Sirdij liec mieru

“Rāpoju pa zemi. Rāpoju pa zemi starp žilbinoši balti ziedošas kokvilnas vagām blakus Juniora vecajam lauku džūkam [1. Juke, jook — neskaidras izcelsmes vārds, iespējams, saistīts ar bantu un hausu cilts vārdiem ar nozīmi “dejot”. Juke joint — neoficiāla vieta, parasti pie kāda mājās, kur notiek dejas dzīvās mūzikas pavadījumā. Jukebox — mūzikas automāts.], un šī sieviete, ak kungs, viņai taču būs vismaz sešdesmit – arī viņa rāpo pa zemi turpat man blakus, goda vārds! Mēs abi laukā, saulē, pilnīgā šmigā no “baltā zibens”, un ir taču dienas vidus! Turklāt svētdiena! Pastiprinātāji būdā uzgriezti uz visskaļāko, bungas tricina grīdas dēļus, viss dzirdams lieliski. Pat rāpojot pa zemi.

Reizēm mūzika mēdz būt tik intensīva, ka dažs labs divreiz pārdomā, pirms spert soli iekšā. Ļaudis drūzmējas ap lieveni, daži satupuši uz margām kā putni, visi dzer no ievārījuma burciņām. Un tā viena lielā istaba aizņem gandrīz visu māju, un tā visa dreb Juniora radītajā ritmā. Tu ieej tai istabā, nostājies starp muzikantiem un dejotājiem un gluži neviļus sāc dejot pats, vēl iekams esi sapratis, kas notiek. Visi dejo kā transā, visi svīst, dziesma turpinās un turpinās, un visi dejo pārgrieztām acīm. Dejo arī tu, tad dejo kopā ar kādu, un drīz vien jūs abi rāpojat pa kokvilnas lauku. Kā jums tas patīk?”

Roberts Pālmers

Man patīk. Jau kopš pirmajām reizēm, kad dzirdēju Madiju Votersu [2. Muddy Waters, T-Model Ford, Howlin’ Wolf, Leadbelly — blūzmeņu krāšņās iesaukas, kas allaž lietotas par pilntiesīgiem vārdiem un uzvārdiem. Vai pēc latviešu valodas atveides likumiem būtu jāraksta Madijs Voterss vai Dubļainie Ūdeņi, vai varbūt Dubļainais Apūdeņo, kas vislabāk atbilst iesaukas saturam? Timodelis Fords, Tēmodelis Fords, Forda Modelis T.? Haulins Vulfs vai Kaucošais Vilks, Letbelijs vai Svinvēders?] un Džonu Lī Hukeru, zinu, ka blūzs ir mana mūzika. Man patīk šīs raupjās balsis, vienkāršie, nesaldinātie dziesmu teksti un runājošās, vaidošās, gārdzošās ģitāras, kuru radītās skaņas it kā ar maģijas palīdzību iekļūst asinsvados, lai tad izplūstu pa visu ķermeni. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc es atrodos te, uz vientulīga Misisipi ceļa – es gribu pabūt vietā, kur tas viss ir radies, gribu to dzirdēt “dzīvi”, ja iespējams, satikt kādu no nedaudzajiem vēl dzīvajiem Votersa un Hukera vienaudžiem. Kopš esmu sev atklājusi ierakstu firmu Fat Possum, kas pastāv kopš 90. gadu sākuma un ieskaņo tikai “īsto”, neurbanizēto, neizskaistināto Deltas blūzu, zinu, ka tādi vēl ir – R.L. Bērnsaids, T-Modelis Fords [3. Raksta nosaukums ņemts no T-Modeļa Forda dziesmas Leave My Heart Alone.], Heizils Edkinss, vēl daži. Ir maija trešdienas pievakare, un pa zemi es nerāpoju. Vismaz pagaidām ne. Sēžu ērti atzvēlusies ādas sēdeklī blakus Čārlzam Bērtonam un skatos uz Porsche logiem garām slīdošo Misisipi Deltas ainavu.

