Šmašāna*

Par austriešu autoru Jozefu Vinkleru zināms pavisam maz. Katrā ziņā Jozefs V., šķiet, ir visai vienveidīgs un apsēsts literāts, kas visu laiku raksta par vienu un to pašu: “Valodā es strādāju pret nāvi, un, iespējams, lai dzīvotu, man par nāvi būs jāraksta visu mūžu.” Šeit ir svarīgi pateikt, ka publicējamais fragments ir piezīmes, ko viņš rakstījis Varanasi, Indijā, vērodams vienu no svētās pilsētas mirušo sadedzināšanas laukumiem. Piezīmju raksturs šķita atbilstošs žurnāla rubrikai documenta. Varbūt šeit arī būtu vietā izcelt banālo patiesību, ka publicējamie materiāli ne vienmēr atbilst redakcijas viedoklim.

Upes seklajā ūdenī stāvēja melni ūdensbifeļi; no gremojošajiem, spalvainajiem žokļiem upē lēni krita putainas siekalas, stiepdamās baltos pavedienos. Zem ūdensbifeļu purniem veidojās lipīgo siekalu burbuļi, tie slīdēja pa svinpelēkās Gangas virsmu, līdz saplīsa. Uz ūdensbifeļu mugurām un galvām sēdēja kraukļi, vilkdami ārā no to ādas parazītus. Viens krauklis bija ieķēries ar nagiem kādam ūdensbifelim pie auss un ar smailo, galā mazliet liekto knābi atkal un atkal cirta auss gliemežnīcā.

Iekliedzās pusaudzis gurnautā ar tīģerādas rakstu, gredzenu degunā un riņķī savērptu bizi, kas sniedzās līdz kakla skriemelim. Viņa kliedziena izbiedēti, no elektriskās krematorijas caurumiem un nišām izspurdza vairāk nekā piecdesmit zaļi papagaiļi ar sarkaniem knābjiem. Puika, smaržkociņu saišķi rokā, iekliedzās vēlreiz, pārlēkdams pāri krāsainā audumā ietītam līķim uz septiņšķēršļu bambusa nestuvēm, kas bija novietotas uz kāpnēm, turpat blakus mūžīgi degošajai svētajai ugunij, un pusaugu zemnieku zēni, kas Gangas krastā ar samezglotām un kopā savītām auklām berzēja ūdensbifeļu galvas, atliecās, lai paskatītos augšup uz mūžīgi degošo svēto uguni, kurai garām pa akmens kāpnēm lejup uz sadedzināšanas laukumu mazs puika gludu galvu nesa baltu kazlēnu, kas spārdījās viņam rokās. Zēns noslaucīja muti blējošā un garās kājas spirinošā dzīvnieka vilnā.

