Sirreālistu mūza

“Pirmais cilvēks, pie kā tev jāiet, ir vikontese Marija Lora de Noaja.” Šādu norādījumu es no savas redaktores saņēmu pirms pusgadsimta, kad žurnāls Elle man uzticēja rakstu par franču mākslas kolekcionāriem. Vikontese de Noaja tolaik jau labu brīdi atradās Parīzes avangarda stila epicentrā. Viņa bija mākslinieku, kinematogrāfistu un mūziķu – viņu vidū Mena Reja, Luisa Bunjuela, Alberto Džakometi, Salvadora Dalī un Fransisa Pulenka – aizbildne un mūza, turklāt Eiropā un Amerikā plaši kopētu modernisma interjeru autore. Tā nu, ieejot Noaju ģimenes rezidencē, kur Marija Lora bija dzīvojusi jau gadu desmitiem, un dodoties augšup pa kāpnēm gar sienu, kas nokārta ar Kurbē, Vato un Bērna Džounza gleznām – pa starpu tām vīdēja Paula Klē, Huana Grisa un Baltusa darbi –, es jutos diezgan iebiedēta.

Es sekoju livrejā ģērbtam sulainim garām vienam van Deikam un diviem Goijām un iegāju galvenajā viesistabā, atturīgā dekoratīvajā stilā iekārtotā telpā. Vikontese stāvēja istabas stūrī kāda skaista jauna cilvēka sabiedrībā un smēķēja. Marija Lora un viņas viesis noraudzījās, kā es viņiem tuvojos, un abu skatienos jautās nepārprotama nelabvēlība. Es pasniedzu roku, bet vikontese uz šo žestu neatbildēja, uzrunājot mani piesmakušā balsī: “Paliksim kājās.”

Viņa turpināja vērties manī vīzdegunīgā nekaunībā. Marija Lora bija gara un daudz druknāka nekā tā stilīgā sieviete, kuru biju redzējusi 30. gadu fotoattēlos un Dalī, Mena Reja, Baltusa un Pikaso gleznotajos portretos. Bālo seju ar ērgļa degunu ieskāva mežonīgu melnu matu kodeļa; vaibsti jau bija kļuvuši diezgan ļengani. Es ķēros pie intervijas, taču pat tās niecīgās iecietības druskas, kādas vikontesei pret mani varēja būt, aizmēza mana nespēja pienācīgi atbildēt uz viņas frāzi: “Vīriešiem, kuri mīl Prustu, ir īsi peņi, vai ne?” Tad vikontese ielūkojās rokas pulkstenī un ļoti skaidrā angļu valodā ar britu akcentu paziņoja: “Man jāiet. Pēc divdesmit minūtēm mani gaida ginekologs.”

Atmiņas par šo epizodi ir tā piesātinātas ar paniku, ka es neatceros pat to, vai rakstu vispār pabeidzu. Kad pēc vairākiem gadu desmitiem es atstāstīju šo incidentu rakstniekam Džeimsam Lordam, tuvam vikonteses draugam, viņš sacīja: “Marija Lora nespētu turēties pretim kārdinājumam šādi pamocīt jebkuru jaunu sievieti.” Cits vikonteses draugs, komponists un rakstnieks Neds Rorems, kuru Marija Lora atbalstīja 50. gados, pastāstīja: “Piecus gadus es divreiz dienā ēdu pie viņas galda. Piecus gadus viņa deva man pajumti, baroja mani un deva man kabatas naudu. Un šo gadu laikā man bija iespēja sacerēt desmitiem stundu gluži ciešamas mūzikas.” Savā dienasgrāmatā Rorems rakstīja: “Marija Lora ir pirmkārt bērns, otrkārt – māksliniece, treškārt – vikontese. Ceturtkārt viņa ir svētā, piektkārt – mazohiste un sestkārt – maita. Pats svarīgākais – viņa ir augstsirdīga, nemaz nerunājot par to, ka traka.”

Marija Lora un viņas vīrs Šarls de Noajs, izveidojot savu gleznu un skulptūru kolekciju, kurā bija pārstāvēti gandrīz visi Eiropas avangarda mākslinieki, kļuva par modernistiskās uztveres celmlaužiem. Viņi piederēja arī pie pirmās mākslas aizbildņu paaudzes, kurai par radošas pašizpausmes veidu kļuva kino – de Noaju pāris finansēja pašas drosmīgākās 20. un 30. gadu filmas; ievērojamākā no tām bija Bunjuela un Dalī “Zelta laikmets”. Londonas galerijas Tate Modern kurators Metjū Geils, kurš organizējis izstādi “Dalī un kino”, apgalvo, ka Noaji darījuši visvairāk, lai “novatorisma motors sirreālistu aprindās nenoslāptu”. “Parasti māksliniekus mēdz iztēloties kā varonīgus cīnītājus,” viņš saka. “Taču patiesībā izšķirošu lomu spēlē tieši tādi drosmīgi mecenāti kā Marija Lora un Šarls de Noaji, kuri padara iespējamu jaunu ideju un jaunu darbu tapšanu.”

