Strasbūra. Iedzīvotājas liecība

Par nosaukuma etimoloģiju

“Vai tur tiešām daudz strazdu?” Šo jautājumu man uzdevuši pārītis nopietnu, bet izteikti jauna gadagājuma cilvēku. Pasteidzos atbildēt apstiprinoši par dzelteno knābīšu rosību apzaļumotajās pilsētas daļās. Esmu gan spiesta jautātājiem norādīt uz viņu analīzes kļūdainumu. Daru to tomēr diezgan nelabprāt. “Stras” saistība ar ornitoloģiju man pašai gan nekad nebija ienākusi prātā, tomēr atzīšos, ka vairākus gadus tiku pazemojošā veidā maldināta, ticot kādā tūristu ceļvedī apgalvotajam: tur tika teikts, ka nosaukums atvasināts no strasburgieša Žorža Frederika Strasa uzvārda. Šis ievērojamais pilsonis 18. gadsimta vidū izgudrojis veidu, kā pagatavot mākslīgos dārgakmeņus, joprojām dēvētus par “strass”. Ja es laikus būtu veikusi šīs etimoloģijas kaut elementārāko loģisko analīzi, tā mirklī būtu izrādījusies pilnīgi absurda. Pirmkārt, tā nozīmētu — hronikās jau agrīnajos Viduslaikos minētā pilsēta savu nosaukumu ieguvusi tikai pirms 250 gadiem. Otrkārt, pat ja visas 15 pilsētā tolaik aktīvās Masoņu ložas būtu saistījušas šo izgudrojumu ar filozofu akmens iegūšanu (kā man patika iedomāties), grūti noticēt, ka tām būtu izdevies pārliecināt iedzīvotājus par tāda mēroga goda parādīšanu autoram.

Patiesība, kā bieži gadās, ir vienkārša un gandrīz banāla: Stratoburgum cēlies no strata latīņu valodā, kas apzīmē bruģētu ceļu vai lielceļu. Strasbūra tātad, burtiski tulkojot no vācu valodas, ir “lielceļu pilsēta” vai “pilsēta pa ceļam”.

Sajukušo valodu lietas

Mazliet pakavējoties pie bieži pielaistām kļūdām, nebūs lieki uzsvērt, ka Strasbūra atrodas Francijā. Pēc attiecīgā administratīvā sadalījuma tā ir Lejas Reinas departamenta galvaspilsēta, bet vēsturiski šo rajonu sauc par Elzasu. Esmu pamanījusi, ka ļaudis nereti ir lieliski informēti par šejienes gastronomijas izstrādājumiem vai starptautisko institūciju darbību, bet pilsētas valstiskā piederība tiem ir pilnīgi neskaidra. Nosaukumu dažādās valodās bieži izrunā vāciski — “Štrāsburg”, kaut gan tā rīkoties tiesības būtu tikai ģermanofoniem. Šo kļūdu pieļauj ne tikai ārzemnieki, bet arī nepieredzējuši vai ģeogrāfijā pilnīgi caurkrituši Francijas pastnieki. Gadās, ka uz aploksnēm, elzasiešiem par pārsteigumu, aiz adreses “skaidrības labad” tiek pierakstīts Allemagne[1. Vācija (franču val.)].

Par ciešo saistību ar vācu kultūru uzskatāmi liecina arhitektūra, tautas tērpi un kulinārija, bet pamatā gan laikam elzasiešu dialekts, ko paši lietotāji vēl 18. gadsimtā uzskatīja par vācu valodu. Šodien tajā var saprasties 1 miljons cilvēku, pārsvarā laukos. Visbiežāk dialektu var dzirdēt tirgū, pielavoties tērzētājām spinātu tantēm no mugurpuses; vietējie ārzemniekus pazīst pa gabalu un nekad tos neuzrunā savā mēlē. Vienreiz gadījās uzklausīt elzasiešu vārdu apmaiņu pat savās privātās telpās, santehniķu pārim spriežot par sūci bidē.

Šie triviālie piemēri iz dzīves gan nedrīkst atstāt iespaidu, ka elzasiešu valoda, kaut arī marginalizēta, nav saistīta ar mācīto vīru slāņiem. Tieši otrādi, novadpētniecībai ir katedras universitātē, sava prese un atvēlētas stundas masu medijos.

