Tās naktis

Nevarēja uzdrīkstēties ievilkt krūtīs gaisu, lai neieelpotu to. To troksni, ko radīja tūkstoš astoņsimt lidmašīnas, kuras neiedomājamos augstumos lidoja no dienvidiem uz Hamburgu. Mēs bijām piedzīvojuši jau divsimt vai vairāk uzlidojumu, starp tiem ļoti smagus, taču šis bija kaut kas pilnīgi jauns. Un tomēr uzreiz kļuva skaidrs: tas ir tas, ko gaidījis ikviens, tas, kas jau mēnešiem ilgi gulst pār katru mūsu soli kā ēna un gurdina mūs, tās ir beigas. Šis troksnis turpinājās pusotru stundu un nākamajā nedēļā trijās naktīs atkārtojās vēlreiz. Vienmērīgs tas turējās gaisā. Vienmērīgs tas palika dzirdams arī tad, kad zenītlielgabalu dārdi, daudz skaļāki par šo troksni, pārauga viesuļugunī. Tikai reizumis, kad atsevišķas eskadras devās pļaujošā uzbrukumā, tas pieņēmās spēkā un ar saviem spārniem skāra zemi. Un tomēr šis drausmīgais troksnis bija tik caurlaidīgs, ka sadzirdamas bija arī visas citas skaņas: ne tikai zenītlielgabalu šāvieni, granātu sprādzieni, nomesto bumbu gaudojošā šņākšana, šrapneļu šķembu dziedāšana, nē, arī pavisam klusa čaboņa, ne skaļāka par nokaltušu lapu, kas krīt no zara uz zaru, čaboņa, kurai tumsā nebija nekāda izskaidrojuma.

Šis troksnis tūdaļ aizdzina mani atpakaļ. Vairs nezinu, vai Misī man kaut ko jautāja un ko es viņai atbildēju. Iespējams, mēs viens otram kaut ko saucām no augšas uz apakšu, taču daudz vārdu tur nebūs bijis; jo šis troksnis pārvērta jebkādu runāšanu melos un nospieda bezpalīdzīgos vārdus pie zemes. Bija pusstunda pāri pusnaktij. Būdas logus nevarēja aptumšot, mēs ģērbāmies tumsā, neierastajā apkārtnē uzgrūzdamies mēbelēm. Tad Misī ar abiem koferiem nokāpa pa kāpnēm. Es pacēlu lūku un spraucos iekšā, lejup pa trepītēm, līdz ārā palika tikai galva; Misī padeva man koferus un es nezinu, ko vēl, un es visu nonesu lejā. Pagrabā uzgrūdos plauktam; stikla bļoda, kas nepiederēja mums, nokrita zemē un saplīsa. Arī pagrabā jau bija šis troksnis, varbūt pat vēl skaļāks; no tā vibrēja sienas, virsāja augsne aiznes trokšņus ļoti tālu. Mēs aizdedzām altāra sveci, iestatītu mazā puķupodā. Man liekas, Misī to drīz nopūta, lai pataupītu. Izlikos nedzirdam lūgumu, kas slēpās Misī jautājumā: “Varbūt arī tu labāk paliksi lejā?” Atstāju viņu vienu sēžam tur lejā uz maza kājsoliņa, ietinušos segās. Uzkāpu augšā un aizslēdzu lūku virs viņas. Vai varbūt to aizslēdza pati Misī, domādama, ka tad būs lielākā drošībā. Drošībā no kā? Un cik stipri mūs izšķīra šīs lūkas plānie dēļi! Tas viss ir bezjēdzīgi, un, par to domājot, pārņem bezgalīga līdzcietība pret jebkuru radījumu un ir jāapklust, jo vārdi draud pārvērsties šņukstos. Pat vēl šodien mēs nespējam klausīties mūziku, mums ir jāceļas un jāiet prom. Ja es saku mūzika, tad domāju Baha “Air” vai ko tamlīdzīgu. Tajā ir kaut kas mierinošs, taču tieši šis mierinājums liek mums sajust, ka mēs kaili un bezpalīdzīgi esam pakļauti kādam spēkam, kurš grib mūs iznīcināt. Tajās naktīs es staigāju šurpu turpu pa šauro joslu starp sakņudārzu un stiepļu žogu, kas apjoza gruntsgabalu; tur pavērās skats uz ziemeļiem. Reizēm paklupu uz kurmja rakuma; vienreiz pakritu, jo kāja bija sapinusies avenājā.

Acīm bija maz ko redzēt, turklāt allaž viens un tas pats. Tas arī nav svarīgākais. Virs Hamburgas karājās neskaitāmi izpletņi ar apgaismošanas bumbām, tautas mutē dēvēti par eglītēm. Dažreiz desmit, dažreiz tikai divi vai viens, un, ja kādreiz nebija redzams neviens, modās cerība, ka tas ir beidzies; līdz atkal tika nomesti jauni. Daudzi izira, laizdamies lejup, un izskatījās, it kā no debesīm uz pilsētām lītu kvēlošas metāla lāses. Sākumā apgaismošanas bumbām varēja sekot ar acīm, līdz tās apdzisa uz zemes; vēlāk tās nozuda dūmu mākonī, ko no apakšas sarkani apmirdzēja pilsētas ugunsgrēks. Dūmu mākonis, ar katru minūti augdams lielāks, lēnām līda uz austrumiem. Atšķirībā no agrākiem uzlidojumiem es vairs nepievērsu uzmanību starmešu virzienam un zenītartilērijas ugunspunktiem. Mazo zenītlielgabalu zibšņi bija tikko saredzami, visur eksplodēja smago lielgabalu šāviņi. Tikai tad, kad uguns plosījās tieši man virs galvas un svelpjošas šķembas ar blīkšķi triecās zemē pavisam tuvu, es pagāju zem verandas jumta. Dažas lidmašīnas aizdegās un kā meteori krita tumsā. Taču tas vairs nemodināja mednieka interesi kā agrāk. Tur, kur tās nokrita, apkaime uz dažām minūtēm izgaismojās. Reiz uz šāda balta gaišuma fona vīdēja tālu vējdzirnavu siluets. Vairs neradās cietsirdīgs gandarījums par to, ka notriekts ienaidnieks. Atminos, ka vienā tādā gadījumā kaut kādas sievas uz kaimiņmājas jumta sita plaukstas, bet es, pilns niknuma, tobrīd atcerējos Odiseja vārdus, ar kuriem viņš aizliedza vecajai auklei gavilēt par precinieku nāvi.

Fragments no Hansa Ērika Nosaka grāmatas
Dieser Andere. Ein Lesebuch mit Briefen, Gedichten, Prosa, 1976.
No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice

RL mājaslapā lasāms Ginta Grūbes raksts par Vācijas pilsētu bombardēšanu 2. pasaules kara laikā