Kas gan uz to pamudināja Mariju Loru, šo svēto briesmoni, kuras skats uz mākslu – tālredzīgs un brīvs no liekas godbijības – palīdzēja sirreālistu kustībai rasties un atstāt paliekošas pēdas daudzos 20. gadsimta kultūras aspektos? Marija Lora Bišofsheima – tāds ir viņas pirmslaulību uzvārds – bija bagātas vācu baņķieru ģimenes (no tēva puses) un franču aristokrātu klana (no mātes puses) pēctece; viens
no mātes senču ciltskoka zariem sniedzas līdz marķīzam de Sadam. Marijas Loras vecmāmiņa no mātes puses, indīgi asprātīgā grāfiene de Ševiņē, dzimusi Lora de Sada, bija marķīza mazmazmeita. Viņa šokēja savus laikabiedrus, apgrozoties mākslinieku un bohēmiešu sabiedrībā. (Runā, ka viņa arī bijusi pirmā franču augstākās sabiedrības dāma, kas publiski izrunājusi vārdu “merde”.)

Lora de Sada apprecējās ar aristokrātu, kuram bija maz naudas, un, kad abu meita Marija Terēze kļuva pilngadīga, viņu izprecināja slimīgam, taču turīgam jauneklim vārdā Moriss Bišofsheims; 1902. gadā, astoņpadsmit mēnešus pēc meitas Marijas Loras piedzimšanas, viņš nomira ar tuberkulozi. Lorānss Benaīms savā darbā “Marija Lora de Noaja – ekscentriskā vikontese” – biogrāfijā, kas dienasgaismu ieraudzīja 2001. gadā Francijā – raksta, ka septiņu gadu vecumā Marija Lora pēc sava bagātā vācu izcelsmes vectēva nāves kļuvusi par vienu no Eiropas bagātākajām mantiniecēm. Viņu uzaudzināja māte, kura dzīvoja ļoti noslēgti, un britu guvernante. Māte raizējās, ka meita varētu būt mantojusi tēva trauslo veselību, tāpēc izglītību Marija Lora saņēma mājās. Intelektuāli pāragri attīstītā meitene sāka lasīt Malarmē un Po, kad viņai vēl nebija pat desmit gadu, un izklaidēja viesus, deklamējot Bodlēra dzeju.

Vēlāk, kopā ar māti un patēvu pārcēlusies uz Parīzi, Marija Lora izauga par bālu, mūžam grāmatās ieurbušos pusaudzi ar knābim līdzīgu degunu un nevaldāmu melnu matu ērkuli. Viņa mācījās Katoļu institūtā, kur, spriežot pēc vēstulēm, daudz laika veltīja pūliņiem saprast Leibnicu. Pēc Marijas Loras divdesmitās dzimšanas dienas tika sarīkota balle – kā signāls, ka viņa ir gatava iziet pie vīra. Jau pēc trim mēnešiem, 1923. gada februārī, viņa apprecējās ar vikontu de Noaju.

Šarls de Noajs bija izskatīgs, labi audzināts un izglītots, turklāt apveltīts ar aristokrātam netipiski avangardisku māksliniecisko gaumi. Vēl vecpuiša laikos viņš bija iegādājies 1907. gadā gleznotu Pikaso darbu. Izpriecu kuģis, ar kuru jaunais pāris bija devies kāzu ceļojumā, piestāja arī Kubā. Marija Lora atteicās iznākt no kajītes, būdama – vismaz tā apgalvo Džeimss Lords – pārāk aizrāvusies ar Freida “Ievadu psihoanalīzē”. Jaunlaulātie devās tālāk uz Ņujorku un Kīvestu, kur apmetās uz noenkurotas jahtas; Marija Lora ievēroja, ka Šarlam, kurš maniakāli rūpējās par savu ārieni, vairāk par visu patīk stundām ilgi gulēt saulē, pilnveidojot savu tumšo iedegumu. Atgriezušies Parīzē, “Šarli”, kā pāri bija iesaukuši viņu draugi,
rīkoja nebeidzamas viesības un masku balles. Šajos gados Marija Lora vēl bija atturīga jauna sieviņa, kura, šķiet, pilnībā paļāvās uz vīra atbalstu – Benaīma vārdiem runājot, “kā ievainots putns”. Viņa bija nopietni iemīlējusies Šarlā, savā pavedinošajā un vienlaikus neaizsniedzamajā padomdevējā. Lai gan abi bija viens otram līdz sirds dziļumiem pieķērušies, pāra seksuālā tuvība vairāk vai mazāk beidzās pēc otrā bērna piedzimšanas. Visu savu laulības laiku de Noaji gulēja atsevišķās guļamistabās un vienmēr uzrunāja viens otru ar formālo vous.

