Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viņi ir cilvēki, kas 1991. gada 18. augustā noticēja Krievijas mazpilsētas Minusinskas bijušā miliča paustajai vēstij, ar kuru trīsdesmitgadīgais Sergejs Torops sevi pasludināja par jauno Kristu. Viņi ir cilvēki, kas Skolotāju Visarionu pieņēmuši par sirds un prāta padomdevēju, kam kalpot sabraukuši no visām bijušās PSRS malu malām, kā arī no Bulgārijas, Vācijas, Kubas… Viņi ir cilvēki ar citu laika skaitīšanu. Gadus viņi rēķina pēc Skolotāja dzimšanas, un pēc šī kalendāra tagad rit 40. gads. Viņi nepārgriež pulksteni uz vasaras laiku, tādēļ lielā Sibīrijas daļā ir duāls pulksteņlaiks — valsts un ticības. Viņi neēd gaļu, olas, zivis — neko ubijennoe[1. Nogalētu (krievu val.).], nelieto alkoholu, nesmēķē. Viņi dzīvo vienotajās ģimenēs un par vienu no mērķiem nosprauduši pilnīgu atteikšanos no naudas lietošanas. “Lai uzvarētu egoismu sevī, ir jāmaina cilvēka šūnas,” — uzskata radikālākie. “Nav nekādu likumu, dogmu, norādījumu, ir tikai Skolotāja ieteikumi (podskazki)” — sistēmu skaidro pārējie. Visi viņi ir pulcējušies ap Skolotāju, kas sevis un savu sekotāju pārtapšanas vārdā veido jaunās pasaules šūpuli — savu ticības pilsētu Sibīrijas taigā. Viņi apzināti ir pametuši līdzšinējo dzīvi, mainījuši to līdz nepazīšanai. Viņu jaunās dzīves šūpulim izraudzīta vieta zem viena no lielākajiem ozona caurumiem atmosfērā un virs smago metālu iegulām.
Viņus mēdz saukt par sektu, mafiju, krāpniekiem. Viņus dievina, apbrīno, slavē. Viņu darbībā saskata gan ASV speciālo izlūkdienestu ieguldījumus netradicionālo sektu atbalstam, gan veiklu reģionālās politikas gājienu pamirušo lauku sādžu atdzīvināšanai. Par viņiem satraucas Krievijas varas iestādes un viņus arvien biežāk brauc iepazīt svētceļnieki, ekskursanti, ziņkārīgie no visas pasaules.
Viņi dzīvo naturālās saimniecības iekārtā un regulāri atjauno savas apjomīgās mājas lapas internetā. Viņi izvietojušies līdz pat 300 kilometru rādiusā ap savas ticības centru un viņu skaits tuvojas 4500 cilvēkiem pēc oficiālās Krievijas valsts iestāžu statistikas.
Viņi nāk no visurienes, bet pārsteidzoši daudz arī no Latvijas. Neoficiālā statistika liecina, ka izceļotāji no Latvijas viņu rindās ieņem trešo vietu aiz Krievijas un Ukrainas. Latvijā oficiāli reģistrēti 25 Visariona sekotāji, bet arvien jaunas un jaunas ģimenes pamet Latviju, lai sekotu Skolotājam. Nevienā valsts iestādē nav iespējams noskaidrot patieso izceļotāju skaitu, kas šajos nu jau septiņos gados devušies uz Sibīriju. Ir pārsteidzoši daudz cilvēku, kas Sibīrijas sādžās, taigā, Visariona mītnes tuvumā pazīst latviešu valodu. Optimistiskākās prognozes minimālisma virzienā liek domāt, ka tie ir 200 līdz 300 cilvēki no Latvijas — gan krievi, gan latvieši, kas garīgās dzīves piepildījumu meklē četrarpus tūkstošu kilometru tālā svešatnē — vietā, kas pasaulei zināma kā Saules pilsēta.
Viņi — Visariona Pēdējās derības draudzes locekļi, brāļi un māsas neizdibināmos meklējumu ceļos.
Saules apsēstie— kā esam nodēvējuši šos cilvēkus topošās dokumentālās filmas nosaukumā. Mēs — Vides filmu studijas radošā grupa — režisors Andis Mizišs, operatori Agris Birzulis un Māris Maskalāns, scenārija autore un producente Elvita Ruka-Birzule.
Neuzfilmētās epizodes jeb ceļā uz Rītausmas templi
Mūsu ierašanās ticības zonā ir stingri saskaņota. Tikko zaudējuši 5 stundas nakts miega, agrā rītā ielidojam Hakasijas autonomās republikas galvaspilsētā Abakanā. Mūs sagaida Saules pilsētas sūtnis Anatolijs ar neticami izjukušu, bet apbrīnojami dzīvotspējīgu auto — vaziku. Viņiem pilnībā uzticam savus likteņus. Atkarība no pavadoņa ir lieta, ar ko jāsamierinās, ja vēlies nokļūt šajā sādžu, bezceļu un mežonīgās dabas savijumā. Apmēram pusceļā no 300 kilometrus garā ceļa atrodas rajona centrs Kuragina. Aiz šīs sādžas beidzas padomju vara (vietējo lietots termins) un sākas Zona. Ticības zona, kuras likumus regulē Skolotājs, viņa ieteikumi un padomi, kā arī dīvaini saliedēts, bet īsti neatšifrējams administratīvais mehānisms. Zonas likumi netieši, bet visaptveroši regulē visu — reliģiju, sadzīvi, ekonomiku, privāto dzīvi un pulcē neticami raibu sabiedrību.
Epizode Nr. 1
Vaziks tiek remontēts, mūs ieved Kuraginas meža izstrādes saimniecības — ļespromhoz bijušajās kopmītnēs, kas nu kalpo par visarioniešu perevaločnij punkt (kaut kas vidējs starp kopmītnēm un informācijas biroju). Te Visariona svētbilžu lokā, pie kopīga boršča šķīvja un hipijiskā nesasprindzinātībā brāļi un māsas tiekas savos pasaules ceļos. Neviens nekur nesteidzas, bet pavecas aktīvistes ar zvanīšanu “uz augšu” kārto praktiskās lietas, attiecībā uz mums sataisot vien lielāku haosu.
Uz tahtas istabā, kurā mūs ielaiž pasērst, laiski zviln slaika blondīne vidējos gados. Viņa tur rokās palielu baltu akmeni, ar kuru sarunājas. Akmenim ir vārds sieviešu dzimtē. Tas stāstot neticami aizraujošus stāstus. Ar viņu runājoties, kļūst ļoti labi. Viņam patīk, ka to glāsta, stāsta runīgā un nemitīgi smaidošā Oļa, kas izrādās Visariona personiskais angļu tulks. Kamēr Skolotājs nav jāpavada ārzemju braucienos pa ASV, Vāciju, Izraēlu un citām zemēm, tikmēr Oļai ir laiks parunāties krieviski. Gan ar cilvēkiem, gan akmeņiem. Sarunā viņa uzreiz pārtver brāli Igoru, kas tikko atgriezies no sludināšanas brauciena Krasnojarskas cietumā un nu gremdējas atmiņās par klīniskās nāves laikā pārdzīvoto. Abiem ir kopīga pagātne Pēterburgas bohēmiskajās aprindās un kopīga jaunas dzīves aizrautība tagad.
Epizode Nr. 2
Pēc pārnakšņošanas Petropavlovkas skolas vienīgajā klasē, četros no rīta gaidām uzticamo vaziku. Petropavlovka ir pēdējais palielais ciems, visarioniešu Lejas galvaspilsēta, ko no Kalna šķir gandrīz 50 kilometri. Ir svētdienas rīts, ticīgie pošas uz liturģiju. Šeit tas nozīmē ceļu pat vairāku dienu garumā. Mūsu vaziks jau iepriekšējā dienā ir pildījies ar dažādiem ļaudīm. Pirmie pievienojas jauni vecāki ar zīdaini, viņi mēro ceļu atpakaļ uz Kalnu. Bērns esot piedzimis tur, tagad atrādīts ārstam, jāved atpakaļ. Tētis pārņem vazika stūri, māte ar zīdaini neizdveš ne skaņas.
Pēc vairāku stundu braukšanas, stumšanas, kratīšanās esam “hutorā”. Tas ir vagoniņš, aiz kura sākas kājām ejamais ceļš. Tie ir apmēram desmit kilometri, kuri atsver visus realitātes šovus. Ir tikai purvs, visa tava mantība uz muguras un apziņa, ka izturēt vari tikai saviem spēkiem.
