Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
2006. gada 21. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā pulcēsies Riharda Vāgnera drāmas “Reinas zelts” skatītāji, lai veldzētos tetraloģijas “Nībelunga gredzens”pirmajās stundās. Šis darbs, tāpat kā Vāgnera māksla kopumā, laika gaitā turpina izstarot apbrīnojamu egocentriskumu. Esmu pārliecināts, ka vismaz šajā aspektā daudzi komponista cienītāji, ieskaitot raksta autoru, ir patiesi uzticīgi Meistaram. Ceļš uz “Reinas zelta”pasauli (četrās ainās bez starpbrīža) katram būs citāds. Tas, protams, netraucē dalīties pieredzē.
Kā es ieraudzīju Vāgnera pilsētu
Viss liecina, ka pienācis laiks grēksūdzei. Laiks rakstīt ar sirds asinīm, jo lasītāji gaida pilnīgu atklātību – īpaši tie, kas tic šādas atklātības patiesumam. Un tā, Baireitā es pirmoreiz nokļuvu 1994. gada augustā. Riharda Vāgnera celtais, proti, Gotfrīda Zempera projektētais un par Ludviga Otrā naudu būvētais teātris visā godībā stāvēja uz Zaļā pakalna. Cilvēki devās uz izrādēm un varēja justies laimīgi. Gan pacietīgie, kas jau daudzus gadus iepriekš bija rezervējuši biļetes un beidzot sagaidījuši savu kārtu, gan apmātie, kas bija gatavi maksāt par gaidāmo baudu pat divdesmit reizes vairāk melnajā tirgū.
Būdams “Baireitas festivāla” pirmais stipendiāts no Latvijas Republikas, šim braucienam gatavojos jo īpaši. Sirdī vēl gruzdēja trešās Atmodas ideāli, tādēļ šķita būtiski vācu kolēģiem demonstrēt, ka Baltijā valda pārticība un krīze bijusi nebijusi. Plīvoja pelēkā zīda uzvalks un graciozā tēla postamentā laistījās tuvinieku dāvana no skolas izlaiduma svinībām – kurpes, mans jaunības dienu fetišs, bija tik klasiski skaistas, ka nešauboties varētu pat ierāmēt: tā man vismaz šķita studiju gados, kad dažos aspektos pārtapu jaunā vīrietī. Es gribu teikt, ka gleznie apavi laika ritējumā bija kļuvuši par mazu. Tie spieda tik drausmīgi, ka atceros ikvienu soli Baireitas izrāžu garajos starpbrīžos un katru skatu, kas pavērās pilsētas maigajā panorāmā.
Biju kļuvis par savu iedomu gūstekni. Tēls, kādu centos spēlēt apkārtējiem, bija tapis svarīgāks par manām ciešanām. Lai gan parasti dzīvoju mērenībā, kaut kas man lika ļauties šādām kaislībām un šķietami bezjēdzīgam enerģijas patēriņam. Biju jauns un baidījos būt neglīts. Godīgi sakot, mani pat nesatrauca mulsums, kādu skoliozes dēļ savulaik izjutu pārpildītās pludmalēs un peldbaseinos. Baireitā man vienkārši negribējās dzirdēt kāda drāmas varoņa vārdu, kas dažas reizes tomēr atskanēja aiz muguras. “Alberihs.”Ieradies Alberihs.