Un tomēr Noajus vienoja kāda kaislība: sievai no Šarla bija pielipusi mīlestība pret 20. gadu avangardu. Viņu draugs Pjērs Beržē, Īva Senlorāna biznesa partneris, kādā franču televīzijas intervijā izteicās, ka Šarls un Marija Lora atraduši “līdzsvaru savās attiecībās, graujoši ietekmēdami citu cilvēku stabilitāti”. Jau laulības pirmajos gados viņi sāka kolekcionēt Maksa Ernsta, Mena Reja, Fransisa Pikabijas, Džordžo de Kiriko un Īva Tangī darbus. Benaīms raksta, ka Noaji nopirkuši vienu no diviem Mondriāna darbiem, kas jebkad pārdoti Francijā. Šie mākslinieki, tāpat arī komponisti, kuru vidū bija Pulenks un Žoržs Oriks un daudzi sirreālistu rakstnieki, īpaši Žans Kokto, kurā Marija Lora bija ieķērusies jau kopš pusaudzes gadiem, kļuva par viņu dārgākajiem viesiem. (Marija Lora principā neieredzēja sievietes un bija bēdīgi slavena ar savu rupjo izturēšanos pret sava dzimuma pārstāvēm.) Noaju nams izcēlās ar savu neformālo atmosfēru, un viesi varēja pieteikties ciemos tikai stundu pirms vakariņām. Pulenku, kurš savu koncertu Aubade 1928. gadā sarakstīja pēc Noaju pasūtījuma, Marija Lora mīļi dēvēja par Poupoule.

Drīz pēc atgriešanās no medusmēneša Noaji ievācās pilij līdzīgajā mājā Étates-Unis laukuma 11. numurā – Marijas Loras vectēva Bišofsheima celtajā ēkā, ko vecais kungs līdz ar savu vecmeistaru kolekciju bija novēlējis mazmeitai. Viesistabas modernizēšanu viņi uzticēja Žanam Mišelam Frankam, divdesmit astoņus gadus vecam interjeristam, kurš vēlāk kļuva par vienu no Francijas ietekmīgākajiem dizaineriem – lielā mērā pateicoties novatoriskajam Noaju viesistabas noformējumam. Istabas sienas Franks noklāja ar lieliem pergamenta paneļu kvadrātiem, kas veidoja neitrālu fonu Noaju mākslas kolekcijai; Dalī glezna bija piekārta starp diviem Goijām. Klučveidīgos krēslus un dīvānus interjerists pārvilka ar baltu linu, melnu ādu vai baltu mākslīgo kažokādu. Franka askētiskā taisnlīniju stila moto bija: “Elegances pēdējais pieskāriens izskauž visu lieko.” “Tur viss bija ļoti balts, kails un dīvains,” atzīmēja Parīzes salonos populārais garīdznieks abats Munjē. Marijas Loras personīgie estētiskie principi pilnībā saskanēja ar mājas askētisko iekārtojumu: viņa nēsāja galvenokārt Chanel, lielākoties Koko kārtīgos kostīmiņus; viņas garderobē bija aptuveni četrdesmit variāciju par šo tēmu, vairums – melnā krāsā.

Kad Noaji bija tikuši galā ar savas Parīzes mājas iekārtošanu, viņi sāka meklēt arhitektu villai, ko vēlējās uzcelt Francijas dienvidos, Jērā. Marija Lora tolaik gaidīja pirmo bērnu, Loru. Viņi devās uz Vāciju pie Mīsa van der Roes, kurš izrādījās pārāk aizņemts, lai uzņemtos viņu pasūtījumu. Tad Noaji apmeklēja Lekorbizjē, taču viņa skolmeistara personība pāri atbaidīja. Un tā viņi izlēma nolīgt jaunu franču modernistu vārdā Robērs Malē Stevāns – pirmo franču arhitektu, kurš bija nopietni apguvis Franka Loida Raita darbu. Viņa veikums, dzelzsbetona nams ar četrdesmit guļamistabām, atgādināja kubisma manierē būvētu izpriecu kuģi.

“Neskaitāmas istabas, taisnas līnijas, viss vienkrāsains,” tā savos memuāros māju apraksta gleznotājs Žans Igo. “Kā bērnu klucīši, kas sagāzušies cits citam virsū, veidojot dīvaini nenoteiktu labirintu, kurā mājas viesi pastāvīgi apmaldījās.” Katrai no mūka cellēm līdzīgajām istabām bija sava ziediem apaudzēta terase. Mājai bija arī kubisma manierē iekārtots dārzs ar klučveidīgi apcirptiem krūmiem un īpaši pasūtītām Brankuzi un Džakometi skulptūrām. Džakometi vēlāk veidoja arī vairākus Marijas Loras krūšutēlus.

