Siltās eksistences pierādījumi

Otrais plāns pirmajā lapā Ar mani gluži nesen notika neparasts gadījums – mani ielika avīzes pirmajā lapā, visā augumā, melnajā samta uzvalciņā un melnajās zempapēžu kurpēs ar siksniņu ap potīti. Ja nemaldos, šim laikrakstam ir viena no lielākajām tirāžām valstī. Es tur izskatos pat diezgan tieva. Es fotoattēlā gan neesmu pirmajā plānā. Pirmajā plānā notiek lentes pārgriešana, ko veic augstas amatpersonas, es esmu redzama ar nelielu fotoaparātu priekšā sejai, noķerta brīdī, kad fotografēju amatpersonas, kas stāv priekšplānā. Varētu rasties jautājums – ja jau esmu atradusies šajā atklāšanā ar acīmredzamu nolūku fotografēt, tad kamdēļ daru to no aizmugures, no visneizdevīgākā rakursa, stāvot tieši aiz visaugstākās personas muguras? Par savām fotografēšanas spējām nekad neesmu dzirdējusi neviena laba vārda, arī no draugiem ne, pat nezinu, kas man liek arvien līst pie fotokameras un tizloties tajā pašā mirklī, kuru profesionālais aģentūras fotogrāfs ir precīzi notvēris kadrā – ir redzamas gan šķēres, gan lente, gan sudraba paplāte, gan augstās personas. Izcils, kvalitatīvs ziņu žurnālistikas fotoattēls. Esmu strādājusi ziņās, zinu, ka tur nav nekā svarīgāka par mirkli. Lūk, šajā attēlā, kurā atrodos arī es, ir mirklis. Man tobrīd nebija ne jausmas, kā notiks šis mirklis, vēl mazāk spēju iedomāties, ka tas būs tik īss, tāpēc īsti pat neaptvēru, ko iesākt, kad sākās visa tā graizīšanās, mulsumā attapu tikai pacelt kameru pie acīm. Jā, tagad gan atceros, ko tobrīd darīja aģentūras fotogrāfs, viņš tieši pirms lentes pārgriešanas veikli izlocījās lentei otrā pusē un nostājās visizdevīgākajā vietā, no kuras viss redzams. Katram jau gadās neveiklāki mirkļi, varētu pat teikt, ka pārsvarā gadās tikai neveikli mirkļi, bet citādi ir, ja šādu mirkli iemūžina un izliek publiskai apskatei. Atmiņā nosēdies kāds ļoti sen laikraksta LaBA joku lapā lasīts izraksts no Ginesa rekordu grāmatas par pasaules nejēdzīgākajām nāvēm – kādam lauksaimniekam bija uzgāzies klints bluķis tieši brīdī, kad viņš, atvainojiet, apmierinājis savu dzimumtieksmi ar vistu. Un tur, zem bluķa, viņi abi nomira un nekur vairs nevarēja aizbēgt, kad bluķi pacēla, viss bija redzams. Tā nu arī es no šīs avīzes pirmās lapas nemūžam vairs neaizbēgšu. Sevi mierinu ar domu, ka varbūt vienīgais, kurš sapratis, ka esmu pilnīga nejēga, ir labais aģentūras fotogrāfs. Jo, lai vai kā, mans stāvs attēlā ir gana solīds un stabils, un domāju, ka neviens cits neiedomāsies to lietot kā pierādījumu manai muļķībai. Es zinu, ka citiem šī bilde pat varētu likties gluži pretēja; nevis kauns, bet gods. Kāda bijusī studiju biedrene, aicinot mani pievienoties viņas virtuālajiem draudziņiem portālā draugiem.lv, man uzrakstīja vēstuli: “čau, redzēju tevi avīzes pirmajā lapā, nu smalki, smalki, nāc pie draugiem”. Ir skaidrs, ka šo attēlu tagad nevaru tā vienkārši aizmirst. Varbūt es to varētu ierāmēt un pielikt pie sienas, domājot to ironiski. Šobrīd vispār ir modē tādi teatrāli gājieni, kas pauž vienlaikus pašironiju un ekshibicionismu, kā tie krekliņi ar mūzikas kritiķa Rudaka fotoattēlu. Tomēr daudzi, ko pazīstu, nesaprastu ironisko noti un sāktu domāt, ka lepojos. Bet varbūt arī ir pamats drusku lepoties, galu galā, es tur diezgan labi izskatos, turklāt kino un teātrī tiek pasniegtas arī balvas labākajam otrā plāna aktierim, par māku neizspīlēt savu personu, vienlaikus esot klāt. Fotoaparātu pie