Tā nav izpirkuma maksa, tas ir tavs ieguldījums mūsu karā

Mūs ar kolēģi Stefanu Šollu no vācu Zuidwest Press aizturēja picērijā, kur mēs vakariņojām; vēl dienā bijām aizsūtījuši savām avīzēm rakstus par referendumu. Četri vīrieši piesēdās pie mūsu galdiņa, un viens no viņiem paziņoja, ka par Stefana materiāliem jautājumu neesot, bet no mani viņi gaidot paskaidrojumus.

– Izlasījām tavus materiālus. Ko tas nozīmē: “Izskatās, it kā biļeteni būtu nodrukāti ar printeri”? – apjautājās viens.
– Un šī frāze “Tikpat kā nav redzami jauni cilvēki” ir meli, – teica cits. – Visi balsoja!
– Bet es redzēju, ka bija ļoti maz jaunu cilvēku, – es teicu.
– Tātad ne tur skatījies, – man paskaidroja. – Kāpēc tu tā darīji?
– Nē, tur viņš ir pareizi uzrakstījis – ka mērs, mauka, mūs reāli uzmeta ar telpām, bet mēs visu paši atrisinājām.
– Jā, tas tiesa. Labi, vecais, tu saproti, vienkārši, ka jūs visi, prese, esat mūsu ieroči. Bez jums mēs – kas esam? Vienkārši tu mudrī, vecais, vajag vienkāršāk, lai visi saprastu, ka mūs te banderieši blietē, bet mēs reāli esam normāli cilvēki, nekādi tur teroristi, par taisnību, bļin.
– It kā raksti visu, kā ir, bet par jaunatni – kāpēc tā informācija?
– Labi, mēs vienkārši parunāties gribējām. Tagad braucam uz laukumu.

Artjomovskas galvenajā laukumā bija trok­šņaini. Kāds no aktīvistiem ukraiņu izdevumā lb.ua bija atradis mana rakstiņa pārpublicējumu par pazudušo Artjomovskas mēru, kam ukraiņu kolēģi bija uzlikuši virsrakstu: “Separātisti nolaupījuši mēru”. “Viņš raksta banderiem!” “Mēs tev esam separātisti, mauka?” “Iesūtītais mērglis!”

Cilvēki ielenca tikai mani, bet kolēģi Stefanu Šollu neaiztika. Kamēr vēl nebiju ievilkts mašīnā
un aizvests uz nopratināšanu – tas nāks nedaudz vēlāk –, Stefans pūlējās viņus pierunāt uz kaut kādu “izlīgumu”. Bet viņā neklausījās. Vienā brīdī viņam piedraudēja: ja vēl līdīs virsū, arī viņu nošaus turpat uz vietas.

Bruņotu kaujinieku laukumā gan nebija daudz. “Linčot” pamatā bija ieradušies vienkāršie iedzīvotāji. Bet viņiem kaut ko ieskaidrot izrādījās bezjēdzīgi – neviens negribēja klausīties.

No manis kā no spiega pieprasīja atzīšanos, ka strādāju Labajam sektoram. Kāds teica, ka jāizspiež no manis nožēlošana un tā jānofilmē; kāds cits ierunājās, ka man turpat uz vietas jāuzrakstot sava raksta atsaukums.

Ar katru brīdi mani noziegumi kļuva arvien fantastiskāki, bet pūļa nodomi – arvien nopietnāki.

Paskaidrot man neko neļāva. Ap mani savācās droši vien kāds pussimts cilvēku. Beigās cilvēki laukumā sāka runāt, ka es strādājot Ukrainas Drošības dienestā, CIP, ASV labā, bet tas, kurš man atņēma preses karti, teica, ka es esot amerikānis, kurš apguvis krievu valodu un ieguvis viltotu Novaja Gazeta apliecību. Kāds mani saķēra aiz mugursomas.

Es aizsedzu galvu ar rokām – sitieni sāka birt no visiem, kas vien spēja līdz manīm aizsniegties, un es notupos zemē. Sita kā sievietes, tā vīrieši. Kāds teica, ka tā esot “atriebība par mūsu dēliem, kas iet bojā par brīvību pie Slovjanskas un Kramatorskas”; cilvēki kliedza, ka neviens viņus nedzird un “nav dzirdējuši visus šos gadus”. Kāds, iesitis man, teica: “Kādi mēs tev teroristi, tu, maita!”

