Spēle ar tukšumu

Rīgas Laiks: Kādai būtu jābūt ēkai vai interjeram, lai par to varētu teikt: “Tas ir īsts Sīlis”?

Andis Sīlis: Es nedomāju, ka tas ir redzams formāli. Teiksim, tāds stabils brends kā Ričards Meiers vienmēr izmanto tikai baltu krāsu, askētiskas, modernistiskas formas, daudz gaismas, tā vienmēr ir telpiski ekstravaganta arhitektūra. Es nekādā gadījumā nevaru sevi salīdzināt ar tādiem pasaules asiem, bet mana radošā biogrāfija ir iegrozījusies tā, ka diez vai mani varētu identificēt ar kaut kādām formālām pazīmēm. Es vienmēr mēģinu radīt notikumu, kas uz šīs telpas lietotājiem iedarbosies emocionāli. Kaut ko mazliet… kaut kādu negaidītu kombināciju. To es saredzu kā manas arhitektūras vai dizaina virsuzdevumu. Neatstāt vienaldzīgu.

RL: Kā lai izskaidro to, ka tu esi viens no pazīstamākajiem jaunās paaudzes arhitektiem Latvijā?

Sīlis: Visticamāk, tā ir apstākļu sakritība. Varbūt kaut kādas sekas ir izraisījusi mana diezgan aktīvā darbošanās, es esmu sabiedrisks cilvēks un vienmēr runājos un ņemos, un eju, interesējos… Kaut kādā mistiskā veidā man vienmēr sanāk iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, rodas savstarpēja interese un… Vēl viens izskaidrojums ir tas, ka mūsu arhitekti šausmīgi nemīl runāt, savukārt mani daba apveltījusi ar nenormālu muldēšanas spēju. Un kad kāds žurnālists zvana arhitektiem, lai kaut ko pajautātu, viņš nevar no tiem izspiest vairāk par diviem teikumiem. Bet es kaut kādā veidā nobliežu divdesmit un tas ritenis sāk velties…

RL:Kurš, tavuprāt, ir tavs labākais īstenotais projekts?

Sīlis: Līdz šim es uz šo jautājumu atbildēju – Pulkvedis [1. Pulkvedim neviens neraksta – populārs Anda Sīļa 1995. gadā projektēts klubs Vecrīgā, nosaukts pēc Gabriela Garsijas Markesa stāsta virsraksta.] Tur bija pilnīga ķīmija. Es pat nezinu, vai tas biju es, kam tas viss nāca laukā, un pat ne rezultāts bija svarīgs, bet tas, kā mēs tur domājām, funktierējām, cīnījāmies ar kaut kādām problēmām, viss notika lēni un mierīgi… Kad mēs jau pusgadu tur bijām ņēmušies, man paprasīja – eu, kādā krāsā būs siena? Es saku, nu es nezinu, kādā krāsā, es nezinu. Gaidiet, es nezinu, nu kaut kad būs tās sienas. Un es varēju mierīgi sagaidīt to brīdi, kad man piešķilsies – jā, sienām jābūt šitādām! Man tas piešķīlās. Vienkārši piešķīlās.

RL: Bēdīgi, šķiet, vairs neviens neatceras, no kurienes nāk Pulkveža nosaukums.

Sīlis: Paga, paga, ja tu domā, ka tajā laikā, kad es šo nosaukumu izdomāju, kāds to zināja, tu rūgti maldies.

RL: Vai tu tieši tai laikā lasīji Pulkvedi?

Sīlis: Nē, es jau sen biju… Tu ko, mani par pilnīgu idiotu uzskati? Man tak’ bija jau daudz gadu, nu kurš tad tādā vecumā vēl lasa Markesu! Man piedāvāja pilnīgi debilus nosaukumus, bet es vēl kaut kā nebiju atradis tās vietas mitoloģiju. Jo kad tev palūdz uztaisīt kaut ko tā, kā priekš sevis… Kā lai draugiem uztaisa vietu, kur viņi labi justos? Un es nevarēju un nevarēju, un nevarēju atrast, kā. Jā, un tad pilnīgi dabīgā veidā, nesasprindzinoties, nedomājot, kaut kā speciāli neko nedarot, pēkšņi vienā brīdī tev atveras kaut kāds plauktiņš – eu! Kad es pateicu, tad bija – nu kur tad šitik gari, kā tas skanēs, kā varēs reklamēt, bet es vienam iedevu Simt vientulības gadus, otram – Nestundā, un teicu, lai iet mājās un izlasa. Un tad atnāca abi atpakaļ smaidošām acīm – jā, ir!

Viss tur bija pa lēto, noputējis, skumji, bezcerīgi, ilgstoši, kontemplatīvi… Tā pamatvēlme jau nebija attīstīt krogus biznesu, Miks gribēja uztaisīt vietu, kur klausīties mūziku un ar draugiem iedzert. Nu, skaisti!

RL: Bet tur jau tikai auro un dejo, tur vairs nav vietas nevienam skumjam dzērājam.

