Sohbet

“Allāhu akbar…” [1. Dievs ir jo liels] atveru acis, jo tajās spīd nekaunīgi spožā dienvidu saule. Vai varbūt tomēr vainojams azāns - agrais rīta aicinājums uz lūgšanu, kura gari stieptais sauciens pārskan apkārtni ik dienu piecas reizes. Nē, tomēr šķiet, ka azāns diez vai būs pie manas agrās pamošanās vainojams; pie tā pamazām pierod, tāpat kā pie vilciena sliežu tuvuma dzīvesvietai – katru dienu šajās skaņās klausoties, tās kļūst par šūpuļdziesmiņu, bez kuras vairs nevar iemigt. 

Brokastīm izdodas sarūpēt ierasto balto sieru, olīvas, nedaudz svaigu dārzeņu. Varētu atrast vakardienas maizes kancīti, tomēr nē – došanās pēc svaigās baltmaizes vai kraukšķīgajiem simit [2. Mazas baltmaizītes, pārkaisītas ar sezamu.] ritulīšiem jau pieder pie ikrīta rituāla. Tepat aiz stūra ir maiznīca. Tomēr zinu, ka tik ātri vēl pie brokastu galda nesēdīšos. Rīta laiskums un sohbet [3. Patērzēšana jeb vieglas sarunas.] arī pieder pie turku ikdienas rituāla. 

Pie avīžu kioska, izstiepis mazliet lamzacīgās kājas, uz maza beņķīša sēž Mehmets, kūpina cigareti un no mazas stikla glāzītes lēnām malko brokastu tēju. Uzreiz redzams, ka Mehmets gaidīt gaida kādu, kuru Allāhs sūtīs viņa virzienā – šorīt mēle vēl nav sarunās īsti ielocīta. Selamim Aleykum un draudzīgā sveicienā paceltā roka ir tam tiešs pierādījums. Aleykum Selamim  – bilstu es un uzmetu acis svaigo avīžu žūksnītim. Lai piedod turku preses magnāti, bet, manuprāt, viņu prese ir vienkārši daudzi dzeltenās preses paveidi, kuri atšķiras tikai pa toņkārtām. Pirmajā lapā starp korektajām politiskajām ziņām gandrīz vienmēr var pamanīt arī kādu pusatkailinātu vietējo ekrāna dīvu, kāds atkal ir pieķerts lepnā kūrortā kopā ar mīļāko; netrūkst asiņainu ainu – teroristu bumbu sprādzieni, zemestrīces un citas stihijas, kādas provinces pilsētiņas iedzīvotāju politiskās nesaskaņas ar vietējo pašvaldību... Tomēr reti var redzēt ļaudis pārāk iedziļināmies laikrakstos – parasti tos pie tējas tāpat vien pārlapo un aizmet. 

Mehmetam ir maza bēda par kārtējām negācijām laikrakstos. Pēc ierastā Nasilsin? Sāg ol. Ben de ijij im! [4. "Kā Tev iet? Paldies. Man arī labi!" - pat ja pretjautājums no manas puses nav izskanējis.] seko runas par gaidāmo karstumu, par to, ka vakar televizorā redzēts un dzirdēts kaut kas par manu valsti – Litvanija, un mans kārtējais skaidrojums, ka Latvija un Lietuva ir tikai kaimiņvalstis, nevis apvienotā karaliste. Pa ceļu tipina mūsu mājas durvju sarga bērneļi un nočivina gaišu un trīsbalsīgu “Dace abla, selam!” [5. Abla - lielā māsa, cieņu apliecinoša uzruna.]

Beidzot esmu savu mērķi – maizes bodīti sasniegusi, tur jau drūzmējas raiba svaigas maizes tīkotāju publika. Aiše, durvju sarga sieva, ietinusies lakatā, kupliem brunčiem mugurā. Viņai tiek pasniegta liela plastmasas kulīte, pilna ar smaržīgo pirkumu – no viņas galda ēdīs daudzas mutes, un maizes šķēlīte šai ģimenei diez ko bieza nevarētu būt. Viņi pārsvarā pārtiek no pārējo mājas iedzīvotāju ikmēneša iemaksām par mājas un apkārtnes uzturēšanu kārtībā, kā arī no žēlastības dāvanām. Nezinātāju var mulsināt daudzās zelta rokassprādzes, kas pie katras Aišes kustības spalgi nodžinkst. Tomēr tas nav bagātības apliecinājums, tikai savdabīgs nabadzīgāko sieviešu pārnēsājamais bankas konts. Pēc senas tradīcijas, ar savu sievu neapmierinātam vīram atliek tikai trīsreiz skaļi pateikt: Defol! [6. Pazūdi!] un sievai teciņus jādodas prom no mājām uz visiem laikiem, paņemot līdzi tikai to, kas mugurā. 