Pamazām mums rodas aizdomas par ceļabiedru pārdabiskajām spējām. Viņi pa purvu pārvietojas nesaprotamā vieglumā, nestiegot sniegā un nekrītot ūdenī. Tomēr zīdaiņa tētim reiz misējas, un bērns no ķengursomas pa taisno iekrīt ūdenī. Atskan plunkš, māte nobāl un sastingst, tēvs izvelk bērnu, nopurina un lec pa ciņiem tālāk. Mūsu operators Māris uzprasās bērnu pārtīt, ziedojot tam savus sausos džemperus. Bērnam šajā dienā paliek viens mēnesis, līst lietus un ir apmēram sešus grādus silts.
Ģimene uz liturģiju paspēj.
Epizode Nr. 3
Mūsu ticības spēks un rūdījums acīmredzami ir vājāks, tādēļ ar saviem 80 kilogramiem bagāžas un pārgrieztām sejām pie Kalna dežūrposteņa nonākam jau liturģijas beigās. Bez tam tā notiek nākamajā kalnā. Pēc reģistrācijas pie “starostas” mūs palaiž, lai ejam uz viesu telti. Tās ir divas — vīriešu un sieviešu, abas brezenta un plēves krustojums. Man izdodas iespurgt pie večiem. Tur mūs sagaida kareivīgi noskaņota saimniece, kas steigšus sāk izrīkot. Mūsu slapjās zeķes, zābaki un cits inventārs tiek izvietots ap melno pavardu, uz kura top kaut kas ēdams. Ar šausmām gaidu, kad manas zeķes iekritīs virumā. Somas vaļā taisīt negribas, jo prusaki visur ir kaujas gatavībā. Kad somu esmu uzlikusi uz galda, noraujos ne pa jokam — tas taču esot svētīts. Kaut arī esam pārguruši, divstāvu “kojkas” ar ruļļos satītiem izpluinītiem matračiem mūs nevilina.
Sēžam kautrīgi un piekrītam uzaicinājumam paēst. Kad bleķa bļodas ir saliktas, no kāda stūra tiek izsaukts garmatains, bārdains brālis, kas sāk ēdiena svētīšanas rituālu. Svētība tiek visam, kas atrodas vienuviet — virumiem, slapjajiem drēbju gabaliem, prusakiem, apdrupušiem ķieģeļiem, dubļainiem gumijniekiem. Pirmais ēdiens liek skaidri saprast, ka otro negribas. Kad režisors Andis atsakās no papildporcijas, nokļūstam izlepušu, kaitniecisku un visādi citādi nīdējamu elementu kategorijā. Mēs neesot tādi kā visi. Pēc brīža viena no mūsu kamerām atsakās darboties.
Epizode Nr. 4
“Starosta” ziņo — sazināšanās ar augšu vēsta, ka mums ir jāatstāj pilsēta. Mums ir bijusi dota viena diena, liturģijas laikā, un nevienam nerūp tas, ka fiziski nepaspējām ierasties. Saku — labi, tikai atļaujiet mums pārgulēt pa ceļam redzētajā zirgu stallī, siena nojumē (vismaz labāk nekā pie prusakiem un potenciālās indētājas). “Starosta”, simpātisks bijušais zinātnieks, jūtas neveikli un saprot, ka tās nav labākās naktsmājas žurnālistiem. Pēc pusstundas viss ir mistiski mainījies un tiekam vesti tālāk. Tikai vēl pēc pāris takām un izcirtumiem ieraugām pēc aprakstiem pazīstamo jaunas sabiedrības šūpuli — SAULES PILSĒTU. Taigas ieskautā izcirtumā ir saslējušās vairāk vai mazāk gatavas koka būves, starp celmiem un akmeņiem iekopt sākti dārzi, haotiski rēgojas būvmateriālu kaudzes, no nocirsto bērzu celmiem spaiņos tek sulas un viss liecina par izdzīvošanas instinkta mutāciju utopisku ideju vārdā.
Tiekam ievesti nelielā, patīkami iekārtotā koka mājā. Viss ir kārtīgs, praktiski iekārtots un bez reliģiozas noskaņas. Mūs sagaida dzīvespriecīga jauna ģimene, kurā par mūsu ierašanos vislielāko sajūsmu izrāda 8 mēnešus vecā Marija. Ar Slaviku esam jau runājuši labu laiku, kad viņa sieva klusi smaidot nosaka — varam jau runāt latviski… Katrīna izrādās viena no tām, ko meklējām. Zinām stāstu — atbrauca uz Sibīriju ar vecākiem un jaunāko māsu pirms 4 gadiem, apprecējās ar Visariona sekotāju, tagad pārējā ģimene pārceļas atpakaļ uz Rīgu, bet Katrīna iesakņojusies šeit… Redzētais nostāstus apstiprina.
Pārējās trīs dienas mēs baudām nesaprotamu labvēlību. Mums ir ļauts divas reizes uzkāpt Kalnā (ar pavadoni), ļauts filmēt sadzīvi (pēc iepriekšējas vienošanās, ar augšas atļauju un norādījumiem), tiekam pat pie pusotras stundas intervijas ar pašu Skolotāju. Mūsu saplīsušās kameras vietā tiek aizdota vietējā DV, un ar akumulatoru lādēšanu no Saules baterijām nodarbojas vairāki cilvēki.
Ceļā uz Debesu templi
Mūs pavada Igors Novikovs, bijušais Pēterburgas Jaunatnes teātra aktieris
Nu, jūs arī laiku esat izvēlējušies, kad braukt. Vajag vasarā, kad viss ir zaļš un ogu daudz, vai ziemā, kad pār purvu var ar kamanām braukt… Tagad tie dubļi. Redziet, mums vismaz stundu ir jākāpj. Lejā paliek mūsu mājas. Sākumā gribējām kādas 500 būvēt, bet tad sapratām, ka būs ļoti liela ietekme uz ekoloģiju, uz vidi, un nolēmām palikt pie apmēram 120. Pārējie ticīgie izvietosies pa “hutoriem” tālāk, sādžās. Tas, lai mežu saudzētu.
Pilsētai ir radiāls plānojums, kā Maskavai un Parīzei. Aplis, no kura iziet 14 stari — ielas. 14 reizes arī zvani zvana — tas tādēļ, ka 14. datumā mūsu Skolotājs ir dzimis. Ielu nosaukumus — Sudraba avotu, Mūžīgo meklējumu, Dziedošo kalnu, Smejošo bērnu un citus pēc Skolotāja aicinājuma izdomāja paši ticīgie. Bet tā mums ir divas apdzīvotas vietas — lejā ir Rītausmas templis, kurā esam ap pusotra simta, un augšā Debesu templis, kur mīt Skolotājs un viņa tuvākie palīgi, 5 ģimenes kopā. Viņu mājas ir pabeigtākas, mēs jau ar tām sākām būvniecību. Lejā — tās vairāk ir pagaidu mītnes. Sākumā pat ziemojām teltīs bez krāsns. Tagad jau daudz sacelts. Bet jāceļ vēl. Būsiet dzirdējuši, ka mums ir liela dzimstība. Skola jāuzceļ. Cilvēki te ir visdažādākie. Vecumā no gadiem 22 līdz 55. Tie ir, ko Skolotājs svētī te dzīvot — tikai vīrieši. Ģimenes jau nāk līdzi. Protams, gadās, ka ceļi šķiras. Sieva aiziet atpakaļ uz pasauli vai pie cita vīra. Bet Skolotājs dzīvošanai uz Kalna svētī ģimenes. Un mēs kopā esam vienota ģimene, kam tas viss pieder. Mums nav privātīpašuma. Nu labi, drēbes, kādi sadzīves priekšmeti. Bet zeme, mājas, darba rīki, nauda — viss ir kopīgs. Ja kāda ģimene atgriežas pasaulē, tad cita, kas dzīvojusi sliktākos apstākļos, ievācas tajā mājā. Vai ja bērns piedzimst.
