Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sanfrancisko 45. starptautiskais kinofestivāls no “iekšpuses”: preses centra darbinieka dienasgrāmata
16. aprīlis
No rīta nevaru atrast vietu, kur atstāt mašīnu, es braucu pa ielu, cirkulēdams ap mērķi. Pirms filmas satieku George Gund III ar milzīgām uzacīm, uzķemmētas tās droši varētu būt 3 cm garas. Man liekas, ka viņš ir festivāla padomes priekšsēdētājs vai kaut kas tādā garā. Julians saka, ka tā mūsu ēka pieder viņam. Kā jau Sanhosē Sharks īpašnieks, viņš staigā Sharks sporta jakā ar Sharks nozīmīti un kuļķeni, uz kuras ir liels Sharks logo. Ja viņš tāds čāpotu pa ielu, es nodomātu — kāds jocīgs onkulis. Taču pirms dažām dienām redzēju, ka mūsu grāmatvedis kopē viņa izrakstīto čeku par 68 tūkstošiem dolāru. Rāda Failan, filmu no Dienvidkorejas, pēdējās 15 minūtes visi šņukst. George Gund III arī esot bijis slapjiem vaigiem. Decasia — ceļojums hipnotiska ritma un pulsācijas pasaulē. Saundtreks rakstīts speciāli filmai, 55 cilvēku stīgu orķestra spēlēts. Minimālistiska, ļoti atmosfēriska, nedaudz biedējoša mūzika. Man patīk.
Regulārā 5 o’clock sapulce. Pļāpājam par filmām. Es saku, ka man patīk dokumentālā filma par Pjēru Paolo Pazolīni. Labi uztaisīta filma. Varbūt pat speciāli nedaudz piešnitēta, lai patiktu mūsdienu antiglobālistiem. Vispār nezinu — sešdesmito gadu komunistiem vēl bija kaut kāda ticamība. Tagad tas viss ir sabrucis. Bet Pazolīni, protams, kā jau gejs, kā jau dzejnieks, kā jau komunists, kā jau progresīvs cilvēks, nebija pārāk piesaistīts realitātei. Viņš ģenerēja domas un idejas.
Ofisā ir pienācis fakss no Pazolīni filmas režisores Betijas: “Once again San Francisco film festival slips through my fingers." [1. Atkal Sanfrancisko filmu festivāls izslīd man caur pirkstiem (angļu val.).] Rakstīts angliski, lai gan īstenībā itāliski, valoda lido tik poētiski — pārspīlēti, emocionāli. Smejamies un cenšamies to lasīt ar itāļu akcentu.17. aprīlis
Šorīt aizeju uz filmas Fulltime Killer press screening. Mūsu publiciste atkal sūdzas, ka mums nav pareizais press screening saraksts, es vakar to pieprasīju, taču ir izdrukāta aiznākošā nedēļa. Man vienalga, es apsēžos un skatos filmu. Tāds asiņains melnās komēdijas un farsa sajaukums. Aktieri ir ok, scenārijs sūdīgs, bet viss ir skaisti. Man patīk. Vienīgi vēlētos nedaudz vairāk mūzikas, bet varbūt tas tikai tā — Holivudā. Rītā laikam neko jēdzīgu nerādīja, nezinu, jāapskatās.
Katra otrā praktikante ir žīdiete, un no Latvijas. Cady Sherman, laikam vecvectētiņš — jā, viņš atbēga no pogromiem. Hmm, vai tiešām no Latvijas pogromiem? Jā, jā. Carry, arī laikam vecvectētiņa ģimene — mēs domājām, ka viņš ir no Ungārijas, taču nē, izrādījās, no Latvijas. Prasu Mirandai — Miranda, tu taču esi latīņu izcelsmes un strādā itāļu restorānā? — Nē, es esmu poļu žīdiete. Man tikai tētis amītis, mammas vecāki tik konservatīvi, ka nebija ieradušies kāzās. Oi!
