Sparta. Īsais kurss

Amerikāņiem ir futbola klubs, ko sauc Sparta. Tas atrodas Ņūdžersijas štatā, pilsētā ar tādu pašu nosaukumu kā antīkajai pilsētai, tāpēc jādomā, ka klubs nodēvēts tieši pilsētas vārdā. Amerikāņu pilsētas, nevis antīkās. Meklēju datu bāzēs, vai neatradīšu vēl kādu sporta klubu ar tādu pašu nosaukumu citā pilsētā, bet neatradu. Un tas ir ļoti žēl, jo grieķu – ne amerikāņu – spartieši apmēram 5. gadsimtā pirms mūsu ēras izgudroja komandu spēles ar bumbu. Spēlēm bija rituāla nozīme un tās bija iekļautas reliģiskajos svētkos. Nav zināms, vai laukuma abās pusēs bija vārti, un, iespējams, ka bumbu nevis spārdīja ar kājām, bet dzenāja ar liektu nūju. Tomēr tā bija liela un smaga bumba.

Mana pirmā saskarsme ar seno Grieķiju bija bērnībā, kad kāds vecāku draugs, ienācis bērnistabā, sacīja, ka te valdot “spartiskas temperatūras” – ar to domājot veselīgi zemas.

Kā daudzi lutināti bērni, līdz galam neizzinātu motīvu dēļ es vēlāk izjutu nepieciešamību pašmācības ceļā apgūt spartiešu rūdīšanās pamatprincipus – aukstu dušu, staigāšanu basām kājām, gulēšanu uz cietas pamatnes un ēdiena ierobežošanu. Tāpat arī lakonisko[1. Pilsēta Sparta atradās novadā jeb reģionā, ko sauca par Lakoniju. Pašus spartiešus mēdza saukt par lakoņiem vai lakedaimoniešiem.] izteikšanos – spēju, kuru kopš pubertātes pāriešanas atkal esmu zaudējusi. Spartiskā vēstījumā par Spartu vajadzētu pateikt tikai vienu vārdu, piemēram, “drošsirdība”, “karš” vai “nāve” un turēt to kā bombongu uz mēles. Starp citu, šodien izlasīju, ka esot tādas šokolādes konfektes, ko ražo konditoreja Terry’s un ko sauc par “spartiešu konfektēm”, tāpēc ka tām ir ļoti ciets pildījums. Izlasīju arī, ka sevišķi stingras uzraudzības un disciplīnas cietumus Anglijā saucot par “spartiešu cietumiem”. Vēl izšķirstīju aizraujošu pētījumu par angļu klasiskā filologa un rakstnieka Oskara Vailda varoņa Doriana Greja vārda izcelsmi. Tā kā Dorians nozīmē “dorietis” un Spartā valdošie oligarhi bija doriešu iekarotāji, Vailds nenovecojošā skaistuļa vārdā esot iekodējis savas simpātijas pret Rietumeiropas vēsturē unikālo parādību, ko ieviesa spartieši, – institucionalizēto un valsts organizēto pederastiju. Bet tas nu tā – pat ne ievada vietā.