Reina(s) zelts
“Reinas zelts” [1. Rihards Vāgners tetraloģiju “Nībelunga gredzens” iedalīja ievadošajā vakarā “Reinas zelts” un trijās dienās “Valkīra”, “Zīgfrīds” un “Dievu mijkrēslis”. Partitūras pirmā izdevuma titullapā Vāgners mīklaini piezīmēja, ka šis darbs “radīts uzticībā vācu garam”. Sākotnējais plāns pabeigt ciklu četros gados cieta neveiksmi, jo no ieceres līdz tīrrakstam pagāja divdesmit seši gadi. Tetraloģijas libretu Vāgners sacerēja, sākot ar pēdējo daļu un pakāpeniski atkāpjoties līdz pirmajai. Mūzikas komponēšanu – jau parastajā secībā no sākuma uz beigām – viņš pārtrauca “Zīgfrīda” otrajā cēlienā, lai varētu atpūsties no savas grandiozitātes un uzrakstīt ģeniālo operu “Tristāns un Izolde”, kā arī dažiem vāgneriešiem tuvos “Nirnbergas meistardziedoņus”.] ir vienīgā “Nībelunga gredzena” [2. Latviešu valoda liek mums domāt, ka upe – ja tā tiek personificēta – ir sieviete. Ģermāņu priekšstatos Reina (der Rhein) tomēr ir vīrietis, proti, Reins. Vāgnera versijā Reins ir tēvs trim vieglprātīgām meitām: Voglindei, Velgundei un Floshildei. No vienas puses, precīzs šīs drāmas dēvējums būtu “Reina zelts”, jo tajā tiek stāstīts par Reinam piederošu īpašumu, kuru Reina meitām nolaupa Alberihs. No otras puses, nav iemesla sarežģīt dzīvi un pārveidot jau pierasto abstraktas patiesības vārdā. Kādēļ tādā gadījumā jāmaina Latvijā publicētajās libretu grāmatās sastopamais tetraloģijas virsraksts “Nībelungu gredzens” uz pareizo formulējumu “Nībelunga gredzens” (Der Ring des Nibelungen)? Pamatojums ir vienkāršs: latvieši visu tetraloģiju kopumā līdz šim nebija iestudējuši, tādēļ kļūda cikla nosaukumā tagadnei nav saistoša. Savukārt “Reinas zelts” LNO uzvests jau vairākas reizes, tādēļ šim nosaukumam šeit izveidojusies sava tradīcija.] daļa, kurā nav cilvēku: šeit darbojas tikai dievi, nībelungi, milži un Reinasmeitas. Ievadošais vakars sākas upes dzīlēs. Drāmas ievads, kas savulaik tik ļoti pārsteidza akadēmiskās mūzikas vidi (Mibemol mažora trijskanis ilgst 136 taktis, lai gan parasti tam nebūtu atvēlēts vairāk par pāris taktīm), pieaug spēkā un viļņojas aizvien krāšņākās stīgu figurācijās. Angļu vēsturnieks Ričards Doningtons pētījumā ““Nībelunga gredzens” un tā simboli” apgalvo, ka šeit plūstošā upe ir bezapziņa, Reinas meitas ir bezatbildība, bet Alberihs – projekcija visam baismajam.
Autobiogrāfijā “Mana dzīve” Vāgners izsmeļoši apraksta situāciju, kādā tapa slavenā ievada iecere. 1853. gada septembrī komponists atpūtās Itālijā un notika sekojošais: “Biju nepiesardzīgs un pārmērīgi mielojos ar saldējumu, kā rezultātā iestājās caureja un mana sākotnējā jūsma [par Dženovu] drīzumā biedējoši atslāba. Es gribēju bēgt no ostas trokšņiem, kas bija dzirdami mītnes tuvumā, man bija nepieciešams pilnīgs klusums, tādēļ cerēju glābties ekskursijā uz Spēciju, kurp pēc astoņām dienām devos ar tvaikoni. [..] Caureju pastiprināja jūras slimība. Spēcijā ar pilnībā izsmeltiem spēkiem un knapi spējīgs pārvietoties sameklēju labāko viesnīcu, kas, man par šausmām, atradās šaurā un trokšņainā ieliņā. Nākošajā dienā pēc karsonī un bezmiegā pavadītas nakts piespiedu sevi doties pārgājienā pa kalnaino un pīniju mežiem klāto apkārtni. Viss šķita tukšs un garlaicīgs, un es nesapratu, kas man šeit vispār būtu meklējams. Līdz nāvei noguris, pēcpusdienā atgūlos cietajā gultā un cerēju, ka varēšu uz stundu aizmigt. Miegs nenāca; iestājās kaut kas līdzīgs mēnessērdzībai, bija sajūta, it kā es grimtu spēcīgā ūdens plūsmā. Čaloņa drīz vien ieskanējās tīrā Es dur trijskanī, kas mani ietverošajam elementam nevilšus piešķīra bezgalīgu nozīmību.”