Bet par Saules pilsētu mūs iesauca citi. Sākumā pat tādu nosaukumu neviens nepazina. Izrādās — pēc Kampanellas utopijas mūs tā iedēvējuši. Mēs paši par Rītausmas templi vai Meistaru pilsētu saucam. Nu, jā, grūti jau bija noticēt, ka šeit taigā ir iespējams kaut ko uzcelt. Man paveicās, jo es biju te no pašiem sākumiem. Šī vieta jau ir mūsu Skolotājam Tēva norādīta. Pēc Lielā pagrieziena, kad Skolotājs saprata, kas viņš ir, viņš sāka šo svēto vietu meklēt, tas bija 1991. gadā. Lidoja ar helikopteru, nolaidās pie Tiberkula ezera. Nezinu visus tainstvo[2. Mistērija (krievu val.).], kā tas notika. Bet kalnā ir templis, kur ir sirds veida akmens. Uz tā sēžot, tika saņemtas visas zīmes, kur jābūt pilsētai, kāda tā izskatīsies un tā tālāk. Mēs te ieradāmies 1995. gadā. Jau 1994. gadā, kad ģeologi vēl te strādāja, sākām caur taigu cirst ceļu.
Šīs vietas jau senie iedzīvotāji — ārieši sargāja, nemedīja, zināja, ka jaunās pasaules rītausmā no šejienes izcelsies jauna tauta. Tagad apdzīvojam jau 80 hektārus, 41 ģimene lejā, 5 augšā.
Ne ar kādām mašīnām te nevar piebraukt. Vienīgie kravu pārvadājumi notiek ziemā ar ragavām pār purvu. Bet par vientuļu šo vietu nenosauksi. Te gada laikā vairāk cilvēku cauri iziet nekā jebkurā ciemā. Dzīve mums te ir vētraina. Nāk cilvēki no ciemiem strādāt. Pastrādā nedēļu, mēnesi, aiziet, nāk citi. Pie Skolotāja no ģimenēm nāk, kad paši ar kaut ko netiek galā. Katru dienu prasa padomus. Nāk ticīgie un neticīgie, prese un ciemiņi. Te visu laiku kaut kas notiek. Bet kārtība tāda, ka tomēr ir jāpiesakās. Caur ciemiem jau vēl ar saviem spēkiem var iznākt cauri, bet Kalnā bez pieteikšanās nelaižam. Nu jau piesaistām milzīgu interesi visā pasaulē. Cilvēki brauc un brauc, mūs no darba atrauj. Tad arī tos slinkākos sūta par pavadoņiem, kā mani…
Pie Skolotāja
Vai, pie jums dzīvojot, ir kāda nozīme, kas cilvēks ir bijis līdzšinējā dzīvē — viņa tautībai, dzimtajai vietai, profesijai?
Kad cilvēks dzīvo šeit, pagātne, protams nav vairs svarīga. Tai neviens nepiegriež vērību. Te tiek cienītas cilvēciskas vērtības, nevis tituli, kas kādu formālu iemeslu pēc šim cilvēkam var piederēt.
Vai esat pamanījis kādas īpašas iezīmes, kas piemīt jūsu sekotājiem no Latvijas, kuras atšķir tos no pārējiem?
Ir tā. Iedzimtajiem rīdziniekiem, kas tik tiešām paaudzēs ir tādi, nevis dzimuši Krievijā un Rīgā tikai kādu laiku dzīvojuši, jā, viņiem piemīt noteiktas iezīmes. Varbūt atbilstošākais vārds tam ir — pedantisms. Pieķeršanās kārtībai. Kārtība — tas ir labi, bet ja tā kļūst par kultu, tad tas jau ir liels apgrūtinājums pašam cilvēkam. Jo tad ir ļoti grūti būt iecietīgam pret citiem. Parādās pārlieku augstas prasības pret apkārtējiem. Un, ja apkārtējie nespēj kaut ko veikt, tad viņš pats steidz salūst, nervozē, kam, protams, ir negatīva loma viņa garīgajā izaugsmē. Viņam vienkārši kļūst grūtāk saprasties ar saviem tuvākajiem, ar saviem brāļiem. Tāpēc ne vienmēr viss, kas saistās ar vārdu “kultūra”, norāda uz cilvēka gara stiprumu. Bieži tās drīzāk ir aukstas psiholoģiskas nostādnes, un jo vairāk parādās pieķeršanās tām, jo grūtāk ir cilvēciski vienam ar otru saprasties. Pārāk daudz augstu prasību, bet uz tām normālas attiecības nekad netiks būvētas. Un, lai šīs iekšējās grūtības tagad pārvarētu, — jo lielāka pieķeršanās, jo grūtāk to būs izdarīt. Bet tas tomēr tiks izdarīts (pravietiski).
Nav noslēpums, ka cilvēki pie ticības visbiežāk vēršas grūtās, problemātiskās, pat traģiskās situācijās, kad neredz cita glābiņa. Kad viss ir kārtībā, īpaši jau neko nemeklē.
Šeit ir ļoti daudz cilvēku, kas agrāk ieņēmuši augstu stāvokli sabiedrībā, labus amatus, visu, bet, iekšēja aicinājuma mudināti, pametuši to visu. Tāpēc viennozīmīgi teikt, ka te ir cilvēki, kas bijuši grūtā psiholoģiskā stāvoklī, būtu nepatiesi. Protams, pie atklāsmēm bieži nonāk grūtos brīžos, jo tad vairāk mēdz urdīties savā dvēselē. Tā jau ir cilvēka psihes iezīme — kamēr viss ir labi, cilvēks cenšas pierādīt, cik vesels, stiprs, gudrs viņš ir. Un, lai sāktu ceļu kalnā, cilvēks no tā koka ir jānopurina. Nu, tad viņš sadauzās, paraud, bet tad arī normāli sāk apdomāt dzīvi. Un kāpj kalnā. Bet, ja ticība tiek radīta sabiedrībā, pieņemot jau tajā nostiprinājušās materiālās vērtības, tad izšķirt, vai cilvēks ir patiesi ticīgs, ir ļoti grūti. Ticība bieži tiek pieņemta vienkārši kā ērta eksistence, kas vēl pie reizes dod arī glābšanu. Ērti taču, vai ne? Vairums ticību tādas ir un tās neprasa krasi mainīt dzīvi. Cilvēkiem ar to pietiek, viņi ir pašapmierināti un neko vairāk negrib. Tāpēc ir vajadzīgi citi apstākļi, dabiskas grūtības. Pat nekas īpaši ekstremāls — normāli, dabiski apstākļi, tikai tā, lai iepriekš ir jāpastrādā, pūles jāpieliek. Un grūtībās otram plecs jāpieliek, tuvāko grūtības jāpārcieš… Nedrīkst ļauties vājumam un citu psiholoģiskajai neizturībai. Tieši grūtībās atklājas cilvēka daba. Un te šādi apstākļi tiek ļoti labvēlīgi radīti. Tāpēc jau pagātne vairs nav svarīga — būtiskākais atklājas šeit. Nu, un ja cilvēks nepadodas, tad tik uz priekšu, ciešāk sadodoties rokās!
Tātad jūsu īstie sekotāji atrodas šeit, nevis mīt lielās pilsētās, labos apstākļos, kādā sanāksmju zālē padzied aplī pēc darba un atgriežas labiekārtotos dzīvokļos…
Tas nebūtu pareizi teikts. Cilvēkiem ir dažādas iespējas, un misija katram jādod cita. Ja labvēlīgu apstākļu radīšanai viņa klātbūtne vairāk nepieciešama kādā pilsētā, tad tā tam arī jābūt. Va blago boļšeje[3. Lielākai svētībai (krievu val.)]. Varbūt viņa klātbūtne vairāk palīdzēs brāļiem un māsām pilsētā, kaut arī aktīvi sevi pilnveidot, protams, iespējams tikai šeit. Jo pilsētā ir minimālas saskarsmes iespējas, brāļi un māsas tiekas tikai sapulcēs, viņi nedzīvo kopā. Ir jāmāk kā kosmosā — psiholoģiski sadzīvot, lai no Zemes prom tikušie neuzrīkotu karu. Tāpēc, lai viens ar otru saplūstu, nepieciešami maksimāli satuvināšanās apstākļi. Kad visi uztraucas par vienām un tām pašām problēmām, kad kopīgi mēģina tās atrisināt…
Tas nenozīmē, ka cilvēki savas problēmas, ar ko nespēj paši tikt galā, uzveļ citiem?
