Sieviete pie jūras
(Foto - Uldis Tīrons)
intervija

Provinces metafizika Kiras Muratovas filmās. Saruna ar režisori

Sieviete pie jūras

Jūra bija nerudenīgi mierīga, slīpajā saulē bija gandrīz karsti, un starp svētdienas atpūtniekiem bija pat daži, kas uz mirkli metās ūdenī. Es vēlējos mazliet “atiet” no intervijas ar Kiru Muratovu, “provinces anarhisti” un “postpadomju kino dzīvo klasiķi”; paldies Dievam, jūra atradās 10 minūšu gājienā no viņas dzīvokļa, cauri parkam.

Kira Muratova (Foto - Jevgeņijs Golubenko)
Kira Muratova (Foto - Jevgeņijs Golubenko)

Vēl pirms gada es nebiju redzējis nevienu viņas filmu. Es nezinu, kas mani bija atturējis, varbūt perestroikas vilnis, uz kura viņas filmas parādījās, bet varbūt tie vienkārši bija aizspriedumi pret sievietēm kinorežisorēm. Pirms gada pēkšņi viss mainījās. Jurijs Noršteins, runādams par grūtībām filmēt padomju laikā, teica burtiski tā: “Muratova uztaisīja tikai divas filmas, un abas bija šedevri.” Tai pašā dienā es nopirku Īsās tikšanās un Garo šķiršanos (1971. gadā uzņemto filmu izlaida uz ekrāna tikai 1987. gadā) un noskatījos. Abas bija šedervi. Vēl pēc divām dienām stipri sniga, un kinostudijas Mosfiļm telpās Renāta Ļitvinova izdvesa: “Muratova, lūk, viņa ir gudra sieviete.” Jau rudenī Muratova par savu pēdējo filmu Skaņotājs saņēma balvu kinoforumā Arsenāls Rīgā. Satriecošo Astēnisko sindromu noskatījos jau īsi pirms došanās uz Odesu.

“Iespējams, ka vienīgais, kas viņai Odesā patīk, ir jūra,” šķiet, tā pirms brīža bija teicis viņas vīrs. Uz viļņlauža, kā vienmēr, bija pilns ar makšķerniekiem; turpat blakus enerģiski vingroja veca sieviete, bet piekrastes smiltīs odesieši nelielās grupās dzēra alu. Kaut kas ar mani nebija kārtībā, un tas bija saistīts ar Kiru Muratovu. Pēc sarunas ar viņu, tāpat kā pēc viņas filmām es atrados tādā kā apjukuma stāvoklī – tas atgādināja Larsa fon Trīra projektu, kurā daudzu cilvēku ikdienas dzīve Kopenhāgenā bija atkarīga no skudru pārvietošanās kādā skudrupūznī Meksikā.

“Pēc Astēniskā sindroma Muratovas filmas pārstāja mest ēnu,” izlasīju vakar mazā ukraiņu restorānā Kijevā, kur pavadīju laiku līdz vilcienam uz Odesu. Un tūlīt tālāk: “Pagājušā gadsimta beigās kļuvusi par “sabrukuma ēras” dzejnieku, Muratova it kā pazaudējusi jūtas, vienlaikus saglabājot pirkstu veiklību, skatiena vērīgumu, zvērīgu prātu un sabojātu dzirdes aparātu, kas nomērķēts uz klaigāšanām.”

Ēdienkarte bija tikai ukrainiski, zupu nez kādēļ sauca par “jušku”, tādēļ es neiedziļinoties pasūtīju boršču. Starp rakstiem par viņu bija arī pāris intervijas. 1997. gadā Kiru Muratovu bija intervējusi tieši Renāta Ļitvinova. Pirmais Ļitvinovas jautājums bija: “Vai jūs ticat liktenim?” Pasvītroju daļu no atbildes uz jautājumu “Vai talants ir galīgs?” – “Ziniet, vīriešiem tas tā ir. Ja viņš beidz savu vīrieša dzīvi – tas nozīmē visas viņa dzīves beigas.” Iedzēris malku alus, pasvītroju vēl teikumu: “…sadzīve tevi vienkārši nomāc. Tev visu laiku īpaši jāpiepūlas, jāiznirst un jādzīvo.” Ilgāku laiku domāju par to, cik gan garšīgs bija borščs. Izpētīju bildi pie intervijas, kur Muratova redzama uz ielas ar vīru mākslinieku Jevgeņiju Golubenko. Vīrs izskatījās maziņš.

Nevarēdams izšķirties, kam dot priekšroku – vareņikiem vai deruniem, pasvītroju: “Viņa var gudri kustināt kāju.” (“Jūs domājat, balerīna ir dumja? Es – nē.”) Deruni šķita nedzirdētāki, tādēļ atbilstošāki situācijai, tad apskatījos, kāds bija tikko lasītās intervijas nosaukums. Tas bija Māksla, radusies no aizliegumiem, bailēm un kauna. Ļoti sagribējās kaut kādu ukraiņu uzlējumu, nez kādēļ likās, ka to sauc par gorilku. Oficiante paskaidroja, ka ukrainiski tas nozīmē  vienkārši šņabi. Pasvītroju: “Man traucē visa mana dzīve, tā ir nepareizi iekārtota.”

Pārmaiņas pēc ieskatījos kritiskajos rakstos par režisori un uzdūros rindkopai: “Skatīties viņu ir smagi, tas ir kaut kas tāds, ko mēdz dēvēt par delirium tremens, līdzīgs ilgi dzēruša alkoholiķa murgam. Precīzāk sakot, ellei. Muratova cilvēkiem demonstrē ikdienas dzīves elli.” Sāku lasīt Radio Svoboda autora Borisa Paramonova rakstu Kiras Muratovas nīkā zeme. Tajā bija visai tendenciozs citāts no kādas Kamillas Paļjas: “… seksuālajā aktā vīrieti ierij un atkal izlaiž zobaina plēsoņa… – dabas sievišķīgais pūķis.” Ahā, sapratu: “…Muratova savu tēmu izteikusi tieši: sieviete nevis kā dzīvības devēja, bet kā aprijošs bezdibenis, kurā dzīve nav atšķirama no nāves. Sieviete kā nāve – lūk, Muratovas tēma.” Meitene atnesa gorilku, un ilgāku laiku nevarēju saprast, par ko īsti Paramonovs runā, taču beigas bija labas – par cilvēkiem, kas apskauž zirgus.

