Spānija: sapnis par pagātni

1929. gadā Minhenē nāca klajā vācu fotogrāfa Augusta Zandera fotoalbums “Laika seja”. Tajā pašā gadā Berlīnē notika spāņu fotogrāfa Hosē Ortisa Ečagues (José Ortiz Echagüe) personālizstāde, kurā eksponētie astoņdesmit darbi tūlīt arī tika izdoti grāmatā ar nosaukumu “Spāņu galvas”. Abi šie izdevumi sasaucas un krāšņi papildina viens otru autoru tematiskās ieceres ziņā – kā viens, tā otrs sev par uzdevumu bija stādījis sava laika un tautas dažādo tipu portretēšanu. Abus fotogrāfus vienoja arī profesionālais uzstādījums – savus portretējamos viņi fotografēja nevis salonos vai kādā mākslīgā, šim nolūkam īpaši iekārtotā vietā, bet gan viņu dabiskajā dzīves vidē.

Taču liekas, ka ar to arī līdzības beidzas. Noliekot blakus divas nejauši izraudzītas abu fotogrāfu bildes, nezinātājam būtu grūti uzminēt, ka Zanders un Ortiss Ečague bija laikabiedri, faktiski vienas paaudzes pārstāvji (Zanders bija desmit gadus vecāks). Zandera fotogrāfijās mēs nekļūdīgi redzam laiku – tas ir 20. gadsimta pirmās desmitgades, par to liecina gan sejas, gan apģērbs, gan attēlu tehniskais izpildījums, gan kopējā noskaņa. Turpretī Ortisa Ečagues “Spāņu galvās” nav nekādu zīmju, kas apliecinātu to piederību kādam noteiktam laikam. Patiesību sakot, pirmajā brīdī var rasties šaubas, vai tās vispār ir fotogrāfijas vai varbūt kaut kādā īpašā veidā apstrādātas senas gravīras. Arī portretējamo sejas nedod nekādu atslēgu laikmeta noteikšanai – šādus sejas tipus mēs varam atrast gan El Greko un Velaskēza, gan Gojas, gan 20. gadsimta spāņu mākslinieku Suloagas un Solanas gleznās.

Lūk, šāds mulsums mani pārņēma, pirms gada kādā spāņu žurnālā ieraugot fotogrāfiju “Sprediķis ciema baznīcā”. Blakus nosaukumam bija minēts arī gads (1903) un fotogrāfa vārds, kas man neko neizteica. Tātad gadsimta sākums, taču tikpat labi ainu ar šādiem baznīcēniem būtu varējis uzgleznot arī kāds 16. vai 17. gadsimta mākslinieks. Bet ne tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka šī bilde, – precīzāk sakot, šī vecā, melnā tērpusies sieviete fotoattēla priekšplānā, kas liekas kā izkāpusi no kādas Goijas “melnā perioda” gleznas, – piesaistīja manu skatienu ar dīvainu spēku, likdama atgriezties pie tās atkal un atkal. Es ilgi pūlējos saprast, kāpēc šī fotogrāfija tik jocīgi uz mani iedarbojas, un arī tagad neuzdrošinos apgalvot, ka būtu ticis par to skaidrībā. Tomēr sliecos domāt, ka tā manī aizskāra kādu senu bērnības priekšstatu par šo zemi, ko mani Spānijā nodzīvotie četri gadi bija paspējuši pilnībā izdzēst no apziņas un kas neskaidri saistījās ar tādiem vārdiem kā skarbs, drūms, baiss, noslēpumains, nesaprotams...

Tas varētu šķist dīvaini, jo šodien, piesaucot Spāniju, mēs esam pieraduši tai nedomājot kabināt klāt vārdu “saulainā”. Saulainā Spānija – tā ir klišeja, tā ļaudis runā (tā, man šķiet, runāja jau krievu laikos). Tieši Spānija, nevis Itālija vai Grieķija, kas, liekas, būtu vairāk pelnījušas šādu apzīmējumu. It kā Spānija – tā nebūtu arīdzan Galisija, kur līst vairāk nekā Latvijā, vai Kastīlija, par kuru paši spāņi mēdz teikt – tres meses de infierno y nueve de invierno (trīs mēneši elles un deviņi mēneši ziemas). Saulainā Spānija – tā, protams, ir Andalūzija, Spānijas dienvidu novads, kas devusi Spānijai lielāko daļu no tās starptautiski pazīstamajiem mītiem (reizē arī zīmoliem) – korida, flamenko, čigāni, ģitāras un kastaņetes, kaislīgais Dons Huans un ugunīgā Karmena, Alhambra, Sevilja, līksme un jautrība, naži un asinis, viss tas, ko paši spāņi mēdz nicīgi apzīmēt ar vārdu españolada (krieviski būtu ispanščina, latviski – “spāneliskums”, vai?).