Lai novērstu pārpratumus, jāpaskaidro, ka Delta, kurā atrodos, ir kultūrvēsturisks, nevis ģeogrāfisks jēdziens — Misisipi upes delta atrodas vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem, Luiziānā, apmēram stundas braucienā no Ņūorleānas, kur “varenais tēvs” (mūsu “Daugaviņas māmuliņas” metaforiskais analogs un pretmets) sastopas ar Meksikas līča ūdeņiem. Savukārt Delta ar lielo burtu ir ovāls līdzenums, kas aizsākas mazliet lejup no Memfisas, Tenesī un plešas Misisipi štata ziemeļrietumos līdz savulaik stratēģiski nozīmīgajai Viksburgai, kuras ieņemšana nozīmēja milzīgas teritorijas – Teksasas, Ārkanzasas un Luiziānas nošķiršanu no Dienvidu konfederācijas un Ziemeļu kontroli pār Misisipi ūdensceļu. Ir vasaras sākums, un lauki, kuriem braucam garām, ir vienmuļā stipras kafijas krāsā; vietvietām brūnumu atsvaidzina dīgstošās kokvilnas un rīsa maigais zaļums. Ainava plešas jūdzēm un jūdzēm, nav gandrīz nekā, kur aizķerties skatienam – ja nu vienīgi kāds lauksaimniecības tehnikas piederums, koku audze vai pussagruvusi mājele. Divjoslu šoseja ir tik līdzena un taisna, ka, šķiet, mašīna kāpj kalnā, tiekdamās pretī nekad nesasniedzamam, tālumā izgaistošam apvārsnim. Cēlie plantatoru nami ar kolonnām, kādi pazīstami no Vējiem līdzi un neskaitāmām Holivudas filmām par pirmskara (t.i., Amerikas Pilsoņu kara, 1861-1865) Dienvidiem, nekad nav rotājuši Deltas ainavu; Pilsoņkara laikā lielu daļu zemes joprojām klāja subtropiskie purvi, aligatoru apsēsti baijū un necaurejamas tupelo, kailsakņu ciprešu un saldo gumijkoku biežņas, un plantatori mēdza savas ģimenes nometināt pakalnos uz austrumiem, kur vasarā nebija gluži tik karsts un slimības bija mazāk izplatītas. Mēdz sacīt, ka te iespējams sajusties vientulīgākam nekā jebkur citur Amerikā. Oficiālā statistika liecina, ka te iespējams būt arī nabadzīgākam, neveselākam, mazāk izglītotam un mazāk baltam. Taču ir arī vairāki citi “vis”, kas veidojuši un veido gan Deltas redzamo, gan neredzamo ainavu vai ir tās sekas – visauglīgākā, kokvilnas audzēšanai visideālāk piemērotā augsne pasaulē, visvairāk baznīcu, rakstnieku, blūzmeņu uz vienu kvadrātkilometru. Vēl te ir arī vislielākās samu audzētavas Amerikā – reizēm braucam garām taisnstūrainiem, futbola laukuma lieluma dīķiem. “Ziniet, tiem samiem pamazām pārveidojas mutes forma,” mani informē Čārlzs. “Tas tāpēc, ka viņi vairs nemeklē barību ūdenskrātuves dibenā. Viņiem parādījušās lūpas.”

Tradicionālās dienvidu virtuves labumu – pārsvarā mīklā apvārtītu un vārītu eļļā – baudīšanā esmu iesācēja, tāpēc nezinu, kādu samu esmu paguvusi apēst – ar lūpām vai bez — un vai starp lūpaino un apaļmuti būtu degustējama kāda būtiska atšķirība. Industriālie dīķi man nepatīk a priori, jo tie draud izpostīt manā iztēlē joprojām lekni kuplojošos, bezgalīgos kokvilnas laukus. Laukmalēs mēdz kluknēt mazas būdiņas, tā saucamās shotgun shacks, un dažā labā no tām iekārtots džūks. Arī mēs braucam uz džūku. Diemžēl ne uz to, kas trīsdesmit gadus piederēja Junioram Kimbro, par kuru kolēģis Čārlijs Fezerss izteicies, ka viņš bijis “mūzikas sākums un gals”. Tagad šie vārdi iekalti Juniora kapakmenī mazajā Hadsonvilas kapsētiņā, bet viņš pats kopš 1998. gada droši vien mitinās kaut kur debesīs, gan jau tepat Misisipi debesīs, kuras taču esot “visplašākās pasaulē”, un ar savu mūziku izklaidē citu Deltas blūzmeņu dvēseles. Man viņa mūzika pazīstama tikai no kompaktdiskiem – tā ir monotona, bet neatdarināmi suģestējoša, hipnotiska, vienlaikus rezignācijas un kvēlas kaisles pilna – “lēns zibens”, lietojot viņa paša dziesmas nosaukumu – taču es ticu, ka vislabāk tā iederējusies tieši džūkā, kur tai neatkārtojamu papildinājumu mēdza piešķirt dejotāju lunkanie ķermeņi un zibenīgās kustības, kā arī allaž neizsīkstošie “baltā zibens” — citviet Amerikā saukta par moonshine, t.i., mēnessgaismu, bet pie mums vienkārši par kandžu – krājumi.

Džūks, pie kura piebraucam jau tumsā, ir gara koka ēka, kuras lieveni izgaismo vientulīga, nespodra spuldze. Izskatās bezcerīgi – no lasītā zinu, ka tad, ja notiktu ballīte ar dzīvo mūziku, pagalms būtu pilns ar mašīnām, bet mūzika droši vien būtu dzirdama jau uz ceļa. Uz lieveņa sēdošie melnie ļaudis aizdomas apstiprina – nē, šovakar gan bijis paredzēts, bet viss izjucis, lai nākot svētdien pēc baznīcas – tad spēlēšot “Blū”. “Blū! Pats Blū! Un jūs viņu palaidīsit garām!” nevar rimties Čārlzs, kad jau atkal ripojam garām kokvilnas laukiem un samu dīķiem. “Vai jūs zināt, ka Blū ir labākais basists pasaulē?” Brīdi braucam klusējot. “Nujā, Blū acīmredzot ir laukā no Pārčmena – viņš tur sēdēja par to, ka bija neķītri apgājies ar trim mazām meitenītēm.”