Skatoties Muratovas filmas – pie tam jebkura “perioda” – nākas saskarties ar jautājumu, ar kādu saskaras, sastopoties ar ikvienu neparastu cilvēku. No kurienes viņš radies? Nav godīgi, mēs taču tepat blakus dzīvojām. Teiksim, Sergejs Paradžanovs centās atvasināt Muratovas ģenealoģiju no rumāņu kņaziem, bet “kņaziene” vienkārši atcirta: “Pirmkārt, tas nav tiesa, bet, otrkārt, man tas ir vienalga.” Rumāniete, ārzemniece (Muratova dzimusi un bērnību pavadījusi Rumānijā) – tad vēl varētu kaut ko saprast… “Pirmā, kas padomju kinematogrāfā iemanījās uzņemt nepadomju filmas,” lai gan pilnīgi nav skaidrs, kas tajās īsti ir nepadomju. Paramonovs asprātīgi pielieto Ilfa Piezīmju grāmatiņas izteikumu: “Viņai nepatīk nevis padomju vara, bet pasaules iekārta.”

Biju jau lasījis stundas trīs, kad atkal pievērsos ēdienkartei ar sičeņikiem, galuškām un vareņikiem. Nolēmu, ka pirms vilciena tieši vareņiki ar aknām varētu būt īsti piemērots ēdiens. Ar alu.

Un veicas taču dažiem! Kad Muratovai beidzot atļāva – pēc tam, kad viņas skolotājs Sergejs Gerasimovs par viņu galvoja “visaugstākajā līmenī” – filmēt Garo šķiršanos, Odesā uzliesmoja holēra. Atpūtnieku nebija, cilvēki bēga no pilsētas, un viņa varēja filmēt, jo Odesas kinostudijas 1971. gada plāns bija apdraudēts. Ne sliktāk par Orānas stāstu no Kamī Mēra. Un Muratova filmē – provinciālu drāmu par banālu sievieti, kura nespēj šķirties no dēla. Atskatoties viss izskatās pat secīgi – Muratova uzreiz atsakās no jebkuras “lielā kino” tēmas, kas risina tā saucamos “nolādētos jautājumus”, pievēršoties kaut kam ļoti ikdienišķam, bet uzsverot šausmas, kas tajā slēpjas.

Kaut kāds Ļevčuks 1972. gadā, vērtējot Garo šķiršanos, raksta: “Līdz ar pirmajiem kadriem mēs nokļūstam dīvainā, drūmā, slimīgā pasaulē – māte nesaprot dēlu, un visi cits citu nesaprot. Neviena gaiša kadra, nevienas patīkamas sejas. Cilvēki nerunā, bet purpina. Visiem acīs tukšums un skumjas. Svina pelēkums ielās, svina pelēkums dvēselēs. Šajā drūmajā bezprieka atmosfērā, visu šo iztukšoto, vienaldzīgo ļaužu sasmakušajā atmosfērā kļūst auksti. Skatītājs filmu nepieņēma…” Izlasīju un nopriecājos – lai arī muļķīgi, tomēr pareizi raksta, maita! Atcerējos, ka filmas Astēniskais sindroms pēdējos kadros kāda sieviete brauc  ar metro un rupji lamājas (tas savukārt bija formālais iemesls, kāpēc uz ekrāniem negribēja laist šo filmu) – pilnīgi atbilstoši Muratovas temperamentam, ar kuru salīdzinot, Bergmanim “pietrūkst barbarisma”. Tikmēr cilvēka dzīve un pasaule viņai bija viena sūdu būšana, sakāvei nolemta cīņa ar bioloģiju un nāvi, kur kino ir vienīgais… Pareizi, viss pareizi – “dzīve aiziet, vecums tuvojas, nāve ir nenovēršama”.

Vareņiki bija lieliski, bet tā kā mazliet par daudz. Es ēdu un domāju, kas konkrēti viņas filmās man patīk, ja vien “patīk” un “kas” bija īstie vārdi. Nebija šaubu, ka Muratovai bija izdevies būt godīgai, ja vien tas ir nopelns — tajā ziņā, ka uz ekrāna bija tas, kā viņa juta un domāja, kaut kāda neskaidrība, kas tieši atbilda ikdienas dzīves fragmentārismam. Dīvainā kārtā, viņu interesēja dzīve pat tādā jūklī vai tieši tādā jūklī, kāds tur bija. Pārsteidza tas, ka par spīti – vai varbūt pateicoties? – ikdienas dzīves psihopatoloģijai viņas filmās, tām piemita savs Muratovas skaistums, auksts kā Vitgenšteina Traktāts.