Kāda sieviete zilbalti svītrotā sari mazgāja trīsgadīgu zēnu; viņai blakus puika ar gredzenu degunā padeva smaržkociņus vīrietim, kurš kopā ar vēl pāris vīriešiem tupēja pie maza bērna līķīša, kas no galvas līdz kājām bija ievīstīts baltā kokvilnas šķidrautā. Vīrietis atraisīja vīstokļa mezglus uz bērna krūtīm un atsedza tā seju. Mirušās meitenītes acis bija plaši ieplestas, labajā nāsī bija ievērts zeltīts gredzens. Raudošais tēvs skaļi šņukstēja un pilināja Gangas svēto ūdeni savai mazajai meitiņai nāsīs. Kailais trīsgadīgais puisēns sāka raudāt un kliegt, spārdījās un, kad zilbaltajā sari tērptā māte gribēja viņu iegremdēt svētās upes ūdenī dažus metrus no garāmpeldošas melnas kazas ķermeņa, atspiedās ar pēdām pret siltu akmens pakāpienu. Beigtās kazas ragu gali kādus pāris centimetrus rēgojās ārā no nemierīgā ūdens. Kamēr divi jaunie vīrieši ar kaņepāju auklu saitēja bērna līķi pie smaga, plakana akmens un sasēja auklu mezglā pret mirušās meitenītes krūtīm, skaļi raudošais tēvs, seju paslēpis rokās, sakņupa uz akmens kāpnēm. Divi citi vīrieši iecēla bērna līķi laivā un lika domram[1. Domra — nodarbināto grupa, kas Indijā pieder pie nepieskaramajiem, organizatoriski pakārtota Varanasi sadedzināšanas vietām pie Harišhandras un Manikarnīkas gātēm. Domras pārdod malku, iekasē nodokļus par katru līķi, kas sadedzināts Gangas krastā, un rūpējas par mūžīgi degošo, sakrālo uguni, no kuras tiek aizdedzināti visi ugunskuri.— Autora piezīme.], iepriekš iedevuši viņam piecdesmit rūpijas, airēt uz Gangas vidu, garām ūdensbifelim, kas līdz vēderam stāvēja upē. Vīrietis, kas sēdēja blakus bērna līķim, pār mirušās galvu vicināja stipri kūpošu smaržkociņu saišķi. Vēl pirms bērns tika nogremdēts upes vidū, pie citiem Gangas dibenā gulošajiem bērnu līķiem iepretim Harišhandras gātes sadedzināšanas laukumam, kāds vīrietis saņēma zem padusēm raudošo tēvu, kurš lēnām cēlās augšā no kāpnēm, un uzlika tam roku uz pleciem. Viņi, vairs neatgriežoties — mirušais, pie akmens piestiprinātais bērns grima Gangā —, devās pār silto smilšu pakalnu augšup, pie mūžīgi degošās svētās uguns. Mirusī meitenīte nogrima upes dibenā, kur cits uz cita klājās salūzuši un sabrukuši bērnu skeleti un uzpūsti bērnu līķi, un iesprūda starp bērnu kaulu smailēm, kas krustu šķērsu slējās augšup. Bērnu palieku kalnam jau lēnām tuvojās gaļas rijēju zivju simti un Gangas bruņrupuči. Zemnieku bērni mērcēja auklas saišķus upes ūdenī un berza melno ūdensbifeļu retām spalvām klātās muguras, dzīvnieki stāvēja Gangā un no viņiem pilēja putainas siekalas. Pusaudzis gurnautā iezieda tikko nomazgātā ūdensbifeļa purnu, liektos garos ragus un muguru ar dzeltenu, biezu sezameļļu.

Uz sadedzināšanas altāra akmens malas sēž jauns vīrietis, kas man pa brīdim uzsmaida, atvāžot savus tālu uz priekšu izvirzītos zobus; nesot līķi, viņa pinkainajos, pelēksudrabotajos matos iekrituši pāris rožsārti krāsotu rīsa graudu, un viņam aiz labās auss karājas saburzīta apelsīnkrāsas ziedu virtene. Blakus viņam sēž viņa māte ar resnām, gaļīgām kājām, melnām ūsām un vairākus centimetrus gariem matiem uz zoda; viņa ar labo rādītājpirkstu visu laiku rāda uz savu atvērto mutes caurumu, čukstot: “Bakšiš! Bakšiš!” Viņa atļāva man ieņemt vietu blakus viņai, uz lielā, apaļā sadedzināšanas altāra akmens malas. Te pirms pāris stundām tika sadedzināts kāds mirušais, un es aizslaucīju prom vēl siltās kokogļu paliekas un siltos, pārogļojušos, sīkcaurumainos baltos kaulus, kas bija palikuši no sadedzinātā mirušā.