Šādam “pasaules labākā” basista (viņa pilnais vārds ir Džeimss “Blū” Ērls)biogrāfijas faktam, protams, nevajadzētu izraisīt nedz pārsteigumu, nedz šoku. Pārčmenā, proti, Misisipi Štata cietumā, savu laiku nosēdējis (vai patiesībā nostrādājis, jo cietums ir, mūsu izpratnē, drīzāk kolonija – milzu kokvilnas plantācija, kurā ieslodzītajiem iespējams strādāt un – kopš septiņdesmitajiem gadiem — kādu nieku arī nopelnīt) ne viens vien izcils blūza muzikants – piemēram, Sans Hauss, Bukers T. Vašingtons “Buka” Vaits, Juniora Kimbro dēls Deivids Melouns un neskaitāmi citi. Pārčmenam veltīti skaņdarbi; tam parasti nav grūtību izveidot savu “muzikālo ansambli”, kura dalībnieki, starp citu, mūsdienās ir visai priviliģēti, jo koncertu dēļ drīkst atstāt cietuma teritoriju; to apmeklējuši un apmeklē folkloristi – Pārčmenā joprojām dzirdams tas, ko sauc par field holler – “lauka saucienu” – pāris gadsimtus tas skanēja it visur, kur vien melnie vergi, vēlāk “brīvie” strādnieki veica kādu smagu fizisku darbu: vadītājs izkliedz kādu frāzi, bet pārējie to ritmiski atkārto vai tai atsaucas, tai pašā ritmā cilājot cirvi, veseri, kapli vai kādu citu instrumentu. Pievienojoties folkloristu atzinumam, ka tieši field holler vistiešāk identificējams kā viens no blūza pirmavotiem, jau pieminētais Baka Vaits kādā intervijā saka: “Tur tas sākās – visos tais laukos… Tieši mūlim pie astes vai plūcot kokvilnu, lienot mežu, vai būvējot plūdu aizsargvalni”.

Milzīgais plūdu aizsargvalnis, (“vislielākā šāda veida būve pasaulē”), ko melnie strādnieki būvējuši daudzus gadu desmitus un kas neļauj atkārtoties 1927. gada grandiozajai stihijai, kad trakojošie pali appludināja 26 tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju, noslaukot no zemes virsas neskaitāmas mājas, noslīcinot simtiem cilvēku un izputinot tūkstošiem ģimeņu, kuras jau tā cieta no tolaik pasaulē valdošās saimnieciskās krīzes, atrodas no mums pa kreisi atpakaļceļā uz Grīnvilu — neoficiālo Deltas galvaspilsētu un lielāko Misisipi ostu ar 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Aiz vaļņa slēpjas ne vien upe, bet arī “ofšors” – kuģi, kuros iekārtotie kazino piedāvā Deltai kārtējo cerību atbrīvoties no saimnieciskajām un sociālajām likstām, vienlaikus nožņaudzot daudzus no Grīnvilas un apkārtējo pilsētiņu un ciematu blūza bāriem un džūkiem. Otrs pēdējo agonijas cēlonis ir crack – lētais, smēķējamais kokaīns, kurš izraisa pieradumu tikpat strauji kā heroīns un kurš bijis par iemeslu daudzām ar narkotiku tirdzniecību un lietošanu saistītām slepkavībām un atbaidījis blūza cienītājus no kādreiz tik slavenās Nelsona ielas Grīnvilā. 80. gados Nelsona ielā valdīja tās nekronētais karalis Rūzevelts “Būba” Bārnss, kurš sāka kā bārmenis leģendārajā bārā Flowing Fountain, vēlāk nākamajā kvartālā atvēra pats savu klubu Playboy Club, bet tad, līdzīgi daudziem citiem blūza muzikantiem, pārcēlās uz Čikāgu, lai kļūtu slavens pa īstam. Būba, kurš pirms dažiem gadiem nomira ar plaušu vēzi, vairs redzams tikai filmā – lieliskajā Deep Blues – toties visā krāšņumā: spilgti sarkanā uzvalkā, apkāries smagām zelta ķēdēm, sev raksturīgajā veidā valbīdams acis, viņš izvilina no ģitāras intensīvu, nervozu skaņu, ik pa laikam raustīdams stīgas ar zobiem — lielākam efektam vai varbūt tāpēc, ka sākotnēji viņa instruments bija mutes ermoņikas; ģitāru viņš 50. gados apguva tikai tāpēc, ka nebija apmierināts ar to, kā uz ģitāras viņam pavadījumu spēlēja citi –– un stāsta par sevi: “In my hometown, where I live – the name of the town, they call it Greenville – it ain’t no pity, it ain’t no shame. My baby left me, I’m a heartbroken man. [4. Manā dzimtajā pilsētā — Grīnvila to sauc — tas nav nekas nožēlojams, tas nav nekāds kauns. Mana meiča mani atstāja, esmu cilvēks ar salauztu sirdi. (Parindee.)]" Šai pašā filmā Būba sarokojas ar Grīnvilas toreizējo mēru Frenku Selfu, kurš apgalvo, ka “mēs esam ķērušies pie darba, lai sakārtotu un iztīrītu Nelsona ielu, lai padarītu to par tūrisma objektu.” Taču Nelsona iela joprojām ir tukša un pamesta, agrāk populāro klubu logi aiznagloti dēļiem, bet uz miskastēm un ēku sienām rēgojas moralizējoši uzraksti: “Lai slavēts visvarenais Dievs – mēs beidzot esam brīvi. Bet… narkotikas, alkoholisms, vardarbība, šaujamie, izglītības trūkums, bērni, kam dzimst bērni… — vai tiešām esam?” Pat visnotaļ demokrātiskajos blūza “svētvietu” ceļvežos Nelsona iela raksturota kā vieta, kur labāk nespert kāju.

