Svešā pilsētā

Piedzīvojums bērniem

Šī meitenīte spēlējas pamestā vaļu gaļas pārstrādes rūpnīcā. Līdz pat vaļu medību aizliegumam pirms 30 gadiem valis bija viens no Azoru salu sabiedrības — kultūras, saimniecības, mitoloģijas — pīlāriem... Mūsdienās šādas pārstrādes rūpnīcas ir vai nu sagrautas vai vienkārši pamestas. Tās kļūst par piedzīvojumu pasauli bērniem.

Šovasar es atgriezos Azoru salās pašā Atlantijas okeāna vidū, atgriezos Eiropas rietumu robežzemē.

Žeralds Asulins

Kasablankā

Ko gan var sadarīt Kasablankā? Izrādās, ne tikai filma ar tādu pašu nosaukumu, bet arī visu tūristu alktais krogs tajā ir tikai Holivudas radīta fikcija, kuras reprodukciju tu jau tuvējā Hayatt viesnīcā, dzerot tradicionālo piparmētru tēju, esi izbaudījis. Savukārt tirgus aiz lielā mūra pārāk reāls, jo tur lielākoties var nopirkt to, ko pie mums ļaudis ved no Viļņas tirgus. Otrajā lielākajā (aiz Mekas) jaunbūvētajā mošejā pie pašas jūras tos, kas nav musulmaņi, iekšā nelaiž, var vien klīst pa bezgalīgo marmora placi. Ir vēl viena alternatīva — prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apmeklētā franču meiteņu ģimnāzija. Tā ir reāla un neiesvētītajiem nezināma ekskluzīva tūrisma objekts.

Mans Marokas draugs Sions Asidons izskaidro, ka pēc kara pilsētā ir bijušas tikai divas franču meiteņu skolas, kurās varētu būt mācījusies Latvijas prezidente. Un tās abas vēl darbojas. Ar to sākas mans oktobra rīta detektīvs bijušajā franču kolonijā. Apskatām pirmo. Meitenes gaiši zilās garās kleitās, ar baltiem lakatiem galvā draudzīgos pulciņos tuvojas skolai. Tā ir divstāvu ēka ar lielu iekšējo pagalmu, telpas izvietotas apkārt pagalmam uz balkona. Dažas klases mācās, arābu teksti uz tāfeles, neviena, kam ko jautāt. Ārpusē stāvvietā jau pīpina par nelegālo stāvēšanu.

Otras skolas (Lycee El Khansa, 15 Rue Riaol) tikpat plašajā pagalmā rīta agrumā ir pilns ar skolniecēm un es fotografēju, kā to dara tūristi savos intereses objektos — ātri, drudžaini, uz visām pusēm. Skola kā tūrisma objekts acīmredzot nav pārāk bieži apmeklēta, jo mūs ar aizdomām uzrunā kāda skolas darbiniece. “Prezidente?” — viņa pārjautā, bet neizskatās pārāk samulsusi un ātri atplaukst smaidā. “Qui, qui, Vera, Latvijas prezidente Vera, tā ir mūsējā. Klau, Vera, viņi ir no Veras,” viņa jau stāsta citai skolotājai, kas pienākusi palīdzēt. Nu ir jāiet uz direktores kabinetu. Viņu sauc Hannaoui Ouannane (lasu uz vizītkartes) — laipna, atsaucīga un priecīga sieviete, rāda fotogrāfijas, kurās citi slaveni absolventi viesojas licejā. Īpaši mīļa skolotājiem ir Marokas nacionālā varone, 1984. gada olimpisko spēļu čempione 400 metru barjerskrējienā Navala el Moutavakela, kura kļuva par pirmo sievieti olimpisko čempioni no islāma valsts un atveda Marokai pirmo zelta medaļu tās vēsturē.

