Starp jūru un laukiem

Lidmašīnas atsitiens pret zemi mani uzrāva augšā no nemaņas, kurā biju iekritis pēc negulētas nakts Londonā, bet es nepaguvu pakavēties pie īsās neziņas, kur atrodos, jo kāds nepielūdzams spēks vienā mirklī mani ievilka pasaulē, kas šķietami pastāvēja vienlaikus ar mani. Patiesību sakot, laika pietika tikai tam, lai šis pamošanās mirklis iespiestos atmiņā, un nekam vairāk – tiesa gan, to es varu pateikt jau tagad, atskatoties no tā brīža nākotnes, kurā tikai vairs arī pastāv mans piezemēšanās brīdis Normandijā. Taisnību sakot, mazītiņā Dināras lidosta atrodas vēl Bretaņā, taču es varēju apelēt pie Prusta šaubām, kad viņš 1907. gadā nevarēja izvēlēties virzienu vasaras atpūtai – viens no tiem bija tieši Bretaņa –, bet galu galā izšķīrās par Kabūru Normandijā. Puisis lidostas automašīnu īres kantorī visai maz atgādināja Nadara uzņemtos Prusta laikabiedrus, tomēr runāja vienīgi franciski, un, kamēr es ar viņu pūlējos izskaidroties, vienlaikus cenšoties paturēt prātā domu par brauciena mērķi, mani pamazām atstāja drudžainums pēc nakts iedzeršanas un bezjēdzīgās piepūles lidostās; bija pagājuši simt gadi, kopš Rotšilda dibinātajā un slavenā komponista Bizē dēla Žaka pārvaldītajā kompānijā Unic Marsels Prusts noīrēja luksusa automobili kopā ar trim mehāniķiem (termina “chauffeur” toreiz vēl nebija), lai apceļotu Normandiju, lūkodamies pēc kādas Balzaka stila provinciālas mazpilsētas, kas “vēl būtu palikusi neskarta, vai kādas vecas ostas, vienalga kā, kas varētu rosināt viņa iztēli vairāk, nekā kāda parasta – vai pat ļoti īpaša – katedrāle.”

Lija, un kādu brīdi starp pamestajām automašīnām es meklēju savu noīrēto Volkswagen Polo, vēl brīdi nevarēju ieslēgt atpakaļgaitu, bet, jau izbraucis uz ceļa, sajutu, ka esmu laimīgs – lai gan man nav atbilstoša vārda šai sajūtai: tā atgādināja pamošanos no sapņa, kad tu beidzot notici, ka neesi slepkava; es gan nezināju tam iemeslu, bet zināju, ka negribu vairs atcerēties neko no iepriekšējās dzīves, es vēlējos braukt uz priekšu, kur manam skatienam pavērsies neredzētas ainavas, jūra, viegli piedzīvojumi, vīns vakarā ar neuzbāzīgām domām, un man jau sāka likties, ka es pazīstu sevi tikai šādu un ka tā tagad būs vienmēr – lai gan “zināju”, ka pēc 10 dienām būšu Parīzē un tur sāksies mana jaunā dzīve. Formāli skaitījās, ka es braucu “pa Prusta vietām”[1. Par 3150 dolāriem šādu braucienu “Prusts Parīzē, Kombrē&Balbekā” šogad piedāvāja, piemēram, ASV Prusta biedrības Ņujorkas nodaļa.], taču tās bija tikai “ceļazīmes” pie kādas pilsētas, viesnīcas, baznīcas torņa vai koka – kā uzraksts “Tirona” (Thironne) pie mazas upītes netālu no Prusta un romāna bērnības vietas Ilijē-Kombrē, kas nenorādīja vis uz manu pusi[2. Romānā pieminēti vairāki Tironi, kam, pats par sevi saprotams, nav nekā kopīga ar raksta autoru – atskaitot uzvārdu. “Ziedošo meiteņu pavēnī” runa ir par Odeona teātra aktieri Šarlu Žozefu Tironu (1831 – ?).], bet gan no tās atvasināto Vivonas upīti “Zaudētajā laikā”. Tironas krastā atrodas Monžuvēnas dzirnavas, kā vārdu rakstnieks piešķīra tām mājām Mezeglīzā, kur dzīvoja komponists Venteils ar meitu; pa šīs mājas logu septiņpadsmitgadīgais Marsels reiz ieraudzīja, kā Venteila jaunkundze, spēlējot seksuālas rotaļas ar savu draudzeni, uzspļāva sava mirušā tēva fotogrāfijai. Arī šīs mājas ir reālas, tikai tās sauc nevis “Monžuvēna”, bet “Mirugrēna”, un kāds angļu prustietis sūdzas, ka tajās viņu sagadījis vīrs ar bisi un lielu, melnu suni, bet uz jautājumu “ko viņš domā par pēdējā laikā kāpušo interesi par Marselu Prustu” izteiksmīgi nospļāvies pie jautātāja kājām.[3. Skat.: Marr, Andrew. Making up for lost time. // The Observer, January 16, 2000. – http://www.tempsperdu.com.]Savukārt par Monžuvēnu tagad sauc kempingu Luāras (romāna Vivonas) upītes krastā, bet jāšaubās gan, vai tas tā nosaukts par godu divu lesbiešu sadistiskajām spēlēm vienā no pasaules slavenākajiem romāniem. Vietējiem visdrīzāk savas apkārtnes nosaukumi bija diezgan vienaldzīgi, gluži tāpat kā man bija vienalga, kāda ir “īstā” Ilijē, “īstā” Tansonvila vai Mezeglīza: diez vai es spētu ieraudzīt ko īstāku par to, ko man piedāvāja iztēle, lasot Prustu, galu galā tas ir tikai ieradums, teiktu Prusts, attiecināt sajūtas uz kaut ko no tām atšķirīgu, ko “pēc kāda laika mēs sākam uzskatīt par realitāti”. Ja mani kaut kas varēja saistīt ar “Prusta vietām”, tad tas bija laiks, kad lasīju