Sievietes kriminālā psicholoģija

Latvijas Universitātes studentes Merijas Vikers, stud. iur. matr. Nr.12194, diplomdarbs, kas uzrakstīts 1932. gadā, glabājas Latvijas Kultūras fonda Cilvēkarhīvā.Nekādu ziņu par to, kā tas nonācis Kultūras fondā, nav, visticamāk — nejauši atrasts kādos bēniņos. Gatavojot fragmentu publikāciju, redakcijai pagaidām nav izdevies noskaidrot arī pašas Merijas likteni.

Sievietes un vīriešus soda ar tiem pašiem sodiem tie paši likumi un tie paši tiesneši. Bet sievietes noziedzīgā darbība kā ārēji tā ari iekšēji nav vīrieša noziegumam līdzīga. Sievietes un vīrieša psicholoģija ir it kā divi krustojušies riņķi, kuŗu platuma lielākā daļa ir kopēja — tās ir „cilvēka” kā genus commune īpašības, — bet ievērojama ir ari tā, kas paliek ārpusē. Šī sievietes dvēseles daļa, kuŗa ir sievietei raksturīga, un kuŗa to atšķir no vīrieša, — un proti, tās kriminālā puse — ir mūsu pētīšanas objekts. Pie tam mēs ierobežojamies ar tagadnes sievieti, neaiztiekot pēc iespējas sievietes izredzes nākotnē, nedz vīrieša vainu tās priekšā pagātnē.

Vaiņojamība

Vaina ir ļaunas gribas darbība. Diezgan parasts vispār apšaubīt sievietes etikas, taisnības un tiesisko sajūtu esamību. Varbūt sieviete ir morala idiote, neprot atšķirt labo no ļauna un ir jāizslēdz no tiesāšanas, vaiņojamības un kriminālas atbildības kā tādas?

Cilvēka morale sastādas no morales satura un morales spējas. Pirmā ir stipri mainīgs elements. Tas mainās vēsturiski un ir dažāds atkarībā no sabiedriskā slāņa, pat no individa. Kristīgā ticība par morales mērogu atzīst mīlu,buddisms — kvietismu. Nīčše — ģenija spēku. Turpretim, morales spēja — spēja vispār atšķirt labo no ļaunā — pārveidoties nevar; viņa var augt, regresēt, iztrūkt, bet ne mainīties savā būtībā. Tai par pamatu ir pienākuma apziņa (kā mēs to atzīstam, pievienojoties Kantam). Aiz dažiem iemesliem, kuŗus mēs pa daļai vēl apskatīsim zemāk, sieviete labāk sajūt savu pienākumu un pastāvigāk to pilda.

Morales saturs rodas no sabiedrības ietekmes un dažu individa īpašību kopdarbības. Sievietes stāvoklis sabiedrībā ir diezgan bēdīgs. Tai priekšā stāv vīrs kā siena, aiz kuŗas nav redzama dienas gaisma; tai apkārt, neļaujot kustēties, grūžas bērni; un ja viņa paceļ galvu uz augšu, tad dzird sabiedrības tūkstoš balsis, kuŗas tai atgādina „sievas un mātes pienākumus”. Sieviete nepiedalās socialā dzīvē. Tāpēc ari socialās jūtas pa lielākai daļai nevar sasniegt sievietē tik augstu pakāpi, kā to prasa mūslaiku kultūra.

Kas attiecas uz individualam īpašībām, kuŗas te kristu svarā, tad mums jāatzīmē sievietes prāta konkretais raksturs. Ja sieviete mazāk domā par objektivās, abstraktās taisnības ievērošanu (nekas nav sievietei mazāk piejemams kā Kanta doktrina „Fiat iustitia, pereat mundus!”), tad „sieviete reaģē emocionali un volicionali tikpat stipri vai stiprāk nekā vīrietis uz kādu konkretu pienākuma pārkāpšanu, kādiem konkrētiem meliem.”

Tātad, sievietes tikumiskās un ar morali saistītās jūtas ir tikpat stipras, lai gan ne gluži tādas pat kā vīrietim. Sieviete var savus darbus novērtēt un nest atbildību par tiem: viņa var būt vainīga.

Tāpat bieži sastopamies ar uzskatu, ka sieviete stāv zemāk par vīrieti –– tagadmodē to novietot starp bērnu un vīrieti. Sievietes ķermenis esot pakaļpalicis, mazāk diferencējies salīdzinot ar vīrieša ķermeni. Ja to mēģina pierādīt, kā to dara Liepmann, ar to, ka sievietes dzimumorgani esot vīrieša dzimumorgani infantilā stāvoklī, tad nebūtu aizmirstams, ka vīrieša krūšu dziedzeri ir sievietes krūšu embrionala pakāpe; tāpat vīrieša ķermeņa matu sega stāv tuvāk mūsu ciltstēvu — pērtiķu vilnai. Bet ja pieaugušā sievietē mēs atrodam tādas „bērnišķīgas” īpašības kā piem. rotu mīla, vieglprātība utt., tad tās ir parādības, kuŗām ar infantilismu ir maz kopēja. Jo taču sievietes rotu mīla ir kas cits nekā tā pati bērna īpašība: sieviete sevi rotā, lai padarītu sevi skaistu, lai izpildītu to, ko no viņas prasa vīrietis; bērna mīla uz rotām ir instinkts, sievietei mērķveidīga darbība, kuŗai gan piemīt tendence pārvērsties paradumā.

Ari sievietes vieglprātība parādas tikai tur, kur no viņas neprasa atbildības (tā sievietes bieži izšķērdīgas, tāpēc ka nepelna pašas). Mūsu sabiedriska iekārta ir tāda, ka sievietei jādzīvo bērna apstākļos: visa atbildība krīt uz vīru. Nedrīkst stādīt vienu dzimumu augstāk par otru, jo tie nav salīdzināmi; tie viens otru papildina; un ja Veiningers saka, ka „vīrietis, kas ir visu nelietību mītne, stāv nesalīdzinami augstāk par viscēlāko sievieti”, — tad mums nav jāaizmirst, ka viņš bij ne tikai augsti apdāvināts, bet ari garā slims cilvēks.

