredze, intereses un vērtības”. Tā ir izplatīta nostāja. Es nesaku neko, kas pēc formas vai kvalitātes atšķirtos no tā, ko saka kādas rietumvalsts ārlietu ministrs. Taču, kad to saka viņš, viņš sevi parāda kā spējīgu līderi, kamēr es, lūk, esmu arogants. Kas man būtu jāsaka? “Ak, piedodiet, es esmu tikai austrumeiropietis, es esmu galīgi stulbs, es saprotu, ka man jābūt pateicīgam par šo iespēju sēdēt vienā telpā ar jums.” Es nedomāju, ka pielīšanas metode, kādai priekšroku dod daudzi Austrumeiropas politiķi, ir tā labākā. Jāuzvedas tieši tāpat, kā uzvedas mūsu draugi Rietumos. Ar to, ka tu atvainosies, ka vispār eksistē, tu neko nepanāksi.

RL: Šķiet, ka jūs esat visai populārs arī pašā Igaunijā. Vai jums ir miesassargi?

Ilvess: Nē taču! Kam tādā mazā valstī kā Igaunija vajadzīgi miesassargi? Arī šajā ziņā mēs esam visnotaļ ziemeļnieciski.

Bet par to popularitāti… Man ir saimniecība 9 kilometrus no Latvijas robežas, un daudziem patīk to apmeklēt.

RL: Kā tūristiem?

Ilvess: Nezinu. Viņi vienkārši brauc un skatās.

RL: Vai tā ir īsta zemnieku saimniecība?

Ilvess: Šobrīd nē, jo ir grūti vadīt zemnieku saimniecību, ja tu strādā par ārlietu ministru. Taču es patērēju daudz laika un naudas, lai to savestu kārtībā. Saimniecība manai dzimtai pieder vēl kopš dzimtbūšanas laikiem — 1868. gadā mani senči to atpirka no vācu barona. Tā ir ļoti liela — 82 hektāri, 15 ēkas. Padomju laikos tā tika vairāk vai mazāk sagrauta, pazuda pat vairākas ēkas. Citviet bija palikuši mūri, un to mūru iekšpusē auga koki. Nu, es to atguvu. Un ko tālāk? Nekas cits neatliek kā atjaunot.

RL: Vai jūs bieži braucat pāri robežai?

Ilvess: Es bieži neoficiāli tiekos ar savu kolēģi Induli Bērziņu — reizēm Latvijas pusē, reizēm — Igaunijas. Mums ir ļoti ciešs, neformāls kontakts. Bet pāri robežai es brauktu vēl biežāk, ja Latvijas puse atvērtu Meizakilas–Rūjienas robežpunktu — Rūjienu es apmeklēju regulāri.

RL: Vai, pārceļoties uz dzīvi Igaunijā, jūs bijāt kaut kādā ziņā vīlies?

Ilvess: Nē, par vilšanos to nevar saukt. Es taču Igauniju labi pazinu. Radio Brīvā Eiropa es vispirms 4 gadus nostrādāju par analītiķi, dabūju lasīt visu igauņu presi, situācija man bija skaidra. Pēc tam, vēlīnās perestroikas periodā es bieži braucu uz Igauniju. Lai piedzīvotu vilšanos, ir jābūt lielām cerībām. Tā ka nē, es nebiju vīlies. Vienīgais, kā man Igaunijā šobrīd pietrūkst — tagad, kad es varu internetā lasīt New York Times un Stockmann veikalā var nopirkt svaigu baziliku — ir alternatīvais roks. Man patīk Pearl Jam, bet vietējās raidstacijas Pearl Jam nespēlē. Es nevaru klausīties “eiro-tehno-popu”, ko te visi pumpē.

RL: Tātad no Savienotajām Valstīm jums nepietrūkst nekā, izņemot mūziku. Baziliks ir…

Ilvess: Baziliks ir svarīgs tāpēc, ka es pats gatavoju savu pesto mērci. Jā, un tai man pietrūkst ciedru riekstu — tos te nevar nopirkt.