Tūkstošiem gadu vecu vēsturisko peripetiju vispārcilvēciskā nozīme ir relatīva un nosacīta. Valstis, kas ir pastāvējušas un pēc tam pazudušas, kā tādas interesē tikai tos, kurus tās interesē – tāpat kā, piemēram, zoologus interesē izmiruši dzīvnieki. Citiem tās var kaut ko nozīmēt vienīgi kā ietvars vai vēsturiskais fons, ja cilvēki, kas dzīvojuši šajās valstīs, ir radījuši kaut kādus unikālus mākslas darbus vai tekstus. Abi Antīkās Grieķijas lielie pīlāri – Atēnas un Sparta šai ziņā ir pilnīgi pretmeti. Atēnieši ir radījuši gandrīz visu, ar ko mēs šodien dzīvojam, bet spartieši ir radījuši tikai mītu par to, kā dzīvot un kādiem būt. Ir zināmi daži spartiešu dzejnieki, kas rakstīja patriotiskas poēmas, bet vispār spartieši nenodarbojās ar literatūru. Viņi nenodarbojās arī ar mākslu, ja neskaita askētiski apgleznotus traukus un propagandas nolūkos izplatītas bronzas hoplītu[2. Hoplīti – smagi bruņoti kājnieki. Spartai 5. gadsimtā p.m.ē. bija izšķiroša loma hoplītiskās cīņas paņēmienu attīstīšanā un nostiprināšanā visā grieķu apdzīvotajā pasaulē.] figūriņas. Tā nav sagadīšanās, ka ceļotāji, kas šodien apmeklē Peloponēsas pussalu, no Spartas valsts[3. Klasiskajā laikmetā Spartas valsts teritorija kopā ar salām bija aptuveni 8500 m2 liela un aizņēma divas piektdaļas Peloponēsas pussalas.] vairs neredz gandrīz pilnīgi neko. Jau Grieķijas ziedu laikos Sparta tika uzskatīta par arhaisku pilsētu, bet Atēnas ar nesen pabeigto Partenonu, tempļiem un marmora kolonādēm – par modernu. Vēsturnieks Tūkīdids raksta, ka Sparta nebija regulāri plānota, tajā nebija ne tempļu, ne citu iespaidīgu celtņu un tā atgādinājusi parastu ciematu grupējumu. Vēl tagad, kad arheologi ir krustām šķērsām izrakņājuši Atēnas, nav zināms, kurā vietā Spartā atradās agora un valstiski nozīmīgās būves. Šī vizuālā konfrontācija starp baltajām demokrātu Atēnām, kas, lūk, it kā joprojām stāv, un oligarhu Spartu, kas it kā pazudusi no zemes virsas, liek izdarīt kļūdainu spriedumu par spēku samēriem un varenību. Peloponēsas karā starp Spartu un Atēnām[4. 431.– 404. gads p.m.ē.], ko Tūkīdids sauc par lielāko hellēņu vēsturē un mūsdienu vēsturnieki – par pirmo ideoloģisko karu, Atēnas Spartai zaudēja un to demokrātiskā iekārta tika likvidēta.

Cenšoties pateikt pašu būtiskāko, Sparta un Atēnas iemieso divus diametrāli pretējus valsts uzbūves principus ar atšķirīgiem priekšstatiem par to, kādām jābūt indivīda jeb pilsoņa attiecībām ar valsti. Demokrātiskajās Atēnās par pilsoni automātiski kļuva jebkurš, kas dzimis likumīgās laulībās no atēniešu vecākiem un reģistrēts pilsoņu reģistrā, sasniedzot pilngadību. Atēnietis visā visumā varēja dzīvot, kā grib, mirt par to, ko grib, un teikt gandrīz visu, ko grib. Turpretī Spartā pilsonība bija balva, kas jānopelna, sākot no agras bērnības, un jāturpina dzīvot tā, lai būtu spartieša vārda cienīgs. Valsts bija augstākā vērtība. Kalpot Spartai bija vienīgais gods un mirt par Spartu – laime. Spartas iekārta bija vērsta uz to, lai izskaustu tā saukto “privāto dzīvi” – ar to saprotot ne tikai privāto telpu, bet arī privātas intereses un vēlmes. Tāds īsumā ir Spartas mīts.

Teksti par Spartu, no kuriem nav saglabājies neviens, ko būtu rakstījis spartietis, ilgajā laikā līdz pirmajiem politiski neitrālajiem pētījumiem 20. gadsimta sākumā radīja tā saukto “Spartas mirāžu”[5. Pēc F. Oljē (F.Ollier) grāmatas Spartiešu mirāža (Le mirage spartiate), 1.–2. sēj., Parīze, 1933–1943, nosaukuma.], kas Spartas iekārtu idealizēja. Zināmā mērā šo “mirāžu” par Spartu kā vietu, kur valda “kārtība” un “taisnīgums”, izveidoja un uzturēja paši atēnieši. Liela daļa Atēnu aristokrātu, riskējot ar izsūtījumu, vairāk vai mazāk slepeni atbalstīja Spartas politisko iekārtu un institūcijas un pat aicināja atēniešus tām sekot. Pie viņiem piederēja arī Sokrats un viņa skolnieki. Slavenākais skolnieks – Platons – darbā Valsts par vislabāko no iespējamiem režīmiem atzina timokrātiju, kas ļoti līdzinās Spartas iekārtai.

