Sievietes ķīmiskā krāpšana

Londonas avīzē Sunday Times 1999. gada 12. septembrī tika publicēts pēdējās tūkstošgades 30 pasaules ietekmīgāko cilvēku saraksts. Šajā angļu un amerikāņu zinātnieku izveidotajā sarakstā iekļuva Dante, Viljams Šekspīrs, Leonardo da Vinči, Īzaks Ņūtons, Napoleons, Čārlzs Darvins, Alberts Einšteins un vēl 23 zinātnieki, politiķi, rakstnieki un mākslinieki. Zinot šādu sarakstu patvaļīgo raksturu, var droši teikt, ka 30 cilvēku galvenā kopīgā pazīme bija tā, ka viņi visi jau bija miruši. Visi, izņemot vienu — 1923. gadā Vīnes ebreju ģimenē dzimušo Karlu Džerasi, kurš 16 gadu vecumā pameta Eiropu, aizrakstīja ASV prezidenta sievai Eleonorai Rūzveltai vēstuli, ka viņam ļoti noderētu stipendija studijām, saņēma stipendiju, divos gados ar izcilību pabeidza augstskolu, 22 gadu vecumā ieguva doktora grādu, bet 28 gadu vecumā vadīja pētījumus, kuru rezultātā tika atklāta hormonālo pretapaugļošanās līdzekļu formula, kas ļāva radīt pirmo sieviešu orālo pretapaugļošanās līdzekli. Bez tā būtu grūti iedomāties 60. gadu seksuālo revolūciju, un jau drīz vien tas no tabletes kļuva par Tableti (the Pill, die Pille, la Pilule, la Pillola). Šīs Tabletes dēļ tūkstošgades ietekmīgāko cilvēku sarakstā arī atrodas Karls Džerasi, kuru sauc par Tabletes tēvu, lai gan viņam labāk patīk saukties par tās māti.

17 universitāšu goda doktors, daudzu zinātnisku atklājumu un 1200 zinātnisku publikāciju autors Karls Džerasi, kurš jau vairāk nekā 40 gadus ir Stenforda universitātes ķīmijas profesors un ir viens no retajiem zinātniekiem, kas saņēmis gan ASV Nacionālo zinātnes medaļu (par hormonālo pretapaugļošanās līdzekļu izgudrošanu), gan Nacionālo tehnoloģijas balvu (par ieguldījumu insektu kontrolē), 1951. gadā par Tabletes, precīzāk — noretindrona formulas sintezēšanas patentu — saņēma, kā parasts, 1 dolāru. Taču, būdams viens no galvenajiem akcionāriem Meksikā izveidotajā kompānijā Syntex, kurā tika veikti pētījumi, viņš kļuva par vienu no bagātākajiem zinātniekiem ASV un vienu no ievērojamākajiem mākslas kolekcionāriem Kalifornijā (vēl šobrīd viņam pieder lielākā Paula Klē darbu privātkolekcija pasaulē), un pēc savas meitas, mākslinieces, pašnāvības 1 — arī par vienu no lielākajiem privātajiem mākslas mecenātiem. Viņa milzīgajā īpašumā ierīkotā studiju kompleksa viesmīlību ir baudījuši ap 1000 mākslinieku, horeogrāfu, mūziķu un rakstnieku.

Pirms divdesmit gadiem pēc attiecību sarežģījumiem ar savu nākamo un joprojām pēdējo sievu viņš pievērsās literatūrai, radot savu žanru science-in-fiction (zinātne daiļliteratūrā), sarakstot tajā 3 romānus, vairākus īso stāstu krājumus un vairākas lugas, kas iestudētas daudzos pasaules teātros. Var šaubīties par darbu estētisko kvalitāti — taču ne par to, ka viņš ir viens no sekmīgākajiem, vislabāk pirktajiem un prasmīgākajiem zinātnisku atklājumu un zinātnes aizkulišu problēmu popularizētājiem pasaulē. Tikāmies nākamajā dienā pēc viņa jaunākās lugas Ņūtona maukas pirmizrādes Sanfrancisko. Mazs sprigans vīriņš, kas nebeidz uzsvērt interesi par sievietēm un lepnumu par savu vīrišķo spēju saglabāšanos, mūs sagaidīja dzīvokļa durvīs, kas atvērās tieši no lifta. Uzreiz nokļuvām viņa milzīgajā dzīvoklī, kurš līdzinājās eklektiskai modernās mākslas un aizvēsturisko Meksikas un Āfrikas civilizāciju mākslas ekspozīcijai un no kura varēja redzēt visus Sanfrancisko tiltus. Uz virtuves galda vēl stāvēja divas pēc pirmizrādes izdzertas Petrus pudeles.