Saprāts

Sievietes intellektam piemīt  k o n k r e t s  raksturs. Realo dzīvi sieviete pazīst nesalīdzināmi labāk. Sieviete dzīvo uz zemes, tā ļoti labi zin, ka katru dienu jāgatavo pusdiena. Bet tāpēc ari pārāk daudz sīkumu piepilda sievietes prātu, lai tā varētu vispārināt. Šie sīkumi izaug tik lieli sievietes aprobežotā horicontā, ka paliek ārkārtīgi svarīgi; pamazām visa dzīve sāk sastādities no sīkumiem. Vīrietis nekad nevar saprast, kā sieviete var nonākt uz veselu dienu sliktā gara stāvoklī saplēstas zeķes dēļ. Tāpat ari pie noziegumiem vīriešus dažreiz pārsteidz niecīgais iemesls, aiz kuŗa sieviete var pastrādāt noziegumu. Sevišķi daudz tādu noziegumu ar „niecīgiem iemesliem” tiek izdarīts reputācijas un svešo domu dēļ. Leontine Š., 34 g.v., nogalināja savu līdziedzīvotāju Ļebedevu. Viņas sāka strīdēties  k a r t u p e ļ u  dēļ. Kad Ļebedeva iesita Š., pēdējā ar cirvi to noslepkavoja. Vēlāk Š. izvārīja līķi, gaļu izsvieda atejā, bet kaulus sadedzināja krāsnī. Leontine mēdza lepoties ar savu šķīstību: var piejemt, ka Ļebedeva to šai ziņā bij aizskārusi, un tas izsauca tik lielu dusmu afektu.

Sievietes fantazija ir dibināta vai nu uz agrākiem piedzīvojumiem un ir tādā kārtā tikai it kā kombinējoša atmiņa, vai ari tās iedarbošanās izsaukta no nejaušas gadījumu sakrišanas. Bet ja tā atmostas aiz sievietes intellektuālās piepūles, tā darbojas sievietei pazīstamā laukā — dzīves sīkumos, dzīves realitatē; tāpēc sievietes domas ir asprātīgas, (tas ir, oriģināli uztveŗ  r e a l i t a t i), bet ne oriģinālas. Te meklējams iemesls, kāpēc sievietes noziegumi atšķiras ar pārsteidzošu komplicitati, dažreiz ar smalkām vidēja cilvēka psicholoģijas zināšanām. Tāpat sievietes iegribas ir realas un tiecoties pēc mēŗķa, sieviete nesapņo, bet pielieto realus līdzekļus, pat noziegumu, — jo noziegums taču pieder pie realās dzīves. Ar jau minēto prāta realo raksturu stāv sakarā sievietes uzmanība un novērošanas spēja, ari lielākā apķērība un veiklība.

Sieviete reti kad savām jūtām un saviem instinktiem stāda pretim objektivo spriedumu. Tāpēc „aklā mīlestība” un „akls ienaids” sastopami pie sievietes mazliet biežāk nekā pie vīriešiem.

Melība

Sievietes uzvešanās tiek caurmērā vadīta nevis no prāta, bet no instinktivas viltības, zemapziņas dzenuļiem. Viltīga un pastāvīga sieviete neatzīstas savā noziegumā pat neapstrīdamu pierādījumu priekšā; tai it kā liekas, ka kamēr viņai netiks izspiests „ja, es to darīju”, viņa nevar tikt sodīta. Tādu liegšanos bieži sastopam ari pie vīriešiem no zemākām aprindām. Šeit krīt svarā vēl viens apstāklis: sieviete tiesas priekšā jūtas it kā ienaidnieku vidū. Tā pati prāta subjektivitate pārvērš viņas domās tiesnešus par viņu ienīstošiem cilvēkiem, kuŗi grib viņas bojā iešanu. Tāpēc viņa tiem neatzīstas, — tiem nē. Publikas klātbūtne pavairo viņas ienaidnieku skaitu.

Ar šo stūrgalvīgo liegšanos mēdz stādīt sakarā slaveno sieviešu melību. Zināmā stāvokļa imitešana sastopama jau pie dzīvniekiem un ir instinktiva parādība (piemēram, kukainis izliekas miris). Līdzīgie mimiskie meli ļaudīs tiek attīstīti kā laipnibas ceremonijas, un pamazām pārvēršas gandrīz instinktivā īpašībā; mēs tos nemaz par meliem nesaucam. Sievietes audzināšana — sevišķi dzimumdzīves parādības, kas ir slēpjamas, tūkstoš sīkumu, kas nevienam nav jāzin, jo sievietes reputacija ir tās dzīves noteicēja, — viss tas māca sievieti melot un padara priekš tās par gluži vienkāršām, parastām un par sevi saprotamām ari mazāk nevainīgas lietas nekā smaids, dāvināts nepatīkamam cilvēkam.

Izšķirošā nozīme pieder sievietes socialam stāvoklim. Vergi ir melīgi; stipriem nav ko melot, tie var stāstīt visu patiesību, nebaidoties nekā. Sievietes vienīgais ierocis viņas cīņā pret vīru ir viltība, jau apzinātie meli. Tātad audzināšana tāpat kā vēlākā dzīve — viss apvienojas vienam mērķim: likt sievietei aizmirst, ka var sacīt ari patiesību. Nāk klāt ari sievietes dabīgās dāvanas: no vienas puses, gribas spēks, kas palīdz noslēpt savas jūtas, — no otras puses, zemāka intellekta objektivitate un kritiskā spēja, kas liek sievietei melot, pašai aizmirstot vai pat neapzinādamies patiesību. Pēdējā īpašībā tomēr abi dzimumi var sacensties, jo sievietes novērojumu nenoteiktība ir mazāka nekā vīrieša aizmirstība, (pēc doc. Lejiņa datiem 3 s. : 4 v. pirmā gadījumā, un 2 s. : 3 v. otrajā). Tas jemams vērā, novērtējot sieviešu liecības.

Gudrošana un krāpšana

Ir vēl viena, mazliet smieklīga sieviešu īpašība: tās it kā tiek hipnotizētas ar jautājumu; tām liekas, ka jāatbild katrā ziņā, nevar vienkārši sacīt „nezinu”; un nu sākas gudrošana.