Blakus Aišei stāv Ipeka – simpātiska meiča, kas maģistra grādu literatūrā ieguvusi pagājušajā ziemā kādā populārā Amerikas augstskolā. Uz Ameriku viņa aizbrauca kopā ar savu iecerēto, kurš bija citas turienes augstskolas students. Bagātāko ģimeņu atvašu studijas ārzemēs nepavisam nav retums. Spožākās smadzenes nereti dod priekšroku arī turienes sakārtotajai algu politikai un karjeras iespējām, neriskējot paļauties uz tēvtēvu tradicionālo cerības formulu Inšallah[7. Ja Dievs būs lēmis.] pašu dzimtenē. Ipeka un Ali (tā sauc viņas iecerēto) ar laulībām nesteidzas, lai gan abiem ir jau trīsdesmit. Atšķirībā no nabadzīgākajām ģimenēm, kur meitu tēvs par goda pienākumu uzskata izdevīgi izprecināt meitu tūdaļ pēc pilngadības sasniegšanas, bagāto un inteliģento ģimenes uz situāciju raugās caur pirkstiem. Gan jau jaunie zinās, kā savu dzīvi iegrozīt – viņiem pašiem patīk būt noteicējiem. Inšallah bieži izskan vārdos, bet ne darbos un “modernajā dzīves uztverē”.

Turkiem patīk sevi uzskatīt par modernu nāciju – tautā aizvien svaigs tiek uzturēts mīts par Ceļu uz Eiropu, kāds masu medijs aizvien piemin iespēju Turcijai nākotnē kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, biznesmeņi un politiķi nemitīgi dodas iegūt eirogudrību, ko dzimtenē pratīs novērtēt. Attiecības ar pagātni ir visai dīvainas – no vienas puses Osmaņu impērijas mantojumā atstātās sultānu pilis ar aizplīvuroto hamamu klusajiem nostūriem ārzemju tūristu pūļiem tiek lepni izrādītas kā turku tautas neapstrīdams īpašums (turki gan piesaka savas tiesības arī uz senās Efesas drupām, Troju, divtūkstoš gadu vecajām pirmo kristiešu draudžu slēpņu vietām Kapadokijā, kuru vienīgā piederība Turcijai ir atrašanās valsts teritorijā, pateicoties mūsdienu ģeogrāfiskajam iedalījumam, bet ne tieša kultūras pārmantotība). No otras puses - kā par to vairākkārt pārliecinājies britu rakstnieks Džeremijs Zīls [8. Britu rakstnieks un ceļojošais angļu valodas skolotājs Džeremijs Zīls grāmatā The Fez of the Heart (Travels around Turkey in Search of a Hat) interesanti aprakstījis savas gaitas turku zemē, meklējot pēdas tradicionālai Osmaņu laika galvassegai feskai. Turku oficiālajiem ierēdņiem šāda neveselīga interese dažbrīd pat esot likusies aizdomīga, kā dēļ autors par mata tiesu paglābies no nepatikšanām.] jekurš mēģinājums turkiem atgādināt par viņu saknēm pagātnē tiek lepni atraidīts ar frāzi: “Mēs esam moderna nācija.”

Zināma divdomība attiecas arī uz ticības lietām - ar Ataturka [9. Turcijas republikas dibinātājs un turku tautas nepārspēts elks Kemals Ataturks.] svētību “mošeja tika atdalīta no valsts un valsts no mošejas”. Pirms pāris gadiem turku avīzes bija pilnas ar ziņām par Mervi Kavakči, modernās turku valsts parlamenta deputāti, kura vēlējusies ierasties parlamenta telpās ar tradicionālo galvassegu. Lielais skandāls beidzās ar Merves došanos labprātīgā trimdā uz Ameriku. 

