Šī dzīve bija bērnu svētki

Pie Broņislavas Martuževas pirmo reizi braucam 1994. gada ziemā. Pilna mašīna Dienas žurnālistu joņo cauri sniegiem uz Lubānas pusi pēc sensacionālas intervijas ar dzejnieci, kura desmit gadus publicējusi savus dzejoļus ar Evas Mārtužas vārdu. Laipnā atturībā saimniece sagaida mūs kā nenovēršamību. Neesam pirmie, kas par viņu interesējas, tomēr īstais apmeklētāju viesulis vēl tikai briest pamalē, lai turpmākajos gados pāraugtu popularitātes ciešā apskāvienā. Viesu skaits vairojas autonomi. Dažādi cilvēki savos Latvijas apceļojumos Dārziņu mājām kartē pievelk ķeksīti kā vienam no obligāti apskatāmiem objektiem. Jaunība, jaunība sārtā vīna trauks. Aizbrauksim pie šīs dziesmas autores! Pa vienam, grupā, ekskursijās. “Un apskata mūs kā izbāzeņus,” Broņislava nopūšas — šajā sarunā, ne tanī ziemā, kad abpusējā interese vēl dvesa svaigumu kā tikko atvērta kompota burciņa.

Salīdzināt iepriekšējā un šī gadsimta intervijās runājošo Broņislavu nav nozīmes, jo principā stāsts ir par vienu un to pašu, lai gan māksliniecei tīk improvizēt atmiņas. No Broņislavas būtiski būtu dzirdēt vienu reizi atbildi uz vienu jautājumu: kāpēc viņa dzīvē rīkojusies tā un ne citādi. Taču šādam strupumam ir jau par vēlu. Broņislava savu slavu ir pieņēmusi kā iespēju darīt tautai labu, bet nogurusi no ļaužu uzmanības, ja uz dziļdomīgo mājienu ”no uzbāzīgiem cilvēkiem es netieku vaļā” ienācēji tomēr nereaģē, viņa pret publicitāti vērš necaursitamo vairogu — vecums, slimības.

Žurnālisti deviņdesmito sākumā bija tik jauni, ka asinis krāsojās košas no ticības savai nozīmībai… Taisām augšā to jauno vēsturi! Katrs laiks piemeklē sev cilvēkus-lozungus. Manā toreizējā rakstā par Broņislavu Martuževu — patiesu cīnītāju par brīvu Latviju, līdzdalībnieci un aculiecinieci, ne tikai nacionālo partizāņu atbalstītāju, bet iedvesmotāju ar dzeju un dziesmām — nolūks deg spilgti kā bāka, novēršot uzmanību no paša kuģa, kas diži un vientuļi peld plašumos. Atceros, kā viņa mums zīmīgi skaita 1948. gadā uzrakstīto dzejoli: “Mēs nekritām, lai augšāmceltos, mēs nekritām, kad laiks būs klāt, lai, dižus vārdus bārstot velti, jūs varētu mūs daudzināt,” — ko mēs tieši patlaban darām — “tos posta sēkļus, šausmu selgas mēs izbridām bez jums, bez jums, mēs negribam jums, rātnie nelgas, būt slavas lielais mantojums.” Jauks dzejolis par visādiem sliktajiem jums.

Viņa joprojām ciemiņiem atbild ar dzejoļiem, viņai piemīt arī talants apvest ap stūri izvaicātājus, kā to darījusi ar visiem pratinātājiem. Broņa neļaujas sevi kā pankūku uzsviest uz citu vajadzību pannas. Runāt pretī, uzvarēt vārdu kaujās — šādu iespēju viņa izrauj no zobiem pat tam laikam, kurā vara stumdīja un grūstīja cilvēciņus kā figūras galda hokejā. Kāda tur izvēle! Un tomēr Broņislava par sava likteņa pagriezieniem saka — rakstura vaina, nekas cits.

Runājot par vientulību un vecumu, kurš kā “stīvs pūķis pēdās līzdams draud”, viņa gaužas, ka… “pietrūcis tā spoži trītā panta, ko tam caur rīkli nemirstībā šaut.” Vecums, stīvums… Bet nemirstība? Kādas ambīcijas! Žurnālisti taujā par kaujām un “beigu beigās laimīgo uzvaru,” par pagrīdi un bunkuriem, par attiecībām sieviešu lēģeros, par psihokorpusu — lai pa īstam atklājas iekārta — sīkāk par čeku. Sauc kā hokejā: kangarus, kangarus! Pirmajos neatkarības gados bija pa vārgam mēģinājumam sapulcināt vienā telpā dažādu ideju varoņus. Taču arī pagrīdniekam un cīnītājam galvenās ir viņa paša lietas, kādi nu tie vēstures un laika apstākļi ir, tādi ir. “Mīla dzeļ un mīla glāsta” — un nodevība, šķiršanās, nāve un naids. Nekad nesaskandinās Broņislava ar sarkano komisāru. Uz jautājumu par smago mūžu Broņislava atbildēja ar citātu: “Šī dzīve kājām gaisā vērstā tāpat bij dzīve, ne jau gals.” Atceros, kā es līdzjūtīgi pajautāju: ”Diezgan vientuļi dzīvojat?” Un viņa: ”Jā, paldies Dievam, vientuļi gan!”

