T.S. Eliots māņu pilsētā

Kādas 1919. gadā publicētas dzejas antoloģijas recenzents uzskaitīja trīs “pantus ražojošu vienību” paaudzes, kādas viņš saskatot Lielbritānijā: “Pirmos, vecos, pārstāv varenais vīrs ar uzvārdu Hārdijs, taču to vidū ir arī vairāki citi, kas jau tālu ceļā uz aizmirstību; vidējā paaudze – te minams Jeitsa kungs un neliels skaits cienījamu vārdu, un visbeidzot – novecojošie, to vidū džordžisti, kā arī Eliota kunga un Paunda kunga savādās figūras. Viņi visi ir jau izoderējuši sev ligzdas vai izrakuši sev kapus. Jebkuram no šiem rakstniekiem mēs jau tagad varētu sacerēt piemērotu nekrologu – izņemot pašu pirmo no viņiem.” Recenzentam tolaik bija tikai trīsdesmit viens gads, viņš patiesībā bija amerikānis, viena dzejoļu krājuma un nepublicētas doktora disertācijas, kā arī daudzu periodikā publicētu rakstu autors. Lai arī Eliots – minētais recenzents – nekādi nebūtu varējis paredzēt nākotni, turklāt rakstīto nedomāja nopietni, pārsteidzošā kārtā viņa vērtējums izrādījies visai precīzs. Ar iebildi, ka īsti piemērotu nekrologu arī viņam neviens vēl nav sacerējis – jo šī “savādā figūra” te iegūst milža apmērus, te sarūk gluži niecīga.

Vēros gaismas sirdī, klusumā [1. Citāts no T.S Eliota poēmas “Nīkā zeme” Ievas Lešinskas atdzejojumā.]

“Vai jūs esat apmaldījusies?” pie pārejas gaidot, kad mainīsies gaisma, izdzirdu atturīgi laipnu balsi. “Jā, tas ir nē,” es samulsu. “Es vienkārši mēģinu nokļūt uz Londonas tiltu, bet tas man nekādi neizdodas.” No pieredzes zinādama, ka kartes mēdz maldināt, es tomēr šoreiz tai uzticējos – izkāpšu kaut kur pie slavenās avīžnieku Flītstrītas, iegriezīšos Svētā Pāvila katedrālē, tad nokāpšu līdz Temzai un lēnām vien gar upi aizstaigāšu līdz Londonas tiltam – un, protams, velti. Pievīlusi mani bija ne tikai karte, bet arī pusdienlaika saulīte, kas tik mīlīgi sildīja magnolijās un ķiršos plaukstošajā Kensingtonā, un kuras dēļ negribējās vazāt līdzi lietussargu. Izkāpjot no autobusa, sajutu nepatīkamu vējeli, svētā Pāvila pakājē tas jau durstīja ar smalkām lietus adatiņām, glābiņš katedrālē bija īslaicīgs, jo atklājās, ka par iespēju tur pabūt jāmaksā 8 mārciņas, bet Temzas krastmala izrādījās apbūvēta līdz pašam ūdenim – pastaigāties gar to nozīmēja līkumot pa dažādu biroju ēku galerijām, kuras ik pa brīdim neatlaidīgi virzīja mani atpakaļ uz Ķēniņa Viljama ielu, kur vēju nu jau bez īpaša pārspīlējuma varēja raksturot kā brāzmainu. “Aprīlis ir nežēlīgākais no mēnešiem,” es, gaužām nošņurkusi, pie sevis purpināju – vai gluži pamatoti būtu varējusi purpināt – brīdī, kad pie gājēju pārejas mani uzrunāja kungs zem melnā lietussarga – konservatīvā British Public School English valodā, kas bija tikpat lieliski “piegriezta” kā viņa, šķiet, tikko presētais uzvalks. “Vai redzat to balto ēku?” viņš pastiepa roku, un kļuva redzama žilbinoši balta manšete ar atturīgu aproču pogu. “Tā ir tieši Londonas tilta galā.” Es pateicos, un, apzināti palēninājusi gaitu, pāris soļus viņam aiz muguras šķērsoju ielu. Un piepeši gluži kā rēgs manā priekšā iznira jokaina baznīciņa – tā bija pieplakusi gaišai, varbūt pagājušā gadsimta divdesmitajos gados celtai birokrātiskai ēkai – tāda nokvēpusi, apjomos neliela, plakana angļu baroka fasādīte ar diviem nošļauptiem tornīšiem, ko balsta divi korintiešu kolonnu pāri. Un, kaut arī laika līdz Temzas Sautvarkas krastā sarunātajai tējas dzeršanai nebija palicis daudz, es sapratu, ka man tur jāiet iekšā. Un gandrīz vienlaikus sapratu arī, kas tā par baznīcu – proti, Vulnota Svētās Marijas jeb (Jēzus) Dzimšanas Svētās Marijas baznīca. Tā, kura “Nīkajā zemē” “zvanīja deviņi/ ar nāves pieskaņu pēdējā dimdā.”

Telpā nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai tāda kā tikko izbijušas un vēl nebijušas klātbūtnes nojausma, tāda reizē bezpersoniska un omulīga starpbrīža sajūta kā operā, kad mūziķi pirms izrādes skaņo instrumentus, vai lidmašīnā, kad pārvietojies no vienas (ne)iespējamas dzīves uz citu. Tikko kāds izgājis, tūlīt ienāks, un tad arī es celšos un iešu, bet tagad ir “nekas”, vienkārši sēžu, blenžu uz visu šo melnkoku un zeltu, uz marmora un akmens flīžu rakstu, elpoju šo silto, blīvo gaisu un neko pat negribu saprast – šai mirklī gandrīz liekas, ka es neesmu gluži es. Varbūt tieši tāds arī ir tas stāvoklis, kas nepieciešams īstenai reliģiskai izjūtai.