Pūli nomierināja gadus 45 vecs neliela auguma būdīgs vīrs. Katrā sānā, kā es vēlāk ieraudzīju, viņam karājās pa kalašņikovam ar saīsinātu stobru. Viņš teica: “Visi klusu!” To, kurš turpināja mani spārdīt, viņš atrāva nost un nogrūda zemē. Uz pāris sekundēm arī viņš atradās zemē man blakus. Es vienkārši ieraudzīju, kā viņš pēkšņi nokrita savos vecajos, vēl ziemas sezonas zābakos.

Būdīgais runāja mierīgi un ne pārāk skaļi.

– Vedīsim kverpli uz Slovjansku, – viņš teica. – Tiksim ar viņu skaidrībā UDD pagrabā.

UDD pagrabā tajā brīdī – bet arī tagad – atradās 14 gūstekņu, tai skaitā pieci ukraiņu žurnālisti. Tagad iznāca, ka man bija jākļūst par pirmo krievu gūstekni. Jau mēnesi UDD ēkā atrodas bruņotās zemessardzes štābs, kur valda Streloks ar savu palīgu – “tautas mēru” un Slovjanskas komandantu Ponomarjovu.

– Streloks visu noskaidros, – teica būdīgais.

Pūlī būdīgo visi sauca par Torni vai Ļeonidiču. Mierīgi, bez emocijām viņš atlauza man rokas aiz muguras un iegrūdi mani melnā Chevrolet Epica, pavēlot sēdēt rāmi un piespiest galvu pie ceļiem. Pats apsēdās blakus. Uz sekundi pacēlu galvu un viņam jautāju:

– Ko jūs gribat?

Viņš neatbildēja, tikai iesita man ar elkoni pa žokli – atlūza zobs.

– Es teicu – sēdēt rāmi, kverpli!

Pēc minūtes vadītāja vietā apsēdās kāds cits, kurš atļāva man pacelt galvu. Viņš stādījās priekšā kā Sergejs Vaļerjevičs. Tas bija gadus 50 vecs vīrs ar brillēm, plāniem, atpakaļ saglaustiem matiem, baltā kreklā ar kaklasaiti un melnā žaketē.

– Pāvel, jums taču vajadzētu visu saprast. Sakiet, kāpēc jūs tā rakstāt? – viņš teica. – Jūs taču esat Krievijas krievs.
– Izcils kverplis, – teica būdīgais. – Viņu tikko kā iekaustīja.
– Pāvel, mēs taču likām cerības tikai uz Krievijas krieviem, – atkal ierunājās cilvēks vadītāja sēdvietā.
– Vaļerič, pietiek, laižam uz Slovjansku, – teica būdīgais.
– Ļeonidič, nepārtrauc. Pāvel, es domāju, ka tagad jums ir skaidrs, kas un kāpēc ar jums pašlaik notiek.
– Braucam, Vaļerič.
– Es lieku priekšā vispirms braukt uz Volodarku, tur palikt līdz rītam un pēc tam, ja izdzīvos, uz Slovjansku, – Vaļeričs būdīgajam teica. – Lai tur izlemj: būtu labi par viņu dabūt ārā mūsu puišus.
– Ta zamočīsim viņu tagad tepat mežā.
– Nevajag tā runāt, Ļeonidič. Mēs taču esam civilizēti ļaudis, pareizi, Pāvel? – nez kāpēc teica Vaļeričs. – Tā mēs nedarīsim.

Volodarkā (ciemats starp Slovjansku un Artjomovsku) atradās kaut kas līdzīgs štābam. Dega ugunskuri skārda mucās. Lielā tentā spīdēja elektriskā gaisma. Ap tentu grozījās pāris sieviešu un kādi divdesmit jauni vīrieši ar automātiem un šautenēm, daži no viņiem maskās. Mani izvilka no mašīnas un ieveda tentā. Tornis pavēlēja man izģērbties. Es pārjautāju, kā tieši.

– Velc nost visu. Visas mantas uz galda, – atkārtoja Tornis. – Siksnu un šņores arī izņem.

Citi kaujinieki jau krāmēja laukā manas somas un mugursomas saturu. Mani apsēdināja uz soliņa, apkārt sastājās cilvēki. Kaujinieks maskā pieprasīja, lai es pasaku telefona un klēpjdatora paroli. Es atteicos. Tad Tornis vēlreiz man iesita ar elkoni pa seju.