1898. gadā cits Vīnes ebrejs Zigmunds Freids rakstīja: “Teorētiski viena no lielākajām cilvēces uzvarām būtu padarīt vairošanos par brīvprātīgu un apzinātu darbību.” Velns viņu zina.

A.R.

P.S. Papildus skat. www.djerassi.comRīgas Laiks: Jūs esat daudzkārt teicis, ka šajā gadsimtā dzimumdzīve un vairošanās tiks pilnībā nošķirtas. Vai jūs domājat, ka cilvēki ir kļuvuši gudrāki par cilvēci, kas dzīvo jau, teiksim, 5000 gadus, un ka nošķirt šīs divas sfēras ir prātīgi?

Karls Džerasi: Tie ir divi atsevišķi jautājumi, uz vienu es varētu atbildēt jā, uz otru — nē. Protams, ka mēs zinām vairāk, mums ir daudz vairāk informācijas un daudz vairāk iespēju. Vai mēs to visu lietojam gudri, ir jautājums, kas neskar tikai vairošanos. Droši vien Latvijā ar vairošanos ir tikpat slikti kā Krievijā un Eiropas lielākajā daļā, jūs sevi neatražojat, daudziem ir mazāk nekā divi bērni. Lai varētu pastāvēt tāda valsts kā Latvija, latviešiem būtu jāgrib, lai viņu ir vairāk.

RL: Pirms gadiem desmit pie mums populārs bija sauklis: “Vairosimies Latvijai!”

Džerasi: Bet tas ir ļoti saprotami, franči saka to pašu, vācieši arī. Tas saistīts ar to, ka bērnu ir mazāk, un cilvēki piešķir milzīgu vērtību bērna kvalitātei. Ja tas ir vienīgais vai viens no diviem bērniem, jūs ieguldāt viņos daudz vairāk gan emocionāli, gan intelektuāli, gan finansiāli. Jūs gribat vislabāko bērnu, tas nozīmē — visgudrāko, protams, visveselīgāko un tā tālāk. Man bija divi bērni, izdzīvojis viens, bet, protams, ka es gribēju vislabāko, es sūtīju viņus vislabākajās skolās un tādā garā. Bet tagad daļu no tā iespējams veikt ģenētiskā ceļā. Viena embrija vietā jums ir daudzi, jūs izvēlaties labāko un tikai to ievietojat atpakaļ sievietē. Ja kādam ir Dauna sindroms, jūs to eliminējat, jūs negribat, lai jūsu bērns ir mongoloīds. Drīz vien varēs eliminēt vēzi. Tas ir labi vai nē? Dažu iedzimtu slimību gadījumā gribas teikt, ka labi, piemēram vīriešu pārnēsātās hemofilijas gadījumā. Bet nu jūs varat izvēlēties bērna dzimumu, izvēloties to spermatozoīdu, kas satur nevis X, bet Y hromosomu, nevis meiteni, bet puiku. Vai, piemēram, jūs izvēlaties meiteni un pārmantotā hemofilija jūsu ģimenē tiek aprauta. Bet ko jūs teiksiet ķīniešiem vai indiešiem, kas grib, lai dzimst tikai puikas? Kas notiks, ja pēkšņi sabiedrībā būs 70% vīriešu un 30% sieviešu?

RL: Jūs runājat par mūsu iespējām iespaidot un izvēlēties, bet atļaujiet jums uzdot vispārīgu jautājumu — kad un ar ko sākas dzīvība?