Sīlis: Bet tagad iedomājies, ka tu esi īpašnieks bāram, kur sēž skumji dzērāji. Es Rīgā pazīstu kādus divdesmit cilvēkus, kas varētu ietilpt šādā kategorijā, lai gan mēs tur droši vien diezgan ātri viens otram apniktu. Un tad mums nāktos meklēt finansējumu Kultūrkapitāla fondā vai arī mums tur reizi nedēļā būtu jāiet dežurēt par iekšālaidēju un būtu jāmazgā grīda. Jo tāpat kā visur, arī tur apakšā ir kaut kāda riebīga ekonomika. Lietas tiecas ieņemt savu dabīgo stāvokli. Dīdžejs pieskaņojas publikas gaumei, no krogus pazūd virtuve, jo tie, kas uz turieni iet, nevar samaksāt normālu ēdiena cenu. Pavisam vienkārši – kopš tur aiztaisīja virtuvi, iestāde sāka pelnīt.

RL: Bet tad jau tas, ko tu sauc par “lietu dabīgo stāvokli”, ir kaut kas tieši pretējs arhitektūrai?

Sīlis: Pilnīgi pretējs. Vienkārši mēs atrodamies tādā laikā, kad tas tā saucamais dabīgais ir baisi truls. Normāliem cilvēkiem, kas ikdienā staigā un arhitektūru lieto, pirmkārt, par to nav ne mazākā priekšstata, un, otrkārt, viņiem ir dziļi vienalga. Viņi apsēžas pie galdiņa un viņiem nav nekā, ko viens otram teikt. Tad es domāju, kā lai viņus izklaidē. Es viņiem uzlieku Fashion TV vai arī Eurosport, un viņi pēkšņi atceras, ka viņiem ir mašīnas un sāk apspriesties par tēmu “mašīnas”. Viņi izdzer trīs kokteiļus, un arhitekts nosacīti ir labi padarījis savu darbu – pieturējis viņus pietiekamu laiku, lai vieta būtu rentabla. Maucība. Pilnīga maucība.

Es gribēju, lai Pulkvedī ir tās lapas, ko dzenā vējš, tā bezjēdzīgi kaut kā dzenā… Tu jau neesi ievērojis, tur, piemēram, ejot uz tualeti, ir tāda sarūsējusi izlietne – mēs to no viena kuģa noskrūvējām, ar tādām tizlām četrām kājiņām. Tur ir krāns, kas it kā darbojas. Bet aizmugurē es ieliku citu krānu, kurā ir tieši tik daudz ūdens, lai tas lēni un vienmērīgi pilētu.

RL: Bet to taču neviens nenovērtē!

Sīlis: Nu, protams, ka nenovērtē. Deviņdesmit procentu no tā, ko es tur ielieku, neviens nenovērtē.

Kādus četrus gadus mēs projektējām Mercedes centru, es to biju apsolījis uzzīmēt vēl Ādolfam Sadauskam. Un mēs izdomājām tā: nu, pati par sevi tirgošanās ir viena pretīga štelle, bet mēs mēģināsim kaut kā to lietu padarīt skaistu. Mēs nolēmām, ka mersedesam, mašīnai ir jābūt galvenajam, māja būs tikai fons. Un auklējamies ar gaismu, tīru telpu, askētisku, atturīgu arhitektūru un uztaisām tādu atturīgu stikla kārbiņu, tādu kā piepaceltu skatlogu, kurā ieliekam iekšā tās mašīnas. Bet nu pasūtītājiem nav tik daudz naudas, un mēs noreducējam visu līdz minumumam, tur vairs nepaliek nekā lieka, nevienas liekas detaļas, nevienas liekas skrūves, neviena lieka kabeļa metra. Un tā, starp citu, arī ir ekoloģiskā arhitektūra – nevis tā, ka celtne ir būvēta no sūnām un baļķiem, bet tāda, kur tiek tērēts pēc iespējas maz enerģijas un materiālu, tādējādi nepiesārņojot zemi.

Un mums tas viss izdodas ar baigākajām mocībām, ekonomējot, bet izdodas – ir palikusi tikai tīra telpa, bet tā ir saglabājusi savu vērtību, jo ir izpildīts pamatuzdevums – šeit pārdod skaisti. Un ir tāds gandarījums no padarītā darba, viss darbojas, tā telpa ir smuka, un tas skats ir labs, un augstums ir labs, un redzēt var – nu, viss ir labs. Un kas tagad notiek? (Nopūšas.) Mēs pat nepaspējām to nofotografēt. Kaut kāda debila Domenikss mārketinga speciālistepaņem to mūsu skaisto stikla kastīti – skatlogu un nolīmē visu ar reklāmām! Atlaides! 1760, cik tur lati! Viss ir nolīmēts ar kaut kādu trulu mēslu, viss ir nolīmēts ar tām draņķīgajām plēvēm! Tajā brīdī – nu raudāt gribas! Bet viņai ar to ir par maz, pie tās garās fasādes, kur tu tik ilgi esi cīnījies ar proporcijām, lai viss veidols būtu tāds garš un lēns, un vienmērīgs, un majestātisks, bez kādām dekorācijām, viņai tur vajag četrus šitādus resnus rāmjus, kur pa visu fasādi nostiept bannerus ar reklāmu. Es sašutis zvanu, bet klients man saka – paklau, ko tu te spirinies? Man vajag pārdot mašīnas! Man pie vienas vietas visa tā tava fleitēšana par proporcijām un koncepcijām, un arhitektūru.