RL: Latvijā gan var!

Ilvess: Nu, tad man būs jābrauc uz Latviju. Es gan atvedu lielu burku no pēdējā brauciena uz Savienotajām Valstīm. Patiesībā to, kā pietrūkst, var redzēt pēc tā, ko ved atpakaļ — un pēdējā laikā es nevedu gandrīz neko. Igaunijā es abonēju New York Review of Books, New York Times Book Review es katru svētdienu lasu internetā. Ja kaut kur ieraugu interesantu grāmatu, es to nopērku amazon. Ko tad man vēl vajag?

RL: Zinu, ka intervijās jums mēdz uzdot jautājumus par jūsu mūžīgo tauriņu. Mūsu Sanitai Uplejai jūs paskaidrojāt, ka jums tas patīk, jo ir snobisks. Vai jūs arī kādā citā ziņā esat snobs?

Ilvess: Par snobu mani saukā jau kopš 11 gadu vecuma. Bet kāpēc tauriņš tika interpretēts kā snobisks, nezinu. Es vienkārši pastāstīju, ka mans tēvs — viņš nomira pirms 10 gadiem — man agrā jaunībā teica, ka džentlmenis, kas nēsā kaklasaiti, vienmēr sasien to Vindzoras mezglā, bet ka īsts džentlmenis valkā tauriņu. Es tauriņu sāku apsiet aizvien biežāk pēc tēva nāves. Viņš tos allaž nēsāja, un es ļoti cienīju savu tēvu. Un tagad tauriņu nēsā arī mans dēls.

RL: Kas bija jūsu tēvs?

Ilvess: Viņš bija spožs matemātiķis, taču akadēmisku karjeru netaisīja — viņš bija bēglis, viņam likās, ka viņa angļu valodas zināšanas nav pietiekamas. Viņš vienkārši gribēja labu darbu, kas ļautu viņam nodrošināt abus dēlus. Bet mājās viņš visu laiku lasīja matemātikas grāmatas. Mātei to vēl ir pilna māja. Starp citu, mans tēva brālis bija pēdējais Igaunijas sūtnis pirmskara Latvijā.

RL: Un jūs pats pēc izglītības esat psihologs?

Ilvess: Nujā. Universitātē es klausījos kursus eksperimentālajā psiholoģijā un man tur bija ļoti labas atzīmes, es pat biju līdzautors vairākiem publicētiem rakstiem par šo tēmu. Un tad man likās — lūk, ar to tad man acīmredzot arī vajadzētu nodarboties, tam es esmu kā radīts. Aspirantūrā es rakstīju maģistra darbu, bet tajā laikā man gadījās izlasīt Tomasa Pinčona Gravity’s Rainbow, un tas šķita daudz aizraujošāk. Nē, es netaisījos kļūt par rakstnieku, bet tā grāmata lika man padomāt. Kāpēc es darbojos tik šaurā lauciņā? Man vajadzētu darīt kaut ko pavisam citu. Un tā pamazām es nonācu pie… Sāku tulkot igauņu dzeju, vienkārši sava prieka pēc, bet tad man nācās rakstīt pavadesejas, kur es allaž skaidroju, kas tas tāds padomju kultūras imperiālisms, kas tā tāda rusifikācija un kāpēc visus šos dzejniekus nodarbina kultūras bojāeja. Un tā mani atrada Radio Brīvā Eiropa un pieņēma darbā par analītiķi.

RL: Vai jūs runājat ar akcentu?

Ilvess: Šķiet, ka izruna man ir tīri laba, bet laiku pa laikam gadās gramatiskas kļūdas un teikumu intonācija ir aplama: es kāpju uz augšu, kur vietējie igauņi iet uz leju.

RL: Pēc Ņūdžersijas modes?

