Tango pasaule

Argentīna vidusmēra eiropieša izpratnē pieder pie eksotikas. Tas ir nepazīstamā vilinājums un romantiskas ilgas pēc tālajām aizjūras zemēm, kur dabas dievišķā varenība stāv pāri cilvēka sīkumainajām ikdienas rūpēm, kur karstas asinis joņo temperamentīgu cilvēku dzīslās, bet naudas trūkums ir smeldzīgu un skaistu melodiju sākums. Argentīna ir nemieru zeme, kur konfliktu bezjēdzīgums un tā apzināšanās paradoksāli turpina eksistēt vienlaikus. Visa Latīņamerika pievelk un apbur pārējo pasauli ar savu mistisko valdzinājumu, kas veidojas no nesteidzīguma laikā, plašuma telpā, racionāla rīcības pamatojuma un pragmatisma trūkuma. Argentīnas simbols ir kondors lidojumā — visuredzošs, klātesošs, bet mūžīgi brīvs kā pampu klejotāja gaučo dvēsele, kas pēc pāris mēriņiem tekilas uzplaukst teiksmainā dziedājumā, līdzīgā te epam, te romantiskai serenādei. Krasie kontrasti dabā atspoguļojas ļaudīs un tradīcijās, kuras piekrastes reģionos un kontinenta iekšienē, ziemeļos un dienvidos ir ļoti atšķirīgas. Mežonīgais zemes spēks, Andu monumentālais miers cilvēkā iedveš mūžības apjausmu, kurai iepretim eiropeiski krampjainais mērķtiecīgums un vēlme nenokavēt dzīves vilciena automātisko durvju aizvēršanos šķiet bērnišķīgas kaprīzes. Tomēr līdzās telpas neierobežotībai pampās, pilsētas ir skudrupūžņi. Buenosairesa ir neapturama kustība. Šī megapole slāpst pēc amerikāņu investīcijām, kamēr spītīgi sakniebtās lūpas pauž stūrgalvīgi uzstājīgo espiritu criollo — nabadzība nav iemesls, lai zaudētu lepnumu. Pēc šādas pasaules skumst vērtību relatīvisma laikmeta cilvēks — svešinieks starp savējiem, vientuļnieks pūlī, ar ikdienas rutīnas un aprēķina radītu tukšumu apziņā, jo viņš ilgojas pēc kaut kā patiesa, pat neapzinoties šī vārda saturu.
Šo pasauli pārstāv Orāsio Ferrers. 20. gadsimta kulta komponists Astors Pjacolla viņu sauca par avangardisku vārdu vulkānu, argentīniešu dziedātāja Hulija Senko saka — viņš ir Argentīnas Šekspīrs. Viņš personīgi pazina Latīņamerikas lielos mītus — Horhi Luisu Borhesu un Hulio Kortasāru. Ferrers ir dzīvs klasiķis, dzejnieks, Buenosairesas tango akadēmijas prezidents. Ar melno naģeni viņš mazliet izskatās pēc Ļeņina, gandrīz 70 gadu vecumā viņš uzrunā sievu vismaz piecos mīļvārdiņos un dāvina viņai puķes, cik bieži vien iespējams, un pats apgalvo, ka cilvēkam pilnīgi noteikti ir tiesības uz divām lietām — visu apšaubīt un iet projām, kad kaut kas apnīk.

L. M.

Rīgas Laiks: Vārds “tango” daudziem asociējas ar dramatisku kaislību izpausmi dejā. Ko vēl tas ietver?

Orāsio Ferrers: Tango ir brīvības ekspresija, cilvēcības dziļākā būtība, māksla un patiesība. Tas būtu tā filozofiski. No citas puses, tango var definēt kā deju, dzeju, dziesmu un mūziku. Tango ietver visu. Tajā ir gan visiem kopīgais — tauta, sabiedrība, gan personīgais — jūtas, sāpes, trūkums, izmisums. Lai gan arī personīgais ir cilvēcei kopīgs, tāpēc par to var runāt kā par vispārīgo.

RL: Kāpēc šo deju, īpaši Argentīnas tango, uzskata par erotikas, kaisles, seksualitātes manifestu?

