Tai ir viņa seja

Ludvigs Minelli, jurists un, kā viņš pats sevi apraksta, humānists, palīdz cilvēkiem izdarīt pašnāvību. Pērnvasar viņš mani ielūdza uz svinībām par godu Zilās oāzes atklāšanai. Tas ir jaunākais no īpašumiem, kurus viņš 1998. gadā dibinātās organizācijas Dignitas vajadzībām pārveidojis par improvizētiem “nāvinieku namiņiem”.

Zilā oāze, divstāvu ēka ar plakanu jumtu, atrodas pusstundas brauciena attālumā uz austrumiem no Cīrihes – industriālā rajonā līdzās kādai fabrikai un tieši pretī futbola laukumam. Pagalmā ziedoši koki un gara zāle ieskauj dzidru, apaļu dīķi ar ūdensrozēm un zelta zivtiņu baru. Līkumots grants celiņš no parādes durvīm aizvijas pāri pagalmam līdz nelielam restorāniņam, kurā pārdod līdzņemšanai bezalkoholiskus dzērienus un sendvičus. Tai tveicīgajā pēcpusdienā, kad es ierados, restorāna saimniece, pusmūža horvātiete, stāvēja aiz letes un grieza šķēlēs tomātus. Apvaicājos, kā veicas. “Ne sevišķi,” viņa atbildēja, paskaidrojot, ka peļņa bijusi gluži laba līdz brīdim, kad Minelli pirms diviem mēnešiem iegādājies Zilo oāzi. “Minelli ir simpātisks cilvēks,” viņa sacīja, “bet man viņa ierašanās bijusi īsta katastrofa.” Viņa zaudējusi gandrīz pusi līdzšinējā pasūtījumu apjoma, un lielākā daļa no palikušajiem klientiem tikpat esot namiņa viesi. Pat tie tomāti, kas tobrīd atradās uz horvātu kundzes virtuves dēļa, bija paredzēti Minelli tāvakara svinībām pasūtītajai maltītei horvātu gaumē.

Dažas stundas vēlāk, kad viesības jau bija sākušās, Minelli izrādīja Zilo oāzi saviem darbiniekiem – pieciem vīriešiem un deviņām sievietēm, raibam studentu, profesionāļu un pensionāru pulciņam; visi šie cilvēki Dignitas strādā uz pusslodzi. Pašam Minelli ir 77 gadi, paplāni sirmi mati, biezas brilles un dzirdes aparāts labajā ausī, tomēr mūsu nelielajā ekskursijā pa namiņu viņš izrādīja visnotaļ jauneklīgu entuziasmu. Māja bija tīra un jauna, ar dēļu grīdām un baltām sienām, ko greznoja akvareļi – Šveices lauku ainavas. Priekšnamā pie sienas bija pielikta karikatūra – vīrietis, kurš slēpj aiz muguras indes pudelīti un atgaiņājas no cilvēkiem, kuri viņam tuvojas ar invalīdu ratiņiem un autiņbiksīšu paku. Vienā no abām istabām, kas īpaši iekārtotas cilvēkiem, kuri vēlas izdarīt pašnāvību, līdzās slimnīcas gultai bija nolikts spainītis ar atdzesētu šampanieša pudeli.

Dignitas moto – “Ar cieņu dzīvot, ar cieņu nomirt”. Jau divpadsmit gadus šī organizācija saviem klientiem no visas pasaules pasniedz nātrija pentobarbitāla – ārkārtīgi bīstama barbiturāta – kokteiļus. Šajā laikā Ludvigs Minelli palīdzējis aiziet no dzīves vairāk nekā tūkstoš cilvēkiem; viņš pilnībā kontrolē tirgu nozarē, kas iesaukta par “pašnāvnieku tūrismu”, un ir pārvērtis savu dzimto Cīrihi par pārliecinošu pasaules galvaspilsētu asistētās pašnāvības jomā.

Asistēta pašnāvība ir legāla arī Nēderlandē, Beļģijā un Luksemburgā, tāpat arī trīs ASV štatos – Oregonā, Vašingtonā un Montānā. Taču visās šajās vietās tāds pakalpojums pieejams tikai cilvēkiem ar nedziedināmām slimībām, turklāt pēc ilgstošas medicīniskās izmeklēšanas un konsultācijām ar ārstiem, turklāt kandidātiem jābūt valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Turpretim Šveices kriminālkodekss izstrādāts tā, ka jūs mierīgi, nebaidoties no kriminālatbildības, varat pasniegt otram pielādētu pistoli un noraudzīties, kā šis cilvēks ielaiž sev lodi deniņos turpat jūsu viesistabā. Turklāt – nekādu prasību attiecībā uz dzīvesvietu. Spēkā ir tikai divi noteikumi – jūs nedrīkstat būt nekādā veidā ieinteresēts upura nāvē un pašnāvniekam jābūt pie pilna prāta brīdī, kad viņš nospiež gaili.

Šveices pielaidīgā likumdošana ir unikāla, un, pateicoties tai, jau izveidojušās vismaz četras organizācijas, kas nodarbojas ar asistētām pašnāvībām. Divām lielākajām dots nosaukums Exit; viena darbojas vācvalodiskajā Cīrihē, otra – frankofonajā Ženēvā, taču abas sniedz pakalpojumus vienīgi Šveices pilsoņiem. Trešā, Exit International, nodibināta Šveices galvaspilsētā Bernē un reizēm pieņem arī ārzemniekus, taču tikai un vienīgi ārkārtas situācijās. Tā nu iznāk, ka Dignitas ir vienīgā organizācija Šveicē – un tātad arī visā pasaulē –, kas piedāvā ātru nāvi gandrīz jebkuram, kurš izteicis tādu vēlēšanos. Minelli sauc pašnāvību par “cilvēka pēdējām tiesībām” un veltījis visu mūžu tam, lai šīs tiesības nodrošinātu.

Kamēr Minelli darbinieki, šķindinādami šampanieša un sarkanvīna glāzes, saviesīgi tērzēja pie zelta zivtiņu dīķa Zilās oāzes priekšā, es uzsāku sarunu ar 39 gadus vecu jurisprudences studentu vārdā Silvans Lulī. Pajautāju, kāpēc viņš nolēmis strādāt Dignitas? “Vairums no mums šeit nonākuši caur draugiem un tuviniekiem,” viņš paskaidroja, piemetinot, ka viņa māte bijusi viena no Minelli pirmajām darbiniecēm. Viņa strādājusi par “pavadoni” – pienesusi pēc līdzjūtīgi noskaņotu mediķu izrakstītām receptēm iegādāta nātrija pentobarbitāla glāzītes un sēdējusi nāvinieku namiņā pie klientu gultām, kamēr tie aizgājuši viņā saulē. Citi Dignitas brīvprātīgie uzmeklējuši Minelli, lai lūgtu viņam palīdzību, taču tomēr izvēlējušies dzīvot tālāk un pat paši sākuši pie viņa strādāt. “Daži klātesošie savulaik paši uz to gājuši,” Lulī norādīja un diviem kolēģiem. “Minelli vienmēr cenšas cilvēkus pārliecināt, ka vajag savu dzīvi izmantot labāk,” viņš turpināja. “Tieši tādēļ es pie viņa strādāju – viņa cilvēciskās pieejas dēļ.” Tomēr pamatā Dignitaspievēršas ne jau dzīvei, bet gan nāvei – tas ir fakts, kuru Lulī ne vien atzīst, bet arī ar lielu aizrautību atbalsta. “Pašnāvība nav nekas slikts,” viņš man paskaidroja. “Kas tur slikts, ja jūs vēlaties beigt dzīvi, padarot sev galu? Reizēm dzīve ir lieliska, bet reizēm – vienkārši sūdīga. Man taču ir tiesības pateikt, ka man šī dzīve ir līdz kaklam un es gribu pielikt tai punktu.” Labi, es teicu, bet kāpēc iepīt šai sevis iznīcināšanas procesā vēl citus cilvēkus? Kāpēc nevar vienkārši pasēdēt garāžā pie iedarbināta mašīnas motora?