viņa romānu, tas bija mans “zaudētais laiks”, kas negaidīti varēja piešķirt nezināmu jēgu vietām un priekšmetiem, bet tagad, man šķiet, notika tieši otrādi – jēgai nebija no kurienes rasties, jo lasot visu biju it kā novietojis uz vienas plaknes, un man pietrūka dziļuma, kas nebūtu saistīts ar izlasītā saturu, bet lasīšanas pašas vietu manā atmiņā. Brauciens iznāca vairāk uz nosaukumiem; kā melanholisks slimnieks iekšēji saraujas, dzirdot kādu vārdu, kas kaut vai netieši saistīts ar viņa slimību, tā es atžirgu, savām acīm ieraugot vietu nosaukumus no Prusta romāna, kamēr pašas vietas neatbilstība romānam mani neuztrauca, kā svētceļnieku neuztrauc mūsdienu tirgus kņada Jeruzālemē. Es neticu, ka vietās un priekšmetos kādā mistiskā veidā saglabājas kaut kas no cilvēku klātbūtnes, bet šeit es varēju pateikt vai nodomāt: “Kombrē” un citādi vienaldzīgās mājas, koki un cilvēki ieguva siltumu – tādu, kādu to sava mūža pēdējos mirkļos ieraudzīja rakstnieks Bergots[4. Bergots – viens no galvenajiem tēliem Prusta romānā, “arhetipisks” rakstnieks, kurā saskatāmas gan Anatola Fransa, gan Džona Raskina, gan daudzu Prusta laikabiedru iezīmes.]Vermēra gleznā “Skats uz Delftu”. Un kad vakarā, apstājies aizpagājušā gadsimta lauku sētā iekārtotā “gultā un brokastīs”, es dzēru vīnu un piekodu maizi, ne jau vīnā vai pastorālajā ainavā aiz loga slēpās mana laimīguma iemesls: kas zina, varbūt Prusta sajūta tiecās turpināt šo svešo gultu pavisam citā istabā, citā vakarā, kurā reiz biju lasījis “Zaudēto laiku”. Tiesa, tādiem literāriem ceļojumiem labāk der vilciens vai lidmašīna, no kuras uz pilsētas centru brauc ar metro, kas patiešām nereālā veidā nogādā cilvēkus no vienas vietas līdz otrai, jo tad “vienā lēcienā” iespējams nokļūt pilsētā, kas līdz tam pastāvējusi tikai iztēlē. Tuvojoties Ilijē, es saspringti mēģināju “pirmais” ieraudzīt Ilijē Sv. Žaka jeb Kombrē Sv. Ilārija baznīcas torni; un, ar mašīnu iebraucot pilsētiņā, es to biju jau daļēji atklājis, bet, ja es arī nespēju savienot to ar vajadzīgo tēlu, man vienmēr bija iespēja pabraukt nost, apstāties un pārliecināties par savu taisnību no citas vietas – “automobilis neciena nekādus noslēpumus,” kā teiktu Marsels, prātojot par saviem Normandijas braucieniem. Taču ātrums, ar kādu braucot mainījās skata punkti, lika ainavai atdzīvoties gandrīz vai teiksmainos tēlos, kā Prustam atdzīvojās Kānas torņi, attālinoties no viņa saulrietā un pārvēršoties trīs jaunās meitenēs, kas “kautrīgi meklē savu ceļu”, bet “pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem un neveikliem klupieniem to cēlie silueti piespiežas cits pie cita, aizslīd viens aiz otra, pret vēl rozīgajām debesīm kļūdami par melnu plankumu, kārdinošu un liktenim padevušos, un pamazām gaistošu vakara tumsā.”[5. Proust, Marcel. Impressions de Route en Automobile (Ceļojuma iespaidi braucienā ar automobili). // Le Figaro, 1907. gada 19. novembrī. Lielāko tiesu no raksta Prusts iekļāva sava romāna pirmajā daļā “Kombrē”, vienīgajā rakstu galā, ko visā romānā uzraksta topošais rakstnieks, tā saucamajā “Martēnvilas torņu” fragmentā. Raksta tulkojumu sk. šajā RL numurā.6 Ja ir vēlēšanās, Prusta priekšstatus var saukt par platonismu: esošais (“īstā realitāte”) mums netiek dots tieši, bet atklājas domājot: “Visa mana filozofija,” saka Prusts, “kā ikviena īsta filozofija, nodarbojas ar to, ka attaisno, rada no jauna to, kas ir.” Starp citu, jaunībā Prusts tēvam bija teicis, ka viņu interesē tikai filozofija un literatūra un ka laiks pa vidu viņam šķiet nomests zemē. (Šī raksta tulkojums latviešu valodā lasāms RL mājaslapā)] Skats uz Kānas torņiem, ko “Svana pusē” (romāna pirmo daļu sauc Du côté de chez Swann) Prusts pārcēlis uz Martēnvilas apkārtni, romāna varonī izraisa “īpašo, ne ar ko nesalīdzināmo prieku”, kas atkārtojas gan visiem labi pazīstamajā epizodē ar madlēnām un tēju kādā ziemas dienā Kombrē, gan izbraukumā ar marķīzi de Vilparīzi, kad Marsels Idimesnilas tuvumā piepeši sajuta “neparastu laimi”, ieraudzīdams trīs kokus, kas ir kā izrauti no kādas aizmirstas pagātnes vietas, gan viņam paklūpot pret bruģi pie princeses Germantas savrupmājas Parīzē, kad pagātne pēkšņi atdzīvojas un vēršas pie romāna varoņa ar priekšmetu starpniecību kā vienīgā un īstā realitāte, kurā iespējama vienīgā un īstā dzīve, kas aptver tikai šos patiesības brīžus, izlaižot visu, kas ir “pa vidu”, vai “zem” tiem – viss pārējais ir nereāls.

