Stāsti, latvieti, stāsti!

Tā es te dzīvoju. Šobrīd, piemēram, sēžu tukšā redakcijā un mēģinu kaut ko pateikt par to, kas man nedod miera. Savādi ir tas, ka, tiklīdz es šo nemieru nolemju izstāstīt vai pierakstīt, tas uzreiz kļūst gandrīz neiespējami. Vēl pirms brīža man likās, ka varēšu, nē, nupat nupat man tas bija pat ļoti nepieciešams, taču tad vienā mirklī viss mainās. Ik teikums, ko ierakstu datorā, rada fizisku pretestību, tas pielīp kā košļājamā gumija pie plaukstas vai zobiem, tas neiet prom un kaitina ar savu klātbūtni. Lūk, piemēram, šajā rakstā es esmu nolēmis pastāstīt par to, kāpēc ir svarīgi vispār kaut ko izstāstīt, bet nevaru – sanāk kaut kāds apburtais loks. Es zinu, ka tas ir svarīgi, taču, tiklīdz tas kļūst par nepieciešamību, es to vairs nespēju. Ir tāda sajūta, ka ar katru teikumu un vārdu es kaut ko zaudēju, atstāju, pametu. It kā vajadzētu būt tā, ka manis paliek aizvien mazāk, taču ir otrādi – es turpinu eksistēt katrā ar mokām izspiestajā teikumā. Aizvien vairāk un vairāk. Katrā izlasītajā un neizlasītajā žurnāla eksemplārā.

Pa ceļam no savām mājām uz Jauno Rīgas teātri, kura pagalmā atrodas žurnāla redakcija, pametot skatu pāri Barona ielai, es šodien pamanīju agrāk neredzētus uzrakstus uz mājas sienas. Tie noteikti liecināja par kaut ko jaunu un aizraujošu – izremontētajās un gaumīgi iekārtotajās telpās jautās omulīgs noslēpums. Uzraksti bija veseli trīs, izskatījās, ka tas, kas atradās mājā, īsti nezināja, kas viņš ir, pareizāk sakot – kas viņš gribētu būt. Tur bija rakstīts: “Galerija, istaba, bufete,” un es nospriedu, ka šādi, droši vien, ir visērtāk uzsākt jaunu dzīvi. Gan jau pēc tam vēlāk redzēs un izlems. Piemēram, es varētu paskatīties spogulī un teikt: “Skaists, gudrs, bagāts,” ar tādu kā loterijas dalībnieka azartu gaidot, kura no prognozēm piepildīsies pirmā. Vai arī gluži otrādi – paskatīties un teikt: “Bērns, puika, vijolnieks,” cerot, ka viņš izaugs par Gidonu Krēmeru. Bet var taču arī pateikt: “Ebrejs, krievs, latvietis,” un ar grūtībām saprast, ka runa var būt par vienu un to pašu cilvēku. Grūtības te ir kaut kādas fizioloģiskas. Latvietis, protams, uzreiz apvainosies. Un arī ebrejs vai krievs. Kad Jaunā Rīgas teātra repertuārā parādījās izrāde Latviešu stāsti, šķita, ka bezjēdzīgāku nosaukumu atrast nav iespējams. Nē, nosaukums ir ļoti labs, viegli tulkojams un pārdodams, taču, ieliekot tajā kaut jel kādu, kaut vismazāko jēgu, mēs iegūstam pretenciozu un augstprātīgu koncepciju – vienalga, vai ar latviešiem tiktu saprasts etnisks, psiholoģisks vai valstisks veidojums. Tas, protams, nav pamanāms uzreiz – esam pieraduši lietot terminu “latvietis”, cik abstrakti vien iespējams. Pat tad, ja arī šajā te, manis rakstītajā komentārā neviļus iemānās pirmās personas daudzskaitļa forma, ar to visdrīzāk tiek domāts “mēs, latvieši”. Tādi izplūduši un nekaitīgi. Sliktākajā gadījumā - “mēs, cilvēki”. Vēl nekonkrētāk. Taču situācijā, kurā “latvieša” vispārināti kaulainais tēls tiek apaudzēts ar neizbēgami