Saproti, nu tas ir vāks! Nu priekš kam, kam tu to visu dari! Bet ar to vēl stāsts nebeidzas. Es nejauši satieku vienu tādu smalku, inteliģentu cilvēku, un viņš man saka: “Zini, man tai tavā mersedesa centrā nepatīk jumtam tā viļņainā maliņa. Bet viļņainā maliņa ir vislētākais no profiliem, kas izpilda savu funkciju! Un sūds, ka tur kādam Ķengaraga dzērājam nepatiktu tā maliņa, bet tajā brīdī es sapratu, ka pat tie cilvēki, kas ir nosacīti izglītoti, pat viņi nespēj uztvert, ka man ir izdevies panākt efektu, neiztērējot bleķi, lai to maliņu noslēptu. Jo viņa ir nevis neglīta, bet skaista, viņa ir skaista tāpēc, ka nav izdekorēta, bet pilda savu funkciju. Un tajā brīdī – pasūtītājs nesaprot, intelektuāli attīstīts cilvēks nesaprot, nu kam vispār te kaut ko zīmēt? Divdesmit skumjajiem dzērājiem no tā bāra?

RL: Nez kādēļ man ienāca prātā, ka Vīnē viens arhitekts nošāvās, jo uzceltajā namā bija aizmirsis ieprojektēt tualeti. Daži cilvēki ir augstu novērtējuši tieši tevis projektētās tualetes, teiksim, kādreiz Nacionālajā teātrī. Kas tev ir ar tām tualetēm?

Sīlis: (Smejas.) Nē, nu tur nav nekas tāds īpaši speciāls. Protams, mēdz teikt, ka restorānos tualetes ir zināms kvalitātes radītājs.

RL: Piemēram, tas lieliskais pisuārs Pulkvedī…

Sīlis: To modeli mēs esam uzlabojuši līdz pilnībai, mums ir ideāls pisuārs. Katrā jaunā krogā tas paliek arvien smalkāks, tagad uz tā jau var nolikt cigareti, tam ir stingra mala… Es gribu panākt, lai, nodarbojoties ar šo fizioloģisko vajadzību, tā vide tevi padara uzmanīgu, lai tu tāpat kā japāņi ej pa dīķī novietotiem akmeņiem un domā par katru savu soli, domā par to, ko dari, sajūti, lai tu iedziļinies…

RL:Lai tu tualetē koncentrētos tikai uz to procesu?

Sīlis: Jā, es tur redzu pat zināmu labu darbu. Tu esi palīdzējis kādam saprast, ka cilvēks ir vienkārši protoplazmas klucis, kas nodarbojas ar vielmaiņu. Jo cilvēkam, kas ir iegrimis ikdienas rutīnā, nav laika padomāt. Viņš ir aizmirsis to, ka ir tikai matērijas sabiezinājums un viss. Es viņam to varu mēģināt atgādināt.

RL: Vai bez tualetēm tu esi projektējis vēl kādas vietas, kur cilvēkam padomāt?

Sīlis: Padomāt? Bet vēlme padomāt nebūt nav izplatītākā cilvēces īpašība, līdz ar to man arī nav bijusi tāda iespēja – uzprojektēt tādu vietu. Kaut gan beidzot man ir viens klients, kurš savā mājā vēlas tādu telpu, kur varētu pameditēt.

RL: Kā tu šo telpu iedomājies?

Sīlis: Telpu, kurā šis cilvēks varētu padomāt, es iztēlojos tādu: tā ir klusa un tukša, lai nekas nenovērš uzmanību, un, tā kā māja atrodas skaistā ainavā, es, protams, uztaisītu lielu logu, kurā var redzēt, kā mainās gadalaiki, gaisma, un es mēģinātu šo telpu izvietot āderu krustpunktā, jo ir zināms, ka āderu krustpunktā ir labi strādāt, bet slikti gulēt.

RL: Vai tu uzskati, ka arhitektūra var ietekmēt cilvēku?

Sīlis: Protams, ka var. Es rūpīgi vēroju cilvēku, kas atnācis pie manis ar savām vēlmēm, jo ir ātri jāsaprot, ko tad viņš grib patiesībā. Parasti viņš tavā priekšā mēģina izlikties labāks, nekā ir. Es kaut ko piedāvāju, un, tā kā šajā jomā viņš ir mazliet muļķāks par mani, viņš sāk māt ar galvu un saka – jā, jā, forši, forši. Bet es jau redzu, ka viņam nepatīk, un prasu: “Paklau, varbūt tu to tornīti gribi?” Viņš saka: “Nē, nē, tornīti nekādā gadījumā.” Bet es redzu, ka acis viņam saka – jā, man ļoti gribas tornīti!

Un es redzu, kā pasūtītājs divu gadu gaitā mainās – kāds viņš atnāk un kāds viņš ir beigās.

RL: Vai tiešām cilvēku fantāzija arhitektūrā ir tik ierobežota? Vai patiešām neviens nevar izdomāt neko īpašu?

