Starp Romu un Maskavu

1989. gada 28. oktobrī Ļvovas Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcas priesteris Jaroslavs Čuhnijs negaidīti pārtrauca agro rīta liturģiju un paziņoja, ka patiesībā viņš piederot Ukrainas Grieķu–katoļu baznīcai, bet pats dievnams un draudze no šī brīža vairs neesot Krievu pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa.
Izdzirdējuši par šo negaidīto “ķecerību”, uz Kristus Apskaidrošanās dievnamu steidzās vietējā pareizticīgās baznīcas augstākā hierarhija. Tomēr bija jau par vēlu – dievnamu un tuvējās ieliņas (Kristus Apskaidrošanās baznīca atrodas pašā pilsētas centrā, uz Krakovas un Lesjas Ukrainkas ielu stūra) bija piepildījis sajūsminātu cilvēku pūlis. Daudzi bija ieradušies no tuvējās Erceņģela Miķeļa baznīcas pagalma, kur jau vairākus mēnešus notika varas iestāžu nesankcionēts aizlūgums par aizliegtās Grieķu–katoļu jeb Uniātu baznīcas legalizāciju.
Tēvs Jaroslavs pats vēlāk stāstījis, ka lēmums bijis spontāns – viņš vairs neesot spējis glabāt noslēpumu. Tiesa, pilsētā izplatījās arī baumas, ka priestera rīcība bijusi iepriekš plānota, jo tā viņš vēlējies iespaidot drīzumā paredzēto Mihaila Gorbačova un Romas pāvesta Jāņa Pāvila II tikšanos. Lai nu kā, bet tieši šajā oktobra rītā Rietumukrainā sākās lavīnveidīgs process – aizliegtās katakombu baznīcas iznākšana no pagrīdes un oficiāli reģistrēto pareizticīgo draudžu pāreja uniātos. Dažu mēnešu laikā Krievu pareizticīgā baznīca Ukrainā pazaudēja vairākus tūkstošus draudžu.

Padomju laikā mans disidentisms aprobežojās ar Rietumu radio klausīšanos, virtuves sarunām un dažu no paziņām dabūtu aizliegtu grāmatu lasīšanu. Par Ukrainas Grieķu–katoļu baznīcas eksistenci es uzzināju no radio. Brežņeva laikos Padomju Savienībā pastāvēja tikai dažas organizētās opozīcijas struktūras – “Helsinku grupas” Krievijā, ebreju kustība par emigrācijas tiesībām uz Izraēlu un Uniātu baznīca Ukrainā. Tieši šī aizliegtā un vajātā baznīca, kas no 1946. līdz 1989. gadam darbojās nelegāli, tas ir – katakombu apstākļos, bija visplašākā un visilgākā pagrīdes organizācija bijušajā Padomju Savienībā. Par spīti vajāšanai tai izdevās saglabāt sazarotu pagrīdes draudžu, klosteru, priesteru semināru un jaunatnes grupu struktūru – līdz pat oficiālajai legalizācijai 1989. gada 1. decembrī. Starp citu, tieši šajā dienā Romas pāvests pieņēma audiencē Gorbačovu.

Viņi iznira kā zemūdene – deviņi bīskapi, 360 priesteri, ap 500 mūku un mūķeņu. Atmodas gados es sev bieži uzdevu jautājumu – kā šajos vispārējā konformisma apstākļos varēja pastāvēt tāda parādība kā Uniātu baznīca? Pie tam nevis “buržuāziskajā Pribaltikā”, bet gan daudzu cilvēku apziņā neglābjami pārkrievotajā un jau norakstītajā Ukrainā. Vai tiešām tautas atbalsts baznīcai bija tik milzīgs? Kā varēja noslēpties no čekas? Bet varbūt tieši otrādi – pastāvēja slepens vietējo varas iestāžu atbalsts aizliegtajai baznīcai? Tolaik es strādāju Latvijas Tautas Frontē un pēc Inta Cālīša ievēlēšanas Augstākajā Padomē sāku vadīt Tautas Frontes komiteju, kas uzturēja sakarus ar demokrātiskajām kustībām citās padomju republikās. Gandrīz katru nedēļu Tautas Frontes mītnē ieradās viesi no Ukrainas. Man bija žēl šo drosmīgo, bet (kā man toreiz šķita) mazliet naivo cilvēku. Atklāti sakot, es neticēju, ka Ukraina jelkad iegūs neatkarību.

Bērnībā mana vienīgā saskarsme ar Ukrainu bija viesstrādnieki no Aizkarpatiem – gucuļi. Mūsu pusē viņi parasti ieradās pavasarī. Vīri strādāja uz būvēm, sievas ravēja bietes. Vidzemnieki apbrīnoja gan viņu čaklumu, gan to, ka “darba laikā ne piles”. Klīda arī runas, ka reiz pie gucuļiem no Ukrainas esot ieradies viņu mācītājs un vietējā luterāņu baznīcā noturējis dievkalpojumu “pa savam”, kas neesot bijis ne luterāņu, ne katoļu dievkalpojums. Man, lauku puikam, šie gucuļi bija īsts ģeopolitisks atklājums. Redzot stiegrainos, mazliet melnīgsnējos vīrus, kuri sarunājās pavisam nepazīstamā valodā, es beidzot sapratu, ka Ukraina un Krievija tomēr nav viens un tas pats.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma es vairākkārt plānoju apmeklēt Rietumukrainu. Tolaik es izjutu gandrīz nepārvaramu nepieciešamību satikt cilvēkus, kuri bija spējuši nosargāt savu baznīcu vajāšanas laikos, atkal satikt paziņas, kuri Tautas Frontes mājā Vecpilsētas ielā dalījās savos sapņos par brīvu Ukrainu. Bet tad neatkarīgā Ukraina ieviesa vīzas, parādījās citi, šķietami interesantāki ceļojumu mērķi. Ļvovā es nokļuvu vien uz dažām stundām – pa ceļam uz Prāgu.