Ferrers: Šī interpretācija rodas no nezināšanas un nevēlēšanās iedziļināties tango būtībā. Tango ir tikai juteklisks, erotika un sekss var būt pēc tam. Bet var arī nebūt. Es teiktu, ka tango ir kā gaisa skūpsts, kas tiešā veidā nekad nesasniedz adresātu. Tango kā seksuāla priekšspēle ir uzspiests, brutalizēts stereotips. Atšķirība ir tāda pati kā starp gleznotu aktu un pornogrāfisku bildīti.

RL: Ko tango nozīmē jums personīgi?

Ferrers: Tā ir mana dzīve. Jums varbūt šķitīs banāli, ka es tā saku, bet tā tas ir. Tango, tāpat kā dzīvē, visaugstākais savienojas ar viszemāko. Mīlestība pret Dievu iet roku rokā ar kāršu spēlmaņa pazudinošo aizrautību. Tango dinamika ir labākais man zināmais pretstats ikdienas rutīnai. Teikdams, ka tango ir mana dzīve, es varu apliecināt, ka tā nav poza, kas saistīta ar manu nodarbošanos, akadēmisko statusu vai Pjacollas María de Buenos Aires  izrādēm Rīgā. Starp citu, Rīga ir fantastiski skaista, maza pilsēta. Man mazliet atgādina Vīni.

RL: Rakstot dzeju un tango operitu libretus, jūs izsakāt tango vārdos. Kā var atrast vārdus netveramajam?

Ferrers: Es runāju tango vārdos, jo esmu dzejnieks. Es neraksturoju tango, es tajā dzīvoju. Dažreiz es to aprakstu, bet visbiežāk izdzīvoju. Tango ir elitāra nodarbošanās, ļoti intelektuāla, lai gan tās viena no svarīgākajām izpausmēm ir ostas žargons. Tango teksts nekad nav tikai vārdu virknējumi, tās ir jūtas un zīmes, ko katrs var tulkot citādi. Mana sieva Lulū ir gleznotāja, kas glezno tikai ar tango saistīto — dejojošus pārus, kārtis, bandoneonus, rozes, jā, dažreiz viņa vienas acs vietā portretos iezīmē rozi. Tas ir tanguero skats uz pasauli, uz tās prieciņiem, iespējām un nejēdzībām. Es veltīju vienu dzejoli, kas pēc tam tika komponēts, amerikāņu režisoram Vudijam Allenam. Lulū uzzīmēja Vudiju zilajā uzvalkā, ar melnajām brillēm un bandoneonu. Vudijs Allens kā tanguero.

RL: Kas ir tanguero?

Ferrers: Jūs gribat zināt, kas ir tangeuro? Tas nav tas pats, kas tanguista. Tanguista  esam mēs, kas rada tango, kas tos raksta un izpilda, kas ar to aizpilda sev atvēlēto laiku zemes virsū, ko citi varbūt izmantotu savādāk, varbūt lietderīgāk. Es esmu tanguista, un Astors tāds bija. No matu galiem līdz papēžiem. Tanguero  ir fans, cilvēks, kas aizraujas ar tango, to dejojot, klausoties, pētot. Starp tanguista un tanguero nav lielas atšķirības, tikai mēs uz vienu un to pašu skatāmies no dažādiem rakursiem. Bet neatkarīgi no tā, vai tu esi tango radītājs vai skatītājs, abi šie procesi ir saistīti ar prieku, ar garīgu baudu, kas ir kā garšīga ēdiena smarža, kas uzvēdī, ejot garām restorānam. Un šī garīgā bauda ir galvenais.

Tango nāk no tautas, bet tā nav tautasdziesma, neviens tango nav anonīms. Tie, kuru vārdus nezina, vienkārši nav pelnījuši saukties par tango autoriem. Tango nav folklora, lai gan daudzas dziesmas ir folklorizējušās. Varbūt tā ir Buenosairesas folklora, ja gribam tango pielāgot šo vārdu. Tango ir vitāls un mainīgs kā tā ritms, spējīgs izdzīvot šajā sarežģītajā laikmetā. Tajā ir gan gaučo balādes, gan pilsētas dzīves groteskais šarms. Protams, tango raksturo Argentīnu, Buenosairesu, tomēr tikpat labi ir Urugvajas kultūras mantojuma svarīga sastāvdaļa.

RL: Vai jūs esat argentīnietis?