Valodu jautājums Reinzemē jau no laika gala atrodas politisko un teritoriālo ķīviņu degpunktā. Tā divi Kārļa Lielā mazdēli Kārlis Plikgalvis un Ludviķis Vācietis, dalot mantojumu, 842. gadā nodeva viens otram tā saucamos Strasbūras Zvērestus. Saglabātais dokuments ievērojams ne tikai ar tādu kā, anahroniski izsakoties, Vācijas–Francijas robežu laicīgu nospraušanu, bet arī ar fiksācijas veidu. Tas sastādīts divās valodās, no kurām viena uzskatāma par pirmo senfranču rakstisko liecību, bet otra — par vienu no agrīniem tekstiem vācu valodā.

Ziedu laikmets

Nepiedodami būtu, rakstot par Strasbūru, ne vārda neteikt par Dievmātes katedrāli. Emocionāla apraksta cienītājiem varu ieteikt izlasīt lappuses, ko tai veltījis Viktors Igo, pazīstams kā dedzīgs liesmojošās gotikas apjūsmotājs. Katedrāle celta vairākos paņēmienos uz romiešu pagānu tempļa pamatiem. Skatoties uz mežģīnēm līdzīgo fasādi, tomēr pamanām, cik oriģinālā veidā pati celtne ir asimetriska. Katedrālei ir tikai viens tornis, kaut skaidri redzams, ka bijuši paredzēti divi. Pabeiguši vienu, būvmeistari, šķiet, pilnīgi izsmēluši spēkus un stumbuku labajā pusē pieseguši ar parastu jumtiņu. Par attaisnojumu jāmin, ka līdz Eifeļa torņa uzsliešanai katedrāles smaile bija augstākais mākslīgi radītais punkts Eiropā. Tā redzama jau pa gabalu, no rītiem miglas vainadziņā, un tās trauslumu pastiprina gandrīz pastāvīgās restauratoru stalažas.

Pēc darbu vēriena redzams, ka birģeriem — pasūtītājiem bijušas ne vien garīgas vajadzības, bet arī nauda. Reinas ieleja manīgi pratusi iedzīvoties no tirdzniecības vispirms starp Vāciju un Franciju, bet vēlāk arī vertikālā virzienā — starp Flandriju un Itāliju. Strasbūra, brīvpilsēta un brīvosta kopš 13. gadsimta, pati noteica savu tranzīta nodokļu apjomu.

Neizbēgama šais krustceļu apstākļos gan bija arī slimību ievazāšana: mēris Viduslaikos plosījās bez žēlastības, un kvartāla Mazā Francija nosaukums viltīgi atsaucas uz sifilisu, dēvētu par “franču slimību”.

Tikpat infekciozas bijušas arī jaunu ideju strāvas. Baznīcas reformatoru kaisme šai liberālajā pilsētā viegli atrada sev piekritējus. Pateicīgu augsni tai bija sagatavojis tā sauktais Reinas misticisms, kura apoloģēti sevi dēvēja par Dieva Draugiem, bet propagandas iespējas deva Gūtenberga izgudrotā grāmatu spiestuve. Organizēta cenzūra, atzīmēsim, radusies vienlaicīgi ar grāmatu izdošanu. Neskatoties uz to, Amerigo Vespuči te varēja dalīties ar publiku savos iespaidos par Jauno Pasauli. Roterdamas Erasms padarīja stāvus bagātus savus izdevējus un Sebastjana Branta vīzija par trako kuģi atgādināja augļotājiem viņu grēcīgumu. 

16. gadsimts tādējādi izrādījies pilsētas spožākais laiks, kaut arī pēc katoļu un protestantu konflikta saasināšanās tas brīvībai atnesa beigas. Ludviķis XIV — karalis, saukts Saule — kārtējā ekspansijas lēkmē Elzasu iekļāva Francijas teritorijā.

Par Gētes mūzām

Pretī vecajai universitātes ēkai uz pjedestāla stāv Gēte pusgarās biksēs un skatās katedrāles virzienā. Viņš ieradās šeit divdesmit viena gada vecumā, lai studētu.