Tomēr Korāns ir un paliek katra turka dzīves uztveres nozīmīga daļa – kaut vai sadzīviskā līmenī tas tiek citēts un pieminēts ik uz soļa. Piektdienu pusdienlaikos dažos tradicionālāk noskaņotos pilsētas rajonos, piemēram, Turcijas lielākās un nozīmīgākās mošejas Sultānahmetas apkārtnē, šaurās ieliņas kļūst par neieņemamu un nepārejamu cietoksni, jo dievlūdzēju pūļi, kuriem iekštelpās vieta nav atradusies, kārto savus lūgšanu paklājiņus glītās, raibās rindās turpat uz ielas, iespējami tuvāk mošejas durvīs iekārtajam smagajam zaļi tonētajam aizkaram, kas pasargā mošejas iekštelpas no ziņkārīgām nepiederošo acīm. 

Iespējams, vidusmēra turka ticības dzīvi ietekmē arī neapgāžamais fakts, ka bieži neko vairāk par Inšallah arī neatliek vēlēties – tā 1999. gada lielajā zemestrīcē 15 000 ticīgo, mazticīgo un neticīgo dzīvības tika izdzēstas vienā naktī. Jau par ikdienu kļuvušajos bumbu sprādzienos dažādos pilsētas nostūros ir cietuši gan pārliecināti musulmaņi, gan vienkārši garāmgājēji un arī ārzemnieki. Tik īsi un vienkārši – Inšallah un Allāh Korusun! [10. lai Dievs pasargā!]

"Bujurun abla, ne arzunuz var?” [11. Lūdzu, abla, ko vēlējāties?]Šis jautājums laikam neizskan pirmo reizi, jo manī raugās vairāki, pārsvarā dabiski tumši, vaicājošu acu pāri. Ak, lūdzu atvainošanu – esmu aizdomājusies… Beidzot ar maisiņu pie rokas dodos atceļā.

Manas ausis pamazām aizsniedz vienmērīga, bet arvien pieaugoša skaņu murdoņa: “Bujurun, bujurun, nāciet šeit, pie manis ir vislētāk…”  Šodien ir trešdiena, mūsu ieliņas tirgus diena. Tas varētu nozīmēt, ka mājupceļš būs par pāris minūtēm lēnāks – ielas ir kļuvušas krietni drūzmainākas. Turku tirgus ir neizprotams magnēts – tas pievelk, pat ja ir skaidri zināms, ka īstas vajadzības iepirkties nav, un varētu tam šoreiz iet garām ar slaidu līkumu. Tomēr aicinošie saucieni dara savu un kājas pašas nes darbīgās drūzmas virzienā. Šaubīgie pircēji tiek iedrošināti: “Abla, tikai paskaties, nevajag jau uzreiz pirkt…Re, cik, svaigs – tikai pasmaržo!” Īstās frāzes, draudzīgs un reizē pazemīgs skatiens, un tava soma jau ir pilna ar lietām, par kuru nepieciešamību vēl pirms brīža pat nebija nojausmas… Pa vidu nevērīgi izmestajiem: “Cena tikai 2 miljoni.." [12. Turku liras vērtība ir aptuveni 1,4 miljoni pret 1 dolāru.] skan draudzīga tērzēšana par sadzīvi, laika apstākļiem un citiem viegliem tematiem. 

Pēc nieka pusstundas esmu jau ielas otrā galā ar tikko pirktām olīvām, svaigu balto sieru, vēl pāris neplānotiem pirkumiem un jautrajā tērzēšanā iegūtu gaišu omu. Toties rokas, nesot plānotos un neplānotos pirkumus, ir nedaudz pagurušas. Saulīte rīta agrumā vēl necepina cilvēku kā sivēnu uz iesma. Piesēžu uz soliņa piemājas pagalmā, ātri pārskatu karstākās avīžu ziņas ar lielākajām un krāsainākajām bildēm, kamēr nonāku līdz kultūras lappusei. Ahā – raksts par Svētās Sofijas katedrāli-muzeju. 

Visā visumā turkiem patīk vienkāršas un caurredzamas lietas. Daudznozīmīgi simboli, dziļdomīgas tēmas – ar tām var tikai iekulties nepatikšanās… Sofijas katedrāle-muzejs jau nu noteikti nepieder pie vienkārši skaidrojamām lietām. Patiesībā tai daudz kā kopīga ar pašu Stambulu – vai tomēr sauksim to par Konstantinopoli? Asa fotogrāfa acs noķērusi vienā kadrā gan Dievmātes fresku bijušās baznīcas altāra daļā, gan islāma kaligrāfiskos rakstus logu vitrāžās turpat aizmugurē. Turku tautas tēvs Ataturks šo celtni jau pirms 70 gadiem diplomātiski pasludinājis par muzeju, ar to tomēr neatrisinot seno ķildu par tās īsteno piederību. 

