Sirēnu dziesmas

Pirms gadiem desmit kādu nedēļu pavadīju Zalc­burgā, greznā pilī, ko pievākuši amerikāņi, kuri tur rīko tā sauktos Zalcburgas seminārus. Savādā (vai varbūt gluži dabiskā) kārtā man itin nemaz nebija naudas, tāpēc uz pilsētu tikpat kā negāju, no lekcijām un semināriem brīvajā laikā pārsvarā klaiņoju pa apkārtējiem pauguriem vai tāpat vien sēdēju uz terases un raudzījos pāri ezeram Berhtesgādenes virzienā — nu, jūs jau zināt, tur, kur Hitlera Ērgļa ligzda. Vai arī vandījos pa pils interesanto bibliotēku, kuras fondus veidoja semināru dalībnieku, lektoru un citu personu dāvinājumi. Starp brīnišķīgiem Amerikas dibinātājtēvu darbu sējumiem, Ezras Paunda dzejojumiem un vēl viskautko pamanīju un izlasīju mīkstvāku grāmatiņu, kuras autoru un nosaukumu vairs neatceros. Patiesību sakot, saturu arī ne. Bet skaidri zinu, ka grāmatiņa bija erudīts, pat izsmalcināts, ironiski kritisks apcerējums par tūrismu — šo 19. un 20. gadsimta masu uzkundzēšanās fenomenu, pseidosimbolisko melu ģeneratoru. Par to, kā un ar ko tūrists būtiski atšķiras no cilvēka.

Es dzīvoju pašā Rīgas centrā, ārpus Latvijas mītoša īpašnieka namā, kura vairākus stāvus īrē kādas lielas Eiropas kompānijas pārstāvniecība. Lieki teikt, ka šie īrnieki ir vienlīdzīgāki par mums, pārējiem. To var saprast — viņi vairāk maksā, nav izslēgts, ka īpašniekam iespējams namu uzturēt kārtībā, tikai pateicoties viņiem. Likumsakarīgi, ka, piemēram, pagalmā automašīnas drīkst novietot tikai “ārzemnieki”, kuru privilēģijas dienu un nakti sargā no vietējiem iedzīvotājiem rekrutēts apsardzes dienests, pie kura maiņas priekšnieka man jāiet pazemīgi lūgties, ja, piemēram, nepieciešams iebraukt pagalmā, lai izvestu vai ievestu kādu mēbeli. Laikam jau kā normālas jāuztver arī izveidojušās attiecības: namu pārvaldei, kas mūsu māju apsaimnieko īpašnieka uzdevumā, ne prātā nenāk skaidrot mums — pārējiem īrniekiem — ar ko un kāpēc “ārzemnieku” nodomi un izdarības ir labāki par mūsējiem.

Interesanti, ka vairums no “ārzemniekiem” patiesībā nemaz nav nekādi ārzemnieki, bet gan vietējas cilmes puiši un meitenes. Daži ir pamācījušies Hārvardas biznesa skolā, vēl kāds — Londonas biznesa skolā, citi izšķīlušies tepat Stokholmas ekonomikas augstskolas Rīgas nodaļā vai kā nu to tur pareizi sauc, viens otrs pabeidzis mūsu pašu universitāti vai pat vispār nav neko ne sācis, ne beidzis. It kā normāli jauni cilvēki, ja neskaita pārspīlēti nopietno attieksmi pret savu “nozīmīgo” stāju un pret melnajiem dokumentu portfelīšiem (nu gluži kā Viestura Kairiša un Ilmāra Blumberga Burvju flautas priesteri-mežoņi-klerki). Ak, jā — to aprindu meitenēm nezkāpēc piemīt kāds valodas defekts: viņas mēdz intonatīvi paraut uz augšu vārda vai frāzes beigu galu.