Šī gada augustā es beidzot devos uz Ļvovu. Ceļš veda cauri Odesai, kur es dažas dienas apmetos pie dzelzceļa stacijā sastaptas “babuškas”. Valentīna Borisovna ir pensionēta ārste, kura savas mājas dārzā izbūvētās istabiņās izmitina vasarniekus. Tā viņa piepelnoties jau četrdesmit gadus. Vakaros saimniece mani cienā ar boršču (“vismaz reizi dienā kaut kas silts ir jāieēd”), rītos liek somā pašaudzētus tomātus (“nebūs jāpērk dārgais pudeļu ūdens”). Valentīna Borisovna dzīvo viena, un viņai ļoti patīk parunāties.

– Jūs braucat uz Ļvovu? Skaista pilsēta, gandrīz tikpat skaista kā Ļeņingrada. Bet cilvēki gan tur nav sirsnīgi, ne tādi kā pie mums te Odesā. Es atceros, agrāk, padomju laikos – tik mēģini ierunāties krieviski! Kā suņi rēja pretī! Vai arī vispār neatbildēja, izlikās nedzirdam. Kādus pazemojumus es tiku piedzīvojusi, kā tiku apsaukāta!
– Vai nu tik traki ir, – es cenšos iebilst.
– Cik esmu dzirdējusi, šodien krievu valoda Ļvovā patiešām vairs nevienu neuztraucot. Jo krievi nāk ar naudu! Bet nauda – tas ir mūsu jaunais dievs, tam klanās visa Ukraina!
– Bet ukraiņi taču šodien ir viena no reliģiozākajām Eiropas tautām – tā vismaz liecina socioloģiskie pētījumi. Šķiet, pludmalē es šodien neredzēju nevienu cilvēku bez krustiņa kaklā.
– Cik jūs esat naivs! Tā visa ir izlikšanās! Ja Ukraina patiešām būtu ticīga, Dievs šo zemi nebūtu tā sodījis. Man kā mediķim svarīgi sausi skaitļi, dzimstības un mirstības statistika. Kopš neatkarības atgūšanas iedzīvotāju skaits Ukrainā samazinājies par vairākiem miljoniem. Tauta izmirst, jauni vīrieši atstāj valsti un brauc peļņā uz Krieviju, meitenes “stāv uz paneļa” Turcijā un Eiropā. Mans māsasdēls strādā Maskavā pie mūkiem, viņš ir galdnieks un atjauno kādu klosteri. “Svētie tētiņi” viņu un citus viesstrādniekus izmanto savtīgi – viņš strādā nelikumīgi, guļ turpat jaunbūvē uz matrača, bez reģistrācijas un darba atļaujas. Pagājušo vasaru viņš viesojās pie manis, bet uz jūru negāja. Negribot nosauļoties, jo tad miliči viņu varētu noturēt par “melno”, par “čurku” un metro vai uz ielas pārbaudīt dokumentus.
Pirms jums te dzīvoja jaunu čigānu ģimene no Moldovas. Viņi bija atveduši savu piecgadīgo meitiņu, lai bērnam pirmo reizi mūžā parādītu jūru. Pārtiku čigāni bija paņēmuši no mājām, jo Moldovā tomēr viss ir krietni lētāks nekā pie mums Odesā. Karstajā laikā ēdiens sabojājās, šķiet, ka desa, un meitenīte smagi saindējās. Izsaucām ātro palīdzību. Ārsts uzmeta skatienu bērnam, viņa vecākiem, saviebās un pajautāja: “Bet vai nauda jums ir?” Labi, kas es vēl nebiju iztērējusi savu pensiju. Nu sakiet, kā tas ir iespējams!

Ļvovā es ierados 23. augustā – Ukrainas neatkarības dienas priekšvakarā. Namus jau rotāja zili dzeltenie valsts karogi. Dzelzceļa stacijas apkārtne atsauca atmiņā pirms divdesmit gadiem redzēto – tās pašas tramvaja sliedes, tas pats ielas līkums un gotiskās Sv. Olgas un Sv. Elizabetes baznīcu smailes. Bijušajā Romas katoļu dievnamā, kurā padomju laikā bija iekārtota ķīmisko produktu noliktava, šodien saimnieko Uniātu baznīca. Ēkā vēl turpinās remonts. No kāda kluba atceļojušu krēslu aizmugurē ar nazi iegriezts “Dembeļ–85”. Katolis vai pareizticīgais, kurš pirms tam neko nebūtu dzirdējis par Uniātu baznīcu, šeit justos pamatīgi pārsteigts. Altāra daļā strādnieki montēja jaunu ikonostasu. Smaržoja vīraks, un Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildes zeltā atmirdzēja vaska sveču liesmas. Bet pie nobalsinātās dievnama sienas piestiprināti divu pēdējo Romas pāvestu – Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI portreti.

Pēc kristīgās pasaules sašķelšanās 1054. gadā Austrumu un Rietumu baznīcās (“Lielās shizmas”) visi mēģinājumi atjaunot baznīcas vienotību beidzās neveiksmīgi. Pēdējais notika 1473. gada Florences ekumēniskajā koncilā, kurā Konstantinopole un Maskava atteicās pakļaut pareizticīgo baznīcu Romai. Tomēr Svētajam krēslam, izmantojot politiskās sviras (īpaši katoļu zemēs ar lielu pareizticīgo minoritāti) un pateicoties misionāru aktivitātei, daļēji izdevās atjaunot savu ietekmi tradicionālajos pareizticības reģionos Austrumeiropā, Tuvajos un Vidējos Austrumos, Āfrikā un Dienvidindijā. Ar dažām vietējām baznīcām vai to daļām Svētais krēsls noslēdza īpašus “ūnijas līgumus” (no tā arī cēlies vārds “uniāti”). Saskaņā ar tiem “ūnijas baznīcas” atzina Romas katoļu baznīcas dogmatiku un pāvesta virsvadību, bet saglabāja pareizticīgo baznīcas tradicionālo rituālu un kultu.