sejas varētu traktēt kā pazemību, sak, mana seja jau uz šīs bildes nav galvenā. Atceros, pirms pāris gadiem latviešu teātra gada balvā kā labākā otrā plāna lomas atveidotāja aktrise tika nominēta Valmieras Drāmas teātra aktrise Inese Ramute, kas tēloja Dieva doto Anniņu Tumšo briežu iestudējumā. Viņa visu izrādes laiku neteica ne vārda, bet viņas neuzbāzīgā klātbūtne bija tik amizanti muļķīga, ka tika nominēta balvai. Nobāzt šo laikraksta numuru plauktiņā, kur mēs krājam papīrus kaķa tualetei, neļauj arī tāda vecmodīga rūpība un situācijas svarīguma apziņa. Tā pati apziņa, kuras vadīti, sabiedrībā zināmu un ne tik zināmu personu vecāki krāj visus avīžu izgriezumus, kur minēti viņu bērni. Un šī iemesla dēļ šie paši slavenie cilvēki nekad nevarēs būt līdz galam vēsi un tāli – kamēr kaut kur ir atvilktnīte, kur ar lielu rūpību un sirsnību tiek ievilkts katrs kriksītis ar viņu siltās eksistences pierādījumu. Šī paša iemesla dēļ man gribas paturēt atvilktnē avīzi ar sevi pirmajā lapā. Līdzīgi kā bērnībā, kad rakstīju vēstules uz savu mīļāko raidījumu Jāņonkulis piktojas un manu vārdu reiz ne tikai nosauca pa radio, bet arī nodrukāja avīzē Rīgas Viļņi (pēdējā lapā), kopā ar citu bērnu vārdiem, kas bija rakstījuši vēstules Jāņonkulim. Mamma toreiz pasvītroja manu vārdu ar sarkanu zīmulīti un es pati izgriezu no avīzes mazo kvadrātiņu, atceros to stāvam atvilktnē jau nodzeltējušu; mēdzu stāstīt draugiem pagalmā, ka mans vārds ir bijis nodrukāts avīzē. Otro reizi manu vārdu nodrukāja avīzē, kad piedalījos radioraidījuma Bībeles stāsti zīmējumu konkursā, atceros, ka zīmēju Noasa šķirstu, peldošu un slēgtu, jo sapratu, ka ar katra atsevišķā dzīvnieka uzzīmēšanu būs pārāk liela noņemšanās. Tomēr mani tāpat nodrukāja avīzē un uzdāvināja skaistas grāmatas ar bildēm. Trešā un pēdējā reize, ko atceros, bija piedalīšanās bērnu avīzes LaBA Lieldienu konkursā, kur neko nevajadzēja zīmēt, tikai nopirkt grāmatiņu par ežiem un zaķi, kaut ko izgriezt un aizsūtīt, un arī tad manu vārdu ielika avīzē, biju vinnējusi kancelejas piederumus. Visas šīs trīs reizes esmu savu vārdu pasvītrojusi un izgriezusi, un neredzu nekādu iemeslu, kādēļ lai to nedarītu tagad, kad es esmu krāsaina pilnā augumā ielikta avīzes pirmajā lapā.

Agnese Krivade

Bazara filtrācija Pateicoties kriminālās pasaules sarežģītajai semantikai, cietumnieku komunikāciju stingri reglamentē nepieciešamība filtrēt bazaru. Tas ir, nerunāt neko lieku un vairākas reizes pārdomāt, kā bēdubrāļi varētu teikto saprast. Pārdomātu un lakonisku runu iesaka daudzu ezoterisko mācību uzvedības kodexs, par bazara filtrēšanu atgādina arī sakāmvārds par vārdu, kas līdzinās izšautai bultai. Katrā vidē bazara filtrēšanas sekas ir atšķirīgas. Nefiltrēt bazaru prezidentes pieņemšanā tomēr nav tik bīstami dzīvībai, kā nefiltrēt bazaru, ja pie jūsu galdiņa kafejnīcā piesēžas kāds noguruša izskata vīrs, kurš tikko kā iznācis no cietuma un vēlas ar kādu parunāt. Nefiltrējot bazaru prezidentes pieņemšanā, lielākais no ļaunumiem, kas jūs sagaida, ir tāds, ka nākamreiz aicināto viesu saraxtā jūs savu vārdu varat neatrast, taču to nezin vai var uzskatīt par ļaunumu. Sliktāk, ja ar nepazīstamo vīru pie kafejnīcas galdiņa būsiet pavadījis divas stundas, neprasot jūsu piekrišanu, būsiet padarīts par viņa uzticības personu un tad, naivi pārprotot jums dāvāto uzticību, atļausieties kādu jūsuprāt veixmīgu joku. Kā savā skumjajā Ziemassvētku balādē