Abi šie priekšstati (proti – manējais, ko atmodināja Ortisa Ečagues fotogrāfija, un “saulainās Spānijas” priekšstats) ir leģitīmi; kā viens, tā otrs sakņojas bagātā tradīcijā ar savu vēsturi, leģendām un mītiem, kas pārņem savā varā katru, kas tiem pieskaras. “Man allaž ir licies”, savā brīnišķīgajā grāmatā “Ibērija” saka amerikāņu rakstnieks Džeimss Mičeners, “ka ikvienam cilvēkam, kuru interesē dzīves romantiskā vai mistiskā puse, ir agri vai vēlu jādefinē sava attieksme pret Spāniju. Jo, gluži tāpat kā ģeogrāfiski šī biedējošā pussala ietiecas okeānā un stāv tajā nošķirta no pārējās pasaules, – tāpat arī filozofiski Spānijas jēdziens ielaužas iztēlē, izraisot sekas un rosinot jautājumus, kādus neizraisa neviena cita nācija”. Savu attieksmi pret spāņiem es definēju jau diezgan agros savas dzīves gados. Šī attieksme bija radikāli vienkārša, taču, ja drīkst lietot šo vārdu, izsāpēta un tādēļ nesatricināma, proti – spāņi ir maitas. Man bija iemesls tā uzskatīt, un es vairs nebiju bērns. Vismaz tā man liekas, jo domāju, ka manas bērnības beigas iezīmē brīdis, kad es no “jaunākā skolas vecuma bērniem” domātās literatūras pārgāju pie vēsturisku romānu lasīšanas. Līdzās brašiem, cildeniem varoņiem un aizraujošām dēkām šajos romānos netrūka ainu, kas man kā bērnam nebūtu varējušas rādīties vismurgainākajos sapņos, – tur cilvēkiem cirta galvas, dūra uz pīķiem, dedzināja sārtos, sita krustos, utt. Drīz vien ievēroju, ka visu citu vēsturisko neliešu vidū spāņi izceļas ar kaut kādu īpašu zvēriskumu. Ziemeļamerikas bālģīmji sarkanādainos vienkārši apšāva, bet spāņu konkistadori savus indiāņus nogalināja daudz velnišķīgāka veidā, cepinot tos uz lēnas uguns vai dīrājot viņiem ādu un kaisot brūcēs sāli, vai saplosot tos ar suņiem vai kaut kā tādā garā. Dažās grāmatās šīs ainas pat bija attēlotas senās gravīrās, kas, lai arī atgādināja bērna zīmējumus, turēja mani savā varā vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas. Arī viņu karaļi nebija ne par matu labāki. “Tilā Pūcesspieģelī” Filips II, “šis kronētais zirneklis ar garajām kājām un plaši atvērtiem žokļiem”, kas nekad nesmējās, auda tīklus, “lai izsūktu Flandrijas tautas sirds asinis”, un izklaidējās, svilinot mazus mērkaķīšus, spēlējot “dzīvo klavesīnu” ar iesprostotiem kaķiem, dzelzs kastē cepinot dzīvas peles un žurkas vai “ar baudu klausoties” notiesāto ķeceru sāpju kliedzienos. Es vēl nebiju ticis līdz grāmatas vidum, kad jutu, ka Klāsa pelni kvēlo arī pie manas sirds. Raidera Hagarda romāni pārliecināja, ka pasaulē nav bijis nekā baismīgāka par spāņu inkvizīciju, tā ka vēlāk, ķeroties pie Edgara Po, es jau biju gatavs noticēt, ka stāstā “Svērtenis un aka” aprakstītais inkvizīcijas cietums Toledo Alkasarā ar sakarsētajām sienām, kas pamazām spiežas virsū ieslodzītajam, patiešām ir pastāvējis.

Būtu man toreiz gadījies blakus kāds spānis, viņš droši vien paskaidrotu, ka esmu kritis par upuri Spānijas “Melnajai leģendai”. Ar šo frāzi spāņu historiogrāfijā ir pieņemts apzīmēt visai bagāto Spānijas un spāņu demonizēšanas tradīciju protestantiskās Rietumeiropas (bet arī Itālijas un Francijas) literatūrā, teātrī un vizuālajās mākslās, attēlojot tos kā īpaši ļaunus, varmācīgus radījumus. “Melnā leģenda balstās uz pamatpieņēmumu, ka vēstures gaitā spāņi ir sevi apliecinājuši kā unikāli cietsirdīgus, svētulīgus, tirāniskus, tumsonīgus, slinkus, fanātiskus, alkatīgus un nodevīgus cilvēkus; citiem vārdiem sakot, ka viņi šajā ziņā tik ļoti atšķiras no citām tautām, ka pelna, lai spāņi un Spānijas vēsture tiktu aplūkota tādos terminos, kādus parasti nelieto, aprakstot un interpretējot citas tautas.”

Savu augstāko punktu Melnā leģenda (jeb Spānijas melnais PR, kā to sauktu tagad) sasniedza 16. gadsimtā, kad Spānija atradās savas varas zenītā, bet tās atbalsis paretam atvējo līdz mums vēl šodien. Leģendas kodolu veido četras vēsturiskas reālijas: spāņu inkvizīcija, Latīņamerikas iekarošana un kolonizācija, Spānijas politika Nīderlandē 16. gadsimtā (ar Albas hercogu kā galveno “bērnu ēdāju”) un karalis Filips II kā visas šīs “ļaunuma impērijas” galvenais arhitekts un virspriesteris.

Par leģendas izplatīšanos katrā no šiem “lauciņiem” rūpējās savi propagandisti (galvenokārt angļi un holandieši), bet interesantā kārtā viņu vidū allaž atrodami arī pašu spāņu vārdi. Tā, piemēram, leģendai par spāņu zvērībām Jaunajā pasaulē pamatu ielika dominikāniešu mūks Bartolomē de las Kasass, kura grāmatu “Īss pārskats par Spāņu Indijas provinču izpostīšanu” (1552), pilnu ar pārspīlējumiem un pārmērībām, drīz vien pārtulkoja citās lielajās valodās un izplatīja pa visu Eiropu, dodot impulsu jauniem, vēl fantastiskākiem šausmu stāstiem. Spāņu protestants Antonio del Korro 1567. gadā publicēja pamfletu ar pseidonīmu Reginaldus Gonzalvus Montanus, kurā, uzdodamies par inkvizīcijas upuri, attēloja spāņu inkvizitorus kā cietsirdīgus varmākas, kas izvaro sievietes un pavedina jaunus zēnus. Šis sacerējums, ar skubu pārtulkots un izplatīts protestantu zemēs, kļuva par galveno uzziņas avotu veselai rindai citu tikpat “uzticamu” autoru, kuri vai nu reliģisku vai politisku motīvu dēļ saskatīja Spānijā savu galveno ienaidnieku. Savukārt viens no Filipa II nomelnošanas kampaņas galvenajiem autoriem bija pašas impērijas Valsts sekretārs Antonio Peress, kurš 1585. gadā krita nežēlastībā un tika apsūdzēts valsts noslēpumu izpaušanā. Ar sievas palīdzību Peresam izdevās izbēgt no cietuma un patverties Francijā, kur atlikušo mūža daļu viņš pavadīja, izplatīdams šausmu stāstus par Filipu II un viņa galmu, apsūdzēdams katolisko monarhu sava dēla Karlosa un trešās sievas Elizabetes de Valuā nogalināšanā. Citi leģendas izplatītāji pierakstīja Filipam II despotismu, iedzimtu cietsirdību un agresīvu neiecietību pret visiem citādi domājošiem – īpašības, kas drīz vien tika pārnestas uz visiem spāņiem kopumā. Monteskjē un Voltēram Spānija bija vistīrākais reliģiska fanātisma un tumsonības iemiesojums, lielākais apgaismības un progresa ienaidnieks tā laika Eiropā. Un kā lai nepiemin arī Frīdrihu Šilleru, kura poētiskajā drāmā “Dons Karloss” (1785) Filips II, nevaldāmas greizsirdības dzīts, liek nogalināt dēlu, jo tur viņu aizdomās ne vien par piesliešanos protestantiem, bet arī par incestuālām attiecībām ar savu pamāti Elizabeti de Valuā. To pašu monstrozā monarha tēlu replicē arī Verdi savā operā “Dons Karloss” (1867).