Tad sekoja balvas, ziedi, mūža stipendija, Trīszvaigžņu ordenis. Broņislavai atzinība sagādājusi gandarījumu, arī praktisku palīdzību, tomēr dzīvē nav kā tirgū — te mans sadegušais mūžs, un te par to ordenis. Broņislava murgos cīnās ar pagātnes rēgiem un mostas šausmās, jo viņi šauj bez brīdināšanas. Taču “diena kā eņģeļa asara apsilda plakstiņus liegi” un Broņai no jauna dzīvot iepatīkas. “Savā ziņā jūs vienmēr esat bijusi brīva, paldies Dievam?” “Lai Dievs pamēģina manā vietā!” Kāds ir viņas mūža ieguvums? ”Dieva priekšā mana sirdsapziņa ir tīra.” Un ja nu Dievs ir?

Vita Pētersone

Rīgas Laiks: Vai lasītāji sagaidīs vēl kādu jūsu grāmatu?

Broņislava Martuževa: Dzejoļi vairs nenāk, tā ka jaunus dzejoļus grāmatā jums nav ko gaidīt, ritmiskā domāšana mani ir pametusi, varbūt tuvojas neizbēgamais. Kāpēc es vispār sāku rakstīt dzejoļus?! Ar tiem es gribēju izpirkt savu bezspēcību, ar dzejoļiem es varēju izpirkt vainu. Piemēram, esmu jau stāstījusi dzejoļa Stokholmas Miera uzsaukums vēsturi, kā mums visiem bija jāparaksta, un visi arī parakstīja, bet viena sieviete neparakstīja! Viņai bija drosme un viņa noturējās. Kur ir mana drosme? Es parakstīju to muļķīgo uzsaukumu.

RL: Un uzrakstījāt dzejoli, par kādu 1955. gadā varēja dabūt vēl vienu sroku…

Martuževa: Varēja gan… “Cik saskanīgi balsošana rit, kad apkārt žogs un stūros ložmetēji.”

RL: Jūs taču bijāt ļoti slima.

Martuževa: A kurš tur bija vesels! Maijai Silmalei bija tuberkuloze, tāpat kā man. Ar gribasspēku ārstējāmies un ar Sibīrijas spēcinošo gaisu. Man bija tā laime, ka nevajadzēja ēst, diloņslimniekam nav apetītes, viņš dzīvo no gaisa un izdilst, bet ēstgribas moku nav.

RL: Ieslodzītos tomēr ārstēja?

Martuževa: Izrādījās, ka esmu pagrīdē nodzīvojusi līdz antibiotiku ērai. Tieši cietuma slimnīcā jau es iepazinu penicilīnu un streptocīdu, un PASK [1. PASK — paraaminosalicilskābe (krievu val.).]. Ja cilvēks ir pietiekami bendēts, var atļauties humanitāti. Tuberkulozniekus ieskaitīja neārstējami slimos, tos nesūtīja uz akmens lauztuvēm, tā ka bacilis cīnījās manā pusē… Un ne tikai tuberkuloze vien nāca palīgos, arī Botkina vīruss, un strutojoši augoņi, un dīvaina kaite galvā… Man bija tuberkuloze atklātā formā vairāk nekā desmit gadus, tas taču nav joks… Kā Dievs gribējis, tā ir. Žēl, ka tuberkulozes dēļ nevarēju mācīties, vienmēr temperatūra, ārstu uzraudzība, un nevari jau tu, cilvēciņ, pie veseliem tāds līst iekšā, pat cietumā brīdināju, lai citi nedzer no tās pašas glāzes.

Izdzīvojos ieslodzījumā arī pa nervu nodaļu, pa tā saucamo psihušku. Es taču atbraucu mājās ar diagnozi šizofrēnija — un es par sevi baidos. Man jāizvairās no tādas sarunas kā šī, par pagātni… Viss atkārtosies, mana slimība. Tas nav izstāstāms… Tie rēgi, kas nāk virsū, tiklīdz veru acis ciet, taisos gulēt, tā gāžas virsū, nedrīkstu es pagātni cilāt, nedrīkstu, tas jau vēl nekas, ka mēs smieklīgas lietas pārrunājam, bet līdzko nāk notikumi, kā tas īstenībā bija… Cauri būs. Droši, ka esat lasījusi dzejoli par sodīšanu, kā sargu priekšnieks jau beigtajiem “lietišķi ar āmuru sit pierē, varbūt kāda nemirusi doma slēpjas kādā aizsvēpētā ierē” — sadragā pieres kaulu. Jūs dzejoli lasāt, bet man tas vispirms bija jāredz. Un nāk virsū. Divas trīs tādas reizes… Četras, un man ir ceļš uz Strenčiem, naktīs murgi klāt kā likts, tad gals klāt.

RL: Jūs atbrīvoja pirms soda izciešanas termiņa. Kā uzzinājāt, ka atbrīvos?