Ferrers: Mana māte bija argentīniete, tēvs — urugvajietis. Argentīnietis esmu pa pusei, bet simtprocentīgi esmu porteno — ostas kvartālu bērns. Es piedzimu un uzaugu Montevideo, tur arī sāku rakstīt savus pirmos dzejoļus. Tēvs klausījās radio, spēlēja ģitāru, dziedāja milongas, diendienā augu tango vārsmu, skaņu un soļu pavadījumā. Mans tēvs mīlēja tango, bet man šķiet, ka viņš to līdz galam nesaprata. Tas ir, viņš nesaprata, ka tas mainās un attīstās, viņš šajos ģitāras akordos atdzīvināja savas jaunības ilūzijas. Kad izveidojās Jaunā tango gvarde ar Pjacollu priekšgalā, es mēģināju viņam stāstīt par jauno avangarda tango. Arī literatūrā un mākslā — katra nākamā paaudze nostājas pret iepriekšējo, mēģina apvērsuma ceļā radīt kaut ko jaunu. Bet iepriekšējā paaudze negrib iet līdzi laikam, negrib ļaut kaut kam mainīties, kļūt citādam.

RL: Ko argentīnietim nozīmē Buenosairesa? Vai tā ir tango pilsēta?

Ferrers: Tas būtu ļoti strikts un kļūdains apgalvojums, jo nav noteiktu kritēriju, pēc kuriem pilsētām piedēvē šādus skaļus nosaukumus. Tikpat labi kā Ņujorka, nekad neguļ arī Parīze. Es un Astors Pjacolla, kas pārstāvam jauno — man drīz būs 70 gadu! (sirsnīgi smejas) — tango paaudzi, nenākam no Buenosairesas. Astors ir no Mardeplatas, es no Montevideo. Un tomēr Buenosairesa ir visargentīniskākā pilsēta, jo no tās Rīkles (La Boca) viss sākas, ap šo kodolu izveidojās valsts. Argentīnu raksturo tautas mūzika un pilsētas mūzika. Pilsētas un priekšpilsētu mūzika ir tango, bet tas tikai ar vienu stūrīti ir argentīnisks, lai gan visā pasaulē ir pazīstams kā tango argentino. Tango pilsēta tikpat labi ir Montevideo, Ņujorka, Berlīne vai Tokija. Starp citu, tango ir ļoti populārs Vācijā. Gandrīz katrā lielākā pilsētā ir pa tango klubam. Un vācieši to dejo ar lielu aizrautību, īpaši trīsdesmitgadnieki — un es to uzskatu par jauno paaudzi.

RL:Jūs pazināt Borhesu, Kortasāru un Pjacollu. Kas viņos ir īpašs?

Ferrers: Viņi visi ir miruši.Tā arī reizēm ir priekšrocība. Spāņi mums, dienvidamerikāņiem, iemācīja runāt, bet mēs viņiem iemācījām lasīt. Ar Borhesu un Kortasāru. Par viņiem es varētu stāstīt stundām, bet jums nebūs tik daudz vietas publikācijai. Borhesu, kurš daudz rakstījis par tango, patiesībā mūzika nemaz neinteresēja, viņš par tango vairāk domāja filozofiski un valodnieciski veikli spriedelēja. Viņam bija pilnīgi vienalga, ja viņa tekstus kāds izmantoja tango vārdiem. Kortasārs savukārt bija sajūsmā par Pjacollu — par jauno avangarda tango, kurā apvienojās klasiskās mūzikas tradīcijas ar tautisko tango un džeza elementiem. Dzīvojot Parīzē, Kortasārs rakstīja vēstules, kurās apgalvoja, ka, lai apjaustu savu nacionālo identitāti, kādu laiku ir jādzīvo trimdā, ka viņš par argentīnieti kļuvis tieši Parīzē. Nosaukums tango argentino tiek lietots vienīgi ārzemēs, mēs sakām tikai “tango”. Pjacolla bija izredzētais. Kad mūsu takas 1955. gadā krustojās, viņš jau zināja, ka kļūs populārs, ka uzrakstīs darbus, kas publikai liks par viņu runāt, bet viņš arī zināja, ka mirs jauns. Varbūt tāpēc, lai vienmēr paliktu jauns un avangardisks, lai par viņu neteiktu —  vecā gvarde. Vispār tanguista  dzīvo ilgi, jo tango baro dvēseli. Enrikes Disčepolo sieva nodzīvoja 106 gadus, un viņa nebūt nav vienīgā.