Ilvess: Jā, es saviem palīgiem draudu, ka kādreiz kādā starptautiskā sanāksmē teikšu runu ar Brūsa Springstīna akcentu. Jo man šis Ņūdžersijas akcents bija — līdz tam brīdim, kad sāku mācīties universitātē. Galu galā es esmu uzaudzis Ņūdžersijā, un tur mēs visi šitā runājam.

RL: Kādu grāmatu jūs šobrīd lasāt?

Ilvess: Es vienmēr lasu kādas trīs uzreiz. Vienu no tām, ko lasu šobrīd, es ieteiktu arī latviešiem — The Making of Europe, to sarakstījis tāds profesors Bārtlets. Viņš runā par to, kā radās tā Eiropa, ko šodien dēvējam par Rietumeiropu un arī par to, kā tā sasniedza mūsu reģionu — būtībā ar pilsētas likumu starpniecību — Magdeburgas vai Lībekas. Visās pilsētās darbojās viens vai otrs no šiem likumiem, tā bija kopīga bāze, kā tagad acquis communautaire. Vēl es lasu grāmatu par rakšanas tehniku — šovasar gribu veikt arheoloģiskus izrakumus.

RL: Savā saimniecībā?

Ilvess: Jā. Kādu kilometru no turienes ir pagānu kapu paugurs — tur es gribu drusku parakņāties. Vēl es lasu grāmatu par attīstību fizikā un kā tā ietekmē informācijas tehnoloģijas. Es tiešām lasu ļoti daudz. Visļaunākais murgs ir tad, ja kaut kur jāgaida, bet nav līdzi grāmatas. Piemēram, Eiropas Savienībā — tur vienmēr iznāk gaidīt. Starp citu, tā ideja par Igaunijas Tīģera lēcienu man arī radās lasot dažādas grāmatas. Viena no tām, piemēram, bija par 13 valstīm, kuras kļuva bagātas pēc Otrā pasaules kara. Visām šīm valstīm kopīgs ir tas, ka tās pievērsa lielu uzmanību tehniskajai izglītībai. Un es sapratu, ka Igaunija spēs konkurēt vienīgi tad, ja tai būs augsts datorizācijas līmenis. Piemēram, ar ceļiem mēs nevaram sacensties, jo mums jāpārvar 50 gadu atpalicība — 50 padomju sūdu gadi. Bet datorizācijā mēs tikai par kādiem 2-3 gadiem atpaliekam no pašām attīstītākajām valstīm. Tāpēc mēs veicam nopietnas investīcijas — gan valdības, gan individuālo firmu līmenī.

RL: Kā jums šķiet — vai padomju perioda pieredzei ir kādas priekšrocības?