Lasot tekstus, ko sarakstījuši grieķu filosofi un vēsturnieki ideoloģiskā kara laikā, ir redzams, ka atēnieši, domājot par sevi, jutušies spiesti atsaukties uz spartiešiem – it kā skatīties uz tiem, lai redzētu sevi. Kaut kad vēlāk, kad Atēnas un Sparta vairs nebija tādas, kādas tās bija savas cīņas laikā, tas, ko bija domājuši un darījuši vieni, pamazām sāka jukt ar to, ko bija domājuši un darījuši otri, un palika tikai viena Antīkā Grieķija kā veselums ar visām tās bagātībām. Kā piemēru es varētu minēt skaisto, bieži atkārtoto saukli, kura parafrāzi nesen redzēju kādā vēlēšanu kampaņā: “Mēs esam visbrīvākie cilvēki pasaulē – mums nav valdnieku, jo pār mums valda tikai Likums.” Šos vārdus ir teicis kāds spartiešu karavadonis, kas ienīda demokrātiju tādā izpratnē, kādā mēs par to runājam.

Spartas mīts, vai vismaz kāds aspekts no šī mīta, ir ietekmējis dažādus domātājus un valstsvīrus dažādos laikos – gan Amerikas dibinātājus tēvus, kuru skatījumā Atēnu tiešā tipa demokrātija ar populistiskiem un nekompetentiem vadoņiem bija bīstama, gan Lielās Franču revolūcijas teorētiķus, gan Nīči, gan arī, protams, nacistus, kas no tās, starp citu, aizguva ideju par eigēniku[6. Mācība par cilvēka iedzimto īpašību uzlabošanu ar ģenētikas palīdzību.]. Mūsdienu politiskās vēstures studijās, ko lielākoties sarakstījuši ultraliberāli demokrāti, Spartas politiskā un sociālā iekārta tiek nomelnota un dēvēta par visu Eiropas totalitāro valstu prototipu. Aukstā kara laikā starp ASV un PSRS Atēnu-Spartas attiecību modeli bieži piesauca kā uzskatāmu salīdzinājumu[7. Pēc Aukstā kara beigām jautājums par to, kas mūslaikos ir Atēnas un kas – Sparta, nezaudēja aktualitāti. Martins Valkers World Policy Journal nesen publicēja rakstu par ASV 21. gadsimtā Buša izvēle: Atēnas vai Sparta. Viņš raksta, ka Amerika kā Atēnas būšot atvērta brīvai tirdzniecībai, centīšoties stiprināt citas demokrātiskās valstis, neierobežošot imigrāciju, meklēšot sadarbību ar Eiropas Savienību kopīgiem mērķiem, aizstāvēšot starptautiskās tiesiskās struktūras. Amerika kā Sparta būšot noslēgta un protekcionistiska un par katru cenu centīšoties saglabāt militāro pārsvaru. Tā ieņemšot bezkompromisa nostāju sarunās, baidīšoties no nacionālām kustībām un sabiedroto vietā izvēlēšoties klientus un satelītvalstis, kas nespēs apšaubīt tās varu.].Šajā salīdzinājumā ir daļa taisnības, ja pieņem, ka kaut ko saprast var tikai salīdzinot. Un pieņem, ka skatoties uz mirāžu, ir redzams tas, kas bija.

Spartas sākums

Par Spartas pirmsākumiem mēs zinām maz. Domājams, ka Sparta kā daudzas grieķu neatkarīgās pilsētvalstis izveidojās aptuveni 9. gadsimtā p.m.ē. un sākumā bija līdzīga citām pilsētvalstīm ar valdošu monarhiju un nelielu aristokrātu šķiru. Iedzīvotāju skaitam pieaugot, Spartai trūka auglīgas zemes un divdesmit gadu laikā tā iekaroja blakus esošo Mesēniju. Tādējādi 7. gadsimta sākumā p.m.ē. spartieši valdīja pār mesēniešu populāciju, kas skaitliski bija vismaz desmit reizes lielāka.

Mesēnieši sacēlās, un spartieši viņus ar grūtībām apspieda. Pēc dumpja apspiešanas, kas Spartu gandrīz pilnībā iznīcināja, spartieši visus savas zemes iedzīvotājus sadalīja trijās daļās, izveidojot antīkajā pasaulē nebijušu sociālo sistēmu. Tā sastāvēja no:

1) īstenajiem spartiešiem (ne vairāk kā 9000 vīru [8. Salīdzinājumam: atēniešu pilsoņu skaits Grieķijas klasiskajā laikmetā bija vismaz 30 tūkstoši.]), kas sevi sauca par līdzīgajiem (homoioi), kuri vienīgie bija pilntiesīgi pilsoņi un varēja piedalīties valsts politiskajā dzīvē;

2) perioikiem jeb apkārt dzīvojošiem (vismaz 35 000 vīru) – pilsoņiem ar ierobežotām tiesībām, kuri dzīvoja daļēji autonomos ciematos ārpus Spartas centra, nekādā mērā nepiedalījās politiskajā dzīvē, bet bija brīvi cilvēki un apstrādāja zemi, kas viņiem pašiem piederēja;

3) helotiem jeb vergiem – zemkopjiem (140–200 tūkstoši vīru) bez jebkādām tiesībām, kuri apstrādāja spartiešu zemi.