Nelsona ielā vairs nespēlē arī T-Modelis Fords, kura mūziku kompaktdiskos, mijus ar Juniora Kimbro un R. L. Bērnsaida ierakstiem esam klausījušies visas pēdējās dienas, mašīnā mērojot ceļu no Teksasas uz Misisipi, un pie kura mūs apsolījis aizvest Čārlzs. “Es precīzi nezinu, kur viņš dzīvo, bet zinu rajonu. Un tad tikai vajag skatīties pēc liela, gaišzila Lincoln Continental – ja tas ir pagalmā, tad T-Modelis ir mājās.” Mēs esam nogriezušies uz ziemeļiem no Nelsona ielas un piepeši atrodamies vietā, kas izdaudzināti bīstamajai ielai liek izskatīties pēc bērnu rotaļu laukuma. Cieši cits pie cita sablīvēti treileri ar izļodzītām kāpnēm, uz kurām ar alus skārdenēm rokā zviln jauni, plecīgi puiši, pagalmos rūsējošām vannām un ledusskapjiem, starp kuriem skraidelē nošņurkušu bērneļu bari, visur mētājas papīri, Makdonalda putuplasta hamburgeru kastes, kokakolas bundžas un cita draza. “Semijs Kārs – pasaules labākais bundzinieks; no bungām viņš varēja izvilināt visu ko un, ja to nebija, dauzīja kaut vai pa sienu, un tā skanēja tikpat labi – Semijs Kārs nomira tieši šajā geto. Un ne jau tāpēc, ka viņam nebūtu naudas,” saka Čārlzs. “Kāpēc tad?” “Visi tie asinssūcēji,” viņš drūmi atbild. “Ģimene, saprotiet. Atrodas māsīcu māsīcas, brālēnu brālēni, visiem kaut ko vajag, jo vienam, lūk, uzradusies nauda. Bet ko viņiem vajag? “Kreku” un šņabi. Un tā viņi viņu piebeidza.” Treilerī, kas droši vien ne ar ko īpašu neatšķīrās no šiem, ilgus gadus dzīvoja arī T-Modelis Fords. Pirms dažiem gadiem treilerim ielūzis jumts, un vietā Fat Possum īpašnieki Džonsons un Vatsons viņam atraduši visai pieklājīgu namiņu, par kuru paši maksā īri. R. L. Bērnsaids dzīvo mūra mājā, taču tai ir tikai divas istabas un daudzo bērnu dēļ – viņam ir astoņi dēli un nezināms (šķiet, arī pašam) skaits meitu – kuri mēdz pie viņa ilgstoši uzkavēties, viņš, piemēram, tur ledusskapi savā guļamistabā un pierīkojis tam priekškaramo atslēgu. T-Modelim Fordam, pēc pēdējām ziņām, pēcnācēju skaits sasniedzot 26. “Pirms pāris mēnešiem New Yorker lasīju, ka kaut gan Fat Possum muzikanti pelnot pat pāri par simttūkstoš dolāriem gadā, viņu pārsimt dolāru mēnesī lielais sociālais pabalsts viņiem liekas daudz reālāka nauda, tāpēc viņi cenšas dažādi mānīties par saviem ienākumiem,” dalos savās salasītajās gudrībās ar Čārlzu. “Un, ja simttūkstoš izdala ar 26, nekas daudz nepaliek pāri…” “Simttūkstoš!” Čārlzs pasmejas. “Nu, nezinu, ko tur Džonsons sastāstījis New Yorker. Zinu tikai to, ka Fat Possum T-Modeli nesen bija pierunājis doties garā turnejā pa Eiropu, pieķerot klāt vēl arī Austrāliju. Nav jau viņš nekāds jaunais – pāri septiņdesmit – pati ceļošana, laika maiņa, koncerti… Nu, un kad turneja bija beigusies, viņam izmaksāja 900 dolāru. Skaidrā naudā. Tas arī viss.”

Pieeja, ko Džonsons izmanto attiecībās ar saviem mūziķiem, ir visai raksturīga Amerikas mūzikas industrijai – sevišķi tās pirmsākumos, kad ierakstu firmas piešķīra muzikantiem avansu, balstoties uz ieraksta prognozējamo pārdodamību, bet pēc tā nākšanas klajā atskaitīja virkni “izdevumu” – par ierakstīšanu, reklāmu utt., bet Misisipi tā pazīstama jau kopš vergu brīvlaišanas, kad melnie ļaudis cerētās brīvības un līdztiesības vietā ieguva tikai mazliet mīkstinātu atkarību no baltā plantatora. Plantators, kam bija nepieciešams lēts darbaspēks, piedāvāja strādniekiem pajumti un kredītu pārtikas un citu nepieciešamības preču iegādei, taču nereti izsniedza to nevis skaidrā naudā, bet īpašos kuponos, kas bija derīgi tikai pašas plantācijas veikalā ar tā uzskrūvētajām cenām. Galu galā, kad bija jāsaņem cerētā alga, kura turklāt bija atkarīga no ražas, nereti izrādījās, ka nevis plantators parādā strādniekam, bet gluži otrādi.

“Ja puisim ir septiņdesmit seši vai septiņdesmit gadi, man nav nekas pretī izmaksāt viņam avansu, teiksim, jaunas transmisijas veidā, jo diski to atpelnīs,” žurnālā New Yorker stāsta Džonsons un piebilst: “Man patīk mani mākslinieki. Taču es negaidu, lai viņi kļūtu par maniem draugiem. Juniors Kimbro reiz teica, ka viņam zustu pret mani jebkurš respekts, ja viņš nebūtu pārliecināts, ka viņu kaut drusku nešmaucu. Ja Misisipi melnais pilnībā uzticas baltajam cilvēkam, tad viņš noteikti atrodas narkotiku reibumā.”