Uzskatīdams, ka karo vienā armijā ar Dievu, Filips II daudz nelikās zinis par savu un savas valsts melno tēlu Eiropā augšpus Pirenejiem. “Patiesība vienalga uzvarēs,” viņš raksta kādā vēstulē, ar šo frāzi nododams gan savu augstprātību, gan fatālismu, gan nespēju saprast un novērtēt tik varena jaunlaiku ieroča kā iespiedmašīna graujošo spēku. Melnās leģendas radītajiem stereotipiem piesātināta retorika turpināja dominēt Rietumeiropas intelektuālajā domā līdz pat 20. gadsimta vidum, kad vēsturnieki sāka pamazām pārlūkot attiecīgās Spānijas vēstures lappuses. Šodien diez vai kāds sevi cienošs pētnieks uzdrošinātos apgalvot, ka Filips II un viņa režīms būtu kaut kādā ziņā izcēlies ar īpašu brutalitāti. Daudzējādā ziņā tas bija pat humānāks par citiem Eiropas tālaika režīmiem, un, ja runājam par ķeceru sārtiem, tad, piemēram, Vācijā vienā pašā 17. gadsimtā tika sadedzināts vairāk raganu nekā Spānijā visā inkvizīcijas pastāvēšanas laikā. Parasti spāņi savas varenās impērijas, “kurā saule nekad nenorietēja”, norieta sākumu saista ar Filipu III, taču viņš no sava tēva mantojumā saņēma jau panīkšanai nolemtu valsti, un ne Filips III, ne viņa pēcteči – kā Habsburgi, tā Burboni – nebija tie vīri, kas spētu kaut ko mainīt. Tieši valsts izputināšana ir tā lieta, ko varētu Filipam II pārmest, bet ko “melnās leģendas” apoloģēti reti piemin. Tā vietā, lai veicinātu ražošanas, lauksaimniecības, zinātnes attīstību, viņš “notrieca kasi” nebeidzamos karos un konfliktos. Tā vietā, lai modernizētu valsti un padarītu to atvērtu jaunām idejām, viņš izvēlējās noslēgties un palikt uzticīgs no priekšgājējiem pārmantotajām dzīves un valsts pārvaldes formām. Tā vietā, lai akceptētu dažādību, viņš uzskatīja par pareizāku veidot viendabīgu sabiedrību, izslēdzot no tās citādos. Šādu sevī noslēgušos, katoliski unificētu un ar savu asiņu tīrību apsēstu Spāniju viņš arī dabūja, taču tas, ko šī Spānija izslēdza, vēstures gaitā izrādījās vērtīgāks par to, ko tā ieslēdza.

Iepriekšējais apgalvojums būtu jāprecizē – “vērtīgāks” no modernizācijas, progresa, attīstības aizstāvju viedokļa, taču nekādā ziņā ne no cilvēku, “kurus interesē dzīves romantiskā un mistiskā puse”, viedokļa. Tas pats Mišeners, apcerot spāņu vēstures tumšākās lappuses, nonāk pie negaidīta, bet jebkuram romantiķim visnotaļ saprotama secinājuma: “Kādu vakaru, staigājot pa Avilas aizsargvaļņa mūriem, es domāju: “Ja Spānija nebūtu izdzinusi maurus, tās lauksaimniecība un ražošana plauktu un ziedētu. Ja Spānija nebūtu izdzinusi žīdus, tā tirdzniecības jomā būtu varējusi turēties līdzi Anglijai. Ja tā būtu paturējusi pāris protestantu profesoru, Spānijas universitātes būtu saglabājušas savu agrāko vitalitāti.” Bet tad man nācās atzīt augstāku faktu: “Ja tā nebūtu to visu izdarījusi, viņa šodien būtu labāka Spānija. Bet tā nebūtu vairs Spānija.””

18.gadsimtā līdz ar Burbonu dinastijas sēšanos Spānijas karaļnama tronī sākās arī franču kultūras, modes, ideju, manieru, paražu, pat runas veida imports, kas spāņu sabiedrības augšējos slāņos un intelektuālajā elitē izraisīja krasi polarizētu reakciju. Vieni šīs jaunās vēsmas labprāt uzsūca sevī un kļuva vai nu par modes ākstiem (kārklufrancūžiem) vai franču apgaismības ideju adeptiem. Sauksim viņus par liberāļiem, lai arī Spānijā viņus vienmēr ir nievājoši dēvējuši par afrancesados (pārfranciskojušies spāņi). Citi turpretim (sauksim viņus par tradicionālistiem) šo franču ietekmes ekspansiju uztvēra kā svešu un absolūti nepieņemamu, kas apdraud nācijas identitātes pašus pamatus. Taču ko lai liek pretī franču apgaismības idejām, modei un izsmalcinātajai augstajai kultūrai? Spāņu kultūru? Bet kas ir 18. gadsimta spāņu kultūra, ja ne tās pašas franču kultūras spāniskots variants? Dažās kultūras jomās nav pat tā (piemēram, mūzikā – nosauciet kādu spāņu 18. gadsimta komponistu!). Tā kā augstā kultūra ir franciskuma samaitāta, tradicionālisti franču ietekmei lika pretī tautas kultūru, saskatot tajā īsto, autentisko spāniskumu un spāniskā gara tīro avotu.