Lulī pasmaidīja. Jaunāko modeļu automašīnas šādiem nolūkiem vienkārši nederot. 70. gadu sākumā auto ražotāji sāka izmantot katalītiskos konvertorus, kas izfiltrē līdz pat 99 procentiem no izplūdes gāzu oglekļa monoksīda. Jūs varbūt nedaudz pakleposiet, taču diez vai nomirsiet. Citas pašdarbības metodes var izrādīties vēl sarežģītākas. Lūlī aprakstīja dažus cilvēkus, kuri Dignitas ieradušies pēc neveiksmīgiem pašnāvības mēģinājumiem, lai uzticētu šo darbu profesionāļiem. “Kāda kundze bija nolekusi no astotā stāva un piezemējusies asfaltētā auto stāvvietā. Tagad viņa sēž invalīdu ratiņos. Reiz pie mums ieradās vīrietis, kurš bija iešāvis sev sejā, tomēr palicis dzīvs. Vēl kāds cits izskrēja braucoša vilciena priekšā un zaudēja abas kājas.” Dignitas izveidota tieši tādēļ, lai novērstu šādas traģiskas neveiksmes – lai cilvēki, kuri vēlas izdarīt pašnāvību, to varētu, nebaidoties no sāpēm vai neveiksmes. Šīs organizācijas pastāvēšanas pamatā ir fakts, ka vairumam cilvēku nāve likumīgā ceļā nav pieejama. “Mūsu mērķis ir panākt, lai mēs kļūstam lieki,” saka Lulī. “Tas nav pareizi, ka cilvēkam jābrauc no citas valsts uz Šveici, lai aizietu no dzīves.” Ja nu jūs tomēr dodaties uz Šveici, lai pieliktu punktu savai dzīvei, tad jums var nākties iepazīties ar cilvēku, kuru es saukšu par Arnoldu – viņš lūdza, lai es neminu viņa īsto vārdu. Atradu viņu pie piknika galda zelta zivtiņu dīķa malā smēķējam vienu cigareti pēc otras. Tas bija neliela auguma vīrietis ar sirmiem bārdas rugājiem un no pieres atķemmētiem taukainiem matiem. Savā zilajā poliestera kreklā un netīrajos šortos viņš izskatījās diezgan nekārtīgi. Arnolds lēsa, ka kopš savas ierašanās Dignitas viņš palīdzējis izdarīt pašnāvību aptuveni divsimt cilvēkiem. Varbūt vairāk. Arnolds nebija īsti pārliecināts par šo skaitli. Pirmais bija atvaļināts britu armijas virsnieks, kuru bija nomocījušas vecuma sāpes. “Viņš bija tīri amizants vecs kungs,” Arnolds atcerējās. “Viņš mums izstāstīja savu dzīves stāstu. Savulaik viņš dienējis Palestīnā, pēc tam – Birmā.” Arnolds ar virsnieku to dienu pavadījuši, smēķējot un kavējoties sarunās; vēlu vakarā šis cilvēks iedzēris savu indes devu. Pēc tam Arnolds aizgājis uz dejām. “Es nevarēju aizmigt,” viņš teica. “Man atlika tikai doties uz kādu klubu un padejot.” Tāpat viņš rīkojās arī, “pavadījis” vairākus nākamos klientus – šādi Dignitas apzīmē asistētās pašnāvības pakalpojumu, ko sniedz tās darbinieki. Arnolds teica, ka tā viņš varot izlādēt emocijas, kas uzkrājušās, atrodoties tik tiešā nāves tuvumā. “Cilvēkus vieno zināmas saites. Varbūt ikdienā jūs to neapzināties, taču mēs visi esam savā veidā saistīti. Jūs neesat viens pat brīžos, kad jūtaties pavisam vientuļš.” Ja nu Arnoldam vēl bija palikušas kādas šaubas par Dignitas misiju, tās strauji izgaisa. “Man liekas labi, ka cilvēki aiziet šādā drošā veidā,” viņš sacīja, “un tieši tāpēc es daru šo darbu.” Cilvēki, kam pieder māja, kurā Arnolds īrē dzīvokli, domā citādi. 2008. gada oktobrī Šveices televīzija demonstrēja dokumentālo filmu par Dignitas, un tajā bija redzams, kā Arnolds pasniedz nātrija pentobarbitāla devu kādam amerikānim, kurš cieta no motoro neironu slimības. Mājas saimnieki uz to reaģēja, nomainot slēdzeni Arnolda durvīs. Tas viņu īpaši nepārsteidza. “Ir spēki, kuri vēlētos mūs apturēt, īpaši no reliģiozām aprindām,” viņš sacīja. “Ar viņiem ir ļoti grūti to visu apspriest.” Apspriest šo jautājumu var būt ļoti grūti ar jebkuru sarunu biedru, ne jau tikai atšķirīgo reliģisko vai morālo vērtību dēļ, bet kaut vai tādēļ, ka paša fenomena aprakstīšanai tiek izmantots vesels lēvenis visdažādāko terminu. Daži no izplatītākajiem variantiem ir “asistēta pašnāvība”, “medicīniski asistēta pašnāvība”, “pasīva eitanāzija”, “aktīva eitanāzija”, “brīvprātīga eitanāzija”, “nebrīvprātīga eitanāzija”, “brīvprātīga pasīva eitanāzija”, “nebrīvprātīga pasīva eitanāzija”, “brīvprātīga aktīva eitanāzija” un “nebrīvprātīga aktīva eitanāzija”. Šiem apzīmējumiem pievienojiet vēl ideoloģiskus lozungus, tādus kā “tiesības mirt”, “nomirt ar cieņu” un tamlīdzīgi. Šāda terminu bagātība radusies 2000 gadus ilgā diskusijā, kuras gaitā viedokļi palaikam mainījušies visai dramatiski. Ne jau vienmēr asistētās pašnāvības fenomenam līdzi nākusi tāda aizlieguma aura kā šodien. Senajā pasaulē tā bija vispārpieņemta prakse. Atēnu maģistrāti savu pilsoņu vajadzībām turēja gatavībā indes krājumus, pamācot: “Ja dzīve tev kļuvusi nīstama, mirsti; ja liktenis tevi salauzis, iedzer indi.” Hipokrāta zvērests, kas tapis kaut kad laikā no 5. līdz 3. gadsimtam pirms mūsu ēras, lika ārstiem solīties, ka tie nesteidzinās savu pacientu nāvi un īpaši aizliedza parakstīt nāvējošus līdzekļus. Zvērests būtiski ietekmēja tālāko medicīnas ētikas attīstību, taču vairākums seno mediķu to vienkārši ignorēja. Tikai pēc vairākiem simtiem gadu, sākoties kristietības uzplaukumam un nostiprinoties tās sludinātajam cilvēka dzīves neaizskaramības principam, attieksme pret eitanāziju nosliecās pretējā virzienā. 12. gadsimtā visā Rietumu pasaulē jau valdīja negatīva nostāja pret nogalināšanu žēlsirdības vārdā. Diskusiju no jauna atdzīvināja 1516. gadā publicētā Tomasa Mora “Utopija”; tajā bija iztēlota sabiedrība, kurā “maģistrāti un priesteri bez vilcināšanās dod atļauju eitanāzijai” un kurā slimie “beidz savu dzīvi brīvprātīgi, vai nu ar bada, vai drogu palīdzību.” Vēlāk, Apgaismības laikā, šo principu aizstāvēja arī tādi domātāji kā Frānsiss Bēkons, Deivids Hjūms, Monteskjē un citi, tomēr viņu rakstītajam visai maz izdevās ietekmēt sabiedrībā valdošo viedokli. Mūsdienīgākas diskusijas par eitanāziju sākās tikai 19. gadsimtā, kad izplatījās tādi medicīniskās anestēzijas līdzekļi kā ēteris un morfijs. 1870. gadā kāds skolotājs vārdā Semjuels D. Viljamss uzstājās ar runu Birmingemas Debašu klubā; viņš izteica viedokli, ka uz nāvi slimu pacientu gadījumos mediķiem hloroformu vajadzētu izmantot ne tikai sāpju remdināšanai, bet arī “lai nekavējoties iznīcinātu apziņu un dāvātu cietējam ātru un nesāpīgu nāvi”. Viljamsa komentāri vēlāk tika apkopoti grāmatā, kas izpelnījās pozitīvu ievērību no ietekmīgu politisku un zinātnisku žurnālu puses un tiklab Eiropā, kā Amerikā sāka dzīvu diskusiju par eitanāzijas iespējām dziedēt zināmas sociālas kaites. Tas bija zinātniskās racionalitātes ziedu laikmets. No Darvina evolūcijas teorijas bija izkristalizējies arī socioloģiskais priekšstats par dabisko izlasi. Eitanāzija solīja iespēju izveidot veselīgāku un ražīgāku sabiedrību, kas būtu brīva no nastas, ko uzkrauj rūpes par vājākajiem – sirgstošajiem, vecajiem un garīgi slimajiem. 1906. gadā Ohaio likumdevēji izskatīja divus likumprojektus, kas prasīja legalizēt eitanāziju neārstējami slimiem pieaugušajiem un “kroplīgi deformētiem un plānprātīgiem bērniem”. Likumprojekti netika pieņemti.