Sīlis: Var gan izdomāt. Vienā dzīvoklī Maskavas centrā – virs tā, protams, kaut kādā stikla siltumnīcā bija biljarda zāle, kur tu spēlē biljardu un skaties – nu, re kur Kremlis, re, kur Maskavas upe, re, kur Cereteli piemineklis, tā, ka nu… baisi. Un tā kā māja ir jūgendstilā, tad jātaisa arī jūgendstila interjers. Un tagad ir gulta – protams, ka mēs nevaram nopirkt jūgendstila gultu, un tā gulta ir jāzīmē pašiem. Tagad tu prasi klientam, kādu tad viņš grib to gultu? Un viņš paņem papīru un zīmē. Reizēm gultā viņš guļot uz vēdera. Un viņš uzzīmē gultu un uzzīmē sevi ar lielo vēderu, kas drusku iegrimst matracī. Tad viņš saka, ka gribētu tā, lai pēdas pirkstgali viņam iegultos tādā speciāli veidotā gropē. Bet tas vēl nav viss. Viņš saka: “Reizēm es gultā lasu grāmatu. Es šitā lasu, turu to grāmatu šitā priekšā, tad es piekūstu un aizmiegu, un tad man tā galva kritīs, visticamāk, ka uz šo pusi. Tagad tu, lūdzu, man uzprojektē tādu mīkstu cilindru, lai šai galvai būtu pret ko atkrist.” Šausmīgi interesants uzdevums! Un mēs to gultu uzzīmējām, tieši tādu, ar visu cilindru – viņa tik skaisti izskatījās visā tajā jūgenda estētikā!

RL: Kas tad nosaka to, ko vēlas savās privātmājās tavi klienti?

Sīlis: Plus mīnus mēs visi zinām, ka arhitektūrai ir jāatspoguļo savs laiks, un būvēt kaut kādas imitācijas “klasiskā stilā”… Tomēr ir vesela gūzma klientu, kas saka: “Vot, sprojekķiruj mņe čto ņibuģ v angļijskom stiļe."[2. "Nu, uzprojektē man kaut ko angļu stilā.” (krievu val.)] Es viņam rādu grāmatu par Anglijas arhitektūras vēsturi un prasu, kuru stilu viņš tieši grib. “Nē,” viņš atbild, “nu vai tad tu nesaproti – angļu stilā.”

Tad es viņus sūtu pie mūsu klasiskās arhitektūras guru, Vladimira Neilanda, kurš uzskata, ka visa modernā arhitektūra ir sūds un vienīgās īstās ir klasiskās vērtības. Vladis viņiem kaut ko uzzīmē, un viņi vienkārši ģībst no sajūsmas, jo tas ir tieši tas, ko viņi grib – kolonnas, frontoni, tā ir tā cilvēkiem saprotamā un viegli uztveramā zīmju valoda. Bet tad tas klients cilvēkam, kurš visu mūžu ir veltījis klasiskās arhitektūras studijām, pasaka: “Nu tut ješčo vot eķi paločki s goršečkami narisuj” – viņš domā kolonnas ar kapiteļiem. “I vhod objazaķeļno joločkoi. Joločkoi vhod."[3. "Un šite vēl šitās nūjiņas ar podiņiem uzzīmē.” “Un durvis noteikti eglītē.” (krievu val.)] Tas ir frontons.

Bet ja tu padomā tā kārtīgi – tā ir absolūti dabīga reakcija uz to, kas ar viņu notiek. Viņš tikko vēl ir bijis padomju Šarikovs [4. Poļigrafs Poļigrafovičs Šarikovs – tēls Mihaila Bulgakova stāstā Suņa sirds, suns Šariks, kurš operācijas ceļā tiek pārtaisīts par cilvēku], un viņam dzīve pēkšņi ir apgriezusies kājām gaisā, viņš ir iemests no sociālisma bezdarbības truluma kaut kādā šiverēšanās sistēmā, viņš ir sašiverējis sev naudu, un tagad tik drausmīgi ātri notiek, ka viņš grib kaut ko stabilu un mūžīgu. Es ar vienu tādu klientu runāju – viņam naudas ir pietiekami daudz, viņš ir ļāvies tiem arhitektiem dizineriem, kas ir ieteikuši svaigāko topdizaina brendu, jaunāko modeli, tagad vēl nevar dabūt, bet rudenī sāks ražot. Un viņš ir iztērējis ārprātīgāko naudu par visiem šiem izstrādājumiem, pielicis to māju pilnu, paiet gads, pie viņa atnāk korifāns un saka: “Ha, tas ir pagājušā gada modelis, man ir šīgada!” Un viņš man saka: “Tu man nestāsti neko par mūsdienu arhitektūru, es biju nopircis visu, kas ir pats modernākais, bet tu saproti, tūkstošiem arhitektu visā pasaulē visu gadu strādā, lai to visu apdirstu! Un uztaisītu vēl kaut ko modernāku. Da nafig man to visu vajag! Man vajag resnus Čērčila krēslus, un es neko vairāk negribu zināt ne par kādām mūsdienu fiškām.” Un viņam ir tik daudz taisnības! Tas ir tik dabiski.

RL: Reiz grieķu filozofs Diogens esot iespļāvis mājas saimniekam sejā, jo tā esot bijusi vienīgā netīrā vieta mājā. Vai tu neidealizē savus klientus?

Sīlis: Bet nav jau nekāda māksla pateikt, ka mēs atrodamies Kalijugas [5. Kalijuga (Kali Yuga), jēdziens sanskritā no senindiešu Vēdām – “tumšais laikmets”, pēdējais posms kosmosa cikliskajā attīstībā, kura laikā pasliktinās dzīvo būtņu tikumi un dzīves apstākļi. Kalijugai seko kosmosa bojāeja un atjaunošanās.] laikmeta pašā zemākajā punktā un ka cilvēki ir vienkārši briesmīgi. Tu paskaties televizoru, palasi avīzes, un nolem, ka tiem lopiem vispār nav nekādas jēgas zīmēt. Tā ka es klientu neidealizēju, es vienkārši mēģinu pēc savas izpratnes mazliet pastumt uz augšu. Būtībā tas ir tavs profesionālais pienākums – ar savu darbu mēģināt mazliet piepalīdzēt.

