Sirdsapziņas noplēšamais talons

Pēc piepešā paziņojuma par Ojāra Vācieša gada nosaukuma piešķiršanu gadam, kas jau bija iesācies, šur un tur klusi atskanēja vairāki zīmīgi viedokļi par to, kā vērtēt pirms divdesmit gadiem miruša un vēl senāk dzīvojuša dzejnieka “vietu un lomu”. No vienas puses, dzīvu cilvēku vienmēr ir grūti saprast, kur nu vēl ielikt kādā plauktiņā, bet, no otras puses — arī mirušo interpretēt nav nekāda pateicīgā nodarbošanās, brīžiem nepamet sajūta, ka īsti godīgi tas nav. Tomēr izsvītrot Vācieti no mūsu annālēm jeb gadurakstiem nav nemaz tik viegli, un varbūt tieši šobrīd ir īstais brīdis par to parunāt, nemaz nepretendējot uz Kultūras ministrijas finansējumu. Pēc tam jau atkal aizmirsīsies.Pirmā versija — kolaboracionists

Šajā versijā nevienam nav šaubu, ka Ojārs Vācietis ir uzrakstījis virkni labu dzejoļu, kas pārstāv klaji komunistisku pozīciju — turklāt ideālistiska, karojoša komunisma pozīciju. Mazāk gan ir pastāvošo iekārtu slavinošu dzejoļu, kas norādītu uz tīru un savtīgu kolaboracionismu, taču nav retums tādi, kas nosoda jebkādas šaubas un minstināšanos ceļā uz galīgo uzvaru. Vācietis ar pilnu kaisli un talantu jūsmo par pagātnes šķiru cīņu varoņiem un ir gatavs izsmiet laikabiedru mazdūšību. Būdams patiešām labas dzejas autors, viņš ar visu savu darbību demonstrēja to, ka arī radoši cilvēki, latviešu inteliģence var būt kompartijas biedri, ar savu piemēru aicināt arī citus sadarboties ar noziedzīgo okupācijas režīmu. Taču tas vēl nebūtu nekas — vienlaikus aizstāvēdams humānistisku ētisko nostāju, viņš veicināja ideoloģisko šizofrēniju — slimību, kas bija pārņēmusi ne vien domājošos cilvēkus Padomju Savienībā, bet arī kreisi noskaņoto inteliģenci Rietumos. Šī slimība bija ticība komunismam kā ideālam, kas joprojām ir sasniegšanas vērts, neskatoties uz visiem neveiksmīgajiem un asiņainajiem mēģinājumiem. Tikai pateicoties šādam atbalstam, PSRS noturējās vēl liekus 30 gadus, nevis sabruka uzreiz pēc Staļina represiju atmaskojuma. Ir iespējams apgalvot, ka Vācietis, būdams talantīgākais un pārliecinošākais komunisma ideālu aizstāvis, ir personiski vainojams totalitārisma stiprināšanā. Šim viedoklim jāpievieno pārliecība, ka atbildība par nodarīto šajā laikā ir atšķirīga — parastajam mazajam kolaboracionistam, kas rūpnīcas partijas sapulcē paklausīgi balsoja “par”, tā ir mazāka, bet dzejniekam vai māksliniekam, kura talants un harizma spēja pārliecināt masas, drīzāk pienāktos nāvessods, nevis piemineklis. Pirmajiem sods pienāktos čekas virsniekiem, bet nākamajiem — dzejniekiem un rakstniekiem. Tāds, lūk, radikāls viedoklis, kas nav zemē metams, ja vien pieņemam par patiesām trīs tēzes. Pirmkārt, to, ka komunisms ir noziedzīga ideoloģija, pareizāk sakot — ka ideoloģija pati par sevi var būt noziedzīga. Otrkārt, to, ka Vācietis bija ģeniāls dzejnieks. Un, treškārt, to, ka ģeniālam dzejniekam ir kādi īpaši pienākumi, kas diktē pavisam citus kritērijus viņa sociālās lomas vērtēšanai, atšķirībā no parastā sīkcilvēka.Otrā versija — sirdsapziņas etalons

Pārsteidzoši un negaidīti polemizējot ar augstākizklāstīto viedokli, rakstniece Nora Ikstena kādā valdības sēdē sacīja: “Ojārs Vācietis simbolizē valsts un personīgās sirdsapziņas saskaņu. Būtu labi, ja caur šā gada izsludināšanu tāds princips ieietu mūsu dzīvē”. Lai arī jēdziens “valsts un personiskās sirdsapziņas saskaņa”, tuvāk papētot, nav nekas cits kā eifēmisms sasodīti noziedzīgam kolaboracionismam, nevar nepiekrist, ka Vācieša dzejnieka pozīcijai jautājums par sirdsapziņu bija ļoti svarīgs. Daudzos, arī klusākos un personiskākos dzejoļos jūtamas bažas par sirdsapziņas saglabāšanu. Nav šaubu arī, ka jebkurai varai būtu prieks par dzejnieku, kurš no tīras sirds cenšas dzīvot un rakstīt saskaņā ar šīs varas deklarētiem principiem. Kultūras ministre Inguna Rībena, piesakot ideju par Ojāra Vācieša gada izsludināšanu, teica vēl interesantākus vārdus: “Ojārs Vācietis izvēlējās grūtu misiju — garīgas apspiestības un ideoloģiska terora apstākļos būt par tautas sirdsapziņu, un tāds viņš joprojām paliek mūsu apziņā. Vācieša ētiskais maksimālisms ļoti nepieciešams Latvijai, kura gatavojas kļūt par Eiropas Savienības pilntiesīgu locekli.” Jājautā — kāds tam sakars ar Eiropas Savienību, ja vien neuztveram to par salīdzinājumu ar PSRS? Izklausās pēc pārpratuma vai pat zaimošanas, ja kaut vai hipotētiski pieņemam par patiesām tās Vācieša dzejas rindas, kurās viņš izsmej runas par lielo un par mazo dzimteni. Tas bija viņš, kurš nicināja latviešu sīkpatriotismu. Viņam nebija pieņemama dubultā morālā grāmatvedība jebkura latvieša attiecībās ar faktu, ka viņš ir PSRS pilsonis. Tas, ko no Vācieša tiešam varētu mācīties, ir morālais imperatīvs: “Ja tava sirdsapziņa nesaskan ar pārliecību, pielabo pārliecību, nevis sirdsapziņu!” Protams, šāds imperatīvs ir tikpat strīdīgs kā jebkurš cits, taču palīdz dzīvot. Un izdzīvot sarežģītā vēsturiskā situācijā. Arī daudz.Trešā versija — traģiski pretrunīga personība