Šāda tieksme atklājas ļoti ātri, ja viņš tikai tā grib dzīvot, tad parādīsies milzums sarežģījumu. Parazitēšanai te nav piemērotu apstākļu. Bez tam visi ir vienlīdzīgi. Ja ir kādas profesionālas iemaņas, kas kādā jomā cilvēkam dod priekšrocības, viņš tās var izmantot. Bet tiklīdz kāds savu egoismu izpauž savtīgiem mērķiem, tas tūlīt atmodina egoismu citos, problēma ātri nāk gaismā un mēs sākam par to runāt. Šajā maksimālajā atklātības gaisotnē, kad katram ticīgajam ir jāspēj runāt par ikvienu savu vājību, viss melīgais uzreiz ir kā uz delnas. Ja cilvēks nepiekrīt būt atklāts un tātad pieņemt normālus dievišķās attīstības noteikumus, viņš nevarēs te eksistēt, ātri nonāks agresīvā iekšējā noskaņojumā. Ja cilvēks nespēj godprātīgi sekot dievišķajam, viņš bieži var sākt slimīgā veidā reaģēt un nosodīt visu apkārtējo, uzskatot, ka ar viņu viss ir kārtībā, bet ar visiem pārējiem — nē. Te nu pārliecināšana neder. Jāpagaida, kad cilvēks pats visu pārdomās, pārvērtēs un nobriedīs patiesībai. Noslēpties pie mums nevar. To var tieši lielpilsētā.
Daudzi jūsu sekotāji aiz sevis atstāj ko aizlauztu — tās ir salauztas ģimenes, tuvinieku novēršanās, rūgtums cilvēkos. Vai jūs to attaisnojat?
Ne jau viss notiek viegli. Un būs jāskatās, kad tik izšķirošs solis ir attaisnojams, kad jau pārsteidzīgs. Nav jāsteidzas un, pametot vīru vai sievu, nav jādrāžas šurp. Ir vajadzīgi kādi papildus noteikumi, kurus jau sākam ieviest. Jāizvērtē, cik šis solis ir atbilstīgs situācijai. Var taču teikt, ka šajā brīdī cilvēks jūt nepieciešamību šeit pabūt. Nu, lai taču padzīvo te kādu laiku. Nav jāsaka — braucu pavisam prom. Laiks pats daudz ko atrisina. Ir cilvēki, kas paši saprot — šeit nav viņu vieta. Bet ir ģimenes, kurās tiek uzstādīti cietsirdīgi iekšējie noteikumi. Ja dēls vai sieva, vai vīrs sāk sekot Patiesības ceļam, sākas kādas prasības, kāda iekšēja radnieciska greizsirdība. Ir kaut kas, kas cilvēkam ir kļuvis tuvāks par viņiem, ko viņi nesaprot. Un sākas kategoriskas nostādnes — vai nu mēs vai Patiesība. Tad ir ļoti smaga situācija. Jo ģimene cilvēku spiež atteikties no tā, kas jau sastāda būtisku viņa dvēseles daļu, bez kā viņš vairs nevarēs dzīvot. Kā tad viņš varēs veidot ģimeni, ja būs miris? Šādos apstākļos ir grūti izšķirties, jācenšas to soli pareizi spert. Bet var jau durvis atstāt vaļā. Cilvēks taču nesaka — jūs nepieņemat Patiesību, tātad es jūs vairs nepazīstu… Ja brauc vīrs un viņš ir tas pamats, uz kā ģimene balstās, tad kāpēc gan viņam nesekot? Atstāj durvis vaļā — kas te briesmīgs, ja viņš turpina rūpēties, nest atbildību par ģimeni, barot to. Bet, ja sieva neseko, ar ko gan viņa līdz šim ir dzīvojusi? Ar vīru vai ar to labumu, ērtībām, ko viņš tai sagādājis?
Nav noslēpums, ka jūs uzskata par visai harismātisku personu, jūs pagātne tiek dažādi aprakstīta un traktēta. Ko jūs pats no tās gribētu izcelt?
Nu, kā es pats tā stāstīšu… Īsi pateikt ir par maz, gari nav iespējams. Ir tādas atklāsmes, kuras aprakstīt parastiem vārdiem nemaz nav iespējams, tas tikai radīs maldīgu priekšstatu.
Ja nu tomēr kaut kas jāsaka — man vajadzēja uzkrāt nepieciešamās zināšanas par cilvēku, lai tā apziņa, kuru sāku lietot cilvēka ķermenī, iegūtu noteiktus priekšstatus, caur kuriem saprast — kas ar katru cilvēku notiek.
Šo zināšanu, šo priekšstatu uzkrāšana notika līdz 29 gadu vecumam.
Izveidojās apstākļi, lai saslēgtos ar nākamo attīstības pakāpi. Ja šī saslēgšanās notiek — es esmu kaut ko atradis, sapratis, iekšēji pārdzīvojis, parādās iekšēja nepieciešamība saslēgties ar nākamo. Tā arī man pēc 29 gadiem sākās pārslēgšanās uz galveno, un vienā brīdī 1990. gadā notika pamošanās. Uz āru izlauzās viss, kas līdz tam dažādu apstākļu nospiests iekšā bija snaudis. Tad notika visa pārvērtēšana un sākās gatavošanās darbu sākumam. Un lietas sākās. To visu izteikt vārdos ir ļoti grūti. Notiekušais pašlaik ārēji šķiet līdzīgs daudziem, tā it kā dzīvo visi, bet iekšējās pārvērtības notiek citos līmeņos. Manā gadījumā manas īpašās pazīmes neprasa pielikt pūles, lai es sevi mainītu kādā noteiktā virzienā. Man nekas nav jāmaina, tā ir mana pasaule, kurā dzīvoju, mana būtība. Es speciāli nevienu nepētu, bet manī uzkrātais ļauj cilvēkus labāk izprast, novērtēt. Vārdi vien jau neko neizsaka. Ja tos nopietni analizē, tie jau ir tikai tāds sajukums. Bet, lai cilvēku saprastu, viņš ir jāizjūt. Te man palīdz šīs paša uzkrātās psiholoģiskās iezīmes.
Jūsu apmetni dēvē par Saules pilsētu, nosaukums ietver utopijas jēdzienu, kaut ko līdzīgu pasakai. Vai jūs pats ticējāt šai utopijai un kādu redzat Saules pilsētas nākotni?
Par to Sauli jau spontāni sanāca. Pilsētas plānojums ir līdzīgs saulītei, ar stariņiem… Un tā tās runas sākās. Varbūt tas atgādina kaut kādas nerealizētas pagātnes ieceres, bet, neskatoties uz to, es esmu pārliecināts, ka viss te tiks uzcelts. Tas nebūs tikai apdzīvots punkts, pilsēta, tā būs sava valsts, kas pakāpeniski veidojas. Te sapulcēsies ļaudis, kas tieksies radīt. Mākslu attīstībai te būs vislabvēlīgākie apstākļi — dziedāšanai, tēlotājmākslai, tām jāizpaužas maksimāli spilgti. Tāpēc jau radošos cilvēkus tā velk uz šejieni. Neradīs tādēļ, lai obligāti pārdotu, bet tādēļ, ka dvēsele dzied. Aiz prieka par dzīvi kopībā gribēsies to sajūsmu caur rokām izliet, nevis tādēļ, lai maizi pirktu. To jau nevar par mākslu vairs saukt, tas ir kaut kas kroplīgs, to vajadzēs nopietni pārskatīt un balstīt uz normāliem pamatiem. Lai tomēr beidzot rastos māksla, kas jau sāka izmirt no tā, kā ļaudis izturējās paši pret savu dzīvi. Tāpēc, protams, tas viss uzcelsies. Attīstība būs — liela, aktīva. Tikai uz kādu laiku paredzams tāds kā pieklusums, jo tie uzdevumi, kas uzlikti ticīgajiem, sāks viņus ļoti stipri izgriezt uz āru. Un tad visi nobīsies paši no sevis. Tas tiešām ir ļoti nopietns moments dzīvē — iepazīt sevi, iepazīt tā, lai nenobītos. Jo tā būtība atklājas diezgan bezkaunīga, un spēt pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, un, no tā atsperoties, iet uz vajadzīgo mērķi, tas jau ir svarīgākais. Nekāda garīga attīstība nevar notikt, ja cilvēki ir pieņēmuši mērķi, bet nav rēķinājušies ar to pamatu sevī, no kura tad jāatgrūžas. Sanāk tāda mētāšanās bezsvara stāvoklī, kad zvaigzni esi noskatījis, bet kūļā kājas, cik gribi, klāt netiec. Atspērienam nav pamata. Profesionālas zināšanas var palīdzēt uzcelt māju, bet garīgās attīstības pamats ir iepazīt sevi un pieņemt sevi par tādu niecību, kāds patiesībā esi.