Pati par sevi šī parādība nebūtu nekas īpašs; līdzīga veida reakciju mēs redzam arī 18. un 19. gadsimta Vācijā un Krievijā, nemaz nerunājot par mazāku tautu (arī latviešu) reakciju nacionālisma ziedu laikos. Īpašais Spānijas gadījumā ir tas, ka šo spāniskumu viņi lokalizēja sabiedrības zemākajos slāņos, jo īpaši tās marginālajās un puskriminālajās aprindās – čigānos, pilsētu pašpuikās (los majos un los manolos), toreadoros (kuri tajos laikos arī pa lielākai daļai bija čigāni). Jo tālāk no pārfranciskotā Madrides galma, jo labāk; jo primitīvāk, jo autentiskāk. Raupjums, vulgaritāte, neapvaldīts dabiskums kļūst par nepārprotamām spāniskās tīrības zīmēm, jo jebkura augstās kultūras izpausme automātiski ož pēc franciskuma. Šī “aristokrātijas plebejiskošanās”, kā to nosauca Ortega i Gasets, kļuva par vienu no 18. gadsimta spāņu sabiedrības noteicošajiem faktoriem. Ir grūti noteikt, cik lielā mērā spāniskuma identificēšana ar zemāko, marginālo slāņu dzīvesveidu ietekmēja spāņu vērtības, izturēšanās veidu un attieksmi pret pasauli. Iespējams, ka tieši tur meklējamas saknes spāņiem raksturīgajām antipātijām pret likumu ievērošanu un varas autoritāti. 16. un 17. gadsimtā spāņi bija Eiropas “vācieši”; svešinieki viņus uzskatīja par ārkārtīgi likumpaklausīgu, disciplinētu un kārtību mīlošu tautu, gluži pretēji 20. gadsimta spāņiem, kurus angļu vēsturnieks Ians Gibsons raksturo (nedaudz pārspīlēti) kā “tik anarhistiskus, ka pat anarhisms viņiem liekas pārāk organizēts”.

Napoleona iebrukums un tam sekojošais Spānijas neatkarības karš (1808–1814) šķietami pierādīja, ka tradicionālistiem ir bijusi taisnība, – no Francijas nekas labs nav gaidāms. Tas pierādīja arī to, ka Spānijas karaļnams nav spējīgs nedz organizēt, nedz iedvesmot pretošanos. Kad uzbrūkošās franču armijas priekšā demoralizācija pārņēma arī aristokrātiju, militāro vadību un valsts institūcijas, par vienīgo nācijas goda glābēju kļuva “vienkāršā tauta”. Tā pati raupjā, vulgārā, māņticīgi katoliskā, pret visu francisko naidīgi noskaņotā tauta sāka spontāni organizēt niknu pretošanos pilsētās un partizānu karu visā pussalas teritorijā. Deģenerējusies aristokrātija un lepna, cildena vienkāršā tauta – šāds Spānijas paštēls nostiprinājās tieši Neatkarības kara laikā, ko romantisma laikmeta angļu un franču ceļotāji labprāt izcēla, paspilgtināja un savās grāmatās izplatīja pa visu Eiropu. Starp viņiem būtu grūti atrast kādu, kas nepieminētu spāņu zemnieka mierīgo, nopietno, cieņas pilno stāju vai aitu gana atturīgo, bet laipno un draudzīgo izturēšanās manieri. Džordžs Borovs, kurš Spānijā nodzīvoja četrus gadus (1836–1840), pūloties šajā katolisma citadelē izplatīt protestantu Bībeli, savā grāmatā “Bībele Spānijā” visai nievājoši izsakās par spāņu aristokrātiem, uzsverot, ka “zemākās kārtas spānis – vai tas būtu manolo, laukstrādnieks vai mūļu dzinējs – mani interesē daudz vairāk. Viņš nav parasta būtne; viņš ir ārkārtīgi neparasts cilvēks. Tiesa, viņam nepiemīt tāda veida draudzīgums un augstsirdība kā krievu mužikam, kas nelaimē nonākušam svešiniekam atdos savu pēdējo rubli. [..] Spānieša raksturs ir nocietinātāks, viņš ir mazāk gatavs uz pašuzupurēšanos; taču viņam piemīt lepns, neatkarīgs gars, ko nav iespējams neapbrīnot. Protams, viņš ir neizglītots, bet dīvainā kārtā šo zemāko, mazizglītoto slāņu vidū es allaž esmu atradis daudz brīvākus uzskatus nekā starp augstākās šķiras pārstāvjiem.”

Līdzīgu iespaidu Spānija atstāja arī uz franču rakstnieku Prospēru Merimē, kurš Spānijā bija veselas septiņas reizes. Pirmā ceļojuma laikā 1830. gadā viņš rakstīja uz Parīzi savam draugam Albēram Stapferam (pirmajam “Fausta” tulkotājam franču valodā): “Sabiedrības zemākā kārta šeit ir gudra, garīga, pilna iztēles, turpretī augstākās šķiras man šķiet zemākas vēl par Parīzes krodziņu un spēļu namu publiku. [..] Man liekas, ka spāņu kurpnieks var droši ieņemt visaugstākos amatus, bet viņu grands var labākajā gadījumā kļūt par toreadoru. Bet, ja mēs runājam par buļļu cīņām, ziniet, ka tā ir visskaistākā izrāde, kādu vien var iedomāties.”

Pat ubagi zem savām skrandām glabā apbrīnas vērtu pašcieņu, padarot sevi romantiķu acīs par sagrautās, nabadzībā grimstošās Spānijas simbolu, kas, par spīti visam, nepieļaus, ka to pazemo. Kad Vašingtons Ērvings 1829. gadā ierodas Granādā, viņš pie Alhambras vārtiem ierauga “divus noskrandušus kara veterānus”, kas viņa romantiskajā iztēlē tai pašā brīdī pārvēršas par “Zegriju un Abenserrahu pēctečiem”. Šis atklājums liek viņam iesaukties: “Es neesmu vēl sastapis nevienu spāni, lai kāds nabags tas būtu, kas nepretendētu uz dižciltīgu izcelsmi.” Vēl 1906. gadā angļu itālists un Dantes tulkotājs Tomass Okejs rakstīja Ričarda Forda grāmatas “Spānijas lietas” (Gatherings from Spain) priekšvārdā: “Spānis, lai cik nabadzīgs viņš būtu, ir kavaljero un sagaida, ka pret viņu kā tādu arī izturēsies; pat ubagi uzrunā viens otru uz “jūs”.”