Nezinu, kā šos jaunos cilvēkus dēvēt. Gan jau viņiem pašiem ir kāds “termins” savu aprindu iezīmēšanai, tomēr maz ticams, ka šis vārds vai vārdu kopa ir kas autentisks, Latvijas realitātes radīts. Latviešiem kaut kā īsti nesanāk ar grupu pašidentifikācijas nosaukšanu: nekur daudz tālāk par cibiņiem, bālajiem zēniem, antiņiem, trešajiem tēva dēliem neesam tikuši. Par jaunlaiku apjukumu šajā jomā liecina kaut vai bezkrastu apzīmējums “biezais”, zem kura iespējams pabāzt gandrīz vai visu.

Pavisam citādāk ir “attīstītajā” pasaulē. Tur sastopami, nu, kaut vai bobo (saīsinājums no bourgeois bohemian — par viņiem skat. pērn plašu rezonansi guvušo Deivida Bruksa grāmatu Bobos in Paradise: The New Upper Class and How They Got There). Īsi ņemot, bobo ir vakardienas kontrkultūras līderi, kuri veido šīsdienas jauno establišmentu (“augstākās aprindas”). Šie bobo dzer vienu, īpašu kafijas (Starbucks) dzērienu, valkā sintētiskus bezapkakles kreklus, brauc ar individuāla pasūtījuma ielas sporta automobiļiem, dodas ekotūrisma gaitās kopā ar Butānas kalnu iedzimtajiem, lasa Aristoteli un strādā tehnoloģiju kompānijās, kuru devīzē ietverta ne tikai naudas, bet arī nozīmju (!) taisīšana. Tā ir publika, kas, kā lasāms žurnāla Talk 2000. gada decembra/2001. gada janvāra numurā, vairs pat netaisās iekļauties līdzšinējās augstākās līgas smalkajās aprindās, bet veido paši savu paziņu loku, tā saucamo “ veco naudu” (ASV gadījumā: Austrumkrasta vecās, buržuāziskās ģimenes) nevis nicinot, bet gluži vienkārši ignorējot. Rietumu pasaulē ir novēroti un aprakstīti arī yetties (jaunie tehnokrāti?), šķiet, ka tās ir personas, kuras vēl tikai tiecas uz bobo statusu, klusās Tangerine Dream vai Viljamu Orbitu, valkā 1986. gada Adidas krosenes un dara vēl daudz ko citu. Šos yetties gan nevajadzētu jaukt ar anorak, kā sevi dēvē kāda daļa jauno tehnoloģiju maniaku Lielbritānijā.

Uzmanības vērts ir arī dalījums paaudzēs vai paaudžu grupās, kuras tad vai nu pašas tiecas noteikt vai izveidot īpašus izturēšanās modeļus, vai arī tādi tiek “pierakstīti” no malas. Pēc X paaudzes nupat pie apvāršņa parādījusies Kāpēc paaudze (Generation Why), kuru vienojošais elements ir ālēšanās un anarhistiski pseidorevolucionāra retorika visur, kur notiek kāds ar daudzināto ekonomikas globalizāciju saistīts saiets, kongress vai, nu, nezinu, kas vēl. Pirms nepilna gada klajā nācis arī šo aktīvistu tāds kā manifests, tādi kā “svētie” raksti — Naomi Kleinas 490 lappušu “ķieģelis” No Logo.

Dzīvesveida, sabiedriskā pašnozīmīguma, attiecību ar “progresu”, noteiktu kultūras produktu vai ietvaru nosacīta piederība grupai vai grupējumam mūslaiku sabiedrībā (liekas gan, tāpat kā agrāk) cilvēkus sašķiro kastās, un pāreja no vienas kādā citā ir grūta un sāpīga. Gadās arī, ka atšķirības jau ir tik lielas, ka veidojas kaut kas pirmatnējām ciltīm līdzīgs — valodas, pasaules izjūtu un dzīvesveidu organizējošās mitoloģijas un paša dzīvesveida atšķirības ir tik lielas, ka par starpcilšu attiecību galvenajām izpausmēm kļūst neuzticība, bailes un naids.