1596. gadā noslēgtā Brestas ūnija ar Romu savienoja toreizējās Žečpospolitas teritorijā dzīvojošos ukraiņus un baltkrievus. Šodien šī līguma mantojums ir Ukrainas Grieķu–katoļu baznīca. Ar pieciem miljoni sekotāju tā ir lielākā Austrumu (vēl precīzāk – Bizantijas) rita katoļu baznīca pasaulē. Tai vēl jāpieskaita gandrīz identiskā Rutēnijas Grieķu–katoļu baznīca Aizkarpatu Ukrainā (ap pusmiljons sekotāju), kas ar Romu noslēdza atsevišķu ūnijas līgumu.

Pasaulē atrodamas vēl arī citas Austrumu rita katoļu baznīcas. Lūk, to oficiālie nosaukumi: Maronītu katoļu baznīca Libānā, Haldeāņu katoļu baznīca Irākā, Armēņu katoļu baznīca (ap 150 000 sekotāju, lielākoties Tuvajos Austrumos), Koptu katoļu baznīca Ēģiptē, Etiopijas katoļu baznīca, Sīrijas katoļu baznīca, Melkītu katoļu baznīca Sīrijā, Sīriešu-Malankaras katoļu baznīca Dienvidindijā, Sīriešu-Malabaras katoļu baznīca Dienvidindijā, Itāļu-albāņu katoļu baznīca Dienviditālijā, Rumānijas katoļu baznīca, Bulgārijas katoļu baznīca, Slovākijas katoļu baznīca, Ungārijas katoļu baznīca, bijušās Dienvidslāvijas katoļu baznīca un pavisam niecīgā Grieķijas katoļu baznīca (ap 2000 sekotāju). Jāpiebilst, ka dažkārt šie nosaukumi var radīt pārpratumus, jo tieši tāpat sevi dēvē skaitliski daudz lielākās latīņu rita Romas katoļu baznīcas Slovākijā vai Ungārijā.

Dažkārt grieķu–katoļu draudzes rodas “pašas no sevis”. Tā ir noticis Rīgā, kur svētdienas rītos Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas kapelā pulcējas daži desmiti dievlūdzēju. Kā man pastāstīja šīs draudzes priesteris tēvs Valērijs, tad tikai daži draudzes locekļi esot etniskie ukraiņi. Tās kodolu veido ticīgie, kuri “ir uzticīgi Romai un kuriem vienlaikus patīk pareizticīgās baznīcas rituāls”. Dievkalpojumi draudzē notiek baznīcslāvu valodā.

Žečpospolitai izirstot, daļa ukraiņu un gandrīz visi baltkrievi kļuva par Krievijas impērijas pavalstniekiem. 1839. gadā cars Uniātu baznīcu aizliedza un pievienoja to Krievu pareizticīgajai baznīcai. Vairāk paveicās Rietumukrainai, kas līdz 1918. gadam bija Austroungārijas impērijas sastāvdaļa. Pēc Pirmā pasaules kara to savā starpā sadalīja Polija, Čehoslovākija, Ungārija un Rumānija. 1939. gada septembrī saskaņā ar Molotova–Ribentropa paktu Polijai piederošo Rietumukrainas teritoriju okupēja Padomju Savienība. Represijas, kas pret Uniātu baznīcu sākās tūlīt pēc padomju iebrukuma, savu apogeju sasniedza pirmajās kara dienās. 1941. gada 29. jūnijā Dragobičas cietumā čekisti ūdens katlā dzīvu izvārīja priesteri Jakimu Seņkivski, bet priesteri Zinoviju Kovaļčiku piesita krustā pie cietuma gaiteņa sienas. Šos un līdzīgus gadījumus ir rūpīgi dokumentējis gan Uniātu baznīcas vēstures institūts, gan īpaša Vatikāna komisija, kas lēma par nomocīto priesteru iecelšanu svēto kārtā. 2001. gada 27. jūnijā pāvests Jānis Pāvils II Ļvovā pasludināja par svētajiem divdesmit piecus Ukrainas Grieķu–katoļu baznīcas mocekļus, kuri bija miruši par savu ticību padomju un nacistu režīmos.

Jau pēc kara padomju propaganda apsūdzēja Uniātu baznīcu sadarbībā ar nacistiem. Rietumukrainas pilsētās vācu karavīrus patiešām sagaidīja ar ziediem un sālsmaizi, un baznīcās noturēja pateicības dievkalpojumus par atbrīvošanu no padomju varas. Tomēr arī vācu okupācijas vara sagādāja drīzu vilšanos. Tā atteicās piešķirt Ukrainai neatkarību, cilvēkus šokēja ebreju un čigānu iznīcināšana. Priesteris Emiliāns Kovčs, kurš slēpa nāvei nolemtos ebrejus, pats gāja bojā Maidanekas koncentrācijas nometnē. Baznīcas augstākā vadība neatbalstīja Waffen SS leģiona 14. brīvprātīgo divīzijas Galizien izveidošanu 1944. gadā, toties pilnībā atbalstīja Ukrainas Nemiernieku Armiju (Українська Повстанська Армія) – pret nacistiem un padomju varu vērstu partizānu kustību, kurai pievienojās daudzi uniātu priesteri.