Pilnīgi iespējams, ka Noaji bija pirmā Eiropas ģimene, kam piederēja slēgts peldbaseins un vingrošanas centrs ar pašiem savu personīgo treneri: viņu sporta zāli ar līdztekām, boksa maisiem un volejbola tīkliem pārraudzīja blonds vingrošanas skolotājs vārdā msjē Tarē. Viesi savās istabās atrada svītrotus peldkostīmus un vingrošanas tērpus. Noaju māja kļuva
par vietu, kur intelektuāļi nodarbojās ar savas fiziskās formas izkopšanu. Pat Andrē Žids, askētisks vīrs pāri sešdesmit, “vairāk vai mazāk kails” (tā viņš rakstīja savā dienasgrāmatā) piedalījās volejbola mačos. “Es ceru, ka tu ik rītu vingrosi kopā ar mani,” Benaīms citē Bunjuela apciemojuma gaidās rakstītu Šarla vēstuli. “Uz pārējo viesu atlētiskumu es īpaši neceru” – ar to domāti Oriks, Kokto un Kristians Berārs.

Pēc vairākiem gadu desmitiem Marijai Lorai patika uzdot jauniegūtiem draugiem šādu jautājumu: “Cik gadu vecumā tu sevi atradi?” Pašai vikontesei nebija nekādu grūtību norādīt uz šo brīdi pašas mūžā – tas notika 1929. gadā, kad viņai bija divdesmit septiņi gadi. Togad notika vairākas lietas, kas pilnībā pārvērta Marijas Loras dzīvi.

Iekārtojuši savā mājā Parīzes pirmo privāto kinozāli, Noaji aizrāvās ar avangarda kino. (Viņi bija pasūtījuši Žakam Manuelam īsfilmu par uzdzīvi Jērā – “Bicepsi un dārgakmeņi”.) Noajus sajūsmināja “Andalūzijas suns”, un Šarls sāka ik gadu finansēt vienu filmu kā dzimšanas dienas dāvanu sievai, tajā skaitā arī “Dzejnieka asinis” un “Zelta laikmetu”, Bunjuela un Dalī kopdarbu.

“Marijai Lorai ļoti patika šokēt citus cilvēkus,” man stāstīja viņas draugs Bernārs Minorē, “un ar šo divu vīru filmu viņai izdevās sacelt pamatīgu jezgu.” Lai Bunjuels varētu uzņemt savu “Zelta laikmetu”, Noaji viņam deva divsimt sešdesmit tūkstošus franku, un režisors apmetās viņu Jēras mājā, kur strādāja pie filmas scenārija. Katru vakaru Bunjuels saviem atbalstītājiem nolasīja dienas laikā uzrakstīto, un savā autobiogrāfijā “Mana pēdējā nopūta” viņš raksta, ka Noajiem šis darbs licies “izsmalcināts un brīnišķīgs”. 1930. gada jūlijā Noaji savā mājā sarīkoja pašu pirmo filmas seansu. Pēc dažādām sirreālistu trakulībām – ainām, kurās govis iekārtojas gultās, galvenā varone ņemas sūkāt pāvesta statujas lielo kājas pirkstu, bīskapi tiek izmesti pa logiem, – darbība pārceļas uz pili, kur bēdīgi slavenais hercogs de Blanžī, de Sada “120 Sodomas dienu” galvenais tēls, rīko savas orģijas. Kad hercogs iznāk no pils, skatītāji ierauga, ka viņš ir Jēzus Kristus. Bunjuels raksta, ka viņa nolūks bijis likt skatītājiem “kaunā nosarkt”, izņirgājoties par visu, kas svēts – ģimeni, buržuāziju, organizētu reliģiju un nacionālo lepnumu.

Pēc filmas pirmizrādes, ko apmeklēja Ģertrūde Staina, Brankuzi un Žoržs Braks, Noaji piecēlās kājās, lai sasveicinātos ar publiku. Taču viesi devās projām, ledaini klusējot. Kādā citā no filmas pirmajiem seansiem kinoteātrī iesoļoja anti-ebreju līgas biedri, klaigājot “Nāvi žīdiem!”, apmētājot skatītājus ar smirdbumbām un nošķiežot ekrānu ar tinti. Kritiķi Noajiem pārmeta, ka tie esot finansējuši “boļševiku kumēdiņus”. Parīzes sabiedrība drīz vien “L’Age d’or” pārdēvēja par “L’Age d’ordure”, proti, Mēslu laikmetu. Filmu konfiscēja policija. Tika informēts arī Parīzes bīskaps, un Bunjuels raksta, ka Šarla mātei nācies doties uz Romu aprunāties ar pāvestu Piju XI, kurš draudējis izslēgt viņas dēlu no baznīcas. Šarls bija spiests arī izstāties no Žokeju kluba, elitārākās biedrības visā Parīzē. “Zelta laikmets”, kuru Teita galerijas kurators Metjū Geils dēvē par “žultainu šedevru”, tika izslēgts no aprites uz veseliem piecdesmit gadiem.