Kādreiz es viegli noticēju visam, ko raksta Prusts, bet tagad veltīgi meklēju savā pieredzē līdzīgus laimes mirkļus, bezjēdzīgi vērdamies Normandijas ainavās, kur tos reiz bija piedzīvojis Prusta varonis. Es braucu pa “bagātākajiem Francijas laukiem, ar zemnieku sētu, lopu, sidra ābeļu un trekno zālāju pārpilnību, kas aicina mūs tikai ēst un gulēt” – kā rakstīja divdesmitgadīgais Prusts 1891. gadā –, gaidīdams viņa apsolīto sacensību melanholijā starp šiem laukiem un “jūras bezgalīgo līdzenumu”. “Koki,” es domāju, “jums vairs nav man ko teikt, mana aukstā sirds jūs vairs nedzird.”[7. Citāts no romānu cikla pēdējās grāmatas “Atgūtais laiks”.] Tiesa, es labi pazinu izmisuma un tukšuma sajūtu, kas Prustu bieži pārņēma tieši pirms šī prieka piedzīvojuma, kā arī nepārvaramo laiskumu, kas uzmācās, tiklīdz mēģināju sekot iespaidiem, kuri īsu brīdi uzturas apziņā, lai aizslīdētu, atstājot aiz sevis ilūziju, ka gan jau es varēšu pie tiem atgriezties vēlāk. Tomēr vaina nebija iespaidos, tos es vācu kā bite ziemai. Varbūt es vienkārši nenovērtēju šo bezpalīdzības un tukšuma sajūtu, jo, iespējams, tieši tā varēja man pateikt, kur palikusi manis mīlošā, talantīgā, dzīvā daļa, lai gan tobrīd es pat neatcerējos, vai tāda man vispār ir bijusi. Vai es būtu aizmirsis, ka cilvēks nav sev dots viss, ar visu savu pagātni, bet ikreiz dzīvo tikai ar mazu sevis daļu, kas bieži vien nepavisam neatbilst tā brīža iespaidiem, kuri tomēr tiecas īstenoties, reizēm pat tad, ja kāds, kas tos varētu pārdzīvot, jau ir nomiris? Ar to, ko reiz biju sajutis, es vēl varēju sastapties nokavētā veidā, kā Marsels, kurš vecmāmiņas nāvi trešās grāmatas sākumā pārdzīvoja tikai ceturtās vidū, vairāk nekā gadu pēc apbedīšanas, kad, ieradies Balbekas viesnīcā, noliecās, lai atpogātu puszābakus, un tai pašā brīdī sajuta pār sevi “maigo, bažīgo un bēdīgo” vecmāmiņas seju, kāda tā bija šajā pašā istabā pagājušoreiz, pirmajā vakarā pēc ierašanās Balbekā.[8. "...īstā vecmāmuļa, kuru atradu savās atmiņās pirmo reizi, kopš viņa Elizejas laukos piedzīvoja triekas lēkmi, – es atradu dzīvu realitāti nemeklētā un pilnīgā atmiņā. Šī realitāte mums nepastāv, kamēr to no jauna nav radījusi doma (pretējā gadījumā visi, kas piedalījušies grandiozās kaujās, būtu diži episki dzejnieki); un tā neprātīgā vēlmē mesties viņas rokās mirklī, kas pienāca tikai vairāk nekā gadu pēc viņas apbedīšanas, atbilstoši anahronismam, kas tik bieži liedz faktu kalendāram sakrist ar jūtu kalendāru, – es sapratu, ka viņa mirusi. 154. lpp. Prusts, Marsels. Sodoma un Gomora. Rīga: Daugava, 2004.] Arī Prusts 1907. gadā Kabūrā (romāna Balbekā) ieradās ar domām par māti, kas bija mirusi pirms diviem gadiem (“tās bija atmiņas par manu māti, kas mani joprojām vadīja, kas mani veda uz Kabūru”); šeit 1891. gadā viņš jau bija vienatnē skumis par 1890. gadā mirušo vecmāmiņu Nati Veilu, ar kuru Kabūrā bija atpūties astoņdesmito gadu vidū, atceroties “tos gadus pie jūras,” kā viņš rakstīja mātei, “kad vecmāmiņa un es, kopā saķērušies, cīnījāmies ar vēju un sarunājāmies.”