Piepeši gluži detalizēti spēju iztēloties, kā Eliots, strādādams tepat netālajā Loida bankā, izskatīdamies gluži kā mans Londonas tilta eņģelis – solīds, “labas angļu drānas” uzvalks, krūšu kabatā vīdošs batista mutautiņa stūrītis (viens mutautiņš džentlmenim ir shower, rādāmais, otrs – blower, pūšamais) – pusdienas pārtraukumā vai pēc darba iegriežas šai klusuma un miera vietā, šai “riņķojošās pasaules stingajā punktā”, kur biezās sienas nelaiž cauri it nekā no Sitijas nervozās kņadas, sēž kādā no ozolkoka soliem un lūkojas uz šīm vītajām kolonnām, uz kokgriezumiem rotātajiem paneļiem aiz altāra, uz kuriem rakstīti baušļi un viņa ticības apliecība. Nav grūti iedomāties, ka tieši te viņš būtu pieņēmis lēmumu spert pēdējo formālo soli “atpakaļ pie tradīcijas”, oficiāli iestājoties anglikāņu baznīcā un saraujot saites ar brīvdomīgo un nereglamentēto, trīsvienību un sakramentus noliedzošo unitārismu. 1927. gadā – kad bankā Eliots, tiesa, vairs nestrādāja, viņš tā arī izdarīja; turklāt, atsakoties no reliģijas, kuru tik rūpīgi bija kopis viņa slavenais vectēvs, mācītājs Henrijs Grīnlīfs Eliots un kas tik ļoti piestāvēja amerikāniskajai optimisma ideoloģijai un humanitārajai “ētikas kultūrai”, gluži likumsakarīgs kļuva arī nākamais – pieņemt britu pavalstniecību. Lai nu kā, šai vietā viņš būtu varējis netraucēti nodoties lūgšanām un grēksūdzei, kas – līdz ar stabilu rituālu – viņam šķita paši svarīgākie kristīgās ticības stūrakmeņi. Angļu dzejnieks Stīvens Spenders savos memuāros atceras, kā Eliots reiz pūlējies izskaidrot lūgsnas dziļo jēgu Virdžīnijai Vulfai (grūti gan iedomāties nepateicīgāku auditoriju kā antireliģiozā un indivīda “sevis” smalkumos ārkārtīgi ieinteresētā Vulfa!): “koncentrēties, aizmirst sevi, tiekties pēc vienības ar Dievu.”

Šajā glīti noapaļotajā frāzē ietverts Eliota dzejnieka credo – tieši tas, kas viņu padarījis vieniem diženu, citiem nesaprotamu, dažiem pat nīstamu. Starp “citiem” bija arī Virdžīnija Vulfa, kas, gan būdama labos draugos ar Eliotu, gan palīdzēdama viņam materiāli un labprāt izdodama viņa darbus, diez ko nemainīja pirmo priekšstatu par Eliotu, ko fiksējusi savā dienasgrāmatā: “Šis savādais jaunais cilvēks”. Vēlāk tāds bija ievērojamais amerikāņu dzejnieks Viljams Karloss Viljamss, kuru kā jau “lokālistu” (pēc jaunības gadu studijām Eiropā viņš visu atlikušo mūžu pavadīja Rūterfordā Ņūdžersijā, ārstējot slimniekus un palīdzot nākt pasaulē ap 2000 bērniem) kaitināja tādi klaidoņi kā viņa draugs Ezra Paunds un sevišķi jau Eliots – “Nīko zemi” viņš turklāt uzskatīja par katastrofu, kas “atsviedusi amerikāņu dzeju divdesmit gadus atpakaļ.” Starp “citiem” bija arī tie, kuri par modernistu cienīgu jaunievedumu uzskatīja tieši sevis izteikšanu, subjektīvu dzejnieka “es” preparēšanu – jo Eliots uzskatīja, ka dzejai jāvirzās prom no šī “es”, ka tās pienākums ir panākt dzīvotspējīgu kultūru, par to, ko savulaik tik vecmodīgi mīļi sauca par civilizāciju – un visi saprata, kas ar to domāts. Patiesībā grūti “saviem vārdiem” pārstāstīt šo, Eliotaprāt, dzejai veicamo darbu, jo pa galvu maisās tur glīti un, šķiet, uz palikšanu iegūlušas no viņa paša patapinātas frāzes – par to, ka mākslinieka ceļš ir “pastāvīga sevis upurēšana, nepārtraukta savas personības dzēšana, ka jāvalda pār savām “nedisciplinētajām emociju brigādēm”, ka vērtīgi literāri darbi veido “savstarpēju ideālu kārtību, ko izmaina tikai jauna (patiesi jauna) darba rašanās,” ka augstākais sasniegums, uz kādu var cerēt jebkurš dzejnieks, ir “nodot pēcnācējiem valodu, kas ir augstāk attīstīta, izsmalcinātāka un precīzāka nekā pirms tam, kad viņš sāka tajā rakstīt,” ka vienīgais veids, kā dzejā paust emociju (un izsaukt to lasītājā), ir meklēt šai emocijai “objektīvu korelātu”, proti, atrast precīzu saikni starp vārdu un lietu, nevis taustīties no vienas abstrakcijas citā. Viņam pašam šī saikne padevusies tik labi, ka Londona man sastāv no vieniem “korelātiem”, līdz ar to kļūdama par citu, par subjektīvi lasāmu tekstu, par mānu. Nāk atmiņā kritiķa Viljama Empsona atzīšanās: “Es īsti nezinu, cik lielā mērā mans prāts ir [Eliota] izgudrojums, un nepavisam nenojaušu, cik lielā mērā tas veidojies kā pretestība viņam vai kā viņa pārprašanas rezultāts. Ietekmes ziņā viņš ir visai caururbjošs – gluži kā austrumvējš.”

Ne esmu princis Hamlets, ne man tādam būt [2. Rinda no T.S. Eliota “Dž. Alfreda Prūfroka mīlas dziesmas” Kārļa Vērdiņa atdzejojumā.]