Uz visu šo brēku Šarls un Marija Lora reaģēja ļoti atšķirīgi. Šarls drīz vien aizbrauca no Parīzes, lai apmestos Jērā, un rakstīja Bunjuelam:
“Mēs esam spiesti izvairīties no jebkādiem skandāliem. Mums jātiek aizmirstiem.”
Viņš pārstāja publiski demonstrēt savu mīlestību pret modernismu, Pikaso vietā pie dzīvojamās istabas sienas pielika Rubensu un meklēja mierinājumu dārzniecības priekos. Turpretim Marija Lora atklāja, ka skandāli viņai sagādā baudu. Tagad viņa bija brīva no apnicīgajiem augstākās sabiedrības vakariem un varēja daudz vairāk laika veltīt savu draugu sirreālistu atbalstīšanai. Īpaši viņai patika likt viesiem lasīt priekšā de Sada “120 Sodomas dienu” oriģinālo manuskriptu. Marijas Loras apsēstība ar Sada romānu, ko viņa glabāja īpašā falliskas formas futrālī, sirreālistu aprindās radīja jaunu interesi par marķīzu un bija sākums vispārējai de Sada renesansei.

Otrs incidents, kas pārvērta Marijas Loras dzīvi, sekoja drīz pēc “Zelta laikmeta” fiasko.
Kādu dienu viņa, ienākusi Šarla istabā, pieķēra vīru gultā ar msjē Tarē. “Jaunai sievai nemaz nešķiet amizanti atrast vīru gultā ar viņa vingrošanas skolotāju,” viņa pēc vairākiem gadu desmitiem sacījusi Džeimsam Lordam. Tomēr šis atklājums viņai deva jaunu varas apziņu. “Līdz trīsdesmit gadu vecumam es biju kautrīga un izteicos ļoti bikli,” viņa stāstīja Minorē. “Tad kādu dienu es sāku runāt, un kopš tā brīža neesmu apklususi.”

Pārmaiņas bija jūtamas. Marija Lora pasāka pat pie pusdienu galda tērzēt par seksa rotaļlietām un tamlīdzīgiem ar miesaskāri saistītiem tematiem. (“Marie-Laure, je vous en prie,”[1. Marija Lora, es jūs lūdzu!] Šarls mēdza izsaukties.) Tomēr vikonteses māsasdēls Filips de Montebello, tagad – Metropolitan mākslas muzeja direktors –, stāsta, ka ģimenes maltīšu laikā viņa allaž ievērojusi labo toni. “Bija divas Marijas Loras,” viņš man sacīja. “Mūsu klātbūtnē viņa neatļāvās nevienu pikantāku vārdu vai joku.” Tomēr ikdienā vikontese arvien vairāk centās līdzināties savai temperamentīgajai vecmāmiņai un ieviesa arī mīļākos.

Pirmais no Marijas Loras maigo jūtu objektiem bija biseksuāls britu miljonārs vārdā Edvards Džeimss, kurš izdeva sirreālistu iecienīto un mākslas un psihoanalīzes jautājumiem veltīto žurnālu Minotaur. Džeimss pieņēma uzaicinājumu paviesoties Noaju ģimenes mājā Jērā, kur Marija Lora viņam būtībā uzmācās, kādu nakti ieslīdējusi ciemiņa gultā “kā mēnesnīcas stars” – tā viņš šo epizodi apraksta savā autobiogrāfijā. Sākumā šāda tiešuma atbaidīts, vēlāk Džeimss sakaram piekrita. Pēc dažām nedēļām viņš gribēja Noaju namu pamest, bīstoties, ka mājasmāte kļuvusi pārdroša, taču Šarls, kuru sievas jaunās ekscentriskās izdarības bija acīmredzami nogurdinājušas, lūdza viesi palikt, sacīdams: “Šīs divas nedēļas, ko esat pavadījis pie mums, man bijušas pašas mierīgākās daudzu pēdējo gadu laikā.” Džeimss palika. Vēlāk viņš rakstīja: “Drāma bija Marijas Loras dzīves jēga. [..] Kārtīga histērijas scēna, ja iespējams – ar izmeklētu publiku, viņai sagādāja patiesu baudu.”