“Muratova ir absolūts skaistums, pati nehumānākā dāma, kas nokāpusi no debesīm,” kā izsakās komponists Oļegs Karavaičuks, kas rakstīja mūziku pirmajām Muratovas filmām. Viņš Muratovu raksturo pavisam neparastā veidā – pēc tā, kā viņa apsēžas, gatavojoties klausīties mūziku. Karavaičuks apgalvo, ka cilvēki atšķiroties pēc tā, kā viņi apsēžas koncertā – un mūzika, kas atskanēs, ir no tā ļoti atkarīga – lūk, un Muratova “brīnišķīgi apsēžas uz krēsla! Varbūt pat labāk apsēžas, nekā taisa filmas…”

Atklāti sakot, visa sen jau bija par daudz – vārdu, vareņiku, boršča, alus un visa pārējā. Pirms aiziet, vēl iedomājos pajautāt oficiantei: “Vai jūs zināt, kas ir Kira Muratova?” Meitene gandrīz vai apvainojās: “Protams. Bet vispār – man padomju kino ne īpaši patīk. Solovjovs… un arī – tā…”

Vilcienā restorānvagona nebija. Pirms likties gulēt, vēl paspēju izlasīt: “Sievietes saprāts – tas ir izmainīts vīrieša apziņas stāvoklis.” Nejēdzīgās vilcienlampiņas gaismā mazos burtus bija grūti salasīt: “Man tik ļoti nepatīk, kā ierīkota daba un matērija, kā cieš dzīvnieki, nepatīk, ka viens ēd otru… un man vispār ir vienalga, kas notiks ar mani vai kā tālāk attīstīsies mīlestība uz tuvāko…”

“Man nepatīk runas par “mākslinieka vīrišķību”, klabēja vilciena riteņi. … es piekrītu Helvēcijam… cilvēku virza tieksme pēc baudas. … man nav vajadzīga runāšana… ja man kaut kā pietrūkst… ja manī pietrūkst… tā ir vientulība… no manis sāk… baidīties… es esmu ļoti konkrēta… ļoti konkrēta… ļoti konkrēta…

Rīgas Laiks: Vai jūs zināt, ka jūs sauc par provinciālo anarhisti?

Kira Muratova: Es pati sevi saucu par provinciālu. Es taču arī filmēju – kas tās ir? Provinciālās drāmas. Es vienkārši dzīvoju provincē, gribu vai negribu, bet elpoju šejienes gaisu, smeļu šeit kaut ko interesantu…

RL: Labi, Kira Georgi… jev…

Muratova: Sakiet jau nu vien Kira, būs vienkāršāk.

RL: Bet būt provinciālam – tas nozīmē arī ieņemt kaut kādu pozīciju, tas nav vienkārši…

Muratova: Ai, es to tikai tāpat vien pateicu! Ja jūs gribat vispārināt, – tur droši vien ir kaut kas sievišķīgs, ziniet. Vispār es nemīlu, pareizāk sakot, neprotu apgūt lielu telpu. Un, iespējams, arī no tās baidos… Es it kā tiecos pēc kaut kā norobežota, lūk, lai acu priekšā visu laiku kaut kas būtu… kaut kādi nieki… kaut kādi fragmenti, kaut kādi cilvēki. Tāpat kā ilgs klusums mani sāk uztraukt, baidīt…

Droši vien tā vispār ir provinces īpašība – būt kaut kam mazam un norobežotam. Megapole, galvaspilsēta, tā ir pavisam cita telpa ar pavisam citu, nekautrīgu priekšstatu par sevi kā Visuma centru. Tā ka šajā ziņā es droši vien varu teikt, ka esmu konsekventa. Es esmu tas circenis, kas zina savu aizkrāsni. Lūk – nedari to, ko neproti, kas tev nav raksturīgs. Es visu laiku tiecos pēc iespējas skaidrāk iezīmēt savas telpas kontūras, kā tagad to mēdz saukt – atrast savu nišu. Es arvien vairāk cenšos uzzināt, ko es neprotu un kur man nav jālien. Bet, lūk, šo mazo podziņu uz mazā šķīvīša, šo mazo cilvēciņu – viņu es izpētīšu. Lūk, Godāra filma, mana mīļākā filma – Dzīvot savu dzīvi. Par to, ka var aprobežoties ar ļoti mazu un šauru telpu, bet var arī visu laiku paplašināties… Provinciālā apziņa dzīvo savu dzīvi.

Man nav tieksmes pēc trokšņa, burzmas un lepnības, kas raksturīga neprovincei un nesievietēm mākslā. Sievietes taču ir viltīgākas būtnes – kā visi vergi, verdzenes. Ja viņas nepielāgosies, viņām būs ļoti grūti izdzīvot. Viņām visu laiku jācīnās un jāizliekas, ka viņas ir muļķītes… Tādas, nekā sevišķa… Mēs te tā klusiņām sēžam…

RL: Vai jūs pati arī tā jūtaties?

Muratova: Neapzināti… Tā ir īpašība, kas, iespējams, man piemīt jau ģenētiski.

RL: Jūsu teiktais it kā neatbilst jūsu filmu vērienam.

Muratova: Nu, kāds tur vēriens? Teiksim, Astēniskajā sindromā viss salikts no tādiem maziem gabaliņiem, kā mozaīka, puzlis… Filma tikai šķiet vērienīga. Tā ir tāda viltīga viltība. Bet kopumā rodas iespaids, es pat teiktu, grandiozs. Tur vienkārši ir ļoti daudz, ļoti daudz tādu mazu lietiņu. Tas arī ir provinciālisms, ja uzskata, ka telpā ir kaut kas mazs, tāds, kas ne uz ko nepretendē. Nevis kaut kādas stipras, augstas, galvenās dzīves pozīcijas.

Vienkārši kaut kā… Man ļoti nepatīk šī tusiņu faktūra – kafejnīcas, dansingi, man tas ir garlaicīgi. Es nemīlu dzīres… Tā vienkārši nav mana dzīve. Augstākās sabiedrības dzīve – man nav nekā garlaicīgāka. Atšķirībā no Renātas, kura tai ir ļoti piemērota, ļoti labi tusējas, mīl to darīt un gūst no tā labumu. Un ļoti mīl runāties. Renāta gūst baudu, stāstot par sevi. Un tas viņas profesijai ir ļoti produktīvi, tāda ļoti sportiska pozīcija…

RL: Kāds viņu nosauca par jūsu alter ego.