Es nemaz negribēju par to rakstīt. Tomēr Prusta Kabūra izskatītos tikai kā nejaušību virkne, ja tā nebūtu kļuvusi par vietu viņa bēdām, tāpat kā viņš pats Kabūrā nebūtu domājams bez atmiņām par māti un vecmāmiņu; kā 1907. gadā teica kāds viņa Kabūras paziņa: “Viņš izskatījās kā personificēts ielūgums uz bērēm, kas atpūšas pie jūras.” Nāvesbāls, nervozs vīrietis melnu bārdu, vienmēr tērpies melnā... Vispār, pat ja es savas nepatikas dēļ pret psihoanalītiskajām teorijām arī gribētu izvairīties no runāšanas par māti, tomēr nav iespējams nepieminēt to, ka lielais romāns sākas ar ainu, kurā romāna varoņa māte liedz viņam vakara skūpstu. Mātes nāve Prustam, bez šaubām, bija galvenais notikums dzīvē, bet romāns – atbilde uz to. Viens no Prusta tuvākajiem draugiem Reinaldo Āns nevarēja aizmirst Marselu uz mirušās Prusta kundzes gultas: viņš tur sēdējis, raudādams un smaidīdams caur asarām. Vēlāk romānā vecmāmiņas nāves ainā Prusts atkārtos to, ko 1905. gada 27. septembrī rakstīja grāfienei Annai de Noalē: “Viņa nomira piecdesmit sešu gadu vecumā, taču neizskatījās vecāka par trīsdesmit, jo slimība bija viņu ļoti novājinājusi, bet nāve bija atgriezusi viņai pirmsbēdu dienu jaunību; viņai nebija neviena sirma mata. Viņa paņēma sev līdzi manu dzīvi, tāpat kā tētis paņēma viņējo.” Pēc mātes nāves Prusts domāja par pašnāvību, bet tad izšķīrās par sevis nomērdēšanu neēdot un neguļot – tas gan neprasīja sevišķas izmaiņas viņa dzīves režīmā. Vēlāk Morisam Diplē viņš stāstīja, ka negribējis, lai avīzēs kā ziņa par pašnāvību parādās viņa vārds.

1906. gada vasaras sākumā Prusts uzzināja par van Blārenberga kunga nāvi, kura sievu bija labi pazinusi viņa māte, un, atceroties kādas pusdienas, kurās piedalījās arī mirušā kunga dēls Anrī, nosūtīja viņam līdzjūtības vēstuli. Jau rudenī, ar četru mēnešu nokavēšanos, Prusts saņēma pateicības pilnu Anrī atbildi – jaunais Blārenbergs, lai mazinātu ciešanas, pēc ārsta ieteikuma bija devies ceļojumā. Vienīgi mans tēvs, viņš rakstīja, raisīja manī “interesi un prieku par dzīvi,” un vēstules noslēgumā piemetināja, ka būtu laimīgs, ja varētu paspiest Prustam roku un “parunāt par pagātni”. Nākošajā vēstulē Blārenbergs, uzzinājis par Prusta vecāku nāvi, jau mierināja Prustu: “Nedrīkst zaudēt cerību... Nezinu, ko mums atnesīs 1907. gads, bet gribētu cerēt, ka tas mums abiem dāvās atvieglojumu, un, iespējams, mēs arī tuvāko mēnešu laikā satiksimies.” Vēl pēc nedēļas, atvēris Figaro, Prusts nodalījumā “Dažādi” ieraudzīja virsrakstu “Ārprātīgais slepkava” un šausmās izlasīja, ka slepkava nav neviens cits kā Anrī van Blārenbergs, un nodurtais upuris bija viņa paša māte. Izdzirdis šāvienu, kalpotājs bija skrējis pie savas kundzes un ieraudzījis viņu asinīm noplūdušu uz trepēm, augšup pastieptām rokām saucam: “Arnī, ko tu man izdarīji? Ko tu man izdarīji?”, un tūlīt arī noslīdam mirušu. Policija, uzlauzusi Blārenberga istabu, atrada viņu gultā vēl pie samaņas: van Blārenbergs bija vairākkārt iedūris sev kaklā ar dunci un tad iešāvis mutē; kreisā sejas puse bija sašķaidīta un viena acs atradās uz spilvena. Policijas inspektors paraustīja slepkavu aiz pleca, saukdams: “Vai jūs mani dzirdat? Atbildiet!”, un slepkava vēl atvēris aci, lai pēc brīža iekristu pirmsnāves komā. Figaro redaktors Gastons Kalmets, zinādams, ka Prusts pazina van Blārenbergu, lūdza viņu komentēt notikušo traģēdiju, un 30. janvāra naktī Prusts uzrakstīja rakstu, kas tika publicēts 1. februārī: “Mātes slepkavas jūtas”[9. "Sentiments filiaux d’un parricide."]