Sēžu izbijušas noliktavas bēniņos, kādi pirms gadiem divdesmit būtu bijuši iespējami tagad izsmalcinātajā un necilvēcīgi dārgajā Ņujorkas SoHo: plaša telpa bez durvīm (ieskaitot – mazliet mulsinoši – tualeti, laimīgā kārtā tā ir pašā attālākajā dzīvokļa stūrī, pa labi no gultas), vienā stūrī pieticīga virtuve, visas sienas aizņem grāmatplaukti, grafikas, senas fotogrāfijas, visapkārt mētājas – nē, sakrauti gana kārtīgās kaudzītēs guļ – enciklopēdiju sējumi, manuskripti, piezīmju grāmatiņas. Sēžu un dzeru tēju, kā jau pieklājas četros pēcpusdienā Londonā. Esmu laimīgi atradusi meklēto un līdz ar cilvēku pūli pārkļuvusi pāri – nē, lai jau būtu kā literatūrā: “pārvēlusies” pāri (tikai pretējā virzienā nekā “Nīkajā zemē”) Londonas tiltam, kura daudzie priekšteči “gāzušies zemē” (precīzāk – gāzti) tik daudzas reizes. Tikai priekšpēdējā inkarnācija – Džona Renija elegantais darbs – aizpārdota uz Ameriku kādam miljonāram (kurš esot ticējis, ka patiesībā pērk Tauera tiltu), bet pēdējā ir pilnīgi neizteiksmīga, lai neteiktu neglīta, it kā pagurusi no garās un krāšņās vēstures. Tēju man angļu porcelāna tasītē ielej Dž. Alfreds Prūfroks… Nudien nezinu, kāpēc man gribas viņu tā saukt. Patiesībā viņa vārds ir Džims Makkjū. Piecpadsmit gadus Džims nostrādājis laikrakstā “Times”, rediģējis citu rakstīto un rakstījis pats – arī prestižajā “TLS”, “Times” literārajā pielikumā, kuru regulāri lasot esot iespējams gūt Oksfordas līmeņa izglītību. Pats Džims gan savējo ir ieguvis Sv. Katarīnas koledžā (dibināta 1473. gadā) Kembridžā. Patlaban viņš ir “pašnodarbināta persona” – šad tad viņu palūdz kaut ko uzrakstīt “TLS” (piemēram, kādu literāru nekrologu, kas viņam padodoties sevišķi veikli) vai akadēmiskajam “Essays in Criticism”, vai “Oxford Magazine”, vai nolasīt kādu lekciju par moderno drāmu Londonas Universitātē, vai parediģēt kaut ko “Penguin Classics” sērijai, vai sniegt konsultāciju Poligrāfijas muzejam. Bet brīvajos brīžos viņš nododas kaislībām – 17. gadsimta manuskripti, grāmatniecības (sevišķi izdevniecības “Faber & Faber”) vēsture, stikla gravieris un dzejnieks sers Lorenss Vistlers un, protams, T. S. Eliots – piedaloties gan virtuālās, gan reālās izsolēs un grāmatu tirgos un apstaigājot Blūmsberijas bukinistu veikalus. Nu, piemēram: “Šī bija ļoti aizņemta nedēļa – tik daudz izsoļu un tirgu. Kaut gan es nopirku tikai vienu nopietnu grāmatu – tas bija Bozvels! [3. Džeimss Bozvels (1740–1795), skotu biogrāfs un literāts, slavenās Dr. Semjuela Džonsona biogrāfijas autors.] Pēc Bozvela par pieklājīgu cenu biju lūkojies jau labu laiku, jauki, ka beidzot tas man ir. Portrets ir vietā, bet divi sējumi iesieti vienā, tāpēc arī samaksāju tikai ceturto daļu no cenas, ko par to mēdz prasīt”. Taču tas ir citāts no nesenas e-vēstules. Tobrīd Londonā mēs tātad dzeram tēju, un Džims man stāsta par to, kā nonācis pie Eliota. “Man liekas, tevi sevišķi nepārsteigs atzīšanās, ka tas, gluži tāpat kā daudziem citiem tīņiem, sākās ar Prūfroku,” viņš saka. “Mums tas bija jālasa skolā. Sākumā es neko nesapratu – nu, no pašas dzejas. Bet tas tēls, tā frustrācija, nespēja izšķirties – “vai man matus pakausī šķirt? Vai man persiku grābt ciet?”, tās nāras, kas “cita citai dzied./Es nedomāju, ka tās dziedās man," [4. Kārļa Vērdiņa atdzejojums.] – visa tā kaunpilnā neveiklība ar sievietēm – nu, kā to var nepazīt? Skaidrs, ka es identificējos. Bez tam, lai gan sākumā šķita, ka dzejolis it kā neturas kopā, kaut kas manī nojauta, ka tas ir meistardarbs, ka tam piemīt stingra struktūra, kas pagaidām man slēpta. Un tāpēc es zināju, ka lasīšu tikmēr, kamēr būšu to sapratis un arī noskaidrojis, kas tas par dzejnieku, kas spējis ko tādu radīt, turklāt vēl manā – mūsdienīgā – valodā. Nu, un tāds, Eliota pārņemts, es devos uz Kembridžu, bet tur priekšā bija Kristofers [5. Kristofers Rikss, viens no ievērojamākajiem mūsdienu literatūras kritiķiem, šobrīd Bostonas Universitātes un Oksfordas Universitātes profesors.], kurš lasīja par viņu lekcijas, tā ka tas bija labs sākums draudzībai. Kaut gan arī te tas pats: es neko daudz no tām lekcijām nesapratu, bet zināju, ka gribu klausīties tikmēr, kamēr sapratīšu. Diezgan stūrgalvīgs zeņķis, ko?”

