Skopā perdeļa padomnieks

Jūsu mērķis nebūt nav vienkārši ierobežot viesiem pieejamo apjomu un kvalitāti - kurš katrs muļķis var burgundieša pudelēs sapildīt Marokas vīnu vai uzvesties tā, it kā zināšanas par dzērienu eksistenci no viņa galvas pēc pulksten desmitiem vakarā būtu izčibējušas pilnībā. Jūsu mērķis ir viņus piečakarēt, tajā pašā laikā radot iespaidu, - jebkura gadījuma viņu sievam radot iespaidu, - ka esat pret viņiem izturējies visuma labi. Paturiet prātā: jūsu ideālais mērķis ir ikviena precēta pāra ķilda mājupceļā - vīram jāpauž sašutums par jūsu viesmīlību, sievai jāuzskata, ka jūs esat bijis ārkārtīgi patīkams un uzmanīgs namatēvs, kamēr viņas vīrs ir vienkārši nepiepildāms dzērājs. Padomi, kas veicina šā mērķa sasniegšanu, apzīmēti ar •.

• 1. Dodieties uzbrukumā uzreiz, un viesiem ierodoties, dāmām pasniedziet rozi, bet kungiem - pliku neko. Pastipriniet iespaidu, dāmām izsakot komplimentus par viņu izskatu, bet dažiem kungiem pietiekami skaļā balsī paziņojot:

“Dzirdēju, ka nejūties diez ko labi” (= katru dienu esi pilnīgā lopā) vai arī “Izskaties krietni vien labāk nekā pēdējoreiz, kad tevi satiku” (t. i., kad tev bija tās baismīgās paģiras).

2. Būtisks noteikums: dzērienus, kas tiek pasniegti pirms un pēc maltītes, sagatavojiet kādā grūti pieejamā pieliekamajā vai saimniecības telpā, pietiekami tālu no notikumu epicentra. Tas ne vien viesu acīm apslēps jūsu sīkstulību, bet arī radīs iespaidu, ka dzērienu papildināšana ir nedaudz apgrūtinoša, tādējādi •metot ēnu uz ikvienu, kas būs sadomājis izspiest no jums vēl kaut ko dzeramu. Ieņemiet vietu īpaši dziļā atpūtas krēslā, no kura piecelties iespējams vienīgi ar vieglu piepūli, ko vakara gaitā var papildināt ar tik tikko dzirdamu stenēšanu - ar to gan jācenšas nepārspīlēt.

3. Pastāv vairāki varianti, kā pavadīt laiku līdz maltītei. Pats vienkāršākais ir piedāvāt tikai viena veida dzērienu - tā saucamo “punšu”, kas pagatavots no lēta sarkanvīna, gāzēta ūdens, kādas glāzes kulinārijas heresa, ja vien spējat nolaisties tik zemu, un labi daudz svaigu augļu, kas radīs greznības iespaidu. Paziņojiet, ka recepti esat izgudrojis pats un draudīgi piekodiniet, ka dzēriens var izrādīties viltīgāks nekā sākumā šķiet. Pasniedziet mazās glāzēs.

Šis pats dzēriens aukstam gadalaikam - tāds pats vīns, ūdens, glāzīte kulinārijas brendija jāuzsilda katliņā, jāpieber mazliet muskatrieksta katrā glāzē vai krūzītē - protams, ir darbietilpīgāks, taču tam ir divas lielas priekšrocības. Viena ir tāda, ka tā pagatavošanā ieguldītās pūles var uzskatīt par ieguvumu, jo lielu daļu laika var pavadīt pie plīts, uzmanot, vai dzēriens ir pietiekami karsts, vai arī staigājot no viesiem pie plīts un atpakaļ - un tam veltot daudz vairāk laika, nekā pašai dzērienu pasniegšanai. Otra priekšrocība ir tāda, ka jau pēc pāris devām jūsu viesi būs nosvīduši slapji un pārsvarā nespējīgi iedzert vēl. (Lai pastiprinātu iedarbību, iekuriet kamīnu vai ieslēdziet centrālo apkuri, taču neaizmirstiet samazināt temperatūru, iekams nav sākusies ģībšana.)