Vēsturiskie apstākļi, kas radījuši atšķirīgās perioiku un helotu šķiras, ir neskaidri. Domājams, ka perioiki bija to iekaroto zemju iedzīvotāji, kas pakļāvās spartiešiem un noslēdza ar tiem sadarbības līgumus. Par helotiem kļuva tie, kas spartiešiem pretojās. Spartu sauc par oligarhiju šīs striktās šķiru sistēmas dēļ – valdošo skaits ir vismazākais.

Spartiešu vergi

Heloti klasiskajā laikmetā bija lielākā vergu populācija visā Grieķijā. Viņi atšķīrās no citiem nebrīvajiem cilvēkiem antīkajā pasaulē, veidojot tādu kā starpstāvokli starp diviem sociālajiem stāvokļiem – vergiem, kurus varēja pirkt un pārdot, un kādus pazina, piemēram, Atēnas, un brīvajiem zemniekiem, kas nebija savas zemes saimnieki un strādāja citu labā. Atšķirībā no Atēnām un citām pilsētvalstīm, Spartā pilsoņi nebija zemnieki un zemnieki nebija pilsoņi. Spartas ekonomiskais pamats bija helotu darbs – kopā ar ģimenēm tie apstrādāja spartiešu zemi un maksāja lielas nodevas, ļaujot spartiešiem nodarboties vienīgi ar gatavošanos karam un karošanu.

Antīkajā Grieķijā heloti bija vienīgā vergu grupa, kas tika uzskatīta par bīstamu un spējīgu sacelties. Tūkīdids rakstīja, ka pašā Spartā valda nemitīgs kara stāvoklis – tas nav tēlains izteikums, jo katru gadu Sparta helotiem oficiāli pieteica karu. Pat paši uz saviem laukiem spartieši vienmēr nēsājuši līdzi šķēpu un pat naktī nav atsējuši vairoga saites. Baidoties, ka atēnieši varētu atbalstīt helotu sacelšanos – jo heloti galu galā bija grieķi –, Sparta norobežojās no citām pilsētvalstīm. Bez īpaša uzaicinājuma Spartā bija aizliegts iebraukt, un svešzemniekus, kas Spartā bija apmetušies uz dzīvi, spartieši mēdza kampaņveidīgi izdzīt.

Spartiešu sliktā izturēšanās pret helotiem šokēja demokrātiskās valstis. Heloti visos gadalaikos bija spiesti valkāt īpašu apģērbu kā atšķirības zīmi – ādas cepuri un zvērādas apmetni; helotiem nebija nekādas juridiskās aizsardzības, un viņus varēja nesodīti nogalināt jebkurš pilsonis jebkurā laikā; ja kādam helotam bija pārāk veselīgs ārējais izskats, šo helotu nogalināja un tā saimnieku sodīja ar naudas sodu; publiskos pasākumos spartieši spieda helotus piedzerties, dziedāt un dejot, lai tie izskatītos pēc iespējas smieklīgāk, tā demonstrējot jaunajiem spartiešiem, kā viņi nedrīkst uzvesties.

Spartiešiem raksturīgas īpašības – noslēgtība, aizdomīgums un modrība veidojusies saspīlētajās un pat atklāti naidīgajās attiecībās ar helotiem visā valsts pastāvēšanas laikā. Ja nebūtu pastāvīgās cīņas ar helotiem pašu mājās, viņi diez vai būtu iegājuši vēsturē kā Termopilu kaujas (480. gadā p.m.ē.) varoņi, kur 300 spartiešu stājās pretī milzīgai persiešu armijai, lai aizkavētu tās iespiešanos Atikā. Un visi tika nogalināti.

Spartas iekārta un varas

Valsts pārvaldes orgānus, kas noteica pilntiesīgo spartiešu jeb “līdzīgo” dzīvi, var uzskatīt par demokrātiskiem un pašu valsts pārvaldi – par ļoti līdzsvarotu. Spartieši un atēniešu vēsturnieki uzskatīja, ka spartiešu politiskās institūcijas, sekojot Delfu orākula pamācībām, izveidojis viņu pirmais likumdevējs Likurgs 8. gadsimtā p.m.ē. Patiesībā, izņemot mitoloģizētus nostāstus, par Likurgu nekas nav zināms un ir pamats uzskatīt, ka Spartas iekārta veidojusies pamazām, vismaz gadsimta laikā.