Palestīnieša īmeils: “Sveiki visiem... Pārsūtu sekojošo meilu, ko šorīt saņēmu no mūsu uzaicinātā palestīniešu viesa (viņa filma The Inner Tour). Pa vidu diezgan reālam haosam, kas ir viņam visapkārt, viņš joprojām izmisīgi cenšas atbraukt uz Sanfrancisko. Jums jāpiekrīt, tas iedarbojas visai atskurbinoši., lai neteiktu vairāk. Mišela ————-
Forwarded Message From: “raed andoni” <>
Date: Sun, 07 Apr 2002 10:40:29 +0300
Subject: Ceļojuma jautājumi. Dārgā Mišela, joprojām esmu Betlēmē, šī pilsēta, kā tev redzams, ir pilnībā veco/jauno Izraēlas tanku ielenkta, patiesībā es un mana tauta dzīvo totālā aplenkumā un komendantstundā daudz slaktiņu notiek visapkārt un visur Palestīnā. Joprojām meklēju iespēju tikt uz Jordānu, es ceru, ka drīz to nokārtošu, var būt, ka lidojums aizkavējas vai tiek atcelts, es tevi informēšu par visu.
P.S. Izraēlas tanki sabojāja p-ol.com serverus, bet es joprojām varu saņemt īmeilus caur . Ja man izdosies atstāt Palestīnu, būšu laimīgs aizkavēties līdz 28. datumam, lai piedalītos paneļdiskusijā par filmu radīšanu bēgļu pasaulē. Ziņošu par visām izmaiņām. Ar cieņu, Raeds Andoni.
Secret ballot — interesanta filma par Irānu. Lai arī kāda tur ļaunuma ass, taču izskatās, ka Irānā pašā notiek lēna demokratizācija. Sieviete, atbildīga par pārvietojamo vēlēšanu kasti. Aina nelielā ciemata laukumā: viņa saka onkulītim, kurš izlicis savu preci uz ratiņiem: “I need your ID before you vote — You need to buy something — I don’t need anything — Well, then I don’t need to vote." [2. Man jāredz jūsu dokumenti, pirms jūs balsojat. — Jums kaut kas jānopērk. — Man neko nevajag. — Labi, tad man nav jābalso (angļu val.).]
18. aprīlis
Šorīt atkal press screening. Noskatos The Inner Tour no Izraēlas par Palestīnas arābiem, kuri pēc 48. un 67. gada bija spiesti pamest savas mājas. Skumji jau, bet nekad nevarēšu saprast, kā var 50 gadus dzīvot bēgļu nometnēs. Un tā nenormālā reliģiozitāte — kaut kāds kulturāls bezdibenis starp mums.
Cet Amour-la — mīļākais lupata. Nez cik reizes jauki smaidot, X saka: tu esi liela nulle, tu neesi nekas. Pirmais apburošais smaids — oh, tik jauki, otrais, jā, tas ir skaisti, trešais — nu jā, kā vienmēr, ceturtais — please [3. Lūdzu (angļu val.).], kaut ko jaunu, kaut ko neredzētu. Viņa vietā varētu būt krēsls. Nekādu emociju, tik bērnišķīgs idiotisms. The Triumph of Love — Mira Sorvīno ir smuka, Bens Kingslijs tēlo tā, it kā lasītu no aizkadrā nolikta plakāta. Nezinu, vai ar šo filmu viņi leposies, droši, ka arī nenožēlos, drīzāk — aizmirsīs. Abās šodienas filmās galvenie varoņi vīrieši smukulīši bez jebkādām emocijām vai intelekta. Braucu mājās vienā autobusā ar Mihailu Lemkinu. Viņš saka — šī filma tik garlaicīga, visu, ko viņa gribēja izteikt, viņa izteica ar vienu acu skatienu, tas bija jauki, bet pēc tam nekā neattīstījās. Interesanti, ka Bertoluči producētā filma nedaudz atgādina Pazolīni veco filmu Teorēma, kuru arī rādīs — par svešinieku, kurš savaldzina visu ģimeni.
19. aprīlis
Kārtējais rīts, kārtējie meklējumi, kur atstāt mašīnu. Noskatos Yvan Attal — My Wife is an Actress. Žēl tomēr to žīdu, visa identitāte atkarīga no tā, vai tev ir vai nav priekšāda. Es varu būt vienkārši baltais, vienkārši eiropietis, bet viņi — līdz ar reliģiju izzūd arī viņi, viņi pārvēršas par parastiem, tumsnējiem ļautiņiem. Franči, kā vienmēr, tikai mīlējas un smēķē un strīdas.
Poļina no krievu avīzes saka: “Ziniet, es nemaz nevaru sakoncentrēties uz filmām. Vakar biju uz Rostropoviča koncertu. Ai, nabadziņš, laikam jau pēdējo reizi viņu redzu, viņam tik grūti, pašās beigās jau seja pavisam sarkana. Oh, es esmu pilnīgā ekstazē, nevaru nomierinaties!”