Līdz Dzejas un Patiesības pārlasīšanas brīdim domāju, ka piemineklim abās pusēs attēlotās ļengi grūtsirdīgās jaunavas paslīdējušiem ņieburiņiem un arfām rokās ir mūzas. Bet tagad sāku par to šaubīties. Pats Sturm und Drang jauneklis atmiņās gardi apraksta romānu ar divām māsām, viņa deju skolotāja meitām. Izsakās viņš apmēram tā: “Vecākā, kas arī bija smuka, varbūt pat smukāka nekā jaunākā, bet kas man nepatika tik ļoti, izturējās pret mani daudz mīļāk un vispār bija pakalpīgāka.” Vēlāk uzzinām arī meiteņu vārdus, Lusinde un Emīlija. Medicīnas students, protams, stāstā palika vēss, galants un nevainojams valšotājs un muka kā zaķis, kad lieta nonāca līdz skūpstiem, zīlniecēm un verteriski traģiskiem piesitieniem.

Cita aizrautīga lappuse viņa grāmatā ir Marijas Antuanetes svinīga sagaidīšana pie Reinas 1770. gadā. Kroņprincese devās uz savām kāzu svinībām Parīzē. Pirms brauciena pilsētas galvas esot aizliegušas kropliem, slimiem un neglītiem cilvēkiem rādīties karietei ceļā. Gēte šai sakarībā franču valodā sacerējis ironisku dzejoli, kurā salīdzinājis princeses vizīti ar Kristus parādīšanos. Pēdējais, kā teikts Rakstos, nācis uz zemes tieši slimo un paralizēto dēļ.

Ceremonija Gētes pārstāstā līdzinās drūmam farsam, sevišķi pēc nelaimes gadījuma. Kā vēlāk izrādījies, uguņošanā kādā aizsprostotā ielā gājuši bojā vairāki cilvēki ar visiem zirgiem un ratiem. Lai neizjauktu svētku atmosfēru, kārtības sargi notikumu noklusējuši ne tikai no karaļpāra, bet arī no tuviniekiem, upurus slepus apbedot.

Retrospektīvi šis stāsts iegūst pavisam citu skanējumu. — Revolūcijas smaka, izsakoties mazliet piedauzīgi. Nav brīnums, ka Marseljēza sacerēta tieši Strasbūrā. Marija Antuanete, kas slavena ar Disnejlendai līdzīgām instalācijām personīgajos galma īpašumos, pati arī, kā zināms, galvu atstāja giljotīnas grozā.

Ir vietējās dūjas nedaudz aptraipījušas Gētes pieminekli, un aerosolu pūtēji labā pusē atstājuši sarkanu ķeburu. Marmora klātais laukumiņš ansambļa priekšā izrādījies kā radīts skrituļdēļa dīdīšanai. Divi trīs jaunekļi nedēļas dienu darbīgākajās stundās te drūmā neatlaidībā trenējas lēkt un slīdēt ar dēli gar pirmā pakāpiena malu. Tikpat faustiski nepiekāpīgās alkās pēc pilnības viņiem garām vienaudži min taciņu uz zinātņu pili.Ekskurss jaunlaiku vēsturē

Šodien, lai nokļūtu Vācijā, atliek Strasbūras centrā iesēsties parastā autobusā, nokompostrēt biļeti un ļaut sevi pārvest pāri Reinai. Tomēr šis īsais ceļojums, kurā robežstabiņi nu jau vairs knapi pamanāmi, atsevišķos periodos bijis pilnīgi nepārvarams.

Elzasas, tātad arī Strasbūras vēsture varētu kalpot par uzskatāmu piemēru cilvēces attīstības cikliskā modeļa aizstāvjiem. Elzasa ir tikusi svaidīta starp Franciju un Vāciju, un katra nākošā vara centusies iepriekšējās paliekas izmēzt bez atlikuma.

Paši Revolūcijas radikālie mantinieki jakobīņi ieviesa drastiskas metodes, lai cīnītos pret elzasiešu dialektu. Var lasīt viņu priekšlikumus un neticēt savām acīm. Franciski nerunājošos bija paredzēts giljotinēt, jo to deportēšana likās par komplicētu. Laimīgi šo domu no ieviešanas praksē atturēja fakts, ka dažos ciematos tad nāktos nocirst galvas pat 80% iedzīvotāju. Politiskais līderis Senžists pavisam nopietni apsvēra katedrāles smailes nojaukšanu, uzskatot to par “vienlīdzības pārkāpumu”.