Un vēl viens, smalkākais sieviešu melu veids, — smalkjūtība, sabiedriskais takts. Sievietes labā griba ir vērsta vai nu aiz mīlas uz to, lai neaizskārt mīlēto cilvēku, — vai nu aiz vājības uz to, lai nevienu neapbruņot pret sevi. Sievietei palīdz ari tas, ka viņa viegli padodas vīrieša prāta iespaidam, pirmkārt, jo tas ir drošāks, un, otrkārt, tāpēc, ka sieviešu lepnība to atļauj (vīrieša lepnība to neļauj). Sieviete ari vieglāk orientējas sabiedrībā, jo viņa ātri apķeŗas. Sievietes vispār ātri spriež un ari ātri runā; tam par sekām bieži ir „sieviešu loģikas” ziedi. Galva ir pilna neskaidro priekšstatu, visādu novērojumu; asociacijas lēkā ātri, nepaspēdamas ienākt apziņā, un gala rezultats ir gluži negaidīts. Viņš var ari būt pārsteidzoši pareizs, bet domas gaita paliek sievietei paslēpta; jo tā nav doma, — tikai slēdziens atrodas apziņā; tā ir, kā Veiningers to sauc, „henide” — tas amorfais materials, no kuŗa pēc acumirkļa izveidosies priekšstats. Henide nesakrīt ar instinktu, jo pie intellektuāli attīstītām sievietēm var tikt izsaukts apziņā.

Visiem uzskaitītiem apstākļiem pateicoties, sievietes ir labas aktrises, kā uz skatuves tā ari dzīvē. Sieviešu viltības ir pazīstamas, izdziedātas un izstāstītas tautā un literaturā un ir ari patiesībā apbrīnojamas. Krāpšana ir sievietes tipisks noziegums, un gandrīz katrā sieviešu nozieguma dibenā mēs novērojam mazo kumediņu; sievietes zādzība, slepkavība (noindēšana) — visur kā līdzeklis tiek piemērota krāpšana. Spilgts piemērs ir Martas Kupfers lieta, atstāstīta pie Wulffena.

Kara sākumā Marta Kupfers, dzimusi 1875. gadā, atraitne bez līdzekļiem, ieradusies Berlīnē, „lai pelnītu naudu”. Viņa sākusi savu darbību ar pavisam sīkiem veikaliem: pārdeva kā starpniece bezalkohola dzērienus u.tml.; tad nāca uz domām izmēģināt savus spēkus spekulācijās ar pārtikas produktiem — tai laikā ļoti izplatītu veikalu. Šim nolūkam viņa aizņēmusies no radiniekiem un paziņām nelielas summas, apsolot augstus procentus. Bet peļņa procentu maksām nepietika. Še nu nāca laimīgs gadījums. Kupfers iepazinusies ar slepenpadomnieku Kertingu, kurš bij diezgan turīgs. Dzirdot no kopējiem paziņām, ka Kupfers kundze nodarbojoties ar pārtikas veikaliem un apsolot augstu peļņu, tas nolēma ari piedalīties veikalā; bet, viņam likās nepieciešams pieprasīt kādu pierādijumu, ka Kupfers tiešām nodarbojas ar plašiem veikaliem. Šāds dokuments viņam ari parādīts kāda armijas intendaturas saistības raksta veidā. Raksts bija viltots; viņa izgatavošanai izlietota kāda oficiāla vēstule, izdzēšot tekstu un ierakstot citu. Bez tam Kupfers parādīja viņam sabiedrības līgumu (veikals bij jau pārvērsts sabiedrībā), vēlāk — vēl vienu līgumu, kuŗā bij teikts, ka dažas augsti stāvošas personas noguldīja Kupfers veikalos 2 500 000 marku. Šo līgumu Kupfers pati „notarieli” apliecināja un taisīja uz tā atzīmi par valsts nodokļa samaksu. Nu laba slava bij nodibinata: uz Kertinga ieteikšanu Kupfers veikalā ieplūda nauda. Sākumā tika izmaksāti kā peļņa 100%, 150%, lai pamudinātu lētticīgos ļaudis uz tālākām augstākām iemaksām, kuŗas tika vienkārši piesavinātas. Tā viņa īsā laikā apkrāpusi ap 200 personu uz pāri par 3 miljoniem marku. Kupfers pie tam fabricēja desmitiem viltotus rakstus, valdības iestāžu apliecības un pasūtījumus, čekus, spiedogus utt. Interesanti atzīmēt, ka tiesa noskaidroja, ka Kupfers visas savas krāpšanas un viltojumus izdarīja pilnīgi uz savu roku: viņai nebija ne līdzzinātāju, nedz palīgu.

Griba. Savaldīšanās. Jūtas

Sieviete nav pasīva, ja viņa zin, ko viņa grib, un ja viņa redz, ka var vēlēto sasniegt. Kā vispār gribas tā ari gribas iniciatives sievietei netrūkst; pasiva ir sieviete prāta laukā, jo tur aktivitātei vajadzīgas abstrakcijas spējas un tīrā fantāzija. Kriminālā laukā mēs nesastopam sievietes mazāku iniciativi: noziedzniece pati uzņemas nozieguma izdarīšanu un pamudina vislēnprātīgāko vīrieti tai palīdzēt. Sievietes kā zagļu un pat laupītāju bandu vadones nāk diezgan bieži priekšā (nesen avīzes vēstīja par tādu gadījumu no Meksikas).

Sievietes pasivitate izteicas iekš tā, ka viņa viegli padodas svešam iespaidam. Mēs sastopam šeit sievietes lielo suģestibilitāti; sieviete ir labs mediums. Sieviete smejas, kad visi smejas. Vēl vairāk: man pazīstams tāds gadījums: kāda kundze salauza kreiso kāju; kad tās meita dabūja par to zināt, viņai tūlīt sākās stipras sāpes kreisā kājā, un tas vilkās trīs dienas. Ir pazīstami sevišķi iedomātas gŗūtniecības gadījumi. Man praktikas darbā gadījās vecmātes D. lieta, kuŗa izdarījusi kādai sievietei aborta operāciju un caurdūrusi tai dzemdi: sieviete nemaz nebija gŗūta, bet pratusi pārliecināt vecmāti (!), ka viņa atrodas trešā gŗūtniecības mēnesī.