Puika ar gredzenu degunā, gurnautā ar tīģerādas rakstu un pakausī saritināto bizīti, kas sniedzās līdz kakla skriemelim, skrēja garām elektriskajai krematorijai, pa akmens kāpnēm lejup uz Gangas krastu. Viņš nesa starp divām izžuvušām govs karašām iespiestu nelielu ogles gabalu, kuru viņš bija paņēmis no mūžīgi degošās svētās uguns, no kā tika aizdedzināti visi sārti, un viņš nolika to uz dzeltenu niedru saišķa, ko turēja rokās viens no vīriešiem, kas gaidīja pie ugunskura. Vīrietim bija gludi skūta galva, un viņš bija tērpies vienīgi baltā bezšuvju kokvilnas gabalā. Karstā, dūmojošā ogle uz niedrēm iekrāsojās sarkana, iekvēlojās un aizdedzināja niedru saišķi, ar ko vīrs septiņas reizes apgāja apkārt sārtam, ik reizi pieskardamies ar to mirušā pierei. Līķis bija no galvas līdz kājām ievīstīts zaļā, ar platām zeltītām svītrām cauraustā sintētiskā audumā; visbeidzot vīrietis iebāza gaišām liesmām degošo niedru saišķi krustu šķērsu sakrautajā mangokoka ugunskurā zem mirušā muguras.

Aklais, kurš savam bambusa spieķim bija pierīkojis velosipēda zvaniņu, turēja rokās jaundzimušu blējošu kazlēnu, kam pie vēdera vēl karājās piecus centimetrus gara izžuvusi nabassaite; zvanīdams un klaigādams “ram nam”, aklais klimta starp degošajiem ugunskuriem. Garām sadedzināšanas laukumam pa Gangas krastmalu uz savām peldu un mazgāšanās vietām gāja zēni un jauni vīrieši, pāri pleciem viņiem bija pārmesti gurnauti vai apakšbikses, rokās — ziepes ar iespiestu uzrakstu Ganga un nolietotas zobusukas, uz kurām jau mājās bija taupīgi uzspiesta zobupasta. Starp vīriešiem, kas klaigādami tupēja pie degošajiem sārtiem, kāds smiedamies turēja rokās basu zēnu, kam no deguna pāri lūpai stiepās garš puņķis un bikses bija noslīdējušas pavisam zemu. Vīrietis raudošo zēnu šūpoja priekšā aunam, kas vispirms pāris soļus atkāpās, bet tad, galvu noliecis, metās virsū zēnam, kurš spārdījās un aiz bailēm palaida mīzienu. Pēdējā brīdī, pirms auns paspēja ietriekt ragus zēna kailajā gurnā, smejošais vīrietis satvēra zēnu aiz padusēm un pacēla augšā, bet auns apjucis palika ietiepīgi stāvam ar zemu pieliektu galvu. Divi zēni gurnautos, kas nesa spirinošos un blējošu melnu kazlēnu, iekāpa līdz vēderam Gangā. Pusaudzis, lupatā ievīstījis oranžās puķes, aizpeldēja līdz upes vidum un izkratīja tās vietā, kur dziļi zem kājas spirinošā zēna Gangas dibenā gulēja simtiem trūdošu bērnu līķu, kas ar kaņepāju auklām bija piesieti smagiem, plakaniem akmeņiem. Trīs mazas, sodrējiem notriepušās meitenes sarkanos un zaļos Pendžabas tērpos kliegdamas un cita citu grūstīdamas malā plēsās par izkārnījumu, kuru no rožsārta, lēnām plaši atvērtā slēdzējmuskuļa bija izspiedis brūns teļš, un rāva kūpošo, silto sūdu tam ārā no pakaļas, pirms tas vēl bija sasniedzis zemi. Kāds puisis basām kājām arī vāca pusizžuvušās govju pļekas plastmasas maisā, tās liekot kārtu pa kārtai; viņš paņēma kaņepāju auklu, ar kuru pie bambusa nestuvēm bija stiprināts kāds mirušais, un aizsēja muti kādai gremojošai govij, kam mutes kaktiņos spiedās putainas siekalas, un smiedamies turēja ciet, līdz govs sāka kratīt galvu, tad palaida sasiekaloto kaņepāju auklu vaļā un sāka atkal skatīties pēc govs karašām.