Džerasi: Tas ir neatbildams jautājums, jo tas ir atkarīgs no… Tā sanācis, ka es neesmu reliģiozs. Man dzīvība sākas pēc apaugļošanas, sēklai ir jānonāk olšūnā, tām ir jāsajaucas, šūnām jāsāk dalīties. Šūna sadalās divās, četrās, sešpadsmit šūnās un tikai pēc tam nonāk dzemdē un tur ieaug. Tad var runāt par dzīvības sākumu. Līdz ieaugšanas brīdim auglis var ceļot, to var pazaudēt nākamajā menstruācijā. Tātad, pirmkārt, dzīvība var sākties tikai sievietē, dažāda vecuma embriji mēģenē priekš manis nav nekāda dzīvība. Bet, otrkārt, tikai pēc tam, kad tā ir iestādījusies, ieaugusi sievietē. Var teikt, ka tad dzīvība sākas, bet tā joprojām ir nediferencēta. Ja kāds saka, ka aborts ir slepkavība, tad kurā brīdī? Tas varētu būt tiesa, ja runa ir par septiņus astoņus mēnešus vecu augli, kurš varēja, lai arī priekšlaikus, bet piedzimt. Jurisdikcijā ir interesanta nāves definīcija: nāve iestājas tad, kad smadzenes pārstāj funkcionēt. Ja autokatastrofā cietušajam sirds vēl pukst, bet smadzenes vairs nefunkcionē, legāli viņš tiek atzīts par mirušu, jūs varat likumīgi atslēgt visas iekārtas, kas uztur viņu pie dzīvības. Es runāju par amerikāņu likumu, taču līdzīgi tas ir daudzās valstīs. Pavisam miris ir tas, kura smadzenes ir mirušas. Šo definīciju var apvērst un teikt, ka dzīvība sākas tad, kad sāk funkcionēt smadzenes. Tas nozīmē, pēc kādām 20 nedēļām, neatceros precīzi. Aborta gadījumā šis laiks sakrīt ar drošāko laiku aborta veikšanai, šajā laikā tas ir okei. Otrajā trimestrī tas jau ir ļoti nedroši un trešajā to var darīt tikai, lai glābtu mātes dzīvību. Taču pirmajā posmā šim lēmumam vajadzētu būt pilnīgi mātes vai pāra ziņā.

RL: Dziedātājs Toms Veitss reiz sacīja: iedomājieties — katrā ejakulācijā ir apmēram 100 miljoni spermatozoīdu, bet, paskatoties uz dažiem cilvēkiem, nav saprotams — ja izdzīvo tikai spējīgākie, kādi tad bija tie, kurus viņi apsteidza? Dabiskas apaugļošanas gadījumā notiek zināma atlase. Vai tā pietiekamā mērā notiek tad, kad olšūnā tiek injicēts viens spermatozoīds?

Džerasi: Normālos gadījumos tā ir loterija, tīrā veiksme, nekādas izvēles. Kas notiek ar pārējiem 99 miljoniem? Tie vienkārši iet zudumā. Mēs īsti nezinām, kā no 100 miljoniem izvēlēties labāko, mēs pat īsti nezinām, ko nozīmē labākais. Būtībā visi jūsu spermatozoīdi ir vienādi, daži mutāciju rezultātā mazliet atšķiras, bet jūs īsti nezināt, kurš ir kurš. Vai dabiskos apstākļos jums rūp spermas DNS saturs?

RL: Kā pretapaugļošanās tabletes izgudrošana mainīja jūsu dzīvi?

Džerasi: Ļoti lielā mērā. Tās tabletes dēļ es pievērsos literatūrai. Mani sāka interesēt zinātnisko atklājumu sociālā puse. Kvantu teorija, vispārējā relativitātes teorija, daudzi kosmoloģijas aspekti ne mazākā mērā neiespaido to, kā mēs dzīvojam tagad vai kā mēs dzīvosim pēc miljons gadiem. Orālo pretapaugļošanās līdzekļu izgudrošana ļoti lielā mērā iespaidoja to, kā mēs dzīvojam.

RL: Kādas ir sliktākās šī izgudrojuma sekas?

Džerasi: Kopumā tas vīriešiem ļāva sacīt, ka pretapaugļošanās nav mana darīšana, lai par to rūpējas sievietes. Sievietēm nākas uzņemties lielāko atbildības nastu, vīrieši var koncentrēties uz viagru, uz seksa priecīgāko pusi, nepievēršot uzmanību atbildības aspektam.

RL: Kā jūsu darbs pie pretapaugļošanās līdzekļu izgudrošanas noveda pie insektu iznīcināšanas līdzekļa izgudrošanas?