raxtīja kāds mans paziņa: “Viens vienīgs cirvja cirtiens ass/un sieva guļ bez dzīvības”. Balāde vēstīja par to, kā sieva, gatavojot svētku galdam biešu salātus, bija tos pārlieku aizdarījusi ar ķiplokiem, kas šajos miera svētkos ļoti sarūgtināja vīru. Bet pieņemsim, ka kriminālās pasaules goda kodexu un citu kultūru virtuves īpatnības šā tā esam apguvuši. Un tad, lai dzīve nekļūtu pavisam vienmuļa, iejaucas neaprēķināmais. Man ir kāda paziņa. Pati runā maz, taču ļoti vērīgi ieklausās citu teiktajā. Tas ir noderīgi, ja pēkšņi sagribas uzzināt, ko esmu teicis 2001. gada 14. maijā plkst.18.35. Kopā ar viņu mēs veikalā pirkām produktus. Rinda pie kases bija gara un mans skatiens klīda pa dažādu, stendā pie kases izvietotu sīkumu klāstu. Košļenes, šķiltavas, baterijas. Tieši sakarā ar baterijām man radās nevainīgs jautājums, kuru izteicu skaļi. Jautājums ne gudrs, ne arī pārāk stulbs, proti – vai vēl kaut kur nopērkamas tādas baterijas kā kronas? Paziņa apvaicājās, kam man tās vajadzīgas. Uzzinājusi, ka man tās nav vajadzīgas, turpināja iztaujāt, kādā sadzīves tehnikā šīs baterijas vispār mēdz izmantot. Galu galā, noskaidrojusi, ka manas zināšanas par šo strāvas barošanas avotu ir visai niecīgas, paziņa gluži vai apvainojās – sak, pats neko īsti nezina, bet izvērš te veselu diskusiju svešu cilvēku klātbūtnē. Es neņēmu ļaunā, un, kamēr pie kases samaxāju par saviem pirkumiem, sarunu jau biju aizmirsis. Dažas dienas vēlāk ar to pašu paziņu gājām pa kādu lielveikalu. Pie sadzīves elektronikas letes es noliecos un pētīju minidisku pleijerus, paziņa interesējās par citu šīs nodaļas sortimentu. Pēkšņi sev līdzās izdzirdu viņas balsi. Nodomāju, laikam viņa noskatījusi kādu pirkumu, viņas balsī skanēja pat tāds kā lepnums. Ar galvas mājienu norādot stiklotās vitrīnas virzienā viņa pajautāja: “Nu, vai tās nav kronas?” Viņai ir pavāja redze, tātad pārskatīšanās piedodama. Kronu tur nebija, paziņu es centos mierināt, apgalvojot, ka nav nemaz tik svarīgi – ir veikalā kronas vai nav. Lai izsmeltu sarunas tēmu, piebildu pat, ka man mājās ir vairāki 9 voltu barošanas bloki, tādēļ kronu deficītu ne pārāk pārdzīvoju, un vispār man nav nevienas ierīces, kuras bateriju ligzda būtu pielāgota šo mazo jokaino bateriju ievietošanai. Pēc nedēļas sēdēju darbā un man uz galda ievibrējās telefons. Pienākusi īsziņa. Nolēmu apvienot patīkamo ar lietderīgo un devos uz smēķētavu. Īsziņu atvēru tikai pēc tam, kad biju piesmēķējis cigareti. Mazajā telefona displejā melns uz oranža stāvēja raxtīts: “Pie mums Salaspilii veikalinjaa ir kronas. Cik tev panjemt?” Šoreiz biju lakonisx, un, pirms vēl biju izsmēķējis cigareti, Salaspils virzienā traucās mana atbilde: “Paldies, man nevajag”. Vēl pēc neilga laika viņa viesojās pie mums mājās. Kā parasti runājām par visu un neko. Es paķircinājos ar kādu no saviem stulbajiem jociņiem, viņa neapvainojās, jo ir pieradusi. Viņa vienkārši pārgāja uzbrukumā: “Tev biežāk jāpadomā, ko tu runā. Vispirms veikalā, cilvēku klātbūtnē tu gandrīz sarīko skandālu (!!!) par kaut kādām kronām un, kad es tās beidzot atrodu, tu pasaki, ka tev tās nemaz nevajag.” Tajā brīdī man neradās loģiskāka atbilde par rindiņu no Vonnegūta Laikatrīces: “Bet es cepu sviestā!!!!” Bieži vien jau es iedomājos, kur būtu nopērkama viena vai otra prece, kas man pašam nemaz nav vajadzīga, piemēram, eholots vai herbārija albums. Bet tagad es zinu, ka šo jautājumu neizteikšu nevienam dzirdot.