Martuževa: Primeta bija! 1954. gadā no ieslodzīto apģērba vēl nav noņemti numuri. Aizeju Jaungada rītā… Nu tur, izsēstos, un nav papīra, man kažoks mugurā, es norauju numuru un noslaukos, atnāku barakā un saku — ģevočki, primeta. [2. Meitenes, zīme! (krievu val.).] Nu, nu! — Tā un tā. O jā, tad mēs tiešām tiksim vaļā. Tikām ātri vien.

RL: Un tad jūs dzērāt no glāzes ar sakrustotiem Latvijas karogiem virsū?

Martuževa: Nē nē. To man deva Morozovs lietas nobeigumā, šis atvēra sienas skapi un izņēma glāzi — vēl no Latvijas laikiem, ar sakrustotiem sarkanbaltsarkaniem karogiem — un ielēja ūdeni, un es pacēlu glāzi. Apstaigāju visus četrus, arī Madaļu [3. Broņislavas Martuževas māsa Magdalēna.], bet viņa neatceroties, i mamma dzēra, i Cipris, i visi, un es beidzamo izdzēru līdz galam. Bet neko nesacīja. Parasti ir tā — tu esi ar seju pret sienu un muguru pret visiem pārējiem. Un tu nedrīksti neko, vienmēr apsardzībā. Mani Morozovs pa visiem gaiteņiem pats veda uz liftu, citreiz jau viņi bija gluži cilvēcīgi…

RL: Izmeklētājs saprata, ka jūs neesat vainīgi?

Martuževa: Kā tad nu nav vainīgi! Kas par blēņām, skaidrs, ka vainīgi no viņu viedokļa. Mēs cīnījāmies pret to varu.

RL: Vai jūs zināt, kurš bija jūsu uzrādītājs? Vai esat satikusi, piedevusi?

Martuževa: Es neesmu aizmirsusi… Jā, es zinu, kurš mani uzrādīja, kad slēpos piecus gadus bunkurītī zem grīdas māsas istabā. Piedot jau jāpiedod, bet pār slieksni savā mājā nelaistu. Tas bija pa spēkam tikai Jēzum, viņš spēja tik tiešām piedot, bet vai viņš otrreiz aicinātu Jūdu savā pulkā? Dieva dēls, bet mēs tikai cilvēki.Kad 1951. gada 14. februārī mūs paņēma ciet, man brauca pakaļ trīs mašīnas pilnas ar zaldātiem, ceturtā bija Sarkanais Krusts. Brālim Ciprianam caur kažoka piedurknēm izbāza mietu, bet mežabrāli saslēdza ķēdēs, rokas uz muguras. Kad nokļuvu čekā, tad tur nu… Viņi kliedz: “Ņe vri, cuka [4. Nemelo, cūka (jaukta latviešu un krievu val.).]", bet oficiālajā protokolā rakstīts: “Jūsu vārdi nesaskan ar patiesību.” Viss briesmīgi, viss. Mēs dabūjām pamatīgi.

Sāku rakstīt tikai tanī bedrē, pagrīdē, kad sāka šaut mūsu jauniešus. No šaušanas izbēga mežabrāļi… un viens puika bija sašauts, četrpadsmit gados iegāja karā, un astoņpadsmit gados… ak puisis kā ozols, ak dziedāja, ak skaists. Es sāku rakstīt dzejoļus, lai ir ko nolasīt pie kritušā kapa — “gaisma dzisa, vienaudzīt, nu tu mājās, dusi, dusi, sirds kā dūja mirstot krīt, lidojumu zaudējusi.” Pirmos tādus atvadu dzejoļus uzrakstīju, kad man vēl nebija divdesmit — “guli ceļu krustā sists, mātes lolojums… zeme, māt un debesis, dodiet spēku mums.” Kad nebija nekādas citas izejas, tad. Nezināju, kas ir labs un kas ir slikts dzejolis. Tagad nojaušu, sāku saprast. Tanī laikā ne. Es vienmēr kritiski esmu skatījusies uz saviem pantiem, un nekā jēdzīga tur neesmu manījusi, bet kad nevar vairs citādi, nevar, tad patiešām traks var palikt… kad neviens par to nerunā, kad visi saka pavisam ko citu, tad jā.

RL: Vismaz Rēzeknes Skolotāju institūta laiks bija gaišs?

Martuževa: Kas tas par gaišu… Klikatiņās basām kājām pa Rēzeknes noledojušajiem trotuāriem, tur jau viss sākās, slimības. Bija gaišs, jā, mācījos, cik spēju, visvairāk patika dziedāšana pie Rozīša… Oi, neciešams kā visi ģēniji, bet koris viņam skanēja, kā skanēja. “Ne ar karoti, bet ērkšķiem tikām baroti.”

RL: Vai nevēlējāties kļūt par īstu dziedātāju?

Martuževa: Fui. Kāpēc man jākļūst par dziedātāju, ja es varu dziedāt tāpat. Brāļiem, tiem skolas vajadzēja, bet vecākiem divus laist prom no mājas nebija pa spēkam, un Pēteris netika uz mūzikas skolu.