Kara beigās, vācu armijai atkāpjoties, Uniātu baznīcas bīskapi un garīdzniecība palika Ukrainā. 1945. gada 11. aprīlī padomju varas iestādes arestēja metropolītu Josifu Slipiju un pārējos bīskapus. Šīs rīcības mērķis bija pārtraukt baznīcas apustulisko pēctecību (sukcesiju), lai vismaz Ukrainā uniāti vairs nespētu ordinēt jaunus priesterus (katoļu baznīcā priestera ordinācijas sakramentu var piešķirt tikai bīskaps). Nākošais solis bija pilnīga baznīcas likvidācija – 1946. gada
9. martā Ļvovā Sv. Jura katedrālē notika 216 uniātu baznīcas garīdznieku un laju apspriede, ko varas iestādes nosauca par “baznīcas sinodi”. Protams, tās likumību varēja apstrīdēt, jo “sinodē” nepiedalījās neviens bīskaps, turklāt nebija ievērota apspriedes sasaukšanas procedūra. “Ļvovas viltussinode” (tā to vēlāk nodēvēja katakombu baznīcā) atcēla Brestas ūniju un nolēma pievienot uniātu baznīcu Krievu pareizticīgajai baznīcai, kas šajos notikumos bija pielikusi arī savu roku.

Fiziska nu jau oficiāli aizliegtās baznīcas aktīvistu iznīcināšana turpinājās līdz pat Staļina nāvei. Vajāšana turpinājās arī “Hruščova atkusnī”, tomēr tā vairs nebija tik brutāla un aprobežojās ar priesteru arestiem, nometinājumiem un “audzinošām pārrunām” Drošības komitejā. Šajā laikā katakombu baznīca sāka pieņemties spēkā un pat spēja atjaunot savu hierarhisko struktūru. 1963. gadā no ieslodzījuma atbrīvotais (tas notika pēc īpaša Ņikitas Hruščova rīkojuma) bīskaps Josifs Slipijs dažas dienas pirms izraidīšanas no Padomju Savienības kādā Maskavas viesnīcā slepenā ceremonijā paspēja ordinēt jaunu bīskapu –  Vasilu Veļikovski, kurš savukārt jau pirms sava aresta (tas notika 1969. gadā) ordinēja piecus jaunus bīskapus. Viņu vidū bija arī Volodimirs Sterņuks, kura vadībā baznīca sagaidīja Gorbačova perestroiku un baznīcas legalizāciju.

Paradoksāli, bet padomju laikā varas iestādes nebija ieinteresētas Rietumukrainā slēgt oficiāli reģistrētās pareizticīgās draudzes, it īpaši tās, kas agrāk piederēja uniātiem. Tas tikai būtu palielinājis ticīgo pieplūdumu katakombu baznīcā, turklāt oficiāli reģistrēto draudžu darbību bija vieglāk pārraudzīt. 1989. gada nogalē visā Padomju Savienībā bija reģistrētas 10 100 Krievu pareizticīgās baznīcas draudzes, no kurām aptuveni puse atradās Ukrainā. Tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc
Grieķu–katoļu baznīca tik īsā laikā pēc legalizācijas spēja atjaunot savu draudžu tīklu.

Tolaik no Ukrainas bieži pienāca ziņas par draudžu šķelšanos un vardarbīgu baznīcu pārņemšanu. Ne jau vienmēr pilnīgi visi draudzes locekļi piekrita pāriet “uniātos”. “Zaudētāji” rīkoja mītiņus, piketus, badastreikus, dažkārt šie konflikti pat pārauga kautiņos. Stāvokli vēl vairāk nokaitēja divu jaunu autokefālo jeb neatkarīgo pareizticīgo baznīcu izveidošanās Ukrainā. Vispirms 1989. gadā tika reģistrēta konfesija, kas sevi nosauca par Ukrainas Autokefālo pareizticīgo baznīcu. Dažus gadus vēlāk no Krievu pareizticīgās baznīcas atšķēlās daži tūkstoši draudžu, kas apvienojās Kijevas patriarhāta pareizticīgajā baznīcā.

Šajos procesos kopā sajaucās politika, trimdas ukraiņu ietekme, nereti arī pašu priesteru kāre pēc varas, goda un mantas. Tieši Konstantinopoles patriarham pakļautā Kanādas Ukraiņu pareizticīgā baznīca iedvesmoja pirmo Autokefālās baznīcas draudžu dibināšanu. Savukārt Kijevas patriarhāta baznīcas izveidi sekmēja Kijevas metropolīta Filareta aizvainojums, jo viņš neieguva tik kāroto Maskavas un visas Krievzemes patriarha amatu. Stāvoklis nostabilizējās tikai ap 2000. gadu. Bilance ir sekojoša: 2007. gada sākumā Ukrainā oficiāli bija reģistrētas 30 000 reliģiskās draudzes. No tām ap 10 000 ir raiba protestantu kompānija (dažādu novirzienu baptisti un piecdesmitnieki, Septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, mormoņi), 10 970 draudzes pieder Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, 3820 – Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, 1150 – Ukrainas Autokefālajai pareizticīgajai baznīcai, 3480 – Grieķu–katoļu baznīcai un ap 200 – citām mazāk izplatītām pareizticīgajām sektām (piemēram – Īsteni pareizticīgajai baznīcai, kas padomju laikā darbojās pagrīdē). Divas ievērojamākās Ukrainas svētvietas – Kijevas Alu klosteris un Dievmātes aizmigšanas klosteris Počajevas pilsētā Ternopoles apgabalā – palika Maskavas patriarhāta jurisdikcijā.

Ukrainas reliģiskās informācijas dienesta (šo ekumēnisko projektu finansē Grieķu–katoļu baznīca) direktoru Tarasu Antoševski es sastopu Ļvovas Katoļu universitātē mansarda istabiņā, kur viņš un vēl trīs darbinieki veido interneta portālu http://www.risu.org.ua.
– Jums interesē reliģiskie procesi modernajā pasaulē? Nu, tad Ukraina ir īstā vieta, te sabiedrība burtiski vārās. Kas šodien ir nacionāla baznīca? Daudzus cilvēkus nodarbina šādi un līdzīgi jautājumi. Varam piedāvāt tādu eksotiku kā Nacionālo luterāņu baznīcu, kurā dievkalpojumi notiek Bizantiskajā ritā. Doņeckas apgabalā dažādām protestantu sektām piederošo draudžu ir vairāk nekā pareizticīgo. Jūsu Ļedjajevs te ir ļoti aktīvs. Cita problēma – ko darīt ar jauniegūto dievnamu skulptūrām? Mantojumā no kādreiz lielās poļu kopienas esam saņēmuši baroka, gotiskas un pat Bauhaus stilā celtas latīņu rita katoļu baznīcas, pilnas ar skulptūrām. Taču Bizantijas tradīcija godā ikonas, skulptūras mums ir svešas.