Ja tomēr par spīti tam visam kāds vecs prātvēders pieprasa, piemēram, viskiju, aizejiet uz savu pieliekamo un, pirms izpildiet lūgumu, kādu brīdi palasiet avīzi. •Glāzi pasniedziet ar demonstratīvu žestu, varat vēl nodārdināt: “Te būs viens pamatīgs viskijs, kā pasūtījāt, cienītais!”

Ja nu jums rodas iespaids, - un tas nebūtu nekāds brīnums, - ka šāda izturēšanās ar laiku sāk zaudēt sākotnējo spožumu, sakodiet zobus un pirmo dzērienu pasniedziet daudzmaz ciešamu. Tomēr jūs varat krietni ietaupīt, piepildot glāzes ar labi daudz ledus (papildus raizes, tomēr lētāk nekā alkohols) vai, ja tiek gatavots martini, iesviežot katrā glāzē pa zīdaiņa dūres lieluma olīvai (Skat. Īana Fleminga romāna “Pērkonlode” 14. nodaļu) [1. Runa, protams, ir par kokteili, nevis šāda paša nosaukuma itāļu vermutu. Pēc Kingslija Eimisa receptes sauso martini gatavo šādi. Ņem 12-15 daļas džina, 1 daļu sausā vermuta, citrona mizu vai mazos kokteiļa sīpoliņus, ledu. “Pāris stundas pirms viesību sākuma sarūpējiet glāzes. Tām jābūt drīzāk mazām, nevis lielām - citādi, kamēr vidusmēra dzērājs tiks līdz pusei, dzēriens būs kļuvis pārāk silts - ar kājiņu vai peciņu, lai pasargātu glāzi no delnas siltuma. [..] Piepildiet glāzes ar ūdeni un ielieciet ledusskapī.
Kādas piecpadsmit minūtes iepriekš godīgi pamēģiniet tikt galā ar velnišķīgo uzdevumu no citrona nogriezt plānas miziņas, taču tā, lai pie tām nebūtu nekā no mizas baltuma. Pieberiet pilnu - un to es domāju nopietni - maisāmo trauku ar ledu un ielejiet džinu un vermutu, paturot prātā, ka katriem desmit viesiem vienam dzērienam izies pudele džina. (Drīz vien jūs iemācīsieties noteikt vermuta proporciju uz aci.) Kādu minūti kārtīgi maisiet. Ļaujiet nostāvēties pāris minūtes. Grāmatās to ieteikts nedarīt, pelnīti norādot, ka tādējādi jūs ļausiet ledum izkust vēl vairāk un tādējādi dzēriens tiks atšķaidīts, taču nostāvēšanās padara dzērienu ievērojami aukstāku, un tas mūs aizvada pie vispārīgā pamatlikuma Nr. 3: Aukstam dzērienam daudz svarīgāk ir būt tik aukstam, cik vien iespējams, nevis tik stipram, cik vien iespējams.
Kamēr maisāmais trauks nostāvas, iztukšojiet glāzes un katrā iemetiet pa druskai citrona mizas. Ja vien esat uz to spējīgs, pamēģiniet mizu virs glāzes saspaidīt, lai izdalītos ēteriskās eļļas. Tur jābūt īpašam ķērienam, man tas vēl nekad nav izdevies. Daļēji šī iemesla dēļ es parasti citrona miziņas vietā izmantoju sīpoliņus.
Pamaisiet dzērienu vēl brīdi un salejiet glāzēs. Ja traukā kaut kas vēl atlicis, es jums to atļauju ielikt ledusskapī un izmantot nākamajai devai - ja vien jūs no tā būsiet izķeksējuši visu ledu.”
Patiesībā laikam gan runa ir par Fleminga “Pērkonlodes” 12. nodaļu, kurā Bonds saka: “Nu tad es iešu. Satiksimies bārā Ananass, iedzersim kādu martini - lai gan tajos tur droši vien peld dūres lieluma olīvas."]. Ar turpmākajiem dzērieniem šmaucieties sekojoši: gatavojot, piemēram, džinu ar toniku, vispirms glāzē ielieciet ledu, biezu citrona šķēli un ielejiet toniku, un tikai pēc tam, pāri otrādi apgāztai tējkarotei uzlejiet mazdrusciņ džina tā, lai tas paliek virspusē un lai pirmais malks, kam vienīgajam ir nozīme, būtu stiprāks. Kāds mans draugs, kura sievasmāte mēdz iesilt jau pēc pāris dzērieniem, iet pat soli tālāk un trešo dzērienu viņai mēdz pagatavot no ledus un tonika, ar džinā samērcētu pirksta galu nobraucot tikai gar glāzes malu, taču šādas apiešanās upurus būtu ieteicams izraudzīties, ievērojot īpašu piesardzību. Nākamajiem kokteiļiem jābūt tikpat aukstiem kā iepriekšējiem, taču tajos jau būs labi daudz izkusuša ledus. Ar viskiju ir krietni vien sarežģītāk. Izmantojiet apgāztās tējkarotes metodi un tonēta stikla glāzes, vai arī izmantojiet pēc iespējas tumšākas krāsas viskiju. Heresu atšķaidiet.