Ilvess: Viena šāda priekšrocība varētu būt tā, ka tiem, kas dzīvojuši Padomju Savienībā, nepiemīt neirotiskas bailes no Krievijas. Tās raksturīgas Rietumiem — vai dieniņ, vai dieniņ, ko gan par to teiks krievi? Ne latviešiem, ne igauņiem tādu baiļu nav. Atcerieties to Čērčila teicienu, ka Krievija ir mīkla, kas ietīta noslēpumā? Ne igaunis, ne latvietis tur nekādu noslēpumu nesaskata. Jā, tā ir priekšrocība, bet diez vai kādam to gribētos novēlēt. Es nesen dalījos pieredzē ar Čehijas ārlietu ministru: 1968. gadā nācās lasīt, ka Čehoslovakijā radusies nepieciešamība pēc veselīgiem spēkiem, un trīs dienas vēlāk notika padomju iebrukums, Polijā “veselīgie spēki” kļuva nepieciešami trīs dienas pirms karastāvokļa izsludināšanas, Afganistānā — 1979. gada decembrī. Ja tas viss zināms, tad, kad lasi, ka radusies vajadzība pēc veselīgiem spēkiem Čečenijā, trīs dienas vēlāk vairs nebrīnies, ka tur iebrūk krievi. Bet visi citi brīnās… Priekšrocība ir arī tā, ka tie, kuri dzīvojuši komunistiskās diktatūras apstākļos, prot labāk novērtēt brīvību. Rietumnieki to bieži vien nenovērtē, un tas mani kaitina. Atceros, reiz Christian Science Monitor lasīju Solžeņicina Gulaga arhipelāga recenziju, ko bija sarakstījis kāds baltais anglosakšu protestants, un viņš apgalvoja, ka Solžeņicins nezina, par ko runā. Rietumniekiem reizēm liekas, ka empīriskā pieredze kaut kā automātiski diskvalificē austrumeiropieti, viņam nedrīkst būt viedoklis. Tu esi emigrants — nu tad klusē, skaidrs, ka tu vienkārši esi reakcionārs. Tad Austrumeiropa piepeši kļūst brīva, visi vienā mutē apgalvo vienu un to pašu, bet viņi netic vēl 10 gadus vēlāk! Pēdējā laikā es par to runāju pie katras izdevības. Ziniet, man ir draugs no bijušās VDR, viņš kādreiz bija aktīvs disidents, bet tagad viņš saka: šodienas Vācijā, ja esi piedzimis austrumos no Elbas, pret tevi izturas tā, it kā tev nebūtu ne mazākās jausmas, kas ir demokrātija… Bet gan jau tas pāries.

RL: Jums tiešām tā liekas?

Ilvess: Nu, pret spāņiem un portugāļiem jau savā laikā izturējās līdzīgi… Zviedru attieksme pret somiem, iekams Somija kļuva turīga, arī nebija neko labāka.

RL: Vai jūs reizēm nejūtaties intelektuālā ziņā vientuļš?

Ilvess: Nu… Piemēram, mēs ar premjeru regulāri maināmies ar grāmatām, kam nav nekāda sakara ar valdības lietām. Nupat es viņam aizdevu Ričarda Paipsa grāmatu Īpašums un brīvība — par to, kā šie koncepti savstarpēji saistīti. Mēs ar finanšu ministru šo grāmatu apspriedām premjera klātbūtnē, un viņš teica: “Es to grāmatu jau sen meklēju.” Un tad es viņam to iedevu. Tā ka nav jau nemaz tik slikti. Iepriekšējā valdība sastāvēja no cilvēkiem, kas nebija nekādi lielie lasītāji, bet pašreizējā valdībā visi lasa ļoti daudz.

RL: Vai tiesa, ka jūs esat atteicies mācīties krievu valodu?

Ilvess: Nē, tas atkal nāk no tā paša Wall Street Journal raksta, un tas ir absurds. Galu galā mana vecmāmiņa bija cēlusies no krievu aristokrātu ģimenes! Bet ar to korespondentu mēs trīs stundas sarunājamies un viņš man prasa: “Vai jūs protat krieviski?” Nē, es saku. “Mācīsities?” Droši vien nē, es saku, man liekas, man vispirms vajadzētu iemācīties franciski. Jo kura valoda gan būtu jāmācās, ja esi eiropietis un jau proti angliski un vāciski? Franču, protams! Bet es neteicu, ka atsakos. Tikpat labi varētu apgalvot, ka esmu atteicies mācīties somu valodu!