Skaļi sprakšķošā ugunskurā bija novietots mirušais plaši atplestām acīm un plaši atvērtu muti; pa laiciņam ar labo roku pagrābdams polietilēna maisiņā, kāds vīrs meta mīkstu sviestu virsū degošā ķermeņa augšdaļai, kas pamazām cēlās uz augšu. Mirušā mutē bija saskrējis dzeltens šķidrums, kas tecēja lejup pa labi un kreisi no viņa lūpu kaktiņiem pāri vaigiem uz pleciem. Vārošās acis vispirms iekrāsojās baltas, sarāvās un tad kā mazi ogles gabaliņi ieslīdēja acu dobumos. Apakšējie plakstiņi, kas atdalījās no sasprāgušās vaigu ādas, pacēlās uz augšu un, savienojoties ar augšējiem, noslēdza melnos acu dobumus. Apzeltītais audums, kuru pār sava tēva melnējošo, pārogļoto seju pārklāja jauneklis, kas jau ilgi bija stāvējis pie ugunskura, tūlīt pat sāka degt un kust, kā lapu zelts klādamies pār mirušā seju un aizzīmogojot atvērto muti un acu dobumus ar noslīdējušajiem plakstiņiem.

Cauri augsto liesmu trīsuļojošajai svelmei es redzēju lēni peldam laivu ar baltu audekla jumtu, indietis dzeltenā turbānā airēja garām pusaudzim ar gredzenu degunā un savīto bizi pakausī, kas sniedzās līdz kakla skriemelim, tas kopā ar saviem pusaugu draugiem spīdīgi kails peldējās upes vidū, tur, kur tika apbedīti mirušie, pie smagiem akmeņiem piesietie bērni un kur pusaudži ūdenī, sasēdušies uz piepūstas, smilkstošas autoriepas kameras, cits citu apšļakstot, spārdījās. Brīdī, kad es novērsos no melnā indiešu puikas, kas peldējās upē aiz ugunskura metrīgo liesmu trīsuļojošās svelmes, un pievērsu skatienu sārta kvēlei, mirušā apakšstilbi izliecās gaisā, atdalījās no ķermeņa un nokrita smiltīs. Kad ūsains domra — viņa svīterī ieaustās sārtās rozes bija melnas no sodrējiem — ar garu zaļu bambusa nūju ķermeņa daļas bija iecēlis atpakaļ sārtā, uguns ieskrēja kāju pirkstos un tie sāka degt, līdz vairs bija redzamas tikai melnas, nokvēpušas, retas kaulu smailes. Ar melni nokvēpušu bambusa kārti domra vairākkārt sparīgi uzsita pa mirušā pārogļoto galvu, līdz tā salūza un sašķeltajā, apkvēpušajā galvaskausā ieslīdēja oranžā versme.

Trīs degošie sārti — augstu gaisā sitās oranžās un dzeltenās liesmas — sprakšķēja tik skaļi, ka gandrīz vairs nebija dzirdami lopu trokšņi, papagaiļu kliedzieni, varžu kurkstoņa, suņu gaudošana un vairāku pīļu pēkšķēšana, kuras netālu no krasta peldēja starp melniem ogļu gabaliem un oranžajām un dzeltenajām ziedu virtenēm. Mazs, pliks zēns ar pāva spalvu kroni galvā nolika riteni starp degošajiem ugunskuriem, paņēma vienu no galā pārogļotajām bambusa kārtīm, aizdedzināja to no degoša skala, kuru turēja cits zēns, un, skaļi dziedādams, iesāka dejot ar degošo un kūpošo bambusa kārti, griežot to ap savu pāva spalvu kroni. Pupuķi knābāja sagremotos un pussagremotos graudus mēslu čupās. Cauri augstajam baltpelēkajam bulam laidelējās sikspārņi. Pie manis pieskrēja meitene basām kājām sarkanā, sodrēju nosmērētā Pendžabas tērpā ar sadeguša miroņa zobu protēzi rokā, kuru viņa bija atradusi sārta malā, un, rožsārto protēzi bāzdama man pie deguna, atkal un atkal klaigāja: “Rūpijas! Rūpijas!” Seši gārņi pacēlās pāri sadedzināšanas laukumam, lidodami uz upes vidu, kur uz peldošas maitas stāvēja lija, ar savu krustoto knābi raudama ārā gaļas gabalu no pūstošā pelēkā ķermeņa, un kāda trūdoša dzīsla tinās tai ap galvu. Lija pagrieza kaklu un pakratīja galvu, līdz atbrīvojās no dzīslas un atkal cirta knābi mīkstajā maitā. Pelēkbrūni raibs bullis, kas gremodams stāvēja upes krastā, bija ar kaņepāju auklu piesiets pie pusizjukušām bambusa nestuvēm, pāris zelta pavedieni no sadriskātā sintētiskā līķauta, kas karājās no buļļa purna, bija sapinušies ar kaņepāju auklām, ar ko mirušais bija siets pie septiņšķēršļu nestuvēm.