Edmunds Frīdvalds

Studijā Biju pieteikusies pa telefonu un zināju, kāpēc es te nāku. “Labdien!” Mans darba devējs sēž uz dīvāna un spēlē ģitāru. –“Labdien!” Nekāds cits teksts neseko, viņš turpina spēlēt, es nezinu, ko darīt, apsēžos viņam tuvumā un skatos apkārt. Lielajai telpai ir plati, lepni grīdas dēļi, spīdīgi no ilgu gadu staigāšanas, logi abās zāles pusēs telpai dod dabisku āra gaismu. Trīs antikvariāta rakstāmgaldi ar datoriem un disku un papīru kaudzēm norāda, kur ir darbavietas. Atsperu dīvāns ar taisnu atzveltni ir neērts, kopā ar zemu galdiņu uz zila paklāja tas it kā norobežo atpūtas zonu. Kaste ar dažādām mierīgi neiesāktām vīna pudelēm uz grīdas dod ziņu, ka te nav alkoholiķu. Tālākajā stūrī kuras Jotulas krāsniņa, tā saskaņojas ar vadu vados sapinušos profesionālo mūzikas centru, pamanu, ka uz tā spēlētiem diskiem skaņa ir tikpat dabiska kā krāsnī uguns, gaisma logos un grīdai dēļi. Pārējo visu piepilda statīvi, filtri, lampas, foni un viena liela glezna ar plakanu meitenes seju. Te ir fotostudija. Pēc kāda laika darba devējs saka: “Vai, es taču zināju, ka esmu kaut kur jūs redzējis, bet iedomājos, ka jūs nākat fotografēties. Es parādīšu, kas jums jādara.” Viņš pieved mani pie datora, rāda un jautā, vai mēneša laikā es to izdarīšu. Šķiet, ka jā, nav nekas sarežģīts. Atnāk meitenes. Viena pie spoguļa izliek grima kastes, fēnu, lokšķēres, otra kaut ko saka manam darba devējam, – viņš ir arī fotogrāfs, – trešāģērbjas nost un uzvelk, ko viņai noliek priekšā, tad iekāpj augstpapēžu zābakos: “Vai, cik ērta lieste! Ar šitādiem es varētu staigāt pa ielu.” Saķemmēta un nokrāsota dramatiski draudīgu seju, viņa paņem lielu šauteni un jautā: “Kas man var palīdzēt – kā tā ir jātur?” Maliņā labu laiku ir stāvējis vīrs, kas atnesis ieročus, viņš pienāk un parāda tvērienu. Meitene nostājas uz milzīgas baltas papīra lapas, kas sākas uz grīdas un turpinās līdz griestiem, nav leņķa starp grīdu un sienu. “Oh, labi!” novaidas fotogrāfs un tik klikšķina slēdzi. “Skaties uz to pusi, labi! Nesmaidi! Tagad ar divām pistolēm. Jā!” Es varu paskatīties tikai pa brīdim pār plecu, jo man ir cits darbs, ar fotografēšanu nesaistīts. Otrā dienā fotogrāfs paziņo: “Bet mana sieva teica, ka tā meitene, kas pilnīgi nešaubīgi varēja izdarīt visu, ko es viņai teicu, un zibenīgi iejusties, it kā šautu katru dienu, ir slavena aktrise.” Es nezināju, ka viņš nepazina Rēziju Kalniņu, kamēr strādāja, kas par to, ka viņš runā krieviski. Viņš runā arī vāciski. Reiz viņš par kaut ko teica “zupā!” – “super!” vietā, kā to dara tie, kas labi mācījušies vācu valodu un priecīgi atspoguļo precīzo šī vārda izrunu. Kad pa radio pieminēja Trīsgrašu operu, darba devējs izvilka no pagaldes lielo vinila plati, lai pārbaudītu, kā operas nosaukumu raksta vāciski – vai runa ir par grašiem, feniņiem vai ko citu. “Vai tad jums te ir pilnīgi visas plates?” “Būtībā jā!” “Pink Floyd?” es ieminos, atcerēdamās no rīta lasīto ziņu, ka viens viņu albums nupat izdots digitālā formātā – un mēs klausāmies retu ierakstu. Nākošajā rītā viņš uzliek kaut ko no Winter, Winter kolekcijas, runājam, ka tā gan ir izdevniecība, tai ir īpaša izdodamās mūzikas izvēle un gofrēta kartona disku vāciņi. Dabiskaskaņa piepilda visu telpu, līdz atnāk fotografēties citas meitenes un viņām līdzi puisis, drošībai un mundrumam. Tas saka: “Ei, saimniek, uzliec mūziku! Meitenes grib kaut ko jautrāku.” Fotogrāfs ātri paskatās uz mani, nopauzē un saka: “Liec!” Žēl, tas bija tikai gabaldarbs, un man tur vairs nebūs jāiet.

Guna Kalniņa