. Vēlāku raksta redakciju Prusts iesāk ar vārdiem: “Kopš manu vecāku nāves es esmu mazāk es pats un vairāk viņu dēls.” Blārenberga izšautajā acī viņš saskata Oidipa acis, ko tas sev izrāva, kad atklājās patiesība par viņa grēku, un salīdzina Parīzes drāmu ar antīko traģēdiju, kur grieķu dievi laupīja cilvēkiem prātu, spiezdami tos izdarīt šausmīgus noziegumus. “Ko tu man izdarīji!” – nav tādas mātes, Prusts raksta, kas nevarētu dēlam izteikt šo pārmetumu, un, ja mēs spētu saskatīt visu to, ko esam nodarījuši cilvēkiem, kuri mūs mīl – viņu blāvās acis, sirmos matus, cietās artērijas un aizsērējušās nieres, lēno, smago gaitu, zaudētās cerības –, mēs tāpat kā van Blārenbergs, ieraudzījis savā priekšā asinīm noplūdušo māti, nekavētos nošauties. “Lielākajai daļai šāda mokoša vīzija drīz vien dziest zem pirmajiem dzīvesprieka stariem. Bet kāds dzīvesprieks, kāds dzīves pamats, kāda dzīve spēj panest tādu skatu? Un kas ir patiesāks – šis skats vai dzīvesprieks?”[10. Prusts rakstu naktī nepabeidza, bet pēdējo rindkopu aizsūtīja uz laikrakstu nākošajā dienā, piekodinādams to nekādā gadījumā nelabot. Taču Figaro redaktors Kardāns atteicās to ievietot, uzskatot, ka tā ir amorāls “slavinājums mātes slepkavībai”. Šajā rindkopā Prusts rakstīja, ka Grieķijā nebija svētāka altāra par valdnieka Oidipa kapu Kolonnā un Oresta kapu Spartā, “tā paša Oresta, kuru fūrijas vajāja līdz pat Apollona un Atēnas kājām, ar vārdiem: “Mēs trencam viņu prom no altāriem, mātes slepkavu.””] Atšķirībā no Blārenberga Prusts izdzīvoja, jo, kā viņš pēc daudziem gadiem teica Marijai Šeikevičai, skumjas, protams, ir fiziskas ciešanas, tomēr vajag atšķirt tās, kas uz ķermeni iedarbojas tikai ar atmiņu starpniecību: tādā gadījumā diagnoze parasti ir labvēlīga. Prusta cieta no atmiņām, un vēlējās mātes eksistenci saglabāt, uzrakstot par viņu, un saprata, ka, ļaujot sev nomirt, atmiņas par māti pazudīs kopā ar viņu: “Un es paņemšu viņu līdzi otrajā un galīgajā nāvē un savā ziņā būšu viņu nogalinājis.” 15. februārī nomira tuva Prusta drauga Žorža Lauri māte, un Prusts atkal mēģināja mierināt draugu: “Atmiņas acis neko neredz, ja mēs tās stipri sasprindzinām. Mēģiniet tikai dzīvot, izdzīvot, ļaujiet mīļajām ainām augt Jūsos bez Jūsu apzinātas gribas palīdzības, un tās atdzims, lai Jūs vairs nekad neatstātu.”

Apmēram tādā dvēseles noskaņojumā Prusts 1907. gada augusta sākumā ieradās Kabūrā – pēc tam, kad ārsts viņam bija ieteicis nekavējoši atstāt Parīzi. Kabūrā Prusts bija uzturējies arī 1890. gada augustā armijas atvaļinājuma laikā, kad viņš no turienes rakstīja tēvam: “Iedomājies, par lielu sašutumu Derbaniem Kabūras meičas, pamanījušas tradicionālo infantēristu, sūtīja man tūkstoš gaisaskūpstu. Viņas atriebjas par manis noniecinātajām Orleānas (Prusta dienesta vieta – U.T.) meitenēm. Un man ir jāizpērk sava vaina, “jo es atraidīju viņu kailo krūšu puķes”, ja mesjē Kazaliss man atļautu citēt vienu no saviem skaistākajiem dzejoļiem.” Savās Kabūras vasarās Prusts – viņš pavadīja tur astoņas vasaras, sākot ar 1907. gadu – šīs “kailo krūšu puķes” noliek savas mātes piemiņai, ja vien tas neskan pārāk eifēmiski;[11. Džordžs Peinters uzskata, ka “mātes nāve viņam dāvāja Sodomas brīvību”, norādīdams, ka, sākot ar 1907. gadu līdz mūža galam viņam vienmēr ir bijis mājās kāds vīrietis no zemākām aprindām – gan kā kalpotājs, gan kā sekretārs vai aizbilstamais. Skat.: Painter, George D. Marcel Proust: A Biographie. London: Chatto&Windus, 1965.]