Varam pieņemt, turklāt ar acīmredzamiem pierādījumiem gan daiļradē, gan biogrāfijā, ka Ojārs Vācietis bija iekšēju pretrunu nomākts cilvēks. Lai arī sarakstījis daudzus mīļus dzejoļus bērniem un apbrīnojami erotisku mīlas liriku, viņa literārā mantojuma lielāko daļu veido mokpilni jautājumi un pārmetumi pašam sev. Jautājumi par to, kā tad ir pareizi dzīvot? Un kā tas ir iespējams — pareizi dzīvot? Dzīves laikā nepublicētie dzejoļi veido gandrīz pusi no visa, ko viņš sarakstījis. Tipisks virtuves disidents, kas tā arī nav sadūšojies skaļi pateikt, ko domā. Skaidrs, ka tīši vai netīši prokomunistiskie dzejoļi tika publicēti ar lielāku atsaucību nekā tie, kas skāra strīdīgas tēmas vai nebija cenzoriem tik viegli saprotami. Šķiet, būtu godīgi “īsto” Vācieti meklēt šajos krājumos, paša dzejnieka saglabātos skolēnu burtnīciņās, nevis tajos, kas uz Oktobra svētkiem nodrukāti žurnālā ar prokomunistisku nosaukumu. Neaizmirsīsim arī atkarību no alkohola, kas, par to nevar būt nekādu šaubu, liecina par jūtīgas dvēseles mēģinājumiem aizmirst morālos kompromisus un radošo prostitūciju. Atbildot uz viedokli, ka Vācietim par nodarīto pienāktos nāvessods, var teikt, ka šo sodu viņš pats sev ir izpildījis — sadedzinot gan aknas, gan sirdi, gan talantu. Starp savulaik nepublicētajiem ir 1970. gada dzejolis Trīsdesmit graši, kurā pirmajā personā tiek aprakstīta Jūdasa pakāršanās: “Teiktu sev — te nu ir mana peļņa. Balta sieva uz naksnīga meļņa.”Piektā versija — bez nosaukuma

Nav brīnums, ka daudzi mākslinieki cenšas distancēties no politikas un no sabiedriskās līdzdarbības vispār. Grūti to savienot ne tikai ar māksliniekam piestāvošu bohēmisko dzīvesveidu, bet arī ar būtisko brīvības nosacījumu, kas ļauj radīt. Nav brīnums, ka tie, kas krīt ideoloģiskās cīņas kārdinājumā un reizēm rada ģeniālus lozungus, tiek saspārdīti jau dzīves laikā, pēc nāves jau nu noteikti. Īstam māksliniekam, protams, tas ir vienalga, bet te rodas smaga morāla problēma mums, v ērtētājiem — vai mums ir tiesības izvirzīt īpašus, savā būtībā šķiriskus, ja ne rasistiskus noteikumus, kas būtu piemērojami māksliniekiem? Vai mākslinieks nedrīkst būt dzīvs cilvēks, kas vēlas darīt visu to pašu sīko un riebīgo, ko mēs visi? Un otrādi — vai mēs visi nedrīkstam būt mākslinieki, tajā pašā brīdī neatsakoties no daļas savas brīvības? Un tādā gadījumā kas tad tā par radošo brīvību, ja tai tiek uzlikti ierobežojumi? Nav vienkārši izvērtēt Vācieša dzejas literāro kvalitāti, tā patiešām ir dažāda. Vēl sarežģītāk būs novērtēt Vācieti kā morālu autoritāti vai etalonu. Šķiet, ka šādā vērtēšanā jau pašā par sevi ir kaut kas amorāls. Ja ņemsim vērā, ko Vācieša dzejā izlasījuši vieni un ko — otri, mums sanāks brīnišķīgs mietpilsoņu dzejnieka piemērs. Vācieša mantojums ir tik plašs, ka ir gan ko uz apsveikuma kartītēm rakstīt, gan ko paklusām dziedāt, gan — ko uz transparentiem rakstīt. Gan toreiz, gan tagad. Un vēl arī Eiropas Savienībā noderēs. Nevis sirdsapziņas etalons, bet gadskārtējais noplēšamais talons. Ideāls dzejnieks tiem, kas paši nevēlas un nekad nav pratušies pārbaudīt savas personiskās sirdsapziņas orgāna lokanību. Nosauksim gadu par Vācieti. Arī to viņš jau bija paredzējis: “Nosauksim tās par kļavām, kas uz celiņa dzeltenas birušas. Nosauksim tās par savām, kas par to, ka tās mirušas.”