Pēc jasmīniem vēdīja divi smaržkociņi, kas dega, iestiprināti starp diviem akmens kāpņu blokiem pie kādas vecas sievas, kura ieplestām rokām bija līdz kaklam iegremdējusies ūdenī un uzmanīja, lai lūgšanu laikā viņas pirkstu gali būtu zem ūdens. Zēns, kuram vienai kājai bija seši pirksti, no kuriem divi saauguši kopā, iemērca pirkstu bļodiņā, uzspieda uz pieres oranžu punktu un ar svēto Gangas ūdeni apšļakstīja savu svaigi mazgāto tērpu. Ieraudzījis garām peldam melnu suņa maitu, viņš, skaitīdams lūgšanas, piespieda pie pieres olīvzaļās ziepes. Kāds vecs vīrs iegremdēja Gangā pavisam vārgu sirmu sievieti, turēdams viņu zem padusēm. Viņš spieda viņas galvu zem ūdens, līdz pār to sakļāvās svētā straume. Kad visi kāda mirušā piederīgie bija veikuši rituālo peldi Gangā, tie sastājās rindā pie dziestošā ugunskura, turēdami savas slapjās un caurumainās apakšbikses virs degošā līķa dzeltenajām un sarkanajām liesmām. Zēns ar sešiem pirkstiem pēc iegremdēšanās pie sadedzināšanas altārakmens apsēdās man blakus, izņēma man no rokas pildspalvu un jautāja, vai uz manas piezīmju grāmatiņas attēlotais jauneklis — Bernardīno Pinturičjo glezna no 15. gadsimta — esot mans draugs. Zēns, savas drēbes nesdams rokā, basām kājām skrēja starp degošajiem ugunskuriem, pāri smilšu pauguram un augšup pa akmens kāpnēm, uz mirkli apstājās pie kādas kazas, kas grauza nost oranžu ziedu vītni no kāda līķa, vēl reizi iemērca pirkstu traukā un uzspieda oranžu punktu — gandrīz neredzamu — kazai, kas, kožļājot oranžo ziedu vītni, centās paraut galvu nost. Tad viņš skrēja tālāk, slapjo drēbju nastu piespiedis kailajām, melnajām krūtīm, garām mūžīgi degošajai svētajai ugunij uz domru dzīvojamo kvartālu.

Mirušā vecākais dēls, tērpies vienīgi baltā bezšuvju kokvilnas auduma gabalā, pasmēla ar plaukstām ūdeni no upes un vairākkārt uzšļāca to izdegušajam ugunskuram, tad ar zaļo bambusa kārti pacēla no karstajiem pelniem pussadegušu, pārogļotu, daudzviet vēl rožsārtu mugurkaula gabalu un plašā vēzienā iemeta to Gangā. Brīdī, kad pie izdegušās uguns vietas pienāca divi vecīgi puiši ceļotāji saplēstās, nospeķotās melnās biksēs un jakās, plikgalvainais, vienīgi bezšuvju baltā kokvilnas gabalā tērpies vīrietis veica noslēguma ceremoniju, pāri plecam iesviezdams vēl dūmojošajā, karstajā pelnu kaudzē ar Gangas ūdeni pildītu brūnu māla podu un neatskatoties — tā prasa rituāls — kopā ar saviem pavadoņiem devās projām, tikmēr kāds cits vīrs, nākdams no Gangas puses, pienāca pie kūpošās ogļu kaudzes, uz kuras nu gulēja saplēsts, brūns māla pods un tam apkārt pelnos un mirušā pārogļotajās paliekās bija sasūcies svētais Gangas ūdens, savā četriem sudraba gredzeniem rotātajā rokā nesa galvas lieluma pārogļojušos koka gabalu, un pirmajā brīdī es patiešām noticēju, ka viņš ar puspārogļojušos mirušā galvu rokā nāk pie manis un diviem puišiem ceļotājiem, kas, agri novecojuši, krunkaini, stāvēja blakus man pie vēl dūmojošās pelnu kaudzes, taču, kad viņš pienāca tuvāk, es ievēroju, ka viņam rokā ir tikai koka gabals, ko viņš nesa pāri smilšu kalnam un augšup pa akmens kāpnēm, garām mūžīgi degošajai ugunij, uz domru dzīvojamo kvartālu.