Par Eliota dzejas, sevišķi agrīnās – (“Prūfroks”, kas deva nosaukumu Eliota pirmajam, 1917. gadā iznākušajam krājumam “Prufrock and Other Observations” (Prūfroks un citi vērojumi), pēc manuskriptiem spriežot, bijis gandrīz pilnībā gatavs jau sešus gadus agrāk) nesaprašanu pats autors gan netieši iesaka neuztraukties, atzīstot, ka to nesaprot arī viņš pats: “Man šķiet, ka agrīnajos dzejoļos es nespēju… man bija vairāk ko teikt, nekā es pratu pateikt, bija kas tāds, ko gribējās izlikt vārdos un ritmā, bet pietrūka spēju atrast tādus vārdus un ritmu, kas būtu momentā uztverami,” 1959. gadā viņš saka intervijā nupat kā par ASV “dzejnieku laureātu” ieceltajam, bet toreiz vēl gluži “zaļajam” “Paris Review” līdzstrādniekam Donaldam Holam. “Šāda veida nesaprotamība rodas tad, kad dzejnieks vēl tikai mācās lietot valodu. Ir jāsaka kaut kā sarežģīti. Vienīgā alternatīva tajā stadijā būtu neteikt neko. [..] Mani pat īpaši nenodarbināja tas, vai es pats saprotu, ko saku.” Taču patiesībā tas, ka pats autors it kā nesaprot – nav pārliecināts par to, ko saka, tomēr grib par to parunāt, pabrīnīties, grib to papētīt tuvāk – ir tieši tā intonācija, kas nabaga Prūfroku padara kaut kā intīmi pievilcīgu, liek izjust ko līdzīgu līdzjūtībai: “Nu, tad iesim, tu un es,/ Kad vakars izpleties virs pamales/ Kā pacients ēternarkozē uz galda;/ Tad iesim, pa zināmām un tukšām ielām,/ Murdošiem patvērumiem/ No nemierīgām naktīm viennakts viesnīcās/ Un pieskaidotām ēstuvēm ar austerčaulām:/Pa ielām, kas rit kā garlaicīgs strīds/ Tīšprāt uzsākts/ Lai aizviltu līdz kādam lielam jautājumam…/ Ak, neprasi: “Līdz kādam?”/ Nāc, iesim ciemoties." [6. Ievas Lešinskas atdzejojums.] Var jau būt, ka mūs aicina ellē (uz to vedina poēmas epigrāfs, kas citē Dantes grāfu Gvido da Montefeltro, kurš nebaidās runāt, jo domā, ka Dante, gluži tāpat kā viņš pats, ir miris, tāpēc nevarēs viņa teikto izpaust zemes virsū), taču tā nav ironiska visziņa balss, tāpēc arī mums netiek piedāvāts redzes leņķis kaut kur “no augšas”. Mēs esam… piedodiet, nevaru atturēties – dziļi tur. Un “tur” visai nesvarīgi ir noskaidrot visas ietekmes, kuras izpaužas šai un citos agrīnajos dzejoļos – Laforgs un citi franču simbolisti Artūra Saimonsa interpretācijā, iespējams, Turgeņevs, kuru Eliots ap to laiku lasījis angļu tulkojumā, Vijons caur Eliota jaunā, Parīzē iepazītā drauga Ezras Paunda “laipnu roku”, Anrī Bergsons, kura lekcijas Sorbonnā uz viņu atstāja tādu iespaidu, ka viņš tomēr nolēma nepalikt Eiropā, kur viņu vilināja iespēja nodarboties tikai ar rakstniecību, bet atgriezties Hārvardas doktorantūrā, lai turpinātu filozofijas studijas…

“Zini, vienreiz es uz Kristofera Oksfordas lekciju par Eliotu paņēmu līdzi arī savu tēvu – viņam allaž likās, ka es nenodarbojos ar to, ar ko vajadzētu. Nu, un pēc lekcijas tēvs man teica: zini, dēls, es gandrīz nekā nesapratu, bet tev taisnība – tas Rikss ir ģēnijs,” stāsta Džims. “Ak tā? Un kas tad ir tavs tēvs?” es ieinteresējos. “Žurku ķērājs!” viņš attrauc.

Es domāju, mēs esam žurku ejā/
starp izsvaidītiem miroņkauliem  [7. Citāts no poēmas “Nīkā zeme” Ievas Lešinskas atdzejojumā.]

Es neizliekos: Eliota rindas – pārsvarā gan oriģinālā – nu jau daudzus gadus tik tiešām nāk prātā vietā un nevietā. Par to pašu sūdzas, piemēram, profesors Viljams H. Pričards savā grāmatā “Lives of Modern Poets”, kur viena nodaļa atvēlēta Eliotam – proti, daudzus Eliota dzejoļus viņš vienkārši nespējot lasīt ar svaigu aci, jo rindas sākums jau piesaka beigas. Viens iemesls varētu būt, ka angliski tās mēdz būt ļoti muzikālas un reizē – pirmoreiz lasot – pārsteidzošas. Bet lielā mērā tas izskaidrojams ar to banalizēšanos daudzo citētāju mutē. Eliota rindas vai atsevišķas frāzes tiek kaisītas pa labi un pa kreisi gan neskaitāmās grāmatās, gan filmās (kā viena no slavenākajām minama Frānsisa Forda Kopolas “Apocalypse Now”), nerunājot nemaz par tādu hitu kā Endrjū Loida Vebera ilgdzīvojošais mūzikls “Kaķi”, kura iestudējumi kopš 1981. gada vairojušies uz zemeslodes ar amēbām raksturīgu ātrumu un neatlaidību, un kuru iet skatīties ne jau tāpēc, ka tajā izmantota Eliota rotaļīgā dzeja no “Vecā oposuma grāmatas par praktiskiem kaķiem” (1939). Viena no pēdējiem šo skandētāju vidū pirms kāda mēneša bija tiesnese Leonija M. Brinkema, par “līdzdalību sazvērestībā ar mērķi nogalināt amerikāņus” uz mūža ieslodzījumu visstingrākā režīma cietumā notiesājot Zakariasu Musauī, tā saucamo “divdesmito” 11. septembra teroristu: “Jūs te ieradāties, lai kļūtu par mocekli varenā slavas blīkšķī, taču jūsu nāve nebūs nekas vairāk kā vārgs smilksts.” Lūk, tieši šis dzejojums ar “blīkšķi” (vai, kā Kārlim Vērdiņam – “grauju”) un “smilkstu” beigās – poēma “Tukšie ļaudis” (1925) ir mans pirmais Eliots. Šo faktu es atklāju pavisam nejauši – proti, kaut kad sava neilgā LVU studiju perioda beigu posmā esmu dienasgrāmatā ierakstījusi – patiesībā iekricelējusi, jo rokraksts ir ļoti steidzīgs, it kā es pārrakstītu kādu samizdata materiālu – “The Hollow Men” (“Mēs tukšie ļaudis/ Mēs izbāzeņi/ Kļaujamies kopā/ Salmiem piebāztā ķiverē. Ak!/ Mūsu izkaltušās balsis/ Kad kopus čukstam/ Ir klusas un bezjēdzīgas"... [8. Kārļa Vērdiņa atdzejojums.] Bez kāda paskaidrojuma vai komentāra. Varbūt vienkārši – lai būtu. Taču no kurienes es to toreiz pārrakstīju, man nav ne jausmas. Katrā ziņā neatceros, ka Eliotu mēs būtu vispār “ņēmuši” – ja atmiņa neviļ, tikām varbūt līdz romantiskajiem “džordžistiem” – nevis tiem Anglijas lauku aizejošās idilles apdziedātājiem, kurus Džordža VI laikā sirdīgi apkaroja viņu laikabiedri, modernistiskie, urbānie, grieķiski “tīru un nesamocītu” līniju/vārdu/domu propagandisti Eliots un Paunds, bet tiem, kuri rakstīja ap 18.-19. gadsimta miju. Dīvainākais, ka dažus gadus vēlāk, jau Amerikā, bet nododoties Bredlija, nevis Eliota studijām, es atkal esmu pierakstījusi to pašu dzejoli. “Es droši vien būšu sajutusi tādu pašu baisu tukšumu sevī,” skaidroju Džimam. “Bet kā var būt, ka tu neatcerējies no pirmās pārrakstīšanas reizes – tas taču ir diezgan garš dzejolis!” “Tukšums nozīmē, ka nav arī atmiņas,” es gribu teikt, bet nesaku, jo tas šķiet tik banāli.