Vai tas nozīmē kādu iekšēju krīzi, kas var briest cilvēkos un pilsētā?
Nē, šie apstākļi lieliski pārbauda un atklāj cilvēku. Šie pārbaudījumi ir pilnīgi dabiski. Tikai šajos apstākļos ir cilvēka psihes faktori, kas sāk ļoti aktīvi pārveidoties, notiek cilvēka iekšējās pasaules apjomīga uzšķēršana, kas izraisa dažādas reakcijas, grūž kaut kur. Tāpēc pēc tā, kas šeit atklāsies, galvenais būs pareizi uz to visu reaģēt. Jo būs ļoti liels kārdinājums nobīties un apvainot visu, kas apkārt. Bet es nevienu neesmu pieradinājis, neesmu pierunājis. Un Patiesības ceļš ir vissarežģītākais, kādu vispār var izdomāt. Tas ir varoņdarbs, to nav ar ko salīdzināt. Ja karavīra varoņdarbu var redzēt, mūsējais notiek katru mirkli, katru minūti visu dienu un vairākus gadus. Tam vajadzīga iekšēja ticība, bez tās cilvēks būs bezspēcīgs. Tāpat kā bija bezspēcīgs šos gadu tūkstošus, kuros ir mainījusies tikai kultūra, zinātne, bet garīgā pasaule ir palikusi tajā pašā līmenī. Grūtībās tas izpaužas visuzskatāmāk. Tas ir galvenais, kas jāmaina, citādi cilvēces gaitai ir jābeidzas. Tāds cilvēks Visumā nav vajadzīgs, tāda ļaunumu nesoša būtne patlaban ir tikai cilvēks, pat dzīvnieki tā nedzīvo.
Bet pasaules mērogā ar jums kopā ir tikai pavisam neliels skaits sekotāju. Vai jūs domājat, ka spējat mainīt visu pasauli?
Tas novedīs pie pārmaiņām visā pasaulē. Ir daudz pazīmju, kas tieši tagad liek mums to visu darīt. Jaunajos apstākļos varēs balstīties tikai uz to cilvēces daļu, ko līdz tam brīdim būs izdevies noformēt. Uz to momentu, ko novērst vairs nevar, būs izveidojies kas tāds, ar ko būs jārēķinās. Mēs. Neskatoties uz cilvēces klaigām, ka tā grib glābšanu, to nav iespējams veikt. Jo patiesībā cilvēki nemaz to nevēlas. Negrib mainīt savu dzīvi, bet glābšanos grib. Bet tas nav iespējams. Pie tās dzīves, kas cilvēcei ir, normāli dzīvot nemaz nevar. Tas ir tikai tāds mežonīgs mēģinājums izdzīvot. Un šo nenormālo dzīvesveidu mainīt izrādījusies gatava tikai saujiņa cilvēku. Bet ar to arī sāksim. Priekšā ir mūžība.
Vai jūs esat gatavs, ka jums sekotu cilvēku tūkstoši, miljoni? Vai jūs pēc tā tiecaties?
Man spēka pietiks arī miljardiem, ja vien viņi pieņems Patiesību. Bet mākslīgi aktivizēt Patiesības pieņemšanu nav iespējams. Mums nevajag sekotājus aiz bailēm. Ir vajadzīgi augļi, to cilvēku darba rezultāti, kas jau Patiesību ir pieņēmuši. Jo ātrāk tas notiks, jo ātrāk pareizā vēsts izplatīsies pasaulē. No tiem 5000 sekotājiem, kas ir šeit, tikai daži ir tiešām pārtapuši, pārējiem paliek cerība mainīties. Paskatīties uz citiem brāļiem un māsām, un spert ticīgā cienīgu soli.
Vai jūs paredzat vienu nākotni saviem sekotājiem un citu pārējai cilvēcei?
Tas, kā attīstās pārējās cilvēces liktenis, ir ļoti traģiski. Cilvēki ļoti aktīvi virzās tuvāk savai bojāejai. Negribētos iedziļināties tajā katastrofā, kas neapšaubāmi nāks. Šajā formācijā cilvēce nevar ilgi pastāvēt. Pie tā tehnikas attīstības līmeņa, ar tiem ieročiem un cilvēka dabu nepatikšanas būs milzīgas. Jo palikt iekšēji mežonīgam un valdīt pār tik ietekmīgām tehnoloģijām miermīlīgi nav iespējams. Cilvēku nevar nobloķēt, lai viņš neķertos klāt tehnoloģijām, kuras nespēj valdīt. Viņš ir izrāvies pie ļoti bīstamas robežas. Un, kā arī daudzi ezotēriķi paredz, ja cilvēks sevi strauji nemainīs, tas novedīs pie kaut kā Atlantīdai līdzīga. Un nav svarīgi — ir tāda bijusi iepriekš vai nav. Cilvēks pats sevi var iznīcināt. Tāpēc ir svarīgi saglabāt ko tādu, kas būs pamats jaunajai cilvēcei. Varbūt tas nebūs kvantitatīvi liels, bet būs spējīgs radīt jaunu civilizāciju.
Kā jūsu mācība sasaucas ar citām reliģijām? Šķiet, ka tajā apvienoti elementi no daudzām…
Speciāli tas nav darīts, nav bijis vajadzības. Kripatiņas no Patiesības ir bijušas daudzu tautu reliģijās. Bet nevar jau egoistiski teikt — tas ir mūsējais, tādēļ jums jābūt kam citam. Tad tas būs nenopietns, nesaprātīgs, nenormāls skats uz Patiesību. Patiesībai ir jāpieder visiem. Uz vienlīdzīgiem pamatiem. Tāpēc tagad nebūs vienkārši parādīt Patiesību pilnā mērā, jo cilvēks savu psiholoģisko īpatnību dēļ tiecas ticēt tam, ko nez kāpēc līdz šim ir atradis par patiesību. Tam viņš tiecas ticēt kā pašam galvenajam, par ko nav nekā augstāka. Šī iekšējā apziņa cilvēkam traucē spert izšķirošo soli tālāk, arī ja viņš atrod nākamo pakāpienu. Bet apiet jau to nekādi nevar. Ja viņš tic šai patiesībai, un tic, ka tā ir pilnīga, tad viņš vienkārši ir jāatstāj mierā. Tas ir normāls stāvoklis pēctecībā. Tiklīdz viņš sāks apšaubīt to, kas viņam pieder, viņš būs nobriedis kam dziļākam, augstākam par iepriekšējo. Tāpēc visiem, kas pie kaut kā ir tikuši savā zemes dzīvē, tagad tā ir normāla eksistence.
Bet tajā pašā laikā Patiesība ir tikai viena. Tās nevar būt vairākas. Tāpat kā ir tikai viens likums, pēc kura aug puķes, uzsūc mitrumu caur saknēm, nu nevar tas notikt citādi. Lai kur augtu koki, viņi barojas vienādi, no viena likuma. Tāpat ir ar likumu par cilvēka garīgo attīstību. Ja par vienu un to pašu katrs runā citādi, tad vai nu viens runā pareizāk nekā citi vai arī visi runā nepatiesību. Divi nevar pareizi runāt. Tāpēc Patiesība ir viena, un tagad tā tiek dota visiem pasaulē.
Jūsu mācībā un dzīves veidā jaušams tāds kā dabas kults. Ar ko tas ir pamatots?
Nu, daba taču ir Zeme, Visums, tā ir likumība — cienīt mājvietu, kurā cilvēks dzīvo un kurā tam jādzīvo mūžīgi. Cilvēka vēlme pamest savu ķermeni un ieiet kādā Dieva pasaulē ir pilnīgi nepareiza izpratne. Tā ir tieši tā izpratne, kas cilvēkus ved pie masu pašnāvībām, citām anomālijām. Tas ir tad, kad cilvēks nepareizi uztver apkārtējo pasauli. Tā taču ir brīnišķīga! Cilvēkam tajā jādzīvo mūžīgi. Viņš tika radīts, lai ar savām unikālajām spējām pārveidotu šo pasauli. Viņš nav radīts, lai no pasaules bēgtu, bet gan lai iemācītos to pareizi lietot. Šī jēga tagad cilvēkam beidzot jāierauga. Tāpēc daba jāiemācās cienīt normāli. To nevar bezgalīgi mainīt kā ienāk prātā, neņemot vērā matērijas likumus. Pretējā gadījumā cilvēks pats izjauc sava organisma likumības. Viņš sāk slimot, neatrodoties harmonijā ar dabu. Un tagad jau vajadzīga vesela industrija, lai cilvēku saturētu kopā, lai viņa organisms neizjuktu. Un tad vēl saka, ka tā ir normāla sabiedrība un normāla dzīve. Dabu nevar salīdzināt ar Dievu, tas nav viens un tas pats. Bet daba ir dzīva, ar to jāmāk saprasties, sarunāties. Dzirdēt jau daudzi var, bet ja cilvēks nespēs ar dabu pareizi kontaktēties, tad runāt par viņa veselību ir bezjēdzīgi.