Muratova: Nu tas… Vispār, tas, kā viņi par viņu raksta, – nu, vienkārši maitas. Vienkārši skauģi un maitas. Pie tam – tas ir pārsteidzoši – arī vīrieši. Skauģi un draņķi. Turklāt rakstot slikti par viņu, viņi raksta pret sevi. Labi, neiedziļināsimies… Viņa vispār ir tik pārsteidzoša savā apdāvinātībā, savos talantos, pat bioloģiski… Jebkurš, kas par viņu raksta, tikai atklāj savu skaudību. Vai raksta, ka viņa vienkārši ir lelle Bārbija. Bet pat tas ir stulbi. Bārbija iekaroja visu pasauli. Lūk, kāda viņa ir! Iekaroja visu pasauli. Bet kāds, varbūt ļoti lielisks cilvēks, taču uztaisīja to lelli, bet viņa… pasauli.

RL: Kā jūs izturaties pret inteliģenci?

Muratova: Slikti. (Smejas.) Es taču pati esmu inteliģence. Pret sevi? Vai pret citiem? Nē, es labi pret viņiem izturos, ja viņi neņemas, nedomā, ka tas ir kaut kas tāds, kas viņus atšķir no pārējās cilvēku daļas vai pat dzīvniekiem. Manuprāt, viņi ļoti daudz sadomājās, bet tad viņus, nabadziņus, tā piespieda, ka viņi vairs neko. Nē, viņi ir labi, nabadziņi, tikai viņi kaut kā iedomājās, ka visu zina, bet izrādījās, ka nekā… Nu nekā es pret viņiem neizturos. Ak Kungs, vienkārši man vienmēr tas ir bijis smieklīgi! Nu lūk, visizteiktākais – es to saucu par “ļeņingradismu”. Kad es braucu uz Ļeņingradu, tur vienkārši bija kaut kāds koncentrāts. Lūk, lūk – centrs, zemes sāls, viņi… Lai arī stāv krājkasē rindā vai ēd desu – viņi vienalga par augstāko domā.

RL: Jūs, šķiet, neesat sajūsmā par Tarkovski?

Muratova: Es varbūt esmu sajūsmā par kaut ko viņā… Man vienmēr vajag skatīties divreiz, lai tad atmestu to, kas man vienkārši ir pretīgi un garlaicīgi. Man patīk, kā viņš uzņem telpu, priekšmetus… Bet es esmu runājusi par to, kā es viņu uztvēru kādreiz. Bet šodien… Es jau vairākkārt biju dzirdējusi, ka viņš ir sadedzinājis govi, dzīvu, taču es vienmēr domāju – blēņas, nevar būt! Bet burtiski pirms nedēļas par viņu bija kaut kāds raidījums, un tur to kadru parādīja – tā bija filmēšanas hronika un tur skrien degoša govs, dzīva govs. Kā tie… kā viņus sauc… kaskadieri, ja? Tikai viņa nav kaskadieris. Viņa ir govs, viņa deg un skrien. Un šis kadrs pat neiegāja filmā! Tas ir vēl satriecošāk. Kā? Tas bija izdevies kadrs, tu to gribēji, bet filmā neieliki. Interesanti – kāpēc? Ja par to vispār var interesēties – par tādām sātaniskām lietām. Kāpēc viņš to neielika? Lai viņam nepārmestu? Vai kāpēc? Man kļuva tik pretīgi, ka tas patiešām bija noticis, tā govs skrien pa ekrānu un deg, viņa vienmēr skries un degs… Tas ir, es par viņu neko labu… Nomiris, un, lai kādas būtu bijušas viņa pirmsnāves mokas, tā viņam vispār arī vajag. Nelietis, un viss! Ļoti talantīgs nelietis. Viss. Kurš tīksminās par sevi līdz neiespējamībai. Mani tas šķebina. Tā nav māksla, tas ir kaut kas cits, kaut kādi dzīves strīdi ar savu sirdsapziņu vai ar kaut ko citu… Bet tu, lūdzu, to iztaisi tā, lai es to neievērotu. Vai arī man to nevajag…

RL: Labi, Kira, Tarkovskis jums nepatīk, bet kurš patīk?

Muratova: Kurš? Sokurovs.

RL: Sokurovs? Bet viņš taču arī ir tik dziļdomīgs.

Muratova: Viņš ir dziļdomīgs, bet tā nav spriedelēšana, tā ir māksla.  Kad es redzu Hitleru, kurš vārtās pa zemi, spārdās ar kājiņām kā zīdainis, kurš,  varētu teikt, visas cilvēces klātbūtnē var atļauties, lūk, tā mesties zemē uz muguras un spārdīties, jo viņam kaut kas ir sameties galvā, un vispār – nekādu robežu, nekā. Tā ir satriecoša analīze, viss tik tēlaini, un scenārijs lieliski strādā… Nu, kāda tur spriedelēšana? Tur viss ir ļoti dzīvs, dzīvas būtnes un dzīva pasaule… Bet par to runāt… Dzīve ir dzīve, bet mēs to tikai atspoguļojam. Papildinām.

RL: Tas jau tā ir visur, ne tikai mākslā.

Muratova: Kā – ne tikai mākslā? Kur tad vēl?

RL: Nav jau nekādas dzīves pašas par sevi, kuru varētu pēc tam atspoguļot…

Muratova: Nu, ja tā runā tālāk, tad jau māksla arī ir dzīves daļa. Tā arī ir dzīve, dalījums ir tikai nosacīts – man kinolente, teātrim – skatuve, rakstniekam – papīrs… Es vispār nemīlu visu to rakņāšanos, meklēšanos – nu, visu, kas ir šī kulturoloģija, kaķuloģija…

RL: Vai jums kino šķiet kaut kas ļoti būtisks salīdzinājumā ar visu pārējo?

Muratova: Nezinu. Es nedomāju, ka māksla vispār var kaut ko…

RL: … glābt.