Sekoja jauni legalizēšanas mēģinājumi abās Atlantijas okeāna pusēs. 20. gados Eiropā priekšgalā izvirzījās vācu zinātnieki, kuri izveidoja vairākus zinātniskus centrus, kas nodarbojās ar eigēniku – jaunu pētījumu nozari, kas, cita starpā, atbalstīja eitanāziju kā līdzekli genofonda attīrīšanai no fiziskām un garīgām nepilnvērtībām. Jaunākajām teorijām uzmanīgi sekoja nacisti. Eitanāzijā viņi saskatīja ideālu instrumentu savas “rasu higiēnas” realizēšanai – ne tikai lai atvieglotu cilvēku ciešanas, bet arī lai atbrīvotos no tiem, kurus bija atzinuši par “dzīves necienīgiem”. Šai kategorijai bija visai izplūdušas robežas. Kad pienāca 1945. gads, fotogrāfijas no nāves nometnēm, kaut arī tikai uz laiku, tomēr apklusināja tālākas diskusijas par eitanāziju.

1942. gadā, kad Eiropā pilnā sparā norisinājās holokausts, Šveice legalizēja asistētu pašnāvību. (Šveicieši vienmēr nošķīruši brīvprātīgu eitanāziju un nebrīvprātīgu eitanāziju; pēdējā – tas, ko piekopa nacisti, – ir nelegāla.) Ludvigam Minelli tolaik bija deviņi gadi. Viņš bija vecākais no krāsotāja ģimenes bērniem – diviem zēniem un divām meitenēm. Viņi dzīvoja Kisnahtas ciematā, Cīrihes ezera krastā. Šodien Minelli ir pārliecināts ateists, taču zēna gados sapņoja kļūt par garīdznieku – ne tik daudz, lai godinātu Dievu, bet vairāk, lai, kā viņš vēlāk izteicās, “mācītu cilvēkiem domāt”. Studiju gados viņš rotaļājās ar domu, ka varētu kļūt par aktieri, taču drīz vien atmeta šo ideju un pievērsās žurnālistikai. Vairākus gadus Minelli bija ārštata reportieris un rakstīja par politiku šveiciešu laikrakstiem, vācu radio un starptautiskām ziņu aģentūrām, bet 1964. gadā viņš kļuva par pirmo Šveices korespondentu ietekmīgajā vācu nedēļas žurnālā Der Spiegel. Minelli būtu varējis laimīgi nostrādāt šai profesijā līdz pat pensijas gadiem, ja vien viņa dzīvi nebūtu līdz nepazīšanai pārvērtuši divi nozīmīgi notikumi. Viņš bija pavisam nesen kļuvis par Der Spiegel līdzstrādnieku, kad ar nieru mazspēju nomira viņa vecmāmiņa. Minelli atceras, kā slimnīcā sēdējis pie viņas gultas, kad palātā ienācis ārsts. “Vecmamma bija samierinājusies ar domu, ka mirst, un jautāja savam ārstam: “Paklausieties, vai jūs kaut kā nevarat to lietu pasteidzināt?” Ārsts atbildēja, ka tas neesot atļauts, un apsolīja vienīgi nedarīt neko, lai viņas dzīvi paildzinātu. Es no sirds apbrīnoju savu vecmammu un jutos vīlies, ka viņai nekādi nevar palīdzēt nomirt.”

Pēc dažiem gadiem Minelli nācās rakstīt reportāžu par Šveices lēmumu ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Vairumam cilvēku šī ziņa uzdzina žāvas. Minelli acīs tas bija “dziļi emocionāls brīdis”, kurā viņš aptvēra, ka vēlas savu dzīvi veltīt cīņai par cilvēktiesībām, tajā skaitā – tiesībām uz nesāpīgu nāvi. Drīz pēc tam, 1977. gadā, Minelli sāka studēt jurisprudenci. Pagāja četri gadi, un 49 gadu vecumā viņš sāka jaunu karjeru, nu jau kā cilvēktiesību jurists.

Minelli nebūtu varējis izvēlēties vēl piemērotāku brīdi. Abas Šveices Exit organizācijas vēl bija bērna autiņos; apmaiņai pret gada dalības maksu tās saviem biedriem lielākoties sniedza pavisam vienkāršu palīdzību – palīdzēja sastādīt oficiālus dokumentus ar norādījumiem fiziskas nespējības gadījumam un izplatīja brošūras ar instrukcijām, kā pareizi izdarīt pašnāvību. 90. gados Cīrihes filiāle sāka atklāti sniegt palīdzību pašnāvniekiem. Minelli 1992. gadā kļuva par organizācijas juridisko konsultantu, taču drīz vien vīlās, viņaprāt, pārlieku uzburbušajā varas struktūrā. Pastāvīgie direktoru valdes ķīviņi viņu drīz vien pārliecināja, ka labāk iet savu ceļu. 1998. gada maijā pēc kādas īpaši ķildīgas sanāksmes Minelli no Exit aizgāja. Tovakar viņš apsēdās un uzrakstīja Dignitas statūtu uzmetumu, pats sev atvēlot “ģenerālsekretāra” statusu. Kopā ar vēl diviem pārbēdzējiem no Exit Minelli nekavējoties ķērās pie darba. Līdz gada beigām viņš jau bija palīdzējis aiziet no dzīves sešiem cilvēkiem; tie visi bija Šveices pilsoņi.

Taču Minelli skatu uz pasauli nekad nav ierobežojušas kartē novilktās līnijas. “Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka tiesības mirt ir pašas pēdējās cilvēka tiesības,” viņš saka. “Kāpēc lai būtu tā, ka šveiciešu kundzei, kura cieš no krūts vēža ar metastāzēm, man ļauts pateikt, ka Dignitas viņai palīdzēs, bet francūzietei, kuru piemeklējusi tā pati nelaime, tikai viņpus robežas, man jāatbild, ka mēs to nevarēsim?” Un tā no pieciem cilvēkiem, kuriem viņš nākamā gada laikā palīdzēja aiziet no dzīves, viena bija padzīvojusi vāciete vārdā Marija Omsbergere – pirmā citas valsts pilsone, kura izdarījusi pašnāvību Dignitas. Minelli bija šķērsojis Rubikonu. Neraugoties uz to, viņa organizācija palika visai mazpazīstama līdz pat 2000. gada novembrim, kad Der Spiegel publicēja garu rakstu, kas bija veltīts Omsbergeres nāvei. Tajā bija citēti arī viņas pēdējie vārdi: “Cik brīnišķīgs veids, kā aiziet!” Drīz vien simtiem cilvēku no visas pasaules jau gaidīja rindā, lai varētu izdarīt pašnāvību Dignitas. Patlaban organizācijai ir aptuveni 6000 biedru, kuri maksā dalības naudu; domājams, ka zināma daļa no viņiem cer nomirt Šveicē, kad viņu slimības sāks sagādāt pārāk lielas ciešanas.