RL: Jūs sākāt iet pamatskolā tikai divpadsmit gadu vecumā. Kāpēc bērni no nabadzīgas jaunsaimnieku ģimenes, kuri naudas trūkuma dēļ pat skolā netika, karā tomēr sitas par šādu savu valsti līdz nāvei? Varbūt, ja citādi…

Martuževa: Citādi?! Citādi nevarēja!

RL: Jums ir skaisti dzejoļi par pirmo mīlestību. “Trīc stīgās vientiesīga melodija…“

Martuževa: “…tu atpazīsti pašu dārgāko, tā tava pirmā mīlestība bija.” Kaut ko jūs zināt ar’.

RL: Drīkst, es nolasīšu no grāmatas, un jūs pastāstiet, kam tas veltīts… “Es tev un tu man biji nolemts. Mums būt bij par tuvāku tuviem. Nepaguvām.” Vai jaunības mīlestība jums bija tik nopietna, ka pēc tam nenodibinājāt ģimeni?

Martuževa: Pēc tam pēc tam… Dzīve pēc tam ir tik gara, gara, neomulīga, vienmuļīga… Lasiet dzejoļus, tur viss pateikts. Jā, bija tādi zēni… labi pazīstami gan man, gan māsai. Magdalēnas puisis krita pie Džūkstes. Mans pazuda bez vēsts. Kā leģionārs vēl sūtīja sveicienus. Arī abi mani brāļi aizgāja. Mūsu jaunākais brālītis tikko skolu beidzis. Nav zināms, kur krita, pazuda. Tikai viens brālis Ciprians palika dzīvs.

RL: Jūsu dziesma Kamdēļ skumjas tavās acīs… ir veltījums Jānim Klucim. Vai tas ir jūsu Jānis?

Martuževa: Jānis aizgāja leģionā 19 gadu vecs 1943. gadā, un 1945. gadā krita. Jā, mums nebija laika. To, kas ir nopietni un kas būtu, to redz ar laiku, ar dzīvi. Bet viņš taču aizgāja karā. Teicu — krievi atgriezīsies. Viņš: “Tikai pār manu līķi,” — un viņš turēja solījumu. Nezinu, kur krita, cīnījās līdz pēdējam. Man pēc tam… lēģeri un nometnes, smieklīgi runāt par mīlestību?

RL: Jūs trīs savus dzejoļus, tautā populārās dziesmas Jaunība, jaunība, Dziedi man, meitene, skaistāko dziesmu, un arī Pacel glāzi priekā, dota mums šī nakts… esat likusi grāmatā Ceļu krusti zem kopēja virsraksta Padziediens.

Martuževa: Nekādas lielas vērtības jau tiem pantiem nav.

RL: Bet tos dzied jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Es Jaunību pirmo reizi dzirdēju un dziedāju līdzi Ļaudonā vidusskolas laikos, 60. gadu sākumā.

Martuževa: Varbūt, ka tad jūs īsto meldiņu zināt? Tā dziesma radās Lubānā, varbūt vēl līdz Ļaudonai aizgāja pareiza. Es te ar jaunajām strāvām cīnos kā ar blaktīm, pat tautasdziesmas pārveido. Saku, tās tak vairs tagadējos laikos nedrīkst grozīt! Tautas dziesmas. Tur ir vērtība. “Skaista ļaužu aprunāta...” (Dzied). Mamma dziedāja pavisam citādi. (Nodzied klusiņām.) Pavisam cita dziesma, nav nekādas bravūras. Nevaru padziedāt, elpas nav.

RL: Jaunību kādu laiku Rozenštrauhs pieteica kā savu dziesmu?

Martuževa: Saprotama lieta, kā savu. Pēc tam gan viņš izvairījās vairs to pieminēt. Bet nebija jau šī viena tāda. Es tak aizmirsu par to gulbenieti, kurš par Vaidavu atbrauca lamāties un saka man — sūdzēsim viņu tiesā, es par savu, viņš par savu. Laikam vēl Legzdiņš no ārzemēm bija trešais, kuram viņš dziedāja kā savu Augu nakti pogo lakstīgala, pag, kādi četri bijām, kurš tad vēl? Balss Rozenštrauham skaista, un dziedāt dziedāja viņš jauki, nebūtu tik to manu meldiņu izcūkājis. Jaunība… dziesma bija sadziedāta, jo to iznēsāja mežabrāļi — un zini, kā no mutes mutē iet. Mežabrāļi pārnēsāja no šejienes līdz Rīgai. Piedziedājums nav “Jaunība, jaunība,” bet “Dzīve sauc, dzīve sauc!” Tā nav mana dziesma, tā nav tā dziesma. Es negribu savu sabojātu klausīties. Madonā slimnīcā viena dzelzaviete sacīja — ārprāts, var jau cilvēks būt lielīgs, bet nu tik stulbi lielīgs... Mums taču to dziesmu Jaunība, jaunība Pauliņš pēc notīm mācīja. Pēc notīm mācīta nevar būt mana dziesma…

RL: Pie sienas fotogrāfijā ir jūsu vecāki? Tomēr līdzību ar jums vismaz es nesaskatu.