Tomēr man nav pat jāpūlas atcerēties – es zinu pavisam droši, ka laikā, kad iemantoju šos divus pašrocīgi izkopētos “Tukšo ļaužu” eksemplārus, man nebija ne jausmas, ka šajā dzejolī Eliots jau ir ceļā uz “anglokatolicismu”, kas izvedīs no tā strupceļa, kas iezīmējas “Prūfrokā” un kļūst jo skaidri un skaudri saskatāms “Nīkajā zemē”. Eliota jaunatrastā reliģiozitāte kā literatūrā, tā dzīvē nepavisam nebija Paunda gaumē, un viņš, kurš bija nobruģējis Eliotam ceļu uz Parīzes un Londonas literāro aprindu un to naudīgo satelītu viesistabām un pielicis ne mazumu pūļu, lai dienasgaismu ieraudzītu “Prūfroka” krājums, kurš Loida bankas laikā bija enerģiski centies savākt no draugiem naudu, lai “glābtu” Eliotu (kurš, kā izrādījās, nemaz nekāroja tikt “glābts”, jo šis darbs piešķīra viņa dzīvei struktūru, nesa labus ienākumus, turklāt ļāva neuzturēties mājās), bet pēc tam tikpat enerģiski svītrojis un komentējis, līdz saīsinājis “Nīko zemi”, Eliota slavenāko poēmu, turpat vai par četrām piektdaļām, tagad izturējās pret viņu vēsi vai pat sarkastiski – kā liecina kaut vai šī mazā, indīgā kupleja: “Lai apraudam šo psihozi,/ No kuras cieš, kas mūzu mijuši pret Mozu.” Es nekādus dievmeklējumus tur neredzēju vienkārši tāpēc, ka nebiju trenēta tos saskatīt.

Atsauces uz kristietību (“daudzlapu roze/ tukšo ļaužu/ vienīgā cerība) man nozīmēja vienīgi ironiju, bet ar Dantes ēnām, no kurām šai dzejolī vai mudž, es nebiju lāgā pazīstama. Ļoti iespējams, ka mani vienkārši uzrunāja balss, kas šķita uzmundrinām manu toreizējo (tagad šķiet – paštīksmīgo) pašironiju un (tagad šķiet – visai nervozo) tieksmi klusiņām irgoties par visiem un visu. Laimīgā kārtā manu tukšumu kaut kas šķiet aizpildījis, “Tukšos ļaudis” es jau spēju skatīt/lasīt kontekstā, tomēr joprojām man šķiet, ka šai dzejolī perinās tas, kam īsti nav vārda (visi iespējamie šķiet par smagu vai par vieglu, par rupju vai par koķetu), bet kas ir pilnīgi pretējs tam tikumam, ko angliski apzīmē ar vārdu sincerity. Angļu-latviešu vārdnīca pamāca, ka tas esot “patiesums; sirsnība” – jā, bet sincerity vēl piedien arī naivi zilas neaizmirstuļu acis – lūk, tādu (man toreiz likās) man nekad nav bijis, lūk, šis neaizmirstuļu zilais ir tas, kas nošķir “mūs” no “viņiem”, un cik labi, ka “viņiem” vismaz ir dzejnieki, kuriem tas nepiemīt” (“Šeit nav acu/ Šai mirstošo zvaigžņu ielejā" [9. Kārļa Vērdiņa atdzejojums.]). Es nepūlēšos skaidrot tālāk, labāk citēšu Eliota teikto Vindema Lūisa 1918. gadā iznākušā romāna “Tarr” sakarā: “Inteliģentais anglis vairāk apzinās savu vientulību, viņa rīcībā ir lielākas rezerves nekā citiem”, savukārt “humora izjūta”, ar kādu aplaimots/nolādēts Tārs, ir “jūtīga prāta instinktīvs mēģinājums pasargāt skaisto no neglītā, bet pašam sevi no stulbuma.” Nu, Eliotam, kad viņš to rakstīja, bija tikai divdesmit seši gadi. Man – pēdējā “The Hollow Men” pieraksta laikā – par kādiem četriem mazāk. “Inteliģentā vientuļnieka” loma, protams, labāk pieguļ jaunībai (vairāk uz vecuma pusi varbūt nejūties mazāk vientuļš, taču mazāk inteliģents gan), taču humora definīciju es labprāt lietoju vēl tagad.