Džeimsam sekoja viena no abām Marijas Loras mūža lielajām kaislībām – Igors Markevičs, komponists un diriģents. Kad Markevičs Jērā iepazinās ar trīsdesmit divus gadus veco Mariju Loru, jaunais mūziķis bija divdesmit vienu gadu vecs; tikko bija beidzies viņa mīlas romāns ar Sergeju Djagiļevu. 1933. gada vasarā Markevičs saslima. Ārsti ieteica atpūtu Šveicē. Marija Lora viņam sekoja un iekārtojās divistabu kotedžā kalnos. Savos memuāros Markevičs rakstīja, ka pēc dažām nedēļām, redzot, cik viņa ir laimīga, sapratis: “Šī sieviete, ārēji svētīta ar visiem labumiem, ko dzīve spēj dāvāt, visu savu mūžu nodzīvojusi iekšējā trūkumā.” Ar Markeviču Marija Lora izbaudīja jaunu mājas idilli. Viņa apsēja priekšautu un uzņēmās visus mājas darbus. Vikonteses mīļākais apbrīnā vēroja viņas neparasto disciplinētību – Markevičs atzīmēja, ka pat mājas solis nav traucējis Marijai Lorai izlasīt vienu vai divas grāmatas dienā, līdztekus tam rakstot arī detalizētu dienasgrāmatu un uzturot plašu saraksti. (Marija Lora un viņas vīrs līdz pat mūža galam rakstīja viens otram katru mīļu dienu.) Izrādījās, ka viņa ir pat rūpīga slimnieku kopēja.

Šajā vasarā pāri divas reizes apciemoja Šarls de Noajs. Markevičs rakstīja, ka viņš izturējies “ļoti brīvi” un atstājis īsta paraugvīra iespaidu. Taču tad atklājās, ka Marija Lora ir stāvoklī. Tika sasaukta apspriede, kurā piedalījās Šarls, abi mīlnieki un no Parīzes ataicināts advokāts. Visi trīs vīrieši vienojās, ka Marijai Lorai jāizdara aborts. Markevičam likās, ka Marija Lora, kura bērnu vēlējās, šim triecienam tā arī nespēja tikt pāri. Attiecības izjuka, un Marija Lora Markevičam pārmeta, ka tas viņu krāpis ar Kokto. Taču neilgi pēc izšķiršanās Marija Lora nodemonstrēja savu ārkārtīgo augstsirdību – viņa pasūtīja Markevičam skaņdarbu pēc “Zaudētās paradīzes”, viņai ļoti mīļa darba, motīviem. Drīz pēc tam pāris, atjaunojis agrākās attiecības, devās braucienā uz Zalcburgu ar Marijas Loras Alfa Romeo. Pēc neveiksmīga pagrieziena mašīna noslīdēja no ceļa, apstājoties pašā kraujas malā. Markevičam izdevās izkāpt no auto, bet Marija Lora bija spiesta vairākas stundas palikt sēžam. Kad notikuma vietā beidzot ieradās glābēju brigāde, viņa rāmi gaidīja savā sēdeklī, uz ceļiem nolikusi atvērtu Helderlīna dzejoļu krājumu.

Marijas Loras romāns ar Markeviču (draugiem bija aizdomas, ka viņš palaikam mīļākās izrakstītajiem čekiem pieliek klāt pa kādai nullei) pamudināja ģimeni noteikt viņai ierobežotu summu ikmēneša tēriņiem. Kad vikontesei savajadzējās naudu nākamajam nopietnajam mīļākajam – čellistam Morisam Gendronam, kuram Marija Lora nopirka Stradivāri instrumentu –, viņa pārdeva Dalī gleznu.

30. gadu vidū Marija Lora mainīja stilu, kļūstot par karojošu kreiso. Šīs pārmaiņas izraisīja mīlas dēka ar Mišelu Petižanu, progresīvā laikraksta Le Flèche redaktoru, kurš bija tikai astoņus gadus jaunāks par viņu. Tagad iesaukta par Sarkano vikontesi, Marija Lora kļuva par Tautas frontes atbalstītāju. (“Viņa gāja visur, kur vien 1936. gadā varēja kratīt paceltu dūri,” rakstīja Drijē Larošels.) Otrā pasaules kara laikā gan vikonts, gan vikontese pieteicās par brīvprātīgajiem ātrās palīdzības šoferiem, taču tālāk viņu patriotisma gars nesniedzās. Marija Lora, kurai bija tikai viens ebreju izcelsmes vectēvs no tēva puses, pēc vācu vai Višī režīma standartiem nebija ebrejiete un tāpēc relatīvi pasargāta no vajāšanas. Tiesa gan, reiz vikontesi uz divdesmit četrām dienām ieslodzīja koncentrācijas nometnē – Marija Lora mēģināja iebraukt Lozannā, un izrādījās, ka nav kārtībā viņas dokumenti. Vācu okupācijas spēki mēģināja izlikt vikontesi no mājas Place des États-Unis, taču viņa izspruka sveikā, sarūpējusi ASV vēstniecības izziņu par to, ka 1919. gadā šajā namā uz laiku apmeties prezidents Vilsons un ASV ēku ņēmusi savā aizbildniecībā. Kādā citā reizē Mariju Loru paglāba tīra nekaunība. Viņas guļamistabā ielauzās divi vācu virsnieki.
“Kungi, vai jums nav mācīts, ka, ienākot dāmas istabā, jānoņem cepure?” sašuta vikontese. “Emma, nesiet manu tēju!” Virsnieki pagriezās
un aizgāja.