Džerasi: Sieviešu orālo pretapaugļošanās līdzekli mēs atklājām, strādājot pie hormonālo preparātu izgudrošanas, kas palīdzētu ārstēt menstruālos traucējumus. Pretapaugļošanās tablete tika izgudrota, pateicoties bioloģijai, pateicoties dabiskam hormonam — progesteronam, kuru grūtniecības laikā ražo sievietes organisms. Tas nodrošina to, ka sieviete grūtniecības laikā nevar kļūt grūta. Mēs mēģinājām izveidot tādu savienojumu, kas imitētu šo bioloģisko funkciju, dotu viltus signālu, ka sieviete ir apaugļota. Tieši tas pats ar insektiem. Insekti ražo hormonu, kas ļauj tiem būt jauniem, un citu hormonu, kas ļauj tiem kļūt nobriedušiem un auglīgiem. Mums ienāca prātā: “Kāpēc, lai mēs nelietotu insektu jaunības hormonu viņu kontrolei?” Viņi netiek nogalināti, bet nespēj vairoties. Tas būtu līdzīgi cilvēku dzimstības kontrolei, neļaujot cilvēkiem kļūt pieaugušiem. Mūsu atklājums palīdzēja cīņā ar tiem insektiem, kas kaitējumu nodara briedumā — mušas, odi, blusas un prusaki.

RL: Jūs daudzkārt esat teicis, ka sekss ir priekam.

Džerasi: Protams. Mēs, iespējams, esam vienīgā suga, kas principā ar šo lietu grib un ir gatavi nodarboties 365 dienas gadā. No odiem līdz lielajiem zīdītājiem nekur citur dabā tā nav. Vienīgais zināmais izņēmums ir mūsu tuvākie radinieki — pigmejšimpanzes. Pārējie ar to nodarbojas noteiktos periodos, lai vairotos, un viss. Ja mums būtu jādzīvo tā, tā taču būtu šausmīga dzīve.

RL: Ja sekss ir priekam…

Džerasi: …un baudai, piedodiet, un mīlestībai, sauciet kā gribat, taču ne lai vairotos. Citās sugās sekss un vairošanās ir pilnībā saistīti, tas ir viens no elementiem, kas ļāvis mums atrauties no citām sugām. Suņiem, piemēram, tas notiek divreiz gadā, kad iespējama apaugļošana. Neviens suns nekad neizvaro kuci, tas nav iespējams. Tā ir fundamentāla atšķirība.

RL: Vai jūs atceraties gadījumu no savas dzīves, Vīnē, kad jūs satikāt divpadsmitgadīgu meiteni un neuzdrošinājāties viņu pat noskūpstīt, lai gan tas jums bija ļoti svarīgi…

Džerasi: Protams, bet tas bija pirms septiņdesmit gadiem, tā bija cita situācija. Es biju nevainīgs līdz 19 gadu vecumam, kad apprecējos.

RL: Vai jūs domājat, ka ir kāda jēga būt nevainīgam, teiksim, līdz…

Džerasi: O, jā, es neuzskatu, ka tas ir kaut kas nenormāls, ja zēns vai meitene vēl divdesmit gados ir nevainīgi. Es ticu kvalitātei, nevis kvantitātei. Es neatceros, vai es masturbēju divpadsmit gados, bet, kad man bija četrpadsmit, es masturbēju ļoti bieži, līdz pat precībām. Mans trešais romāns ir par sievieti, par viņas seksuālo, pašerotisko balsi, es mēģināju iztēloties, ko viņai nozīmē masturbācija. Viņai bija maz vīriešu, bet tas, ka neviena vīrieša nav tuvumā, nenozīmē, ka tu nevari atļauties seksuālu baudu, ka tev jāstaigā apkārt frustrētā stāvoklī un jāgaida, kamēr parādīsies īstais.

RL: Kā jūs varat kaut ko zināt par sievietes iekšējo dzīvi?

Džerasi: Esmu pazinis daudzas sievietes, viņas mani ļoti interesē, un ne tikai tāpēc, lai ar viņām pārgulētu. Katrā cilvēkā ir vīrišķie un sievišķie hormoni, tikai dažādās attiecībās. Tādēļ ir sievišķīgi vīrieši un ļoti vīrišķīgas sievietes. Es nerunāju par bārdu un krūtīm, bet par psiholoģiskām atšķirībām. Mani ļoti interesē, kā sievietēm izdodas izvirzīties vīriešu dominētās sfērās, piemēram, ķīmijā, kur priekšplānā ir arvien vairāk sieviešu. Vai tas notiek tāpēc, ka viņām izdodas producēt testosteronu un viņas uzvedas kā vīrieši? Vai arī viņas manā profesijā ievieš sievišķos hormonus? Man ļoti patīk runāt par seksu, es neesmu kluss mīlētājs, es runāju ar sievietēm, mani ļoti interesē sievietes bauda.