Sievietei piemīt liela inerce, kas piedod visām tās jūtām pastāvības raksturu. Ja sieviete apjēmusies kaut ko izdarit, viņa to drošāk izvedīs cauri nekā vīrietis savu lēmumu. Tā nav pasivitāte, nav ari domu nabadzība, tā ir īstais gribas spars. Vīrietis vairāk lielās ar savu varu, nekā īsti spēj to realizēt. Šī pastāvība, šis “par katru cenu” no vienas puses uztura sievieti tādā morales augstumā, kas pat attura to no nozieguma, bet, no otras puses, sieviete, pastāvot uz sava mērķa, neapstājas ari nozieguma priekšā. Te atkal bieži krīt acīs nozieguma iemesla niecīgums. Kāda jaunava piecas reizes izdarīja dedzināšanu, lai satiktos ugunsgrēka trauksmē ar savu mīļāko, kuram bij aizliegts viņu apmeklēt.

Mums vēlreiz jāatgriežas pie sievietes liegšanās tiesas priekšā. Te pilnā mērā parādas sievietes izturība, pacietība, apzinoties noteikto mērķi (lai ari šis mērķis īstenībā nebūtu sasniedzams).

Sievietes griba ari prot savaldīt tās jūtas; skaidrāki sakot, apslāpēt, nevis savaldīt. Vīrietis vai nu dod savām jūtām vaļu, vai mēģina tās apspiest. Sieviete paslēpj savas jūtas, bet bieži krīt tām par upuru. Sieviešu savaldīšanās spēja veicina to, ka pat augstās sabiedrības dāmas gadiem ilgi staigā noziedzīgās gaitās. Aborti ar visām sekām, dzemdības ar bērna nogalināšanu vai pamešanu, bet ari zādzība, noindēšana tiek tā noslēptas, ka mūžam nekļūst zināmas.

Vīrietis atrodas kaislību varā; sieviete pārdzīvo. Tas pa daļai atklājas no jau minētās jūtu apspiešanas spējas. Neizteiktas, jūtas pamazām apklust, norimst, bet netiek aizmirstas. Tāpat gara stāvoklis sievietēm ir stabilāks.

Wulffen daudz prāto par sieviešu iekšējo aukstumu. Tas apgalvo, ka noziegumu pastrādājot, sieviete pa lielākai daļai atrodoties nevis zem kaislības iespaida, pat ja kaislība bija par nozieguma cēloni, bet zem dusmīgas apdomības. Viņš pieved vairākus piemērus — vitriolažu, kur tiešam papriekšu jānopērk aptiekā skābe, ilgi un sīki apdomātu mīļākā noslepkavošanu, kur it kā nevar runāt par pēkšņu kaislības uzliesmojumu. Ņemot vērā šo aukstumu, Wulffen nepiekrīt tam, ka lētticīgie zvērinātie piesēdētāji vai pat tiesneši attaisno tādas „kaislības noziedznieces”.

Pirmkārt, mums jāpiezīmē, ka patoloģiskais afekts, kad cilvēks tiešam nesaprot un vēlāk neatceras savu darbību, gadās daudz retāk nekā mēdz domāt. Tad piegriezīsim vērību sekošam psicholoģiskam momentam. Mēs zinam, ka sieviete prot savas jūtas apspiest. Bet kā viņa to izdara? Nevis cīņā, stādīdama jūtām pretim aukstus prātojumus; viņa zin, ka tie pret jūtām bezspēcīgi. Sieviete savaldās tā, ka viņa nelaiž savas liekas jūtas pāri par apziņas sliegsni; viņa neļauj tām pacelties, neļauj sev tās noskārt, aizdzen tās, kad viņas vēl atrodas „henides” stāvoklī. Tas ir visuzticamākais līdzeklis — bet tikai uz īsu brīdi. Tā sieviete paliek ārēji mierīga, un tā viņas uzbudinājums  n e v a r  p i e a u g t, jo viņš it kā nepastāv. Bet kad viņa paliek viena pati, tad sākas nepanesamas mokas: sapņi, piepeži uzliesmojošas ainas. Vienatnē savaldīties gŗūtāk, jo citu personu klātbūtne izklaidē; ari kaunam ir nozīme — sieviete nemīl, lai citi zinātu par viņas pārdzīvojumiem, ja tie nav patīkami. Bet citu klātbūtne paliek nepanesama, jo nervi neiztur nepārtrauktas piepūlēšanas; un vienatne ir šausmīga. Šis stāvokls var vilkties ne dienām, bet mēnešiem (jūtu pastāvība!), un pie tam sieviete apmeklē balles, pieņem viesus, vai veic savus mājas darbus. Un tad iestājas galīgais izmisums, no kuŗa atsvabina pašslepkavība vai noziegums pret vainīgo. Šis noziegums var tikt aukstasinīgi pārdomāts un izpildīts, jo viņš jau tiešam nav pašas kaislības darbs, bet vienīgā izeja no ciešanām.

Mīla. Laulība

Mīlestībai sieviešu dzīvē piekrīt liela loma. Daudz strīdu ir, un nav gala slēdziena, kurš no dzimumiem ir miesaskārīgāks. Meklējot pabalstu fizioloģijā, mēs novērojam sekošos faktus. Vīrieša erogenās (seksuali-kairināmās) joslas atrodas tikai dzimumorganos, bet sievietei bez tam ari krūšu galos; pie histeriskām sievietēm tās izplatās ari uz krūtīm un uz vēdera apakšējo daļu. Jaunavas erotiskie pārdzīvojumi nav koncentrēti dzimumorganos, kā tas notiek pie jaunekļa, kuŗa uzmanību agri saista pirmās erekcijas un pollucijas. Tātad dzimumdziņas stiprums abiem dzimumiem vienāds, bet pie vīrieša tās  v i e n ī g a i s  mērķis ir cohabitatio, kamēr sievietes dzimumdziņa prasa arī skūpstus un glāstus, nerunājot jau par psichiskām komponentēm. Tikai pamazām attistas pieradums, kas izsauc dzimumakta vajadzību un noteiktas vēlēšanās uz to. Ja sieviete mīl vīrieti, viņas vēlēšanās ir palikt ar to visu mūžu. Un tāpēc sievietei pieder gandrīz izslēdzoši pašslepkavības divatā (folie á deux) iniciative. Ja nevar savienoties dzīvē, tad jāmirst abiem, jo dzīvot šķirti liekas neiespējams.