Šarls de Noajs okupācijas gadus pavadīja Dienvidfrancijā, kur galveno uzmanību veltīja savam dārzam. (“Kas tad Šarlam patīk labāk, vīrieši vai sievietes?” Marijai Lorai reiz jautāja kāds draugs. “Viņam patīk ziedi,” vikontese atbildēja.) Marija Lora turpināja savus pirmskara paradumus, vakariņojot Café Flore ar Žanu Luiju Baro, Doru Māru un Kokto, apmeklējot izstāžu atklāšanas un pirmizrādes. Šajā laikā viņai bija īslaicīga mīlas dēka ar kādu vācu virsnieku (“Bet viņš taču bija austrietis!” Marija Lora vēlāk draugiem taisnojās). Romāns nāca gaismā, kad abi mīļākie cieta autokatastrofā; kopā ar viņiem mašīnā atradās Marijas Loras draugs Žoržs Oriks. Šoreiz vikontesei negadījumā tika lauzts deguns, un visu atlikušo mūžu viņa bija spiesta elpot caur muti.

“Eleganci laiks aprij straujāk nekā seju,”
Marija Lora reiz rakstīja. Viņas pašas āriene gan bija pretrunā ar šo teoriju. Filips de Montebello, kurš ar vikontesi iepazinās pēckara gados, atceras, ka viņa bijusi “neticami – taču valdzinoši – neglīta”. 50. gados Marijai Lorai nācās atteikties no Chanel kostīmiem; lai maskētu resno vēderu, viņa valkāja kuplus zemnieces svārkus un baleta čībiņas, bet rokassomiņu vietā staigāja apkārt ar groziem. “Kopš 1940. gada es esmu Eiropas sliktāk ģērbtā sieviete,” vikontese sacīja Bernāram Minorē.
“Lai mani padarītu skaistu, būtu vajadzīgas astoņpadsmit operācijas.”

Tieši šajā jaunajā inkarnācijā Marija Lora sastapa sava mūža pēdējo lielo mīlu, spāņu gleznotāju Oskaru Domingesu, vienu no nedaudzajiem heteroseksuālajiem vīriešiem, ar kuriem viņai jebkad bijušas tuvas attiecības. Domingess, četrus gadus vecāks par vikontesi, bija dzimis Kanāriju salās un pēc pārcelšanās uz Parīzi apgrozījās sirreālistu kustības perifērajās aprindās. Šis cilvēks ar Lieldienu salas statujas seju mīlēja pamatīgi iedzert un skandalozi uzvesties, piemēram, sēžot pie vakariņu galda, ieauroties: “Mans penis ir ciets kā zelts!” Kāds draugs atceras, ka šis pāris atgādinājis transvestīta drānās ģērbta Luija XVI un Kromaņonas cilvēka savienību, un pat oficiālās viesībās viņi esot maigojušies kā tādi pusaudži.

Domingess bija gluži labs gleznotājs, taču lielākais ķēriens viņam bija uz mākslas viltošanu. Viņš dievināja Pikaso un mēdza gleznot rūpīgas Marijas Loras kolekcijas gleznu kopijas, lai oriģinālus apmainītu pret saviem viltojumiem un pārdotu mākslas tirgotājiem. Reiz Marija Lora, nonākusi naudas grūtībās, mēģināja ar Džeimsa Lorda starpniecību pārdot vienu no saviem Pikaso. Galerijas īpašnieks Lordam atbildējis, ka šī glezna jau gandrīz gadu esot viņa īpašumā – izrādās, Domingess to pārdevis kādam cilvēkam, no kura to savukārt pārpircis šis tirgotājs. Marija Lora vienmēr rūpīgi pieskatīja savu mākslas kolekciju, ik reizi pirms viesībām paslēpjot vērtīgākos nieciņus. “Jo bagātāki cilvēki, jo biežāk viņi čiepj,” Montebello atceras dzirdējis vikontesi sakām. Taču Domingesam viņa nekad neko nepārmeta. Marija Lora bija pieradusi, ka vīrieši viņu izmanto, un, kad Lords viņai pastāstījis par Domingesa grēka darbu, viņa atbildējusi: “Tā ir tikai tāda Pikaso dēmona izdzīšana.”