RL: Arhitekti pa brīdim ir mēģinājuši pārbūvēt kādu pilsētu no pašiem pamatiem, teiksim, Oto Vāgners Vīni vai Alfrēds Špērs, kuram tas diezgan labi izdevās, vēl tagad Berlīnei ir viņa iebūvētā centrālā ass. Vai arhitektam nav kārdinājums būt kā Dievam, kas zina labāk?

Sīlis: Kārdinājums ir ārprātīgi liels, un tam ir ļoti daudz piemēru. Un ne tikai Berlīne, bet arī Parīze ir mākslīgi pārdalīta ar jauniem zvaigznes veida krustojumiem un tajā ir zudis tas vecais pilsētas tīkls, kas ir saglabājies, teiksim, Londonā, kurai neviens plānprātīgs arhitekts nav ticis klāt ar savu lineālu. Starp citu, šī loģiskā struktūra saglabājusies arī Rīga centrā. Taču arhitekts darbojas atbilstoši sava laika sabiedrības uzstādījumiem. Tā ka nav jau tā, ka arhitektam vienkārši nav viss kārtībā ar galvu, viņš tiek klāt pie pilsētas mēra vai karaļa un paziņo: “Paklau, es tagad visus šos mērkaķus izmēzīšu laukā un likšu viņiem dzīvot savādāk.” Tā nenotiek, vajadzība pēc pilsētas izmainīšanas nobriest atbilstoši laikam.

RL:Kur tu kā arhitektūras uztvērējs jūties labi?

Sīlis: Šovasar, piemēram, es ar jahtu ceļoju pa grieķu salām, un tur bija tās baltās grieķu mājiņas – pilnīgi bez jebkādiem arhitektu izlēcieniem, gandrīz visas vienādas. Bet viņas tik harmoniski un vienkārši iesēžas Grieķijas ainavā, ka es tur jūtos ļoti labi. Tikpat labi es jūtos arī Venēcijā, kur neviens plānprātīgs arhitekts pēdējo gadsimtu laikā nav ticis klāt, lai tur iebāztu kaut kādus savus modernisma sūdus.

Varbūt tas arī ir svarīgākais arhitektam – spēja domāt, lai atšķirtu savas ambīcijas no vietas vēlmes izskatīties pašai par sevi. Manuprāt, arhitektūras augstākā pilotāža ir atteikties no visa, kas ir personīgs, un tikai nemēģināt uzbūvēt kaut ko skaistu. Labai arhitektūrai nav jābūt uzbāzīgai, tā nedrīkst līst tev virsū, tai jāiedarbojas tādējādi, ka tu vienkārši tur labi jūties.

Pēdējā laikā es esmu daudz lasījis zinātnieku skaidrojumus, kas, kur, kā, kāpēc, un tie ļoti labi apstiprina budisma uzstādījumu, ko sauc par tukšumu. Telpa – tas ir norobežots tukšums. Mēs jau spējam nofotografēt molekulu, atoma apvalku, un zinām, ka visā, kas mums saistās ar kaut kādu cietu matēriju, ir tas tukšums iekšā. Un ja to salīdzina ar arhitektūru, tad var teikt, ka arhitektūra jau arī ir tukšums. Kaut kāda spēle un dialogs ar tukšumu. Betona klucis, kas mums izskatās kā betons, ir tukšums. Tam visam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Arhitektūrai kā tādai nav vispār nekādas vērtības. Kaut kādā transcendentālā un mūžības nozīmē tā vienkārši ir matērija, un mums tikai liekas, ka viņa kaut kas ir. Kādreiz modenismam bija visādi saukļi – vispirms funkcija, pēc tam forma, otrs teica – nē, vispirms forma, pēc tam funkcija, bet daudz labāk ir tas, kas rakstīts Sirds sūtrā [6. Sirds sūtra – viena no populārākajām sūtrām mahajanas budismā.] Forma ir tukša, un tukšums ir forma.” Pilnīgi vienalga, kāda ir arhitektūra, tā ir tikai matērijas sabiezinājums, svarīgi ir, ar kādām emocijām tu to uztver. Tas ir tikai tukšums, bet tas rada tevī emocijas.

RL: Kā būtu jājūtas arhitektam, kurš uzbūvējis tādu piedauzības akmeni kā viesnīca Latvija?

Sīlis: Nu, attiecīgi cēloņseku likums, viņam taisni tā arī jājūtas. Tas trakums ir tāds, ka arhitekts jau arī ir tikai cilvēks. Vienam varbūt kaut kādi morāles kritēriji vienkārši neļauj darīt to, kas ir pretrunā ar šiem kritērijiem, savukārt, otram ir bizness, ģimene, bērni, bankrots… Un viņš aizmiedz acis un dara. Un godīgi sakot, man nav nekādu morālu tiesību likt viņam nosprāgt badā.

RL: Saki, vai tu būtu gatavs būt par Antiņu, kas jāj Birkerta stikla kalnā?