Sievietes mīlas psicholoģiskā nokrāsa liek tai pieprasīt no vīra tādu pat psicholoģisku mīlu; kailā fiziskā kaislība apvaino un atstumj sievieti. Tāpēc laulībā gandrīz arvienu sievieti pieviļ, pat tad, ja vīrs no sākuma bija mīlēts vai patīkams. Sieviete kopdzīvē ar vīrieti ir neapmierināta, jo tiek mīlēta un mīl pati kā vīrietis to grib, bet ne tā, kā tas viņai ir vajadzīgs; tāpēc ne laulība, ne ārlaulības sakari nedod sievietei apmierinājumu; tikai bērnos tā dažreiz atrod savu laimi.

Vīru neieredz; bieži tas ir varmāka vai dzērājs. Sieviete izdara dažreiz izmisuma noziegumus, lai no tā atsvabinātos. Tā kāda Tatjana S. sadedzināja savu vīru. Pirmo reizi tā laimīgi apprecējusies. Palikusi pēc divpadsmit gadiem laulātas dzīves atraitne ar diviem bērniem, viņa turpināja vīra veikalu. Vīra māsa pierunāja to apprecēties ar S. Tulīt pēc kāzām S. sāka dzert, pieprasīja pretdabīgus dzimumsakarus, spīdzināja bērnus, meiteni (7 g.v.!) gribēja apmācīt netikumībām. Tatjana bija spiesta bērnu atdot patversmē. Divus gadus viņa cieta tādu dzīvi; lika vīram priekšā šķirties, bet tas atbildēja: „Es tevi visur atradīšu un nogalināšu; un man par to nekas nebūs, jo man ir tāds papīrs, ka es esmu nenormāls.” Tatjana sāka domāt par indi; viņa lūdza Dievu, lai tas atsvabinātu viņu no šīm domām. 1921. gada 7. decembrī viņa aizgāja uz veikalu agri no rīta; vīrs ari aizgāja un aizslēdza durvis, tā kā viņa nevarēja ienākt mājās uzkost un apsildīties ar tēju. Kad vakarā pārnāca kopā ar vīru mājās, izrādījās, ka nav malkas. Vīrs izdzina Tatjanu ārā, lai tā atnestu malku; kad tā atgriezās, lika kurināt krāsni, bet tad izdzina to aukstā istabā, un pats, piedzēries, nogūlās pie siltās krāsns. Tatjana, pārliecinājusies, ka vīrs aizmidzis, aizdedzināja salmu maisu, uz kuŗa viņš gulēja, izskrēja ārā un pazaudēja samaņu. Viņa visu vaļsirdīgi atstāstīja un ļoti nožēloja savu darbību.

Bieži uzbūdinātajā ar laulības dzīvi, bet neapmierinātajā sievietē uzliesmo jauna, tagad jau kaislīga mīla; ar to vīrs paliek vēl pretīgāks. Vīru nogalinātāju ierocis ir inde. Vispār nozāļošana ir sieviešu noziegums, jo inde ir vājākā ierocis — tāda pat krāpšana, bet nevis spēka pielietošana. Divus gadus atpakaļ vispārējo uzmanību saistīja sensacionāls process: kāda Maģiarijas ciema iedzīvotājas sistematiski noindēja savus vīrus, ja tie viņām apnika, un ņēma sev jaunus, kurus pie pirmās nepatikšanas atkal noindēja.

Vīrieša mīla ir tāpēc tik kaislīga, ka viņa saistīta ar lielu fizisku uzbudinājumu, un ka tai piemīt daudz dzīvnieciska. Sievietes pasivitāte mīlestībā pastāv iekš tam, ka viņa, tik suģestibla, padodas mīlas iedvesmei. Sieviete var iemīlēties tāpēc vien, ka tiek mīlēta; un tāda iedvesta mīla ir pamats tūkstošiem laulību vai ārlaulības sakaru.  Tagad mūs nepārsteigs to noziegumu daudzums, kuŗus sieviete izdara zem ši hipnotizejošā iespaida. Mīļākais prasa naudu, pat neprasa, bet tam nauda vajadzīga, — sieviete pārdod savu ķermeni, zog, krāpj, dedzina, nogalina. Sievietes „pašuzupurēšanās” bieži nav nekas cits, kā tikai pacietīga padeviba mīlas hipnozam. Neatbildēta mīla, visļaunākā gadījumā, var izsaukt sievietē pašslepkavības nodomu; sievietes pastrādāta nogalināšana  aiz neatbildētas mīlas man nav zināma.  Vīrietim, turpretim, liekas, ka sievietei ir  jāatbild uz viņa jūtām; vīrietis tāpēc domā, ka tam tiesība pie sievietes atriebties, ja tā ir un paliek auksta un nepielūdzama; apvainojot sievieti savās ciešanās, viņš var kļūt par tās slepkavu.

Skaudība. Greizsirdība

Sievietes skaudība izteicas galvenām kārtām mīlas un ar to saistīto jūtu laukā. Sieviete apskauž citu sieviešu tualetes skaistumu, dievinātāju skaitu. Skaudība ir sieviešu mēlnesības cēlonis. Sievietes savā vairākumā nedabon dzīvē apmierinājuma — nedz seksuālā ziņā pie vīra, nedz kādā darbā (mājsaimniecības darbs nav produktīvs). Viņai gribas vismaz ticēt, ka ari citas ir tikpat nelaimīgas; bet ja tās tomēr nav nelaimīgas, — tad kaut negodīgas. Tā sekas ir apmelošana.

Vai tam vīrietim, no kā atriebjas greizsirdīga sieviete! Tā izvēlas visbriesmīgākos, — sakropļojošos līdzekļus. Vitriolaža (apliešana ar skābi), kastracija (līdzīgs gadījums 1931. gadā Liepājā), deguna gala, mēles (advokātam! 1930. gadā Varšavā) nokošana utt. utt.