RL: Vai jūs patiešām domājat, ka vīrišķais testosterons un sievišķais estrogēns ir cilvēku virzošie spēki?

Džerasi: Bez šaubām.

RL: Tātad jūs varētu reducēt cilvēkus lidz ķīmiskai formulai?

Džerasi: Nu, tā kā es esmu ķīmiķis, man ir zināma tendence to darīt, bet es neesmu vienkāršs ķīmiķis. Vienā no BBC programmām es reiz teicu, ka ķīmiskā atšķirība starp testosteronu un estrogēnu ir vienā oglekļa savienojumā. Un es teicu, ka tas ir vissvarīgākais karbonāts pasaulē, jo tajā sakņojas atšķirība starp vīriešiem un sievietēm. Mana doktora disertācija bija veltīta jautājumam, kā šo karbonātu var atdalīt, kas bija ļoti grūta ķīmiska problēma, ar ko es nodarbojos divdesmit gadu vecumā. Taču intelektuālā ziņā es par to esmu domājis visu mūžu — par to, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša. Bet padomājiet par psihiatrijā lietoto zāļu iedarbību, par zālēm, ar kurām ārstē depresiju, šizofrēniju, tās visas iespaido uzvedību. To visu var kontrolēt, lielā mērā visu uzvedību var aprakstīt ar to izraisošo ķīmisko formulu palīdzību, lai gan pagaidām tas ir tikai teorētiski.

RL: Jūs sakāt “lielā mērā”. Vai cilvēkos ir kaut kas, ko nevar reducēt līdz ķīmijai?

Džerasi: Daudzējādā ziņā varētu teikt, ka nav, jo mūsos viss ir tīrā ķīmija. Ģenētika, DNS, molekulārā bioloģija… DNS sastāv no četrām dažādām molekulām, tas ir alfabēts, mēs esam ļoti sarežģīta grāmata, kurā ir tikai četri vārdi un to kombinācijas.

RL: Jūs esat gribējis būt sieviete. Vai arī šo vēlmi var izteikt ķīmiskā formulā?

Džerasi: Lielā mērā mēs jau to darām. Ir arvien vairāk transseksuāļu, kas pieaugušā vecumā maina dzimumu. Parasti tur ir bioloģiski un emocionāli iemesli, bet līdzās operācijai galvenais līdzeklis, lai to panāktu, ir hormonu terapija. Ja jūs gribat kļūt par sievieti, jūs lielās devās saņemat estrogēnu. Sievietes, kas grib kļūt par vīriešiem, kuru klitors tiek palielināts, līdz tas kļūst par peni, visu atlikušo dzīvi uzņems testosteronu.

RL: Vai jūs varētu uzrakstīt mīlestības ķīmisko formulu?

Džerasi: Nē.

RL: Kāpēc?

Džerasi: Es neesmu reliģiozs, bet es esmu romantiķis. Man nešķiet pievilcīgi dzīvot tīri ķīmiskā pasaulē. Jūs skatāties uz cilvēku, kas savos astoņdesmit gados ir piecas reizes lietojis miegazāles un arī tad tikai pēc smagas operācijas. Es, iespējams, esmu vienīgais cilvēks Ziemeļkalifornijā, kurš nekad nav lietojis marihuānu. Es gribu dabiskas sajūtas, es negribu tās iegūt ķīmiskā ceļā. Afrodiziaku vietā es labāk iemīlos. To var izdarīt ķīmiskā ceļā, par to ir milzīgi daudz literatūras. Vēsturiski, vissenākās pazīstamās zāles no senajām Meksikas, Ķīnas un Indijas kultūrām ir afrodiziaki, pretapaugļošanās līdzekļi un līdzekļi pret gremošanas traucējumiem. Vēsturiski raugoties, varētu teikt, ka cilvēkus vispirms interesēja labi paēst un tikt galā ar no tā izrietošajām vēdergraizēm, tad viņi tiecās pēc seksuāla uzbudinājuma, un tad viņi gribēja izvairīties no seksa sekām. Jau tad bija mēģinājumi atdalīt seksu no vairošanās. Lielākoties cilvēki grib seksu, bet negrib bērnus, retu reizi šīs divas vēlmes apvienojas, bet ne pārāk bieži.