Manam draugam Džimam ar humora izjūtu viss kārtībā, un tagad, staigājot gar pelēcīgo Temzu, mēs pētām, vai tajā nepeld “tukšas pudeles, sviestmaižu papīri/ zīda mutautiņi, papes kastes, smēķu gali" [10. Citāts no “Nīkās zemes”, Ievas Lešinskas atdzejojums.] (peld! tikai zīda vietā plastmasa) – un spriežam, ka arī “Nīkajā zemē” aprakstītais pūlis neko lielu nav mainījies – tāpat “visu skati [..] piekalti zemei, nomērot nākamo soli," [11. Citāts no “Nīkās zemes”, Ievas Lešinskas atdzejojums.] tikai pie auss visiem – mobilais telefons. Saku, ka man tomēr visatbaidošākais liekas predestinētais, šausminoši mērķtiecīgais pircēju pūlis Oksfordstrītā. Viņš atbild, ka pāri upei – “uz to tūristu biezokni!” vispār dodoties tikai retu reizi, vajadzības spiests, un aicina mani izbaudīt Londonas palimpsestu šajā, dienvidu krastā, kur aizvainojoši neglītu 70. gadu ēku ielenkts, joprojām darbojas Elizabetes laikmeta krodziņš, netālu no Teita Modernās mākslas galerijas, kas iekārtota pārbūvētas termoelektrocentrāles milzu ēkā (“Tas ir izsmiekls! Viņiem nav tur ko likt iekšā, tāpēc cenšas to aizpildīt ar liela izmēra darbiem,” saka Džims, “apmēram tāpat kā mietpilsonis pielāgo gleznas izmērus dīvānam.”), ir atjaunotais “Globe” teātris, kur viss gluži kā Šekspīra laikos – ar neapjumtu centrālo skatuvi, bez prožektoriem un skaņas pastiprinātājiem (tiesa, reizēm traucējot pāri lidojošās lidmašīnas, bet ziemā izrādes notiekot blakus esošajā Inigo Džonsa teātrī zem jumta) un burinieks, kurā sers Frānsiss Dreiks apceļojis pasauli, bet vēl gabalu tālāk – Karaliskā nacionālā teātra un Filmu teātra komplekss ar krastmalas restorāniem un lietotu grāmatu galdiem, kur par lētu naudu var uziet brīnumlietas. “Kārdinoši,” saka Džims, cilādams E.M. Forstera “Passage to India” (Ceļojums uz Indiju) 1920. gada izdevumu, kas dabūjams par nieka piecām mārciņām. Nē, pats Forsters viņu garlaikojot, taču viņa kolekcijā ir šī paša izdevuma eksemplārs, kas piederējis Džofrijam Feiberam, leģendārās, 20. gadsimta literatūras avangardam tik nozīmīgās izdevniecības “Faber and Gwyer”, vēlāk “Faber and Faber”, dibinātājam – tikai bez apvāka. Kārdinoši būtu iegādāties grāmatu apvāka dēļ, jo līdz ar to pieaugtu viņa īpašuma vērtība. “Bet es to nedarīšu,” viņš nolemj. “Šitādas izdarības bukinistu tirgū pēdējos gados tiek uzskatītas par sliktu stilu, par krāpšanos. Būs vien jāiztiek bez apvāka.”

Ļauj atteikties man no dzīves par labu šai dzīvei  [12. No dzejoļa “Marina” (1930), Ievas Lešinskas atdzejojums.]

Godīgi sakot, es izjūtu skaudību. Vai varbūt tas nav īstais vārds – vienkārši spēcīgi sajūtu, ka, bijuši citi apstākļi, tieši šāda dzīve kā Džimam Makkjū – ar visu šo vienmērīgi krāto izglītību, laiku, ko iespējams veltīt bibliotēkām, grāmatnīcām, rūpīgi izsvērtām esejām – ir kaut kā organiski manējā, man “pienākas”. Nē, es nepavisam nenožēloju to, kas ir, un diez vai mainītu to pret kādu citu, ja būtu tāda iespēja – vienkārši, ja tukšā, beznosacījumu, bezpagātnes vietā man jautātu: “Kādu dzīvi tu gribi, Ieva?” Es laikam teiktu: “Šādu, lūk.” Es tik labi spēju iztēloties, kā nelielo kapitālu, ko man kompensācijā par atlaišanu izmaksā “The Times”, ieguldu unikālu grāmatu izdevniecībā (nujā, protams, vēl pie papildus nosacījuma, ka man būtu kaut niecīgākā nojēga par biznesu). Džimam pieder “Foundling Press”, kas izdod dažādus literārus “atradeņus” – piemēram, nesen atklātu Bena Džonsona darbu, līdz šim nepublicētas 17. gadsimta epigrammas, korespondenci piecu vēstuļu apjomā starp literāro īpatni A. E. Hausmanu un Britu muzeja bibliogrāfu A. V. Polardu (viss dažos simtos numurētu eksemplāru uz ekskluzīva papīra un par attiecīgu cenu).