Ukrainā reliģija ir ļoti cieši savīta ar politiku. Īpaši pirmajos neatkarības gados politiķi līmējās klāt baznīcai kā mušas. 1991. gadā tolaik vēl Maskavas patriarhāta baznīcai piederošais Ukrainas metropolīts Filarets referendumā atbalstīja Ukrainas neatkarības ideju un Leonīda Kravčuka ievēlēšanu prezidenta amatā. Gadu vēlāk Kravčuks atbalstīja Filaretu tā konfliktā ar Maskavu, pareizticīgās baznīcas šķelšanos un Kijevas patriarhāta izveidi. 1994. gada vēlēšanās Maskavas patriarhāts atbalstīja Leonīdu Kučmu, bet Kijevas patriarhāts – Kravčuku. Pašreizējais prezidents Viktors Juščenko dienu pirms savas politiskās kampaņas uzsākšanas demonstratīvi gāja uz grēksūdzi dzimtā ciema baznīcā un saņēma priestera svētību saviem “oranžajiem nodomiem”. Šogad Lieldienās prezidents Kijevā apmeklēja Grieķu–katoļu, Kijevas un Maskavas patriarhātu pareizticīgās baznīcas. Tomēr pirmo reizi neatkarības gados valsts augstākā amatpersona neieradās Alu klosterī. Protams, tas bija politisks signāls visai Ukraina un ne tikai.

Patlaban Ukrainā ir trīs savstarpēji konkurējošas pareizticīgās baznīcas. Divas ir pasludinājušas savu autokefāliju un neatkarību no Maskavas, bet joprojām nav kanoniski atzītas. Protams, šis konflikts ir izdevīgs Maskavas patriarhātam, kas nevēlas abu autokefālo baznīcu apvienošanos un nostiprināšanos. Kučmas laikā bija mēģinājums saņemt kanonisko atzīšanu no Konstantinopoles patriarhāta, bet varas iestādes šos nodomus izjauca. Acīmredzot politiķiem vajadzīga vāja un kontrolējama baznīca.

Bet visi kopā viņi ir greizsirdīgi uz katoļiem. Dažkārt “melnā propaganda” ir tumsonīga līdz neprātam. Piemēram, apgalvojot, ka vārds “katoļi” cēlies no vārda “bende”, jo ukraiņu valodā vārds “кат” patiešām nozīmē “bende”. Un atrodas cilvēki, kuri tam notic.

– Jūs pats esat grieķu–katolis?
– Tagad jā. Bērnībā gan vecāki mani veda uz parasto oficiālo pareizticīgo baznīcu. Tomēr es atceros vienu gadījumu, kad uz mūsu māju, kurā dzīvoja arī radi, atnāca uniātu priesteris un slepeni kristīja māsīcu un brālēnu. 1989. gadā šeit Rietumukrainā bija milzīgs nacionālais pacēlums. Es beidzu vidusskolu un gatavojos stāties Autokefālās pareizticīgās baznīcas priesteru seminārā. Man pašam tā šķita ļoti patriotiska rīcība. Bet tad radi un draugi mani sāka atrunāt – ko tu dari, mēs taču visi patiesībā esam grieķu–katoļi. Tas mani uz laiku izsita no sliedēm, un par priesteri es tā arī neizmācījos.

Neatkarības dienas rītā Kristus Apskaidrošanās baznīca ir cilvēku pilna, daudzi saposušies tautas tērpos. Pie sludinājumu dēļa izliktā lapiņa vēstī, ka liturģija šodien ir “par Ukrainu”. Tā šķiet gandrīz identiska man labi zināmajam Krievu pareizticīgās baznīcas dievkalpojumam. Tomēr ir divas atšķirības. Pirmkārt, liturģija notiek ukraiņu valodā. Otrkārt, brīdī, kad priesteris piemin baznīcas hierarhiju, “Maskavas patriarha Aleksija” vietā atskan “Vispasaules arhiereja Romas pāvesta Benedikta” vārds. Priestera teiktajā sprediķī vārds “Ukraina” atkārtojas biežāk nekā “Kristus”. Dievkalpojums noslēdzas ar kopīgu laicīgo dziesmu, kas parasti skan dzimšanas dienās Ukrainā un Krievijā – “Многая літа” (“Ilgus gadus” – J.L.).

Pēc dievkalpojuma es sasveicinos ar priesteri Tarasu Borovecu, kurš stādās priekšā kā “Ļvovas arhibīskapijas cenzors”. Viņš pārbaudot, vai baznīcas publikācijas atbilstot baznīcas dogmām.
– Ko jūs šodien teicāt cilvēkiem?
– To, ka šī ir liela diena gan valstij, gan arī Baznīcai. Mēs pateicamies Dievam par brīnišķīgo dāvanu – Ukrainas valsti, par šiem sešpadsmit neatkarības gadiem. Ukrainā ir daudz dažādu problēmu, bet ar Dieva palīdzību mēs tās atrisināsim.
– Kāpēc cilvēki Ukrainā šodien pievienojas Grieķu–katoļu baznīcai?
– Tāpēc, ka mēs esam tradicionāla, nacionāla un reizē eiropeiska baznīca. Mūsu tautai ir tuva Bizantijas tradīcija ar ikonām un skaisto liturģiju, ko Kijevas kņazs Vladimirs pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem saņēma no Konstantinopoles. Bet reizē Baznīca sevī nes Ukrainas nacionālo ideju. Tēlaini izsakoties, mēs stāvam sardzē par Ukrainu. Savukārt ūnijas līgums ar Svēto krēslu saista mūs ar Rietumu kristīgo pasauli, ar Eiropu. Protams, mūsu autoritāti stiprina arī tas, ka bijām vajāta katakombu baznīca. Vai drīkstu jautāt – kāpēc jūs atnācāt tieši uz šo dievnamu?
– Atklāti sakot, es vēlējos sastapt priesteri Čuhniju, kurš pirmais paziņoja par iziešanu no pagrīdes.
– Tēvs Jaroslavs tagad kalpo retāk. Tā nu ir iznācis, ka viņš ir ne tikai mans kolēģis, bet arī sievastēvs. Tam, kas šeit notika tajā oktobra rītā, bija arī dziļa simboliska jēga. Redziet, šī baznīca bija Maskavas patriarhijas “parādes dievnams” Ļvovā. Nevis svētā Jura katedrāle, kas ir bīskapa sēdeklis, bet tieši šī. 1946. gadā šī dievnama priesteris un Garīgā semināra pasniedzējs profesors Gavrils Kosteļņikovs pirmais izteica priekšlikumu par Brestas ūnijas likvidēšanu, un tieši viņš vadīja “viltussinodes” sēdi. Neticu gan, ka viņš to darīja brīvprātīgi. Drīzāk jau pakļāvās čekas draudiem vai šantāžai.