Spartā vienlaikus valdīja divi karaļi, kas nāca no atšķirīgām dzimtām – Agiādiem un Europontīdiem. Dzimtu pārstāvji savā starpā nedrīkstēja laulāties, dzīvoja dažādās pilsētas vietās un tika apglabāti atšķirīgos kapos. Divi teorētiski vienlīdzīgie karaļi simboliski iemiesoja Spartā izplatīto dievišķo dvīņu – Kastora un Polluksa kultu. Karaļiem piederēja augstākā reliģiskā un militārā vara. Viņi uzturēja attiecības ar Delfu svētnīcas priesteriem, vadīja valstiski nozīmīgus reliģiskus svētkus un ziedošanas ceremonijas tempļos. Karaļi ierosināja sākt un pieteica karu, komandēja karaspēku, stāvot hoplītu ierindas pašā neaizsargātākajā vietā – pirmās rindas labajā malā[9. Hoplītu ciešajā ierindā katra kareivja lielais vairogs tiek turēts kreisajā rokā tā, ka aizsedz pa kreisi stāvošā kareivja krūtis. Tādējādi visneaizsargātākais ir tas, kas stāv labajā malā.] – un drīkstēja pamest kara lauku tikai pēdējie. Ja karagājiena iznākums nebija veiksmīgs, karali, kas to bija ierosinājis, varēja tiesāt un sodīt ar nāvi. 5. un 4. gadsimtā p.m.ē. karaļus vairākas reizes vainoja korupcijā – piemēram, Delfu priesteru uzpirkšanā, lai saņemtu noteiktam karagājienam labvēlīgu orākulu. Karaļu vara visos laikos nebija vienlīdz liela – Aristotels raksta, ka Spartas karalis vienkārši ir ierēdnis un tāpēc Sparta nav īsta monarhija.

Pašu karaļu darbību un lēmumus kontrolēja efori (burtiski “uzraugi”) – piecas uz vienu gadu ievēlētas augstākās amatpersonas. Eforu uzdevums ir nodrošināt valstī kārtību visās jomās – uzraudzīt sabiedrību, it sevišķi helotus, pieskatīt jauniešu audzināšanu un jaunkareivju sagatavošanu, iecelt un atcelt ierēdņus, kā arī sagatavot un vadīt tiesas procesus. Kara laikā divi efori gāja līdzi karalim vai karaļiem un bija viņu padomdevēji. Efori vienīgie varēja apcietināt karali un to sodīt. Piemēram, karalim Arhidamosam efori uzlika naudas sodu par to, ka viņš bija izvēlējies pārāk maza auguma sievu, kas karaļu dinastijai varētu dot pundurīšus.

Eforāts, kas vienlaikus atgādina ministriju un slepenpoliciju, nepastāvēja nevienā citā antīkajā valstī, izņemot Spartu un Spartas kolonijas. Visi antīkie autori uzsver, ka eforiem Spartā bija ārkārtīgi liela vara – Aristotels tos pat sauc par tirāniem. Tai pašā laikā eforus pēc gadu ilgā termiņa beigām nevarēja uzreiz pārvēlēt un nākamie pie varas tikušie tos varēja iesūdzēt tiesā.

Visbeidzot, Spartā pastāvēja Gerūsija jeb vecajo padome, kas sastāvēja no 28 vismaz 60 gadus veciem vīriem, ievēlētiem uz visu dzīves laiku. Padomes locekļi jeb geronti nāca no lielajām, visbiežāk karaļu dinastijām tuvajām ģimenēm, tomēr tika ievēlēti demokrātiskās visu pilsoņu vēlēšanās un pirms ievēlēšanas pārbaudīti. Gerūsija nebija tik spēcīga kā vēlāk Romas Senāts, bet pamatos bija tam līdzīga. Gerontiem piederēja augstākā juridiskā vara – viņi sprieda tiesu politiskajos noziegumos, kas apdraudēja valsts drošību, un sevišķi smagos kriminālnoziegumos. Geronti vienīgie miera laikā varēja piespriest pilsoņiem nāvessodu. Kad bija vairāki kandidāti uz troni, Gerūsija pieņēma lēmumu.

