Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Zviedrija atsakās no klasiskās rakstīšanas ar roku”. TVNET, 2007. gada 16. marts.
Ar kavēšanos atmiņās, riskējot izpelnīties pārmetumus priekšlaicīgā vecišķumā, es tomēr atgriezīšos laikā pirms desmit gadiem, kad uz “Rīgas Laika” redakciju Preses namā atnesu savus pirmos rakstiņus. Datoru tolaik biju redzējis tikai pa gabalu, par datora peles eksistenci pat nenojautu, un šīs dažas intervijas un aprakstus biju rakstījis ar roku. Kaut gan pamatskolas pirmajās klasēs glītrakstīšanas stundās man vēl bija jācenšas ielauzīt savu rokrakstu starp paralēli novilktām līnijām, nekāds kaligrāfs no manis neiznāca. Jau vēlāk vainu par savu ķeburaino un reizēm pat pašam nesalasāmo rokrakstu, kurā patskaņus īsti nav iespējams atšķirt no līdzskaņiem, novēlu uz drudžaino nepieciešamību visās pamatskolas stundās un vēlāk arī augstskolas lekcijās steigā pierakstīt ik vārdu, kas nācis pār skolotāju lūpām. Lai kādi nu būtu mana sliktā rokraksta cēloņi, jebkādus tā izraisītus pārpratumus es centos novērst, rakstus “Rīgas Laikam” pārrakstot ar drukātiem burtiem. Protams, tas bija vēl nogurdinošāk, nekā lauzīties glītrakstīšanā, tomēr vismaz skaidrību izdevās saglabāt. Aptuveni tajā pašā laikā, kad uz Preses namu nesu pirmos rakstiņus, es izmēģināju rakstīšanu ar rakstāmmašīnu. Tā bija veca un klaboša slavenās firmas “Smith & Corona” mehāniskā rakstāmmašīna, kas Latvijā bija nonākusi kādā humānās palīdzības sūtījumā; iespējams, ka no Zviedrijas. Iesākumā rakstīšana bija kaitinoši gausa. Lai tiktu pie garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm, pēc attiecīgā burta uzsišanas vajadzēja nospiest atpakaļtaustiņu un tad vajadzīgo simbolu. Tomēr ar rakstāmmašīnu pārrakstītais teksts šķita tik burvīgi salasāms, skaidrs, jā, manās acīs pat labāks, ka drīz vien “tīrrakstā” centos pārrakstīt ikvienu kaut cik garāku rakstāmdarbu. Bet tad nāca dators ar visām tā piedāvātajām brīnišķīgajām iespējām, un mana rakstāmmašīna nonāca turpat, kur jau labu laiku mājo sākotnējā rakstāmmašīnas izgudrotāju ideja par rakstāmmašīnu kā rakstīšanas palīgu aklajiem. Kādu laiku es bikli un nemākulīgi centos ar peli aizvirzīt datora kursoru vajadzīgajā vietā, taču jau pavisam drīz manas iemaņas bija attīstījušās tiktāl, ka es jebko – vai tas būtu raksts avīzei, vēstule vai literārs mēģinājums – pat vairs nemēģināju rakstīt rokrakstā. Iepriekšējās rindkopas ir klasisks datorrakstīšanas piemērs, ar kādiem mūsdienās ir pilnas ne vien laikrakstu slejas, bet arī grāmatas. Labojumus es varēju veikt, vēl pirms bija radušās kļūdas. Teikumus es iesāku, vēl skaidri nezinādams, kā gan es tos pabeigšu. Tā, manuprāt, ir viena no galvenajām un biedējošākajām atšķirībām ne vien starp rakstīšanu, bet arī domāšanu, rakstot ar roku vai ar datoru. Biedējoša tā ir tāpēc, ka pārliecinoši ļauj ieraudzīt domāšanas un rakstīšanas attiecību divpusējo dabu. Proti – ir maldīgi uzskatīt, ka rakstīšana ir tikai līdzeklis, kas ļauj “izklāstīt domas”, un līdz ar to izmaiņas rakstīšanas ieradumos būtu tikai kaut kas ar dzīves ērtībām saistīts, bet nekādi neietekmētu domāšanu vai, piemēram, runāšanu. “Maziem bērniem ir vāji attīstīta sīkā pirkstu motorika, un mēs nevēlamies viņus bez vajadzības mocīt. Turklāt viņi jau ir ieradušies skolā ar labām priekšzināšanām datoru izmantošanas jomā,” tā, cenšoties pamatot savu eksperimentu, stāstīja Upsalas universitātes lingvistikas un fonētikas profesors Svens Omans, kurš vada ekspertu grupu, kas esot jau sākusi darbu pie jaunās zviedru izglītības reformas. Rakstošā civilizācija jau tuvākajos gadu desmitos kļūšot par pagātni; pasaule izmantošot mutvārdu saziņas formas; vēstule kā komunikācijas veids izzudīšot jau pēc 50-75 gadiem. Savā optimismā zviedru zinātnieki iet pat vēl tālāk un apgalvo, ka arī rakstīšana ar datoru vēl pēc kāda laika varētu izzust. Tāpat kā nepieciešamība lasīt. Rakstnieki, ja vien tos vēl arvien tā gribēsies dēvēt, savas grāmatas ieskaņos audio formātā, bet lasītāji vairs nelasīs, tikai klausīsies. Var jau būt, ka zviedru zinātnieku zīmētā nākotnes aina ir likumsakarīga pēdējo pārdesmit gadu laikā izveidojušās rakstīšanas kultūras kulminācija. Un nebūtu nekāds lielais zaudējums, ja rakstīšana ar datoru kā nedomāšanas forma, – viss viens, vai runa ir par “projektu rakstīšanu”, par komentāru sacerēšanu pie internetā publicētiem rakstiem vai nepārlasītu elektronisko vēstuļu nosūtīšanu, – ieslīgtu nebūtībā un dotu vietu kādam vēl ērtāk lietojamam un mazāk pirkstus nogurdinošam laika kavēklim. Tas gan nenozīmē, ka pilnībā varētu izzust rakstītprasme, ar to saprotot rakstīšanu ar roku. Tam es nespēju noticēt kaut vai tāpēc, ka ikreiz, kad izvelku no kabatas savas melnās ar gumiju kopā saņemtās “Moleskine” piezīmju grāmatiņas un tintes pildspalvu, mani pārņem aizraujoša piedzīvojuma priekšnojauta. Tā ir laba sajūta, lai gan, iespējams, liecina vien par to, ka piederu pie pēdējās paaudzes, kas vēl atceras glītrakstīšanas stundas, bet nerakstīšanu sāka apgūt jau apzinīgā vecumā.