Nogalināšana aiz greizsirdības arī nav reta — tiek pielietots galvenām kārtām revolvers kā „cēls” (romantisks) ierocis. Jāsaka, ka tribades ir varbūt vēl greizsirdīgākas uz savām mīļākām nekā heteroseksualās sievietes uz saviem vīriem. Tribadēm taču jābaidas ne tikai no vīriešu, bet ari no sieviešu (tribadu) sacensības. Krafft-Ebing atstāsta sekošu greizsirdības slepkavību uz lesbiskas mīlas pamata. Memfisā, Ziemeļamerikā 19 gadu veca Alise M. ar ļauno iedzimtību iemīlējās savā draudzenē Fredā W. Mīla sākumā bija savstarpēja; meitenes gribēja aizbēgt un vest kopā laulāto dzīvi (viņas jau apmainījās gredzeniem). Bet nodoms atklājies, meitenēm tika stingri aizliegts satikties. Alise pilnīgi salauzta. Viņa iesāk korespondenci ar Fredas pielūdzēju, lai būtu skaidrībā par to attiecību attīstīšanos. Trakumā Alise ar bārdas nazi pārgriež Fredai rīkli. „Viņa man nebija uzticīga,” paskaidroja Alise tiesā. Te ir īpatnējas tiesības sajūta; it kā aiz greizsirdības   d r ī k s t  nogalināt. Jāpiezīmē, ka bieži greizsirdības noziegumi vērsti pret trešo personu, kuŗa ir mīļākā nodevībā „vainīga”.

Cietsirdība

Cietsirdība ir cilvēka pirmatnējā tieksme; citu mokās, kuŗas tumši atgādina laupījuma konvulsijas, žņaudzošo, plosošo roku un zobu varā, cilvēks vēl tagad atrod savādu baudu. Sievietēs šīs pirmatnējās tieksmes uzglabājušās mazākā mērā. Vienaldzība var viegli tikt noturēta par cietsirdību. Sievietes suģestibilitate, no vienas puses, izsauc viņā novērojamo sāpju atspoguļojumu; dzīva praktiska fantazija stāda priekšā izciešamās mokas. Atmostas līdzjūtība. No otras puses, sievietes pieradums pie sāpēm (menstruacijā, gŗūtniecībā), pie citu sāpju novēršanas (slimnieku, bērnu apkopšana) pamato sievietes vienaldzību pret fiziskām ciešanām. Sievietes cietsirdība izteicas pa lielākai daļai psicholoģiskā mocīšanā; retāk sievietes pielieto fizisko spēku; ari sadisms ir vairāk vīriešu īpašība. Slēptais ienaids, zem laipna smaida (sieviešu specialitāte!) atrod sev izeju slepenā atriebībā. Anonimās vajajošās vēstules ir specifiskais sieviešu delikts; nereti šādām vēstulēm ir pornografisks saturs. Tāpat lielo delinkvenšu skaitu redzam apvainošanā, ko sieviete visā savā vājībā un bezspēcībā izgudro, lai kaut tādā veidā atriebtos. Cvanciger, pazīstamā nozāļotāja, ar indi atriebās par katru visniecīgāko apvainošanu. Jo vairāk mūs pārsteidz tie neretie gadijumi, kur sieviete parādas kā īstā spīdzinātāja. 1853. g. Tempelburgā 4 sievietes no viszemākām proletariata aprindām tika apvainotas zādzībā (jau ne pirmo reizi). Viena no tām, Tom, atradusies gŗūtniecības stāvoklī. Viņa tika no policijas aizturēta, atzinās, nodeva ari savas līdzzinātājas un tika atlaista, ievērojot tās stāvokli. Trīs nodotās draudzenes nolēma atriebties. Viņas ievilināja Tom citā ciemā, kur apdzirdīja to ar spirtu, un nogrūda Tom upē. Upe nebija dziļa, un Tom izrāpās uz akmeni pie krasta. Slepkavas piesteidzās klāt, nogrūda to no jauna ūdenī. Pie tam divas Tom „draudzenes” gāja pa kreiso krastu, viena pa labo, lai Tom nekur nevarētu izglābties. Viena no trim furijām, Janke, pati iekrita ūdenī, piepeldēja pie Tom, iegremdēja viņas galvu zem ūdens. Bet tad viņa apžēloja savu upuru un palīdzēja Tom izkāpt uz krasta. Tom sāka lūgties, lai viņai piedotu un atstātu to pie dzīvības, bet divas pārējās necilvēces iestūma to atkal ūdenī, gāja pašas viņai pakaļ upē un slīcināja to. Bet Tom atkal izpeldēja uz krastu; tad viena no slepkavām vēlreiz iedzina to atpakaļ, iesita ar rungu tai pa galvu un ar to pašu rungu piespieda Tom pie upes dibena un tad turēja nabaga sievieti minūtes desmit. Tad izradījās, ka Tom vēl kustējās; viņa tika iegrūsta ar galvu dibens smiltīs. Līķis tika laists pa straumi, un trīs slepkavas mežā izžāvēja drēbes un izdzēra pārpalikušo degvīnu. Viņas tika visas trīs sodītas ar nāvi.