Kaut pavirši zinot Misisipi vēsturi, ir skaidrs, ka Džonsonam taisnība – uzticēties baltajam cilvēkam melnajiem nav ne mazākā pamata. Pēc verdzības atcelšanas un tā saucamā rekonstrukcijas perioda, kurš ilga divdesmit gadu un kura laikā Dienvidu štatos uzturējās federālais (būtībā okupācijas) karaspēks, kas nodrošināja, ka tiek ievērotas kaut vai pašas elementārākās melno iedzīvotāju tiesības, sekoja daudzi gadu desmiti, kuros tās tika pārkāptas visrupjākajā un nežēlīgākajā veidā — pakāpeniski pieņemot juridiski viltīgi formulētus likumus, kas aizstāvēja atsevišķo štatu – lasi, balto elitārās minoritātes – intereses un kulminēja ķēmīgajā rasu segregācijas kārtībā. To saglabāšanai baltus kukluksklana paltrakus, policijas formas tērpus vai pat gluži parastas džīnas apvilkušies baltie pilsoņi bija gatavi uz visu. Ir dīvaini skatīties uz fotoattēliem, kuros redzamie labi koptie, pieklājīgi ģērbtie, visai saprātīga paskata baltie jaunieši gluži vai pornogrāfiskā tīksmē vēro, kā viņu biedri aplej ar sinepēm, kečupu un citām piedevām jauktu balto un melno grupiņu, kura, stīvi veroties kaut kur tālumā un cenšoties slēpt pazemojumu, nekustīgi sēž kafetērijā pie galdiņa. Protams, tā nav sēdēšana tāpat vien – viņi iemieso ASV konstitūcijas preambulā ierakstīto slaveno frāzi, ka visi cilvēki radīti vienādi. Kamēr viņi tur sēž, daži Misisipi Štata suverenitātes komisijas (tās uzdevums, citēju: “Veikt visas nepieciešamās darbības un rīcības, kas uzskatāmas par nepieciešamām un pareizām, lai aizsargātu Misisipi štata un tā brālīgo štatu suverenitāti no apdraudējuma, ko šai suverenitātei pārstāv federālā valdība.”) locekļi varbūt atrodas izbraukumā – viņi pārbauda baumas, ka ārpuslaulības dzimumsakaru rezultātā baltajai sievietei piedzimušā bērna tēvs varētu būt melnais. Kā viņi to dara? “Mēs rūpīgi pētījām bērna nagus un pirkstu galus,” nesen atslepenotajā ziņojumā raksta viens no komisijas locekļiem, izmeklētājs Toms Skārboro. Pastāvēja, lūk, uzskats, ka strīdīgos gadījumos afrikāņu ģenētisko mantojumu var noteikt pēc raksturīgas formas pusmēnešiem naga apakšējā daļā. Šai gadījumā nadziņi acīmredzot izrādījušies par sīkiem, lai izdarītu noteiktus secinājumus: “Mēs nevaram droši apgalvot, ka tas ir pa daļai nēģeru bērns, turpretim varam apgalvot, ka tas nav simtprocentīgs baltais.” Tas viss notiek 20. gadsimta 60. gadu vidū. Kāpēc? Tāpēc, ka, štata vēsturē reiz ietekmīgā žurnālista un politiķa Džeimsa K. Vardamana vārdiem runājot: “Nēģeris ir slinks, melīgs, iekārīgs dzīvnieks, kuru nekāda pasaules skola nekad nepārtaisīs par ciešamu pilsoni.” Līdz ar to viņš ir “stingri turams” – gluži tāpat kā Merķeļa savulaik aprakstītie “slinkie, izšķērdīgie dzērāji latvieši”.