RL: Un kāpēc jūs nevarat šo dimensiju reducēt līdz ķīmiskai formulai?

Džerasi: Es neesmu īsti drošs. Teorētiski es varētu teikt, ka vispirms jārunā par feromoniem, jūs pievelk kādas sievietes smarža, par sevi es to varu teikt pilnīgi noteikti. Jūs varētu sacīt, ka es ražoju vairāk serotonija, testosterona un vēl Dievs zina, ko. Es par to neesmu sevišķi daudz domājis. Es esmu ķīmiķis, bet šajā jomā es drīzāk gribu spēlēt krievu ruleti. Man nav iebildumu atsaukties sievietei ne tāpēc, ka viņa labi smaržo vai viņas ķīmiskais sastāvs ir atbilstošs, bet tāpēc, ka ir vēl kaut kas. Es to nevaru definēt.

RL: No kurienes tas “vēl kaut kas” nāk?

Džerasi: Tas ir saistīts ar vēsturi, ar mūsu pagātni. Seksuālā pievilcība bez vēlmes vairoties padara mūsu sugu unikālu, ar to mēs atšķiramies.

RL: Vai tikai ar to?

Džerasi: Ar daudz ko. Pamatā tās ir mūsu izziņas un domāšanas spējas, mums ir funkcionējošas smadzenes, kas samērā ar ķermeni ir lielākas nekā citiem dzīvniekiem.

RL: Un vai domāšanas un izziņas spējas ir reducējamas līdz ķīmiskām sastāvdaļām?

Džerasi: Galu galā būs, bet tas ir ļoti sarežģīti, daudzi cilvēki strādā pie neironu tīklojuma struktūras. Pētījumu šajā jomā kļūst arvien vairāk.

RL: Vai pasaulē ir kaut kas brīnumains?

Džerasi: Skaidrs, ka ir. Tas jau arī mudina zinātniekus — viņu zinātkāre atbildēt uz neatbildētiem jautājumiem. Ja es atbildētu nē, tas nozīmētu, ka man jau ir visas atbildes, ka nav vairs nevienas problēmas. Bet par to mums nav jāuztraucas, jebkuras problēmas atrisinājums noved pie daudzām citām problēmām.

RL: Uz kuru jautājumu jūs vēl gribētu atbildēt?

Džerasi: Redziet, es ar to šobrīd nenodarbojos, es esmu pievērsies literatūrai, jo gribēju izmēģināt pavisam citu intelektuālo dzīvi. Šobrīd man ir astoņdesmit, un tas skan šausmīgi, bet līdz sešdesmit gadu vecumam literatūrā nebiju uzrakstījis ne rindiņas, līdz septiņdesmit gadiem nebiju uzrakstījis nevienu lugu. Bet šī nodarbošanās ļauj man būt nomodā. Mani interesē pašpsihoanalīze, es pats esmu analizējamais un analizētājs. Es neeju pie psihoanalītiķa, es to daru pats, tas ir lētāk un daudz interesantāk. Manu pēdējo lugu sauc Ego, tā ir par nedrošību, kuru jūt panākumiem bagāts rakstnieks, viņš joprojām nezina, ko par viņu īstenībā domā cilvēki. Viņš grib izlasīt savu nekrologu — nevis tādu, ko raksta uzreiz pēc nāves, bet pēc kāda laiciņa, kad atļaujas arī kritizēt. Tādēļ viņš inscenē savu nāvi.

RL: Vai jums ir bail no nāves?

Džerasi: Nē, jo es zinu, ka mēs visi mirsim. Kad man pirms septiņpadsmit gadiem bija vēzis, es pēkšņi samierinājos ar savu mirstīgumu. Pirms tam es dzīvoju tā, kā dzīvo liela daļa jauniešu — viņi jūtas nemirstīgi. Es zinu, ka miršu, taču ne šodien, ne rīt, ne pēc desmit gadiem. Es gribu būt pirmais amerikāņu simtgadīgais profesors, man vēl ir atlicis vismaz divdesmit gadu, es vēl daudz ko gribu izdarīt.