Martuževa: Madaļa tēvā. Bet deguns mātes. Vecāki, mūsu vecāki… Viņiem viss bija kopā. Naudu lika vienā maciņā. Tēvs bija tāds vīrs — tikai otram, pats sev neko, citiem par taisnību cīnījās. Bērzpils pagasta valdi atlaida par valsts likuma novilcināšanu, tēvs arī bija valdes loceklis. Ja gribēja aizstāvi, tad tam jāmaksā trīssimt latu honorārs, vecākiem tādas naudas nebija, viņi nolēma, ka vienu nedēļu labāk nosēdēs cietumā, un tētis aizgāja kājām uz Alūksni. No Lubānas gāja uz Alūksni uz cietumu. Pārnāca un stāstīja par piedzīvoto, un es kā acu priekšā redzu. Čekā nonākusi jau sastapos ar visām cietuma lietām — actiņu un lodziņu — kā ar paziņām…

Mamma skolā nebija gājusi, bet iemācījās lasīt un rakstīt kara laikā, jo tēvs bija karā. Visu atlasu, kuru mums nevienam nebija pacietības caurskatīt, viņa izšķirstīja, viņa izlasīja un pārzināja ģeogrāfiju labāk nekā mēs. Un brāļi, tādi talanti, tādas balsis… Vajag dzīvot kā mēs — meža vidū, kur ne ar vienu nesatiekas, tad pats prāto un dari, pat vijoli brālis sev uztaisīja.

RL: Jūs ticat Dievam, tomēr…

Martuževa: Ticības lietas nav apspriežamas, par to nerunāsim.

RL: …tomēr jūs jautājat, “kas liktens ir, vai dzird viņš, ko tu runā, ko naktīs piesauc klusi”?

Martuževa: Liktens, liktens… Tas dzejolis jālasa tālāk — ”karš pagalmā stāv putekļains pie vindas un izdzer aku sausu.” Tāds liktens. Un kam tas vieglais liktens. Vai mammai, vai tētim? Es ierados kā septītais bērns, bet priekšā bija vairs tikai trīs, jo māsiņas Verīte, Marīte un Bronīte iepriekšējā gadā bija mirušas difterijas epidēmijā. Mamma raudāja līdz savai pēdējai stundiņai… It īpaši par Verīti, mamma stāstīja, ka vakaros viņa vērpusi, a Verīte dancojusi, — no lampas krīt ēna, un viņa dancojusi ar ēnu. Arī jaunākais brālītis, mammas devītais bērns, nomira, ne gadiņu nesasniedzis, mūža septītajā mēnesī, mamma ieguldīja viņu iztukšotā drēbju lādē, kristībām domātās baltās drēbītēs, un mēs, citi bērni, iekāpām lādē, noāvām skaistās pirktās zeķītes, kādu mums nebija, pasildījām rokās viņa aukstās kājiņas, tad atkal apāvām… Tēvs drīz saslima ar diloni un nomira, nākamais aizgāja vecākais brālis Pēteris, lielais dziedātājs, īsts Dieva cīrulis, mira ar meningītu. Tad brāļi karā. Heinrihs neatgriezās. No mūsu lielās ģimenes vairs divas esam palikušas, “sausais celms mēs bībeliskais, mās, Jāņu sārtā izkūpēt vien derīgs.”

RL: Neviens, arī Ciprians neapprecējās?

Martuževa: Cipris negribēja, lai viņa bērniem būtu tas pats jāpiedzīvo, kas pašam. Tā bija viņa pārliecība. Dzejolis Balss no kapa ir par brāli: “Šai dzimtā nav, ko kājām spārdīt, ar suņiem vajāt, vaigā spļaut. Un neatsauksies manā vārdā neviens, ko raidīt citus kaut…” Tā viņš domāja. Un viņam ir pilnīga taisnība. Neko nevar darīt.

RL: 40. gadā jums bija sešpadsmit, gandrīz vēl bērns. Tik agri jums bija jāpieņem nākotnei svarīgi lēmumi, jāizšķiras, kurā pusē.

Martuževa: Mēs visi tādi bijām. Man, kā dzejolī rakstīts, “šī dzīve bija bērnu svētki, starp bērniem mani pieminiet!”

RL: Nacionālajā bibliotēkā, arī tepat jūsu Lubānas bibliotēkā pie Evas Mārtužas grāmatām stāv Balta puķe ezerā un Rakstītāja. Vai nav dīvaini, ka klāt nav norādes vai papildus informācijas, ka tā ir jūsu dzeja? Vai ir vērts mācīt skolā dzejnieku biogrāfijas? Neviens toreiz nejuta atšķirību starp jūsu dzejas saturu un pseidoautores personību.

Martuževa: Kā — nejuta atšķirību starp manu dzeju un viņas pantiem!? Par manējiem viņu uzņēma Rakstnieku savienībā!

Kā bija gadījies Mildai Grīnfeldei? Neatceros vairs, tieši par kuru manu dzejoli viņa stāstīja, viņa zināja tos no galvas. Brauc viņa uz Plieņciemu, vasarās tur dzīvoja, un gadās kopā ar vienu lauku sievu, — oi, jūs dzejniece, es arī šo to esmu lasījusi. Sāk skaitīt, šī prasa — Eva, tā dzejniece, cik viņai gadu? Vajag būt ap sešdesmit, vajag būt bijušai lēģerī. Neskolota lauku sieva! Cilvēks no malas redz to, ko Rīgā neredz lielie gudrinieki.