Tikko sadedzināšanas ceremonija bija beigusies, domru bērni, vairāki basi zēni ar bambusa nūjām rokās, metās cilāt pārogļojušos, apakšā vēl kvēlojošos sprunguļus no izdegušās ugunskura vietas, bakstīja ar bambusa nūjām pelnos, meklēdami rotas lietas un dārgmetālus, pirms karstie melnie ogļu gabali tika savākti ar dzelzs stangām un zaļām bambusa žākstīm skārda bļodā. Divpadsmitgadīgs zēns kailām rokām koka ogļu gabalus lasīja ārā no pelniem un meta grozā, rūpīgi nošķirot tos no baltajiem, sīki caurumainajiem kaulu gabaliņiem. Ar dzelzs āķi urķēdamies siltajos pelnos, viņš riebumā ātri pameta malā apsvilušās līķauta skrandas. Divgadīgs bērns sāka skaļi raudāt, kad karsts ogles gabals, ko viņš gribēja aiznest, izkausēja plastikāta maisiņu. Trīs basas meitenes ogļu nosmulētos Pendžabas tērpos sēja beigtu balodi ar kaņepāju auklu pie maza plakana akmens. Saukdama “ram nam satja hai!” viena meitene abām rokām pleta vaļā mirušā baloža knābi, kamēr abas pārējās, arī saukdamas “ram nam satja hai,” baloža atvērtajā knābī no plaukstām pilināja Gangas ūdeni un tad mirušo, akmenim piesieto putnu iemeta Gangā. Izdegušā ugunskura malā ap sadedzinātā līķa pārogļotajiem, sīkcaurumainajiem kauliem, lūpas atvāzuši, lai karstās ogles neskartu smaganas, skrubinājās divi suņi. Suņi vazāja apkārt karstos, pārogļotos cilvēku kaulu gabalus, tos apsiekalojot un atdzesējot, līdz atvēsinātos, mitros, pārogļotos kaulus varēja sākt kost un grauzt. Mazi, kaili, melni zēni spēlējās uz melno ūdensbifeļu spīdošajām galvām un mugurām, bifeļi joprojām stāvēja ūdenī, un ap to reti spalvainajām kājām bija saķērušās oranžās ziedu vijas.

Kāds domra kopā ar diviem citiem vīriešiem aizairēja līdz upes vidum un iegrūda straumē baltā audeklā ievīstītu un plakanam akmenim piesietu bērna līķi. Upes malā skaļi raudāja kāds pusaudzis, kas savu kailo ķermeni bija ietinis slapjā bezšuvju kokvilnas gabalā — cauri kokvilnas audumam spīdēja melnais kaunuma matu trīsstūris. Laiva upes vidū izmeta vairākus riņķus, abi mirušā bērna tuvinieki pārliecās pār laivas malu, pasmēla saujās svēto Gangas ūdeni un uzlēja to pār savām galvām. Kad laiva bija atgriezusies krastā, tas laivas braucējs, kurš bija izgāzis bērna līķi pāri visiem citiem upes dibenā gulošajiem bērnu līķiem un skeletiem, virzīdams raudošā jaunekļa labās rokas mazo pirkstu, uzrakstīja kādu vārdu hindi un nolika uz uzraksta divas monētas. Viņš palīdzēja šņukstošajam zēnam piecelties, mierinot aplika roku ap pleciem, un viņi devās projām no upes krasta, kamēr otrs vīrietis airētājam iedeva piecdesmit rūpijas, saplēsa miršanas un braukšanas biļetes un papīra gabaliņus iemeta Gangā.