šeit Prusts varēs vērot, kas notiek ar jūtām, kuras pārvietojas laikā – tas ir, kas notiek ar cilvēkiem, ko mīlam. Prustu neatstās māte un vecmāmiņa, taču viņām pievienosies vēl daži. Kabūrā mēnesi iepriekš bija atvērts jaunbūvētais Grand Hôtel – ap to un kazino tam blakus arī notika visa kūrorta dzīve, gar jūru stiepās pusotru kilometru garā promenāde (tagad nosaukta Marsela Prusta vārdā), un “mazā, jaukā pilsētiņa” jau steidzās sevi pasludināt par “liedagu karalieni”. Prusts ironizēja par Grand Hôtel smalkajiem iemītniekiem, kuri daudzi vēlāk nokļuva romāna lappusēs; kalpotāji, kam viņš maksāja ārkārtējas dzeramnaudas (restorāna oficiantiem, piemēram, pāris reizes augstākas par rēķinu), pastāstīja viņam visu, kas notiek viesnīcā. “Šis hotelis ir kā skatuve kāda farsa trešajam cēlienam,” viņš rakstīja Reinaldo Ānam. Patiešām, tai brīdī Grand Hôtel dzīvoja pazīstamais angļu – ēģiptiešu izcelsmes bagātnieks Alfreds Edvardss, liels sieviešu un jahtu pielūdzējs, populārās dienas avīzes Le Matin izdevējs, kurš bija ieradies kopā ar mīļāko, lesbisko aktrisi Ženevjēvu Lantelmu (kas vēlāk traģiski gāja bojā ar savu mīļāko kruīza laikā pa Reinu) un kļuva par vienu no Raheles prototipiem romānā, kura arī savu aktrises karjeru bija sākusi bordelī; tur bija arī Edvardsa piektā sieva, no kuras viņš bija nesen šķīries, – Misija Godebska, viena no modīgākajām Parīzes dāmām; Antarktīdas pētnieks Žans Batists Šarko, Edvardsa ceturtās sievas pirmais vīrs, un dramaturgs Fransā de Kruasē, kura lugās spēlēja Lantelma, un baņķieris Tadjē Natansons, Misijas pirmais vīrs, kurš savulaik viņu bija pārdevis Edvardsam, lai norēķinātos par parādiem. Kādu vakaru hotelī paklīda baumas, ka Misija esot Edvardsu nošāvusi, tomēr nākošajā rītā Edvardss atkal parādījās sveiks un vesels.

Prusts gāja skatīties polo, gandrīz katru vakaru spēlēja bakaru kazino un vienmēr zaudēja, bet dienās, “sajaucis tīru gaisu ar nāvīgu kofeīna devu”, kā “lielgabala lode” traucās slēgtā automobilī pa Normadijas laukiem, aplūkojot baznīcas un citus arhitektūras pieminekļus, kā arī ciemojoties pie daudzajiem paziņām, kas vasaras pavadīja villās Normandijas piekrastē. Prusts bija plānojis doties tālāk uz Bretaņu, taču jutās tik pārsteidzoši labi, ka nolēma palikt, pamatojot to ar nevēlēšanos sarūgtināt māti: “Māmiņa negribētu redzēt, ka es metos prom no vietas, kur dzīvoju tik salīdzinoši labi... bet man kļūst arī skumji, ka māmiņa mani tagad neredz tādu [..] un nezina, ka es atgriežos no pastaigas un mani nav piemeklējusi neviena no tām pastāvīgajām astmas lēkmēm, kas viņu tā apbēdināja.” Gan “Ziedošo meiteņu pavēnī”, gan “Sodomā un Gomorā” ir acīmredzami 1907. gada Prusta vasaras iespaidi – līdz pat tam, ka varēju tos saskatīt pat šodienas Kabūrā, tai skaitā, peldviesos, jo no estētikas viedokļa, kā atzīmēja Prusts, cilvēku tipu skaits ir ierobežots; tā viens no viņiem sarkanā žaketē varēja būt vijolnieks Morels – viņa glītajā sejā netikums jau lēnām lipināja sev klāt vecumdienu morālista masku un zem brūnās, spīdīgās ādas jau saēda muskuļus, kas uzturēja kaislību vaibstus, un atbrīvotie vaigi slīdēja uz leju, velkot sev līdzi lūpu kaktiņus rūgta pārākuma izteiksmē; viņa sejas āda likās pārvilkta pār galvaskausu kā sarkanās bikses pār vecās dāmas tievajiem stilbiem viņam blakus, viņi grozījās turpat blakus uz mākslīgā marmora kāpnēm, pa kurām uzkāpt viņiem “nozīmēja atgriezties mājās”. Par viņiem var izlasīt Prusta romānā, taču nevar otrādi – Kabūras iespaidos nevar saskatīt romānu.