Slepus pablenžu uz savu blakussēdētāju – “slinko, melīgo, iekārīgo dzīvnieku,” kurš mierīgi stūrē Porsche. Čārlzam Bērtonam ir varbūt mazliet pāri piecdesmit, viņš ir zobārsts un blūza entuziasts, Rīgā, Dzirnavielas Bites blūza klubā pērnvasar muzicējušā “Mazā” Deiva Tompsona labākais draugs. Esam satikušies, pavakariņojuši viņa mājā – tā ir cēla trīsstāvu ēka ar milzīgu dārzu, milzīgu dalmācieti, kuram patīk skatīties televizoru, un blūzam atvēlētu bēniņu telpu, kur ne tikai karājas pie sienām dažādu gadagājumu un profilu blūzmeņu fotoattēli ar autogrāfiem, bet iekārtota arī mājas ierakstu studija: “Es vienubrīd iedomājos – kāpēc maksāt kaut kādiem starpniekiem? Pie manis bieži ciemojas mūziķi, es viņus varu ierakstīt par brīvu,” paskaidroja Čārlzs. Tompsonu viņš, kā tagad jau noprotu, misisipietim raksturīgi, uzskata par “pasaules labāko mūziķi”. “Deivs… Deivu vajag klausīties – viņš ir blūza nākotne. Reiz viņš sēdēja uz šī paša dīvāna kopā ar ģitāristu, kuram ir filozofijas doktora grāds mūzikā. Šitais doktors spēlēja kaut ko smalku un Deivs, vienkārši pēc dzirdes, perfekti to atdarināja. Ziniet, Deivs saka, viņš esot labāks par Albertu Kingu (viens no 50. gadu ietekmīgākajiem Deltas blūza stilistiem, kurš savas karjeras virsotnes sasniedza Seintlūisā Misūri un kuru par savu autoritāti atzina arī Džons Lī Hukers – I.L.), jo varot nospēlēt jebko, ko spēlējis Kings, turpretim Kings, protams,” Čārlzs ietur šķelmīgu pauzi, “Deivu vairs nospēlēt nevar.” “Nujā, tas ir Čikāgas blūzs,” es piesardzīgi saku, “es meklēju vietējo… īsto.” “Kā tad,” atsaucas Čārlzs, “to, kur ar kāju sit līdzi ritmu. Bet to veču jau gandrīz vairs nav. Labi, T-Modelis… Bet vajag skatīties nākotnē, sekot līdzi Deivam.” “Ir jau gan viņam savi trūkumi, bet kā cilvēkam, nevis kā mūziķim,” viņš pēc brīža piebilst. “Piemēram?” es jautāju. “Nu, viņš ir bezatbildīgs,” Čārlzs iesāk, “viņš ir bezprincipiāls. Un piedevām viņš ir demokrāts.” Spriežot pēc Linkolna portreta, bet vēl jo vairāk kādā partijas kongresā iegūtā suvenīra – milzīgām apakšbiksēm ar demokrātus nievājošu uzrakstu – Čārlzs ir pārliecināts republikānis. Kas melnajam vīrietim varētu būt kopīgs ar partiju, kura vismaz kopš 50. gadiem konsekventi pretojusies plašāku pilnvaru piešķiršanai federālajai valdībai un līdz ar to sekmīgi “norakusi” daudzas sociālās iniciatīvas, no kurām Misisipi, šķiet, varētu iegūt, es tā arī nesaprotu. Es saprotu tikai to, ka Čārlzam, kurš, pēc paša stāstiem, brauc zvejot uz Bermudu salām un Belizu un brīvajā laikā nodarbojas ar aviosportu, savā ziņā ir visai maz kopīga ar viņa tuvāko draugu Tompsonu, kurš reiz izbraukājis Floridu ar ātrumu pārslēgu, kuru nav bijis iespējams iestādīt atpakaļgaitā, un kura bērniem (26 gadus vecajam Tompsonam tādu ir četri) matračus bijis spiests iegādāties Čārlzs. Kad viņš saka “mēs”, man rodas iespaids, ka viņš runā ne jau par vietējo melno kopienu, bet gan par “mums, prominentajiem Grīnvilas pilsoņiem”, “mums, biznesa līderiem”, “mums, ļaudīm, kam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai tos ziedotu blūza festivāla atbalstam pašā Grīnvilā, nevis 25 jūdzes ārpus tās.” “Ziniet, te jau vietumis vēl valda uzskats, ka blūzs ir tikai tāda sadzērušos nigeru bļaustīšanās,” viņš pasmejas. Lai cik pirmajā acu uzmetienā paradoksāli, arī viņa mīlestība uz blūzu viņu vairāk sarado ar manu rasi, nevis viņējo – Amerikā blūzs kļuva par balto vidū populāru, komercradio atskaņojamu, piejaucējamu un atdarināmu mūziku tikai pēc tam, kad par to bija sajūsminājusies publika Eiropā; šodien Grīnvilas melnie jaunieši klausās repu, bet atlikušajos blūza klubos starp vidējās paaudzes melno klausītāju sejām noteikti būs vismaz pārītis japāņu un vairāki blūza entuziasti no Eiropas. Un tomēr Čārlza “mēs” varbūt ir arī kāda tikko jaušama nianse – kad mēs taujājam – līdz šim nesekmīgi – pēc T-Modeļa Forda dzīvesvietas, Čārlzs, uzrunājot kārtējo melno jaunekli, nemainīgi sāk ar vienu un to pašu: “Brother…,” viņš saka. “Brāli.”

“Ei, brāl, vai tu nezini, kur dzīvo T-Modelis Fords?” “Kas, kas?” mazliet piešļupstot atsaucas kārtējais “brālis” – pedantiski rūpīgi ķemmēts puišelis ap gadiem četrpadsmit, kurš žonglē bumbiņas uz mauriņa klusā savrupmāju rajonā uz dienvidiem no Nelsona ielas. “T-Modelis Fords.” “Nē, ser, tādu es nepazīstu.” “Ak tu, cukurtrauciņ,” pie sevis nopūšas Čārlzs, “nu, tāds vecs ģitārists. Drusku klibo.” “Ā,” piepeši attopas “cukurtrauciņš” – “tas taču ir mans kaimiņš!”

T-Modeļa jaunais miteklis ir glīta pirms Otrā pasaules kara celta Keipkodas stila mājiņa, kuru apēno vareni ozoli. Uz lieveņa dīžājas bariņš ļaužu, vecumā starp divdesmit un trīsdesmit. “Starp tiem varbūt ir kādi no tiem zināmajiem 26 pēcnācējiem,” es iedomājos. Tomēr uz jautājumu, vai T-Modelis ir mājās, viņi tā arī neko noteiktu neatbild. Tad durvīs parādās padrūma paskata, nenosakāma vecuma sieviete un noskalda: “T-Modeļa nav un nebūs. Viņš aizbrauca spēlēt uz Vāciju.” Iespējams, ka tā ir Stella, T-Modeļa mūza un līdzgaitniece jau daudzus gadus, kura, pēc reputācijas, uz vienu T-Modeļa belzienu mēdzot atbildēt ar diviem un kura bijusi iedvesmas avots, starp citu, arī šādai rindai: “Stella, nāksies tev iespraust pakaļā kurpi.” Nez, vai viņa ir arī tā, kuru T-Modelis reiz aizstiepis uz aizsargvalni un draudējis nocirst viņai galvu, kamēr apkārt lēkājuši viņu mazākie bērni, pārbīlī spiegdami: “Tētiņ, nenokauj mammīti, tētiņ, nenokauj mammīti!” Kad šo stāstu noklausījies kāds T-Modeļa draugs un bijušais kolēģis, tagad “atdzimis” kristietis, viņš ilgi klusējis un tad teicis: “Zini, T-Modeli, man tā vien liekas, ka tavs tētis nebūs tevi sitis pareizi.” Taču patiesībā T-Modelis bērnībā dauzīts tik “pareizi”, ka pat zaudējis vienu sēklinieku. Tad kādu laiku viņš ir sitis pats (cietumā viņš esot sabijis daudz reižu, bijis periods, kad nācies tur pavadīt katru sestdienas vakaru) bet tagad pa laikam dabū kāvienu no saviem dēliem – viens no tiem viņam pat pārplēsis bungādiņu.