Spartas trīs atšķirīgās izcelsmes varas, kas cita citu savstarpēji kontrolēja un visos nozīmīgos jautājumos panāca vienošanos, acīmredzot nodrošināja to, ka Sparta līdz pat hellēnisma laikam, kad vairāki karaļi valstī sāka veikt reformas, necieta no iekšējām nesaskaņām un šķelšanās.

Spartiešu dzīve

Otrs spartiešu vienotības pamats noteikti bija pašu pilsoņu komūnas tipa dzīves veids, kas sākās bērnībā un turpinājās līdz 60 gadu vecumam. Spartiešu audzināšanas sistēma, ko sauca par agogē, bija centralizēta, unificēta un tika valstiski organizēta. Tā bija vērsta uz to, lai katrs spartiešu vīrs miera laikā varētu atsvērt vismaz piecus helotus, kas apdraudēja valsts drošību no iekšpuses, un kara laikā būtu pārāks par vismaz trīs ienaidniekiem.

Kroplus un vārgus bērnus īsi pēc piedzimšanas spartieši nometa no klints, ko eufēmiski sauca par Noliktavu (Apothetai). Negribētus bērnus drīkstēja izlikt un pamest arī citās valstīs, bet tur tādu lēmumu varēja pieņemt tikai vecāki. Turpretī Spartā cilts vecākie apskatīja visus jaundzimušos un izlēma, kam dzīvot, kam mirt.

Atšķirībā no Atēnām, kur bērnu izglītošana bija pilnībā vecāku ziņā un atkarīga no to rocības, Spartā septiņu gadu vecumā zēni tika paņemti no ģimenēm un audzināti nometnēs līdz pat 18 gadiem, kad tie kļuva par jaunkareivjiem. Katrai vecuma grupai bija savs vadītājs, kas staigāja ar pātagu. Bērni apguva lasīšanu un rakstīšanu un mūzikas pamatus, kas bija nepieciešami, lai piedalītos reliģiskos svētkos. Spartiešu zēni staigāja basām kājām visos gadalaikos un arī aukstajās Spartas ziemās valkāja tikai vienu apmetni. Par gultas klājumu viņi izmantoja Eurotas upes meldrus, ko bija salauzuši kailām rokām. Bērnu pārtikas deva bija tīši samazināta, lai mācītu viņus veikli zagt un netikt pieķertiem. Pazīstams ir stāsts par spartiešu zēnu, kas bija nozadzis lapsēnu un paslēpis to zem apģērba. Stāvēdams vecāka spartieša priekšā, viņš ļāva lapsai uzšķērst sev vēderu un saplosīt iekšas, līdz nokrita zemē beigts.

Antīkie vēsturnieki daudz šausminājušies par spartiešu bērnu cietsirdīgajām spēlēm un sacensībām izturībā. Piemēram, ikgadējās sacensībās sieru zagšanā no Artemīdas Ortijas altāra, ko sauca par “pātagošanu” un kas dažreiz beidzās ar nāvi, bērniem bija jānozog pēc iespējas vairāk siera, pēc iespējas ilgāk noturoties zem pātagu sitieniem. Starp citu, tieši spartieši izgudroja tā sauktās izdzīvošanas spēles, kas vēlāk parādās dažādās kultūrās. Tipiskākais piemērs ir cīņa par izdzīvošanu uz neapdzīvotas salas: bērnus vai pusaudžus sadalīja divās grupās, pa diviem dažādiem tiltiem lika uziet uz salas, tad tiltus novāca un lika bērniem savā starpā cīnīties uz dzīvību un nāvi, neatstājot tiem nekādus ieročus, bet ļaujot izmantot jebkādus cīņas paņēmienus – košanu, speršanu, grūšanu ūdenī.      

Kad zēni sasniedza 12 gadu vecumu, viņiem obligāti bija jāizvēlas mīļākais – gados vecāks, bet neprecēts spartietis, kas jau kalpoja armijā. Vecākais spartietis (erasts jeb mīlošais) kļuva par zēna (eromena jeb mīlētā) personīgo uzraugu un aizbildni un iesvētīja to pieaugušo dzīvē. Šīs attiecības ļāva nodot jaunajai paaudzei valsts vērtības, neiesaistot ģimeni. Pāru izveidošanos un uzvedību kontrolēja efori – viņi uzlika sodus eromeniem, kas bija izvēlējušies erastus pēc to mantiskā stāvokļa un nevis pēc “tikumības”; sodīja ar naudas sodu spartiešus, kuriem nebija eromenu, ko audzināt un izglītot; tāpat sodīja arī erastus, ja to eromeni bija izdarījuši pārkāpumus vai pieļāvuši kļūdas. Ir aprakstīts gadījums, kad jauna spartieša erastam piesprieda naudas sodu par to, ka eromens kādā puiku kautiņā bija iekliedzies no sāpēm.