– Tu vēl neesi sapratis? Paroli!
– Lai uzraksta uz papīra, – kāds ieteicās.
– Viņš nedos.
– Mauka tāds.

Es piecēlos no zemes. Kaujinieks bez maskas saņēma mani aiz plaukstas pamatnes un teica, ka tūlīt salauzīs man pirkstu, ja nenodiktēšu paroli. Es nodiktēju.

Atvēruši datoru, viņi vispirms, kā nopratu, sāka skatīties fotogrāfijas no albuma.

– Kur tu esi bijis, ārzemēs? Kaut kādi torņi, gleznas, – teica kaujinieks ar šauteni. – Benzīns tur cik maksā?
– Itālijā eiro sešdesmit.
– Bļin! Un ko tauta – nedumpojas?
– Tu ko tur ar viņu runā, to CIP gnīdu?
– Cik tev maksā? Kā labā strādā?
– Viņš strādā ukraiņu izdevumiem, uzrakstīja, mērglis, ka mēs esot separātisti, šmaucam ar referendumu.
– Mūs šeit galina nost! Ar tankiem brauc virsū! Tu ko domā, ka mēs te varam normāli drukāties? Tu taču esi krievs? Tev jābūt ar mums!
– Un kas tās par fočenēm? Maidanā biji?

Kaujinieki ieslēdza video, ko biju nofilmējis Kijevas centrā decembrī. Visi sanāca ap ekrānu.

– Veči, viss skaidrs! Iesūtītais!
– Rīt no rīta tātad dzīvu uz Slovjansku. Pagaidām sasieniet un bagāžniekā. Nesist, – teica Tornis. – Es esmu noguris un tinos mājās.
– Varbūt viegli iepakot?
– Es pateicu. Un vēl. Viņa lietas saglabāt, kā ir, neko neņemt.

Pēc tam mani pratināja vēl apmēram stundu. Kāds lasīja manas vecās piezīmes. “Un kāda sūda pēc tu intervēji Porošenko? Būtu Dobkinu intervējis!” “Te ir par Krimu. Krimā biji? Kā tur tauta, apmierināta?” “Raksta, ka visi līksmo, salūts, Krievija!”

Pēc Torņa aizbraukšanas nopratināšana vairs nebija tik stingra. Kaujiniekiem pastāvīgi zvanīja telefoni. Arī viņi paši kādam zvanīja, ziņojot, ka viņiem gadījies “labs ķēriens apmaiņai”. Taču pēc kārtējā zvana viņi nolēma steidzami pārvest mani uz citu vietu. Viņi pat nesāka sazināties, nebija laika arī bagāžniekam – vienkārši nometa mani uz mašīnas grīdas starp sēdekļiem. Mašīna traucās pa sliktu ceļu un apstājās kaut kur trases vidū. Arī šeit mucās dega ugunis, kaudzēs mētājās riepas, drūzmējās cilvēki ar automātiem, nomaļus stāvēja cilvēks maskā ar ceļu policista zizli rokā.

Mans dators un dokumenti kopā ar kabatas portfeli ceļoja no rokas rokā. Šeit jau vairs nebija neviena no maniem iepriekšējiem pratinātājiem. Mašīna, kurā tiku atvests, arī aiztraucās projām.

Mani jaunie saimnieki zināja par mani pavisam nedaudz un īpaši arī neinteresējās. Zināja tikai to, ka “rīt no rīta klients jānogādā Slovjanskas UDD”. To darīt viņi nepavisam negribēja. Kāds pat piedāvāja mani paslēpt šeit un pieprasīt izpirkuma naudu – tika nosaukta summa 30 tūkstoši dolāru.

– Jā, bet Slovjanskā viņu taču gaidīs, – teica viens no kaujiniekiem.
– Teiksim, ka nolaidām no kājām bēgot.
– A kā tu tad saņemsi naudu, stulbeni?
– Bračkas, kas par kašķi?