RL: Māras Zālītes sarunu ar jums abām Karogā 1990. gadā izlasīja vai visa Latvija, bet tagad vairs maz kuru šis skandāls interesē, katra rakstāt ar savu vārdu. Eva savā dienasgrāmatā apraksta cilvēku attieksmes maiņu pret sevi pēc tam, kad ar jūsu dzeju guva atzinību. Pat kā pret sievieti pret viņu sāk izturēties savādāk. Kā jutāties jūs, nezināmā autore, gadiem ritot aizmirstībā?

Martuževa: Rožkalne [5. Literatūrzinātniece un izdevēja Anita Rožkalne] man briesmīgi uzklupa — Eva Mārtuža esot gribējusi šķīstīties, vai Broņislavai Martuževai neesot nekādas vajadzības šķīstīties. No kāda vella man šķīstīties? Tā saucamā Evas dienasgrāmata ir izgudrota no sākuma līdz beigām. Man tās lietas nepatīk, un es par tām klusēju. Izlasiet Ceļu krustos dzejoli Teiksma, veltīts Evai. “Paceļas dārgumu skrīne, top atradējs bagāts un slavens…”

RL: Jūs stāstījāt, ka draugi tomēr visu mūžu nebūtu klusējuši, un kaut kad patiesība vienalga nāktu gaismā.

Martuževa: Toreiz bija cita situācija — vajadzēja dabūt presē kaut pa vārdiņam, kaut pa lāsītēm. Viss bija noštopēts, neviens neko nedrīkstēja, nespēja, nebija labais tonis runāt par tādām lietām, par kādām es esmu sliecīga teikt. Vai tur mans vārds ir vai nav, man bija bezgala nesvarīgi. Man bija jāpārliecinās, vai esmu dzejniece vai grafomāne, vai man ir talants vai nav. Mani taču neviens nepublicēja! Cik ilgi var klusēt? Mans brālis Ciprians gan mēdza teikt — nesteidzies nekur, ne uz cietumu, ne uz kāzām — un būtu viņš dzīvs bijis, varbūt tā publicēšanās afēra arī nebūtu sākusies… Izrādījās jau, ka man vajadzēja pagaidīt tikai astoņus gadus, un tad pati būtu tikusi pie teikšanas. Pēkšņi viss apsviedās otrādi kā uz burvja mājienu, pat es biju pārsteigta, ka tik strauji viss apgriezās. Vienīgais, ko tomēr vajadzēja darīt citādi — manus dzejoļus vajadzēja publicēt ar pseidonīmu, nevis uz visām lapiņām rakstīt Eva Mārtuža. Lai uzreiz ir divas plūsmas. Mums par to bija runa, ka mani iet zem “MārtužEva”. Viņa to nelietoja, viņai vajadzēja savu vārdu. Varēja parakstīt “Anna Lazda”— manu jaunībā pieņemto vārdu. Bet smagi viņai gāja ar tiem maniem pantiem, tas bija grūts darbs mums abām divām, un kā tik viņu nemācīja rakstīt!

Kā viņu sauca, no Latgales nāca, pati dzejniece, un manu Rakstītāju nelaida cauri. Sievišķis. Losberga? Toreiz dzejoļus pasniedza Eva, viņa saka Evai — ko jūs tādas novecojušas ieskaņas… Kad pacēlās tas skandāls, es viņas vietā būtu aiznesusi rakstnieces karti un nolikusi uz galda. Cauri un miers. Māra Zālīte jau Karogā to mūsu lietu pavērsa ļoti labi.

RL: Arī padomju laikā Latvijā bija labi, viduvēji, slikti dzejnieki. Ja jūs būtu gājusi reizē…

Martuževa: Reizē nevarēja iet. Redz, bet es nevarēju būt starp viņiem, paldies Dievam. Ne starp viduvējiem, ne starp šādiem, ne starp tādiem, jo man nav tādas dotības. Arī pirmo manu grāmatiņu, Ceļu krustus, Imants Auziņš ilgi neparakstīja.

RL: Aizķērās jau neatkarības laikā?

