Sunīša dēļ

Svētdienas pēcpusdiena Lisabonā, Portugālē, 2002. gada novembris

Man patīk šī grafiskā fotogrāfija. Mazs puika spēlē akordeonu blakus savam sunim uz galvenās gājēju ielas Lisabonā. Viņam veicas, iespējams, galvenokārt mazā sunīša dēļ. Cilvēki aizkavējas diezgan ilgi, iesaistās un komentē. Viņu smaidā vai smieklos es saskatu sāpīgumu, bet ne cietsirdību. “Mana cita Eiropa…”

Žeralds Asulins

Ararats

Ielūgums uz armēņu režisora Atoma Egojana filmas Ararats pirmizrādi Kinogalerijā manās rokās nejauši nokļuva stundu pirms pasākuma, un kājas, par spīti maniem zvērestiem neņemt vērā kritiķu un vispār neviena ieteikumus (vismaz attiecībā uz kino), vilka Jaunielas virzienā. No kinoseansa, galu galā, ja nepatīk, var aiziet jebkurā mirklī un pavadīt laiku citā vietā.

Mēģinot uzkārt mēteli uz virsdrēbju ķekara foajē, satraukums, ka es varētu būt nokavējusi, rimās. Man blakus enerģiski sačukstējās pāris vīriešu. No viņu sarunu fragmentiem, kas nonāca manās ausīs, varēja noprast, ka sākums vēl tikai gaidāms. Viņi visi izskatījās pēc armēņiem un savā starpā runāja krieviski. “Sākumā vienmēr runā svētais tēvs,” teica līdz šim Rīgā neredzēts melnā tērpies armēņu baznīcas priesteris, “tā ir pieņemts.” “Nezinu gan, kā ir pieņemts,” pilnā balsī iebilda ražena auguma vīrs, “bet man šķiet, ka sākumā vajag pastāstīt par filmu.” “Pirms visiem pasākumiem uzstājas priesteris, lai dotu savu svētību,” čukstus mēģināja iebilst iepriekšējais runātājs. Lielais vīrs, spriežot pēc izturēšanās, arī atbraucējs, tikpat skaļā balsī turpināja  iesākto domu: “...par režisoru pastāstīt, mūs stādīt priekšā...” Šajā mirklī sarunā iesaistījās Rīgas armēnis, un saprotot, ka sarunā  neviļus ir iesaistīti arī apkārtējie, piemēram, es, kas krāmējas ap virsdrēbēm, mēģināja kušināt skaļo runātāju: “Lūdzu, runājiet klusāk, pie mums Rīgā nav pieņemts runāt skaļi!” “Bet pie mums gan ir pieņemts runāt skaļi,” nevis strīdoties, bet pašlepnuma pilns atbildēja viesis, un es sapratu, ka filmu, neatkarīgi no tā, patiks vai nē, noskatīšos līdz galam.

Kā pieņemts šādos gadījumos, pirms filmas sākuma uzstājās arī kinokritiķi, ar īpašu bijību runājot par režisoru, kurš atteicies piedalīties Kannu konkursa skatē, nevēloties manipulēt ar žūriju. Pēc viņiem uzstājās mani “paziņas” — skaļvīrs, kurš izrādījās Maskavas producents, ar kura gādību Ararats tiek radīts Rīgā, Latvijas armēņu biedrības priekšsēdētājs — tiesa gan, neatceros, kurš pēc kura, skaidrs vien tas, ka svētais tēvs bija pēdējais.

Starp citu, maskavietim tika pajautāts, kādi ir iemesli filmas atvešanai uz Rīgu.

Atbilde bija vienkārša, armēņu humora pilna un citas tikpat mazas tautas — piemēram, manas — pārstāvjiem, teiksim tā, — neiespējama: “Tāpēc, ka šeit dzīvo mana mīļotā sievasmāte.”

Anita Admine

Latvieši mīl latviešus. Aleluja

Pirmais janvāris. Kalniņš un Dūle ar paziņām brauc no Ērgļiem uz Rīgu.

Mašīnai aizmugurē tiek pieāķēts striķis un ar sniega dēli tiek braukts pa šosejas sniega kupenām piedzīto malu. Ir jautri.

Tas notiek galēji antibudistiskā un ultrahedoniskā manierē. Šai braucienā aiz mašīnas ar sniega dēli nav nekā, kas paplašinātu mūsu pasaules skatījumu vai attīstītu jau tā pavājo domāšanu. Tikai bauda un līksme. No malas vērotājam tas pat varētu likties baudkāri.

Līksmes apogejā ieslīd ceļu policists. Izskatīgs Madonas ceļu policists, loģiski — ar ūsām, loģiski — ar skaisti cirtainiem zīžainiem matiem pāri uniformas apkaklītei.

Skatās tieši acīs.

Izskatīgs.

Ir nedaudz bail.

