Svētku komplekts

Ar sarkano, ar svēto krāsu lāpā iet Latvija uz gadu simteni, un tālāk tur bija par lielo un par mazo dzimteni. Tā reiz rakstīja LPSR Tautas dzejnieks Ojārs Vācietis.

Bažas par to, ka Latvija atkal dodas virzienā uz jaunatrastu lielo dzimteni — Eiropas Savienību, ir viens no aktīvo eiroskeptiķu argumentiem, taču arī visnotaļ eirolojālu pilsoņu apziņā tas pa reizei uznirst kā pusaizmirsta padomju murga skranda. Ja nu tomēr? Un ko viņi no mums vēl gribēs? Nepietiek ar to, ka igaunīšiem gribēja noliegt lāču medības. Tagad vēl arī visādas cilvēktiesības, sabiedrības integrācijas, antidiskriminācijas, viendzimuma ģimenes un vēl nez kas.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības lietās sekretariāts sadarbībā ar Eiropas Padomes informācijas biroju šīgada aprīļa sākumā sarīkoja konferenci Sabiedrības integrācija — iecietības veicināšana, kas bija veltīta mūsu ceļa līdzināšanai uz harmonijas, cilvēktiesību un integrētas sabiedrības laimes zemi.

Lasu profesores Dr. hab. philol. Inas Druvietes diskusijas tēzes par nepieciešamajām antidiskriminācijas normu jomām, un jāsaka, — ne ko pielikt, ne ko atņemt, tēzes tādas, ka varētu kaut vai pats zem tām parakstīties. Un pamudinājums man uz to būtu ne tik daudz eirosajūsma, bet gan tas acīmredzamais fakts, ka mūsu ceļam uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu ar teorētiski skaistu konstrukciju — valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu — kā kompļekt prazdņičnij [1. Svētku komplekts (krievu val.) — padomju laikā ieviesta pārdošanas forma, kad vajadzīgais pirkums tika pārdots kopā ar kaut ko pavisam citu.] nāk līdzi no pusgadsimta letarģijas izmodinātās likumdošanas neatbilstība mūsdienu pasaulei.

Piemēram, Satversmē paredzētā norma, ka, dodoties ārpus valsts, augstākās amatpersonas raksta rīkojumu par sava amata pildīšanas nodošanu citai personai, bija loģiska un nepieciešama 20. gados, kļuva par pilnīgu atavismu 90. beigās, bet tiek cītīgi ievērota, jo likums ir likums. Kaut arī katram skaidrs, ka, izbraucot uz jebkuru ārvalsts galvaspilsētu, mūsdienu sakari nodrošina iespēju vadīt valsti ne sliktāk kā no Rīgas, bet nokļūt vietā ar komunikācijas problēmām drīzāk var šepat Latvijā.

Līdzīgi ir ar lēveni praktisku lietu. Ieinteresējies par tēzēs aplūkoto diskrimināciju, kas izriet no Civillikuma normām par paternitātes atzīšanu, pārlasīju Civillikuma Ģimenes tiesību daļu, un jāsaka atklāti, lai gan strīpots, labots un lāpīts, tas likums ir kā viens vecāsmātes lupatu deķis, no tā vienalga dveš trīsdesmito gadu lepnā elpa.

Nu kā lai uz mūsdienu biotehnoloģijas fona bez vīpsnas lasa 157. pantu: Pieņemams, ka bērns cēlies no personas, kurai ar bērna māti bijuši miesīgi sakari.

Bet nopietnākais troksnis gaidāms par sabiedriski daudz jūtīgāku tēzi, proti, būtisku priekšlikumu partnerattiecību institucionalizēšanā.