Es dzīvoju vienkāršā pasaulē, kuru veido mana ģimene, ieskauj attālāki radi un no nezināmās citplanētietības atdala kaut kāda zināšana par tuvākiem vai tālākiem paziņām, dažādas šur tur redzētas aprises, dzirdētas skaņas, nojautas un atmiņas par lasītiem tekstiem, iztēles ainas, ko šie teksti ir aiz sevis atstājuši. Mana pasaule noteikti ir radīta, un tāpēc vien man nemitīgi ir jābūt dialoga (On-line) režīmā ar tās Radītāju. Pašam par sevi man nav jēgas, gluži tāpat kā pašam par sevi nav jēgas nevienam citam, gluži tāpat kā “tīras” jēgas nav nekam, ko jelkad kāds uz zemes ir uztaisījis vai padarījis. Jēgu man un manis darāmajam piešķir tikai tas, ka esmu iekārts diegā starp saviem vecākiem un savu dēlu. Tā uzspriegojas stīga, kas skanot iesvārsta kādas citas sfēras tajā — manā — pasaulē. Sfēras skan, tā ir sfēru mūzika, “psihisks” fenomens (parādība), sirēnu balsis. Sirēnu balsis.

Aprakstīto pavientiesīgo, lai gan tomēr ne banālo tēlu “kopdarbības” rezultātu, ja tīk, var saukt par mūziku. Bet šī mūzika nav māksla, vismaz pašsaprotami ne. Jo mākslas attiecības ar dzīvi ir tādas kā ķimeņu atiecības ar kliņģeri. Ja, kliņģeri ēdot, gadās veiksmīgi pārkost pa ķimenei, kumoss kļūst itin kā pikantāks, interesantāks. Taču bieži vien ķimenes tikai salien zobu starpās un kaitinoši traucē.

Manis — uz laika stīgas uzvērtā — iesvārstītā sfēru mūzika, sirēnu balsis ir tās, kas sauc un kas veido. Veido mani par ceļotāju. (Kad es saku “Veido mani…”, tad, protams, es saku arī “Veido Marko Polo, veido Georgu Šveinfurtu, veido Uldi Tīronu...” Svens Hedins grāmatā Gobi noslēpums (R., Zelta Ābele, 1943) citē šādu Marko Polo izteikumu: “...par šo tuksnesi stāsta dīvainas lietas: ja ceļotāji nakti atrodas pārgājienā un kāds no tiem, piemēram, paliek iepakaļ vai iesnaužas un tad rauga atkal panākt savus ceļa biedrus, tad viņš dzird garus runājam un domā, ka tie ir viņa biedri. Dažkārt gari viņu sauc vārdā; un tā, mēdz stāstīt, ceļinieks bieži taps nomaldināts, tā ka viņš nekad neatradīs savus biedrus. Tā daudzi aizgājuši bojā. Šos garus dzird runājam arī dienas laikā. Brīžiem dzirdot lielu daudzumu dažādu mūzikas instrumentu skaņu un vēl biežāk bungu rīboņu.” Hedins gan tieši nepasaka, ka šīs balsis (garu runāšana), šī mūzika un bungu rīboņa, par kuru radītāju Radītājs liek kļūt pašam ceļiniekam, vienlaikus ir arī tas nepārvaramais aicinājums, kas liek būvēt kuģi un vervēt komandu, pirkt kamieļus un veidot karavānu, ņemt rokā ceļinieka spieķi un droši aizslēgt aiz sevis mājas durvis, tobrīd nejautājot, kad tās atkal tiks atslēgtas.