Mātes ienaids.  Bērna pazudināšana

Vēl šausmīgāka ir mātes cietsirdība pret bērnu. Ja sievietei pietrūkst mātes instinkta un ari etikas ziņā viņa nestāv augstu, tad māte paliek vienaldzīga pret bērnu, nerūpējas par to, neēdina to, neapģērbj viņu, atstāj aukstā istabā — ar vienu vārdu, nepiegriež tam nekādas vērības. Tikai ja bērns stājas viņas ceļā, viņa var griest uz to savu ienaidu. Bet ari mātes instinkts nav mātes mīlestība vien; ir ari mātes ienaids. Kā zvēra mātīte bieži nogalina savus kropļainos zvērēnus, tā ari sieviete var ienīst bērnus, kuŗi viņai aiz visdažādākiem iemesliem nepatīkami vai lieki. Kropļi, idioti, pretīga tēva bērni, ārlaulības bērni izsauc mātes dvēselē nepatīkamas jūtas. Ja saimnieciskie apstākļi ir gŗūti, mātes nervozitate paaugstināta, bērns ir vienīgais nespēcīgais objekts, uz kuŗu var vērst savu rūgtumu. Mātes ienaida objekts ir pa lielākai daļai meitenes. Dēls ir mātei dārgāks (aiz neapzinātiem seksuāliem kompleksiem, kā apgalvo modernie psichoanalītiķi). Audzinātājas, kuŗu neaprobežotā varā atrodas sveši bērni, un kuŗas bieži ir vecmeitas (mātes instinkts vēl nav atmodies pilnā mērā), bieži nelaimīgas sievietes, nereti dod vaļu saviem ļauniem instinktiem. Pazīstamas ir sieviešu klosteŗos izstrādātas sodu sistēmas. Reliģijas fanatisms un cietsirdība nonāk līdz neticamām briesmām. 1902. gada franču presē parādījās šādas „sistemas” tēlojums, sakarā ar klosteŗa Notre dame de Charité (Turā) mūķeņu procesu. Viņām uzticēto bāreņu audzināšanai tās pielietoja šādus paņēmienus. Kādam pārkāpumam par sodu bija noteikta „mēles krusta” taisīšana: tas nozīmēja, ka vainīgai bij jānometas ceļos un jāzīmē uz grīdas krusti ar mēli: tas notika ari atejā. Ja kādai „noziedzniecei” palika pie tam nelabi, viņa dabūja atejas lupatu mutē. Spaidu krekls valkāts ne vien stundām, bet dienām un nedēļām ilgi. Kāda sevišķi centīga audzinātāja mūķene dažreiz smērēja savu upuŗu sejas ar izkārnījumiem, bāza tām viņu pašu ekskrementus mutē. Vislielākais sods bija iesprostošana „līķu kambarī” — mitrā pagrabā, kur glabājās klosteŗa līķi. „Ūdens sodu” izpildot, spaidu kreklā ģērbtā bērna galvu gremdēja ūdenī, līdz kamēr tas sāka „šaubīgi krākt”.

Ne mazāk pazīstamas ir tā saucamas eņģeļu taisītājas, tas ir sievietes, kuŗas par niecīgu cenu piejem svešus (pa lielākai daļai nelikumīgus) bērnus audzināšanā. Šīs „audzināšanas” mērķis ir patiesībā vecākiem nepatīkamā radījuma pazudināšana. To sasniedz gan ar badu, gan spīdzināšanu, bet bērns, kas šo režīmu iztur, paliek par idiotu vai top pārdots izvirtuļiem.

Mantkārība

Mantkārība ir cilvēka pamata īpašība. Grābjošās roku kustības ir bērna pirmās dziņu izpausmes. Kriminālpsicholoģija rāda mums, ka biežāk nekā mēdz domāt, zādzība ir vienkārši instinktīvā rokas kustība. Saimnieciskais trūkums ir par pamatu tikai 25-30% no sievietēm izdarīto zādzību; bet tikai 10% no nozagtām lietām tiek pielietotas saimniecībā. Sieviešu no bērnības laikiem uz sīkumiem grieztā uzmanība, ar audzināšanu kultivētā koketība, kas ietver sevī rotāšanās un rotu mīlu un uzpūtību, pastiprina tās mantkārīgās jūtas un griež tās uz tualetes piederumiem, mājas iekārtas sīkumiem, pat ja tie sievietēm nemaz nav vajadzīgi, bet tikai „skaisti”. Vīrieša mantkārība ir vērsta uz naudu; sieviete atturās no naudas zagšanas, jo tā viņai liekas par lielāku (īstu) noziegumu. Patērējamās, mazvērtīgās, „nevajadzīgās” lietas paņemšana sievietes reālajam prātam neizrādīsies kā kāds grēks. Parastā atbilde policijai: „Kungi bija tik bagāti, — priekš viņiem tas nieks neko nenozīmēja.”Lietas pievelk sievieti; zagšana lielos tirdzniecības namos ir aiz daudziem iemesliem sieviešu specialitāte. Tirgotāji, apzinādamies, ka sieviete ir to galvenā pircēja, pielieto visus spēkus, lai to jo stiprāki pieviļināt un kairināt. Vai jābrīnās, ka daudzas iekrīt lamatās? — Kairināta tiek pati slimīgākā vieta. Patoloģiskā kleptomāne, kuŗas galvēnais mērķis ir  i e g ū t  priekšmetu un ko šis priekšmets pēc „izpildītā darba” vairs neinteresē; vieglprātīgā meitene, kuŗa pajem kādu viņai uzkritušo nieku sev „neko pie tam nedomājot”, vai tāpēc, ka „viņai stāstīja, veikalos esot viegli kaut ko neuzkrītoši pajemt”; praktiskās mājsaimnieces, kurām jāaplēš katrs lats, bet kuŗas nevar pārspēt savu kāri uz smalko veļu un cer „lēti iepirkt”; beidzot, profesionālas zagles, kuŗas strādā ar asprātīgiem trikiem, bieži ar draudzenes vai bērna palīdzību, kas atvelk pārdevējas uzmanību; — visas tiek pievilktas no plašām, gaišām telpām, pārpildītām lietām un ļaudīm. Sieviešu mantkārība grūž tās uz laupīšanu un pat uz slepkavību. Ievērojama ir asprātība, ar kuŗu skuķis iepazīstas ar kādu piemērotu upuri, lai vēlāk viņam atdotos un pa starpām, vai izlietojot „upuŗa” miegu, viņu apzagtu. Mēs atkal sastopamies ar sievietes teatrālām spējām; sievietes noziegums ir priekš viņas spēlēta komedija.

Ārlaulības bērns. Prostitucija

Ārlaulības bērns ir visu sieviešu biedēklis; ārlaulības gŗūtniecība bīstamāka nekā zemestrīce. Aborts netiek uztverts kā nākamā bērna nonāvēšana, bet kā glābiņš no nāves (pašnāvības vai sociālās nāves), kā nepieciešamība. Savā izmisumā gŗūtniece dzeŗ petroleju, iejem chininu neticamās devās, pārduŗ sev pašai dzemdi, ievaino maksti, — sakropļo sevi, izdarot un izciešot visu, kas tik viņai liekas piemērots, lai atsvabinātos no gŗūtniecības. Aborts ir nelikumīgs, — nevar sūdzēties tiesai; viņš ir slēpjams no visiem, pat no ģimenes locekļiem; par operatores labu slavu nedrīkst jautāt, tāpat arī par viņas pielietojamiem līdzekļiem. Tātad šeit atklājas plašs darba lauks pūšļotājām, šarlatanēm, krāpniecēm, izspiedējām; tās jem vērā arī sievietes izturību: tā taču izcietīs visas sāpes un dosies nāvē, nenosaukdama ne cēloni, ne vainīgo. Vecmāte pārdod zāles, kuŗas nelīdz, vai ielaiž dzemdē infekciju, vai pārdur dzemdi, izdarot mākslīgu abortu. Iestājas vispārēja asinssaindēšanās un — nāve. Nesen līdzīgs gadījiens izsauca lielu vispārēju uztraukumu; vecmāte Emma Liepiņa ar sava vīra un kalpones palīdzību sacirta viņas mājā no aborta mirušās sievietes līķi gabalos un sadedzināja to sava vīra maiznīcas krāsnī.