Džordžs Borovs, kurš savā grāmatā ar īsti protestantisku degsmi šausta spāņus par viņu fanātisko katolicismu, māņticību un pagānisko “Romas dievietes Maria Santissima” kultu, tomēr ar cieņu atzīmē spāņu īpašo attieksmi pret nabadzību: “Spānijai par godu tomēr jāatzīst, ka tā ir viena no nedaudzajām valstīm Eiropā, kur nabagi nekad netiek aizskarti vai uzlūkoti ar nicinājumu. Pat viesnīcā nabags nekad netiks padzīts no durvju priekšas un, ja arī viņu neielaiž, tad vismaz to aizraida ar labu vārdu, novēlot tam Dieva un viņa mātes žēlastību. [..] Spānijā pat ubags sevi netur par zemāku būtni, jo viņš nebučo kājas nevienam un nezina, ko nozīmē tikt iekaustītam vai apspļaudītam; bet grāfam vai marķīzam diez vai ir iespējams krist iedomīgā lepnībā uz savu paša svarīgumu, jo viņš neatradīs nevienu (ja nu varbūt izņemot savu franču kalpu), kas tam mēģinās pielišķēties vai glaimot”.

Attieksme pret nabadzību, protams, bija tikai viena no daudzajām savādībām, kas romantiķu acīs atšķīra Spāniju no pārējās Eiropas. Sākot ar ainavu un beidzot ar spāņu sieviešu mazajām kurpītēm – viss viņiem likās eksotisks un sajūsmas vai, gluži pretēji, sašutuma vērts. Aleksandram Dimā Āfrika sākās aiz Pirenejiem, un ne jau viņam vienam. Romantiķu radītais Spānijas tēls bija tik valdzinošs un spēcīgs, ka tā ietekme – šis eksotiskais spožums un īpaši eksaltētā rakstīšanas maniere – joprojām ir jūtama teju vai katrā jaunā ceļojumu aprakstā par Spāniju.

Tā jūtama ne vien franču, angļu vai vāciešu ceļotāju aprakstos, bet arī veidā, kā paši spāņi domā par Spāniju. Jo īpaši spilgti tas parādās tā saucamās 1898. gada paaudzes domāšanā. Šajā gadā Spānija karā ar ASV zaudēja savas pēdējās aizjūras kolonijas Kubu, Filipīnas un Puertoriko. Daudzi to uztvēra kā nacionālu pazemojumu un kā kādreiz varenās impērijas pagrimuma (pagrimuma, kas bija sācies jau ar Filipa II Neuzvaramās armādas sakāvi 1588. gadā) zemāko punktu. Šīs “nacionālās traumas” iespaidā veselai rakstnieku, publicistu un intelektuāļu grupai Spānija, tās vēsturiskā “anormālība” salīdzinājumā ar citām Eiropas lielvalstīm un tās atdzimšana kļūst par galveno pārdomu objektu. Spānijas problēma kļūst par viņu personisko problēmu. “Me duele España, (man sāp Spānija)” saka Migels de Unamuno, droši vien ietekmīgākais no 1898. gada paaudzes un latviešu lasītājam vislabāk pazīstamais. Pie šīs pašas paaudzes pieskaitāmi arī tādi rakstnieki kā Asorins, Pio Baroha, Anonio Mačado, Valje Inklans, mazākā mērā – Ortega i Gasets; par tās priekšteci gluži pamatoti tiek uzskatīts tas pats Anhels Ganivets, kurš savu dzīvi labprātīgi beidza 1898. gada novembrī kā Spānijas konsuls Rīgā, ielecot no kuģīša ledainajos Daugavas ūdeņos. Kopīgs viņiem visiem ir tas, ka Spānijas problēmu viņi aplūkoja kā garīgu problēmu un, līdzīgi krievu 19. gadsimta domātājiem, meklēja filozofisku risinājumu konkrētām valsts un sabiedrības problēmām, kuru risinājums bija tīri praktiskās politikas sfērā. Lasot, piemēram, Anhela Ganiveta grāmatu “Granāda skaistā” (1896), pārņem sajūta, ka autoru šajā darbā visvairāk nodarbina jautājums, kā padarīt pilsētu tādu, kas atbilstu Ērvinga un citu ceļotāju radītajam romantiskās Granādas tēlam. Attiecībā uz elektriskā apgaismojuma ieviešanu pilsētā viņš, piemēram, saka: “Svece un eļļas lampiņa Spānijā allaž ir bijuši divi stingri ģimenes dzīves balsti. Šodien šis ģimeniskuma gars iet mazumā vairāku iemeslu dēļ, no kurām nebūt ne pēdējā vietā ir elektriskās gaismas pārmērīga lietošana.” Kādā citā vietā viņš atzīst, ka pēc Napoleona iebrukuma Spānija “būtu varējusi baudīt liberālāku un cildenāku politisko režīmu, ieviest jaunus, gudrus likumus, iedibināt labāku valsts pārvaldi, uzcelt daudzus tiltus un izbūvēt daudzus ceļus, taču tā izvēlējās palikt tā, kas viņa ir – Spānija.” Varoni, kurš stājās ceļā šādai iespējamai nelaimei, viņam simbolizēja tas nezināmais madridietis, kurš pazīstamajā Gojas gleznā stāv izplestām rokām franču soda vienības priekšā.