Muratova: … mainīt. Lai gan varbūt tā pasargā no kaut kā slikta… bet reizēm tieši otrādāk – pievelk. Tas nav būtiski. Protams, ka neko nevajag glābt un mainīt. Vienkārši tā ir labs un patīkams laika pavadīšanas veids. Tiem, kas to taisa, un tiem, kas to mīl. Bet reizēm rodas ilūzija, ka tā aizsedz visu, un šī ilūzija ir lieliska. Ilūzija vispār ir būtiska dzīves daļa.

RL: Jā, bet ja ir ilūzija, tad kaut kam vajadzētu būt arī īstam.

Muratova: Nezinu. Tas ir tieši tas, ko es neprotu – šito, spēles ar vārdiem. Ziniet, mēs tagad runāsim tālāk, un var veikt vienu apli, un otru apli pavisam citādi, un tā spirālveidīgi, apļveidīgi, un viss būs patiesība vai viss liksies patiesība… Nu nav te nekādas patiesības. Kāda var būt patiesība mākslā? Kino vienkārši ir nodarbošanās, laika pavadīšana. Tā ir nodarbošanās, brīnišķīga nodarbošanās. Smadzeņu nodarbināšana. Nervu. Un tā tālāk. Nervu galu un visa cita, kas ar to saistīts. Un tas rada baudu. Baudas no mākslas ir pilnīgi dažādas! Teiksim: “Ak, cik tas ir līdzīgi! Ak Dievs, tā ir pati dzīve! Tas esmu es, tur ir par mani… Ak, kāda bauda, kā tas mani izsaka! Pilnīgi katarse.” Bet mēdz būt vienkārši – kaut kāds lielisks ritms, lieliska skaņa, kaut kas, kas tevi apreibina, apbur. Tāds pavedinošs vieglums. Kad tevi kaut kur ved, kā uz dejām.

Dzīves un mākslas sadalījums – tas pastāv tikai kā mākslas uztvere un mākslas taisīšana. Māksla taču kādam arī ir dzīve. Bet – kas nav dzīve? Pat nāve ir dzīve. Kamēr tu neesi nomiris galīgi. Bet pēc tam ir dzīve… nu, it kā… kad skatās uz līķi. Tas ir, līķis it kā ir to skatītāju dzīves līdzdalībnieks. Pati dzīve… Bez tās nekā nav. Bez tās ir vienkārši Visums, un viss… Nu lūk, tālāk mēs sākam spriedelēt un spēlēties ar vārdiem.

Astēniskā sindroma (1989) filmēšanas grupa.  Pa kreisi – scenārists Aleksandrs Černihs,  pie kameras Vladimirs Panovs, apakšā – Kira Muratova (Foto - Vladimirs Korostiļovs)

Astēniskā sindroma (1989) filmēšanas grupa.
Pa kreisi – scenārists Aleksandrs Černihs, pie kameras Vladimirs Panovs, apakšā – Kira Muratova (Foto - Vladimirs Korostiļovs)

RL: Filmā Īsās tikšanās jūs pieskaraties Vladimiram Visockim un sakāt: “Ausis, matus un degunu – to visu es pazīstu. Bet tevi es nepazīstu.”

Muratova: Nu un tad? Tā ir pavisam reāla sajūta. Nu un tad? To taču saka mīloša sieviete par mīļoto vīrieti. Tas ir, sieviete, kas grib viņu visu izurbināt kā rotaļlietu un saprast – bet kas viņam tur iekšā? (Smejas.)  Varbūt tu izliecies, varbūt tu mani nemīli, varbūt tu mani… tu mani pametīsi, lūk, es gribu uzzināt, kā tu esi iekārtots, kā man skumt un priecāties, un vai vēl ilgi, vai neilgi. Taču ir cilvēki, kas man ļoti patīk, bet man nerodas vēlēšanās saprast viņus līdz galam, viņi vienkārši tā – patīk, un viss. Ir interesanti viņus novērot, jocīgi… Un jo tālāk, jo vairāk saproti tādas vienkāršas lietas, ka saprast vispār nav iespējams. (Smejas.) Vienam otru. Tu arī sevi nevari saprast. Tu ļoti daudz ko nesaproti, kādēļ tā jūti, kādēļ tā domā, kādēļ tā uzvedies…

RL: Dīvaini, savulaik jūsu skolotājs Sergejs Gerasimovs teica, ka jūsu tēma jau tieši ir – saprast cilvēku.

Muratova: Jā, tas ir tā… tas manī ir, bet tas ir tā saprātīgi, novelkot sev robežas, ka tālāk jau nepieciešams… Galīga analīze – tas ir līķis, tā ir ķīmija. No šejienes arī sākas sadisms, tālāk tu šo būtni jau nogalini. Tu domā, ka gribi viņu saprast, bet patiesībā tu viņu sāc jau sadalīt gabalos. Izjaukt. Un tas var viegli pāriet arī fiziskā iznīcināšanā. Tad tu apstājies – viss! Viņš jau ir miris. Un ko tu uzzināji? Neko. – Tukšs.

RL: Jūs runājat metaforās.

Muratova: Nevis metaforās, bet tā gadās. Tāpat kā bērns izjauc rotaļlietas, tāpat, jūkot prātā, var izdarīt arī cilvēks. Manai draudzenei Galočkai bija kaimiņš, kurš visu laiku žēlojās, ka viņš sievieti uztver pa daļām. Rokas, plaukstas, pirksti un tā tālāk. Lūk, viņš nekādi to visu nevarot salikt kopā. Viņš gāja pie viņas, laboja kaut kādas ierīces un runāja. Nu, acīmredzami jucis, bet tāds kluss. Un man likās – jā, patiešām, pēc kāda laika viņš Galočku sadalīs gabalos. (Smejas.) Man kļuva baisi. Viņam bija vēlēšanās saprast un savienot.