Prof. Druviete piedāvā diskutēt (citēju) “par jauna veida civilo tiesību institūta izveidi Latvijā, kurš netiktu tieši pielīdzināts laulībai vai ģimenei, bet kuram būtu līdzīgas mantiskās un personiskās materiālās tiesības. Proti — par publisku viena partnera apliecināšanu par savu dzīvesdraugu, kam valsts un sabiedrība nepiešķir laulības institūta tiesības un nozīmi, taču atzīmē speciālā reģistrā, lai nodrošinātu šo partneru mantiskās tiesības un trešo personu intereses.”

Bet kādas tad unikālas tiesības un nozīmi mums piešķir laulības institūts? Ārpus tradicionāli ceremoniālām? Iespēju dzemdināt un audzināt bērnus? Tiesības vest kopīgu saimniecību vai nodalīt šķirtu mantu? Nodrošinātas vecumdienas? Mantojuma tiesības? Ne taču. Visu iepriekšminēto var nodrošināt arī bez laulībām.

Nav grūti ievērot, ka pēdējo divsimt gadu laikā sociālā un ekonomiskā attīstība tīri praktiski ir atcēlusi daudzu tūkstošu gadu laikā uzturēto laulības unikalitāti gandrīz visos bioloģiskajos un ekonomiskajos faktoros. Ekonomiski ģimene kā ražošanas un sadzīves pamatvienība beidzas ar industriālo revolūciju. Bet visaptveroša sociālās nodrošināšanas sistēma ir uzspridzinājusi galveno laulības nepieciešamības unikalitāti, jo gādība par vecumdienām ir uzkrauta sabiedrībai. (Vingrinājums: cik liela sajūsma izceltos, ja sāktu apspriest likumprojektu, kurš apturētu pensiju izmaksu personām, kurām ir pieauguši bērni?) Savukārt bērna iegūšana — pa pāriem vai individuāli — jau sen ne administratīvi, ne sociāli, un daudzās labklājības valstīs arī tīri statistiski vairs nav nekādā sakarā ar laulību.

Protams, no gadsimtu dzīlēm laulībai līdzi nāk komplekss likumisks nodrošinājums, kārtējais kompļekt prazdņičnij. Bet mūsdienās gandrīz visu šo komplektu var sagādāt arī atsevišķi, tīri civiltiesiskām metodēm. Padomju laikā pats atceros stāvēšanu rindā pie pasūtījumu veikala Teātra un Vāgnera (toreiz Komunālās) ielas stūrī, lai iegūtu komplektu — parasti smalkāka dzēriena pudeli, šo to no šokolādes un pāris bundžas iebiezinātā piena un kafijas. To sguščonku [2. Sguščonka — ar cukuru iebiezināts piens metāla bundžiņās, populārs padomju laikā.] varēja dabūt arī atsevišķi turpat blakus universālveikalā, bet pudeli — ne vienmēr. Tādēļ arī bija jāņem komplekts, unikālas komponentes dēļ. Bet šodien diez vai varētu šādu murgu iedomāties, — ej veikalā un pērc, ko gribi.

Ja reiz laulības institūtam šādas civiltiesiskas unikalitātes vairs nav, tad kādēļ cilvēki joprojām grib precēties? Kāpēc cilvēki stāv rindā pie laulību komplektu bodītes, ja līgumu lielveikalā var visu dabūt atsevišķi, pēc savas garšas un mēra?

Iznāk gandrīz vai tā, ka laulības institūts kļuvis par pieraksta institūta spoguļattēlu. Pieraksta zīmogs — nīstais staļinisma simbols — pēc likuma teorētiski tiek iznīcināts, bet praktiski ir ļoti noderīgs, kad ir darīšana ar valsti, bet laulības zīmogs — bez praktiskas civiltiesiskas nozīmes, bet visnotaļ populārs.

Atslēgas vārds frāzē par “laulības institūta tiesībām un nozīmi” ir nevis “tiesības”, bet “nozīme”.