Ja mēs gribētu starp Kabūras viesiem ieraudzīt “Zaudētā laika” autoru, mums nāktos atrast citu Prustu, ne to, kurš bija viens no viņiem. Vēršoties pret ievērojamā kritiķa un rakstnieka Šarla Ogistēna Sentbeva “biogrāfisko metodi”,[12. Savu metodi Sentbevs raksturoja vārdiem: “Man literatūra eksistē tās nesaraujamajā saistībā ar cilvēku, vismaz tā nav atdalāma no pārējā viņā... Lai saprastu visu cilvēku, tas ir, kaut ko citu nevis viņa intelektu, viņš vispusīgi jāiepazīst. Līdz tam brīdim, kad neuzdod sev zināmu daudzumu jautājumu par rakstnieku un neatbildi uz tiem, kaut vai sev vienam un pie sevis, tu nevari būt pārliecināts, ka viņš ir pilnībā tev atklājies, lai arī jautājumi sākotnēji var izskatīties tāli no viņa daiļrades: kādas bija viņa attiecības ar reliģiju? Kādu iespaidu uz viņu atstāja daba? Kā viņš izturējās pret sievietēm, pret naudu? Vai viņš bija bagāts vai nabags; kāda bija viņa dienas kārtība, kā viņš pavadīja savu brīvo laiku? Kādi netikumi un kādas vājības viņam piemita? Ikviens no šiem jautājumiem ir svarīgs, lai novērtētu kā autoru, tā viņa sacerējumu, ja vien šis sacerējums nav par ģeometriju, bet ir literārs darbs, tas ir tāds, kurā iekļaujas viss, utt.” – Ghecn> Vfhctkm. Ghjnbd Ctyn-<=df% Cnfnmb b cct. Vjcrdf% XtHj, 1999, 36. lpp.] Prusts apgalvo, ka grāmatu rada cits “es”, nevis tas, kas izpaužas mūsu ikdienas paradumos, attiecībās ar citiem cilvēkiem, mūsu netikumos, un pie šī “es” mēs nonākam, piespiežot apklust vārdus, ar kādiem citi un mēs paši spriežam par kaut ko, bet “cenšamies klusumā saklausīt un izteikt savu sirds balsi”... Šo Prusta “es” balsi pirmo reizi var dzirdēt tieši “Ceļojuma iespaidos braucienā ar automobili”, ko viņš uzrakstīja pēc 1907. gada Kabūras vasaras, kad sāka runāt no kāda mums un varbūt arī sev nepazīstama stāstnieka pozīcijas; viņa intonāciju es gribētu saukt par otrreizējās refleksijas balsi (otrreizējas tādēļ, ka romāna varonis vienlaikus domā gan “reaktīvi”, tas ir, izsaka iespaidus, gan arī atkāpjas šīs sākotnējās reakcijas pārdomāšanai; to varētu saukt arī par “atkārtotu refleksiju”), un es nevaru atturēties, nepieminējis Prusta novērojumu, ka rakstnieka Bergota balsij īpašu intonāciju piešķir domu klātbūtne;[13. Patiesību sakot, “Sodomā un Gomorā” teikts ne gluži tā: “Nekas tik ļoti neietekmē balss materiālās īpašības kā domas saturs: tas maina gan divskaņu skanīgumu, gan lūpeņu enerģiju.” Prusts, Marsels. Sodoma un Gomora. Rīga: Daugava, 2004. 124. lpp.] Prusts sāk rakstīt romānu, iemiesojot šo pirmās personas balsi Marselā, romāna varonī, kurš Balbekā vēlreiz pārdzīvo mātes nāvi un iemīlas. Varētu teikt, ka par sava topošā romāna varoni Prusts zina apmēram tikpat daudz, kā par sevi, precīzāk sakot, nezina. “Runājot par cilvēku pašu,” Prusts raksta esejā par Sentbevu, “tad – viņš ir tikai cilvēks un nevar pat nojaust, kādi ir viņā dzīvojošā rakstnieka nolūki.”

1908. gada dienasgrāmatā Prusts ierakstīja: “Romāna otrajā daļā meitene tiks finansiāli izputināta, un es viņu paturēšu pie sevis, bet tā kā es neesmu spējīgs būt laimīgs, es nemaz nemēģināšu padarīt viņu par savu.” Romāna lasītāji Prusta ierakstā pazīs Albertīni, Marsela iemīļoto, ko viņš, vairs nemīlot, mēģina kā cietumnieci paturēt pie sevis dzīvoklī, līdz Albertīne aizbēg un nositas izjādē. Taču Prusts bija pierakstījis ne vien kādu topošā romāna ideju, bet drīzāk kādu likumu, kuram atbilstoši dzīvoja: pēc pieciem gadiem līdzīgā finansiālā situācijā pie viņa vērsās cilvēks, kurā Prusts bija iemīlējies, – tas pats Alfreds Agostinelli, kurš bija Prusta “mehāniķis” 1907. gada Normandijas izbraucienos. Prusts pieņēma Agostinelli darbā par savu sekretāru, un jaunais vīrietis sāka dzīvot Prusta dzīvoklī, līdz “tāpat kā Albertīne” aizbēga un gāja bojā jūrā lidmašīnas treniņlidojumā. (Lidošanas apmācības kursos Agostinelli nez kādēļ bija pierakstījies ar vārdu Marsels Svans, apvienojot tajā pirmās romāna daļas varoņa un tā autora vārdu un uzvārdu; viens no Agostinelli sekretāra uzdevumiem tieši bija “Svana puses” manuskritpta sagatavošana.) Gluži tāpat kā daudzi no Prusta laikabiedriem pēc romāna iznākšanas centās sazīmēt romāna tēlos sevi vai savus paziņas, tāpat arī Prusta pētnieki par vienu no Albertīnes prototipiem uzskata Agostinelli,[14. Prusta pētnieki kā pierādījumus šai saistībai min gan Prusta un Agostinelli attiecību līdzību jau minētajai epizodei ar Albertīni romāna sestajā grāmatā “Bēgle”, tiek minēta arī epizode 1907. gada rakstā “Ceļojuma iespaidi braucienā ar automobili”, kur Prusts salīdzina Agostinelli ar ātrumu pielūdzošu mūķeni (arī Albertīnei ļoti patīk ātrums), un viņa darbošanos, vadot automašīnu – ar svēto Cecīliju, kuras tēls piektajā grāmatā “Bēgle” tiek attiecināts arī uz pianīnu spēlējošo Albertīni: visa Albertīnes muzicēšanas aina šķiet “aizdomīga”, īpaši viņas “pilnīgais, spēcīgais kakls”. Smieklīgi, ka Milošs Kundera rakstā “Kas ir romānists?” žēlojas, ka šie cilvēki, kritiķi, ir “nogalinājuši viņa Albertīni”: “Es centos, cik spēju, noticēt, ka Albertīne bija pilnīgi neaizmirstama sieviete, bet, tā kā man reiz bija teikuši, ka viņas modelis bijis vīrietis, tad šī nevajadzīgā informācija bija iestrēgusi man galvā kā datorprogrammu inficējis vīruss. Starp mani un Albertīni bija ieslīdējis vīrišķis, viņš izpostīja tās tēlu, izskaloja tās sievišķību. Minūti es redzēju viņu ar brīnišķīgām krūtīm, nākošo – plakanu, un ik pa brīdim uz viņas sejas maigās ādas parādījās ūsas.” Skat. 2006. gada 9. oktobra New Yorker.]lai gan drīzāk ir tieši otrādi: Agostinelli ar nobīdi laikā īstenoja likteni, kura vārds bija Albertīne: “Tas bija īpašs dvēseles stāvoklis, mana nākotne, kas manā priekšā bija ieguvusi jaunas meitenes alegorisko un liktenīgo veidolu.”