“Sprediķis ciema baznīcā” ir agrīnākā no Hosē Ortisa Ečagues zināmajām fotogrāfijām. Viņš to uzņēma sešpadsmit gadu vecumā. Hosē tēvs bija andalūzietis, māte – baskiete, un abi nāca no dzimtām ar stiprām militārisma tradīcijām. Bērnībā Hosē sapņoja kļūt par gleznotāju, bet, tā kā vecākais brālis Antonio jau bija izvēlējies mākslinieka ceļu un studēja Parīzē, vecāki nosprieda, ka ar vienu nelaimi ģimenē pietiek, un lika Hosē saprast, ka vēlas, lai dēls ietu tēva pēdās. 1903. gadā Hosē iestājās Gvadalaharas kara inženieru akadēmijā. Gadu pirms tam, Hosē piecpadsmitajā dzimšanas dienā, tēvocis Francisko viņam bija uzdāvinājis 9x12 cm Photosphere markas fotoaparātu. Ar to tad arī ir uzņemts šis fotoattēls.

Fotoattēlā redzamā baznīca atrodas Vigeras ciemā, Lariohas provincē, nedaudz uz ziemeļiem no robežas, aiz kuras sākas lielais Kastīlijas plato. 20. gadsimta sākumā Vigerā dzīvoja ap 1300 iedzīvotāju, kas lielākoties nodarbojās ar lopkopību. Tagad te dzīvo mazāk par 400 iedzīvotājiem, un lielākā daļa darbaspējīgo vīriešu strādā vietējā ģipša fabrikā. Pēc darbadienas beigām viņus var satikt kādā no ciemata trim bāriem, nesteidzīgi malkojam vietējo vino de casa, spēlējam kārtis vai apspriežam pēdējo futbola maču. Baznīca ir atvērta tikai svētdienās mises laikā, bet, kad ievaicājos bārmenim par iespēju tajā iekļūt, viņš tūdaļ izvelk no bāra apakšas atslēgu un ved mani to rādīt.

Daudzus gadus pēc “Sprediķa ciema baznīcā” uzņemšanas Ortiss Ečague apmeklēja šo baznīcu vēlreiz, bet bija tik ļoti sašutis par tajā veiktajiem remontdarbiem (baznīcas iekšpusē sienām bija noņemts baltais kaļķa apmetums), ka vairs tajā neatgriezās. Šodien viņam droši vien būtu vēl lielāks iemesls sašust, jo baznīcas jaunajā, nesen izremontētajā un nolakotajā interjerā viņš diez vai saskatītu kādreizējo Vigeras dievnamu. Daudzo spuldžu gaismā spīd un laistās ne vien jaunā koka grīda un soli, bet pat pārmūrētās akmens sienas. Par to, ka šī ir tā pati baznīca, kas fiksēta pirms 105 gadiem uzņemtajā fotoattēlā, liecina vienīgi kancele. Attēla labajā pusē redzamais transepts vispār aizmūrēts... “Nu un labi, bija tā – tagad ir šitā”, mēģinu kaut kā tikt galā ar savu vilšanās sajūtu. Galvenais, ka draudzes locekļi ir priecīgi par savas baznīcas jauno, spožo interjeru un āmen. Pie altāra noskaitu tēvreizi un dodos laukā.

Ironiskā kārtā tas, ka Spānija ir kļuvusi par normālu Eiropas valsti, kas būvē automaģistrāles, laiž gaisā mākslīgos zemes pavadoņus un atjauno (reizēm, iespējams, pārāk centīgi) vecās baznīcas, lielā mērā ir arī Ortisa Ečagues nopelns. Pēc kara akadēmijas beigšanas viņš kļuva par vienu no pirmajiem trim spāņu armijas lidaparātu pilotiem. 1923. gadā viņš izveidoja un vadīja Spānijā pirmo aviobūves uzņēmumu CASA, bet 1950. gadā kļuva par spāņu pirmās (un tolaik vienīgās) autorūpnīcas SEAT prezidentu. Pirmajā no tiem viņš nostrādāja līdz 83, bet otrajā – līdz 81 gada vecumam. Ar fotografēšanu viņš nodarbojās tikai brīvajos brīžos, kuru, ņemot vērā vadošos amatus divās tik lielās kompānijās, viņam nevarēja būt pārāk daudz (saskaņā ar viņa paša teikto – četras vai piecas dienas gadā).

Taču viņa atstātais mantojums izraisa apbrīnu gan apjoma un tajā ieguldītā darba, gan kvalitātes ziņā. Ja neskaita viņa agrīnos ģimenes locekļu portretus un Marokas perioda darbus (1909–1915), fotogrāfa Ortisa Ečagues “kopotos rakstus” veido četri iespaidīgi sējumi: “Tipi un tērpi” (1930), “Ciemati un ainavas” (1939), “Mistiskā Spānija” (1943) un “Pilis un cietokšņi” (1956). Šīs grāmatas, izdotas greznos iesējumos paša autora dibinātajā apgādā, piedzīvoja nebijušus panākumus (kopumā tika pārdoti vairāk nekā 200 000 eksemplāru, kas tajā laikā Spānijā fotoalbumiem bija kas nedzirdēts) un nostiprināja viņa kā izcilākā spāņu 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfa prestižu.

1916. gadā pēc atgriešanās no Marokas, kas tolaik vēl bija Spānijas protektorāts un kur Ortiss Ečague bija nosūtīts militārā misijā, viņš ķērās pie savas pirmās lielās ieceres realizēšanas. Iecere bija sava laikmeta garam ļoti atbilstoša – iemūžināt spāņu novadu tradicionālos tērpus, pirms tie nav pazuduši pavisam. Svarīgākais šajā uzdevumā bija panākt pilnīgu autentiskumu: “Lai fotogrāfs sasniegtu cerēto, svarīgākais ir iepazīt cilvēkus viņu pašu dzīves vidē, novērot viņu paražas un mēģināt tās iemūžināt. Būtu daudz ērtāk, sekojot daudzu mūsu kinematogrāfistu piemēram, ieslēgties kādā telpā, sadabūt tērpus no tuvākā muzeja un nolīgt profesionālus modeļus. Bet ar šādu metodi mēs nolemtu savu darbu pilnīgi drošam fiasko. Nedz modeļi prastu nēsāt senos tērpus, nedz matu sakārtojums būtu pareizais, nedz arī stāja un attieksme īstā.”