Pēc franču—prūšu kara un tai sekojošās valstiskās piederības maiņas ķeizars Vilhelms atkal ķērās pie reģiona vāciskošanas. Skolās līdz Pirmajam pasaules karam franču valoda netika pasniegta. Citur vācu impērijā bērnus varēja saukt Luī un Marī, kā franču valodā, bet Elzasā tos varēja reģistrēt tikai ar vārdiem Ludvigs un Marija. Kas attiecas uz pilsētas attīstību, impērijas politika te laidusi dziļas saknes, iegrūžot slimniekam tādu kā Reiha kultūras šprici. Tika uzbūvēti jauni kvartāli, uzcelta tai laikā trešā lielākā vācu universitāte un milzu bibliotēka aprīkota ar visu nepieciešamo zinātnes attīstībai.

Šī situācija turpinājās līdz kara beigām, kad ielās iesoļoja franču atbrīvotāji, atkal naidīgi noskaņoti pret vācu valodu atgādinošo dialektu.

Negribu traumēt lasītāju ar atskaiti par nacistu noziegumiem pēc kārtējās aneksijas, tikai piebildīšu, ka elzasieši, kas pārsvarā sevi uzskata par frančiem, tika ar varu iesaukti Hitlera armijā, tādējādi riskējot kaujas laukā satikt savus radiniekus. Tā kā daudzi no viņiem dezertēja un vispār bija neuzticami, 90% tika nosūtīti uz Austrumu fronti. Ir ziņas par elzasiešiem Latvijā, krievu armijas pusē.

Lai kā arī būtu, skats uz brāļu kapiem nomalē ir iespaidīgs. Eiropas cilvēktiesību komisija un Cilvēktiesību tiesa, kuru sēdekļi atrodas Strasbūrā, nebūtu varējušas izvēlēties sev piemērotāku vietu.

Ilgu tramvajs un noziedzība

Francija un Vācija nu tā kā beidzot būtu samierinājušās. Vietējie var pamatoti lepoties ar zemes auglīgumu un izdevīgo ģeogrāfisko situāciju — parametriem, kurus Laiks nav varējis mainīt. Paši iedzīvotāji vēl lielās, ka 500 km rādiusā koncentrēti 57% Eiropas Savienības iedzīvotāju un 70% tās pirktspējas.

Ja neskaita Eiropas Padomes ēku kompleksu, laikmeta elpas redzamākais pieskāriens pilsētai ir tramvajs. Vispirms, tas ļāvis atrisināt transporta problēmu centrā un ar laiku pilnīgi izvākt mašīnas no vecpilsētas, atvēlot kājāmgājēju un velisopēdistu pašapziņai vairākus hektārus skaistākās pilsētas daļas. Sudrabainā slieka ar lielajiem logiem, kas pirms katras durvju atvēršanas un aizvēršanas nozvana savu trr, iemantojusi lielu popularitāti. Uz skatu kartītēm tramvaju tagad attēlo gandrīz tikpat bieži kā katedrāli. Tā līniju skaits pagājušogad tika pareizināts ar divi un maršruti pagarināti. Tramvaja virzieni glīti tiek apzīmēti ar burtiem A, B, C un D, turpretī autobusu maršruti, kā parasts, numurēti.

Jauno sliežu gravu rokot, pie Broglī laukuma strādnieki atrada romiešu nekropoli, un darbi tika apstādināti. Pēc jūsmīgas reportāžas vakara ziņās otrā rītā ap bedri bija sastājies pūlītis interesentu. Pārsvarā no stundām aizšmaukuši skolnieki un pensionāri — laikam divas vienīgās iedzīvotāju kategorijas, kurus šādi notikumi vēl spēj aizkustināt līdz sirds dziļumiem. Un tad biju lieciniece, kā divi veci vīri, pār nožogojumu pārliekušies, pūlējās dubļos saskatīt hamletiski veramies pretī kādu balto paurīti. Kā nekā — jaunas lappuses pilsētas vēsturē. Arheoloģijas muzejā vēl pusgadu pēc tam bija izstādīts racēju laupījums, un tika izdots katalogs. Jāpriecājas, ka zināšanas par senatni tagad tiek iegūtas šādā korektā, vidi respektējošā veidā. Nevaru nepiebilst, ka izrakumu laikmets un apjausma par pazemes bagātībām šai pilsētā sākās, pateicoties amerikāņu bumbvedēju darbībai 1944. gadā. Pēdējie tik efektīgi attīrīja teritoriju gruntsgabalu izpētei, ka pilnīgi nolīdzināja vairākus apbūvētus kvartālus.