Ar vienu no šiem cilvēkiem es iepazinos kādā saulainā pēcpusdienā pērnā gada augustā; mēs satikāmies uz viesnīcas terases pie dzēriena glāzes; tas bija Bāzelē – viduslaiku pilsētā Reinas krastā. Tā bija Dženija Gīrija, 61 gadu veca sieviete ar zilām acīm un blondiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Viņa, rāmi smaidot, sēdēja man iepretī un nesteidzīgi malkoja “špriceri”. Nākamajā rītā Zilajā oāzē vajadzēja notikt viņas pašnāvībai. “Es gribu aiziet,” viņa teica. “Es esmu laimīga. Iespēja mirt man ir liels atvieglojums.” Dženija un viņas vīrs Ričards bija ieradušies jau pirms vairākām dienām; no savas mājas Anglijas dienvidos viņi atbrauca ar auto. Viņi bija precējušies gandrīz četrdesmit divus gadus, izaudzinājuši divus bērnus, kļuvuši par vecvecākiem un bija iecerējuši pavadīt mūža nogali, apceļojot pasauli. Taču 2007. gadā, dienu pirms jūras loģistikas eksperta Ričarda aiziešanas pensijā, ārsts Dženijai uzstādīja diagnozi – multiplā sistēmas atrofija, neārstējama neiroloģiska slimība, līdzīga Pārkinsona slimībai; tā rada kustību un gludo muskuļu darbības traucējumus. Pacienti var šādā bezpalīdzīgā stāvoklī nodzīvot mēnešiem, reizēm pat gadiem. Novājināto rīkles muskuļu dēļ Dženijai bija grūti parunāt, un staigāt viņa varēja tikai ar Ričarda palīdzību. Taču vērojot, kā viņa dzer savu vīnu ar sodas ūdeni, man ienāca prātā, ka norīt Dženija vēl joprojām ir spējīga, un tātad viņai nebūs problēmu iedzer nātrija pentobarbitālu.

Dženijas stāvoklim pasliktinoties, Ričards bija vienojies ar Dignitas cilvēkiem, tajā skaitā arī par vairāk nekā 10 000 dolāru lielu iemaksu Minelli vadītās organizācijas kontā. Vietējā likumdošana nosaka, ka citu zemju pilsoņiem šādā situācijā nepieciešamas divas ārsta konsultācijas ar vismaz vienas dienas pārtraukumu; tikai tad ārsts var izrakstīt recepti indei, ko klientam pasniegs Dignitas pavadonis. Šāda vilcināšanās paredzēta, lai pacientiem būtu iespēja pārdomāt, taču Gīriju apņemšanos tas nebija mazinājis.

Ričards paskaidroja: “Jūs taču neatstātu savu suni bezpalīdzīgi guļam uz virtuves grīdas, ja tas vairs nespētu ne staigāt, ne ēst, ne pats iziet ārā nokārtoties. Pielāgosim šo aprakstu situācijai ar citu dzīvības formu, un jūs sapratīsiet, ka tieši tāda dzīve gaida Dženiju jau pēc sešiem mēnešiem.” Viņš salīdzināja savu laulību ar garu laivas braucienu pa varenu upi. Pamazām vien tā kļūst arvien šaurāka, un nu jau priekšā parādījies arī ūdenskritums. Viņam ir glābšanas veste, viņai – nē. Starp citu, pirms brauciena uz Šveici Dženija tik tiešām esot apsvērusi iespēju ielekt jūrā no klints, turpat netālu no viņu mājas Anglijā. Tāpat viņa iedomājusies, ka varētu pēkšņi izskriet priekšā vilcienam. Tad viņa sapratusi, ka tas būtu netaisnīgi pret vilciena vadītāju, un arī ģimenei tas būtu nepatīkami. Tā vietā, izrunājušies ar abiem bērniem, kuri negribīgi piekrituši, Dženija un Ričards nolēmuši, ka labākais variants tomēr ir Dignitas. Pajautāju, kāpēc Dženija nevēlas vienkārši atstāt visu likteņa varā un izbaudīt to, kas vēl atlicis no viņas mūža. Ričards iebilda, ka tas viņai nozīmētu jaunas ciešanas. “Jebkurā ganāmpulkā vājāko noķer lauva vai tīģeris. Daži dzīvnieki paši nogalina vājākos no saviem mazuļiem. Taču mēs, sava augsti attīstītā saprāta vadīti, kaut kā nespējam to pieņemt. Mēs vairojam ciešanas, mākslīgi noturot cilvēkus pie dzīvības. Man vienkārši liekas, ka ar visiem šiem dižajiem zinātnes sasniegumiem mēs varētu atrast kādu labāku paņēmienu, kā kontrolēt nāvi.” Dženija piekrītoši pamāja. Likās, ka viņa samierinājusies ar to, kā dzīve iegrozījusies. Es apvaicājos, vai viņai nav bail. “Es mazliet raizējos,” viņa atzina. “Man bail, ka dzēriens nebūs pietiekami spēcīgs.”

Pozitīva attieksme pret asistētu pašnāvību Rietumeiropā nebūt nav margināla parādība. Samērā plašos sabiedrības slāņos valda pārliecība (tā tiek asociēta ar mūsdienīgumu un progresīvu domāšanu), ka zināmās situācijās pašnāvība ir vislabākā izeja, un to vajadzētu atļaut arī likumam. Visspilgtāk šī tendence izpaužas Šveicē. Abās Exit organizācijās kopā esot ap 70 000 biedru – aptuveni tik, cik vidēji lielā valsts mēroga politiskajā partijā, un sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka aptuveni 80 procenti iedzīvotāju šo praksi atbalsta. Varētu likties dīvaini, ka Ludvigs Minelli, darbojoties tik labvēlīgi noskaņotā vidē, ir kļuvis par vispārēja nosodījuma un nicinājuma objektu. Lai kur es Šveicē nepieminētu viņa vārdu, visur reakcija bija viena – riebuma pilns smīns, kam seko apvainojumu lavīna. Jautājums – kāpēc tā?

Apciemoju Minelli viņa mājās, dažus kvartālus no Dignitas galvenā biroja Forhā, klusā Cīrihes priekšpilsētā, kas atrodas aptuveni 16 kilometrus uz rietumiem no jaunā nāvinieku namiņa. Mēs sēdējām uz rūtaina dīvāna, dzērām tēju un piekodām cukurcepumiņus. Sienas nosedza plaukti, kuros rindojās Rietumu humānistu izcilāko darbu sējumi. Redzamā vietā bija novietota Mora “Utopija” – līdzās citu grāmatu muguriņām bija skatāms tās pirmais vāks. Pajautāju Minelli, kāpēc, neraugoties uz plašo sabiedrības atbalstu asistētās pašnāvības praksei, viņš izpelnījies tik plašu nosodījumu. Viņš atbildēja: “Socioloģijā tas ir labi pazīstams fenomens: tikai ne manu durvju priekšā.” Viņam ir sava taisnība. Abas Exit grupas, pateicoties tam, ka apkalpo tikai Šveices pilsoņus, var ierasties pie saviem klientiem un palīdzēt cilvēkiem aiziet viņsaulē gluži nemanāmi, viņu mājas četrās sienās. Taču Minelli organizācijai, kura palīdz arī starptautiskiem klientiem, lai strādātu, nepieciešamas telpas. Nebeidzamā procesija – klienti, kas ierodas dzīvi, bet dodas projām jau miruši – piešķir Dignitas darbībai zināmu konveijera piegaršu.