Šīs fotogrāfijas, apkopotas sējumā “Tipi un tērpi”, atstāja savādu iespaidu jau uz viņa laikabiedriem. Ortega i Gasets, kuram Ortiss Ečague palūdza uzrakstīt grāmatai priekšvārdu, salīdzina savas izjūtas ar tām, kas pārņem cilvēku zoodārzā, vērojot eksotiskus dzīvniekus, un saskata portretējamo tēlos zināmu maskētu falšumu. “Vienkāršā tauta”, viņš raksta, “šajās fotogrāfijās izskatās it kā pārsteigta pati par sevi – it kā tā spēlētu kādu lomu, ko speciāli viņai sacerējis kāds erudīts dzejnieks vai, citiem vārdiem sakot, dzīvojot tēlā, ko tai piešķīris kāds cits, kas nav tauta.” Viņaprāt, cilvēku, kas prastu nēsāt šos tērpus ar īstu dabiskumu, Spānijā jau vairs nav un visu pārējo priekšvārdu velta tautas tērpa izcelsmes un evolūcijas aplūkošanai.

Šķiet dīvaini, ka Ortega i Gasets, kurš tik lielu sava mūža daļu pavadīja, domājot par jautājumu “mans Dievs, kas ir Spānija?”, Oritsa Ečagues darbos saskata vienīgi “anahroniskus tērpus, no kuriem tauta jau ir nolēmusi attiekties”. It kā viņš mēģinātu aizbildināties kāda iedomāta eiropieša priekšā, kura rokās, nedod dievs, šī grāmata varētu nokļūt un kurš varētu padomāt, ka Spānijā cilvēki joprojām staigā šādās aizvēsturiskās drēbēs. Tiesa, ikdienā šādus tērpus neviens nevalkāja, bet dažā labā ģimenē tie glabājās skapī vai pūrlādē un īpašos gadījumos tika uzvilkti. Tie glabāja atmiņas par tradīciju – tradīciju, kura, kā uzskatīja 1898. gada paaudzes pārstāvji, ir Spānijas būtības vai, ja gribat, spāniskās dvēseles atslēga un, kuru atmetot, nav iespējama Spānijas atdzimšana. Šādā nozīmē Ortisa Ečagues doma un emocionālā attieksme pret savas fotogrāfijas objektu ir tikpat nozīmīga šo fotogrāfiju daļa kā pats objekts. Taču objekts ir ne jau tērps, bet cilvēks, kuru viņa tērps paceļ virs banālā un ikdienišķā. Ortisa Ečagues kamera savukārt paceļ viņu vēl augstāk ar tīri gleznieciskiem paņēmieniem, piešķirot viņa portretējamiem vienkāršajiem cilvēkiem fascinējošu pašcieņu – līdzīgu tai, kādu izstaro Seviljas ūdens pārdevējs vai olu cepēja Velaskēza gleznās. Protams, to var saukt par tēla idealizāciju, bet Ortiss Ečague nekad arī nav apgalvojis, ka viņu kā fotogrāfu interesētu objektīvā realitāte. Šajā ziņā viņš ir tipisks 1898. gada paaudzes pārstāvis, kaut arī pats nekad sevi šim strāvojumam nav pieskaitījis. “Kas ir Spānija?” – 1898. gada paaudzes centrālais jautājums – viņiem bija jautājums par Spānijas ideju, par tās būtību, saknēm un vietu pasaulē. Ortisa Ečagues četri sējumi ir viņa atbilde uz šo jautājumu. Pamplonas universitātes Fotogrāfijas fondā, kur glabājas vairāk nekā tūkstoš Ortisa Ečagues fotogrāfiju oriģināli un ap divdesmit pieciem tūkstošiem negatīvu, fonda vadītāja Asunsjona Domenjo Martinesa man norāda uz tīri sižetiskām paralēlēm viņa fotogrāfijās un 1898. gada paaudzes literātu darbos. Atšķīrusi albumā lapu, kurā redzama fotogrāfija “Veheras vējdzirnavas”, viņa lasa man priekšā fragmentu no Asorina ceļojumu apraksta “Dona Kihota taka”: “Pūš nikns, nevaldāms vējš; vējdzirnavu četras buras ir nostiepušās. Spārni jau palēnām griežas, jau griežas. [..] Torņa augšējā stāvā ir mazi lodziņi, pa kuriem paveras ainava. Vecie dzirnavu gaņģi griežas ar vienmuļu rūkoņu. Es lūkojos pa vienu no šiem lodziņiem uz plašo līdzenumu – bezgalīgo, sarkano, vietumis zaļgano līdzenumu; iedzeltenie ceļi izgaist garajos līkločos, tālumā mirdz māju baltās sienas; debesīs savilkušies tumši mākoņi; nogrand negaiss. Un pa taku, kas vijas augšup kalnā, tuvojas pulciņš sievu; tērpušās sēru drānās, apsegtām galvām viņas šajā rītā – ir gavēņa piektdiena – devušās laukā no mājas, lai noskūpstītu kājas Viljahosas Kristum kādā attālā svētnīcā; lēnas, melnas, domīgas, skumjas, viņas pašlaik soļo pāri tuksnesīgajam, sarkanbrūnajam līdzenumam...”

Fotogrāfija “Veheras vējdzirnavas” droši vien daudziem liksies ļoti spāniska vējdzirnavu dēļ. Ja vējdzirnavas, tad Dons Kihots – skaidrs kā diena. Visai 1898. gada paaudzei piemita kopīga apsēstība ar Donu Kihotu; viņi bija tuvu tam, lai uzskatītu, ka Dona Kihota mīklā slēpjas viss Spānijas atminējums, tās spēks un vājums. Šai paaudzei piemita arī kāda ar Donu Kihotu kopīga iezīme – šis skumji sapņainais, pagātnē vērstais skatiens. Iespējams, ka Asorins citētajā fragmentā apraksta ainu, ko tiešām redzējis pa Lamančas vējdzirnavu augšējā stāva lodziņu. Taču tikpat labi viņš varētu būt izdomājis šo ainavu ar vējdzirnavām, negaisa mākoņiem un melnā tērpušamies sievietēm, jo tajā ir kaut kas tāds, kas izsaka viņa smeldzīgo Spānijas izjūtu – izjūtu, kas ir radniecīga sapnim... sapnim par pagātni.