Es sajūtu diplomātiskas misijas formātu šai negaidītajā situācijā un saku: “Paldies par to, ko jūsu licejs ir devis mūsu prezidentei — īpaši jau franču valodu, no tās pat Francijas prezidents Širaks ir apžilbināts.” Trāpu gandrīz desmitniekā. “O, Širaks,” direktore lietišķi atsaucas, jo viņai ir attiecības arī ar šo vīru. Faktu, ka viņu liceju ir beigusi šobrīdējā Prezident de Lettonie, viņas uzzinājušas tieši no Širaka aprindām. No Parīzes esot pienācis pieprasījums atrast Vairas Vīķes skolas beigšanas sertifikātu — acīmredzot īsi pirms kādas no Freibergas un Širaka tikšanās reizēm. “Mēs jums arī atradīsim sertifikātu”, viņa saka un sūta savas palīdzes meklējumos. Kamēr musulmaniski tērpta sieva cilā plakāta lieluma grāmatas, direktore stāsta, ka “Veriņa šajā kabinetā noteikti ir bijusi, jo tajos laikos direktora kabinetā sauca divu iemeslu dēļ — vai nu ļoti sliktos vai ļoti labos studentus, bet jūsu prezidente bija ļoti laba studente.” Viņai aiz muguras zaigo gan vecā, nu jau mirušā, gan jaunā monarha fotoattēli. Viens no viņiem Vīķi-Freibergu esot aicinājis oficiālos ciemos, vien nesanākot aizbraukt, man teica Rīgā, prezidentes aprindās. “Veriņas failā” bez izziņas par izsniegto sertifikātu Nr.54 atrodas arī kāds 2000. gada raksts no The Baltic Times un prezidentes attēls. Direktore lūdz viņas adresi. Kāpēc ne? Rīga, Pils laukums, prezidentei — kāds tur indekss?

Stundu garā ekskursija ir beigusies — ar panākumiem un ar pienākumu, jo arī tūristi reizēm iekrīt. Rīgā nododu fotogrāfijas un sertifikāta kopiju prezidentes birojā, cerot, ka viņa atbildēs, uzrakstīs, aizsūtīs kaut ko čaklajām skolotājām, bet pati mokos ar jautājumu, vai nu man ir “latvietes pienākums” pret šo liceju — celt tiltu ar zemi, kuras nosaukumu skolotājas zina pašas pret savu gribu. Vēl mani moka jautājums, kuru Kasablankā neuzdevu: kāpēc trīs nelieli pakaramie pie direktores kabineta durvīm — trīs mērkaķīši — bija aizspieduši acis, ausis un muti kā Austrumu gudrie.

Inese Voika

Sanitārā diena

­Kopš Armēnijas 1988. gada zemestrīces Odesā dzīvo apmēram simt armēņu ģimenes no Gjumri, bijušās Ļeņinakanas. Vienam no viņiem, kuru es pazīstu, Grigoram, ir divi veikaliņi, viens Deribasovkā, otrs pludmalē (tas otrais, protams, atvērts tikai vasarā). Grigors un pārējie gjumrieši svētdienās iet uz novadnieka Bodo restorānu, pie kura durvīm tad tiek izlikts uzraksts Sanitārā diena. Vienreiz mani arī paņēma līdzi uz sanitāro dienu, tas bija vēl deviņdesmit astotajā gadā.