Lielākais pārbaudījums jauniešu dzīvē bija tā sauktā kripteija (burtiski “slēpnis”), kuru neizturot, jaunietis nevarēja kļūt par pilntiesīgu pilsoni. Kripteija, kas daudz nodarbinājusi antropologus 20. gadsimtā, savā būtībā ir tipisks iniciācijas rituāls, jo apvērš iemācītos dzīves principus. Topošajam spartietim, kas no agras bērnības bija uzturējies sabiedrībā, vajadzēja pavadīt vienu gadu pilnīgā vientulībā, slēpjoties kalnos, laukos vai mežos, bez ieročiem, izņemot nazi, iztikas līdzekļiem un iespējas saņemt palīdzību. Dienas laikā viņš vairījās no apdzīvotām vietām, pats savācot vai nolaupot pārtiku, bet naktīs iznāca uz ceļa un nogalināja visus helotus, ko varēja satikt. Helotu slepenā nokaušana bija pilnīgs pretstats spartiešu karapulkos lietotajiem cīņas paņēmieniem – atklātai divkaujai starp diviem vienlīdzīgi bruņotiem pretiniekiem vai kolektīvam uzbrukumam hoplītu ciešajā ierindā.    

Spartieši, kas nevarēja izturēt kripteiju, tika degradēti – viņi nevarēja ieņemt atbildīgus amatus, netika pieņemti pie kopējā galda, nedrīkstēja cīkstēties palestrā[10. Vingrošanas un sporta laukums vai zāle.], nedrīkstēja precēties, tai pašā laikā tiem bija jāmaksā nodoklis par celibātu, un nedrīkstēja arī apprecināt savas māsas. Gados jaunāki spartieši, viņiem ienākot, nepiecēlās kājās. Kā atšķirības zīmi viņiem vajadzēja nēsāt tikai pusi bārdas un ģērbties skrandās.

Līdz 30 gadu vecumam, kad spartiešiem vajadzēja apņemt sievas, viņi turpināja dzīvot nometnēs, nakšņojot pie saviem biedriem. Tikai sasniedzot 30 gadus, spartietim bija savas mājas, kurās viņš pārradās naktīs. Mājas dzīve Spartā sākās no sešdesmit gadu vecuma – ja izdevās nodzīvot tik ilgi –, kad dienesta laiks bija beidzies. Visu dzīvi spartieši ēda kopā – pie tā sauktajiem kopmaltīšu galdiem, kas esot bijuši ļoti pieticīgi. Pie viena galda sēdošie piecpadsmit vīri veidoja arī militāru vienību. Jāsaka, ka spartiešu vakariņas ļoti atšķīrās no atēniešu aristokrātu dzīrēm. Katru jaunu galda biedru, piemēram, jaunieti, kas bija izturējis kripteiju, varēja pieņemt tikai tad, ja galds to uzaicināja, vienbalsīgi ievēlot. Lai varētu samaksāt savu gada pārtikas nodevu kopējām maltītēm, spartietim bija jāsaņem pietiekoši daudz ražas no helotu apstrādātā zemes gabala.

Spartiešu sievietes

Viņas vajadzētu pieminēt kaut vai tāpēc, ka skaistā Helēna, kuras dēļ izcēlās Trojas karš, bija spartiete. Dzejnieks Alkmajs raksta, ka spartietes bijušas gara auguma, slaidas, labi veidotas un gaišmatainas. Citus grieķus kaitināja Spartas sieviešu “izlaidība” – atšķirībā no Atēnām, Spartā arī sievietes tika kolektīvi audzinātas un nodarbojās ar fiziskiem vingrinājumiem. Spartiešu meitenes esot cīkstējušās kopā ar puišiem vai nu pilnīgi kailas vai ģērbtas īsā hitoniņā, kura dēļ citās zemēs tika sauktas par cisku rādītājām. Kritizējot Spartas valsts iekārtu, Aristotels kā vienu no lielākajiem trūkumiem piemin “sieviešu valdīšanu” jeb gunaikokrātiju. Laikā, kad Atēnās sieviete nevarēja mantot īpašumu, Spartā meita saņēma pusi no tā, ko saņēma dēls, un, ja dēla nebija, tad mantoja visu. Apmēram 1/3 Spartas zemes piederēja sievietēm. Vēl līdz šim nav uzrakstīta neviena feminisma kustības vēsture, kurā nebūtu pieminēta Sparta kā pirmā valsts antīkajā pasaulē, kas atbrīvoja sievietes no pazemojošās vērpšanas un stāvēšanas pie pavarda. Tomēr, spriežot par Spartu, jāpatur prātā, ka laikā, kad visi pilntiesīgie vīrieši karoja kaut kādās salās, lai tur ieviestu viņuprāt vislabāko – oligarhisko režīmu, kādam bija jāpārvalda dzimtenes lauki, un meiteņu fiziskās norūdīšanas mērķis bija ne tikai ierobežot sieviešu mirstību dzemdībās, bet arī izaudzināt tādas mātes, kas varētu dzemdēt vismaz trīs veselīgus dēlus.