Starp izdegušajiem ugunskuriem, pāri oranžajām un dzeltenajām ziedu vītnēm lēkāja bērni, kliegdami un spiegdami viņi cēla gaisā zaļu papīra pūķi, skriedami lejā pa smilšu nogāzi starp kaņepāju auklas žļembājošajām govīm un teļiem, lēca pāri vēl dūmojošajām pelnu vietām, pāri izjukušajām bambusa nestuvēm un sagumzītajiem, zeltīti mirdzošajiem līķautiem, kamēr bungu rīboņas, tauru un dūdu kaucienu pavadībā četri vīri, bez apstājas saucot “ram nam satja hai,” uz septiņkāpšļu bambusa kāpnēm nesa mirušu sievieti ar atsegtu seju un iegremdēja to svētajā Gangas ūdenī. Kāds vīrs — garām elektriskajai krematorijai un mūžīgi degošajai ugunij, pāri smilšu pauguram un pa akmens pakāpieniem — uz upi nesa smaidošu un spārdošos kropli, kurš, tāpat kā citi tuvinieki, pasmēla saujā Gangas ūdeni. Viņš pacēla svēto ūdeni pār mirušās sievietes ķermeni un atsegto seju un iesmaidīja Harišhandras gātes fotogrāfa kameras objektīvā. Kad bija nozibsnījusi zibspuldze, vīrieši un kroplis izlēja no saujām Gangas ūdeni pār mirušās ķermeni un seju. Kad viņas seja tika aizklāta un līķis uzcelts uz sagatavotā ugunskura kaudzes, spirinošos un skaļi smejošo kropli atkal aiznesa pāri smilšu pakalnam, garām mūžīgi degošajai svētajai ugunij, uz Harišhandras ceļu.

Brīdi pēc tam, kad aklais, kurš bez mitas sauca “ram nam!” un nesa bambusa spieķi ar velosipēda zvaniņu, bet labo roku bija aplicis jauna vīrieša plecam, bija apstājies pie avota Harišhandras ceļā, lai padzertos, jau bija dzirdama dārdoņa no skaļruņa, kas bija piesiets pie velosipēda, kam sekoja kādas piecdesmit dziedošas un rokas plaukšķinošas sievietes. Tieši aiz procesijas atkal nesa līķi. Sieviešu dziedāšana, dārdoņa un sprakšķēšana no lielās skaļruņa piltuves sajaucās ar “ram nam satja hai!”, ko sauca četri vīrieši, kas uz pleciem nesa septiņšķēršļu bambusa nestuves, uz kurām gulēja miris vīrs ar atsegtu seju. Vecāku mājas durvju ailē parādījās pusaudzis ar gredzenu degunā, kas ap gurniem bija apmetis autu ar tīģerādas ornamentu, un sāka skriet aiz mirušā pavadoņiem, izsmējīgi kliedzot augstā balsī “ram nam satja hai!” — lejup pa Harišhandras ceļu, garām mūžīgi degošajai svētajai ugunij, no kuras tiek aizdegti visi sārti. Viņa melnā matu astīte, kas cirtojās pakausī un kas skrējienā šūpojās turp un šurp, galā bija ar hennu nokrāsota rūsas sarkana.

No vācu valodas tulkojis Uldis Tīrons, tulkotāja foto

*Šmašāna — “šma” nozīmē “šava” — līķis. “Šāna” nozīmē ”šaijāna” — gulta. Tā vārdu zinātāji saka par šmašānas nozīmi. Lielās iznīcības laikā šeit guļ pat lielās būtnes, kad tās ir kļuvušas par līķiem. Tādēļ šmašānu sauc arī par “lielo”. Šmašāna ir sadedzināšanas laukums. — Autora piezīme.