Lejā no Kalna
Turpina Igors
Šovakar mums ir morāli ētiskā sapulce. Būs jāiznes aplī savas ģimenes problēmas. Sievietes jau ir tās, kas rada spēcīgu emocionālo fonu, netiek ar sevi galā. Prasīšu aplī padomu, ko ar sievu lai darām? Varbūt mums ieteiks pārcelties uz ciemu Lejā vai izšķirties uz kādu laiku, varbūt pavisam… Dēls piedzima nevesels, saka, ka Dauna sindroms esot, liekā hromosoma. Manai dzimtai jau ir lemts izmirt, vīriešu līnijai noteikti. Tas tādēļ, ka mans vectēvs 1922. gadā baznīcas grāva pa visu Krieviju — tāda politika bija. Ar draugu Pēterburgā speciāli arhīvu izpētījām. Viņi bija 64 cilvēki tai komandā. Visu dzimtu pēctečus tagad nelaimes vajā. Dzimtas izmirst. Tā lūk.
Bet redziet — tur Tiberkula ezers ir. Ar daudzām salām. Tur rudenī vācam ciedru riekstus. Bet uz vienas no salām būvēsim klosteri, lai zēniem nav armijā jāiet. Nu, tāds kā alternatīvais dienests tas varētu būt... Vai jūs nevarētu paku aizsūtīt uz pasauli? Mums marku nav... Adresi uzrakstīšu, tas ir uz Krasnojarskas cietumu. Tur ir brāļi, kas grib mums sekot. Skolotāja grāmatas aizsūtīšu.
Prom
Stāsta Viktors Graudiņš
Kā jums tas viss sākās?
Līdz Visarionam mēs bijām pievērsušies ezotēriskām kustībām, jogai, lasījām Blavatsku, Klizovski, Rērihu… 1991. gadā pirmoreiz viņu uz Rīgu uzaicināja Lilita Postaža vai Rasma Rozīte. Paši tur nebijām, bet interviju dzirdējām pa radio. Sapratām, ka vienkāršs cilvēks tā runāt nevar. Nepieņēmām gan viņu uzreiz par Kristu, bet par kādu pravieti vai lielu ezotērisko zināšanu gudrinieku gan. Tad nekas tāds nebija dzirdēts, viņa atbildes bija kā upes — tās varēja būt stundām garas pat uz vienu jautājumu. Pamazām sākām par visu to interesēties. Taču par pārcelšanos nedomājām. 1995. gadā ar sievu atbraucām paskatīties, atlidojām uz dienām četrām. Ar sirdi pat vēl nebiju viņu pieņēmis par Kristu, tikai par kādu sūtni. Vairākas ģimenes no Latvijas jau bija uz šejieni pārcēlušās, arī latvieši te bija. Iegājām pie viņa, bet tad iekšēji sev teicām — nē, neesam tam gatavi. Tad te bija vēl trakāk nekā tagad. To nevarējām ne pieņemt, ne saprast. Iegājām pie Visariona atvadīties. Viņš vaicāja — kā man izskatās, kā te ir ar būvniecību. Pateicu, ka neviens te būvēt nemāk, to, kas tiek celts, to par būvniecību vispār nevar nosaukt. Nu, labi — viņš teica, tad uz saredzēšanos! Uz saredzēšanos? — nodomāju… Un pēc tā brauciena sākās intensīva apzināta un neapzināta, pat zemapziņas līmenī, gatavošanās. Bija labs darbs, sadzīviskie apstākļi, pietiekoša pārticība… Bet visas domas saistījās ar Sibīriju. Un tikai tagad es varu jautāt — kāpēc tas tā bija? Es pat īsti nevaru rast izskaidrojumu tam visam. Viena no iespējām — tā bija viņa ļoti spēcīga ietekme uz zemapziņu. Milzīga loma bija grāmatai Anastasija. Nodomāju, ja jau ir iespējams uzreiz dzīvot tādā kosmiskā līmenī…
80. gadu beigās iznāca Kosmiskais vēstījums visai cilvēcei, ko Visarions apstiprināja. Šādi tādi faktu sagrozījumi tur bija, bet viss sakrita ar Visariona mācību. Un bija tāds iekšējs dzenulis — ja nu tiešām viss tik ļoti mainās un kaut kas notiek ar šo pasauli, — Visarions jau 1991. gadā teica, ka atlikuši gadi 15 — tad, ja ne mums pašiem, vismaz mūsu bērniem būs lemts ieiet šajā jaunajā pasaulē… Tā tas tika deklarēts un pasniegts. Tā mēs tam noticējām. Sākās nopietna gatavošanās gan domās, gan darbos. Darbos — tas nozīmēja, ka trīs ziemas mācījos būvniecību Brīvdabas muzejā, stundām sēdēju bibliotēkās, vācu materiālus. Un, protams, pirku visdažādākos instrumentus. Sākot ar rokas, jo viss tika pasniegts tā, ka tūlīt būs jāatiet no tehnikas, pasaule sabruks un būs jāmāk strādāt ar rokām. Pat gāzes un elektroģeneratorus es paņēmu līdzi.
Ne velti mēs atbraucām ar diviem 20 tonnu konteineriem un vēl vienu piectonnīgo, un tagad prom braucam labākajā gadījumā ar diviem piectonnīgajiem.
Jūs esat pieņēmis lēmumu braukt prom. Vai esat vairāk vīlies sadzīves apstākļos vai pašā mācībā?
Tā visdrīzāk ir abu kombinācija. Nevar būt atrauta mācība no šīs reālās, materiālistiskās dzīves. Vilšanās vairāk, protams, skar materiālo pusi. Pēdējā tikšanās reizē ar Visarionu uzdevu viņam jautājumu. Teicu, kopš brīža, kad mēs — 11 cilvēki, izstājāmies no vienotās ģimenes, es pastiprināti studēju tavu mācību. Un, jo dziļāk studēju, jo lielākā tupikā iegāju. Vaicāju — tas, ko tu raksti, nekādi neizliekas uz reālās dzīves. Viņu nevar izlikt — to tavu mācību. Kā tu to vari motivēt? Tad viņš teica, ka raksta un saka to, kā tam vajadzētu būt, ideālo modeli... Atbilde bija tāda — nekāda. Es viņam pašam to nepateicu, bet tad jau var atgādināt, ka Markss un Engelss uzrakstīja Zinātnisko komunismu. Nu, vai tad mācība slikta? Tikai utopiska…
Daudziem te raisās asociācijas ar neuzcelta komunisma modeli…
Te ir tieši tas pats. Šeit es esmu iemācījies samierināšanos ar visu un situācijas reālo pieņemšanu. Cilvēki ir šādi — un savādāki viņi te nevar būt; tādi, kā man gribētos. Tāpēc es par negatīvajām pusēm negribu runāt, nav vērts tās cilāt. Ir vienkārši jācenšas no visa negatīvā paņemt ko labu.
Vai jūs tagad nemēģināsiet atrunāt citus no pārcelšanās uz šejieni?
Nē, nekādā gadījumā. Katram ir jānoiet kāds savs posms dzīvē, tāpat kā mēs to nogājām. Nekas tāpat vien nenotiek. Mēs arī nevaram šķendēties un būt neapmierināti ar to, kas te piedzīvots. Mēs esam zaudējuši visu materiālo, visu, kas mums bijis, bet to dzīves skolu, kas te ir izieta, to nevarēja nekur citur iziet, mēs varam būt tikai pateicīgi par to. Šeit kardināli tika izmainīta mūsu domāšana, mūsu attieksme pret dzīvi. Šī vide saliedēja mūsu mazo ģimeni. Šodien mēs pilnībā apzināmies, ka Latvijā mūs negaida ne dzīvoklis, ne darbs, ka nevaram paļauties uz kādu citu, tikai uz sevi. Bet ar šo rūdījumu, kas te ir saņemts, mums ir iekšēja pārliecība, ka viss būs labi.