Celta kā Bizantijas un Austrumu Romas – Konstantinopoles varenības apliecinājums, pārdzīvojusi Krusta karu juku laikus, kad, kā stāsta leģenda, ielasmeitas esot no kanceles dziedājušas neķītras dziesmas, lai uzmundrinātu nogurušos karotājus, Sv. Sofijas katedrāle 1453. gadā piedzīvoja “otros ziedu laikus” un no tā brīža tai bija jādzied slavas dziesmas jau citai – Osmaņu impērijai. Kristīgo svētbildes tika pārklātas ar biezu ģipša kārtu, tomēr ne pilnībā iznīcinātas (paldies Allāha žēlsirdībai!), pie sienām tika piekarināti iespaidīgie koka un metāla šķīvji, katrs vairākas tonnas smagi, ar Muhameda, Alī un citu musulmaņu svēto vārdiem. 

Pirms pāris gadiem entuziasti sarīkoja muzejā ekumēnisku pasākumu, kurā tika dziedātas senās gregoriskās dziesmas, meditācijā griezās derviši – musulmaņu dejojošie mūki, tika slavēts Dievs – bez izšķirības, kādai ticībai “piederošais”. Aptuveni stundu garais pasākums vēl nebija galā, kad ārā uz ielas jau skanēja aizkaitinātas balsis un pacēlās rokas ar plakātiem “Atdodiet Svēto Sofiju Allāham!” 

Tikmēr ārzemju tūristu pūļi katru gadu izstaigā vecās celtnes krēslainās, bet dažreiz pārsteidzoši spilgtas gaismas pielietās ejas, meklē Sofijas kapu, kas it kā atrodoties katedrāles dārzā (Svētās Sofijas vārds katedrālei piešķirts, pieminot Bībeles mistisko Jēzus Kristus apzīmējumu – Dievišķā Gudrība) – laimīgā neziņā par šī daudznozīmju simbola īsto dabu. 

Saule jau dodas uz zenīta pusi. Nez, vai nebūtu lietderīgi vēlās brokastis apvienot ar agrām pusdienām; laikam tomēr būšu no brāļiem turkiem kādu mācību guvusi – ja kas neizdodas, kā plānots, var taču vienkārši aizbildināties, ka “šoreiz nav pareizā kismet” [13. Veiksme.] bet nevajag noskumt, jo citreiz izdosies labāk… 

Kādu vēl mācību te esmu guvusi? Laikam arī to, ka jēdziens “privāts” un “privātā dzīve” šeit nenozīmē to pašu ko mūsu platuma grādos. Privāts ir tas, ko visi apspriež – ja ne gluži atklāti sabiedrībā, tad vismaz plašā ģimenes vai draugu klana ietvaros; robeža starp “mana personīgā darīšana” un “kopējā lieta” dažbrīd ir tik smalka, ka teju izzūd pavisam. Gribi – piedalies, gribi – nē, tomēr labāk piedalies, ja nevēlies, lai tevi vēro ar neizpratnes pilniem skatieniem. Jāatceras arī vienkāršā patiesība, ka vecākajam vienmēr taisnība – nav smuki runāt pretī ne savai, ne vīra mātei, nedz arī vecākajam kolēģim, arī ne nejauši satiktai tantiņai uz ielas. Pat ja sarunas biedra teiktais izklausās pēc pilnīgas ģeķības, labāk tomēr ir samierinoši smaidīt un komentārus pataupīt savas istabas četrām sienām. 

Beidzot esmu nonākusi līdz sava mitekļa durvīm un jau sapņoju par laisku atlaišanos uz balkona, kur pilsētas skaņas slāpē un no ielu murdoņas pasargā biezā un zaļā koku lapotne. Laikam tomēr esmu neglābjami latviska, man par visu vairāk nepieciešams “savs kaktiņš, savs stūrītis”, durvis, kuras var aizvērt aiz sevis, logu tomēr atstājot vaļā. Logs ir izdevīga robežšķirtne, kas palīdz palikt harmonijā starp izšķīšanu sabiedrībā, kur “nekas privāts nav svēts”, un pārliecīgu ieraušanos savrupībā, kuru apkārtējie nesapratīs vai pārpratīs.

Beidzot iekožos smaržīgajā simit radziņā un saku kraukšķīgu Allah’a Šükür – [14. Pateicība.]par veiksmīgu noslēgumu rīta odisejai un tāpat vien, lai justos pasargāta no iespējamām likstām zem Allāha visuvarenā un visumīlošā spārna