īstām un dzīvām likteņu un biogrāfiju sulīgajām miesām, rodas kaut kas pavisam cits – taustāms, ostāms, satverams. Pat tad, ja mēs to negribam, kaut kas paliek pielipis pie pirkstiem, acīm, kņudina kaut kur pakrūtē. Un ar šo citu kaut kas ir jādara. Te nepietiek ar ierastajiem teātra apmeklētāju paņēmienim – izspiest pa asarai, iesmieties, nopūsties vai aizmigt. Skatoties izrādes atsevišķās daļas, un vēl jo mazāk – cenšoties tās aptvert kādā kopīgā pārdzīvojumā, nerodas vēlēšanās identificēties ar tās varoņiem. Tas, protams, ir jocīgi. Kaut kādā ziņā – pat aizdomīgi. Aktieri taču izrādes sagatavošanas laikā ir spējuši šos cilvēkus iemīlēt, spējuši iejusties viņu ādā, lielākajā daļā gadījumu – pat spējuši aizkustināt skatītāju. Jocīgi turklāt vēl ir tas, ka mums, par spīti visām simpātijām un slepus notraustajām asarām, nav ne vismazākās vēlmes šo stundu vai divas nodzīvot uz skatuves viņu vietā. Citās izrādēs tas ir savādāk – tur viegli aizmirsties un pieķerties. Bet te tu īsti nesaproti, kur ir robeža. Tikai skaidri jūtams, ka tuvu. Viņi ir latvieši, kas runā katrs ar savu, individuālu akcentu. Tas arī ir svarīgs izrādes elements – akcents šeit netiek izmantots stereotipu atražošanai, tie nav čangaļi, ventiņi vai krievvalodīgie, kas kropļo “mūsu, latviešu” valodu, tie ir visīstākie latvieši pavisam citā nozīmē. Un tā arī ir latviešu valoda, katram sava. Personiska.

Taču arī akcents nav pie vainas tik ļoti, cik stāstījuma forma. Vainīgs ir tieši stāstījums, precīzs, dokumentāls un dzīvs. Būtībā tā ir saruna, kurā mēs, tas ir – skatītāji, neko neatbildam. Vismaz skaļi nē. Taču mūsu klātbūtne šajā sarunā jau tāpat ir jūtama. To jūt ne vien aktieri, bet nepārprotami jūt arī viņu varoņi. Dialogs ir īsts un nepastarpināts. Un tā otra puse vienmēr ir nedaudz sveša. Lai kā mēs gribētu izlikties par savējiem, īstā sarunā vienmēr piedalās svešais. Tas ir tāpat kā ar upi, kas rodas tikai tad, kad tai ir, kurp tecēt.

Tāds svešais bieži vien ir jūtams arī attieksmē pret sevi. Tajā pašā mirklī, kad cilvēks sāk stāstīt par sevi, viņš neviļus attālinās no sevis. Tāpēc ir tik grūti un tāpēc tas ir tik vilinoši. Es atceros savā dzīvē tikai kādas piecas sešas reizes, kad esmu saņēmies un izstāstījis kaut ko būtisku. Tas bija kā lēciens ūdenī no augsta tramplīna – tu pieej klāt un nolem joka pēc uzkāpt, paskatīties, kā tur ir, bet, kad esi jau augšā un atliek paspert tikai vienu soli, tu saproti, ka tas ir neiespējami. Ir briesmīgi bail, ir kauns un tu pēkšņi vairs nevari atrast ne vismazāko izskaidrojumu savai rīcībai. Taču atkāpties nedrīkst, jo tad viss kļūs vēl divtik bezjēdzīgāk, turklāt visi taču smiesies. Apmēram tā tu jūties, kad esi sācis stāstīt par sevi. Tu saproti, ka vislabāk būtu ātri ātri tikt līdz galam un aizmirst par šo jocīgo incidentu. Bet vēl tu saproti, ka tikt līdz galam nozīmē izstāstīt par sevi tā, lai pats vismaz uz brīdi kļūtu sev svešs. Tas nozīmē atteikties no sevis, sava bērnišķīgā egoisma, savu rētu laizīšanas un klusas žēlošanās