Es varbūt spēju izprast cilvēkus, kuri pārceļas uz šejieni, lai dzīvotu uz Kalna, lai pierādītu sevi vairāk vai mazāk ekstremālos apstākļos. Bet braukt tūkstošiem kilometru, lai dzīvotu šajā zonā, parastās sādžās — to pašu taču var atrast citur, Latgalē kaut vai. Vai šis upuris nav kaut kādā mērā neizskaidrojams?
Tas vēl ir jautājums — vai uz Kalna apstākļi ir ekstremālāki. Nesen brālis, kas dzīvo tur, izteicās “Ja živu u Krista za pazuhoj."[4. Es dzīvoju Kristum azotē (krievu val.)]
Var jau tā dzīvot — kā azotē, ja par jums kāds nepārtraukti rūpējas. Visus šos gadus viņiem nebija jādomā, kur ņemt ēdamo un kur ņemt visu pārējo, jo visu, pilnīgi visu viņiem piegādāja Leja, piegādāja dažādi sponsori. Viņiem tika uzcelta “la baza”, noliktava, kur glabāja pārtiku — to visu deva tikai Leja. Vai visiem vienādi tika, tas ir cits jautājums, bet viņi dzīvoja normāli. Arī tagad viņi dzīvo labāk nekā dzīvo ciemos. To, ka šādi var dzīvot citur — tagad es tam piekrītu pilnībā. Nekur nav jābrauc. Ir jādzīvo tur, kur esi piedzimis. Jādzīvo, jāattīstās. Var atbraukt uz šejieni vai Tibetu, vai kādu citu vidi, kur pasmelt kādas dzīves gudrības un doties atpakaļ, un pilnveidoties… Ja cilvēks pats neanalizēs savus soļus, nedomās par savu attīstību, tad viņš var dzīvot vienalga kur — nekāda garīgā attīstība nenotiks. Arī šeit, šajā, es teiktu, kolhozā. Tas ir izkropļots kolhoza variants, kurā par attīstību nevar runāt.
Ir jau runāts ar šiem cilvēkiem. Ir izlikts viss atklāti. Es saku — kā jūs varat attīstīties šajā vidē? Jūs ejat astoņos uz darbu, strādājat par brīvu. Divpadsmitos ejat pusdienās, vienos jums atkal ir darbs. Piecos jūs pārnākat un nevis paēdat normāli, jūs rijat. Aprijat un vēl, muti kustinādami, skrienat uz morāli ētiskajām sapulcēm un tajās jūs stūrī nokrītat, labākajā gadījumā vienkārši sēžat, sliktākajā — guļat. Nosēžat vai noguļat līdz 10, 11 vakarā, tad pārskrienat mājās un iekrītat atkal gulēt. Tā katru dienu. Es to dzīves ritumu salīdzinu ar tādu dzērāju, kurš katru dienu paģirains staigā, krīt, ceļas atkal. Kāda var būt garīgā attīstība, ja tu tikai strādā un sēdi tajās sapulcēs, tev nav laika lasīt, nav laika domāt par sevi, par saviem bērniem, tev nav laika domāt par savu ģimeni, pat par savu fizisko ķermeni ne. Ja tu pat savu ķermeni nemīli, tu nevari mīlēt kādu citu. Paskatieties uz sevi — es esmu to cilvēkiem teicis — kādi jūs izskatāties? Jūs esat pinkaini, netīri un tā tālāk. Jā, viņi it kā piekrīt, bet tai pašā laikā neko nemaina.
Mēs šajā putrā atrazdamies, esam pieraduši. Mēs nesamierināmies, bet izmainīt mēs to nespējam. Cilvēki ir tādi un sadzīve ir tāda, kā ir. Mēs neredzam, ka tuvāko desmit gadu laikā kas varētu mainīties.
Jūs esat atradis spēku izrauties no šīs vides. Bet vai citi te nav iestiguši uz visiem laikiem, kļuvuši truli pret citādo?
Ir tā. Es varu noteikti apgalvot, ka te notiek pilnīga prāta degradācija, vispār cilvēka degradācija. Mums šis spēks nāca, paralēli lasot citu autoru darbus — Lule Villma droši vien arī Latvijā ir populāra, akadēmiķis Nordbekovs, Makteks... Šos darbus lasot, es saprotu, ka Visariona mācība iet tā kā viļņiem visam pa virsu, bet tas, kas notiek apakšā, tas vispār netiek skarts. Un izlasot šo virspusējo slāni, nav iespējams pateikt, ka tā būtu slikta mācība. Nē, tā ir visumā jauka. Bet kas tajā slēpjas, nav pateikts. No Visariona mācības vien izmaiņas es nevienā cilvēkā neesmu izjutis. Pirms gada, kad vēl vadīju baznīcas būvniecību, es Visarionam teicu — kamēr vēl nebija nekādas vienotās ģimenes, bija vienkārši kopiena, cilvēki bija tuvāki viens otram. Izjustāki, sirsnīgāki. Tu radīji šo vienoto ģimeni, kurā tas viss izzuda. Tas viss ir mākslīgi radīts, bet kas tāds ir, tas nevar ilgi noturēties.
Es varu pilnīgi droši teikt, ka lielākā daļa gan vīriešu, gan sieviešu te vispār nedomā. Tiklīdz kāds sāk patstāvīgi domāt, tā rodas pretargumenti, kāds cits viedoklis, tiek veidota konfrontācija. Mēs ļoti drīz sajutām, ka pēc savu domu izteikšanas nokļūstam nelabvēlīgo statusā, ka varam ienest nevēlamas vēsmas, kādu novest no ceļa. Pamazām mēs sākām kļūt sveši starp it kā savējiem. Mēs tādi īsti savējie pat neesam bijuši ne starp visarioniešiem, ne starp vietējiem.
Vietējo attieksme ir dažāda. Vakar miermīlīgs makšķernieks no vecticībnieku ciema izteicās, ka agri vai vēlu te būs Čečenija...
Tik tālu, es domāju, nenonāks, kaut vai tādēļ, ka visarioniešu te pašlaik ir daudz vairāk nekā vietējo iedzīvotāju. Un tās nesaskaņas, to konfrontāciju jau neveido vietējie. To paši visarionieši izdarīja, nostādot sevi par vietējiem augstāk, sākot kādus noteikumus diktēt, izsakot netīkamas frāzes. Vajadzēja izcelt — mēs esam tie labākie, mēs tie pareizākie. Bet viņi jau redz, kādi ir vārdi un kādi darbi. Redz liekulību. Ja ticīgie paši būtu dzīvojuši savādāk, nesaskaņu nebūtu.
Kā ir ar hierarhiju sekotāju vidū? No malas tā izskatās ļoti izteikta, bet vārdos it kā tiek noliegta…
Nu, jūs paši esat to sajutuši… Izpelnīšanās un blatu sistēma darbojas. Kad sāka veidoties Kalns, tad uz turieni pārcēlās ģimenes, kas mantiski, naudiski, organizatoriski Visarionam bija vistuvāk. Bieži tur nokļūst vienkārši vajadzīgi cilvēki — materiālā ziņā. Tur ir šī hierarhija, trepītes, bet par to runā tikai jau citādi redzošie.
Lai cik ģeniāls ir cilvēks, lai cik liels avantūrists labā vai sliktā nozīmē viņš būtu, viens pats šo sistēmu nevar ne radīt, ne koordinēt. Te ir vajadzīga komanda…
Es piekrītu. Šis jautājums man līdz šai dienai ir vēl pilnīgi nesaprotams. Ap 1995. gadu bija kāda padome, bet tad visu pārņēma Visarions pats. Zinoši speciālisti tika atstumti malā, zināšanas netika ņemtas vērā. Joprojām vajadzīgi ir tikai absolūti paklausīgi cilvēki.
Ja man šodien prasa — vai tu viņu pieņem par Skolotāju, es atbildu — es viņu pieņemu par vienu no skolotājiem, bet viņš man vairs neeksistē kā dzīvs skolotājs. Dzīvs skolotājs orientējas arī materiālajos jautājumos. Braucot šurp, es domāju, ka Skolotājs pilnībā pārvalda arī materiālās pasaules likumus un zina vienīgo ceļu, kā iziet citā attīstības fāzē. Tagad es saprotu, ka tos viņš nezina. Bet nu jau es viņu attaisnoju, jo viņš tos nevarēja iemācīties. Ja arī mēs pieņemtu, ka viņš ir Kristus, savā pirmajā zemes dzīvē viņš no tās aizgāja 33 gadu vecumā un vēl nebija paspējis šos likumus apgūt. Tagad viņš šajā vecumā it kā atnāca, un arī vēl nav apguvis tos. Viņš materiālo pasauli nepārvalda, to ir pierādījusi pati dzīve, kur ir pieļautas rupjas kļūdas.