Es teicu, ka naudu varētu sadabūt Maskavā, bet tad man vajadzētu piezvanīt kolēģiem. Palūdzu telefonu. Bet puiši apspriedušies izlēma, ka dot man rokās telefonu tomēr nevajag: “Bīstams fraiers, piezvanīs vēl ne tur, kur vajag.” Minūti vēlāk radās jauns plāns: nolaupītāji teica, ka atņems visu, kas man ir, – mantas un naudu – un atlaidīs. Bet, iztukšojuši manu kabatas portfeli, nolaupītāji ļoti saniknojās – tur bija tikai trīsdesmit deviņi tūkstoši rubļu skaidrā naudā. Bankas kartēm viņi nepievērsa uzmanību.

– Kas vēl tev ir? Kas par pulksteni? Gredzens – platīna?

Pulkstenis viņiem likās lēts – tas tiešām arī nebija nekāds dārgais. Toties viņu uzmanību piesaistīja mans laulības “platīna” gredzens. “Parastus zelta gredzenus jau vairs nenēsājat, pārāk biezi palikuši?!” Es nolēmu neteikt, ka gredzens ir sudraba.

Tālāk kaujinieki prasīja, vai man ir kāds paziņa vai kolēģis Artjomovskā, kurš varētu “piemest kāpostu”.“Runāja par kaut kādu vācieti. Lai gatavo piķi, ja grib dzīvot.”

No mana telefona ar ieslēgtu skaļruni mēs piezvanījām Stefanam. Viņš teica, ka viņam esot 600 eiro un 2000 grivnu, kuras var izņemt bankomātā. Gandrīz tūkstotis dolāru. Norunājām satikties četros naktī pie viesnīcas.

– Tikai tas nav izpirkums, tas ir tavs ieguldījums mūsu karā, – teica cilvēks maskā, kuru visi sauca par Ziemeli.
– Ja viss ies normāli, rītdien lidosi uz Doņecku, – man teica kaujinieks maskā, kuru visi sauca par Hanu. – Paldies vēl pateiksi, ka nenodevām tevi Slovjanskā.

Es vaicāju, kas notiktu Slovjanskā.

– Tur ir jūsu efesbešņiki un čečeni. Viņi nesāktu pat runāt. Labākajā gadījumā sēdēsi pagrabā, bet sliktākajā – pats saproti.

Kaujinieki nopriecājās, ka Artjomovskā vēl dabūs naudu, un pat nedaudz atslāba. “Ja tā ies, tad līdz trīs stabiem aizvilksim!” Mani iesēdināja jaunā mašīnā, un dažas minūtes es paliku viens ar telefonu, kuru pēc sarunas ar Stefanu viņi man aizmirsa atņemt. Es paspēju aizsist pāris SMS saviem kolēģiem.

Artjomovskā mēs uz tikšanos ar Stefanu braucām trijatā. Mašīnu vadīja Hans, nolicis savu šauteni blakus priekšējā sēdeklī. Ziemelis turēja gatavībā makaroveni un uzvilka masku. Pulkstenis rādīja jau četri trīsdesmit, bet Stefans nerādījās. Ziemelis pārvilka aizslēgu un teica, ka dosimies viesnīcā pie viņa, un pavēlēja man iet pirmajam. Apsargs gulēja vestibilā uz dīvāna un, ieraudzījis mani, jautāja, kas es tāds esmu. “Ā, jā, skaidrs,” – viņš noteica, ieraugot Ziemeli ar ieroci, un atgriezās pie sava dīvāna.

Mēs iegājām numurā, bet tur neviena nebija, un mēs izgājām atpakaļ uz ielas. Ziemelis bija pārliecināts, ka Stefans ir aizbēdzis.

– Vācietis tevi uzmetis, – teica kaujinieks. – Cauri ir ar tevi.

Es iedomājos, ka Stefans apstaigā visus pilsētas bankomātus, cenšoties salasīt vajadzīgo summu: nemierīgajās pilsētās Slovjanskas apkaimē bankas bija ieviesušas ierobežojumus skaidras naudas izņemšanai – ne vairāk par 200 grivnām diennaktī. Es katram gadījumam piedāvāju piezvanīt vēl kādam savam kolēģim vai paziņam Doņeckā, bet Ziemelis atteicās un paziņoja, ka, ja naudas nebūs, es palikšu šeit vai braukšu uz Slovjansku.

– Mauka vācietis, to jau es zināju, – teica Ziemelis. – Viņiem tik padod uzmest kādu krievu.
– Viņš jau sešpadsmit gadus dzīvo Krievijā, – es teicu.
– Tik un tā, kāds bija sapuvis, tāds palicis. Notinies.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm tālumā ieraudzījām Stefanu, kurš steidzās pie mums. Skraidīdams pa naksnīgo Artjomovsku, vācietis bija spējis salasīt vajadzīgo summu un neiekulties nepatikšanās.

