Tādēļ, ka tētis man neļāva braukt ar mopēdu

Man ir 34 gadi, un šīs ir manas pirmās motosacensības. Sacenšas par to, kurš divās stundās veiks vairāk astoņkilometrīgu apļu. Saku armijas poligonā Igaunijā ap mani drūzmējas vairāki simti anonīmu vīriešu uz motocikliem, ķiverēs, bruņās un lieliem plastmasas zābakiem kājās. Ir kluss, karsts un putekļi. Tā vien šķiet, ka visi, izņemot mani, zina, kas tūlīt notiks. Pēc šāviena ievēroju vienīgi to, kā putekļu sienā pazūd visi ap mani stāvējušie braucēji. Nedzirdu, vai esmu iedarbinājis savu motociklu, bet tā vien šķiet, ka braucu. Jau pirmajā līkumā visi buksē, spiežas viens otram virsū, gāžas: ko es te daru, kāpēc?! Bērnībā tēvs man neļāva braukt ar mopēdu, varbūt tas kaut ko izskaidro. Tagad galvenais ir nenokrist, lai kāds neuzbrauc virsū. Nav ne mazākās pārliecības, ka nelielajai priedīšu audzei iespējams izsprukt cauri: tūliņ stūre aizķersies un es ietriekšos nākamajā kokā. Kāds, kurš gabaliņu iepriekš gulēja zemē ar visu motociklu, nu milzīgā ātrumā panesas man garām vietā, kur, likās, nepietiks vietas man vienam.

Kam vajadzīgs braucamais, uz kura nevar sēdēt? Taču šādās bedrēs sēdēt nav iespējams. Triecieni pa dibenu ir tādi, ka baidos salauzt muguru. Kājās stāvot tomēr baigi piekūst, bet zinātāji teica, ka jābrauc esot divas stundas. Beidzot taisns ceļa gabals, taču tas viss nobērts ar salauztiem silikātķieģeļu gabaliem, un braukšana vēl sūdīgāka nekā pa bedraino mežu. Tālāk kūdras purvs. Tajā tik dziļas vagas, ka nokrist nav iespējams, bet kājas jāceļ gaisā, jo vagā vietas pietiek tikai motociklam. Tā, jauki, pēdējais nebūšu: divi ar saviem braucamajiem mētājas purva malā un acīmredzami ceļu turpināt netaisās.

Smilšainas kraujas malā stāv skatītāji. Kas te ko redzēt? Krauja izrādās karjers, un man, izrādās, jābrauc tur cauri! Motocikls iegrimst ūdeņainās smiltīs līdz pus ritenim. Nu ja, skaidrs, ko viņi te skatās. Karjera pretējā krastā vesels bars vārtās pa dubļiem un stīvē ārā braucamos. Ja noslīkšu šeit, man nebūs spēka vairs izcelt braucamo no ūdens.

Ir! Esmu otrā krastā. Vēl daži kūdras purvi, vēl dažas priedīšu jaunaudzes, vēl putekļi un smiltis. Astoņi kilometri nebijušu sajūtu pusmūža vīrelim. Tas viss notika divdesmit minūtēs. Ātrākie mani apdzina, tikko biju uzsācis otro apli. Tad es nokritu, piecēlos un nobraucu vēl piecus apļus. Pēc divu stundu ilgas kratīšanās, smilšu rīšanas un tulznainām rokām man likās — nu visi priecāsies un svinēs, ka tā labi tikuši galā ar pašu izdomātajām grūtībām, bet nekā. Visi tā kā nokaunējušies sakrāmējās un aizbrauca mājās.