RL: Agrāk tika dalīta “balto” un “melno” mūzika, Race records. Tagad arvien vairāk balto izpilda blūzu, soul mūziku. Vai ne-latīņamerikānis, nēģeris, ebrejs var būt tanguista?

Ferrers: Tango tam nav nekādas nozīmes. Tas ir svarīgi futbolā. Teiksim, Urugvaja un Argentīna ir sāncenses futbolā, bet ne tango. Tur neviens nesacenšas. Jā, parasti tas ir kāds Pedro, Huans, Orāsio, Lulū vai Roza, bet tikpat labi tanguista var būt latvietis, igaunis vai japānis. Tango ir vienlaikus nacionāls un universāls. Es skatos, kā Krēmers spēlē tango — un viņš to dara fantastiski, bet es nesaku, ka viņš to dara kā argentīnietis. Kremerata  mūziķis Pērs Arne (norvēģis Pērs Arne Glorvigens — Aut.) spēlē bandoneonu tikpat atdevīgi, kā to darīja Astors, un arī viņš nav latīņamerikānis. Jo tas nav svarīgi. Es esmu redzējis dāņu un japāņu bandoneonistus, kas spēlē ar asarām acīs. Viņiem ir īstais fīlings, kam nav nekāda sakara ar rasu, nacionālo, šķirisko vai reliģisko piederību. Tā ir tango universālā šķautne. Nēģeru tanguista ir maz, jo Argentīnā ievestos melnos vergus pēc brīvlaišanas nogalināja vai izraidīja. Tās ir cilvēces nodevas vēsturei. Bet citādi nav nekādu šķēršļu, lai nēģeris kļūtu par tanguista.  Ņujorkā es pat pazinu kādu pāri — toreiz viņi bija jauni cilvēki, manos gados, tas bija kādā 1958. vai 1962. gadā — kas bija profesionāli tango dejotāji. Par ebrejiem runājot — man šķiet, ka katra latīņamerikāņa dzīslās rit kāda pile ebreju asiņu, lai gan starp argentīniešiem ir daudz antisemītu.

RL: Kas ir tas nepieciešamais, kam jāpiemīt, lai kļūtu par tanguista?

Ferrers: Spēja just.

RL: Un tikai?

Ferrers: Jūs domājat, ka tas ir maz? Šajā laikmetā daudziem nemaz šī spēja nepiemīt, jo industrija, bizness, aprēķins un nauda nogalina cilvēku, pārvēršot to par mašīnu. Nogalina. (Pauze.) Nabadzība ir mākslas motors. Tāpat kā ciešanas un trūkums, kas ir nabadzības tuvākie sabiedrotie. Nabadzība gan nav obligāts nosacījums, bet parasti tā ir kalpojusi mākslai.

Ferrers: Neveiksme vienmēr ir iespēja. Dzīvē vienmēr ir izvēle starp būt vai nebūt. Var paveikties un var nepaveikties. Iemīlējušos risks. Uz katru atzīšanos mīlestībā var atbildēt ar pretmīlu vai ar atraidījumu. Kā viens tā otrs ir labi. Spēja just izpaužas arī sāpēs. Tev sāp, tātad tu neesi mašīna. Tango atklāj sāpju cilvēcīgumu.

RL: Kā rodas tango?

Ferrers: Tas ir pilsētas nakts auglis ar bohēmas smaržu — bezmiega nakšu klejojumi pa nomalēm, ostu, bāri, kafejnīcas, mūzika un mīlestība. Viss, ko cilvēki dara, kad viņiem nenāk miegs. Citiem no bada, citiem aiz sirdēstiem vai laimes. Tas ir visu veidu brīvības apliecinājums. Intelektuāļu vārdu spēles, pērkamo sieviešu romance un jūrnieku atgriešanās krastā. Ir tāds stāsts par Milongitu — visskaistāko Buenosairesas ostas sievieti, kas apzinās savu daiļumu un katru vakaru klīst pa ostas rajoniem cerībā sastapt kādu bagātu vīrieti, kas izrautu viņu no nabadzības dūksts. Milongita valkā šaurus svārkus ar šķēlumu sānos, lai vieglāk dejot, matos nēsā sarkanu rozi. Viņa kārdina, un visi vīrieši ir pēc viņas vai traki, bet viņa tos visus nicina. Svētais padauzas lepnums. Tas ir viens tango stāsts. Bet to ir tūkstošiem, un jaunākie ir saistīti ar īstām leģendām, tādām kā Gardels, piemēram. Viņš bija populārs gan Eiropā, gan Amerikā un pelnīja milzu naudu Lielās depresijas laikos. Gardels bija dendijs ar ģitāru, lielisku balsi un šarmantu smaidu. Sievietēm patika.