Es gribu uzsvērt — kad es runāju par to, ka Igaunijai ir pašai sava kultūras identitāte, BNS manu teikto izkropļo, tad dodas pie lietuviešu un latviešu politiķiem un saka: Ilvess teica to un to — kā jūs to komentētu? Viens, ko iemācās politikā ir — ja pie tevis atnāk reportieris un saka: “Tas un tas teica to un to”, tas nebūt nenozīmē, ka tas un tas tā tiešām būtu teicis. Viss tiek nevajadzīgi uzpūsts. Otrs, ko es gribēju pateikt — es galu galā esmu sarakstījis visas tās garās vēsturiski kulturālās analīzes — ko Igaunija, kā Igaunija, kāpēc Igaunija un tās identitāte, bet es neredzu, ka barikāžu otrā pusē, tur kur tā aizstāv kopīgo baltiešu identitāti, kāds darītu nepieciešamo intelektuālo darbu, lai pamatotu savus apgalvojumus. Viena lieta ir kliegt un brēkt, ka Ilvess, lūk, ir pret baltiešu vienotību, bet kur ir intelektuālis, kurš pārliecinoši izklāstītu — mēs, ziniet, te veidojam kopību — tāpēc un tāpēc un tāpēc? Tas nenotiek. Bet ja notiktu, tad mums varētu būt īstas debates. Tagad es tikai rakstu savus teorētiskos, analītiskos un reizēm gluži kukū rakstiņus, un tie izraisa tikai un vienīgi brēku. Brēc arī tādi, kas vispār nelasa angliski, taču uzskata, ka spēj interpretēt, ko es esmu teicis angliski notiekošā intervijā. Es tikpat labi būtu varējis teikt: “Who the hell are they?"[3. “Kas, ellē, viņi tādi ir?” (angļu val.)] — pēc nozīmes tas būtu tieši tas pats.

RL: Nu, latviešiem turklāt igauņi ir iemīļota tēma.

Ilvess: Vēstnieka Jegermaņa kundze Sanita Upleja, kas raksta Dienai, man teica, un es citēju: “Viena no latviešu jauniešu iemīļotajām izklaidēm ir aizbraukt uz Tallinu, lai pārliecinātos, ka tur nav nemaz tik labi, kā visi apgalvo.” Es vienkārši citēju viņas teikto.

RL: Nu, daļēji viņai varētu būt taisnība…

Ilvess: Kad viņa mani intervēja, viņa man uzdeva jautājumu — to daļu viņa nepublicēja — kāpēc igauņi ir tik sliktās domās par latviešiem? Es teicu, bet mēs nemaz neesam sliktās domās! Mēs ne tikai neesam sliktās domās, latvieši ir vienīgā tauta, kurai mums trūkst nievājoša apzīmējuma. Visiem ir — krieviem, vāciešiem, somiem, zviedriem — latviešiem nav. “Ā,” viņa saka, “tur jau arī slēpjas tā problēma! Mēs jums esam tik vienaldzīgi, ka jūs pat neapgrūtināt sevi, lai izdomātu mums nievājošu vārdu!” Bet tas taču ir neirotiski!

RL: Jā, izrādās, jūs pat anekdotes par mums nestāstāt!

Ilvess: Protams, ka stāstām!

RL: Tad pastāstiet kādu.

Ilvess: Nu, šī ir tāda sarežģīta…

RL: Latvietim par sarežģītu?

Ilvess: Nē, nē, tikai jāprot igauņu valoda. Dienvidigaunijā suns ir peni, bet Ziemeļigaunijā — koer. Brīdinu — tas būs ļoti dzeniski! Tātad divi suņi, viens no Dienvidigaunijas, otrs no Ziemeļigaunijas nolemj doties uz Latviju. Pie robežas viens no viņiem griežas atpakaļ.

RL: Tas viss?

Ilvess: Viss. Paskaidroju: tas suns to dara tāpēc, ka latvieši visiem vārdiem liek “s” galā.

RL: Kas ir jūsu lielākā neveiksme?

Ilvess: Tas, ka es neiemācījos spēlēt klavieres.

RL: Jūs mēģinājāt?

Ilvess: Jā. Vēl arī tas, ka neiemācījos krieviski, kamēr vecmāmiņa vēl bija dzīva. Tās divas lietas es sev pārmetu. Kas attiecas uz akadēmisko izglītību, tur man viss vienmēr padevās viegli… Jā, bet lielākā neveiksme ir tā, ka man tā arī nav izdevies atmest smēķēšanu.

RL: Un to jūs arī esat mēģinājis?

Ilvess: Visu laiku! Katru dienu es sev saku: šodien atmetīšu!