“Žēl gan, ka T-Modeļa nebija mājās,” saka Čārlzs, kad atkal jau sēžam Porsche. “Jums būtu patikuši viņa stāsti. Viņš runā nepārtraukti, sevišķi jau par sievietēm – piemēram, Holandē viņam bijuši tā-ā-ādi piedzīvojumi…” Par dažiem no šiem piedzīvojumiem tomēr zināms pat man. “Esmu bijis precējies piecas reizes. Vairs nekad. Vislabāk man ar sievietēm gājis, vienkārši ar viņām dzīvojot. Pirmoreiz apprecējos, kad man bija septiņpadsmit astoņpadsmit gadu. Sieviete man nekad nebija bijusi. Tētim nācās man izstāstīt, kā to dara. Bet tagad man ir draudzene Zviedrijā. Vai varbūt Šveicē. Es jums teikšu, šitie Grīnvilas nigeri man visus šos gadus melojuši, stāstīdami, ka baltās sievietes nemāk pisties,” tā T-Modelis izpaužas New Yorker žurnālistam. Toties laikā, kad T-Modeļa nākamais maizestēvs Džonsons pirmoreiz ar viņu iepazinies, T-Modelis neesot spējis pat paskatīties baltajai sievietei acīs.

Viss mainās – pat Deltā. Tagad te mitinās sami ar izmainījušos mutes formu, kokvilnas un rīsa plantācijas pieder multinacionālajiem konglomerātiem, toties vēl nav gadījies sastapt melno vīrieti, kurš baidītos palūkoties man acīs. Varbūt sameklēt īsto, raupjo blūzu un “pareizos” blūzmeņus ir tik grūti ne tikai tāpēc, ka viņi pārcēlušies uz Čikāgu vai viņpus okeānam, bet arī tāpēc, ka izzudis blūza “priekšmets” un tā pildītā loma. Laikā, kad melnais vīrietis riskēja tikt nogalināts par to vien, ka uzmetis aci baltajai sievietei – bet kādam licies, ka viņš paskatījies “ne tā” – vai jebkā citādi izrādījis savu seksualitāti, blūza teksti bija pilni tiešu un netiešu seksuālu alūziju. Leģendārais Čārlijs Patons, piemēram, dziedāja:

You can shake it, you can break it, you can hang it on the wall.
Throw it out the window, catch it ‘fore it falls.
You can break it, you can hang it on the wall,
Throw it out the window, catch it fore it falls.
My jelly, my roll, sweet mama, don’t you let it fall. [5. Tu vari to kratīt, vari to lauzt, vari pat piekārt kaut kur,/Mest ārā pa logu, noķert, pirms krīt,/Vari salauzt, piekārt kaut kur,/Bet manai zaptītei, bulciņai, saldā, neļauj tai krist. (Parinde.)]

Runa, protams, nav vienkārši par bulciņām ar ievārījumu – blūza lirikai vispār raksturīgi seksu (un dzimumorgānus) salīdzināt ar ēšanu un ēdamo. Iekārojama jauna sieviete nereti ir “biskvītiņš”, viņas mīlnieks – “biskvītu rullis”, gaišas “kafijas ar pienu” krāsas sievietes īstais pāris ir veikls kafijas “malējs”, “berzējs”, “grūdējs”. Vēl jo vairāk pikantas šīs metaforas kļūst, apzinoties, ka arī balto kultūrā starp ēšanu un seksu pastāvēja divdomīga saikne – baltais vīrietis gan varēja izvēlēties melno mīļāko klātgulēšanai, taču ēst kopā ar viņu uzskatīja par neiedomājamu apkaunojumu. Taču sekss nebūt nebija vienīgā sfēra, kurā blūzs izaicināja balto vērtības un iedibināto kārtību – tās apdraudēja arī, piemēram, šķietami nevainīgais vilciena un dzelzceļa tēls — gan lielā Illinois Central (I.C.) līnija, kas tik daudzus laimes meklētājus nogādāja ilgotajā, “nigerus mīlošajā” Čikāgā, gan vietējā Pea Vine, kas parādās tik daudzos blūza tekstos, jo tas nozīmēja iespēju aizbraukt, atteikties, būt brīvam. Par vienu no pirmajiem zināmajiem blūza ciltstēviem Robertu Džonsonu viņa kolēģis un klejojumu pavadonis Džonijs Šains stāsta: “Tas bija tāds puisis, kuru varēja pamodināt jebkurā laikā, un viņš bija gatavs doties ceļā… Piemēram, mēs esam tikko ieradušies no Memfisas Helēnā, varbūt esam tur visu nakti spēlējuši un tikai no rīta nolikušies mazliet pagulēt. Bet tad tālumā dzirdams vilciena troksnis. Es saku, “Robert, es dzirdu vilcienu. Noķersim to.” Viņš neko neatbild. Viņš vienkārši ir gatavs. Mēs varbūt pat braucām atpakaļ uz Memfisu, ja tāds bija vilciena galamērķis. Viņam tas bija pilnīgi vienalga, uz kurieni. Vienkārši jābrauc.”