RL: Sokurovs, lūk, par jums arī saka, ka jums esot dziļas saknes. Vai jūs zināt, kas tās par saknēm?

Muratova: (Smejas.) Nav ne mazākās jausmas. Es viņam gribētu pajautāt, bet kautrējos. Es baidos izjaukt viņa mieru vai pajautāt kaut ko, kas viņu nostādīs tādā situācijā, kad būtu nepieklājīgi neatbildēt. Man viņš ļoti patīk, un es pret viņu izturos ar lielu pietāti, lai gan ar humoru, protams. Sokurovs ir tāds pats kā Solžeņicins – ļoti svarīgs. Bet es – nē. Es neesmu svarīga, saprotiet. (Smejas.) Man šķiet, ka viņu var aizvainot, kaut ko ne tādu pajautājot… Viņš tomēr… ir vīrietis, es teiktu. Vīrieši mākslā ir ļoti godkārīgi. Viņiem ir tāda vīriešu godkāre, tāda, profesionāla dežūrgodkāre. Ap viņiem vajag tā staigāt apkārt, darīt kaut ko tādu… nu, kā Austrumu sievietei. (Smejas.) Uzvesties. Un tur nav nekā nepatīkama. Ja cilvēkam tā vajag – viņš ir tāds mīļš, simpātisks, talantīgs –, nu un ļoti labi. Sievietes stāv kājās, vīrieši sēž, sievietes pienes ēdienu. Nu un tad? Tur nav nekā aizvainojoša. Lūk, Sokurovā ir kaut kas, kas apvainojas.

Es to sapratu, divreiz būdama žūrijā – vienreiz Japānā un otrreiz – Lokarno. Es, protams, viņu visādi aizstāvēju, es gribēju, lai viņš iegūtu pirmo godalgu, bet viņš to neieguva – ne Lokarno, ne Japānā. Viņš tā apvainojās! Uz žūriju, uz festivālu – viņš nespēja to noslēpt un arī necentās slēpt. Man viņa bija žēl, un tai pašā laikā bija smieklīgi. Nu kāpēc viņš tam piešķir tādu nozīmi! Festivāls… Tā taču ir spēle. Es vispār domāju, ka nav vērts tajos festivālos piedalīties, jo tur pat visgudrākais cilvēks tiek ievilkts sāncensības stāvoklī, ieklausās kaut kādās sarunās, tenkās, kas tur visu laiku cirkulē – žūrija sliecas tajā virzienā, visiem patīk tā filma… Un kaut gan viņš ir atbraucis uz to festivālu, domādams, ka viņš tur vienkārši pastaigās, iepazīsies ar apkārtni, paskatīsies citu filmas, un nospļauties, kurš ko saņems, pakāpeniski viņš iesaistās un sāk… nu, kā bērns, kurš stāv aiz durvīm un grib noskatīties, kādu dāvanu viņam Salavecis iedos… Viņš kļūst par muļķi un gaida, kādu dāvanu viņam tagad iznesīs. Ja viņš nav galvenais, tad – vai, vai, vai, šausmas, šausmas, šausmas…

RL: Runājot par kinokritiku, kā jūs komentētu tādu virsrakstu – Kira Muratova kā nāve?

Muratova: Nu, man kaut kā ir vienalga. (Smejas.) Jocīgi… Nekā nekomentētu! Suņa murgi. Parasti viņi tā raksta par Renātu Ļitvinovu. “Renāta – nāve.” Bet ja par mani, tad pavisam jocīgi. Kā viņi to var paskaidrot? Man, protams, ir interesanti – bet kā tas ir? Kā? (Smejas.) Bet cits uzrakstīs: “Kira Muratova – dzīve”. No visa pa mazumiņam. (Smejas.) Muratova kā nāve – tas ir skaisti…

Renāta Ļitvinova un Aleksandra Svenska filmā Trīs stāsti (Foto - Jevgeņijs Golubenko)
Renāta Ļitvinova un Aleksandra Svenska filmā Trīs stāsti (Foto - Jevgeņijs Golubenko)

RL: Pēc Astēniskā sindroma skatītājas esot izteikušās, ka tā nedrīkst, ka vajagot viņas mierināt, dot kaut kādu cerību…

Muratova: Es vienmēr atkārtoju – mans mīļākais režisors ir Čārlijs Čaplins. Un es arī gribētu uzņemt kaut ko vispār bez vārdiem, garu, pēc iespējas garāku… Nesanāk. Čaplins ir robeža, galīgs visa piepildījums. Bet tās taču arī ir skumjas, tikai jautras. Mākslā nedrīkst būt nekā lieka, un tai pašā laikā jābūt visam kam. Un lai viss būtu izveidots tādā muzikālā, ornamentālā, skaidrā un tai pašā laikā būtiskā, lakoniskā veidā. Ja izdodas kaut kas tāds kā Čaplinam vai, teiksim, Seviļas bārddzinī, vai… formā, kas tevi pilnībā piepilda, apmierina un pietiekami ilgi… es teiktu, mierina. Tā arī ir māksla. Un kad kino sasniedz, lūk, šādu ritma organizāciju, kad viss pareizi pārtek no viena otrā, apstājas, kur vajag, paātrinās, kur vajag, pārtrūkst, kur vajag, tad tas var būt gan ļoti skumjš, gan ļoti jautrs – tas vienalga rada baudu. Skumjas mākslā ar to arī ir interesantas, ka tās rada baudu.