Gŗūtnieces nervozitāte, nenormālais psiches stāvoklis neļauj tai mierīgi atrast kādu izeju. Atnāk dzemdību stunda, dzemdību sāpes izsauc nervu sabrukumu, var viegli iedomāties, kā dzemdības iespaido sievieti, kuŗa no paša sākuma zināja, ka bērns viņai atnesīs tikai kaunu un nabadzību.

Vai brīnums, ka prostituētas sastāda noziedznieču ievērojamu daļu? Tā no Ferriani novērotām 460 nepilngadīgām noziedzniecēm 243 (tas ir, vairāk nekā puse) piekopa prostituciju. Bet prostituētas ir tikai visvienkāršāko noziegumu spējīgas; — zādzība ir gandrīz vai katras ielas mērgas „blakus peļņa”; bieži gadās apvainošana (bezkaunība!). Galvenā prostituētas noziedzīga darbība ir līdzdalība alfonsa noziegumos. Prostituētā ir noziedznieku sabiedrībā it kā sieva, kas palīdz vīrietim un atvieglo tam darbu. Ari no augstākstāvošām — kokotēm un metresēm — prostituētām ir biežāk jāgaida sodu likuma pārkāpšana nekā no „godīgas” sievietes; deklasēšanās iespaids attiecas pilnā mērā ari uz viņām; tāpat jājem vērā, ka to galveno kontingentu sastāda jau no paša sākuma tikumiski zemu stāvošas personas. Bet intellektualā ziņā viņas ir attīstītākas, un to noziegumi jau vairāk rafinēti.

Fizioloģiskas īpatnības

Piegriezīsim tagad vērību sievietes fizioloģiskām īpatnībām, kuŗām piekrīt tik liela loma sievietes dzīvē. (..) Hildegard Hetzer novērojusi pirms menstruaciju iestāšanās kādu 2-9 mēnešiem ilgu „negativu fāzi”. Tās sekas ir vai nu pasivitate vai naidīga aktivitate. Hetzer pieved sekošo novērojumu: Meitene F. ar negativās fāzes iestāšanos mēģina citus visādi mocīt, kas viņai iepriekš un ari vēlāk nemaz nenāca prātā; viņa draud, ķildojas, mēģinājusi nožņaugt kādu viņai nepatīkamu meiteni. Meitenes šai laikā meklējot vientulību, tiekot viegli iespaidotas no ļauniem elementiem. Lucija Večerka apgalvo, ka pēdējās īpašības uzglabājas ari pubertates laikā (no 13 līdz 17 gadu vecumam).

Šis laikmets raksturojas ar zagšanas un dedzināšanas dziņām. Klasiskais gadījums ir (kā ari pie jaunekļiem) darba vietas aizdedzināšana, jo cer ar darba vietas bojā iešanu atsvabināties no nepatīkamā darba. Liels uzbudinājums, jaunas vēl nesaprotamas jūtas un tiekšanās piepilda vēl vājo bērna psichi un meklē kādu izeju. Rezultāts bieži ir dažu mēnešu ilga klaidonība.

Reiz iestājusies, menstruacija atkārtojas (normali) katras 28 dienas, līdz kamēr sieviete sasniedz klimakteriju (44-55 g. vecumā). Iestājas visdažādas nepatīkamas psichiskas parādības (kuŗas fiziskie apstākļi vēl pastiprina); visas nervu sistemas uzbudinājums, gara stāvokļa viegla maiņa; bieži novērojama tieksme uz skumjām, asarām, erotiskās dziņas, kairestība, garīga jūteklība, ģīboņi, reibonis. Garīgās spējas — griba, prāts — tiek pazeminātas. Kriminālā ziņā novērojamas dziņas uz zādzībām, dedzināšanām; ja sieviete ir vēl zem gara slimības jeb alkohola iespaida, var nonākt ari līdz nogalināšanai.

Pastāv ari periodiskas menstruacijas psichozes ar lēkmēm, hallucinacijām, bezsamaņas stāvokli, trakumu, noziedzīgām dziņām. Gandrīz tāda  pat aina atklājas mūsu priekšā, gŗūtnieci novērojot. Kraepelin apgalvo, ka no visām sieviešu gara slimībām 14% ir saistīti ar gŗūtniecības vai zīdīšanas periodu. Jāatzīmē,  ka zādzības dziņas šeit tiek izsauktas bieži  sakarā ar pazīstamām gŗūtnieču pēkšņām ēdienu iegribām. Ari greizsirdība paaugstinas gŗūtniecības laikā.

Tāpat bīstama kā menstruacijas iestāšanās  ir ari tās beigas (climax), sievietes bīstamais vecums. Atkal nervozie traucējumi, kairestība, kuŗu vēl paaugstina nepatīkamā iestājušos vecuma apziņa, ar fiziskā daiļuma pazušanu  (sāk augt bārda un ūsas, āda pārklājas krunkām un piesarkst utt.). Bieži iestājas melancholija. Dzimumdziņa, stipri uzbudināta laulātās  dzīves laikā, tagad vēl paaugstinas, neatrod apmierinājuma pie jau vecā vīra, un noved sievieti pie laulības pārkāpšanas, pat pie bērnu (jo pieaugušo vīrieti sieviete nespēj izvarot) izvarošanas. Visādi dzimumekscesi ir novēroti  šai vecumā.

Tad sieviete paliek par veceni. Ikdienišķā dzīvē bieži rodas nelabvēlīgs spriedums par vecenēm. Bet pat Möbius atzīst: „Taisnība prasa, lai es atzītu, ka vispārējs spriedums par vecenēm būtu ievērojamāki mīkstāks, ja tās nebūtu tik riebīgas pēc sava ārējā izskata.”

No krievu valodas tulkojis U.T.