No otras puses, paradoksālā kārtā līdz ar infrastruktūras attīstību un labiekārtošanas darbiem, kuru dēļ Strasbūra atzīta par otro tīrāko un sakoptāko pilsētu Francijā, krasi paaugstinājusies noziedzība, proti, par 9,7% gada laikā. Aptauja presē — cik mašīnas, pēc jūsu domām, 2000. gadā tika sadedzinātas Strasbūrā? Saskaņā ar policijas uzskaiti — 1040, saskaņā ar pirmsvēlēšanu kampaņas runātājiem — 1800. Šis huligānisma veids, par spīti drošības spēku mobilizācijai, galvenokārt tiek piekopts Jaungada naktī, tā aizvietojot, tiesa, jau mazliet iesīkstējušo tradīciju mājās dedzināt eglīti.

Drošības trūkums un noziedzība ir šīs pilsētas nopietnākās problēmas. Jājautā, kādā veidā še būtu vainojama sabiedriskā transporta attīstība? Un, lūk, izrādās, ka tramvaja līnijas tagad ērti savieno attālos nomales geto. Viegli var satikties un veidot attiecības tās iedzīvotāju grupas, kas agrāk vienmēr bija atdalītas. Mašīnu dedzinātāju paskaidrojumos nereti arī tiek pieminētas “rēķinu kārtošanas”. Tagad viņu ietekmes un tvēriena loks palielinājies — visa pilsēta, kā saka, pie kājām.

Mašīnu dedzināšana kļuvusi par tādu kā sporta veidu — pierādīt sevi kā īstenu strasburgieti, piešķirot ikdienai mazliet spilgtu krāsu. Tā kā dedzinātāju vidū ir ne tikai tā sauktās “sabiedrības padibenes”, bet arī studenti no labām aprindām, huligānismu varētu skaidrot kā nostalģiju pēc 1968. gada nemieriem, kuri še atrada piekrišanu. Policijas priekšnieks intervijā gan piebilst: ja automobiļi zelta jaunatnei kaut kādā veidā iemieso pārtikušās sabiedrības simbolu, tad tā ir galīgi atpalikusi no sava laika. Bez tam, tīri tehniski uzbrukums svaigi pirktiem BMW vai Mercedes Benz ir ļoti apgrūtināts labās apsardzes dēļ. Ienaidnieks, šķiet, agresīvajai sabiedrības daļai koncentrējies tieši transporta līdzekļos un to vadītājos. Sen nav dzirdēts, ka regulāros autobusu šoferu streikus izsauktu prasība paaugstināt algas. Vadītāji solidarizējas bezdarbībā pēc uzbrukumiem nakts reisos. Arī patrulējošās kontrolieru grupas nemitīgi pieaug skaitā, un nebrīnīšos, ja drīz tie tiks īpaši trenēti aizsardzībai un bruņoti.

Stacijas tunelis — pašnāvību profilakse

Tramvajs pārvēršas par metro vienā vienīgā īsā ceļa gabaliņā, kad pabrauc zem centrālās stacijas. Šī ēka pelna dažus atzinīgus vārdus. Tikai nedaudz pārspīlēšu, sakot, ka stacijas segtās galerijas un uzgaidāmās telpas var ieteikt kā omulīgu laika pavadīšanas vietu, piemēram, lietainos svētdienas rītos, kad centrā viss ir slēgts. Vispirms, pilsētas plānotājiem un Domei izdevies gandrīz pilnīgi izkvēpināt aizdomīgu preču šķūnīšus un intīmo pakalpojumu iestādes no apkārtnes — stacijas kvartālu raksturīgo seju. Stacija prūšu atturīgajā stilā liekas gandrīz provinciāli maziņa — tik liels tās priekšā ir apaļais laukums. Ja kāds klaustrofobos apstākļos diennakti mocījies kupejas augšējā plauktā, tad pirmā dāvana, ko Strasbūra tam pasniedz, ir atklātas debesis — skaidra un nepastarpināta mākoņu kustības aina.