Vai varēja būt savādāk, teiksim, vai Albertīne varēja būt kāds jauneklis – Kabūrā Prustam bija daudz jaunu, aristokrātisku draugu? Tagad vairs nevarēja, un nav svarīgi laikmeta sākuma apstākļi, kad homoseksuālisma tēma literatūrā vēl nebija izplatīta, bet Prustu jau arī neinteresēja tēmas. Tajā pašā 1908. gadā, kad Prusts dienasgrāmatā ierakstīja Agostinelli liktenīgo rindiņu, vēstulē aktrisei Luīzai de Mornānai viņš stāsta, ka pludmalē ieraudzījis viņas draudzeni, arī aktrisi Lisiju Žerāru. “Tas bija burvīgs vakars, saulriets bija aizmirsis tikai vienu krāsu: sārto. Bet sārta bija viņas kleita, papildinot oranžās debesis ar krēslas krāsu. Es vēroju šo vieglo sārto toni un... ieraudzīju, ka tas saplūst ar horizontu, kuram pretī viņa slīd kā apmāta bura.” Šo iespaidu viņš turpina aprakstīt dienasgrāmatā, pieminēdams tēvoci Luī, kurš bija ļoti mīlējis šādu sieviešu kompāniju,[15. Ar šo sārto toni, lasot “Svana pusē”, mēs sastapsimies romāna varoņa vectēva brāļa Ādolfa Parīzes dzīvoklī: “Uz galda, kā parasti, stāvēja šķīvis ar marcipānu; tēvocis bija ģērbies ikdienišķajos mājas svārkos, bet viņam pretī sēdēja jauna sieviete sārtā zīda kleitā un garu pērļu virkni ap kaklu un beidza ēst mandarīnu.” Mēs zinām arī to, ko tai brīdī nezina pats stāstnieks, mēs zinām, kā jauno sievieti sauc – Odeta Kresī.] un vēl Prusts pieraksta vārdus “zaudētais laiks etc.” Ziedošās meitenes – romānu cikla otro grāmatu sauc “Ziedošo meiteņu pavēnī” (“Á l’ombre des jeunes filles en fleurs”) un tajā darbība notiek galvenokārt Normandijas piekrastes kūrortā Balbekā, kuras paraugs ir Kabūra – uzradās nevis pēc Prusta, bet pēc savas gribas, un viņu dzīve šķita “kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, kas man bija zināms un vēlams, kā pašas skaistākās pilsētas, kuras esam ieplānojuši apmeklēt ceļojuma laikā.”

Prusta draugs Valters Berī 1921. gada beigās pajokoja, ka uz amerikāņu sieviešu jautājumiem, kā viņam patīk Prusta grāmatas, viņš atbildot, ka patīk, bet tām esot tikai viens trūkums: tās ir tik īsas. Un tad viņš piebilst, ka tām tomēr ir vēl kāds būtiskāks defekts: pēc to lasīšanas jūs vairs nevarat lasīt citas. To es arī nevaru. Tāpat nav iespējams Prustu skaidrot vai izstāstīt īsi: viņa priekšā ir kauns, un viņš sevi izskaidrojis nesalīdzināmi labāk. Un viņu ir grūti neapskaust, jo viņam izdevās no saviem bez apstājas mirstošajiem “es” izveidot būtni, ko sieviete nāve 1922. gada 18. novembrī nepaņēma. No turienes viņš atnesa pāris vārdus, kurus, šķiet, nesaprata arī pats, un kurus es skaitīju, stāvēdams pie jūras zem Fekānas klintīm: “Stirnas, stirnas, Frānsiss Džeimss, dakšiņa,” atkārtoja garie viļņi, viļādami turpu šurpu miljoniem akmentiņu un izbijušās dzīvības lausku, un es pat nepamanīju, kā tie aiznesa sev līdzi visu, ko es uzskatīju par savu pagātni un kas varēja kļūt par manu nākotni, uz visiem laikiem atstājot mani stāvam tajā mirklī Normandijas piekrastē.