Subjektīvais universs

Gados, kad vēl iznāca žurnāls Avots, tā krievu valodā lasāmās versijas redakcijā līdz ar citiem darbojās Vadims Rudņevs. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā desmit gadu, citkārtējie Avota veidotāji kur nu kurais. Tomēr vai nu viņa kādreizējās saistības ar Rīgu vai kāda cita iemesla dēļ filoloģijas doktora Rudņeva literārajai darbībai esmu iespēju robežās sekojis. Pirms dažām nedēļām tepat Rīgā nopirku jaunāko viņa grāmatu Neprāta vārdnīca [1. Rudņev V.P. Slovarj bezumija. M., Ņezavisimaja firma “Klass”, 2005.]. Šķirklī Ludvigs Vitgenšteins lasīju: “Dzīvojot Kembridžā, Vitgenšteins bija Morālās zinātnes kluba biedrs, noturēja (šajā klubā – P.B.) asas diskusijas un laiku pa laikam sarīkoja skandālus (zakatival skandali). Viens no zināmākajiem ir saistīts ar vēlāk slaveno filosofu, pirms tam Vīnes loģikas pulciņa dalībnieku, falsifikacionisma teorijas autoru Karlu Poperu. Četrdesmito gadu vidū Popers bija vieslektors (bil priglašennim lektorom) Kembridžā. Reiz kluba sēdē viņš piedāvāja jautājumu “Vai eksistē filosofiskas problēmas?” Lai gan jautājums bija pilnīgi Vitgenšteina garā, Popers, kā stāsta leģenda, uzdevis to tādā formā, ka izprovocējis Vitgenšteina dusmu uzliesmojumu. Tobrīd, kā Popers raksta savās atmiņās, spēlējuši pokeru, un viņš izteicis kaut ko, kas attiecas uz morāles likumu validitāti. Vitgenšteins, turot kārtis rokā, pieprasījis, lai Popers sniedz kaut vai vienu morālā likuma piemēru. Popers atbildējis: “Nedraudēt uzaicinātiem lektoriem ar kāršu kavu.” Vitgenšteins eksplodējis dusmās un atstājis telpu. Visi bijuši Popera pusē. Rasels teicis Vitgenšteinam, ka viņš pats ir šīs ķildas vaininieks (Monk 1991:495).” Vadims Rudņevs, rakstot par Ludvigu Vitgenšteinu, nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Kopš 1993. gada, kad, viņa sastādīts, iznāca krājums Ludvigs Vitgenšteins: cilvēks un domātājs [2. Ljudvig Vitgenštein: čelovek i misļiteļ. Sostavļeņije i posļeslovije V.P.Rudņeva. M., Izdateļskaja gruppa “Progress”, “Kuļtura”, 1993.], dienasgaismu ieraudzījušas vēl vismaz sešas Rudņeva tulkotas, sastādītas vai sarakstītas grāmatas, kurām ir sakars ar Vitgenšteinu. Bez šaubām, viņš nav vienīgais krievu rakstītājs, kas nodarbojas ar “Dievišķo Ludvigu”. Gandrīz vai gribas kārtējo reizi apskaust lielās tautas un krievus starp tām, ka to valodās lasošo skaits ļauj tulkot un izdot, un komentēt apjomos, kādi latviešiem nekad nebūs iespējami. Salīdzinājumam paraudzīsimies, kas atrodams latviski. Viens savdabīgs Jāņa Vēja raksts par reliģijas filosofijas un Vitgenšteina “mācības” iespējamām sakarībām sen vairs neeksistējošāžurnāla Zinātne un Mēs 1990. gada 10. numurā, tā paša autora tulkotas un komentētas Pārdomas par kultūru 1991. gada Karogā, Jāņa Vēja tulkotie Filosofisko pētījumu fragmenti žurnālā Grāmata, Ulda Tīrona latviskotie Loģiski filosofiskā traktāta fragmenti Kentaura 6. burtnīcā 1994. gadā un visbeidzot Filosofiskie pētījumi pilnā apjomā Jāņa Vēja un Jāņa Taurena tulkojumā (Rīga, Minerva, 1997). Dzirdēts, ka Taurens nesen pabeidzis arī Traktāta tulkojumu, kas drīzumā varētu iznākt. Var rezumējot sacīt, ka Vitgenšteina ierakstīšana latviskā valodošanā notiek lēni un apdomīgi, lai gan, ja vēlamies, varam pat sameklēt pastarpinātas sakarības ne tikai starp Kantu un Rīgu (tās zina visi), bet arī starp Vitgenšteinu un Rīgu, proti, Traktāts pirmoreiz vācu valodā tika iespiests 1921. gadā kādreizējā rīdzinieka, Nobela balvas laureāta Vilhelma Ostvalda rediģētajā Annalen der Naturphilosophie. Ostvalds, iespējams bija starp pirmajiem Traktāta lasītājiem un, lai ko arī viņš domātu par Vitgenšteinu vai par Rīgu, tomēr viņa lasījums noteikti bija dzimuša rīdzinieka