Stāsts par Ritu Gotjē

Morgs – tas ir labi, morgs – tur ir vēsi. Tiesa, mums morgs ir ļoti vecs. Šodien es tur biju viena mūsu pacienta sakarā – jauns vīrietis – uz to visu gan jau sen apnicis skatīties –, un tādēļ es sāku skatīties viņam – nu, lūk, kad viņam to darīja, – viņam sejā. Kad viņu grieza, viņam bija tāda savilkta seja, it kā viņš nevarētu izturēt. Bet kad viņu aizšuva, tā viņam izlīdzinājās, gluži kā no atvieglojuma. Tiesa, tur bija viena ļoti laba sieviete – pataloganatoms. Viņa visu dara tik virtuozi, stipra tāda, stiprāka par jebkuru vīrieti. Un viņa visu tik veikli dara, un dīvaini – tādā amatā un tāda skaistule. Oi, visi par viņu jūsmo, par viņu visi jūsmo.

Mēs bijām trīs draudzenes – kad es vēl mācījos. Trīs draudzenes. Es, Rita Gotjē un… vēl viena mūsu kolēģe. Ritu Gotjē… mēs ļoti mīlējām. Viņa pazuda no mūsu dzīves. Mēs ar kolēģi sākām strādāt šeit – pie jūras. Un, lūk, Rita atkal ienāca mūsu dzīvē. Kad nonāca pie manis nodaļā. Viņai kļuva sliktāk un sliktāk. Viņai bija briesmīgi sapņi –  it kā viņas mamma un visi radinieki pierunātu viņu iegulties zārkā. Es raudāju… Kad es dežurēju, es nācu pie viņas, es viņai turēju roku un viņa sūdzējās – man nekrītas temperatūra, man nekrītas temperatūra… Es nojautu, ka būs slikti, bet es nenojautu, ka tik drīz. Reiz, piecminūtē, pateica: “Šonakt nomira Ļiļas draudzene Margarita Gotjē.” Un visi ar tādu troksni pagriezās pret mani… Jā, patiešām, Ritai bija tāds skaists uzvārds. Es izskrēju laukā un satiku kolēģi. Nu, viņa mīlēja iedzert, un tādā stāvoklī tad pastaigājās un visādi gadījumi… Tieši tajā naktī viņu bija izgrūduši no braucošas mašīnas. Viņai viss bija saplēsts, taču viņa bija jautra. Mēs parunājāmies, un viņa man saka: “Neej, neej! Es tavā vietā neietu.” Bet es vienalga aizgāju. Viņi jau bija sākuši sekciju, es nostājos pie sienas, negāju tuvāk, taču vienalga reizēm varēja redzēt viņas galvu, ar atpakaļ atmestiem matiem. Seja, pusprofils. Un tajā dienā pataloganatoms bija viens puisis, viņš man vienmēr bija derdzīgs. Viņam bija tādas taukainas šķipsnas… Un es domāju – viņš zināja, jo viņš sekcijas beigās aizsmēķēja un… skata pēc pāris reizes ievilka dūmu… un iemeta degošo izsmēķi tieši Ritas Gotjē vēderā. Un asistenti tā ātri visu aizšuva… Un pāris mirkļus viņš bija ļoti apmierināts par tādu savu rīcību. Un neviens neko neteica. Tad es izgāju ārā. Un tad es… es viņu satiku pieturā, viņš aizgriezās, starp dzīviem cilvēkiem viņš jutās pavisam slikti. Bet pēc tam mēs ar kolēģi todien meklējām Ritai baltu kleitu. Jo, ja meitene ir nevainīga, tad viņu noteikti tērpj baltā. Mēs nekur nevarējām viņai to kleitu atrast. Nez kāpēc mēs nopirkām sarkanu karpu tajā… tajā polietilēna maisiņā.

 ***

Kad es vēl mācījos, te kalnos atrada vienu pakārušos zēnu – kādus astoņpadsmit gadus vecu. Stāstīja, ka viņš to izdarījis nelaimīgas mīlestības dēļ Bet saulē  viņš nebija sabojājies, tieši otrādi – karājoties bija mumificējies. Es domāju, varbūt tādēļ, ka nebija tauks. Izmeklēšanas nolūkos zēnu no cilpas neizņēma. Paņēma kopā ar zaru. Un tagad viņš ir pie mums Patanatomijas katedrā. Stikla skapī. Un man ir tik dīvaini noticēt tādam izsmējīgam mīlas finālam. Bet daži mīlētāji vēlējās viņu izzagt un aprakt. Bet tikai teorētiski, tikai teorētiski…

RL mājaslapā lasāma intervija ar Renātu Ļitvinovu