RL: Manuprāt, ir divu veidu smēķētāji — tie, kam patīk smēķēt, un tie, kas jūtas vainīgi par katru izsmēķēto cigareti.

Ilvess: Es vainīgs nejūtos, es vienkārši nevaru parakstīt, ja nesmēķēju. Savukārt rakstīšana ir lieta, ko mīlu un nīstu. Rakstīšana piespiež domāt, un tas vienmēr ir tik sāpīgi. Kad rakstu, man vienmēr ir zobos cigarete. Citādi nevaru. Bet ja es nerakstu, tad jūtos stulbs.

RL: Tagad jūs esat sociāldemokrāts, bet vispirms jūs nodibinājāt savu partiju…

Ilvess: Mēs bijām grupa dibinātāju. Tolaik lielākā lauku partija bija kolhozu priekšsēdētāju partija, bija nepieciešama alternatīva. Muļķīgā kārtā biju iesaistījies rudzu audzēšanā…

RL: Savam priekam vai peļņas nolūkā?

Ilvess: Peļņai. Rudziem biju atvēlējis 32 hektārus. Bet vasara bija briesmīga, visu laiku lija, un raža aizgāja bojā.

Igauņu iekšpolitisko situāciju nav grūti saprast. Uz trim valdības partijām attiecināma labējo-kreiso skala. Visas trīs cieši saistītas ar savām Eiropas mēroga līdziniecēm — liberālo savienību, sociāldemokrātisko partiju un Tautas partiju; pārējām Igaunijas partijām nav analoga, dažas no tām potenciālie partneri vispār noraida. Valdības partijas orientējas uz Rietumiem. Es nesaku, ka pārējās ir prokrieviskas, bet Eiropas noteikumi ne vienmēr tām ir pa prātam. Tās arī neietilpst labējo-kreiso shēmā. Dažām vispār ir problēmas ar demokrātiju.

RL: Un kā ar sociāldemokrātiem?

Ilvess: Mēs stipri atšķiramies no citām Austrumeiropas sociāldemokrātiskajām partijām, jo mums nav ekskomunistu. Ilgāku laiku vārdu “sociāldemokrāts” vairījās lietot — “Nuja, nuja! sociālisti! komunisti!” Bet tad partijas kongresā es teicu: “Mēs esam sociāldemokrāti, atkārtoju: sociāldemokrāti.” Viņi aplaudēja, kaut gan to vārdu baidījās mutē ņemt. Mums ir ļoti labi veicies ar neoliberālajām reformām, tagad ir jāizvērš mūsu politikas sociālā puse — tai netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība. Nu, tieši to mēs gribam darīt, bet tā, lai neapdraudētu privāto sektoru — tāda pieeja kā Bilam Klintonam un Tonijam Blēram, manuprāt, ir pareiza. Mērķis nav visu privatizēt vai likt ciest biznesam, mērķis ir palīdzēt biznesam, lai ievāktu no tā vairāk nodokļu trūcīgo vajadzībām.

RL: Kā jūs komentētu prognozes, ka jūs varētu kļūt par nākamo Igaunijas prezidentu?

Ilvess: Es ticu parlamentārajai sistēmai, esmu stingrs tās atbalstītājs, bet šādā sistēmā es negribu būt prezidents — es esmu par jaunu. Parlamentārajā sistēmā prezidentam nav daudz ko darīt, bet darīt man gribas. Es esmu ārlietu ministrs tāpēc, ka tas ir pats interesantākais, ko varu šobrīd darīt.

RL: Vai jums tas nešķiet paradoksāli? Jūs atrodaties Igaunijā tāpēc, ka tur ir interesanti, taču gribat to padarīt par vēl vienu garlaicīgu Ziemeļzemi.

Ilvess: Jā, tas tiesa! Es to esmu atkārtojis neskaitāmas reizes. Taču kļūt garlaicīgam ir ļoti interesants uzdevums.