Jau piecpadsmit gadus Uniātu baznīcas vēstures institūts vāc aculiecinieku atmiņas par katakombu baznīcu. Tā direktors, vēstures zinātņu doktors Oļegs Turijs mani burtiski apber ar informāciju:

– Ko paspējāt redzēt Ļvovā? Bijāt Kristus Apskaidrošanās baznīcā? Tās priesteri Kosteļņikovu noslēpumainos apstākļos nogalināja uz baznīcas sliekšņa 1948. gadā! Interesantākais ir tas, ka jau dažas sekundes pēc slepkavības nozieguma vietā ieradās čekisti un nošāva iespējamo slepkavu. Dokumentu viņam līdzi nebija, bet varas iestādes paziņoja, ka vainīgais esot kāds no “bandītiem”. Ļoti iespējams, Kosteļņikovu iznīcināja pati čeka. Viņš bija norakstīts kā “nevajadzīgs”, kurš savu melno darbu jau bija padarījis. Varbūt ar laiku sāks runāt arī paši čekisti, ja vien kāds vēl ir palicis dzīvs. Mēs veidojam kaut ko līdzīgu Špīlberga projektam. Jūs varbūt zināt, ka šis amerikāņu kinorežisors vāc nacistu koncentrācijas nometnēs izdzīvojušo ebreju liecības.

Turijs rakņājas datorā:
– Interneta lapā jau esam ievietojuši daļu no šīm liecībām. Lūk, ko stāsta priesteris Mihails Golovackis: “Kad stāvoklis nometnē kļuva mazliet vaļīgāks, mums atļāva svinēt svētdienas liturģiju. Bet kur ņemt Jēru (dievmaizītes – J.L.)? Sūtījumos no mājām mēs saņēmām mazas izkaltētas prosforas. Viņi (uzraugi – J.L.) atvēra paciņu un jautāja – kas tas tāds? “Parastie prjaņiki,” mēs atbildējām, un vismaz šī problēma bija atrisināta. Bet kā tikt pie vīna? Ievest nometnē alkoholu bija uz visstingrāko aizliegts. Tad mēs no baznīcas vadības Ukrainā saņēmām recepti: iebērt pudelē sauju rozīņu, apliet ar siltu ūdeni un noraudzēt. Tā mēs ieguvām vīnu liturģijas vajadzībām.”

Cita bijusī ieslodzītā Marija Bašinska stāsta par šādu notikumu: “Pie mums nometnē bija trīs mūķenes no Ukrainas. Neraugoties uz aizliegumu, viņas turpināja atklāti lūgt Dievu. Tad priekšniecība paziņoja – kad temperatūra nokritīsies zem mīnus sešdesmit grādiem, mēs jūs izvedīsim ārā salā, tur varēsiet nosalt. Kādu dienu sals patiesi sasniedza mīnus sešdesmit. Kažokos savīstījušies karavīri izveda mūķenes nometnes pagalmā – basām kājām, vienos kreklos. Turpat sadzina arī ieslodzītās – lai tās redzētu, kā nelaimīgās sievietes nosalst. Mūķenes nometās ceļos un sāka lūgt Dievu. Pagāja pusstunda, bet viņas joprojām bija dzīvas. Tad uzraugi uzrīdīja sievietēm sargsuņus. Bet tie apstājās mūķeņu priekšā un sāka ar tām spēlēties. To redzot, pārējās ieslodzītās sāka dziedāt “Тебе Бога хвалим”. (“Kungs, tevi slavējam” – J.L.). Tad uzraugi atļāva mūķenēm atgriezties kamerās un vairāk viņas netraucēja.”

Esam savākuši jau vairākus tūkstošus mutisku liecību. Fotoarhīvs gan ir krietni pieticīgāks. Iemūžināt fotogrāfijās pagrīdes priesteru sejas bija ļoti bīstami, jo kratīšanu laikā filmas un attēli varēja nonākt čekas rokās.

– Cik tad īsti cilvēku darbojās pagrīdē?
– Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. Vajāšanas laikā piederības spektrs baznīcai ir ļoti plašs. Protams, bija nesamierināma pagrīde, bija katakombu klosteri un semināri. Bija cilvēki, kuri deva pajumti ceļojošiem priesteriem un mūkiem, ar roku pārrakstīja lūgšanu grāmatas. Daži sāka apmeklēt Romas katoļu baznīcas. Tā jau bija izvēle starp ticību vai rituālu – šajā gadījumā par labu ticībai. Tomēr lielākā daļa deva priekšroku rituālam un turpināja iet “savā baznīcā”, neraugoties uz to, ka administratīvi un kanoniski tā bija pakļauta Maskavai.