Sīlis: Tā gan nav pārāk pateicīga tēma runāšanai… Man šķiet, ka garīgā un funkcionālā nepieciešamība uzbūvēt bibliotēku ir daudz svarīgāka par to, kā tā izskatās. Es nevarētu teikt, ka es būtu stāvā sajūsmā par šo projektu. Gluži otrādi, man šķiet, ka virkne pozīciju šajā projektā ir neadekvātas Rīgai kā Eiropas pilsētai ar savu mērogu. Tas ir stulbi, ka jānojauc viena ēka, lai otra ēka izskatītos labāk. Nav svarīgi, cik vērtīga ir tā, ko nojauc, un cik daiļa tā, ko uzbūvēs, bet šis piegājiens ir stulbs. Tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Daudz harmoniskāk ir jau esošo uzlabot nedemolējot. Un pavisam cits stāsts ir šī metafora… Iespējams, ka kaut kādā brīdī tā bija svarīga tam sociumam, kuram vajadzēja pamest kādu kaulu, lai tas labāk šo projektu norītu. Iespējams, tā bija kļūda. Nu kāpēc būtu jābūvē simbols? Kas tas par stulbu uzstādījumu?

RL: Vai tev pašam nav gribējies uzspridzināt kādu neglītu celtni?

Sīlis: Nekādā gadījumā. Par spīti tam, ka gan pasaulē, gan mūsu Rīgā notiek ačgārnas lietas, spridzināt būtu pilnīgi aplami. Gluži otrādi, mums vajag atstāt šo kļūdu kā uzskatāmu paraugu, ka tā nedrīkst darīt. Varbūt tad, kad mēs būsim kārtīgi izmācījušies, tad arī mēs to jauksim nost.

RL:Tu, šķiet, pat draudēji pieķēdēties pie Okupācijas muzeja, ja to ņemtos jaukt nost.

Sīlis: Jā, man šķiet, ka tā ir tik skaista vieta. Visa šī vēsture – vācieši reiz uzbūvē Melngalvju namu, ko padomju vara nolīdzina līdz ar zemi, uzceļ Strēlnieku muzeju, pie tam to muzeju par varītēm gribēja uzlikt virsū vietai, kur bija atradies Melngalvju nams, bet arhitektiem izdevās to nobīdīt par dažiem metriem, un šitiem atkal izdevās savā plānprātībā to Melngalvju namu uzdabūt atpakaļ… Tas patiešām ir karsts un raksturīgs Rīgas punkts, un ja to muzeju nojauktu, tā būtu baisa kļūda. Mani dara pilnīgi ārprātīgu tas, ka ir kaut kāda Kreituse, kas paziņo, ka viņai šķiet – Okupācijas muzejs neglīti izskatās. Un tāpēc viņš jājauc nost. Kādreiz arhitektūra bija karaļu prerogatīva, tagad to pārrauga tie, kas nesen zaga galošas gaiteņos.

RL: Vai ir kāda māja, ko tu Rīgā īpaši ienīsti?

Sīlis: “Īpaši ienīstu” – tas būs par smagu teikts. Daudzas ēkas es uzskatu par lielu kļūdu. No otras puses, es saprotu, ka šobrīd mums nav pamata cerēt uz kaut ko labāku. Mēs esam patērētāju sabiedrība, kur spēles noteikumus nosaka ne jau kaut kādas garīgas vērtības, bet kapitāls, un sabiedrības trulums to pieļauj. Un attiecīgi tās ēkas izskatās tā, kā tās izskatās, un būtībā tās dokumentē mūsu laiku. Bet runājot par konkrētām ēkām, visvairāk mani tracina stacijas rekonstrukcija. Un tas nemaz nav Triangula bastions. Ja kādreiz no Daugavmalas dabūs nost transportu, tad visa šī vieta, kas atbrīvosies, būs pilna ar izklaides vai mākslas objektiem, un Triangula bastions visā tajā Šanhajā normāli iesēdīsies.

RL: Ar ko tevi tā nokaitinājusi stacijas rekonstrukcija?

Sīlis: Pilsētā ir skaidri jāšķir arhitektūras uzdevumi pēc savas nozīmības, un pamatuzdevums ir atrisināt transporta funkcijas mezglu. Ja pietiek naudas vai ir vēlēšanās, šo risinājumu var ietērpt arī ļoti daiļā formā. Taču tie spēki, kas ietekmē pilsētas vides veidošanos, ir mainījušies – tas, kas kādreiz bija sabiedrisks, šobrīd nokļūst privātu interešu sfērā. Un ko mēs redzam? Mēs kā Rīgas iedzīvotāji, kas ievēlam valdi, kura risina mūsu vēlmes pēc normālas pārvietošanās? Ir baiss spiediens no privātstruktūras, naudas spiediens, kas grib šajā transporta mezglā izkārt savas lupatas un gūt peļņu. Un mēs absolūti transformējam ne tikai kaut kādu lietu dabīgo kārtību, bet mēs izčakarējam visu konceptu, kā mēs dzīvojam.

RL: Un kāda tad ir dabīgā lietu kārtība Rīgā?