Patriks Mīnors savā monogrāfijā par apbrīnoto 20. gadsimta ceļotāju un “estētu” Brūsu Četvinu raksta: “Četvinu visvairāk interesēja mītu spējas definēt realitāti nevis pretējais process.” Šai sakarā var minēt paša Četvina izteikumus, kas atrodami jau pēc viņa nāves izdotajā eseju krājumā Anatomy of Restlessness (Nemierīguma anatomija), jo sevišķi esejā Nomadiskā alternatīva, kurā autors, cildinot klejotājcilšu dzīvesveidu, kavējas arī pie šamanisma ideoloģijas, kas visciešāk ir saistīta ar mītrades procesu. Četvins izvirza hipotēzi, ka t.s. zvēru stils klejotājcilšu mākslā ir saistāms ar šamaņu un citu psihiski nestabilu personu vīzijām, bet šo vīziju materializācija savukārt ir radījusi antīko vietsēžu (eiropeiskās pilsētu un laukkopju kultūras priekšteču) priekšstatus par briesmoņiem, kas it kā mīt klejotāju pārvaldītajā Āzijā.

Apmēram tā: tāpat kā ceļotāju rada viņa “iekšējās balss” dziedātās sirēnu dziesmas, tā klejotāju (nomadu) kā mežonīgu briesmoni (vīru ar suņa galvu) rada viņa psihiskās darbības izmeši un nogulas.

Lasot Četvinu, dažbrīd šķiet, ka viņš starp ceļotāju un klejotāju liek vienlīdzības zīmi. Es savukārt gribu palikt pie uzskata, ka ceļotājs “notiek” tikai tad, kad viņš, ļaujoties sirēnu valdzinājumam, uz brīdi it kā izraujas no sava pašskanējuma pietiekamības, no savas “vienkāršās pasaules” un nonāk pie klejotājiem, pie nomadiem, pie “mongoļiem tatāriem”, pie citādības, kas viņam apliecina un atgādina paša esības ne nu gluži relativitāti, bet… iespējams, ka ceļojot cilvēks tomēr (!) jautā vērtībām. Šai ziņā kā pārliecinoši tipisks ceļotājs pieminams Vilfreds Tesigers, kurš grāmatā Arabian Sands (Arābijas smiltis) apraksta savus ceļojumus pa Dienvidarābijas lielajiem tuksnešiem jau pēc Otrā pasaules kara, kad šie tuksneši, iespējams, bija viena no pavisam retajām vietām uz zemeslodes, kur baltais cilvēks vēl nebija spēris kāju un kur “ciltis vēl nebija pakļautas administrācijai”. Interesants un gluži simbolisks ir Tesigera ceļojumu iegansts — viņš devās pētīt vietas, kur vairojas un pulcējas gigantiskos baros klejotājsiseņi, kas, kā izrādās, noteiktos apstākļos izveidojas no mājsēžiem vientuļniekiem, zaļajiem sienāžiem.

Kopš Tesigera ceļojumiem ir pagājis pusgadsimts, kurš cilvēcei dāvājis AIDS, gēnu inženieriju, kosmiskos “ceļojumus”, GPS, datorus un daudz ko citu, ieskaitot postmodernismu. Iespējams, ka pēdējais ir tiešs latviešu folkloras ceļotāju ilgu piepildījums: piena upe ķīseļa krastos: tieši tik staigns, glums, salds un nopietnu barības pārstrādes darbu neprasošs tas ir. Postmodernisms apšauba zobu un gremošanas pūliņu nepieciešamību un, protams, atvieglo vemšanu. Paviršam lietotājam tas iedveš apziņu, ka kritēriju nav un ka tie nav arī vajadzīgi. Postmodernisma adepti ir cilts, kas dzīvo vislielākās mežonības stadijā: vēl pirms ētisko un reliģisko priekšstatu veidošanās.

Taču pēdējais pusgadsimts ir atnesis vēl kaut ko: priekšstatu par paralēlajām pasaulēm (vai Visumiem). Turklāt ne tikai retajam un arī tad ar piepūli iedomājamajā kvantu fizikas valstībā, bet arī tepat, tā saucamajā sadzīvē vai, kas, protams, ir grūtāk, dzīvē. Sadzīvē ir elektronisko mediju iespējas, dzīvē — iztēle (tāpēc arī grūtāk). Un šis paralēlais vienlaicīgums ļauj ceļot, sastapties ar suņcilvēkiem, milžiem vienačiem un visādiem citādiem briesmoņiem, staigājot kaut vai tepat no Vecrīgas līdz Brīvības piemineklim.