Rūpējušies tomēr arī par tiem, kam vēl jāgaida tramvajs pazemes pieturā. Vai iespējams padarīt mājīgu šo bezpersonisko telpu? Pelēks betons, tuneļu melnie caurumi, pārmainoties klabošas reklāmas, pastāvīgs caurvējš. Un tomēr — brīdī, kad gaidīšana jau kļūst gandrīz neciešama, izmisušais skatiens atduras pret tekstu. Rakstīti pelēki uz pelēka, tie nav patvaļīgi grafiti, bet uzraksti, kas iekļaujas arhitekta plānā. Divpadsmit garāki vēstījumi iekalti metāla plāksnēs, kas ielaistas asfaltā, bet pārējie uzvilkti uz jumta sijām.

Piemēram, virs slīdošajām kāpnēm: “Kurp jūs ejat?” Mazliet tālāk: “Kā jūs domājat, kas jūs esat?” Tieši virs perona: “Kas smejas pēdējais? Kas mirst pirmais?” un, tramvajam iznirstot no tuneļa: “Kura lūgšana ir visspēcīgākā?”

Rakstu noskaņojums kaut kā liek aizdomāties par teroristu grupējumu nelāgo paradumu tieši metro stacijās izlikt bumbas. Teksti uz grīdas ir poētiskāki. Tulkošu bez komentāra. Ja nu vienīgi — savādi tomēr, ka izteikumi, kuri šķiet atspoguļojam galēji subjektīvas izjūtas un dvēseles stāvokļus, bez minstināšanās tiek uztverti kā personīgi adresēti, lai kāds arī būtu to lasītājs:

“Jūs cenšaties būt cilvēks ar plašu redzesloku. Jūs cenšaties saprast citus. Jūs cenšaties būt laipns un devīgs. Jūs esat ļoti vientuļš.”

“Jūs drīz būsiet mājās. Jūs sēdēsiet, atspiedis elkoņus uz galda. Jūs dzersiet kafiju un lasīsiet avīzi. Jūs jutīsieties drošībā.”

“Jūs kavējat. Jūs esat satraukts. Jūs esat dusmīgs. Jūs esat bēdīgs. Jums gribas kliegt. Jums sāp galva. Jūs gribat izmainīt savu dzīvi.”

Visbeidzot, tieši pie sliežu malas, vietā, kur varētu krist kādas potenciālas Annas Karēņinas skatiens:

“Jūs gribat justies labi. Jūs negribat ciest. Jūs gribat smaidīt un būt laimīgs. Jūs gribat būt spēcīgs un veikls. Jūs gribat dzīvot mūžīgi."

Epiloga vietā — ko mums sola gastronomija

Rakstveida aicinājums ceļot būtu kā “tortes gabals bez ķirsīša” pēc franču izteiciena, ja nekas netiktu solīts vēdera priekiem. Lai vismaz mazliet kokaino tekstu apvējotu ar smaržu, palūkojamies kāda Winstube kartē. Nosaukumi tulkojumā zaudē pievilcību, bet varēsiet pamanīt, cik ļoti šīs delikateses atšķiras no Eiropā pazīstamās franču cuisine[2. Restorāns ar elzasiešu ēdieniem, termins franču dialektā — virtuve.]. Apmierināšos ar uzskaitījumu. Topā ir sautēti kāposti ar gaļas asorti. Tie tika pasniegti arī viņu eminencēm prezidentiem Širakam un Šrēderam, kad tie pirms mēneša viesojās Strasbūrā, lai kopīgi apspriestu diplomātiskas lietas. Porcijas ir iespaidīgas. Cik gadījies redzēt, kāposti tiek sakrauti tādā kā piramīdā un desas apliktas pa pusei stāvus gar malām, līdzīgi kā būvējot slieteni. Vēl var pasūtīt cūkas galvu želejā, aknu frikadeles, gaļas plācenīšus, kartupeļu salātus, kā arī Elzasas plāno uz oglēm cepto pīrāgu, ko, atvainojoties par barbarismu, nosaukšu par picu. Klātpiedzeršanai alus un Elzasas baltvīns. Ražas ir labas, kad saulaina sezona. Bet pašas vīnogulāju kultūras te ieviesuši senie romieši, kad Cēzars atnāca līdz Reinai.

Par viņiem tad arī lai pēdējais tosts.