Bet dzīvē pastāv kaut kas tāds, kas parasti mākslu apstādina. Man ir bijušas tādas bēdas, kad tas stāvoklis bija ļoti psiholoģisks vai psihiatrisks, pareizāk sakot, neirotisks. Toreiz es nemaz nespēju ciest ritmisku mūziku vai dzeju, kaut ko organizētu. Tas manī izsauca riebumu, vēlēšanos kaut ko sagraut… Man šķita, ka viss mākslīgais – bet māksla arī ir mākslīgi organizēts haoss – ir nepatiesība, pat noziegums, kas pārtop par kaut ko slepkavīgu, briesmīgu…

RL: Tas atgādina sievietes izmisumu pēc vīra nāves jūsu Astēniskā sindroma sākumā.

Muratova: Droši vien. Droši vien. Tikai man tas bija dzīvē, tāds neirotisks stāvoklis. Vēlāk tas pārgāja. Un es atkal varēju lasīt dzeju. Vai arī es atceros – es redzēju kaut kādas fotogrāfijas, šausminošas fotogrāfijas, tādas, kādas mēdz būt hronikās… Šausmīgas. Tur, teiksim, bija redzama kaut kāda nošaušana, cilvēks stāv pie bedres un viņam pavēl noliekties. Tūlīt uz viņu izšaus un viņš iekritīs tajā bedrē. Nu, kā lai pēc tam taisa kino? Ja viens cilvēks stāv noliecies, bet otrs cilvēks viņam šauj pakausī. Viss, pēc tam jau vairs neko nevari darīt.

RL: Astēniskā sindroma sākumā večiņas skandē, ka nekas nav iznācis no mīlestības uz Ļevu Tolstoju…

Muratova: “Bērnībā, agrā jaunībā es domāju, ka atliek visiem cilvēkiem uzmanīgi izlasīt Ļevu Tolstoju, un visi kļūs labi un gudri, labi un gudri, labi un gudri…” Es bērnībā dievināju Tolstoju un patiešām domāju – ja visi izlasīs…

RL: Un tomēr – kāpēc no tā nekas neiznāk?

Muratova: Tādēļ, ka literatūra nevar iemācīt, kā dzīvot.

RL: Un ko tā var iemācīt?

Muratova: Neko nevar. Neko. Ir cilvēka daba… Uz kādu brīdi var iedomāties, ka tu esi kļuvis citādāks. Kādu laiku pat tā var arī dzīvot. Kā vācieši, teiksim. Un pēc tam – bāc! Koncentrācijas nometne! Ejam pāri tikai pie zaļās gaismas, tādi visi kulturāli, kulturāli, zobus tīrām, runājam tikai par Šilleru un Šūbertu, bet pēc tam…

RL: Nu, krievi arī bez visa Šillera un Šūberta…

Muratova: Kā – bez! Arī par to runāja! Komunisms taču bija kaut kas augsts, ideālistisks… Nu, es vispār nezinu, par to taču tik daudz jau ir runāts…

RL: Jā, un jums nepatīk vārdi.

Muratova: Mīlu, dievinu, bet tikai tos, kas izteikti mākslas darbos, literatūrā. Bet pati nemīlu kulstīt mēli. Spriedelēt. Tas ir sausi, garlaicīgi un neinteresanti, kaut kāda papīra čaukstoņa. Ziniet, kad es tik ilgi runāju - “es mīlu, es nemīlu” –, man paliek tik šķērmi, es nespēju izteikt! Bet priekš kam? Man ir svarīgs tikai kino, ko es taisu. Izdevies, nav izdevies. Bet tas, kas ir ārpus kino, to vispār varētu… vienkārši… Es gribētu, lai manis vispār tur nebūtu, neviens par mani neko nezinātu. Es esmu ciet, lūk, mans uzvārds uz ekrāna, un kas tas bija, – neviens nezina.

Un tāpēc tas mani… vienkārši nelabi metas. Es to, es šito… Fu, riebeklība kāda! Kāpēc vispār manī klausīties, es nepretendēju. Lūk, skatieties kino, spriediet par to, ja jums ir interesanti to darīt. Es esmu pabeigta. Titrs, beigas un viss – uz redzēšanos.

Sergejs Popovs filmā Astēniskais sindroms (Foto - Vladimirs Korostiļovs)
Sergejs Popovs filmā Astēniskais sindroms (Foto - Vladimirs Korostiļovs)

RL: Bet jūs taču neesat piedzimusi filmā.

Muratova: Kā lai es to zinu? Ka nē – tā jau vairs neesmu es? Tas viss manī ir. Es esmu kaut kādi apvalki, kas kaut kam pielāgojas ārpusē un kas barojas no citiem apvalkiem, tur, iekšpusē…

Bet man pat tas nav interesanti. Man nav interesanti satikties ar savu bijušo klasesbiedreni. Es nezināšu, ko ar viņu runāt. Man būtu interesanti tā uz viņu paskatīties, kā viņa ir mainījusies, kas viņa tagad ir… Bet runāties… Es neatrastu nevienu vārdu, ko viņai teikt. Es tā mulsi smaidītu un viss. Bet ir cilvēki, kas ir ļoti atvērti pret savu pagātni… Izjūt pilnīgi tādu nostalģisku mīlestību. Pret saknēm… kā teiktu Sokurovs.

RL: Un ko tad jūs darāt, kad nefilmējat?

Muratova: Es vāru zupu. Uzkopju māju. Lasu grāmatas.

RL: Man šķiet, ka jūs tikai izliekaties, ka esat vienkārša, bet patiesībā, ejot ārā, uzvelkat vienkāršas drēbes un noklausāties… satiekaties ar veļas mazgātājām…

Muratova: Jā, kā tad, pārģērbjos. Es jau arī esmu vienkārša sieviete.

RL: Man šķiet, jūs dzīvojat kādu pavisam citādu dzīvi…

Muratova: Bērnībā Bukarestē es dzīvoju ļoti labi, ne reizi sev pat svārkus netiku gludinājusi. Vienmēr bija mājkalpotāja. Bet Odesā es… visu daru pati. Es arī esmu parasta sieviete. Vienlaikus gan parasta, gan neparasta, gan sarežģīta. Nu un?