Mani viņš pārsteidz ar “Eeldrop & Appleplex” – 10 lappušu garu grāmatas formātā izdotu stāstu (cena – 40 mārciņas), kuram uz vāka kā autors minēts T. S. Eliots. “Eliotam taču nav daiļprozas darbu,” es pārliecināta saku. “Izrādās – ir gan!” viņš smejas. “Bet šis tad arī ir, cik man zināms, vienīgais.” Sākotnēji, 1917. gadā, esot bijis publicēts žurnālā “The Little Review”, viņš to nejauši uzgājis, nu, un dabūjis Eliota atraitnes Valerijas atļauju pārpublicēšanai. Kā tas vispār iespējams? Pat paviršam Eliota interesentam zināms, ka Valerija “sēž” uz Eliota atstātajām papīru ķīpām, nelaiž nevienu tām klāt, atsakās sadarboties ar biogrāfiem, aizbildinoties ar Eliota prasību, lai viņa biogrāfija netiktu publicēta – piemēram, Pīters Akroids savu “T. S. Eliot. A Life” sāk ar atvainošanos, ka Eliota mantinieki viņam aizlieguši citēt no Eliota nepublicētajiem darbiem vai vēstulēm… “Bet tie ir skaidri meli!” iebilst Džims. “Vairākas vēstuļu kolekcijas ir publiski pieejamas bibliotēkās, līdz ar to nav korekti apgalvot, ka viņš vispār tām nav ticis klāt. Nujā, bet tas jau ir Akroids, kurš iedomājas sevi par pasaules izcilāko rakstnieku, kaut gan runā, ka visas tās daudzās biogrāfijas – Dikenss, Paunds, Vailds, Eliots, Londona – viņam palīdzot sacerēt vesels artelis, tāpēc jau tās arī ir tik haotiskas. Katrā ziņā ļoti nepatīkams un augstprātīgs cilvēks. Man par Valeriju nav nekādu sūdzību – viņai patika mana recenzija par pirmo vēstuļu sējumu, nu, un faktam, ka esmu labos draugos ar Kristoferu, arī bija sava nozīme.” Slavenais vēstuļu sējums, par kuru viņš runā, pašas Eliota kundzes sakārtots un rediģēts, iznāca 1988., Eliota simtās jubilejas gadā. Pāri par sešsimt lappušu biezā grāmata satur korespondenci tikai no 1898. līdz 1922. gadam, kad tika publicēta “Nīkā zeme”, taču nākamais sējums, solīja Valerija Eliote, būšot jau pēc gada, arī visi atlikušie iznākšot ļoti ritmiski. Taču otro sējumu eliotisti gaida joprojām. Tiesa, vēstules viņa sakārtojusi, un izdevniecība “Faber & Faber” pat nodrukājusi viņai speciālu eksemplāru tālākam rediģēšanas darbam, taču tas tā arī palicis vienīgais Eliota vēstuļu otrā sējuma eksemplārs pasaulē. Jaunas cerības izraisīja 1996. gada sensācija, kad Valerija nodeva publiskai lietošanai Eliota agrīnās jaunības (līdz 1917., “Prūfroka” gadam, iekļaujot šīs pirmās nozīmīgās poēmas melnrakstus un variantus) manuskriptu “Inventions of the March Hare” (Marta zaķa izgudrojumi) Kristofera Riksa redakcijā – ja jau Valerija atsegusi svešiem skatieniem to, kā publicēšanai viņas perfekcionists vīrs nemūžam nebūtu piekritis, tad gan jau pasteigsies arī ar privāto saraksti, kura, stingri ņemot, vairs nav nekāds noslēpums, jo visas vienības tajā rūpīgi kataloģizētas, aprakstītas, nokopētas. Taču visiem par lielu brīnumu, šogad “Faber & Faber” nākusi klajā ar paziņojumu, ka teju gaidāms vēstuļu… 1. sējums. Izrādās, Valerija esot atradusi vēl dažas, bez kurām tas nebūtu pilnīgs, tāpēc tas – uzlabots – jāizdod par jaunu. Kas attiecas uz otro, reiz kādam neatlaidīgam prašņātājam Eliota kundze esot norādījusi: bet otrais taču jau iznācis – re, kur man plauktā stāv…

Pērn laikrakstā “The Guardian” publicētā rakstā Karena Kristensena, viena no Valerijas daudzajām asistentēm pirmā sējuma rediģēšanas darbā, atzīst, ka tieši šai otrajā, publikai tā arī liegtajā sējumā, iekļautas visinteresantākās un aizkustinošākās no tiem simtiem vēstuļu, pie kurām viņai bijis jāstrādā. “Tas ir Eliota pirmās laulības sabrukuma katalogs, tas vēstī par šoku un izmisumu, kādu pārdzīvo divi cilvēki,

kas, tā vien šķiet, nespēj viens otru neiznīcināt. Tur būtu ne tikai Eliota vēstules, bet arī desmitiem vēstuļu, ko rakstījusi Vivjena Heiga-Vuda, Eliota pirmā sieva – histēriskā Viva no Maikla Heistingsa lugas “Toms un Viva”. Eliota vēstuļu otrais sējums beidzot ļautu labāk saprast, kas starp viņiem notika un, esmu par to pārliecināta, liktu mums izturēties ar lielāku izpratni un līdzcietību pret Eliota piemiņu.”

Minētajā lugā – un arī tāda paša nosaukuma filmā – Eliots tēlots kā pasīvs Prūfroka tips ar sociālām ambīcijām, kurš par katru cenu grib kļūt par Vivjenas prestižās, bagātās, aristokrātiskās angļu ģimenes locekli. Taču patiesībā, lai arī amerikānis, Eliots bija cēlies no senas un turīgas patrīciešu dzimtas (ar moto “Tace et fac” – “Klusē un dari” ģerbonī) ar stabiliem sakariem augstākajās aprindās, tai skaitā ASV Kongresu, prezidentūru un Hārvarda universitāti. Kaut gan dažādu praktisku apsvērumu dēļ viņa vecāki bija pārcēlušies uz Seintlūisu, kas tolaik bija teju vai Mežonīgo Rietumu pierobeža, ģimene (tajā bija vēl seši bērni) runāja ar varbūt mazliet uzsvērtu Bostonas akcentu un vasaru, kas Amerikas vidienē mēdz būt neciešami karsta, vadīja plašā vasarnīcā Jaunanglijā. Nav gan šaubu, ka Eliots 1915. gadā patiešām gribēja Vivjenu – viņam tā šķita vienlaikus intelektuāla un dzīvespriecīga, skaista un izsmalcināta un, pēc viņa paša izteikumiem, iemiesoja “dzīvi, kādu gribējās dzīvot”. Taču labi izglītotā Vivjena, kura labprāt runāja par dzeju un filozofiju (Eliotu pārim bija tuvas – Vivjenai, iespējams, pat intīmas – attiecības ar vienu no tā laika spožākajiem filozofiem Bertrandu Raselu) , izteica savu viedokli par vīra darbiem (ar Valerijas gādību izdotā “Nīkās zemes” faksimila malās redzami ne tikai Paunda labojumi, bet arī Vivjenas komentāri), rakstīja arī pati, turklāt (un Eliotam tas nebija mazsvarīgi) labi dejoja – visai vienprātīgs ir uzskats, ka viņa bija arī garīgi nelīdzsvarota. Par “Nīko zemi”, kuru mēdz uzskatīt par Eliota daiļrades augstāko virsotni un modernās pasaules sadrumstalotības un no kultūras saknēm atrautā 20. gadsimta cilvēka murgaino psihisko stāvokļu kvintesenci, šo “nāves perfekciju” (Hārts Kreins) un vienlaikus visaugstāko radošajam garam pieejamo “askētisko kontroli pār to” (citēju dzejnieci Mariannu Moru) viņš pats savulaik stoiski sacīja, ka tā esot tikai “nenozīmīga sūrošanās par dzīvi – “jādomā, arī par visādā ziņā neauglīgo laulību. Lai nu kā, liela daļa poēmas tapa Šveices sanatorijā, kur Eliots atkopās no nervu sabrukuma. Savukārt Vivjena psihiatriskajā klīnikā pavadīja daudzus gadus un tur arī 1947. gadā nomira.Ar šīm lauskām balstu savas drupas  [13. “Nīkā zeme”, atdzejojusi Ieva Lešinska.]