RL: Jūs arī izskatāties pēc dendija.

Ferrers: Tā runā. Saka, es esot traks, dendijs un kas tikai vēl ne. Un vēl man ir teikuši, ka šajā cepurē es izskatoties pēc Ļeņina, to man teica šeit, Rīgā. Ļeņins — tanguista. (Smejas.) Bet, ja godīgi, man patīk būt tādam romantiskam dendijam ar puķi pogcaurumā un Ļeņina cepuri. Mana vecuma cilvēki parasti ir solīdi un stīvi. Arī es esmu solīds, kad nepieciešams. Pārējā laikā es esmu brīvs. (Vēlāk Orāsio Ferrers Valsts Mākslas muzejā ilgi skatījās uz Jāzepa Grosvalda gleznu Bēgļi un, norādīdams uz stūraino zemnieku ar cepuri galvā, teica: “Tas esmu es.” — Aut.)

RL: Kādas ir tango attiecības ar reliģiju?

Ferrers: Tango arī ir kaut kas mītisks, mistisks, pat svēts. Jebkura deja un mūzika jau ir sava veida kontakts ar Dievu. Vienalga, kā mēs to sajūtam, Dievs visu laiku ir klātesošs. Arī tango ir mūžīgās atdzimšanas ideja, izdzīšana no paradīzes, šķīstīšanās, elle un krustā sišana. Viens no manis radītajiem tango personāžiem ir Marija — Buenosairesas svētā jaunava un grēcīgākā padauza. (Citē:“María, naciá el día, cuando estaba borracho Dios” — Marija, dzimusi dienā, kad Dievs bija piedzēries). Piedzērušā svētā gara šļupstos debesskrāpja 30. stāvā no Marijas ēna dzemdē Jēzus bērnu, kas ir meitenīte. Kāpēc es redzu Dievu kā sievieti? Tāpēc, ka mans Dievs ir sieviete. Vienīgā, kas sevi nepārdod. Un arī tas nav pierādāms. Tango piemīt dievišķais mainīgums un neizdibināmība. Tango mītam, tāpat kā Dievam un psihoanalītiķim, var ticēt un var neticēt. Bet tas, ka kāds netic, nenozīmē, ka tur nav kam ticēt. Stambulā mēs spēlējām María de Buenos Aires 14. gadsimta baznīcā. Fantastiska akustika. Dieva elpa.

Tango var būt arī lūgšana. Pasludinot tango par kaut ko neķītru, mēs varbūt pasludinām par tādām kāda nelaimīga zagļa, spēlmaņa vai priekameitas lūgšanas. Un tādu tiesību mums nav. Tāpēc man Agnus Dei var pārtapt par Tangus Dei. Es esmu katolis, ticīgais, bet tas jau man neliedz radīt kaut ko līdzībās. Katrs mēs mīlam un sodām kā mākam, arī Dievs.

RL: Vai šodienas Buenosairesā eksistē tango bāri, kuri ir saglabājuši autentisko atmosfēru?

Ferrers: Tie, protams, laika gaitā ir pārveidojušies. Ir tango bāri un to raibā publika — padzīvojuši tanguero, iemīlējušies pārīši, mākslinieki, tūristi un vietējie dīkdieņi. Tā ir mūsdienu atmosfēra ar mūsdienu tango. Nekā mākslīga. Tas ir tas noslēpums, un šarms. Ir tango bāri ar dzīvo mūziku un ir tādi, kuros spēlē ierakstus kā diskotēkā. Katram ir izvēles iespējas. Tūrists atradīs to, kas ir vajadzīgs viņam, kas meklēs kaut ko vairāk, ja pratīs saskatīt, ieraudzīs. Protams, mācoties tango Buenosairesā, izjūtas ir vispatiesākās, jo tā ir īstā vide, augsne, šūpulis, mītiskais un mistiskais pirmsākums — mācīties tango Buenosairesā ir kā dzert ūdeni no avota, kas ir varenas upes sākums.