RL: Nu, no kurienes tad…

Muratova: No ziņkārības. Man vienkārši patīk kolorīti cilvēki. Pat kad aizej uz tirgu, sāc ar viņiem runāt un nevilšus sāc viņus atdarināt, Odesas izrunu, nu tā, it kā runātu ar iezemiešiem – “mans, tavs, es tavs nesaprot…” Normāla dzīve. Tikai vīriešu un sieviešu dzimtes Pelnrušķītes tiecas pēc citas dzīves. Cilvēki, kas bērnībā ir dzīvojuši citu dzīvi, viņi ir ļoti ziņkārīgi un par visu ļoti interesējas.

Es atceros, reiz Radošās jaunrades namā – tas bija sen, un tur bija tikai pāris telefona kabīnes. Es skatos – tur stāv viens ļoti slavens scenārists, Ježovs, kurš rakstījis, piemēram, Balto tuksneša sauli, nu ļoti slavens. Viņš tur nervozi staigā un gaida savu rindu, jo viņam vajag zvanīt uz Maskavu. Bet kabīnē viena tantiņa – droši vien kādam radiniece – ļoti detalizēti iztaujā, kā tur barojuši mazuli, kā viņam putru vārījuši, ko tur likuši un cik daudz klāt, bet tas Ježovs tur blakus plosās kā tīģeris, burtiski jūk prātā – viņam steidzīgi jāzvana uz Maskavu, kaut kas svarīgs par scenāriju, bet šitā vecā idiote gvelž pilnīgas muļķības par kaut kādu putru, kaut kādu bērnu, kaut kādi murgi… Es sāku smieties, jo – kāpēc gan?  Kāpēc šīs ir muļķības, bet viņējās – ne? Kāpēc?

Ļiļa Murlikana meitenītes – slepkavas lomā filmā Trīs stāsti (Foto - Jevgeņijs Golubenko)
Ļiļa Murlikana meitenītes – slepkavas lomā filmā Trīs stāsti (Foto - Jevgeņijs Golubenko)

RL: Kāpēc, skatoties jūsu filmas, šķiet, ka kustas tikai ķermeņi, bez apzināta plāna?

Muratova: Protams, ķermeniskais ir viss. Reiz Ļermontovs teica, ka, pat nocērtot mazu pirkstiņu, mainīsies arī dvēsele.

RL: Bet cilvēciskais taču nav atkarīgs no ķermeņa.

Muratova: Kā? Ir, protams. Cilvēks arī ir ķermenis. Nu, es vispār tā neprotu nodalīt – dvēsele un ķermenis. Tas ir viss kopā. Tie ir tikai vārdi. Tie taču ir vārdi! Vārdos var nošķirt. Bet es neprotu tā nošķirt. Lai to izdarītu, man būtu jābūt reliģiozai. Bet es taču neesmu reliģioza! Reliģiozam cilvēkam, protams, ir patīkamāk dzīvot pasaulē – viss ir tā savstarpēji pakārtots, viss ir pasolīts, ja tu būsi labs, tad arī tev būs labi, pasaule nav haoss, bet kaut kas gudri iekārtots…

RL: Bet jums tā ir haoss?

Muratova: Nu, vispār – jā. Bet vai tev garšo kompots? – Nē. – Bet vai tu gribētu, lai garšo? – Nē, jo tad man nāktos to dzert. No stāvokļa, ka viņam tas kompots negaršo, nav izejas. Kam man šis Dievs, kas visu ir izdomājis tik neģēlīgi? Viņš vienkārši ir maita. Lūk, tev ir izvēles brīvība un tā tālāk. Kāda man izvēles brīvība, ja tu mani esi radījis un pēc tam aizsūti uz kādu koncentrācijas nometni? Kāpēc tev tas sagādā baudu? Tu vienkārši esi sadists. Man tas viss nepatīk. Kam man tāds Dievs?

Es gribētu ticēt. Jo, ja es ticētu, es droši vien domātu, ka Dievs ir labs. Bet tagad es domāju, ka, ja viņš būtu, es viņu uzskatītu par maitu. Neģēli. Es viņu nolādētu kā tāds sātans.

RL: Kira, kam jūs, jūsuprāt, vairāk līdzināties – kaķim vai…

Muratova: …sunim. Es arī dzimusi esmu Suņa gadā. It kā nieki, bet tomēr – patiešām… Suns ir ļoti uzticīgs, ļoti priecīgs. Tāds mērķtiecīgs. Vienkāršs, gudrs, uzticīgs dzīvnieks. Suns vēlas, grib būt labs. Viņam patīk būt labam, viņš pēc tā tiecas. Ja sunim tas neizdodas, viņš ir sarūgtināts. Viņam nav tā kā kaķim – tāda nevienāda, nesaprotama, viltīga daba… Divdabīga vai trīsdabīga. Negaidīta. Es par sevi domāju tā, labi domāju. (Smejas.)

RL: Sakiet, kāpēc jūsu filmās sievietes ir gudrākas par vīriešiem?

Muratova: Nē, kādēļ? Astēniskajā sindromā man patīk skolotājs. Un Likteņa maiņā – viņas vīrs, kurš pakārās. Lūk, viņš man ir ļoti tuvs. Viņš man ir absolūti saprotams. Viņš ir labs, viņš ir upuris, viņš ir ļoti labs. Lēnprātīgs. Es mīlu lēnprātību.

RL: Tad jums laikam patīk Veņička Jerofejevs, viņš bija ļoti lēnprātīgs.

Muratova: Nē, es nemīlu alkoholiķus. Es viņus vispār ciest nevaru! Vienkārši man ir pretīgi, un viss. Es nezinu, kādēļ… Nu, sākot jau ar to, ka man smaka ir pretīga. Tālāk es vispār negribu par to runāt.

Raksts no Janvāris, 2005 žurnāla