Pie Brīvības pieminekļa (Eifeļa torņa, Gīzas piramīdām, Sahāras apgleznotajām alām) stāv bars tūristu, daži cenšas ieklausīties gida bezaiztures, bezdomu stāstījumā, bet visi fotografē vai darbina videokameras. Nepūloties uzdot sev jautājumu, kāpēc viņi to dara, šie cilvēki, kļūstot par tūristiem, tūdaļ pat kļūst arī par rausējiem, alkatīgiem piesavinātājiem. Viņi pārvērš lietojamos, atpakaļ attinamos, pavairojamos attēlos priekšstatu par objektu, kāds viņiem jau iepriekš radies, skatoties citu tūristu agrāk piesavinātos un attēlos pārvērstos priekšstatus. Viņi piesavina un atsavina, pašu objektu, piemēram, Brīvības pieminekli, padarot par neko. Viņi rīkojas (te es atsaukšos uz Robinas Deividsones stāstu Precējusies ar Ediju), demonstrēdami “visiem pasaules nomadiem, bet sevišķi medniekiem-vācējiem raksturīgo viltību: izspiest no apkārtējās vides — šajā gadījumā no vainas apziņas apsēsta baltā cilvēka — visu dzīvei nepieciešamo”. Var sacīt arī — atņemt vainas apsēstajam zemkopim, vietsēdim, māju turētājam viņa piesaisti, viņa simbolus, viņa jēgu. Jo vai tad Kains, kurš nogalināja savu klejotājlopkopi brāli Ābelu, pats nebija zemkopis? Vai tad Bībele, stāstot par zemkopības un stabilitātes uzvaru pār klejotājnomadismu, tai pašā laikā neapzīmogo Kainu ar vainas un nozieguma zīmi, kas tam būs jānēsā uz laiku laikiem?

Mežonīgie klejotāji (skiti, mongoļi, beduīni, “krievi”, tūristi, starptautiskie baņķieri, diplomātiskais korpuss, komivojažieri, Londonas biznesa skolas audzēkņi, kokakolas vai Britnijas Spīrsas fani, eirodziesmu dziedātāji, bobo, jetiji, anoraki, zaļie, zilie un tamlīdzīgie) — tie, protams, ir tēli, tuksneša mirāžas, ciltis, kuras vēl nav pakļautas normālai koloniālai administrācijai. Bet arī ļaunie gari, kuriem sekojot vai ar kuriem cīnoties, ceļotājs pats kļūst par rēgu, par projekciju un zaudē savas mājas — atskaites punktu. Gluži kā fizikā vai antropoloģijā: pārlieku tuvojoties pētāmajam objektam, pētnieks vai nu objektu sagrauj vai iekļaujas tajā. Īsts ceļojums iznāk tāda kā lavierēšana starp zinātnes paradigmām.

Kā jau ierasts, viss ir savstarpēji saistīts (es nesaku, ka viss ir viens). Šķiet, ka arī Kains ir projekcija — beigtā Ābela nemirstamajā pārpalikumā. Un katru reizi, kad es sadūšojos un dodos ceļojumā: izeju ārpus savas vienkāršās pasaules — pa dzīvokļa durvīm — un sastopos ar klejotājordu briesmu darbiem (globālistu patvaļu, antiglobālistu nemazgāto matu patosu, merčandaizinga menedžeru idiotisko vāvuļošanu vai hokeja līdzjutēju alus atraugām), man jādomā gan par atriebi, kas seko pāridarījumam un, protams, izsauc jaunu pāridarījumu, gan par iespēju neatriebties. Ceļotāja veiksme ir tad, kad viņš sastaptās ciltis uzlūko kā svešiniekus, no kuriem var sagaidīt tiklab labu kā ļaunu un tuvojas tām, saglabājot distanci. Vai stilu.

Sirēnu dziesmas aizvien ir vilinošākas nekā atgādinājumi par kapteiņa Kuka bēdīgo likteni.