Darba haoss, rīt pārvācamies uz Kabuki. Jādara miljons bezjēdzīgu lietu. Skumji skatos uz Natāliju un saku, ka nevaru strādāt, jo viņa ir tik skaista. Natālijas Dugandzicas tētis pārbēdzējs, mamma arī.
Braucot uz mājām, piestāju pie okeāna, pavēroju viļņus, atceros, kā mamma Maui, skatoties divdesmitmetrīgos viļņus, teica: “Tie ir tik nomierinoši.” Saprotu, ka mašīnā sēdot nenomierināšos, jāpārģērbjas un jāpastaigā pa pludmali. Uzvelku zaļās bikses, sarkano sporta svīteri, pufaiku. Sarkanais svīteris pēdējā laikā kļuvis mīļš. Kabatā iebāžu aliņu. Pludmalē pūš vējš, ir tukšs, pelēks, bango viļņi. Dzeru alu, vēdinos, domāju par to, ka viss ir sūds. Eju. Krasts, krauja, klintis ar restorānu, putnu apdirstas klintis okeānā. Alus ir vislabākais draugs. Tiklīdz pagriežos atpakaļceļam, sāk gāzt lietus. Man nekas nav pretī, gribu, lai stihija mani izmērcē un izpluina. Es ļaujos. Acis aizvēris, eju pret vēju un lietu, seju dauza lietus lāses, bikses sāk lipt pie stilbiem, eju un jūtos laimīgs. Cik nodrāzts vārds, bet tieši šajā mirklī, tieši uz šo brīdi man nepastāv nekas cits, tikai šīs slapjās bikses, aukstais vējš uz sejas, un lietus lāses uz lūpām. Pārgājis mājās, protams, klausos Antonio Carlos Jobim. Alus vairs nav, ēdu rupjmaizi ar sieru un cenšos nedomāt.
Šodien pārvācamies uz Kabuki. Ierodos 9, sāku krāmēt visus preses materiālus kastēs. Piekrāmēju 9 kastes. Tad atslēdzu visu tehniku, salīmēju stikerīšus — šis vads iet šajā VCR, šis vads iet TV. Failu skapis ir visbriesmīgākais — smags, atvilktnes tam nevar izņemt. Knapi uzstīvējam to uz ratiņiem, tad cauri visam pagrabstāvam, apskrāpējot stenderes, ar grūtībām iespiežamies liftā, uz pirmo stāvu, tad četratā ieceļam to busiņā.
Kabuki mums iedalīta astotā kinozāle — mūsu ofiss — mazs pleķītis starp pirmo rindu un ekrānu.Mēbelēm bija jābūt starp 9 un 11, pēc tam — starp 12 un 3. Protams, tās parādās tieši 2. Man vairs te nav ko darīt. Kompjūterists Maikls saslēgs kompjus, mums te vēl gaisma jāievelk, citi lai nodarbojas ar sīkiem krāmiem — rīt festivāla atklāšana, nezinu, ko lai velk mugurā. Biju nodevis drēbes pie vietējā ķīnieša ķīmiskajā tīrītavā. Nu haoss kaut kāds — ja to mūsdienās sauc par izgludinātu kreklu, tad mana ticība ķīniešu darba tikumam ir sagrauta. Sēžu vienās apakšbiksēs un gludinu kreklu. Atklāšanā domāju izskatīties casual cool. Ideālais variants būtu — dārgas jahtas īpašnieks — baltas bikses, kapteiņa žakete ar uzšuvēm, krekls, lakatiņš ap kaklu, formas cepure un kāds konjaciņš. Bet jāiztiek būs vien ar balto bikšu un melnās žaketes kombināciju. Mokos ar šlipses siešanu — ar vienu aci lasu Vindzoras mezgla siešanas instrukcijas no interneta, ar otru aci skatos spogulī un cenšos savaldīties. Atklāšana — 13.Pēc tam party SF design center.