Kalniņa kungs vaicā, vai policista kungs nebūs ļoti dusmīgs, ka puiši tā uzvedušies uz sniegotā ceļa.

Un šeit arī neilgajam stāstam beigas — ceļu policists, mīlīgi un sirsnīgi smaidot ūsās, teic: “Priecājaties, vīri. Ir 1. janvāris. Ir sasnidzis tik daudz sniega un jums tik labi sanāk. Ja vien es varētu jums piebiedroties...”

Pārsteigums ielija ceļotāju sejās. Tas bija noticis: latvieši — mēs — bijām viens vesels. Mēs mīlējām cits citu. Kārtības sargs mūs saprata, lai arī mūsu darbībā nebija nekādas pragmatiskas vai racionālas jēgas. Tas nebija nekas prātīgs un apdomāts. Mēs pat nebijām iereibuši, kas būtu loģiskāk, nekā braukt ar sniega dēli aiz mašīnas.

Un viņš saprata!

Planēta Zeme mainās. Cilvēki sāk viens otru saprast. Cilvēki mīl cits citu.

Vai arī viss bija pilnīgi otrādi. Es mūs, latviešus, mīlu šā vai tā. Tā mīla mani ir padarījusi viegli trulu.

Viesturs Dūle

Klasificētāja naktis

Sapņu īpašo nozīmi esmu nojautis jau pirms laba laika. Lai nopietnāk varētu pētīt šo jautājumu, pirms gulētiešanas mēdzu izpildīt rituālus, kas atraisa sapņotspēju, trenē tā saucamo sapņu ķermeni. Esmu veicis arī zināmu sapņu klasifikāciju.

Sapņus var iedalīt pēc iespējas tos atcerēties arī pēc pamošanās. Ir sapņu veids, ko pēc pamošanās neatceras, un ir tādi, kurus atceras. Starpstadija ir sapņi, kurus var atcerēties tikai daļēji, no tiem tāpat nav nekāda labuma. Piemēram, sapnis, kurā rakstu dzejoli, bet Uldis Bērziņš kliedz: “Pieraksti! Pieraksti!”, turklāt tik skaļi, ka pamostos un, protams, no dzejoļa neko nevaru atsaukt atmiņā.

Simboliskie sapņi noteikti ir jāinterpretē. Man pie gultas ir novietota speciālā literatūra, kur var gan smelties iedvesmu turpmākiem sapņiem, gan rast izskaidrojumus jau nosapņotiem, bet vēl līdz galam nesaprastiem. Nesen atskārtu, ka bērnībā redzētais sapnis par to, kā Brīvības piemineklis pārvēršas celtnī un sākas plūdi, vienkārši izteica zemapzinīgās brīvības alkas.

Tad vēl ir tādi sapņi, kurus var traktēt kā ārpusķermeņa pieredzi. Piemēram, sapnis, kurā pamostos un dodos uz tualeti kārtot mazās nakts vajadzības, bet tad jūtu, ka kāds nepārvarams spēks mani velk atpakaļ uz gultu, proti, ķermeni. Par laimi, ķermenis vēlas atgādināt, ka staigāt es, protams, varu, kur man tīk, bet vajadzības būs vien jākārto viņam, sliktākā gadījumā turpat gultā.

Ja veicas, savas dusošās miesas izdodas novērot no malas. Vēl labāk, ja kāds no tuviniekiem sapņošanas brīdī ir nomodā un atrodas blakus, tad ir ar ko salīdzināt iespaidus. Parasti gan tuvinieki šādos brīžos guļ. Ārpusķermeņa sapņi var nebūt patīkami, piemēram, sapnis, kurā man neizdevās atrast īsto ķermeni, un tādēļ nemitīgi modos dažādās vietās, vienmēr neīstajās.

Erotiskajiem sapņiem, jāatzīst, savā sapņošanas praksē nebiju pievērsis pelnīto uzmanību. Līdz kādam nesenam sapnim, pēc kura nācu pie slēdziena, ka šis sapņu veids spēj ietekmēt arī sabiedriski politiskas norises. Tas bija sapnis, kurā es mīlējos ar Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāju Einaru Repši. Sapnis sākās strauji, kaisles virpulī mēs abi tikām iemesti negaidīti. (..) Pēc neilga laika, kad savu bijām padarījuši un ar draudzīgu smaidu šķīrāmies, es nosvīdis pamodos. No rīta tīrot zobus, rīta tvīksme jaucās ar dažādām urdošām domām, sākot ar “Kāpēc tieši es?”, līdz “Dzimtene briesmās!” un “Ko gan teiks sieva?” Turpmākās dienas pagāja piesātinātas ar smagu vainas izjūtu. Bet pēc trīs dienām, kad Kosmiskais Suteners mana slepenā cīņu biedra pūliņus gandarīja ar algas pielikumu, es nomierinājos. Un nezin kādēļ mani vēl joprojām neatstāj labi padarīta darba sajūta.

Pēteris Draguns