Divarpus stundas ilgstošā opera iesākas brīdi pirms saullēkta un noslēdzas saulrietā. Vēstījumu par mīlestības un varas attiecībām izraisa šķietami nenozīmīgs notikums, kurā briesmīgais sastopas ar skaisto: kuprītis Alberihs ierauga Voglindi, Velgundi un Floshildi. Viņas sargā klints smailē mirdzošo zeltu, neierobežotas varas nodrošinātāju tam, kurš spēs atteikties no mīlestības. Vāgners distancēti parāda, ka Alberihs sākumā ir tikai nekaitīgs neglītenis. Par briesmoni viņu dara pazemojošā tikšanās ar Reinas meitām, kuru izsmieklā atstumtais nībelungs pirmoreiz definē savas dzīves mērķus. Zīmīgi, ka mīlestības nolādējums viņam nelaupa spēju nodarboties ar seksu: kā vēstī “Dievu mijkrēslis”, Alberihs pratis nopirkt Gībihungu ķēniņieni, lai gultā radītu sava naida un atriebības ieroci, dēlu Hāgenu. Alberiha lielākais zaudējums ir viņa nevēlēšanās pieķerties, neprasme izjust līdzjūtību. Pats Alberihs, protams, izturas tā, it kā būtu zaudējis tikai psiholoģisko atkarību no iekāres objekta un ieguvis pilnīgu paškontroli, varas neatņemamo izpausmi.
“Reinas zeltā” tiek iekustināts iznīcības mehānisms, kas caurvij visu tālāko tetraloģijas gaitu. Alberiha atteikšanās no mīlas jūtām ļauj izkalt gredzenu un uzkundzēties materiālajai pasaulei. → Ar viltu, neupurējot spēju mīlēt, šo funkciju pārņem likumdevējs un virsdievs Votans. → Negribot atteikties no mūžīgās jaunības nodrošinātājas Freijas (skaistuma varas), Votans izkrāpto un Alberiha nolādēto gredzenu atdod milžiem kā samaksu par dievu mitekļa Valhallas būvi. → Fazolts un Fafners, saņemot gredzenu, atsakās ne tikai no mīlas pret Freiju, bet arī no brāļu mīlestības saitēm. Fafners nogalina Fazoltu un dodas mežā, kur pārvēršas par pūķi, lai nosargātu jauniegūto varu. → Votana mazdēls, Zīgmunda un Zīglindes incestā radītais varonis Zīgfrīds, nogalina vareno pūķi un iegūst Votana meitu Brunhildi jeb absolūto mīlestību. → Uzdāvinot Brunhildei gredzenu, Zīgfrīds sasniedz mērķi, pēc kura tik ļoti ilgojās dievi. Uz īsu brīdi varonim pieder gan mīlestība, gan mīļotās sievietes rīcībā esošā vara. → Harmonija tiek sagrauta, kad Zīgfrīds, aizmirstības dzēriena iespaidā, piekrīt pārvērsties par Gībihungu valdnieku Gunteru. Viņš neapzināti atsakās no savas laimes, atņem Brunhildei gredzenu un piespēlē mīļoto Gībihungu valdniekam, lai varētu iegūt tā māsas Gutrunes sniegto baudu. → Brunhildei šķiet, ka nodevība jāatriebj, tādēļ izmisumā viņa uz brīdi atsakās no mīlas un palīdz Hāgenam nogalināt bez vainas vainīgo Zīgfrīdu. → Apjēdzot notikumu kopsakarības, Brunhilde nolemj mirt Zīgfrīda sārtā. → Uguns plosīšanās aizdedzina zemi un Valhallu. Izdzīvo tikai tie personāži, kas iepazīti loka sākumā, zaļgano ūdeņu krēslā: Alberihs un Reinas meitu trijotne.
Kā es pametu Vāgnera pilsētu un tapu apskaidrots
Augusta diena, kurā pirms 12 gadiem, tetraloģijas pārņemts, atvadījos no Baireitas, sākās ierasti labi. Brokastu laikā viss šķita vienkāršs. Jātiek līdz Vāgnera iemīļotajai Nirnbergai, jāpārsēžas ātrvilcienā uz Meistaram netīkamo Minheni, kur jāpavada mēnesis tukšā mājā, spēlējot klavieres un gaidot paziņu atgriešanos no Amerikas.