Martuževa: Pagrīde… tur tas āķis. Neatceros vairs visus dzejoļus par partizāniem, bet Auziņš arī bija rakstījis savu dzejoli par to, kā baltie partizāni esot sarkano partorgu apkaluši ar pakaviem. Viņš prasa — kas tā tāda pagrīde, pierādiet, ka tāda bija. Laimīgā kārtā man bija paglabājies pagrīdes žurnāls, kuru mēs paši izdevām 1950. gadā, bija vairāki numuri, vienu, neatceros, jūnija vai jūlija mēneša, iedevu Laimai [6. Dzejniece un redaktore Laima Līvena], viņa atdeva Auziņam — un, kā par brīnumu, viņš tūlīt parakstīja drukāšanai. Tā ir cita dzejoļu formācija, citiem tādu dzejoļu nav. Disidenti ir bijuši šādi un bijuši tādi, bet viņi dzīvojuši tādos pašos apstākļos. Es dzīvoju citos apstākļos un citos apstākļos rakstīju, un arī savās mājās es biju citos apstākļos. Es nesatikos ne ar vienu, ne ar vienu nesagājos. Viņam vajadzēja pierādījumu, viņš tos saņēma. Un tas žurnāls ir pazudis! Kā no izdevniecības Liesma var pazust? Vienkārši kāds ir pievācis. Ar roku rakstīts žurnāls Dzimtene! Mēs bijām grupa, un vairāki rakstīja, pa visiem kopā tapa. Man ir dzejolis Vilim Tomam — “tu patiesību savam laikam radi, nav jānoskumst, ka nievās cits un pels, tās zīmi nesīs tāli, tāli gadi...”Vilis Tomsbija vadītājs, organizēja to lietu. Viņš staigāja pa visu mīļo Latviju un savāca no tiem, kas rakstīja šo un to, teiksim, par noteiktu faktu, un žurnāls iznāca veselu gadu. Uz vāka bija kokgrebums, Māte Latvija ar karogu rokā — un izsūtīja šos žurnālus pa pastu ierakstītās bandrolēs tikai pašiem uzticamākajiem cilvēkiem, bet vēlāk čekā izrādījās, ka visi bija nodevuši, kur vajag… Visi! Tikai mācītājs Treijs ne. Man liekas, ka žurnālā, kas tika aizsūtīts Imantam Auziņam, bija par latviešiem Korejas karā.

Kur tad latviešu nav! Es braucu mājās no lēģera, visa seja man bija uztūkusi, acis aizpampušas, vairs neredzēju nekā. Un ieriktējos vagonā pie tambura ārējā gala, man blakām atsēdās viens latvietis, padomju karavīrs un sacīja — sēdiet droši, te neviena krieviete iekšā netiks. Viņš sēdēja man pie kājām, un tā mēs atbraucām no Maskavas līdz Rīgai. Un no kurienes viņš bija?! No Indijas! Sarkanā Armijā mobilizēts un Indijā pie darbiem pielikts, cēlis kaut kādu gresu hesu. Žēl, ka nekā vairs neatceros no tā, ko runājām. Jā… kā tiem nabaga latviešiem ir bijis, tur neko nevar darīt, ja Dieviņš nedod vairāk.

RL: Tās klades, kuras čekisti atņēma, nevarēja restaurēt?

Martuževa: Es nekā neatcerējos. Tas ir pazudis. Tām piesprieda nāves sodu.

RL: Esmu dzirdējusi, ka Lūgšana Aglonas Dievmātei kļuvusi par neoficiālu Latgales himnu, taču dažas rindas dzied savādāk, nekā rakstīts jūsu grāmatā.

Martuževa: Dziesmā ir vairāk pantu, es vienu izbrāķēju, izsviedu no dzejoļa laukā, dziesmā ir. Dzejolim ir pašam sava dzīve, viņš vairs nav mans, pavisam kas cits. Ne jau visiem tāda laime, ne jau visi izdodas. Bet šitas ir…”Piedod, Vissvētākā, piedod! Norieta tuvumu ģiedot, atnesu sirdi tev ziedot.” Un tas arī ir mūžīgs — par Elzu Stērsti. Es dzejoļus rakstu par to, kas ir noticis, es tiešām viņai cietuma kamerā Ave mācīju… “Pēc zelta Venēcijas savas, pēc parīziskās grācijas, šeit ieslodzīta, naktīs Ave no manis viņa mācījās. Kad augu dienu pratinātām, rīts drudzī… rīts...” Visu esmu aizmirsusi, nevar atcerēties.

RL: Elzu Stērsti, jāatzīstas, vairāk zinu kā Edvarta Virzas sievu.

Martuževa: Palasiet Dzintara ceļu, tur ir, ir. Viņa gan rakstīja arī par Maija svētkiem, to neesmu lasījusi.

RL: Nodevas?

Martuževa: Nē, viņai vienkārši bija vēlēšanās būt dzejniecei, viņa nevarēja paciest… ja nezina, ka viņa ir dzejniece.

RL: Vai jums pēc atbrīvošanas nebija vēlēšanās palikt Rīgā un piedalīties literārajā procesā?

Martuževa: Fui.

RL: Nebija tādas iespējas?