— Puiši, šitais šņabis ir riktīga dieva sodība, to dzersim pēc tam.
— Galust, padod man konjaka pudeli, šņabi vispār nav vērts dzert.
— Bodo, šī nu gan tev ir smuka oficiante, kur tu tādu izrāvi?
— Puiši, es jūs ļoti lūdzu, neaiztieciet manas oficiantes. Šī vispār strādā pirmo dienu. Viņa vēl jūtas nedroša.
— Bet ja mēs tā pavisam saudzīgi, tikai mazliet?
— Cilvēki, vai jums nešķiet, ka būtu laiks izvēlēties, kurš teiks tostus?
— Grigor, mēs gaidām tostu.
— Tad iedzersim beidzot par prezidenta atkāpšanos [1. Bijušais Armēnijas prezidents Levons  Ter-Petrosjans].
— Runā, ka viņš tagad būšot Armēnijas vēstnieks Francijā.
— Kurš?
— Prezidents.
— Tikai nestāsti pasakas, Seroj.
— Kāpēc ne?
— Ja tev atņems tavu veikalu, vai tu iesi tur strādāt par pārdevēju?
— Skaistulīt, man te drusciņ šņabis nopilēja, vai tu nevarētu atnākt un saslaucīt?
— Runā, ka viena meitene esot šāvusi uz Ševardnadzi.
— Nestāsti pasakas, Seroj.
— Kāpēc ne?
— Ja uz tevi šautu meitene, vai tad tu viņu nepaņemtu ciet un neiz...?
— Bodo, šodien gaļa drusku apdegusi.
— Ko es varu darīt! Man pavārs ir ukrainis.
— Grigor, pasaki, par ko lai mēs iedzeram!
— Iedzersim uz mūsu veselību. Lai labrīts vienmēr atnes labu rītu, lai šī būtu pati sliktākā svētdiena un šis būtu pats trūcīgākais galds no visiem, pie kuriem mums vēl nāksies sēdēt, un lai miers mūsu mājām, un lai Dievs mūs sargā šajā savādajā zemē, kamēr mēs redzēsim, kas ar mums tālāk notiks.
— Lai slavēts Dievs.
— Murad, tu mums nemaz neesi teicis, ka nopirki buiku — nu tad apsveicam!
— Es nevaru saprast, pārdot to buiku vai paturēt, tas draņķa gabals rij drausmīgi daudz benzīna.
— Murad, nu neiztaisies tik pieticīgs.
— Ja viņš būtu pieticīgs, viņš nebrauktu ar buiku.
— Murad, es dzirdēju, ka tu iepērkoties žīda Toļika bodē, tajā, kas blakus Seroja veikalam?
— Ne jau iepērkos, es tur tikai nopirku cigāru. Pie Toļika ir labi cigāri.
— Tu nesi cigāru divos maisiņos?
— Grigor, tostu!
— Dzersim par mūsu vecākiem. Tiem, kas dzīvi — labu veselību. Tiem, kas miruši — vieglas smiltis. Dzīvajiem ilgu mūžu, mirušie lai paliek labā piemiņā. Piecelsimies.
— Bravo, Grigor.
— Bodo, gaļai ir dikti mazas porcijas! Kā var paēst ar trim četriem gabaliņiem?
— Es gribēju, lai paliek mazliet vietas arī citiem ēdieniem.
— Tā ir tikai tāda aizbildināšanās.
— Resnais mūli, turi muti!
— Puiši, es dzirdēju, ka žīds Miša taisās savu restorānu turēt atvērtu 24 stundas diennaktī. Runā, ka viņam būšot dejotājas no Kijevas.
— Ja mans restorāns būtu Deribasovkā, es arī kādu paņemtu.
— Tavējās jau arī nav zemē metamas.
— Galust, es taču lūdzu, lai tu liec mieru manām oficiantēm.
— Es tikai bišķiņ...
— Runā, ka vienam no Erevānas Čerjomušku rajonā esot nodedzināts veikals.
— Un labi ir.
— Kuš, Seroj, tu gan esi stulbenis, mums te ir viesis no Erevānas!
— Es gribēju teikt, ka tas nu gan ir maita, kas to izdarīja, mums vajadzētu viņu dabūt rokā un...
— Grigor, šņabis paliek silts!