Viens no attaisnojumiem šādai rīcībai slēpās īsti zemnieciskā viltībā. Padomju iestādes no draudžu locekļiem un jo īpaši no priesteriem pieprasīja ar parakstu apliecināt atteikšanos no uniātisma. Bet daudzviet, īpaši laukos, priestera vietā parakstījās kāds no draudzes locekļiem vai priestera sieva. Tā cilvēki turpināja saņemt sakramentus no “sava priestera”, kas bija palicis “neaptraipīts”. Šodien dzirdēts sakām – tā taču bija izlikšanās! Varbūt. Bet tolaik vajadzēja izdzīvot, izdzīvot par katru cenu.

Dievkalpojumi notika privātās mājās un dzīvokļos, mežā, dažkārt arī pie slēgtu baznīcu durvīm. Pagrīdes semināros studenti mācījās neklātienē, bet pasniedzēju lekcijas epizodiski klausījās dzīvokļos. Vasarā iecienīti bija kopīgi studentu un pasniedzēju nedēļas nogales izbraukumi, pārgājieni mežā vai kalnos.

Pagrīdes klosteriem piederīgie brāļi un māsas dienā strādāja parastos valsts darbos, bet rītos un vakaros sanāca kopā uz kopējām lūgšanām un meditācijām. Māsas dažkārt dzīvoja nelielās kopienās. Vīriešiem to darīt bija grūtāk, jo varas iestādes nekavējoties centās apsūdzēt kopienas locekļus “pederastijā”, kas padomju laikā bija krimināli sodāma rīcība. Cits iecienīts Kriminālkodeksa pants bija parazītisms jeb liekēdība (тунеядство – J.L.). Tāpēc pagrīdes priesteri un mūki centās iekārtoties darbos, kas netraucēja izpildīt reliģiskos pienākumus, strādāja par sargiem vai kurinātājiem.

Interesanta ir Svētā Vikentija klostera vēsture. Visus padomju gadus oficiāli likvidētā klostera māsas netraucēti turpināja kopā strādāt Ļvovas pilsētas 3. slimnīcā – tajā pašā Tautas hospitālī, kurā viņas kā māsiņas un sanitāres kalpoja pirms klostera slēgšanas. 1956. gadā pagrīdes kopienā slepeni sāka uzņemt jaunas māsas. Daļa pat iekārtojās darbā slimnīcā. Legalizācijas brīdī no pagrīdes iznāca 49 mūķenes!

Bija viss – nodevība no vistuvākajiem un negaidīta palīdzība no vajātājiem. Nav noslēpums, ka daži priesteri bija ziņotāji un sadarbojās ar Drošības komiteju. Bet bija arī daudz gadījumu, kad baznīcas aktīvisti saņēma brīdinājumus par gaidāmām kratīšanām un arestiem. Padomju laikos kristību procents Rietumukrainā bija ļoti augsts – aptuveni 70 % no jaundzimušajiem. Bet patiesībā tas bija vēl augstāks, jo daudzi slepeni kristīja bērnus katakombu baznīcā. Oficiālajiem priesteriem bija jāiesniedz varas iestādēm kristāmo bērnu saraksti, kas atbildīgam ierēdnim varēja maksāt amatu. Izveidojās paradoksāla situācija – padomju un komjaunatnes funkcionāri, kompartijas biedri, skolotāji, miliči, uzņēmumu vadītāji, patiesībā visi kaut cik atbildīgi darbinieki savus bērnus kristīja pie pagrīdes priestera.

– Bet kāpēc viņi tā darīja? Vai tiešām viņi visi bija tik ļoti reliģiozi?
– Ne vienmēr. Šeit Rietumukrainā Grieķu–katoļu baznīca vienmēr bijusi tautas baznīca, bez saistības ar varu un politiku. Cilvēki negāja baznīcā tāpēc, ka to lika valdošās varas, vai ka viņi baidījās nonākt ellē. Vienkārši tā bija pieņemts, tas bija viņu ikdienas uzvedības modelis. Tauta uzticējās priesterim ne tikai kā baznīcas kalpam, bet arī kā izglītotam cilvēkam, parasti vienīgajam visā ciemā. Priesteri dibināja skolas un bibliotēkas, veidoja lauksaimniecības kooperatīvus, konsultēja zemniekus, rakstīja viņu vietā iesniegumus austriešu vai poļu varas iestādēm, atbalstīja ukraiņu nacionālo atmodu. Un šodien katrā, pat vismazākajā Rietumukrainas ciemā cilvēki ceļ jaunas baznīcas, un tas nozīmē, ka viņi bez tām nevar dzīvot, tas ir viņu dzīves, viņu uzvedības stils.
Es jums ieteiktu svētdienas rītā aizbraukt uz Sihivu. Tas ir tipisks Ļvovas proletāriešu rajons, kur dzīvo ļoti vienkārši cilvēki, pirmās un otrās paaudzes migranti no laukiem. Bet tieši Sihivā uzbūvētas vairākas jaunas baznīcas. Bagātajos rajonos jau baznīcas neceļ.

Dievmātes Piedzimšanas grieķu–katoļu baznīcu Sihivā var pamanīt jau pa gabalu – tā ir masīva dzelzsbetona konstrukcija ar pieciem zeltītiem kupoliem. Dievnamu ielenc pelēkas padomju laika blokmājas un milzīgs lielveikals. Ir noslēdzies pirmais svētdienas rīta dievkalpojums, un cilvēki ierodas uz nākamo. No apkārtējām ielām un tuvējā parka taciņām plūst ļaužu straumes. Tie, kuriem nav vairs vietas grandiozajā celtnē, pacietīgi gaida liturģijas sākumu laukumā pie baznīcas. Lepnas, koncentrētas sejas, kā zemniekiem vecās fotogrāfijās, tajās sajūtams neparasts, pat pirmatnējs spēks. Patiesībā šeit daudz kas šķiet savāds – gan tas, cik ļoti cilvēki ir uzposušies (prātā nāk teiciens “svētdienas drēbes”), gan tas, ka lielākā daļa dievlūdzēju ir gados jauni. Šī nav vieta, uz kurieni ziņkārīgs tūrists nāk apjūsmot arhitektūru vai meditēt baznīcas klusumā. Mani pārņem mazliet neērta sajūta, ka esmu līdzīgs lūriķim vai novērotājam, kurš mēģina racionāli analizēt šo cilvēku jūtas un rīcību, kas šādai izpētei nemaz nepadodas.