Vakar festivāla atklāšanas pārtijā bija gan ko dzert, gan ko ēst.22. aprīlis
Šovakar pamodos ap 10, paņēmu velosipēdu, braucu uz klubu, piesienas policisti — tu taču zini, ka tev vajag gaismiņu? Izdzeru mazo pudelīti viskija. Klubs jauks, izdejojos pie roots reggae, atpakaļ minos dziedot dziesmiņas. Šodien Mika Kaurismeki staigā apkārt tāds nepieņemts, kāda festivāla darbiniece saka: “So, you are from Norway?” — “No, close actually, from Finnland." [4. Vai jūs esat no Norvēģijas? Nē, patiesībā diezgan tuvu, no Somijas (angļu val.).] Ārā no 1 līdz 3 notika japāņu ķiršu pumpuru svētku parāde: liekas, esmu atskatījies pusplikus japāņus ar gurnautiem un cellulīta apsēstām pakaļām. Wild Bees režisors no Čehijas ir atbraucis no austrumkrasta līdz rietumkrastam. Oh, Montana, tur tik skaistas klintis, un, ziniet, pa nakti es paliku indiāņu rezervātā!
Vakarnakt neliela afterparty Tosca privātajā daļā. Parādās ari Nikolass Keidžs ar draugiem, īpašniece pasaka, sorry, bet te jau aizņemts, Nikolass nozied.
26. aprīlis
Šovakar izdalījām apbalvojumus. Šons Penns skrien pīpēt ik pēc 15 minūtēm — somebody got me drunk yesterday, I think it was me. [5. Kāds mani vakar piedzirdīja. Šķiet, tas biju es pats (angļu val.).] Vorens Bītijs ierodas ar sievu, ļoti asprātīgi, kā vienmēr, noliek apkārtējos. Kevins Speisijs savu “draugu” atstājis viesnīcā, runā ilgi un apvelta mūs ar skaistiem smaidiem. Šārona Stouna runā muļķīgi, vīrs tāds pastulba izskata, bet tas nekas — viņai caur svārkiem redzamas apakšbikšeles. Es pļumpēju vodka martini un flirtēju ar Natāliju.27. aprīlis
Vakarā notiek regulārā iedzeršana. Izpļumpēju pāris aliņus, tad pāris glāzes vodkas. Sarunājam atkal braukt uz Tosca. Tur pilns, skaļš. Ar Iris Avelar piesēžamies pie letes. Pļāpājam par Meksiku, izdzeram Long Island ice tea, jūtos nedaudz apreibis. Vēlāk parādās arī pārējie cilvēki. Piesēžam pie galdiņa, par kaut ko pļāpājam, par kaut ko smejamies. Šons Penns iznāk no privātās istabas, paskatās apkārt, nozūd. Mirkli vēlāk pie blakus galdiņa piesēžas četras maucīga paskata sievietes. Pāris minūtes vēlāk Šons Penns ātri un mērķtiecīgi viņām pievienojas. Ir jau vēls, bāru taisa ciet, palieku pie Krisa, jo negribas ar veļļuku mīties uz mājām.28. aprīlis
No rīta pamostos pie Krisa, 9:30 viņam jābūt darbā. Es šodien nestrādāju. Sēžu, ēdu beigeļus ar cream cheeze. [6. Kausētais siers (angļu val.).] Dzeru tēju. Pļāpāju ar brīvprātīgajām meitenēm. Gaidu 12:00 — gribu aiziet uz Romāna Kopolas filmu CQ. Pārēdos beigeļus, tēju vairs nevaru iedzert, alkoholu vēl nedod. Kinozālē Rodžers Garsija man prasa: paklau, vai te varētu rezervēt pāris vietiņas? Džordžs Lūkass domā atnākt apskatīties filmu, es pametu somu uz krēsla un tešos uz Publicity Office, saku fotogrāfam — zini, Džordžs Lūkass tūlīt būs te. Lūkass atnāk ar saviem audžubērniem — normāli — kokakola un popkorns, apsēžas. Pēc pāris minūtēm parādās arī Frensiss Fords Kopola gaiši zilā uzvalkā. Šie papļāpā, sākas filma. Pirms CQ rāda Kopolas sievas īsfilmiņu par to, kā tapa filma. CQ pati ir diezgan stilīga, taču sāpīgi nedzīva filma, ir šādi tādi labi brīži, bet nejūt asumu, nepavelkos — vajadzētu labāk editēt. Pec filmas Romāns atbild uz pāris jautājumiem: jā, saundtreku varēs nopirkt, jā, man patīk Barbarella. Īsta hoopla sākas, kad Lūkass un Kopola nāk ārā no zāles — autogrāfus, mūsu abi