Lai pavadītu klientus uz viņpasauli, Dignitas vairākus gadus izmantoja apartamentus nelielā Cīrihes dzīvojamajā namā. 2007. gada septembrī viņus no turienes “izēda” kāds pašvaldības politiķis; kopš tā laika organizācija uzsākusi īstas partizānu gaitas, ilgi neuzkavējoties nekur. Tad viņi pārcēlās uz citu daudzdzīvokļu namu, taču īres līgums ar Dignitas tika lauzts, kad kaimiņi sāka sūdzēties, ka viņiem pārāk bieži nākoties noskatīties, kā paramediķi iznes uz ielas nestuves ar līķiem. Minelli tad piedāvāja pats savu dzīvojamo istabu. “Te stāvēja gulta,” viņš norādīja uz kafijas galdiņu. “Šeit mēs pavadījām divus cilvēkus.” Taču, kad pilsētas pašvaldība aizliedza Dignitas te uzņemt pašnāvniekus, organizācijai atkal nācās pārvākties. Jauna sašutuma vētra izcēlās, kad Minelli, reaģējot uz šiem aizliegumiem, lika saviem darbiniekiem sākt piegādāt nātrija pentobarbitālu viesnīcās. Apmēram divdesmit cilvēki izdarīja pašnāvību savos numuros, izraisot diezgan veltīgu vietējās viesnīcu īpašnieku apvienības protestu. Šveiciešu labākās jūtas tika vēl vairāk aizvainotas, kad kļuva zināms, ka organizācija Dignitas palīdzējusi diviem vāciešiem aiziet no dzīves savās automašīnās, turpat ceļa malā. Minelli šo pašnāvību izraisītā kritiskā reakcija saniknoja. Kādu rītu, kad es par to ierunājos, viņš nelikās mierā, kamēr nebija aizvedis mani uz vietu, kur bija nomiruši abi vācieši. Viņš gribēja pierādīt, ka tas nepavisam nav noslogotas maģistrāles tuvumā, kā to apgalvoja laikraksti. Minelli apturēja mašīnu pie pamestas restorāna ēkas klajā laukā, turpat netālu no viņa mājas; tuvumā bija redzami tikai daži skrējēji un cilvēki, kas staidzināja savus suņus. Minelli norādīja uz tuvējām pļavām un mežu, sakot: “Ne smakas no maģistrāles!” Pirms dažiem gadiem, kad restorānu slēdza, īpašuma tiesības nonāca kādas Cīrihes bankas rokās. Padzirdējuši par pašnāvībām, bankas juristi Minelli brīdinājuši, lai viņš turas pa gabalu. Mēs braucām tālāk, bet Minelli apmierināti nosmaidīja, piezīmējot, ka vēl jau gan neesot uzcelti nekādi žogi, kas viņu nelaistu tuvumā.

Nesen iegādātā Zilā oāze vismaz uz laiku atsvabināja Minelli no nepieciešamības meklēt viesnīcas numurus un tuksnesīgas auto stāvvietas, taču sabiedrības sašutums, ko viņš allaž pamanās izraisīt, laidušas pasaulē neskaitāmus skandalozus nostāstus. Ļaudis runā, ka viņš savācot mirušo makus un mobilos telefonus, noņemot viņiem pulksteņus un rotaslietas – vēža slimniekiem novelkot pat parūkas, ko vēlāk pārdodot lietotu apģērbu veikaliņos. Lai gan Minelli dzīvo bez jebkādām pārmērībām, daudzi šveicieši – bez jebkāda pamata – uzskata, ka viņš, ņemot privātu atlīdzību no tiem, kuriem palīdz nomirt, iedzīvojies pamatīgā bagātībā. Klīst vēl ekstravagantākas baumas – viņš turot pa rokai personīgu nātrija pentobarbitāla krājumu, bet Dignitas pavadoņi klientiem pasniedzot mazāku devu, nekā to ieteicis ārsts, bet pārpalikumu pārdodot melnajā tirgū. (Nātrija pentobarbitāls mazākās devās izraisa narkotisku efektu.) Tādas runas (un liela daļa no tā visa savulaik nonākusi Eiropas presē) gandrīz pilnīgi noteikti ir kāda neapmierināta bijušā Dignitas darbinieka privātās atriebības rezultāts; pat Šveices prokuratūra, izmeklējusi Minelli organizācijas darbību, šo tipu norakstījusi kā īsti nepieskaitāmu fantazētāju.Tomēr vismaz vienām baumām, šķiet, ir zināms pamats. Cilvēki, kas izdara pašnāvību ar Dignitas palīdzību, gandrīz vienmēr izvēlas tikt kremēti. Minelli stāstīja, ka urnas ar pelniem viņš krājot tik ilgi, kamēr ar tām varot piepildīt viņa auto. Tad viņš – parasti vēlā vakara stundā – aizbrauc uz kādu klusu vietiņu starp daudzus miljonus vērtajām villām Cīrihes ezera krastā un samet ūdenī – ar visām urnām. Minelli apgalvo, ka tas esot pilnīgi nekaitīgi, taču pērn viņš no Cīrihes ūdens tīkla pārvaldes saņēma draudu vēstuli – apkārtnes turīgie namīpašnieki sūdzējušies, ka krastā izskaloti pelni un, kā viņi apgalvo, cilvēku kaulu atliekas.

Vai ar šo stāstu – plaši atspoguļotu šveiciešu presē – pietiek, lai izskaidrotu Minelli nelāgo slavu? Iespējams. Bet kaut kas pašos pamatos mulsinošs ir arī tajā, cik tālu šo cilvēku aizvedis viņa ideālisms. Viņš pats uzskata, ka viņa darbs Dignitas ir cīņa par vienu no cilvēka pamattiesībām. Taču pat, ja mēs atzīstam, ka Minelli ideja tiešām ir cildena, grūti nenonākt pie secinājuma, ka tas, kādā veidā viņš cenšas to īstenot – palīdzot arvien lielākam skaitam cilvēku aiziet no dzīves –, novedis ētiskā tuksnesī. Minelli neslēpj savu apņēmību atbrīvoties no visa, kas viņu varētu traucēt palīdzēt cilvēkiem padarīt sev galu. Pagājušajā aprīlī, sniedzot interviju BBC, viņš atļāvās to nosaukt par “brīnišķīgu iespēju, kas dāvāta cilvēkam”, ļaujot izvairīties no ciešanām. Šveicē šādas tiesības tiek dotas ne tikai neārstējami slimiem cilvēkiem. Šajā zemē asistēto pašnāvību atbalsta grupas pieņem arī cilvēkus, kuri ir neārstējami slimi, taču, saņemot pienācīgu aprūpi, varētu nodzīvot vēl daudzus gadus. Palaikam šāds pakalpojums tiek sniegts arī cilvēkiem, kuri cieš no smagām psihiskām slimībām, piemēram, šizofrēnijas un maniakālās depresijas. Tas ir pilnīgi likumīgi, ja vien kāds psihiatrs ir gatavs apliecināt, ka pacienta vēlēšanās mirt nav tikai viņa slimības simptoms. Tomēr tikai Minelli uzskata, ka nātrija pentobarbitālam vajadzētu būt pieejamam bez kādiem ierobežojumiem – arī cilvēkiem, kuri vispār ir pilnīgi veseli.