bezmiega naktīs. Vēlāk to visu atkal varēs darīt, taču tas būs jau savādāk. Jo tu sāc stāstīt par sevi tā, it kā tas neko nenozīmētu, bet tad, kad esi pabeidzis, jūti, ka tas ir mainījis visu tavu turpmāko dzīvi. Kaut kādā nozīmē tas ir mainījis arī tavu iepriekšējo dzīvi, tu to esi nosaucis vārdā, apzīmējis, padarījis konkrētu un vairāk vai mazāk saprotamu. Nākamreiz, kad sadūšosies stāstīt, tu vairs nevarēsi sākt no tās pašas vietas, jo divreiz vienu un to pašu dzīvi nevar nodzīvot. Tas ir, izstāstīt. Tu taču nojaut, ka tas ir viens un tas pats? Ka dzīve ir tikai stāsts, ko tu vari atļauties izstāstīt svešam cilvēkam. Izrādes sākotnējais, darba nosaukums bija Tuvāk – kad par to izdzirdēju, man šķita, ka tas ir labs, daudz labāks par Latviešu stāstiem, taču tagad es saprotu tajā paslēpto divdomību. Ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami izstāstīt par sevi tā, lai piekļūtu tuvāk tam otram cilvēkam, tuvāk tam, kuram tu stāsti. Protams, salīdzinot ar to situāciju, kurā mēs viens otru nepazīstam, šī pozīcija ir “tuvāk”, taču kaut kāda būtiska distance tiek ne vien saglabāta, bet arī vairota. Distance starp mani un svešo. Distance, kas nepieciešama jebkurai otra cilvēka sapratnei. Te parādās izskaidrojums sajūtām, kas pārņem skatītāju izrādes laikā (un nestāstiet, ka teātri šīs sajūtas neinteresē) — saprotot ar latviešiem paši sevi, mēs latviešus saprast nevaram. Izkāpt ārā no visa tā sarežģītā sociālpolitiskā konteksta, kas padara mūs piederīgus latviešiem, arī nav iespējams. Varbūt atsevišķos ekstremālos gadījumos tas izdodas, taču es šeit nerunāju par disidentiem-teroristiem. Provokatora loma lai paliek teātra un citu mākslu kompetencē, skatītājs parasti sevī iemieso plašāku un kompromisiem piemērotu sabiedrības pārstāvniecību. Un saprast latviešus viņš var tikai tad, ja vienā, divos, trijos konkrētos stāstos ierauga sevi. Ar skatuves piedāvāto distanci. Ar aktieru, režisoru un citu “tehnisku” paņēmienu veidotu distanci. Šī distance visburtiskākajā nozīmē ir nepieciešama, lai cilvēks nekļūtu tuvredzīgs. Vecāki un skolotāji mums bērnībā bieži ir teikuši, lai neturam grāmatu par tuvu, sabojāsim redzi. Šeit ir tāpat. Skatoties uz savu latvietību, jāprot ieturēt distanci, citādi būs slikti ar acīm. Savas tautas tuvredzība visbiežāk beidzas ar fašismu, bailēm no visa svešā un karu. Traģiski, banāli un dekoratīvi. Simtreiz redzēts. Tās gan ir tikai ārējās izpausmes. Nedod Dievs mums uzzināt, kas tajā brīdī cilvēkos notiek uz iekšu. Nākot uz redakciju no citas puses, Tērbatas un Blaumaņa ielas stūrī atkal satiku to meiteni stāvoklī, kas lūdz naudu no garāmgājējiem. Zemu noliekusi galvu biezā šallē, viņa bija gandrīz nepamanāma. Rokā viņai bija vienreiz lietojamā plastmasas glāzīte – neiztrūkstošs pikniku, izstāžu atklāšanu un prezentāciju elements. Aiz muguras – dārgmetālu veikals, kurā nekad neesmu redzējis iepērkamies cilvēkus. Starp viņu un mani uz brīdi izveidojās distance, kas ļāva man ieraudzīt pašam sevi. Pāris soļi.