— Dzersim par mūsu draudzību! Jokosim, vilksim viens otru uz zoba, tas nekas, ka dažreiz varbūt izklausās paskarbi, bet būsim vienmēr klāt, kad draugam vajadzīga palīdzība! Stāvēsim viens par otru kā klintis, būsim blakus grūtībās. Atklāti skatīsimies viens otram tieši acīs un lai mūsu draudzība turpinās mūsu bērnos un mazbērnos. Neaizmirsīsim draugus, kuru vairs nav mūsu vidū, pieminēsim viņus ar tostu.
— Brīnišķīgi, Grigor.
— Puiši, runā, ka beigu beigās viņiem nāksies atdot Krimu Krievijai.
— Nestāsti pasakas, Seroj.
— Kāpēc?
— Ja žīds Toļiks nāks un pieprasīs, lai tu viņam atdod sava veikala zivju nodaļu, tu dosi?
— Bodo, mēs mirstam badā, kur ir nākamais ēdiens?
— Resnais mūli, liec mieru tam kaulam, tas izskatās nožēlojami.
— Bodo, uzliec savus duduka ierakstus.
— Puiši, man ir ideja: sametīsim naudu un uzaicināsim Hovanu no Ļeņinakanas, lai viņš atbrauc ar savu duduku un paspēlē mums.
— Lieliska ideja, no manis piecdesmit grivnas.
— Murad, neesi tāds sīkstulis, kā tev nav kauna.
— Puiši, vai jūs atceraties, kad mēs decembrī vācām naudu, lai sūtītu uz Ļeņinakanu, šitais Murads neko neiedeva.
— Viņš melo, es iedevu.
— Cik?
— Vai es esmu vainīgs, ka man tajā brīdī bija līdzi tikai divdesmit grivnas? Es vēlāk būtu labprāt iedevis vēl, bet tad jau bija par vēlu.
— Nebija par vēlu, vienkārši tu visas trīs dienas, kamēr vāca naudu, biji kā ūdenī iekritis.
— Lieciet viņam mieru, viņš pārdos buiku un tad sarīkos svētkus.
— Nu, to es vēl neesmu izlēmis, varbūt pēc visām mokām, ko tā mašīna man ir sagādājusi, es nemaz negribēšu viņu pārdot.
— Bodo, tā ir īsta tītara gaļa.
— Resnais mūli, turi muti un ēd.
— Ja te ir kāds tīrs šķīvis, es lieku simt grivnas, lai atvestu Hovanu; zvēru pie mūsu bijušā prezidenta.
— Resnais mūli, tu esi tikai uz pusi dāsnāks par Muradu, un ar to vēl nepietiek, lai būtu labs cilvēks.
— Puiši, cik skaisti tas duduks skan.
— Grigor, tostu!
— Dzersim par mūsu tuviniekiem dzimtenē. Lai viņiem pietiek spēka izturēt šos grūtos laikus. Lai viņi spēj ticēt tam, ka nāks labāki laiki. Lai viņi dzīvi sagaida šos laikus. Un mēs viņiem palīdzēsim, cik vien spēsim.
— Bravo, Grigor.
— Puiši, kā jums šķiet, kad tie labie laiki nāks? Kad mēs visi varēsim braukt mājās uz Ļeņinakanu?
— Vai jums neliekas, ka tās ir blēņas? Mēs nekad tur neatgriezīsimies.
— Atgriezīsimies.
— Tad jau redzēsim, kā būs.
— Cilvēki, tāda ir dzīve, manam brālim bija piecas meitas, tagad viņam beidzot ir dēls, un es viņu vēl neesmu redzējis.
— Es trīs gadus neesmu bijis pie sava tēva kapa.
— Vistrakākais ir tas, ka mans dēls sēž man klēpī un prasa, kad mēs brauksim uz Ļeņinakanu.
— Mana meita katru vakaru raud un stāsta, ka viņa ilgojoties pēc mājām. Mums jau tomēr nav tik slikti, mēs esam visi kopā. Puiši, padomājiet, kā ir cilvēkam vienam pašam svešā pilsētā. Ko tāds lai saka?
— Pasaulē nav tādas pilsētas, kurā dzīvotu tikai viens armēnis, jo neviens armēnis ilgi nepaliek viens.
— Man gan liekas, ka mēs esam vientuļi, jebkurš cilvēks ir vientuļš, ja viņš nedzīvo savā dzimtenē.
— Kurš pie tā ir vainīgs?
— Prezidents.
— Valsts.
— Karš.
— Ienaidnieki.
— Mēs paši.
— Dievs.
— Armēņu liktenis.
— Grigor, tostu...

Ābels Mikaeljans