Aplūkosim kaut vai gadījumu ar padzīvojušo kanādiešu sievieti vārdā Betija Kumbiasa. 2007. gadā, kad viņi ar vīru ieradās Šveicē, Betija bija pilnīgi vesela, toties viņas vīrs cieta no sirdskaites. Dokumentālajā filmā, kas izseko šī pāra ceļojumam, parādīts, kā abi, sēžot Minelli dzīvojamajā istabā, lūdz viņu noorganizēt divkāršu pašnāvību. “Jau kopš kāzu dienas [vīrs] man ir pilnīgi viss,” šī kundze paskaidro. “Es mīlu abas savas meitas, tomēr vīru vēl vairāk. Nedomāju, ka spētu bez viņa dzīvot. Kopš mēs par Dignitas izlasījām avīzē, abi esam vienisprātis – kas varētu būt vēl labāk kā nomirt kopā, nomirt vienam otra rokās?” Beigu galā pāris tomēr atgriezās Vankūverā, jo šveiciešu ārsts atteicās izrakstīt vajadzīgo nātrija pentobarbitāla daudzumu, pamatojot savu lēmumu ar to, ka šie cilvēki ir pārāk veseli. Taču Minelli šo gadījumu tagad izmanto, lai izdarītu spiedienu uz Cīrihes veselības aprūpes amatpersonām, mēģinot panākt, lai ārstiem tiek atļauts izrakstīt nāvējošu medikamentu devu gandrīz jebkuram, kurš vien to vēlētos.

Fakts, ka Dignitas darbā nepieciešams nātrija pentobarbitāls, bieži organizācijai kļuvis par problēmu un izrādījies par vājo vietu, kas ik pa laikam apdraud tās spēju darboties. Šī medikamenta izmantošanu kontrolē šveiciešu ārsti, un gandrīz visi atsakās sadarboties ar Minelli. Patlaban to gatavi darīt tikai četri mediķi; viens no viņiem man pastāstīja, ka pērn bijis arī tāds brīdis, kad neesot palicis vairs neviena.

Šim faktam ir liels sakars ar Minelli reputāciju, tomēr tas saistīts arī ar plašākām raizēm par pašnāvnieku tūrisma ētisko pusi. Organizācijas, kas apkalpo pašmāju pašnāvniekus, bieži nāvējošā līdzekļa recepti saņem no mediķiem, kuri savus pacientus pazīst jau gadiem un visos sīkumos pārzina viņu slimības vēsturi. Dignitas, kuras klienti lielākoties ierodas no ārzemēm, to vienkārši nevar, un tā nu tās ārsti ir spiesti lemt par pacientu dzīvību un nāvi diezgan lielā steigā.

Savas pastāvēšanas laikā organizācija lielākoties nodrošinājusi saviem klientiem iespēju izdarīt pašnāvību, pamatojoties uz vienu vienīgu mediķa konsultāciju. No lidostas pacienti mēdza taisnā ceļā doties pie ārsta, bet no turienes – uz nāvinieku namiņu, un tas viss notika vienas dienas laikā. Šāda prakse izpelnījās asu kritiku starptautiskajā presē, un tā nu 2007. gada decembrī Cīrihes galvenais ārsts prasības paaugstināja, tagad pieprasot vismaz divas vizītes pie mediķa. No likumdošanas viedokļa atšķirība bija gandrīz absurdi nebūtiska, taču ar to pietika, lai izpelnītos Minelli dusmas. Viņš to uztvēra kā personīgu apvainojumu un atbildēja uz to zibenīgi un visnotaļ radikāli – sarīkojot četrus pašnāvību “paraugdemonstrējumus”, kuros nāvējošā medikamenta vietā tika izmantots hēlijs. Šīs pašnāvības deva Minelli iespēju izmēģināt jaunas metodes un ne sevišķi neuzkrītošā veidā atgādināt, ka vajadzības gadījumā viņš var turpināt savu darbu arī bez mediķiem un viņu nātrija pentobarbitāla. Pats Minelli nekad neuzturas nāvinieku namiņā, labprāt atstājot tik netīru darbu savu padoto ziņā. Viņš apgalvo, ka tā neesot nekāda klīrība. “Es labi zinu, ka man nebūtu problēmu noskatīties, kā cilvēki mirst,” viņš man teica. Lieta esot tāda, ka “labs vadītājs nejauc uzraudzīšanu ar piedalīšanos organizācijas zemāko līmeņu darbībā”. Minelli noliedza, ka šāds princips viņu nodrošina pret iespējamu konfliktu ar likumu, taču atzina, ka “ja nu zemākajā līmenī notiek kaut kas tāds, kas neatbilst likumam, varasiestādēm būtu grūti ierosināt [pret mani] lietu”. Minelli nebija klāt pat abās asistētajās pašnāvībās, kas notika viņa paša dzīvoklī. Taču hēlija paraugdemonstrējumu laikā viņš atteicās no saviem principiem un pirmo reizi pats kļuva par liecinieku pašnāvībai. Tomēr, Minelli piesardzīgi norāda, viņš aizgāja, pirms pacients tika oficiāli atzīts par mirušu. Ar rezultātiem viņš bija pat ļoti apmierināts.

“Manuprāt, tā ir pati labākā metode,” viņš man sacīja. “Taču noraudzīties tajā nav patīkami... Muskuļi raustās. Acis ieplešas un atkal aizveras. Rokas un kājas nekoordinēti mētājas. Nezinātājs to varētu noturēt par izmisīgu cīņu ar nāvi, taču tā nebūt nav. Tieši to pašu var vērot, ja nogriež vistai galvu.”

Nonāvēšana ar indīgu gāzi šajā pasaules daļā raisa zināmas nepārprotamas vēsturiskas asociācijas, un sabiedrība reaģēja ar viegli paredzamu riebumu. Cīrihē es kādam šveiciešu ārstam, kurš daudz pētījis asistētas pašnāvības, pajautāju, ko viņš domā par Minelli paraugdemonstrējumiem. “Tie gadījumi ar hēliju ir pats ļaunākais, ko viņš jebkad ir izdarījis,” mediķis man atbildēja. “Tas ir kaut kas ārkārtīgi dīvains, jo gāze, protams, uzvedina uz domām par nacistu nāves nometnēm. Minelli to zināja, bet viņam bija vienalga.”

Vēlāk es prātoju, vai tieši šī attieksme nelika Minelli savest mani kopā ar 97 gadus vecu vācu fiziķi vārdā Herberts Matarē. Es viņu satiku pērnā gada augustā Ziemeļvācijas mazpilsētā Hikelhofenā; tas ir netālu no robežas ar Nēderlandi. Matarē dzīvo sarkanā efejām noaugušā un lielu koku ielenktā ķieģeļu mājā. Zinātnieks mani sagaidīja pie mājas durvīm, ģērbies kārtīgi izgludinātā pelēkā uzvalkā un baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti. Viņš gāja ātri un bez spieķa palīdzības, likās apveltīts ar dabisku šarmu un bija pārsteidzoši enerģisks saviem gadiem. No sava tēvoča, slavenā vācu tēlnieka Ēvalda Matarē, kura darbus nacisti savulaik atzina par izvirtušiem murgiem, viņš bija mantojis interesi par mākslu; to apliecināja iespaidīgā gleznu un skulptūru kolekcija, ko varēja aplūkot viesistabā. Matarē ieveda mani savā kabinetā, kur iekārtojās uz veca, biezām segām pārklāta dīvāna. Plauktos tehniskās un zinātniskās literatūras izdevumu rindas sacentās par vietu ar nekārtīgām papīru kaudzēm un veciem žurnālu Science un Scientific American numuriem. Paša Matarē sasniegumi praktiskās fizikas jomā ir neapstrīdami. Gadu iepriekš viņš bija saņēmis ietekmīgā Eduarda Reina Fonda balvu par mūža ieguldījumu zinātnē; to Matarē saņēma kā atzinību par viņa 1948. gada izgudrojumu, tā saucamo “franču tranzistoru”; tas bija atklājums, kas nobruģēja ceļu vēlākai datoru un informācijas tehnoloģiju sistēmu miniaturizēšanai. Izgudrojuma pamatā bija pētījums, ko Matarē Otrā pasaules kara laikā veica pēc vācu firmas Telefunken pasūtījuma. Viņš tolaik Berlīnē vadīja aptuveni 20 zinātnieku grupu, kas strādāja, lai paaugstinātu vācu radara jutīgumu pretinieku bumbvedēju meklējumos. Tomēr viņš apgalvo, ka nekad neesot bijis nacists. “To es varu pierādīt,” viņš man teica un atstāstīja, kā SS esot viņu izsaukuši uz nopratināšanu – viņiem kļuvis zināms, ka Matarē sarunā ar kaimiņu esot izmetis, ka Hitleru vajagot nogalināt, lai paātrinātu kara beigas. Matarē apgalvoja, ka gandrīz noteikti būtu nonācis koncentrācijas nometnē, ja vien nebūtu tik ļoti nepieciešams radaru laboratorijā. Pēc kara zinātnieks emigrēja uz Savienotajām Valstīm, tomēr pēc dažiem gadiem atgriezās Vācijā, kad viņa sievai piedāvāja skolotājas darbu Hikelhofenē. Mūsu tikšanās laikā viņš vēl joprojām aktīvi sniedza konsultācijas progresīvo tehnoloģiju ražotājiem. “Vēl vakar pie manis bija atbraukuši daži puiši, kas patlaban būvē jaunu saules elektrostaciju; es viņiem devu šādus tādus padomus.”