Un sāksim ar to vienkāršo novērojumu, ka cilvēki vispār labprāt staigā pa pāriem. Protams, var jau satikt cilvēkus arī pa vienam, jaunieši staigā bariņos, kāzu viesi, iereibuši fani un pacifisti arī pūļos, bet, kad tuvojas vakars, tad vairums tomēr tā vai citādi sadalās pa pāriem. Un pasaule respektē šo parādību tik ļoti, ka atpūtas ceļojumā citādi aizbraukt ir stipri neērti — visas cenas, piemēram, ir divvietīgiem numuriem. Ja gribi braukt nepāra skaitā, iznāk jūtami piemaksāt.

Un pienāk brīdis, kad rodas tādu vai citādu stimulu uzjundīta vēlme savu pāri kaut kā izpušķot. Piešķirt “nozīmi”.

Te nu varētu sākt uzskaitīt versijas, kuri faktori un cik lielā mērā veido šo nozīmi.

Pirmais no apzinātajiem stimuliem, ko nāktos analizēt, ir nodevas sabiedriskā pieraduma barotai nezināšanai. Proti, pieņēmums, ka precēšanās dod kaut ko sociāli-juridiski unikālu, ir tikpat dzīvs kā paradums pirkt padomju laikā iepazītas preces. Kā gan citādi lai izskaidro absurdo mazgāšanas līdzekļa Kastanis un Doktordesas brenda eksistenci? Tāpat arī precēšanās izsauc atmiņā sentēvu laiku iespēju tikt pie bērna vai padomju laikos — automātiskas pieraksta tiesības.

Bet, manuprāt, daudz nozīmīgāki faktori ir iracionāli vai pat neapzināti— laulība kā iniciācijas rituāls, tradīcijas un māņticības amalgama, beigu beigās — gluži vienkārši statusa jautājums.

Rituāla faktors ir tik komplekss, ka nav izskaidrojams ne ar kādām juridiskām analīzēm. Baltu kleitu altārpriekšā vajag, un cauri. Tāpat kā Jāņos pārlēkt pār ugunskuru. Kāpēc? Nu vajag taču, cik muļķīgs jautājums.

Līdzīgi ar māņticību. Cik nav zināms no paziņām, kad fiktīva šķiršanās dzīvokļu jautājuma dēļ nemanāmi kļūst par nefiktīvu, un otrādi. Jo stipra māņticība, protams, ir realitātes kvants.

Bet skaidrākais faktors no uzskaitītajiem ir statuss. Un tieši tam arī manā saprašanā faktiski iznāk adresēts prof. Druvietes piedāvātais “partnerattiecību institūts”: lai jebkurš pāris, kam laulības nav iespējamas pašreizējā Civillikuma ietvaros, varētu lepni par savu statusu paziņot sabiedrībai. Netracinot mūsu aizspriedumaino un visumā homofobo sabiedrību ar kopīgu uzvārdu, un tehniski izslēdzot arī bērnu adopcijas iespēju. Jo mūsu Civillikums viedi aizliedz divām nelaulātām personām adoptēt vienu un to pašu bērnu.

Tiktāl miers mājā, eiropeiskais cilvēktiesību vilks paēdis, un laulības sargātāju kaza apmierināta. Un ar nez kādu krāsu lāpā varam urbt uz gadu simteni.

Bet turpmākai apdomāšanai paliek sekojoša tēze. Ja reiz piedāvātais partnerattiecību institūts paredz gan dzimumu nešķirošanu, gan partneru mantisko interešu nodrošināšanu, tad ko iesāksim, ja to sāks plaši izmantot arī ikdienišķi, heteroseksuāli pāri? Nu tie, kurus jau tā vecāki nevar piespiest apprecēties? Vai nevar iegriezties tā, ka laulības institūcijas “tiesību un nozīmes” sargāšanas vārdā tai atņem priekšpēdējo bastionu?

Bet ko gan es te uztraukājos, — citugad būsim Eiropā šā vai tā, un ar kāzu fotografēšanu es tāpat jau sen vairs nepelnos.