lasījums. Vitgenšteina domājamo norāžu piesavināšanā latviskajai spriestspējai darāmā netrūkst. Droši vien labi ir tā, kā ir, un vispār – mūžīgāčammāšanās citiem nopakaļus latviešus tikai rotā, ļauj izvairīties no vienas otras kļūdas un maldīšanās. Ņemsim kaut vai to pašu citkārtējo rīdzinieku Rudņevu. To, ka viņš Vitgenšteinu mēdz aplūkot kā psihopatoloģijas “gadījumu”, var uzskatīt par viņa zinātniskās pētniecības “darba hipotēzi”. Tas, ka manis citētā vieta no viņa Neprāta vārdnīcas vārds vārdā un burts burtā, līdz pat avota norādei (Monk 1991:495), sakrīt ar monogrāfijā Dievišķais Vitgenšteins lasāmo, kas zina, varbūt nav jāuztver kā “haltūra”, bet gan kā akadēmiskajā vidē normāla teksta veidošanas prakse. (Monk 1991) ir Reja Monka biogrāfiskais darbs Ludwig Wittgenstein: The Duty of Genius (Ludvigs Vitgenšteins: Ģēnija pienākums). Norādītajā lappusē lasāms: “Viņa uzkundzēšanos šajās (Morālās zinātnes kluba – P.B.) sanāksmēs ar nosodījumu pieminējuši citi Kembridžas filosofi (..), kā arī daudzi vieslektori. 26. oktobrī notika konflikts, kas kopš tā laika kļuvis slavens. Karls Popers vērsās pie kluba ar priekšlasījumu par jautājumu, vai eksistē filosofiskas problēmas. Popers bija izvēlējies šādu tematu un tā pasniegšanas manieri ar īpašu nolūku izprovocēt Vitgenšteinu (Popers domāja, ka Vitgenšteins noliedz filosofisku problēmu esamību). Un provokācija izdevās, kaut gan tas, kā tieši viss notika, ir pagaisis leģendu miglājā. Dzirdēti nostāsti, ka Popers un Vitgenšteins, bruņojušies ar kamīna kruķiem, apmainījušies sitieniem. Savā autobiogrāfijā Popers šīs tenkas noliedz, taču nāk klajā ar citu versiju, ko savukārt apšauba ne viens vien no attiecīgajā sanāksmē klāt bijušajiem. Saskaņā ar Popera versiju viņš un Vitgenšteins uzsākuši dzīvu viedokļu apmaiņu par to, vai eksistē filosofiskas problēmas. Popers kā piemēru minējis jautājumu par morāles likumu validitāti. Vitgenšteins, kurš tajā laikā virpinājis rokā kamīna kruķi, ar visu kruķi rokā piecēlies un pieprasījis Poperam, lai tas sniedz kādu morālā likuma piemēru. “Nedraudēt vieslektoriem ar kruķi,” atbildējis Popers. Vitgenšteins, to dzirdot, pārskaities un izbrāzies no istabas. Šajā sanāksmē klāt bijis Rasels, kurš darījis zināmu, ka viņa simpātijas ir Popera pusē. (..) Šā vai tā, lai kā tur arī būtu bijis, šis notikums ne mazākajā mērā neietekmēja to dedzīgo pakļaušanos Vitgenšteina iespaidam, kas bija raksturīga vairumam tā laika Kembridžas jauno filosofu." Tāds ir Reja Monka grāmatas fragments, kas izmantots Vadima Rudņeva tekstos. No šī fragmenta nekādi neizriet, ka “četrdesmito gadu vidū Popers bija vieslektors Kembridžā”, kas, spriežot pēc nākamā teikuma sākuma: “Reiz kluba sēdē viņš piedāvāja jautājumu…”, tur rosījies vairāk vai mazāk regulāri. Protams, arī Monks kļūdās: min neprecīzu Popera un Vitgenšteina tikšanās datumu, skaidri nepasaka to, ka Karls Popers, lai kā arī viņam gribējās, nekad nekļuva ne par Kembridžas, ne Oksfordas profesoru, bet strādāja Londonas Ekonomikas augstskolā un aprakstītajā 25. oktobra pēcpusdienā Kembridžas Morālās zinātnes klubā viesojās un Vitgenšteinu savām acīm skatīja vienīgo reizi mūžā. Vitgenštens savukārt jau kopš 1944. gada bija nevis vienkāršs šī kluba biedrs, bet gan tā priekšsēdētājs. Iespējami precīzu leģendārā strīda rekonstrukciju var izlasīt Dāvida Edmonda un Džona Eidinova grāmatā Vitgenšteina krāsns kruķis[3. David Edmond, John Eidinow. Wittgenstein’s Poker. L., Faber and Faber, 2001]. Autori – akadēmiski izglītoti BBC žurnālisti – apkārt desmit minūtes ilgušajam incidentam uzbūvē kādas trīssimt lappuses teksta, kas sniedz aizraujošu ieskatu gan abu filosofu dzīves un likteņa konkrētībās un simbolos, gan divu 20. gadsimtam