Līdzekļus biju atlicinājis tikai pārtikai un muzejiem, nevis tādai liekai greznībai kā taksim, tādēļ ceļu līdz Baireitas stacijai nolēmu mērot kājām. Uz labā pleca uzkrāvu pietūkušo somu ar drēbēm un mirkļa eiforijā nopirktajām grāmatām, bet kreisajā rokā paņēmu lietussargu, lai aizsegtos no līņājošajām debesīm. Gāju, paslīdēju un, lūk, soma jau atsitās pret trotuāru. To pacēlis, es devos tālāk, rotādamies ar pacietīgu smaidu. Lai gan bija skaidrs, ka uz Nirnbergas vilcienu paspēšu laikus, kaut kas man tomēr lika kļūt nemierīgam.
Pilsētas ainavu nepārprotami bija atdzīvinājusi rūgti salda smarža, gluži tāda, kā bērnībā, kad revidēju vectēva zāļu skapīti un spēlējos ar tā saturu. Apstājās laiks, tad arī es: manas smadzenes acīmredzot gatavojās mazā cilvēka traģēdijas klusajam sākumam. Es pietupos, atvēru somu un ielūkojos tajā. Tur, mantu jūklī, bija jāatrodas ciemakukulim no Latvijas – par prieku paziņām, kas pēc Amerikas ceļojuma atgrieztos Minhenē un uz galda ieraudzītu lielo Rīgas balzama blašķi ar medus burku, pa tiešo sarūpētu no biškopja stropa. Dzīvā iztēle, iepriekš gleznojusi ainiņas ar aplaimoto Minhenes draugu sejām, sadūrās ar skaudro īstenību. Visi rūpīgi saskaņotie drēbju ansambļi, kuriem somā bija lemts atrasties dāvanu tuvumā, mērcējās melni dzeltenā masā; delikāti mirdzēja šķembu sāni.
Doma, ka esmu ietaupījis, atsakoties no takša pakalpojumiem, vairs nespēja sniegt mierinājumu. Manāmi saīdzis sasniedzu staciju, atkritumu konteinerā izmetu lielākās lauskas un kāpu reģionālajā vilcienā, kas par laimi izrādījās patukšs. Pretējā ejas pusē nosēdās trīs jauni vīrieši, kuru labais garastāvoklis notikumu kontekstā likās kaitinošs. Nepagāja ne dažas minūtes, kad tika ievērota mana soma. Novietota uz grīdas, tā rēni tecēja pa vienu no šuvēm un izskatījās ļoti skumja. Viens no “Reinas dēliem” nepārprotami ieķiķinājās, un šķita, ka mani no galvas līdz kājām sāk pētīt vairāki acu pāri.
Es, it kā nekas nebūtu noticis, kompānijas virzienā raidīju vēsu atbildes skatienu – tā teikt, ja šī bagāža kādam šķiet komiska vai aizdomīga, ir arī citi vagoni. “Es esmu, kāds es esmu. Nekas mani nemainīs.” Sēdēju mierīgs, bruņojies ar šo atziņu, kuru pasaulei bija dāvājusi marķīza de Sada krāšņās dzīves pieredze (un jāatzīst, ka dažos jautājumos viņam bijusi taisnība). Bet pēc brīža vairs nebija vaļas domāt par ceļabiedru uzmācīgo interesi, jo, instinkta vadīta, ieradās lapsene. Viņa spindzēja, riņķoja ap somu un rokām. Visas nelaimes pēkšņi šķita ietvertas šajā zeltainajā batoniņā, kas kļuva aizvien nervozāks, reaģējot uz neveiksmīgajiem atgaiņāšanās mēģinājumiem. Dienas stress un niknums strauji sakāpa galvā kā labs konjaks. Atzīstos, grēkoju. Neieklausījies dalailamas padomos un nerespektējot trauslo dzīvību, es paņēmu Vāgnera libretu krājumu un gāzu. Tur nu lidone palika, uz šaurās palodzes, ar kājiņām uz augšu.
Mirstošā Brunhilde. Manis noslepkavotā lapsene. Katastrofa somas dzīlēs. Dabas stihija aiz loga. Pēkšņi viss notiekošais vāgneriski sintezējās un es zaudēju varu pār sevi: kā sāku raudāt, tā skaisti noraudāju līdz pašai Nirnbergai, to nu jums būtu vajadzējis redzēt.