Sīlis: Rīgu var uztvert gan kā vienkāršu ielu tīklu, kas aizbūvēts ar kaut kādām mājām, kurās dzīvo kaut kādi subjekti, gan kā dzīvu organismu. Par ielām var domāt kā par asinsvadiem, kuros rodas kaut kādi trombi, sastrēgumi, un vai nu būs sprādziens, vai arī viņi nosmaks, jo viņiem nav ko elpot… Vai tad mēs deviņos no rīta neredzam, kā pulsē Rīgas asinsvadi? Smagākais arhitektūras lauciņš ir tieši pilsētbūvniecība. Jo mēs šobrīd izdarot nepareizus lēmumus, teiksim, pārvēršot staciju par universālveikalu, investējot Dienvidu, nevis Ziemeļu tiltā, mēs šo sarežģīto mehānismu vai organismu provocējam.

RL: No vienas puses, tu esi cilvēks, kuram lieliski veicas, kuram viss ir kārtībā, kuram ir burvīga sieva, brīnišķīgs darbs…

Sīlis: Es spēju novērtēt to, ka nezināmu iemeslu dēļ man nav nācies saskarties ne ar kādām īpašām problēmām, un es to spēju novērtēt kā dāvanu. Visapkārt es redzu visu veidu iespējamās ciešanas – mīlestību, nāvi, slimības, kroplību, trulumu, neizpratni, bet man kaut kā tas viss ir gājis secen. Protams, ka nevajag uztvert to nopietni, ko es tur visādos muļķīgos sieviešu žurnālos esmu apgalvojis par laimi, bet es to spēju novērtēt.

RL: Nu, nevajag aiztikt sieviešu žurnālus…

Sīlis: Nē, es izsakos atbilstoši medijam. Es ar katru klientu runāju citādāk. Es esmu trenēta prostitūta. Tā kā man ir zināšanas veidā, kā vārdi tiek uztverti, katrā gadījumā es varu lietot nedaudz citus formulējumus, nedaudz citus jēdzienus.

Ja mēs iztaisām nelielu atkāpi, tad nav arī svarīgi, ko es uzzīmēju, jo tas, ko es uzzīmēju, tam manam pasūtītājam un klientam ir pilnīgi nesaprotams. Svarīgi ir tikai un vienīgi tas, kā es viņam to pasniedzu. Un kādu sajūtu es viņam radu. Tas ir kaut kas baiss. Tas man liek apzināties, ka es varu uzzīmēt pilnīgu mēslu un iestāstīt, ka tas ir ģeniāls. Es to varu un es to māku. Tā ir baisa apziņa, un atbildību par to, ko tu ikdienā dari, mazāku nepadara.

RL: Vai tavs bohēmiskais dzīves veids arī ir kaut kā saistīts ar tevi kā arhitektu?

Sīlis: Tas ir gandrīz vai viens un tas pats. Veids, kā es dzīvoju, ir pakārtots tam, lai mana galva visu laiku varētu tikt klāt nepieciešamajai informācijai.

Arhitektam nav cita veida, kā visu laiku turēt savus jutekļus pietiekami atvērtus, lai šī iespēja būtu.

RL: Bet vai tad dzert tev arī vajag, lai turētu jutekļus pietiekami atvērtus?

Sīlis: Bet kā tad es varētu uztaisīt, piemēram, krogu, ja nedzertu? Mans dzīves stils patiešām ir diezgan bohēmisks – tur bijis gan alkohols, gan narkotikas, gan Dievs vien zina, kas… bet es nedomāju, ka tas ir saistīts ar arhitektūru, drīzāk ar manu dzīves uztveri.

RL: Un kāda ir tava dzīves uztvere?

Sīlis: Tā ir optimistiska labticība, pozitīva attieksme gandrīz pret visu, kas notiek šajā pasaulē. Un vēl mazliet ziņkārības. Tas nozīmē, ka es, par spīti diezgan lieliem sirdsapziņas pārmetumiem, mēģinu izbaudīt visu, ko man dzīve piedāvā, un neuzstādu sev nekādus morālus ierobežojumus, teiksim, nelietot alkoholu vai negrēkot. Es grēkoju apzināti. To darot, es jau zinu, ka tas ir grēks, bet es to daru, jo man liekas, ka izvairīties no šī grēka nemaz nav labāk, nekā grēkot kontrolēti.

RL: Tu esi laimīgs un veiksmīgs, un vesels, un sievietes tevi mīl, cilvēki tevi ieredz, ko tad vēl?

Sīlis: Kā – ko tad vēl? Viss, ko tu nosauci, ir suņa sūda vērts. Es novērtēju to, ka man nezin kāpēc kāds ir devis vairāk, nekā citiem, un tas, protams, ir patīkami, un es to lietoju pilnām mutēm, jo es neredzu nekādu iemeslu iegrimt kādā dziļā askēzē. No otras puses, es arī neesmu tik aprobežots, lai nesaprastu, ka ciešanām ir lielāka jēga nekā laimei, jo tikai caur grūtībām tu vari izzināt sevi un varbūt kaut kā piekoriģēt uz labo pusi.

Tā laime varbūt ir tikai vēl viens atačments [7. Atačments – no angļu valodas vārda attachment., ar ko tev jātiek galā.] Tā ka es nespēju uztvert pasauli tikai kā labsajūtas meklēšanu. Man kaut kā visu laiku gribas atrast atbildes uz tiem jautājumiem…

RL: Uz kādiem jautājumiem?

Sīlis: Baigā rupjība uz mēles… Nu labi, pateikšu – Kakovo huja roģiļisj? [8. Rupjš izteikums krievu valodā. Apmēram: “Kāda velna pēc esam piedzimuši?”]