ļoti svarīgu filosofēšanas nodomu un izpausmju sadurē. Popers, visdrīzāk ticams, ieradās Kembridžā, lai apkarotu Vitgenšteina uzskatus par valodu, kādus viņš tos bija izlasījis Loģiski filosofiskajā traktātā. Edmonds un Eidinovs domā, ka Poperam nekas nav bijis zināms par vēlīnā Vitgenšteina jau citādajiem uzskatiem, tāpēc ar visu rūpīgo gatavošanos viņš faktiski ieradies Kembridžā pilnīgi nesagatavojies. Savukārt Vitgenšteins, uzskata grāmatas autori, vispār nav bijis pazīstams ar Popera darbiem, nav zinājis, kas tas viņš ir un nav pat nojautis, ka Atklātās sabiedrības autors speciāli ieradies no Londonas, lai ar viņu “cīnītos”. Edmonda un Eidinova rūpīgo arhīvu studiju, vēl dzīvo leģendārās sanāksmes dalībnieku iztaujāšanas un kopsakarību meklējumu rezultāts ir paradoksāls: visdrīzāk Vitgenšteins kluba sanāksmi atstājis tāpēc, ka viņam kļuvis garlaicīgi (tas gadījies bieži), turklāt viņam (un ne tikai viņam) bijis paradums runājot rotaļāties ar kamīna kruķi, bet durvju aizciršana, kas it kā norāda uz aizsvilšanos dusmās, izskaidrojama visticamāk ar caurvēju. Liekas, Popers tā arī visu turpmāko mūžu nodzīvoja pārliecībā, ka ir pieveicis Vitgenšteinu. Tādā pašā pārliecībā, šķiet, dzīvo arī Vadims Rudņevs, kurš apraksta pavisam oriģinālu, man ir aizdomas, ka Vitgenšteina un Popera pazinējiem līdz šim vēl nezināmu epizodi, kas balstās uz angļu vārda “poker” pārprašanu. Tā vietā, lai saprastu, ka “poker” nozīmē metāla stieni uguns sarušināšanai, viņš nospriedis, ka Rejs Monks apraksta kāršu spēli. Var likties – kā kaut kas tāds var notikt; kā cilvēks, kurš uzskata sevi par Vitgenšteina pazinēju, var no darba darbā tiražēt absurdus izdomājumus par kāršu spēli Morālās zinātnes klubā, šajā intelektuālo cīniņu un domāšanas arēnā, kur savulaik lielā mērā noskaidrojās tas, ko visa angliski domājošā cilvēces daļa lieto kā lingvistisko filosofiju. Bet varbūt tieši tā arī ir labi, jo cilvēka spēja pateikt kaut ko tādu, ko pats teicējs var uzskatīt par drošticamu, ir ļoti ierobežota. Vitgenšteina dienagrāmatā ir ieraksts, ko te atstāstīšu: “Subjektīvais universs. // Tā vietā, lai prepozīcijāīstenotu loģiskās operācijas ar [šo prepozīciju] sastādošajiem teikumiem, mēs varam savietot ar šiem teikumiem zīmītes un rīkoties ar tām. Tad ar kādu teikumu-tēlu tiek saattiecināta zīmīšu konstelācija, kas ar to sasaistīta augstākajā mērā sarežģītā veidā.” Sapratāt? Ja teikumu-tēlu “Vitgenšteins”, ko nemaz nav iespējams pateikt, aizstāj ar zīmēm (nu labi, zīmītēm) “Vitgenšteins” un rīkojas ar tām, tiešām var veidoties kāda ļoti sarežģīta attiecību “konstelācija”. Krievu filosofs Vladimirs Bibihins reiz rakstīja: “Klasiskie tēli, tāpat kā nacionālās vēstures leģendas, šķiet saprotami tikai pirmajā pietuvinājumā. Allaž tie ir klātesoši kā diža ēna. Katrs to pieminējums skan.” [4. Bibihin V.V. Drugoje načalo. Spb., Nauka, 2003, 79. lpp.] Piebildīsim, skan kārdinoši, skan vilinoši nāvējoši, kā sirēnu balsis paša pieminētāja, piemēram, Vadima Rudņeva ausīs. Jo liekas – kāpēc gan ne. Vladimirs Bibihins nomira 2004. gada 12. decembrī 66 gadu vecumā. Sagatavošanā palika viņa grāmata Vitgenšteins – aspekta maiņa. Grāmata veidota, izmantojot šāda paša nosaukuma lekciju kursu, kuru Bibihins 1997. g. pēc Ad fontes uzaicinājuma lasīja LU filozofijas fakultātē. Grāmatai jānāk klajā šogad. Tajā atrodamas arī šādas rindas: “Nav īpaši jāskaidro, kāpēc ceļš, ko nostaigāja 20. gadsimta izšķirošie prātnieki, izrādījās tik neparasts. Tagad top skaidrāka šī ceļa nepieciešamība. No visa attālināta tīrība bija vajadzīga, lai juku vidū saglabātu veselumā to, ko nav iespējams priekšstatīt. Filosofs prot ar vārdu glabāt klusumu, kas ir visus barojošā noslēpuma cienīgs.”