4. Maltīti pasniedziet agri un pielūkojiet, ka ēdiena - lai cik tas būtu lēts - ir diezgan. Lai kas būtu uzkodās, jūs pie tām itin labi varat iztikt bez vīna. Kad galdā celts pamatēdiens, jūs “pēkšņi pamanāt”, ka nav atvērts vīns, un ķeraties pie lietas ar pamatīgu korķu paukšķināšanu. Pats vīns, protams, nebūs nedz no Francijas, nedz Vācijas; sauksim to par “Rūritānijas zelta marku" [2. Rūritānija - visticamāk, atsauce uz angļu rakstnieka Entonija Houpa (Anthony Hope, 1863-1933) darbiem, kuros aprakstītie notikumi norisinājās šādā iedomātā zemē.]. Ceremoniāli salejiet to glāzēs, paskaidrojot, ka jūs un jūsu sieva (•jo īpaši viņa) “burtiski iemīlējāties šajā vīnā”, kad bijāt uz šo zemi devušies brīvdienu izbraukumā, tāpēc “vēlētos” dzirdēt arī viesu atsauksmes. Ja pēdējās nav nekas vairāk par pieklājīgu vai uz pieklājības robežas balansējošu klusēšanu, varat vai nu nostalģiski paziņot, ka, lai šo vīnu pilnībā novērtētu, droši vien tas jādzer labi daudz un kopā ar brīnišķīgajiem turienes ēdieniem tajā saulē utt., vai arī strupi nosakiet: “Kaut kā neiet. Šoreiz kaut kā neiet, vai ne?” Rīkojieties atbilstoši viesu reakcijai.