Dievmātes Piedzimšanas baznīca nav vienīgais Sihivas dievnams. Rajonā uzbūvētas vēl divas mazākas uniātu baznīcas. Aiz tirdzniecības centra parka kokos noslēpusies Golgātas kalna baptistu baznīca, turpat netālu atrodams arī Jehovas liecinieku sapulču nams. Bet visneparastāko ainu var vērot pļaviņā otrā pusē ielai. Netālu no nesen uzceltās Sv. Vladimira Kijevas patriarhāta pareizticīgo baznīcas ir dīvaina būve – kaut kas līdzīgs malkas šķūnītim ar krustu jumta korē. Ēkas cauro jumtu sedz polietilēna plēve, kas drošības pēc nostiprināta ar ķieģeļiem un malkas pagalēm. Abas būves šķir nieka trīsdesmit metri. Šķūnītis ir vietējās Maskavas patriarhāta pareizticīgo draudzes dievnams. Tajā var saiet labi ja divdesmit dievlūdzēju, vēl daži pulcējas pie atvērtajām durvīm. Manu interesi par dīvaino konstrukciju pamana Sv. Vladimira baznīcas zvaniķis:
– Nebrīnieties, kādreiz šo zemes gabalu pašvaldība mums piešķīra jaunas baznīcas būvei. Bet tad draudze sašķēlās, un tiesāšanās par zemes piederību turpinās vēl šodien. Tie tur iespītējās un uzcēla šo, kā paši saka, “pagaidu baznīcu” tieši mūsu acu priekšā. Šī būda jau vairākas reizes ir rādīta Krievijas televīzijā. Taisa te politisku demonstrāciju, tēlo mocekļus! Viņiem ir Maskavas nauda ne tikai jumta remontam, bet pat jaunas baznīcas būvei!

Pusdienlaikā es atgriežos betonētajā laukumā pie Dievmātes Piedzimšanas baznīcas. Cilvēki pulcējas uz kārtējo dievkalpojumu, nu jau ceturto šajā dienā. Pie baznīcas durvīm mīņājas gadus septiņpadsmit vecs jauneklis ar finiera ziedojumu kasti rokā. Kad tajā iekrīt arī manas desmit grivnas, puisis braši sakrata kasti.

– Paldies! Bet es jūs šeit redzu pirmo reizi!

Krietns brīdis paiet skaidrojot, kur atrodas Latvija un Rīga. Īstenībā viņš nepavisam neizskatās pēc paraugzēna, kuram priesteris uztic vākt kolekti. Mums ir mazliet pagrūti saprasties, jo viņš runā tikai ukrainiski. Protams, jaunieši Ļvovā saprot radniecīgo krievu valodu, bet tajā vairs nerunā. “Nekas, nekas, es jau saprotu” – šajā tik bieži dzirdamajā pieklājības frāzē skan reizē atvainošanās un pārākuma apziņa.

– Cilvēki labprāt met naudu? – es painteresējos.
– Kaut ko jau iemet. Nesen bija algas diena. Bet vispār es te katru svētdienu stāvu. Pavisam mēs esam pieci.
– Kā nosvinējāt Neatkarības dienu?
– Kā parasti. Kopā ar skuķiem centrā sūcām aliņus, tad gājām uz koncertu. Paklau, jums nebūtu kāda cigarete?

Sākas liturģija. Es atkāpjos pie baznīcas žoga un izņemu no somas fotokameru. Tur ir vēl viens fotogrāfs – vīrs ap gadiem sešdesmit. Viņš mani uzrunā poliski. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš pāriet uz skaistu, kaut arī mazliet savādu krievu valodu. Andrejs pasniedz slāvu valodas kādā Krakovas augstskolā. Viņš esot etniskais ukrainis un “nomināls kristietis”. Es izskatoties ļoti “polisks”, tikai ūsu trūkstot.

– Par šeit redzamo skatu paldies jāsaka pirmām kārtām padomju varai. Ja te būtu bijusi Austrija, nebūtu ne šī briesmīgā rajona, ne dievlūdzēju. Baznīca varbūt būtu, bet tā būtu tukša. Šī nav visādu tur “kristīgo sarīkojumu”, jauniešu nometņu, labdarības tirdziņu, garīgo grāmatu galdu un slavenu sludinātāju kristietība. Vienkārši, krietni cilvēki, kuri svētdienas rītos iet uz baznīcu, kā tas bija pierasts Eiropā pirms simt gadiem. Turklāt viņi paši savā sirdsšķīstajā naivumā domā, ka tas ir moderni un “eiropeiski”. To es zinu no saviem radiem, pie kuriem esmu apmeties.
– Pēc jūsu loģikas izriet, ka viņiem gandrīz vai jāpateicas par vajāšanām...
– Nē, protams, es vienkārši konstatēju faktus. Aizliegums un vajāšanas viņus iekonservēja. Vai tad jūs neredzat, kādu mieru, kādu gaišumu šie cilvēki izstaro? Paies kādi desmit gadi, un visas tās demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas arī viņus neglābjami sabojās. Bet ko jūs teiktu par kausu “Ļvovas gaišā”? Tur tajā paviljonā iepretim pareizticīgo baznīcai.
– Kāpēc tieši tur?
– Tāpēc, ka šo paviljonu, iespējams, jau nākamgad nojauks. Dzirdēju, ka tajā vietā būvēšot jaunu baznīcu – tā briesmīgā grausta vietā.­