Taču kādu dienu Domingesu pieveica paša dēmoni. Neds Rorems raksta, ka gleznotājs sagatavojis baltu audeklu, iedzēris lielu barbiturātu devu, pārgriezis plaukstas locītavu un potīšu vēnas un dažas viņam atlikušās minūtes pavadījis, gleznojot ar paša asinīm. Pēc Domingesa nāves Marija Lora, tolaik piecdesmit piecus gadus veca, atmeta dzeršanu un nepilnu sešu mēnešu laikā atrada jaunu mīļāko vārdā Žans Lafons – koridas vēršu audzētāju no Kamargas. Viņš bija divdesmit piecus gadus jaunāks par Mariju Loru, turklāt biseksuāls, taču vikontese nekad mūžā nebija jutusies tik mierīga kā tajā laikā, ko pavadīja kopā ar Lafonu. Savas dzīves pēdējo divdesmit gadu laikā Marija Lora pievērsās gleznošanai un 60. gados rīkoja regulāras izstādes Parīzē un pat Ņujorkā. Šajā jomā vikontese bija neapvaldīti godkārīga; viņa gleznoja vidēji vienu gleznu nedēļā – patīkamas fantasmagoriskas tehniski laba līmeņa ainavas –, katru pārdoto darbu atzīmējot ar melnu zīmi uz darbnīcas sienas.

1963. gadā laikraksts Le Provençal piešķīra Marijai Lorai de Noajai Palme d’Ore balvu, ar ko godināja izcilus Francijas pilsoņus. “Viņa nav nekāda grande dame, viņa ir bruņinieks,” toreiz sacīja dramaturgs Marsels Ašārs. “Viņai nepiemīt nekā no galma dāmu banalitātes vai mazasinības; viņai ir īsta bruņinieka force de frappe [2. Trieciena spēks], nevaldāmais spēks, aizrautība un kaislība. Visi viņas laikmeta mākslinieki kaut kādā mērā ir Marijas Loras parādnieki.”

“Man viņai jāpateicas par visu,” pirms dažiem mēnešiem man sacīja Neds Rorems.
Kad es apjautājos par vikonteses nacistu mīļāko, viņš atbildēja: “Iespējams, tā bija viņas aristokrātiskās augstprātības izpausme.
Tas ir tik ļoti de Sada garā – uzskatīt sevi par imūnu pret vairumu ētikas vai morāles nosacījumu.”

Marija Lora turpināja iekārot skaistus jaunus vīriešus. Neilgi pirms nāves, vērojot Jērā militāro parādi, kurā piedalījās piecsimt karavīru, viņa izteicās: “Lūk, kur garām aizsoļo piecsimt laimes.” Mūža pēdējos gados vikontese kļuva arvien rupjāka un vairs nepūlējās pat sasveicināties vai atvadīties. Viņa mēdza ierasties Galiņani grāmatveikalā, šļūcošā gaitā ar elkoņu palīdzību izlauzt ceļu līdz grāmatai, kuru vēlējās iegādāties, un strupi izmest: “Pieskaitiet vikonta rēķinam.” Un tomēr viņa vēl joprojām bija autoritāte Parīzes stila jautājumos. Viņas asprātības ceļoja no mutes mutē. 50. gadu beigās vikontese reiz ieraudzīja aktrisi Žannu Moro, kurai pirms tam bija sakars ar režisoru Luiju Mallu, šoreiz – prinča Napoleona Murā pavadībā.

“Elle va de mal en pire,” Marija Lora indīgi piezīmēja. (“Ar viņu kļūst tikai ļaunāk” – vikontese apspēlē vārdu mal un en pire līdzību ar Malle un empire.) Viņu vēl joprojām pievilka viss jaunais – 60. gadu sākumā viņa iegādājās vienu no Sezāra presētajām automašīnām un novietoja to priekšnamā līdzās Bernīni skulptūrai. Vikontese turpināja arī aizrauties ar izskatīgiem jaunekļiem, tādiem kā rakstnieks Fransuā Marija Banjē, kuru Marija Lora ar visu viņa draugu iemitināja savā Jēras mājā dažus mēnešus pirms savas nāves.

Banjē bija tas cilvēks, kurš dzirdēja Marijas Loras pēdējos vārdus. “Nē, es negribu mirt,” viņa sēcošā balsī sacīja rakstniekam abu pēdējā telefona sarunā kādā 1970. gada janvāra vakarā. Vikontese pateica sulainim, ka smokot, taču aizliedza par to ziņot viņas draugiem. Viņa nomira nākamajā rītā (nāves cēlonis – plaušu tūska) un tika apglabāta Bišofsheimu kapenēs Monparnasa kapsētā.

De Noaju Parīzes māja tagad pieder kristāla ražotāju firmai Baccarat, kas nolīga Filipu Starku, lai Žana Mišela Franka interjerā iekārtotu stikla muzeju. Šarls de Noajs nomira 1981. gadā 90 gadu vecumā, būdams pilnīgi kurls un līdz mūža galam pilnībā nodevies savu puķu dobju kopšanai.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts žurnāla The New Yorker
2007. gada 24. septembra numurā