Roberts Džonsons, kura trīsdesmito gadu ieraksti tika pilnībā apkopoti un kompaktdisku formātā izdoti deviņdesmito gadu sākumā, ir vienīgais blūzmenis, kura darbi (daudzus gadus pēc nāves) pārdoti miljonos eksemplāru. Taču daudzi no tiem, kuri nekad nav dzirdējuši viņa balsi un trauksmaino, elektrizējošo ģitāru, zina par viņa derībām ar sātanu, kuras it kā notikušas Klārksdeilas krustcelēs, kur 61. šoseja šķērso 49. un kuru rezultātā viņš šķietami pēkšņi no citu blūza ģitāristu nicināta neprašas pārvērties par virtuozu. Kā šīs derības notiek, aprakstījis Roberta uzvārda brālis un priekštecis: “Ja gribi iemācīties spēlēt, ko gribi, un iemācīties, kā pašam taisīt dziesmas, paņem savu ģitāru un aizej tur, kur krustojas ceļi, uz krustcelēm… Aizej tur īsi pirms pusnakts, lai būtu drošs, ka divpadsmitos esi uz vietas. Sēdi tur un spēlē savu līdzpaņemto ģitāru. Tev jābūt vienam, jāsēž un jāspēlē. Tad atnāks liels, melns vīrs, paņems tavu ģitāru un to uzskaņos. Un tad viņš kaut ko uz ģitāras nospēlēs un atdos to tev. Tā es iemācījos spēlēt ko vien gribu”. Pretī melnais vīrs, protams, prasot tikai vienu – dvēseli. Savas īsās dzīves laikā Džonsons apzināti un, pilnībā liekot lietā savu izcilo muzikālo talantu, tēloja elles apzīmogota cilvēka lomu gan savu dziesmu tekstos (dziesma Me and the Devil Blues, piemēram, sākas ar vārdiem “Hello, Satan, I believe it’s time to go” un beidzas: “You may bury my body down by the highway side/ So my old evil spirit can catch a Greyhound bus ride" [6. Mans un Sātana blūzs. Sveiks, Sātan, šķiet, laiks doties ceļā. Rociet mani šosejas malā, lai mans ļaunais gars var kāpt Greyhound autobusā. (Parinde.)]), gan uzvedībā. Leģendas žanram atbilstoša bija pat Džonsona nāve – kādā ballītē viņam glāzē tika ieliets saindēts viskijs. Klaidonis, dzērājs, brunču mednieks, kas nicina darbu un jebkādus ierobežojumus savai morālei un uzvedībai, bija pilnīga antitēze ne tikai tam, kādus Deltas baltie gribēja redzēt savus melnos strādniekus, bet arī tam, ko mācīja baznīca. Bijušais blūzmenis “Mazais” Sons Džeksons, kurš pēdējā laikā pievērsies gospeļdziedāšanai, šo kontrastu iezīmē šādi: “Ja cilvēkam sānos sāpe un viņš dzied baznīcas dziesmu, tad viņš lūdz palīdzību Dievam… Ja cilvēks dzied blūzu, tad tas nāk vairāk vai mazāk no viņa paša. Palīdzību viņš nelūdz nevienam. Un viņš ne pie viena netveras. Viņš tikai pauž to, kā jūtas… Ar blūzu tu mēģini savas jūtas pārraidīt citam, un tas ir tas, kas padara to par grēku.” Blūzmeņa apzinātais “sliktums”, protams, ir dumpis, taču tas nav dumpis, kas aicina uz jebkāda veida revolūciju – drīzāk tā ir burtiska pasaules grēku nastas uzkraušana sev, iemiesošana un izdzīvošana, vienlaikus nojaušot, ka spēks, kas ļauj to veikt, diez vai nāk no Jahves.

Autoritatīvais blūza pētnieks un vairāku Fat Possum ierakstu producents Roberts Pālmers uzskata, ka šis mistiskais spēks, kurš reiz sniedza katarsi klausītājiem un dejotājiem Misisipi Deltas džūkos un krogos, izzūd ne tikai tāpēc, ka to piejaucējusi, atšķaidījusi un vieglākā barībā pārstrādājusi popmūzikas industrija. Viņaprāt, tā izzušana ne mazāk ir saistīta ar lasītprasmes izplatīšanos arī Deltas melno iedzīvotāju vidū: “Lasītprasme virza cilvēku koncentrēties uz vārdu un frāžu lineāro kontinuitāti, nevis uz to intonatīvajām niansēm, ar kādām pārbagāta Deltas blūza tradīcija. Deltas dziļais blūzs – tas nozīmē spēt ārkārtīgi precīzi manipulēt vokālo tembru, niansēti variēt tempu un modulāciju, ārkārtīgi smalki rīkoties ar katru muzikālo frāzi.” Šo tradīciju viņš skaidro arī ar Āfrikas senču runāto, intonatīvi daudzveidīgo valodu atbalsīm vergu pēcteču apziņā, kuras ar katru paaudzi kļūst aizvien mazāk saklausāmas.

Daudz vienkāršāku, bet tāpēc ne mazāk ticamu izskaidrojumu “īstā,” “dziļā” vai, dažuprāt, “netīrā” blūza izzušanai dzirdēju no kādas melnās sievietes Klārksdeilas, Misisipi blūza krodziņā: “Mēs to vairs neklausāmies tāpēc, ka joprojām to dzīvojam.”