Tomēr pēdējā laikā Matarē uzmanība arvien vairāk pievēršas nevis fizikai, bet eigēnikai. Šim tematam viņš veltījis divas grāmatas un regulāri publicējas pseidozinātniskā žurnālā ar nosaukumu Mankind Quarterly. Tā izdevēju vidū bijis, piemēram, nacistu mediķis, kurš, interesējoties par eksperimentālo ģenētiku, savulaik pētīja līķus, ko viņam piegādāja taisnā ceļā no Osvencimas. “Viņi ir ārkārtīgi atvērti jebkādiem jautājumiem, ko šajos laikos vispār vairs nedrīkst pat pieminēt – teiksim, intelekta un rases problēmām,” tā Matarē raksturoja šo žurnālu. Šķiet, ka viņa paša aizraušanās ar eigēniku atspoguļo dziļi sakņotas bailes, ka aizvien augošās Trešās pasaules valstu iedzīvotāji kādudien pārplūdinās un iznīcinās Rietumus. Viņa bažas vēl jo vairāk pastiprinot “elementārais fakts”, ka ļaudis no Āfrikas, Tuvo Austrumu un Āzijas gluži vienkārši neesot intelektuāli tik attīstīti kā eiropeiskas izcelsmes cilvēki. “Ir tāds gēns, kas atbildīgs par smadzeņu attīstību, to var pārbaudīt, un viņiem šī gēna vispār nav,” viņš klāstīja. Jo vairāk šādām populācijām ļaus vairoties, jo lielāki ir draudi, ka tās piesārņos genofondu un tādā veidā kļūs par šķērsli cilvēces progresam. Lūk, tāda teorija. Šādu apsvērumu vadīts, Matarē sācis atbalstīt tā saucamo “apzināto evolūciju”, proti, centienus “ierobežot vai pārtraukt nevajadzīgu tāda ģenētiskā materiāla pavairošanu, kas vienīgi veicinātu mazāk noderīgu pēcnācēju radīšanu”.

Atsaucoties uz Matarē nesaskaņām ar nacistiem, es pajautāju, kāda tad ir atšķirība starp vieniem un otriem uzskatiem un vai viņam neuzmācas raizes par to, pie kā tie var novest. Viņš manam jautājumam nepievērsa īpašu uzmanību. “Visu jau var novest līdz galējībām,” viņš atteica. “Trešais Reihs krietni pārspīlēja, jo viņiem nepietika dūšas izlemt, kurš tad ir galīgi nevērtīgs un kurš – ne. Cilvēki saka, ka tā esot bijusi eigēnika. Nē, tā bija disgēnika! Tā bija disgēnika, jo patiesībā taču ebreji ir daudz gudrāki nekā vācieši.” Pārapdzīvotības problēmu iespējams risināt tikai divējādi, viņš turpināja. Viena pieeja ir ierobežot dzimstību mazattīstītajās valstīs. Taču ir arī otra, pavisam vienkārša iespēja – cilvēkiem jāsaprot, kad pienācis laiks mirt. “Dzīvība taču nepavisam nav svēta un neaizskarama – nebūt ne,” viņš sacīja. “Kad tu vairs neesi [sabiedrībai] noderīgs, tev laiks aiziet.” Matarē esot sācis domāt, ka nu jau arī viņš pats piederot pie šīs cilvēku kategorijas. Viņam sāk zust redze, nepieciešams dzirdes aparāts; viņš žēlojas par stīviem ceļiem un par to, ka apnicis naktī vairākas reizes mosties, lai pačurātu. Pēdējo gadu laikā viņš vairākas reizes esot nopietni domājis par pašnāvību un reiz pat nopircis virvi, kurā pakārties; gadījumam, ja tas neizdotos, viņš iegādājās arī pistoli. “Tā vēl joprojām stāv manā kumodes atvilktnē,” viņš sacīja. Un tad Matarē padzirdējis par Dignitas. Ludvigā Minelli viņš saskatījis savu sabiedroto un kļuvis par aizrautīgu viņa darba atbalstītāju. “Tas lieliski saskan ar [maniem] pūliņiem atrisināt pasaules pārapdzīvotības problēmu,” viņš teica, “jo tās tik tiešām ir katra cilvēka tiesības – pasacīt: “Stop, es vairs negribu dzīvot!”” Matarē paskaidroja, ka patlaban risinot sarunas par braucienu uz Dignitas. Tā nebūšot pirmā reize. Viņš jau divas reizes devies uz Cīrihi, lai tur padarītu sev galu, taču pēdējā brīdī no šī soļa atteicies. Minelli personāls uz Matarē hronisko neizlēmību spēj paraudzīties no komiskās puses, taču pašam Minelli tas nemaz neliekas uzjautrinoši. “Viņš pārskaitās ne pa jokam,” Matarē atcerējās. “Viņš zvanīja un rakstīja, lai pateiktu, ka viss esot bijis sagatavots, cilvēki mani gaidījuši ar nāves dzērienu, bet es neesot ieradies.” Minelli esot pieprasījis, lai izniekotais darbs tiktu atlīdzināts. Vēlāk es par to e-pastā apjautājos pašam Minelli. Viņš noliedza, ka būtu pieprasījis samaksu un apgalvoja, ka neesot izdarījis uz Matarē nekādu spiedienu. “Visus šos gadus, kamēr viņš ir mūsu organizācijas biedrs, mēs viņam esam atkārtojuši, ka viņam būs visas iespējas pēdējā brīdī pārdomāt – pat, ja asistētajai pašnāvībai viss jau būs sagatavots,” Minelli man rakstīja. “Mūsu tikšanās reizē Matarē tomēr apgalvoja, ka beidzot tiešām esot izlēmis un ar patiku gaidot, kad varēšot atvadīties no dzīves. Matarē sieva, vāciete, kura ir 32 gadus par viņu jaunāka un pilnīgi vesela, vairākkārt lūgusi vīru pārdomāt, tomēr vismaz pagaidām viņš esot nelokāms. Pajautāju, vai viņš iegādājies sev kapa vietu. Viņš atbildēja: “Man kaps nav vajadzīgs. Es tādas lietas neciešu. Mana sieva jau tā bieži iet uz kapsētu un maksā citiem cilvēkiem, lai tie noliek ziedus uz viņas māsas un vecāku kapiem. Tas ir smieklīgi. Ja jūs esat mūsdienīgs cilvēks un saprotat, kādas problēmas šobrīd cilvēcei jārisina, ir pilnīgs stulbums sacelt tādu brēku par to, ka pazudis viens vienīgs cilvēks.” Matarē ir pārliecināts, ka kremēšana ir pati labākā izeja. “Minelli apsolīja iemest manus pelnus Cīrihes ezerā,” viņš teica.Dženija Gīrija kļuva par 998. cilvēku, kurš izdarījis pašnāvību Dignitas paspārnē. Paies tikai dažas dienas, Zilajā oāzē ieradīsies jauni viesi, un tūkstoš pašnāvnieku robeža jau būs pārsniegta. “Nekādu svinību, protams, nebūs,” Minelli apgalvoja. Kopš tikšanās ar Dženiju Bāzeles viesnīcā es lauzīju galvu par to mazliet baiso mieru, ar kādu viņa devās pretim savai nāvei, un pūlējos tāsdienas vīna glāzes vietā iztēloties plastmasas glāzīti ar nātrija pentobarbitālu. Man gribējās zināt, vai viņa mazliet vilcinājās, pirms to izdzēra – vai zāles iedarbojās tik ātri, kā viņa bija cerējusi, vai viņa aizejot juta sāpes? Dženijas vīrs Ričards pēc atgriešanās Anglijā man atsūtīja e-pastu, kurā pastāstīja par viņas aiziešanu: “Mēs ieradāmies, kā bija norunāts, pulksten vienpadsmitos. Dženijai vajadzēja parakstīt dažus dokumentus. Tad mums vēlreiz izskaidroja visu procesu un brīdināja, ka tas tiks uzņemts video, lai vēlāk parādītu policijai. Dženijai iedeva medikamentu, kas nomierina kuņģi – lai viņa neizvemtu īstās zāles, kuras esot ļoti rūgtas. To viņa iedzēra aptuveni vienpadsmitos divdesmit. Vajadzēja pagaidīt trīsdesmit minūtes, un tās mēs pavadījām saulē, mazajā dīķmalas dārziņā. Vienpadsmitos piecdesmit mēs iegājām iekšā. Viņa teica, ka pienācis laiks un izdzēra zāles – vienā paņēmienā kā šņabja glāzīti, tieši tā, kā bija ieteikts. Divu minūšu laikā viņa iemiga, un pēc astoņām minūtēm jau bija mirusi. Tas bija tik mierīgi – vismaz mums tas bija ideālais veids, kā viņai aiziet.” Ja var spriest pēc Gīriju gadījuma, Dignitas tiešām spēj piedāvāt žēlsirdīgu glābiņu no cilvēku ciešanām. Taču Minelli strīdīgā daba un aizraušanās ar dažādiem izlēcieniem, kas pārsniedz sabiedrības iecietības robežas, novedušas pie tā, ka viņam draud krietni lielākas nepatikšanas nekā vienkārši slikta slava. Laikā, kad es uzturējos Šveicē, daļa pie varas esošo politiķu bija sākuši uzskatīt Dignitas par nacionālo kauna traipu uin apsvēra iespēju vispār pielikt punktu pašnāvnieku tūrismam. Minelli darbība nonākusi arī Cīrihes galvenā prokurora Andreasa Brunnera uzmanības lokā. Tovasar viņš bija izstrādājis plaši apspriestu divpusēju vienošanos ar Exit, formulējot virkni “profesionālo standartu”, kam būtu jāregulē asistētās pašnāvības procedūra. Lai gan Minelli šajās sarunās nebija piedalījies, dokumentā bija iekļauti vairāki punkti, kas likās izstrādāti, domājot tieši par viņu – tajā skaitā prasība noteikt ilgāku gaidīšanas laiku cilvēkam, kurš vēlas izdarīt pašnāvību, un stingri ierobežot aizgājēju skaitu, ko katram atsevišķam organizācijas darbiniekam atļauts “pavadīt” viena gada laikā. Pēdējais noteikums ir īpaši apgrūtinošs tik nelielai organizācijai kā Dignitas. Exit darbā jaunā vienošanās nekādas būtiskas izmaiņas neieviesa – pie viņiem dokumentā uzskaitītās procedūras jau sen bija kļuvušas par ikdienu. Minelli, kuram ir tendence jebkādus ierobežojumus, lai cik niecīgi tie arī būtu, uztvert kā uzbrukumu viņa organizācijas eksistencei un darbībai, nekavējoties nosauca vienošanos par viltīgu mēģinājumu uzspiest līdzīgus noteikumus arī viņam. “Viņi grib mūs iznīdēt,” viņš apgalvoja. “Ja nebūtu Dignitas, tamlīdzīga vienošanās vispār netiktu pat apspriesta.” Un tomēr, lai gan Minelli aizvainoja šie netiešie mājieni, likās, ka vienošanās viņu īpaši neuztrauc – ka tā, tieši otrādi, vēl vairāk parāda Brunnera bezpalīdzību. Minelli uzstājīgi atkārtoja, ka likums ir viņa pusē, un nevienam neizdosies viņu apturēt.