5. Nosēdiet pie vakariņu paliekām, cik ilgi vien jums pietiek drosmes vai izturības, bet pēc tam aiciniet viesus uz viesistabu un sarīkojiet kafijas pasniegšanas izrādi. Šajā posmā (velkot to garumā ar jebkādiem līdzekļiem) var riskēt un vismaz uz pusstundu veiksmīgi aizmirst par dzērieniem vispār. Pašās beigās “pēkšņi atskārtiet”, ka esat likuši visiem ciest slāpes un piedāvājiet brendiju, pat bez īpašas atvainošanās paskaidrojot, ka jums nav konjaka, toties ir “visai izcils” armanjaks. Tas, protams, ir no attāliem Francijas vai Dienvidāfrikas novadiem nācis atšķaidīts kulinārijas brendijs - derīgs vienīgi virtuvē un droši vien, ja vien viesiem būtu kaut jelkāda nojausma, uzreiz atpazīstams kā ‘Armanjaks”, kādu mēdz piedāvāt Londonas vidusmēra restorānos. (Restorānos bieži izmantota un krietni vien sarežģītāka recepte, kas prasa vairāk pūļu, ir ņemt pāris sauju rozīņu, saspaidīt, pārliet ar štruntīgu brendiju un atstāt uz divdesmit četrām stundām. Pēc tam to nokāš un pasniedz kā, visticamāk, kādu mazzināmu konjaka šķirni, nevis armanjaku. Autora piezīme.) Arī tas pienācīgā lēnumā ir jāatnes no jūsu pieliekamā. •Apvaicājieties, vai dāmas nevēlētos kādu glāzīti strelsovadas - “visai mazpazīstama”, no puvušām vīģēm brūvēta Rūritānijas liķiera ar mandeļu mizu aromātu, kas, kā zināms, var izrādīties “viltīgs”, ja vien pie tā nav pierasts. Viņas, protams, atteiksies, tomēr jūs viņu acīs ar šādu piedāvājumu būsit tikai cēlies.

6. Velciet laiku, smagi pūzdams un gausi gādādams ar ledu piebērtus viskijus, taču neaizmirstiet par atkāpšanās ceļu, ko iespējams nodrošināt, skaļi paziņojot: •“Personiski es domāju, ka šajā stundā pats labākais varētu būt glāze auksta alus [paša lētākā pudeļu alus].”

7. Līdzās augļiem, kam jābūt vairāk, nekā jebkurš pie pilna prāta esošs cilvēks vēlētos redzēt savā tā dēvētā pirmsvakariņu “punša” glāzē, piedāvājiet viesiem visvisādas erzacsmalkas lietas, piemēram, plūdos bojātus gumijas rundziņas izmēra cigārus, nocenotas •piparmētru šokolādes, bankrotējušas noliktavas izsolē iegādātas pleķainas cigaretes utt.

8. Par jūsu pašu dzērieniem. Lai cik nežēlīgus ierobežojumus jūs uzspiestu saviem viesiem, nedrīkst pieļaut, ka jūsu dzērienu līmenis jebkādā ziņā būtu zemāks par ierasto. Skaidrs, ka jums būs iespēja ik pa laikam iestiprināties savā pieliekamajā, taču pārāk bieža došanās turp kādu no mērgļiem var uzvedināt uz domām, ka jums arī viņam no turienes kaut kas jāatnes. Tāpēc vai nu izvēlieties tumši tonēta stikla glāzi (“to uzdāvināja kāds sens draugs no Venēcijas - tai vajadzētu būt diezgan vērtīgai, ha ha, hā”), vai kaut kādu sudraba biķeri (“patiesībā to man uz kristībām uzdāvināja T. S. Eliots - ticiet vai ne, ha, ha, ha!”), no kura nešķirieties ne mirkli un kuru neuzkrītoši varat uzpildīt ar tīru viskiju, vai arī droši no parasta stikla glāzes dzeriet kādu no tiem gaišo šķirņu viskijiem, kas vismaz ASV pazīstami kā “precētā vīra skočs” - “Nu beidz, mīļā, tu paskaties, tas taču ir gandrīz tīrs ūdens,” un arī jūs - visi Jāņi, Pēteri un Anniņas varat skatīties droši.

9. Ja jums šķiet, ka viss augstāk minētais ir tikai tāds satīrisks izdomājums, jūs vēl daudz ko savā dzīvē neesat pieredzējuši.

RL mājaslapā lasāms Paula Bankovska raksts par Kingsliju Eimisu.