fotogrāfi knipsē vienā knipsēšanā. Paskatos, apdomāju savu pozīciju pasaulē attiecībā pret šiem diviem indivīdiem. Tikuši ārā no kino, viņi mierīgi aizčāpo pa ielu, laikam uz garāžu. Šodien neko vairs negribu redzēt, jūtos nedaudz lipīgs, minos uz mājām mazgāties — vakarā atkal jādzer un jāmēģina tikt uz Godāra filmu. Godāra filma In Praise of Love — franciski kašķīga citātu kolāža, tīksmināšanās par savām intelektuālajām spējām, kaut kādas pretenzijas un pārākumi pār amerikāņiem, bet reāli — impotence. Smieklīgi, bet Amerikā par Lepēna tipa politiķiem nebalso, un sinagogas neviens nededzina. Pūstiet laimīgi!29. aprīlis
Nogulšņāju dienas lielāko daļu, nāk miegs — regulāri iemiegu ap kādiem 2, 3 no rīta. Ārā silts, saulains, nekādi nevaru pagulēt. Jūtos vainīgs, jo man brīvdiena, nestrādāju. Aizminos uz La Spagnola, austrāliešu filmu par spāņu/itāļu imigrantu dzīvi Austrālijā sešdesmitajos gados. Graujoši skaista spāniete. Pēc filmas q & a [7. Jautājumi un atbildes (angļu val.).] ar režisoru. Izrādās, ka Melburna ir otra lielākā grieķu pilsēta. Oficiālajā kultārā tiek reprezentēti pārsvarā anglosakši, un ir bijis grūti uzņemt filmu, kurā lielākā daļa dialoga notiek spāniski un itāliski. Ar grūtībām panācis, lai filmā paliktu divas ainas — viena, kur galvenā varone virtuvē izdara abortu, un otra, kur tajā pašā virtuvē galvenās varones māsa pašapmierinās ar cukīni. Pēc filmas aizskrienu uz mūsu ofisu, iztempju ginesu, apēdu pāris maizītes ar franču sieru un eju uz Somewhere on Earth — nepanesami garlaicīgu japāņu filmu. Filmas galvenā varone, meitene vārdā Koma — un tik tiešām, filmu skatoties, tiek sasniegts komatozs stāvoklis. Pēc filmas režisors atbild: tā aina ar bisi, es īsti nezinu, kāpēc tā ir filmā. Fuck it [8. Pie joda! (angļu val.)], es baidos sajukt prātā, minos uz mājām, pa ceļam izdzeru divas glāzes šokolādes kokteiļa ar putukrējumu.
2. maijs
Festivāla pēdējā diena. No rīta ceļos 7, saģērbjos, braucu uz mūsu closing press konferenci. Tas viss notiek tādā jocīgā hotelītī. Sky vodkas 10 000 balvu savāc čehs Bogdans Slama un viņa filma Wild Bees. Es to neredzēju. To padzirdējusi, Emīlija Judsone sāk stostīties un kļūst gandrīz histēriska. Beidzot saprotu: viņa Bogdanam bija sarunājusi palikšanu Manhatanā pie savas draudzenes un tagad jūtas ļoti priecīga. Kad beidzas konference, apsēžos, uzēdu sparģeļus, biezpiena pankūciņas ar ievārījumu, vēl sparģeļus. Oh, garšīgi! Aizbraucu mājās, paguļu līdz 3, tad atkal ģērbjos, sienu šlipsi, braucu uz Castro teātri, kur notiks Vudija Allena jaunās filmas Hollywood Ending pirmizrāde.
Karls Spencs ir pilnīgi piekodies, taisa grimases un bučo sievietes un vīriešus pēc kārtas. Roxanne tempj šampi no kakliņa un ik pa brītiņam, svilpienu un sajūsmas aplausu pavadīta, kāpj uz ķeblīša, lai paziņotu, ka šis ir vislabākais festivāls ever. Nez no kurienes parādās divas tortes, laikam kāda dzimšanas diena, jo atceros, ka tika pūstas svecītes. Torte garšīga, šokolādes. Ap šo laika Tosca ir pārpildīta, visi ir iereibuši, es pļumpēju kārtējo Long Island ice tea. Tiek ienestas arī picas; veģetārā, protams, kā jau vienmēr, pazūd visātrāk, es vairs īsti nefiksēju ne laiku, ne telpu. 2 naktī Roxanne atkal rāpjas uz ķeblīša, lai paziņotu, ka viss or over, ka jātaisās ciet un jāiet uz mājām, un laikam atkal tika spiegts un svilpts. Mājās ievēlos 4 no rīta.