Spartas gals

Tāpat kā sākums, Spartas varenības gals ir nosacīts jēdziens. Varbūt par tās galu vajadzētu runāt kopš brīža, kad spartieši sāka reformēt valsti ar saukli – “atgriešanās pie vecajiem tikumiem”, nevis kopš brīža, kad spartieši vairs nevarēja noturēties pret iekšējiem ienaidniekiem.

Plūtarhs raksta, ka Spartas “valsts slimības” sākums bija laupījums, ko viņi pārveda pēc uzvarām. Līdz tam Sparta tikpat kā nebija lietojusi naudu, un arī nekala pati savu. Bagātības, ar kurām spartieši īsti nemācēja apieties, izjauca “līdzīgo” vienlīdzību, kas līdz tam bija vismaz formāla – spartieši sēdēja pie viena galda, dzēra no viena trauka ar eforiem, dažreiz pat ar karaļiem, un mainījās ar medību suņiem, zirgiem un pat ar sievām, lai visi tiktu pie dēla. Bet tas ir ļoti vienkāršots skaidrojums – teikt, ka bagātība rada sabiedrības noslāņošanos, noslāņošanās rada augstāko slāņu pagrimumu un pagrimums rada nekārtības un disciplīnas trūkumu. Patiesībā Spartas iekārta pamazām sāka brukt hellēnisma laikmetā pēc uzvaras Peloponēsas karā tā sauktās oligantropijas jeb cilvēku trūkuma dēļ. Mēdiešu karu laikā 5. gadsimtā p.m.ē. Sparta varēja mobilizēt 8000 vīru, bet 4. gadsimta beigās p.m.ē. Spartas karaspēkā bija palikuši tikai 700. Tas nav pārsteidzoši, zinot, ka spartieši, nepakustinot ne vaibsta, uzbruka ienaidniekiem, kas skaita ziņā bija divreiz un trīsreiz pārāki, un, kad trīs ceturtdaļas bija gājušas bojā, pārējie kaujas laukā kolektīvi izdarīja pašnāvību – nevis tāpēc, lai nekristu gūstā, bet tāpēc, lai pēc padošanās savās mājās nebūtu spiesti atgriezties kā gļēvuļi jeb “trīcekļi” (tresantes). Spartiešu mātes dēliem pirms iešanas karā esot pasniegušas vairogu un teikušas: “Atgriezies vai nu ar vairogu, vai uz tā”. “Ar vairogu” – tas nozīmē kā uzvarētājs, nevis kā gļēvulis, kura nomesto vairogu ienaidnieks paņēmis kā trofeju. “Uz vairoga” – tas nozīmē, ka mājās pārnes tavu līķi.

Jebkurā gadījumā Sparta sabruka no iekšpuses, nevis tika sakauta vai sagrauta. Tieši tāpēc arī Spartas “mirāža” ir tik spilgta un spēcīga – it kā Spartas “kārtība” bez pašiem spartiešiem joprojām pastāvētu tieši tādā pašā mērā kā pastāv Atēnu tempļi, skulptūras un grāmatas bez pašiem atēniešiem. Starp citu, Atēnu Agoras muzejā ir viens bronzas spartiešu vairogs. Tā virspuse vairākās vietās ir iedauzīta, acīmredzot no šķēpa triecieniem, bet vairoga apakšā, kur kādreiz bija roku saites, atēnieši lieliem burtiem iegravējuši uzrakstu, ka viņi šo vairogu atņēmuši lakedaimoniešiem. Nevis atņēmuši vienam lakedaimonietim, bet atņēmuši viņiem visiem. Kas notika ar pašu spartieti, nav zināms.