Citi, ar kuriem man iznāca parunāt, par to nebija tk droši. Bāzelē es satikos ar Dignitas ārsti, kura bija izrakstījusi Dženijas Gīrijas nātrija pentobarbitāla recepti. Viņa bija neliela auguma sieviete ar muskuļotām sportistes rokām un garā bizē sapītiem melniem matiem. Mēs bijām norunājuši padzert kafiju pie viņas, taču plānus nācās mainīt – ārstes pusaugu dēls, padzirdējis, ka es esmu reportieris, pieprasīja, lai es tur nerādoties. Viņa atvainojās, paskaidrojot, ka dēls baidās – ja citi bērni skolā uzzināšot, ka viņa māte sadarbojas ar Dignitas, par viņu visi ņirgāšoties. Tā nu mēs vispirms satikāmies dzelzceļa stacijā, un tad devāmies uz kādu pilsētas parku. Arī ārste nevēlējās publiski atklāt savu saistību ar Minelli un izvēlējās vietu, kur mūs vismazāk varētu nejauši noklausīties. Mēs iekārtojāmies pie piknika galda; turpat tuvumā puikas spēlēja futbolu. Ārste, kura ar Dignitas sāka sadarboties 2005. gadā, kad Minelli bija noorganizējis viņas pašas tēva aiziešanu, izteicās, ka atbalstot šo cilvēku un viņa misiju, taču raizējoties, ka biežie melodramatiskie izlēcieni organizāciju apdraudot. Īpaši lielu kaitējumu esot nodarījuši hēlija paraugdemonstrējumi un Minelli publiskie paziņojumi, ka arī veseliem cilvēkiem vajagot nodrošināt neierobežotu iespēju piekļūt nāvējošiem medikamentiem. “Ja Dignitas neuzmanīsies un izmēģinās dažādas neprātīgas lietas, pilnīgi iespējams, ka ārzemniekiem Šveicē tiks atņemtas asistētas pašnāvības tiesības, un, manuprāt, tas būtu ļoti skumji,” viņa sacīja. “Minelli ir aprobežots. Ar viņu grūti runāt par to, kas ir un kas nav saprātīgi. Viņš ir gatavs cīnīties ar visu un visiem.” Ārste šaubījās, vai Dignitas turpinās darboties arī bez viņa. “Nevaru iedomāties, ka viņš varētu visu nodot kāda cita rokās – ja nu vienīgi viņš saslimtu vai kļūtu pārāk vecs,” viņa sacīja. “Šā vai tā, es ceru, ka viņš drīz metīs mieru.”

To pašu cer arī prokurors Brunners. Pirms dažiem gadiem, atsaucoties uz Minelli vecumu, viņš sarunā ar draugiem esot pajokojis, ka domstarpības ar Dignitas agri vai vēlu atrisināšoties bioloģiskā ceļā. Kad es pieminēju šo piezīmi, Minelli iesmējās un aizrādīja, ka Brunners ilgus gadus esot bijis kaislīgs pīpmanis. “Es teiktu, ka mūsu izredzes ir vienādas,” viņš sacīja. Drīz vien, gadiem ilgi sūtījis citus viņu pēdējā gaitā, arī Minelli pats sapratīs, ka pienācis laiks aiziet. Man gribējās zināt, vai viņš par to ir domājis. “Protams,” viņš atteica. “Es lūgšu, lai mani pavada Dignitas.”.

Publicēts The Atlantic, 2010. gada martā
No angļu valodas tulkojusiSabīne Ozola