– Jūs viņu tagad atlaidīsiet? – jautāja Stefans.
– Viņš brauks ar mani uz Gorlovku, tur mēs viņu nodosim, kam vajag, viņi pārbaudīs, un tad uz Doņecku.
– Viņš būs drošībā?
– Galvenais, lai uzvedas kā nākas.

Mēs atkal iekāpām mašīnā. Pa ceļam tā divas reizes ielidoja kārtīgās bedrēs. Tuvojoties Gorlovkai, Ziemelis teica, ka par katru bedri man jāsamaksā vēl desmit tūkstošu. Es teicu, ka skaidrā vairāk naudas man nav.

– Tev tur vēl ir bankas kartes, paskatīsimies, kas tur un kā. Klausies, te jau tikai čiriks, lietie diski maksā vairāk.

Ziemelis atkal ielūkojās kabatas portfelī: “…nu, bļin, cik tev te to karšu! Mēs te, maita, karojam, asinis lejam, bet jūs tur taukos vārāties!” Ziemelis pamanīja arī manas kvītis par dzīvošanu Odesas viesnīcā – 500 grivnas par nakti. “Par šito piķi tu, kropli, trīs dienas pagulēji, bet pie mums ar to cilvēki trīs nedēļas dzīvo!”

Iezvanījās Hana telefons, pirmo reizi pa visu šo laiku, kamēr viņi mani vadāja mašīnā. Hans stāstīja, ka ar mani viss ir kārtībā un ka viņi vedot mani uz viesnīcu Doņeckā.

Kaujinieku kontrolpunktā pirms Gorlovkas bija neliela automašīnu rinda. Katru mašīnu ar kabatas lukturi apskatīja bruņoti cilvēki. Bet mūsu mašīnu pārbaudīt nesāka – Ziemelis parādīja caurlaidi, un mēs iebraucām pilsētā.

Hans man piedāvāja padzerties minerālūdeni. Es atteicos, un tad Hans jau pavēlēja, piebilstot: “Dzer, dzer, nav jau inde, dzīvosi,” – un iesmējās.

Mēs apstājāmies pie bankomāta, līdz kuram mani pavadīja Ziemelis. Taču arī šeit bija tā pati ķibele ar izņemamās summas limitu. Uz kartes palika overdrafts – apmēram simttūkstoš rubļu, bet to izņemt nebija iespējams.

– Gribēju jau atstāt tev naudu atpakaļceļam, bet tagad kaut kā nelabi viss sanācis, – teica Ziemelis.

Es pavaicāju, vai viņi mani tagad atlaidīs, kā bija solījuši.

– Vajadzētu tevi atdot šeit mūsējiem, – atbildēja Ziemelis. – Bet tu kaut kāds bāls izskaties, uz narkotikām sēdi?
– Esmu noguris.
– Tūlīt atpūtīsies. Tu atslābsti, naudas tāpat tev vairs nav.

Ziemelis iesmējās. Sākumā mani aizveda uz Hana mašīnu, bet Ziemelis palika uz ielas. Ļoti drīz piebrauca cita mašīna; Ziemelis teica, ka tālāk brauksim ar to, un palīdzēja man iekāpt.

– Ta nē, viņš naturāli ir narkomāns, – smējās Hans. – Viņš šūpojas.

Es atceros, kā mani sēdina mašīnā un Ziemelis aizsmēķē cigareti, bet es aizveru acis, un mani modina meitene, kura saka, ka jāpagarinot mana uzturēšanās vai jāatbrīvojot numurs. Pulkstenis ir 11.45 no rīta, viesnīca “Liverpūle”, Doņecka. Es guļu ar visām drēbēm gultā. Administrators stāsta, ka mani atveduši mašīnā, es neesot bijis piedzēries, bet izskatījies pēc mēnessērdzīgā un gājis pats savām kājām.

Apavi bez auklām, džinsas bez siksnas, uz galda guļ sim karte, izārdītā soma vāļājas uz grīdas.

P.S. Stefans Šolls, atdevis izpirkuma naudu, arī pameta Doņeckas apgabalu un tagad atrodas Krievijā.

Novaja Gazeta, 14. maijā