Martuževa: Iespējas bija. Tulkot. Aiznesa Maija Silmale manus sonetus Bruno Saulītim, un viņš — ne nieka tur nav. Bruno Saulītis saka — viņai jāstrādā atsevišķi, ieslēgsim uz 48 stundām vienu pašu telpā, lai strādā viena, varbūt viņai kāds ir piepalīdzējis. Un, kad viņš bija izteicies, ka jālabo, ka man ir nepareizi — lai iet visi pie velna. Miers. Nu, pēc kā tas izskatās, cilvēk mīļais, ja tu esi uzrakstījis tādu dzejoli kā šitais — “piesalst auts pie sviedros slapjās kājas...” Vēl tagad Anda Kubuliņa nenoticēja. Pamēģini kādam iestāstīt. Tā bija cita domāšana. Man tik daudz ir dauzīts, esmu tik daudz dzirdējusi šitās kritikas, ka neko negribu vairs dzirdēt. Nebūtu Sašas Drozdova [7. Rakstnieku savienības Kurzemes nodaļas biedrs], līdz šai baltai dienai Eva būtu Eva! Tāpat viss būtu palicis. Nerunāsim labāk par to, lai katrs cilvēks nodzīvo savu dzīvi kā grib, ir garlaicīgi un apnicīgi par to runāt. Kā ir, tā ir. Tagad dzejoļi vairs nenāk, jābūt ik brīdi sagatavotai aiziešanai, paldies Dievam, mums ir garīdznieks, kas mūs ar Magdalēnu patur prātā, un garīgā ziņā neesam pamestas.

RL: Tomēr arī padomju laikā latviešu dzejnieki mēģināja…

Martuževa: Padomju laika literatūrā nav ko lasīt. Cik tagad lasu par Ojāru Vācieti, tad viņš ir bijis baigais disidents. Viņš arī bijis. Taisni nedzejoļos, vēstulēs. Bet sākumā viņa dzejā jūtams, ka cilvēkam ir liela vēlēšanās izsisties uz augšu. Es nekad neesmu atzinusi to vēlēšanos. Ja visi mūsu latvieši būtu bijuši tādi, kas neviens neko nekad… neviens neklanās tam monstram, un neviens tā labā neko nesaka un neizplata tālāk tās viņa idejas, vienkārši muļķīgas, bet tanī laikā valdošās… tad nebūtu dzejnieku. Ja nebūtu to, ar kuriem varēja palepoties — lūk, jauna dzejnieku paaudze, kura domā tā, kā domājam mēs — kas tad no tās padomju Latvijas būtu?

RL: Nevaru noliegt, ka tais laikos ar sajūsmu lasīju dzeju…

Martuževa: Man ir otrādi. Es nekad no tās dzejas neko neesmu sapratusi. Kad piemēram, iznāca Tālu ceļu vējš, mana draudzene atnesa uz sanatoriju — “tas ir kaut kas!” Es izlasīju… Nu un tad?! Kas tur brīnišķīgs? Jo es to trauksmi, kas rauj uz augšu, to es absolūti nesajutu, es biju pie zemes piespiesta. Pagāja laiks, un viņš pārauga, jā, tas gan, ar laiku pārauga… Sadarboties jau nesadarbojās neviens, arī Vācietis ne, bet tikai sacīja, — jūs esat redīsi, iekšā balti. Ja reiz visam, tad visam tā partijas piederība… Vācietim jau savā ziņā taisnība, bija, kas strādāja, bet nebija viss sarkans. Viņš rakstīja ar domu — uzlabot, bet skatoties no tā punkta, kas man jau sen bija pagājis. Iespējams, ka viņš nemaz nezināja par to, par ko vajadzēja zināt. Jevtušenko zināja un uzrakstīja par Beriju. Aizbrauca uz ārzemēm un ļoti vaļsirdīgi izrunājās, pēc tam bija liels tracis. Jevtušenko pazina padomju varu. Bet mūsu mīļais Ojārs Vācietis aizbrauca uz Aldanu, pag, kas tā bija par republiku, nē, tas bija apgabals…

RL: Nav svarīgi.

Martuževa: Kā nav svarīgi! Tā tak pēdējā cūcība, ka es vairs neatceros autonomo apgabalu vai republiku. Netālu no Magadānas. Mana draudzene Smaidiņa atcerēsies, viņa tur bijusi. Latviešu lēģernieki būvēja, cēla iesākumus tām dimanta raktuvēm, ierīkoja dzīvesvietu un naktīs, maisos ielīduši, sēja galus ciet un slēpās no blaktīm, kuras krita virsū kā melna nakts no griestiem un sienām. Aktrise Renāte Zvirbule tur prātu zaudēja, traka palika, bet viņš izbraukāja un pārbraukāja, un dzejnieks, un ne jutis, ne manījis, cik daudz viņa paša tautas brāļu tur cietuši.

Es taču lasīju avīzē. Lasīju, ko viņš tur raksta. Vai tiešām dzejnieks neredzēja… Bet ja jūs rakstīsit par šito tēmu, tad es vairāk ne vārda nerunāju, kāpēc man tas vajadzīgs? Man gar viņu nav nekādas darīšanas. Viņš man nav palīdzējis dzīvot.

RL: Un kāds cits dzejnieks palīdzēja?

Martuževa: Arī tas pats vēlākais Vācietis. Viņš sāka par Daugavu, un tad nāca īsti. Tas pats Saulītis Gadskārtu grāmatā, viņa pēdējās dzejas bija labas. Viņi bija paspējuši izaugt, atsvabināties, sasnieguši to, ko vajadzēja sasniegt, par ko vajadzēja izkalpoties, un jau varēja runāt brīvi. Nu varēja runāt brīvi, bet… Tāpat bija vajadzīgi redīsi un tarakāni.

Redakcija pateicas Tautas partijai par atbalstu raksta sagatavošanai