RL:Saki, kam tev therevadas budisms [9. Theravada – “vecajo mācība”, Šrilankā, Mjanmā un citur izplatīta budisma skola, kas tiek uzskatīta par agrīno budisma versiju.], tas taču nepalīdz būvēt mājas?

Sīlis: Bet kāpēc tu domā, ka man ir kaut kāds sakars ar arhitektūru? Tas ir nodarbošanās veids, ne vairāk. Es dzīvoju ar to, ko es daru, bet es nošķiru darīšanu no esības.

RL: Bet ko tad mēs redzam savā priekšā – arhitektu vai…?

Sīlis: Man ir personības dalīšanās, jā. (Smejas.) Man ir pilnīgi vienalga, cik mājas es uzbūvēšu un vai viņas tur būs tādas vai šādas. Es diezgan droši zinu, ka ne jau tas ir pats galvenais.

RL: Un kas tad ir pats galvenais?

Sīlis: Pats galvenais acīmredzot ir kaut kādā veidā darīt to, kam tu esi lemts, un arhitektūra ir tikai viena no iespējām.

RL:Vai tu uzskati, ka tev ir vēl kādas iespējas?

Sīlis: Jā, es taču esmu vienkārši cilvēks. Un vienkārši cilvēkam ir daudz sarežģītāki uzdevumi nekā arhitektam. (Smejas.) Kādreiz es biju galīgi stulbs tīnis – ārdījos, ņēmos un darīju visas iespējamās muļķības. Un man bija šausmīgi daudz iespēju aiziet pilnīgi citu ceļu. Tas, ka es esmu arhitekts un mēs šeit runājam, ir pilnīgas nejaušības rezultāts. Tas ir brīnums. Tāpēc es nekādā ziņā neesmu tikai arhitekts. Notiek kaut kas cits, un tas cits ir tas, kas notiek manā galvā.

RL: Bet kas tad ir tas vēl kaut kas? Vai tu gribi teikt, ka īstais Sīlis ir kaut kur citur, nav tas pats, kas zīmē namiņus Latvijas plutokrātiem, bet gan realizējies theravadas mūks Butānā?

Sīlis: Nekā tamlīdzīga. Īstais Sīlis ir gan arhitekts, gan arī tas, kas visu laiku šaubās, domā, analizē, sajūt, prognozē, un pavisam vienkārši – ir. Un īstais Sīlis, kad viņam rīt atņem licenci un aizliedz nodarboties ar arhitektūru, viņš jau nenomirst.

RL: Un kad tad īstais Sīlis mirst?

Sīlis: Sīlis nomirst tad, kad viņš pārstāj domāt. Kad viņš pārstāj just un pārstāj uztvert. Tad, kad viņš pārstāj darboties šajā cēloņsakarību ķēdē. Piemēram, es varētu pārdzerties narkotikas un palikt kaut kādā apelsīnā, bet tad es pārstātu būt Sīlis, es būtu apelsīns.

RL: Bet savam klientam tu taču neteiktu, ka arhitektūra ir tikai tava nodarbošanās, bet patiesībā tu esi kaut kas cits?

Sīlis: Tu dziļi maldies. Es diemžēl esmu spiests būt arhitekts ļoti monstroziem cilvēkiem, un tieši šobrīd es vienam tādam zīmēju ļoti lielu, ļoti dārgu projektu. Un jau pirmajā vakarā es viņam ne vien pateicu, ka esmu arhitekts, teiksim, uz divām trešdaļām, bet arī to, ka es viņam varēšu palīdzēt tikai pie nosacījuma, ja viņš spēs akumulēt pozitīvu enerģiju un mēģināt izdarīt kaut ko labu ne tikai sev, bet arī videi.

Tā jau nav viņa vaina, ka viņš ir stulbenis, tā vienkārši ir apstākļu sakritība, ka viņš tāds šobrīd ir nonācis tavā priekšā un kaut ko grib. Un tu viņam vari palīdzēt. Tu viņam vari palīdzēt, ne tikai apmierinot viņa trulās vēlmes, kas ir saistītas ar tiem kvadrātmetriem, bet tu viņam vari palīdzēt arī vārdiem, un tev trijās sekundēs ir jāsaprot, kāda ir viņa mentālā struktūra un jāmāk no pirmās sarunas reizes ievirzīt to pozitīvā gultnē. Es ceru, ka pa lielam es nekļūdos tajā, kā ir iekārtota pasaule, un spēju atšķirt labu no ļauna. Un es cenšos šo nosacīto ļaunumu ievirzīt pozitīvā gultnē.

RL: Bet tu taču esi budists, vai ne?

Sīlis: Nēe, es tā nevaru teikt… Es esmu par to interesējies, un lielākā daļa no budisma uzstādījumiem man šķiet pieņemamāki, nekā citās reliģijās vai filozofijās.

RL:Tu nodarbojies ar būvēm, dažādiem nelīdzenumiem, bet budismā pilnīgs telpas veids ir līdzenums.

Sīlis: Es to mazliet uzlabotu. Es tajā līdzenumā ieliktu vienu mietu. Lai tas būtu kā koans [10. Koans – paradoksāls teksts, kas saprotams kā uzdevums budisma reliģiskajā praksē] saproti. Es mēģinu palīdzēt tev saprast, ka tas ir līdzenums, iespraužot viņā mietu.