RL: Vai šodien dzimst arī jauni tango un tanguista?

Ferrers: Tam ir izdevies aizbēgt no lineārā laika... un mainīties nenovecojot. Faktiski tango vienmēr ir bijis avangardisks, jo visos laikos atradušies tādi “jukušie” kā Enrike Disčepolo, Karloss Gardels, Astors Pjacolla un es, kas gribējuši radīt kaut ko jaunu, nebijušu, izmantojot vecos pamatus.

Tango visu laiku attīstās, mainās, taču tas vienmēr ir bijis kaut kas elitārs, īpašs. Tas nenozīmē, ka tas attiecas tikai uz kādu noteiktu sabiedrības slāni. Runa ir par mentālu elitārismu. Tango nekad nav interesējis masas, kā, piemēram, futbols. Ir dažāda vecuma, dažādu izglītības un kultūras līmeņu cilvēki, kas pieder jaunajai tanguero paaudzei. Ir daudz intelektuāļu, kuriem tango šķiet bezgala neinteresants. Ar jauniešiem ir tāpat. Vieniem patīk, otriem nē. Tāpat kā futbols. Tikai futbola fani ir skaļāki, pamanāmāki, jo tā ir masa. Tango akadēmija, kurā es esmu prezidents, sastāv no apmēram 800-1000 personām, ieskaitot goda biedrus un korespondētājlocekļus ārzemēs. Neiznāk pat vienas futbola komandas atbalstītāju klubiņš. Tanguista  savā ziņā ir izredzētie. Vai piemeklētie.

RL: Jūs esat teicis, ka neko, ko jūs darāt tango, nedarāt naudas dēļ?

Ferrers: Tā ir taisnība, ka ne es, ne kāds cits tanguista nedzenamies pēc naudas, ja ir kāds izņēmums, es šo cilvēku nepazīstu. Es, protams, saņemu honorārus, man maksā par autortiesībām, bet nauda nekad nav bijusi manas darbības mērķis. Astors man bija viens no labākajiem draugiem. Tā ir dvēseļu tuvība, kuras auglis ir tango operitas. Viņš lasīja manu dzeju un teica, ka es protu pateikt vārdos to, ko viņš ieliek savā mūzikā. Tie ir eksperimenti, kolāžas un ļaušanās savai iztēlei. Mazliet sentimenta, mazliet mistikas, kaislības un greizo spoguļu pārsteigumi, kas viss ir cilvēka dvēselē, tikai daži to apzinās, bet citi nē. Es sevi apzinos caur tango. Mēs ar Lulū vēl tagad bieži klīstam pa naktīm apkārt, gan ne līdz rītausmai kā jaunībā, jo mūsu dvēseles šajos krunkainajos ķermeņos joprojām alkst bohēmas gara. Un mana dvēsele plosās manā dzejā. Lunfardo. Tas ir runasveids, kas cēlies no ostmalas zagļu žargona. Skaidrojošā vārdnīcā droši vien šim vārdam pirmā nozīme ir “zaglis, sociāli deklasēts elements”. Lai citi nesaprastu viņu slepenās sarunas, vārdos tika mainīta zilbju secība. Daudzi tango ir rakstīti lunfardo, un tanguista  tajā runā. Tā ir sava veida pazīšanās zīme, tas ir vārdu tango. Tango, piemēram, lunfardo būs “Gotán”. Kad mēs ar Lulū iepzināmies, tas notika kafenjīcā La poesía, pēc neilga laika mēs apciemojām manu draugu, kurš tā bija aizrāvies ar lunfardo, ka runāja tikai tā. Lulū toreiz nenieka nesaprata, lai gan mēs visi trīs taču runājām vienā valodā. Vienu dienu mans draugs, uzvilcis jaunu ķiršu krāsas žaketi, jautāja Lulū: “Kā es izskatos?” Un Lulū atbildēja: “Osollivaram.”  Mūsu draugs pārsteigumā iepleta acis un jautāja, ko tas nozīmē. Bet Lulū ar uzvarošu smaidu teica: “Bet tas taču ir maravilloso  — brīnišķīgi, no otras puses!!!” Tā arī rodas lunfardo.