RL: Lai gan jūs izgudrojāt orālos pretapaugļošanās līdzekļus, jūsu meita tika ieņemta, pateicoties plīsušam prezervatīvam.

Džerasi: Tad es vēl nebiju izgudrojis…

RL: Jā, bet es gribēju jautāt, vai jūs uzskatāt, ka negaidītība vai nevēlamība kaut kā ietekmē piedzimušā dzīvi? Jūsu meita izdarīja pašnāvību…

Džerasi: Ja viņi to zina, tad tas ietekmē dzīvi, protams. ANO statistika liecina, ka no miljona bērnu, kas tiek ieņemti ik dienas, puse ir negaidīti, bet 250 000 negribēti. Tā sekas ir 150 000 aborti katrās 24 stundās. Nav šaubu, ka pret daudziem negribētiem bērniem vecāki izturas riebīgi, viņu dzīves ir nelaimīgas. Bet ir tik daudz negaidītu bērnu. Mans bija negadījuma rezultāts, es nebiju ar viņu precējies, toreiz sabiedrības nostāja pret neprecētu sievieti, kas ieņēmusi bērnu, bija citāda, es izšķīros no pirmās sievas, mēs apprecējāmies, bet meita man vienmēr ir bijusi ļoti dārga. Tas ir sarežģīts jautājums.

RL: Senos tekstos ne reizi vien var atrast rūpīgus priekšrakstus par prāta stāvokli, kāds vēlams bērna ieņemšanas laikā.

Džerasi: Manuprāt, tā ir totāla romantizēšana. Sievietes, kas saka, o, jā, es atceros, man bija satriecošs orgasms un es ieņēmu bērnu… Tās ir pilnīgas blēņas, ja vien tā nav bijusi vienīgā reize, kad viņa ar kādu gulējusi. Tā ir diezgan bīstama romantizēšana, atmiņas pašmitoloģizēšana. Autobiogrāfija ir līdz pierakstam reducēta atmiņa. Tad, kad jūs sevi mitoloģizējat, jūs vai nu gribat, lai tā būtu noticis, lai gan nekas tāds nav noticis, vai arī jūs tik ilgi sevi masējat, maināt un uzlabojat, ka jums sāk šķist, ka kaut kas tāds patiešām ir noticis. Autobiogrāfija ir ļoti interesants sevis falsificēšanas veids, svarīgi ir pamanīt, kas ir izlaists, par ko netiek runāts. Ir lietas, kuras cilvēks pats par sevi nezina vai negrib zināt.

RL: Kas ir pats svarīgākais, ko jūs neietvērāt savā autobiogrāfijā?

Džerasi: Sievietes. Izņemot savu sievu, meitu un mazliet māti, es tur nerakstu par sievietēm. Es negribu pārkāpt neviena cilvēka privāto dzīvi, vienalga, vai viņa ir vēl dzīva vai nē.

RL: Kāds draugs man reiz teica, ka principā viņš ir mierā ar visu, kā Dievs iekārtojis, izņemot to, ka sievietes var ieņemt bez orgasma.

Džerasi: Man nav nekādu problēmu nošķirt seksu no vairošanās. Drīz pēc otrā bērna piedzimšanas mani sterilizēja, es tā gribēju. Ieņemšanas brīdī es neredzu nekādas romantikas, cilvēki pievērš pārāk lielu uzmanību ieņemšanas brīdim un pārāk maz uzmanības tam, kas notiek pēc bērna piedzimšanas. Es labprāt romantizētu vecāku, sevišķi tēva attiecības ar bērnu, lai gan bioloģiski mūsu funkcijas bērna radīšanā ir ļoti īslaicīgas, viens spermatozoīds, un viss. Tēva lomu ir vērts romantizēt, stiprinot viņa sociālās un emocionālās saites ar bērnu. Romantiskas ir attiecības, ieņemšanas romantizēšana man šķiet pilnīgas blēņas.

RL: Vai jūs neuzskatāt, ka visu laiku domāt par seksu ir mazliet par sarežģītu?

Džerasi: Protams. Taču es nedomāju par seksu visu laiku.

RL mājaslapā lasāms Karla Džerasi raksts Sekss bez apaugļošanās, apaugļošanās bez seksa.