Arī Ortiss Ečague “Veheras vējdzirnavas” vispirms droši vien ieraudzīja savā prātā un pēc tam to nofotografēja jau kā uzstādītu inscenējumu. Dramatiskie negaisa mākoņi pavisam noteikti ir uzkopēti no cita negatīva un pati fotogrāfija pēc attīstīšanas rūpīgi pielabota ar retušēšanas palīdzību. Tāda bija viņa darba metode, tā viņš strādāja kopš savas pirmās fotogrāfijas “Sprediķis ciema baznīcā” (arī tā, protams, ir inscenēta aina, kurā, ņemot vērā vājo apgaismojumu, baznīcēniem bija jāsastingst vismaz uz 20-25 sekundēm) līdz pēdējai. “Viņš bija fotogrāfs ar gleznotāja dvēseli,” saka Asunsjona. Tieši to daudzi viņam pārmeta, kaut arī viņš pats noliedza jebkādu apzinātu gleznieciskošanas manieri un iebilda tiem, kas viņu pieskaitīja pie piktoriālistiem. Uz kāda žurnālista jautājumu, vai viņš savos darbos mēģina imitēt glezniecību, Ortiss Ečague atbildēja: “Nekritīsim pārspīlējumos. Ļausim, lai fotogrāfija paliek tajā pieticīgajā vietā, kas tai pienākas.”

Tomēr liekas, ka fotogrāfs, šādi apgalvodams, krīt pieticības grēkā. Viņa fotogrāfijas neapšaubāmi ir ļoti gleznieciskas; viņa trapistu mūku sērija, piemēram, izskatās gluži kā Surbarana gleznu kopijas. Kā viņš to panāca? Ortiss Ečague strādāja gumijdrukas tehnikā ar fotopapīru, ko gadsimtu mijā bija radījis franču inženieris Teodors Anrī Fresons. Šo papīru klāja vairākas (parasti četras) pigmentēta želatīna kārtas ar dažādu gaismjutības pakāpi – jūtīgākā augšpusē un vismazāk jūtīgā apakšā. Katrs pigmentētais slānis sacietē atšķirīgi, atkarībā no saņemtā gaismas daudzuma un intensitātes.

Fotogrāfiju attīstīšana (jeb, pareizāk sakot, iespiešana) uz Fresona papīra bija ļoti darbietilpīgs process. Tā kā fotopalielinātāja spilgtās gaismas ietekmē tas mainīja savas īpašības, no pirmā negatīva taisnā ceļā iegūt palielinātu attēlu uz papīra nebija iespējams. Tādēļ negatīvu vispirms kopēja uz stikla vai caurspīdīga plastikāta, iegūstot pozitīvu. Tālāk šo pozitīvu palielināja līdz vajadzīgajam gatavās fotogrāfijas izmēram un kopēja uz parastā fotopapīra, iegūstot otru negatīvu. Pirms attīstīšanas Fresona papīru sensitivizēja, uz pāris stundām iemērcējot to kālija bihromāta šķīdumā, un pēc tam nožāvēja. Kad papīrs bija sauss, to uzlika virsū palielinātam negatīvam un zem preses uz 10–40 minūtēm izliktas saules gaismā. Pēc tam eksponēto fotopapīru apstrādāja speciālā vanniņā, lejot tam virsū 24–34 grādus siltu ūdeni, kas sajaukts ar smalkām zāģu skaidām. Zāģu skaidas noberza no papīra nesacietējušo (gaismas mazāk skarto) želatīnu kopā ar pigmentu. Mazgāšanu pārtrauca, kad fotoattēla pustoņi bija ieguvuši vēlamo nokrāsu. Visbeidzot, vēl mitro papīru apstrādāja ar otu vai vates gabaliņu, mīkstinot pārlieku melnos toņus vai padarot gaišākas ēnas.

Šādā veidā ir tapušas gandrīz visas Ortisa Ečagues fotogrāfijas. Aplūkojot to oriģinālus, var redzēt, ka katra no tām izskatās tikpat lielā mērā pēc roku darba kā mecotintas grafika vai akvarelis. Tiem piemīt fantastiska tonālā, nianšu bagātība un dziļums. Viņa fotogrāfijas ir vienlīdz interesantas kā mākslas darbi un kā laikmeta dokuments. Protams, tās nekādi neiekļāvās modernās, “objektīvās” fotogrāfijas straumē ne estētikas, ne tēmas ziņā, un nav brīnums, ka gandrīz pusgadsimtu Ortisa Ečagues fotogrāfa devums bija tikpat kā aizmirsts. Spāņiem daudz labāk patika viņa ražotās modernās SEAT automašīnas nekā smeldzīgi vientulīgās ainavas un patētisko, smieklīgi vecmodīgo tautas tipu galerija. Nedz tās iekļāvās modernos interjeros, nedz derēja Spānijas tēla mārketēšanai starptautiskā tūrisma tirgū.

Amerikāņu rakstnieks Bajards Teilors 19. gadsimta vidū, apceļojis musulmaņu zemes, ceļojuma beigās iegriezās arī Spānijā. 1852. gada novembrī viņš diližansā devās no Seviljas un Granādu, kas, ņemot vērā Spānijas ceļu stāvokli, bija kārtīgs trīs dienu brauciens. Visas trīs dienas gandrīz bez apstājas lija lietus, diližanss ik pa laikam iestiga dubļos, taču tas netraucēja Teiloram gremdēties pārdomās par šīs kailās, kalnainās zemes dīvaino pievilcību. Savā grāmatā “Saracēņu zemes” viņš raksta: “Pašā šīs ainavas tukšumā un vientulībā bija kaut kas cildens, un tā mani valdzināja tāpat, kā valdzina tuksnesis. Patiesību sakot, kopš izbraucu no Seviljas, daba nav mani lutinājusi ar krāšņiem skatiem, laiks ir bijis bezgala draņķīgs un ceļojums kopumā – ne īpaši patīkams; tomēr šī zeme uz mani iedarbojas ar pagalam fascinējošu spēku, ko es pats lāgā nesaprotu.”