Skaistākais, kas mums dots

Atceros, kādreiz bija savādāk – kādreiz braukt vilcienā šķita neizturami ilgi, nesagaidāmi un nomācoši, atceros, kādreiz jūra bija milzīga un, ejot gar to, varēja pazust kaut kādā laika bedrē, pazust un neatgriezties, bet tagad ir palicis tik maz laika, ka knapi var paspēt pirmā janvāra rītā aizbraukt vilcienā līdz jūrai un noklausīties apledojušā krastmalā Vīnes Filharmoniķu tradicionālā Jaungada koncerta tiešraidi no Vīnes Mūzikas biedrības nama, slaveno Jaungada koncertu ar Štrausa valšiem un polkām, slaveno koncertu, kuru diriģē Mariss Jansons, noklausīties tā, ka var dzirdēt katru mūziķu elpas vilcienu, katru ieklepošanos zālē un aplausus un saucienus “bis!” un “bravo!”, un pašu mūziku, kad, paslēpies milzīgā brezenta jakā un kapucē, tu ej un skaties tālumā vai arī zem kājām, kur ledū iesalušas zirgu pēdas un putnu spalvas trīc vējā, vairākas reizes tu klūpi vai slīdi pa nogludināto ledus kārtiņu arvien tuvāk ūdenim, vienalga, tas ir tik silti un saviļņojoši, pilnīgi vienam jūras krastā būt kopā ar pasaules Banālāko un Slavenāko koncertu, un nevis snobiski viebties, bet raudāt īstas asaras, atskanot Pie skaistās zilās Donavas pirmajām taktīm, atskanot aplausiem, smiekliem, un samulsumam tajā brīdī, kad Mariss Jansons pārtrauc tikko iesākto skaņdarbu, pagriežas pret publiku un pēc neilga klusuma brīža saka: “Mūzika ir skaistākais, kas mums ir dots šajā dzīvē...” Viņš piebilst vēl kaut ko, atkārto to visās trīs valodās un tad turpina iesākto valsi. Taču tas vēl nav viss. Tur pie jūras tu atceries, ka esi kaut kur lasījis vai redzējis kādā televīzijas raidījumā ziņu par to, ka pirms desmit gadiem Oslo diriģents Mariss Jansons pakritis, diriģējot Pučīni operu Bohēma. Ārsti konstatējuši sirdstrieku. Vēl vairāk – viņa tēvs Arvīds Jansons ir miris uz diriģenta podesta 1984. gadā tieši tad, kad Mariss bija kļuvis par Oslo Filharmonijas orķestra diriģentu. Tu klausies šo tiešraidi no Vīnes un nespēj nedomāt par to, kā tas būtu – nomirt uz podesta 1. janvāra rītā, diriģējot Banālāko un Slavenāko koncertu visā pasaulē, turklāt diriģējot tā, ka to dzird cilvēki visā pasaulē. Nomirt tādā brīdī, kad skan Štrausa valsis, un šī mūzika vēl kādu brīdi turpina skanēt, kad tu jau esi miris, jo mūziķi jau varbūt nepamanītu to uzreiz. Bet iespējams, ka viņi vispār nepārtrauktu skaņdarbu, nu tā – aiz cieņas pret tavu nāvi. Cenšoties aizgaiņāt kamolu kaklā, tu sāc domāt par to, kā īsti pieklātos rīkoties tādā situācijā. Nav taču tāda reglamenta, un nekādas pieklājības normas te nedarbojas. Bet tad tu uzzini, ka divi diriģenti ir miruši uz podesta Minhenē, diriģējot Vāgnera Tristanu un Izoldi – austrietis Fēlikss Moti 1911. gadā un Džozefs Kīlberts 1968. gadā. Amsterdamā 1959. gadā Brāmsa simfonijas mēģinājuma laikā miris diriģents Eduards van Beinums. Diriģents Džuzepe Sinopoli 2001. gadā mira ar sirdstrieku 54 gadu vecumā Verdi Aīdas kulminācijas brīdī. Sirds mēdz neizturēt arī solistiem – Leonards Vorrens nokrita uz Metropolitēna operas skatuves Verdi Likteņa varas otrā cēliena beigās 1960. gadā. Šī pati skatuve bija liktenīga tenoram Ričardam Versallam, kurš nomira brīdī, kad Janāčeka operā Makropuloss bija nodziedājis frāzi “Cik žēl, ka dzīvot var tik maz.” Un trompetists Džeimss Tuozolo 2000. gadā un džeza saksofonists Grouvers Vašingtons gadu iepriekš. Un, droši vien, daudzi citi, mazāk pazīstami mūziķi un diriģenti ir miruši kādā no savas dzīves emocionāli piepildītākajiem momentiem, prožektoru gaismā, publikas acu priekšā. Un neviens nevar pateikt, vai tā ir laime vai nelaime – nomirt, pirms esi pabeidzis skaņdarbu līdz galam. Tu ej gar jūru, klausies, kā aplaudē Vīnes Mūzikas biedrības zāles klausītāji, tu saproti, ka Jaunais gads beidzot ir iestājies, diktors piesaka pēdējo no šī koncerta piedevām, un tas viss ir pa īstam par īsu, tu nepaspēj ne nosalt, ne nogurt, tu brauc atpakaļ vilcienā un pa īstam vēlies, kaut Rīgas stacija pienāktu nedaudz, nedaudz vēlāk, tu baidies sev atzīties, ka patiesībā vēlies, lai tā nepienāktu nekad, lai riteņu klaudzoņa, slīdošā ainava aiz loga un orķestra skaņas austiņās turpinātos mūžīgi. Pa īstam mūžīgi.