RL: Tātad šī valoda veidojas kā nejaušība, kā spēle?

Ferrers: Nē, valoda tā nav, jo lunfardo nav gramatikas. Tas ir tikai tāds savējo sazināšanās veids, kam šobrīd nav nekādas revolucionāri slepenas nozīmes. Tā mēs, tanguista, pazīstam viens otru. Un dodam darbu skaidrojošo vārdnīcu sastādītājiem. Jo arī tie, kam spāņu ir dzimtā valoda, lunfardo pārsvarā nesaprot. Oneub. (Bueno — “labi; tā, lūk” no otras puses — Aut.) Izklausās mazliet pēc arābu valodas, vai ne?

RL: Ko nozīmē tango divu vīriešu izpildījumā, kas nereti tiek izmantots latīņamerikāņu filmās?

Ferrers: Vīrietim nepiemīt sievietes kustības intuīcija un viņam ir jātrenējas, lai tiktu līdzi sievietei, kas dejā daudz vairāk izdara ar intuīciju. Jā, dažreiz tas tiek pasniegts kā šovs, atsaucoties uz it kā vēsturisko drāmu — mazo sieviešu skaitu uz vīriešu daudzumu 19. gadsimta beigās, kad caur Buenosairesas ostu plūda imigrantu straumes. Bet tā ir tikai maska, lai piesaistītu cilvēku uzmanību. Tas ir treniņš, mēģinājums. Bez sievietes nav iespējams tango. Nereti tiek uzskatīts, ka Latīņamerikas sabiedrībā galvenais ir vīrietis — mačo. Bet atcerieties Markesu un viņa radītos sieviešu tēlus. Šobrīd sievietes vairs nav tikai tango dejotājas vai dziedātājas, arī orķestros iesaistās arvien vairāk sieviešu. Un tas ir brīnišķīgi. Tas tango padara emocionāli spilgtāku.

RL: Kas tango ir galvenais?

Ferrers: Emocionāla un dvēseliska tuvība, mīlestība līdz apsēstībai. Nepieciešama, lai apzinātos savu spēju just. Būt uzmanīgam, lai nepareizajā brīdī partnerim neuzkāptu uz kājas.  Daudzi dejotāju pāri pašķiras personīgajā dzīvē, bet turpina dejot kopā. Jo tango savā ziņā ir tāda kopā būšanas vēlamā forma, ko visvieglāk realizēt mākslā. Pretrunas starp iedomāto harmoniju un šķietamo disharmoniju realitātē. Tāpēc skatītājiem tango liekas skaists. Un tādēļ rodas mīti.

Pasaulē nav daudz valstu, kurās būtu tik noturīga un pastāvīga nostalģijas sajūta. Sākotnēji nostalģiju izjuta spāņu kolonizatori, kas ilgojās pēc tālās dzimtenes, vēlāk indiāņi ilgojās pēc zaudētās brīvības  un  dzīves apstākļiem, vēlāk balto civilizācijas izraidītie gaučo (pampu klejotāji, zirgkopji) skuma trimdā pašu zemē, melanholiski atminoties mežonīgā brīvības viļņa laikus. Vecie kreolu patriarhi izjuta, kā brīnišķīgās dižciltības, cēluma un dāsnuma laiks pārvēršas par materiālismu un sīkumainu aprēķinu, un meliem, imigranti skuma pēc tālajām  Eiropas zemēm, to tūkstošgadīgajām tradīcijām, pēc ziemassvētkiem ar sniegu pie uguns, pēc leģendām par senajiem dieviem.
(..) Katrreiz, kad gribam būt “dziļi”, mēs esam melanholiski vai skumji. Katrreiz, kad teoriju vai izaicinājuma spiesti mēģinām būt jautri, grāmatās parādās tikpat stulba un karikatūriska izrāde, kādu var vērot, kad klasisks argentīniešu bariņš dodas uz kādu klubu izklaidēties.

                 No Ernesto Sabato esejas Argentīniešu skumjas