Kaut arī Eliots visu mūžu ļoti sargāja savu privāto dzīvi un savās esejās allaž uzsvēra, ka gan pašam dzejniekam, gan viņa lasītājam jācenšas nošķirt “radītājs mākslinieks no cietēja cilvēka”, viņa dzīve turpina intriģēt un izraisīt te līdzcietības, te neiecietības izpausmes – vairs ne tik daudz lasošajā publikā, cik akadēmiskajās aprindās (kulta figūra, ko uzlūkoja līdzīgi mūsdienu Holivudas un popmūzikas zvaigznēm, Eliots bija no aptuveni 1948. gada, kad ieguva Nobela prēmiju un uz viņa lugu izrādēm Ņujorkā un Londonā stāvēja garumgarās rindas, līdz pat nāvei 1965. gada sākumā). Kamēr saceru šo rakstu, ik pa brīdim dators signalizē, ka pienākusi jauna e-vēstule. Lielākā daļa ir no T.S. Eliota “listes”, kuru abonēju un kurā lielākoties izsakās koledžu docētāji un literatūras pētnieki no dažādām Amerikas un citu angliski runājošo zemju malām. Patlaban uzmanības lokā kārtējo reizi ir jautājums, vai Eliota privātās dzīves sīkumi būtu vai nebūtu jāņem vērā, analizējot viņa darbus. Paies pāris mēneši un kāds atkal sāks risināt vienu no pārējiem raksturīgajiem tematiem: vai Eliots gadījumā nebija homoseksuāls? Ja nē, kāpēc viņš savu pirmo krājumu tik sirsnīgi veltīja jauniņajam Žanam Verdenālam, kurš krita Pirmajā pasaules karā? Vai viņš nebija sieviešu nīdējs? Kā nu ne – visas šīs lakstīgalas, kas patiesībā ir prostitūtas, viss šis nīgrums pret seksu un šī atbaidošā izturēšanās pret nabaga talantīgo un smalko Vivjenu. Bet varbūt tomēr ne? Re, stāsta, viņš pat zupu ēdot, esot turējis Valerijas roku, bet no visām viņai piederošajām grāmatām pēc kāzām izsvītrojis uzvārdu “Flečere”, nomainot ar “Eliote”… Un tad vēl antisemītisms – nu, protams, “Bleišteins ar cigāru”, “žīds uz palodzes”, “žīdkoks”… Eliota galvenais soģis Lielbritānijā ir Entonijs Džūliuss, kurš sākotnēji apgalvoja, ka kāda trīsdesmitajos gados žurnālā “The Criterion” publicēta anonīma recenzija ar nosaukumu “Dzeltenais traips” bijusi ebrejiem tik naidīga, ka tās autors varētu būt tikai Eliots. Kad noskaidrojās, ka to sarakstījis nevis Eliots, bet gan Montgomerijs Beldžons, Džūliuss savu apsūdzību mainīja, nu nosodot Eliotu par to, ka viņš pieļāvis recenzijas publicēšanu. Interesanti, ka Montgomerijs Beldžons, Otrā pasaules kara sākumā būdams 46 gadus vecs, brīvprātīgi pieteicās karot un Grieķijā uz ilgu laiku nokļuva vācu gūstā. Vēl pikantāk tas, ka vienu no satura ziņā atbaidošākajiem dzejoļiem, ko man jelkad nācies lasīt – tas sarkastiskos toņos vēstī par Eliota un Beldžona antisemītisko sazvērestību – sarakstījis kāds Toms Polins, kurš pats ne reizi vien izpelnījies britu sabiedrības sašutumu par antisemītiskiem un ksenofobiskiem izlēcieniem.

Bet pietiek. Skaidrs, ka te notiek kādu man svešu likumsakarību saspēle. Kaut gan varbūt tā ir tikai savstarpēji nesaistītu faktu virtene. Cita virtene savulaik Tomu Eliotu atveda uz Eiropu, liekot viņam kļūt “angliskākam par angļiem – tas nozīmē – it nemaz ne angliskam” (šķiet, apmēram tāds bijis Virdžīnijas Vulfas vērtējums), divreiz apprecēties, sev vien zināmos pareizos brīžos dzert tēju, portvīnu un šeriju, labi pārzināt sierus utt. Bet kad skatos uz viņa fotoattēliem, tas ir tāpat kā “Harrods” siera nodaļā skatīties uz acīmredzami augstdzimušu dāmu – tāda aristokrātiskam skeletam pārvilkta smalkāda, kādu neiegūt nevienā kosmētiskajā kabinetā, vispār nekur neko no tā neiegūt, tas ir kaut kas ārpus, no citas pasaules – par to pat nav jādomā. Toties es gribu lasīt un tulkot Eliotu – tāpēc, ka nesaprotams, tāpēc, ka atvērts, tāpēc, ka aicina domāt kopā ar viņu – no dzejoļa sākuma līdz pēdējai zilbei.

Savukārt Prūfroks raksta, ka mūsu pastaigu un sarunu iespaidā redzējis sapni: “Patiesi labu sapni (kas man ir tik neparasti). Kopā ar Kristoferu bijām teātrī, iespējams, kādā no Eliota lugu izrādēm. Nez kāpēc mēs sēdējām pie gara galda, un piepeši es aptvēru, ka man pretī sēž Eliots. Viņš bija kopā ar draugiem – varbūt arī ar Valeriju. Viņš grasījās doties projām, bet es sadūšojos un uzrunāju viņu: “Eliota kungs, vai drīkstu pieskarties jūsu rokai?” Un viņš atbildēja: “Bet protams.” Un tā nu es pasniedzos pāri galdam un viņš saņēma manu roku savējā – tā bija liela un mazliet tā kā pietūkusi – šķiet, viņš bija jau vecs. Un tad es sajutu viņa ķermeņa siltumu – kā lai tev pasaka? Tādu plašu, labvēlīgu siltumu.”