Vai to nav iemācījušies izmantot citi?
Visarionu varētu nosaukt par ļoti gudru un smalku psihologu, kurš perfekti orientējas gan parapsiholoģijā, gan cilvēku psihē. Jo viņš ir iedevis šo mācību tādu, ka to var pagriezt no visām pusēm. Tāpēc arī nav pie kā pieķerties, to nevar izdarīt pat valstsvīri. Arī šī materiālā puse ir veikli izplūdusi, tā ir nekonkrēta, nepierādāma. Varētu jau visu attaisnot, pieņemot, ka viņš vienkārši nezina, kas notiek ciemos. Teikt, ka ziņu pienesēji nepienes patiesu informāciju. Tas ir personīgi pārbaudīts fakts, ka vēstuļu šķirotāji lielāko daļu iemet ugunī, tikai dažas pēc savas gribas izlasa un viņam nodod. Bet es nevaru ticēt, ka viņš nezina, kas notiek. Kad viņš izdeva, pat nezinu, kā lai to nosauc — vīriešu un sieviešu savstarpējo attiecību likumu, kas te par greiziem trijstūriem un kvadrātiem sākās — viens vīrs ar divām sievām, vai sievas, kas mainās ar vīriem turp un atpakaļ — cilvēki taču gāja pie viņa un prasīja — vai tā var? Jā, viņš teica, — tu tā vari… Bet trakākais ir ar bērniem. Un ja par tiem viņš neko nezina, tad ir jākliedz. Pirmkārt, tika sadalīti ticīgie un neticīgie bērni. Ticīgie gāja tikai savā skolā, kur kaut kāds profesionālais līmenis vienkārši izčabēja. Bērniem pēc šīs skolas eksāmeni jākārto parastajās skolās, bet viņu līmenis ir tik zems, ka skola ir šausmās. Ko var iemācīt izbijis armijas poļitruks, kas ir skolas direktors, miliča sieva vai vienkārši cilvēki ar nobraukušu jumtu? Sākumā teica, ka jāmācas vispār nav, tikai ar rokām jāstrādā. Vecāki ir nodedzinājuši visus tiltus, bērni vairs pat gribēdami nevar no šejienes izrauties.
P.S.
Mēs satikām Kalnā latviešu puisi, kurš ar vecākiem un diviem jaunākajiem brāļiem uz šejieni pārcēlies pirms četriem gadiem. Toreiz viņam bija astoņpadsmit un viņš mācījās biznesa pamatus. Tagad viņš pusotru gadu vispār nav no Kalna nokāpis, divus gadus nav redzējis naudu, ceļ Kalnā baznīcu un ir pilnīgi apmierināts ar dzīvi. Vienīgais, kā pietrūkstot, esot labi ceļi. Bet lielākais pārsteigums esot bijis, ka Kalna galā varot sazināties ar visu pasauli. Caur Visariona interneta pieslēgumu.
Atsauksmes no visarioniešu mājas lapas http://vissario.chat.ru
Ir nu gan āzis tas Visarions (Toropovs). Viņu vajag iespundēt psihenē un nelaist ārā līdz mūža galam.
Iepazīšos ar Visariona sekotāju, ar meiteni. Ģimenes veidošanai. Par sevi: 24,170,60. Dzīvoju Maskavas pilsētā. Ārēji pievilcīgs, labsirdīgs, maigs, mīļš. Lūdzu rakstīt man uz manu e-pastu vai zvanīt (095) 936-49-23 Saša
Lūdzu atrast un paziņot manai meitai Lavrentjevai Jevgēnijai, kas dzīvo Čeremšankā, ka viņas steidzamu zvanu vai telegrammu gaida māte. Pateicos.
Vera Ivanovna, Habarovska, Krievija
No tiesas dumja ir krievu tauta!!!
Tikai tai ir pa spēkam izdomāt tādas blēņas un tādu ķecerību... Reizēm šķiet, žēl, ka nav 12. gadsimts Eiropā — sadedzināt jūs uz sārta un izbeigt problēmas... Bet, vienalga, paies daži gadi un no jums pat slapja vieta nepaliks, jo kas no Dieva, tas mūžīgs, bet kas no cilvēka — paiet… pagaidīsim un jūsu draudzīgā ķecerība izbeigsies... par tādu ticību kā jūsējā tikai velni priecājas... nožēlojiet grēkus!!!!!!!!!!!!!!!! Pestīšana ir tikai pareizticīgajā baznīcā!!!!!!!!!!!!
Fanātiķis tu esi vai staļinists — nekā cilvēcīga, ne kristīga tavos vārdos nav. Domājošs un labs cilvēks tādus vārdus neuzrakstīs. Un mūsu talantīgo tautu neiedrošinies aprunāt. Pareizticīgā baznīca māca ne dedzināšanu, bet labsirdību un cilvēkmīlestību. Pamatos Visarions nav pretrunā ar to. Ļaunoties priekš laika nav vērts — laiks visu noliks savās vietās.
A. Ņikitins, Kazaņa
Eu, a pasaules gals kad iestāsies, a?
Godātie, kungi! Man ir absolūti nospļauties uz Visarionu un pārējiem, bet es esmu sens dziedātājas Svetlanas Vladimirskajas daiļrades pielūdzējs, kura, kā es zinu, ir iesaistīta šajā sektā. Kā es dzirdēju, tur pat ir aizliegts dzemdēt bērnus, izmantojot medicīniskus līdzekļus, un vairākas sievietes un jaundzimušie ir gājuši bojā no antisanitāriem apstākļiem, bet Svetlana ir knapi izdzīvojusi. Ļoti lūdzu paziņot man jebkādu informāciju par Svetlanu, lai viņa zina, ka romantiskas sirdis priecīgi sitas vienā taktī ar viņas balsi. Ja viņai ir vajadzīga jebkāda palīdzība — sūtiet informāciju: izglābsim!
Esmu katolis. Žēl, ka nav inkvizīcijas, cik daudz vēl sadedzināt vajadzētu!
Gļebs
Savulaik biju iepazinies ar zinātniekiem-ufologiem no Minusinskas. Tieši viņi ir veikuši eksperimentus, kuru rezultātā milicis Sergejs Torops kļuva par Visarionu. Starp citu, es redzēju Toropa gleznas Minusinskas muzejā, tur bija tāda interesanta — ”Pašportrets ar sātanu”. Visiem, kas tic Visarionam — jūsu ceļš ir nāves ceļš. Dieva valstību jūs neiemantosiet. Padomājiet! Palasiet Bībeli. Es negribētu, lai kāds ietu bojā. Bet visus visarioniešus, ja viņi turpinās būt savā ticībā, gaida otrā nāve, kā teikts Rakstos.
Andrejs Razņičenko <>, Abakana, Krievija
Jūs visi esat lieli dumiķi! Nāks laiks, uzzināsim PATIESĪBU!
Anus-Satanus
Es vēršos pie visiem, kas raksta šajā viesu grāmatā ar mērķi apvainot Skolotāju vai kaut kādā veidā apgānīt ticību. Ļautiņi mīļie, mēs ļoti labi saprotam un ar žēlumu skatāmies uz jūsu vēstulēm. Grēks uz slimiem apvainoties. Dod Dievs jums labu veselību, un es lūdzu Dievu, lai viņš neļautu Sātanam atņemt jums pēdējās prāta paliekas... Skolotāj, mēs šeit, Rīgā, vienmēr esam kopā ar jums. Ar cieņu, Aldis Drēģeris un pārējie, kas tic.
— Un vai Saules pilsēta vēl tālu? — Podziņa ievaicājās.
— Saules pilsēta? Nē. Nu jau vairs nav tālu.
— Bet kāpēc to sauc par Saules pilsētu? Vai tur mājas celtas no saules, vai? — Nezinītis taujāja.
— Nē! — šoferis iesmējās. — Tā iedēvēta par Saules pilsētu tāpēc, ka tur vienmēr jauks laiks un diendienā spīd saule.
— Vai tad tiešām nekad nav mākoņu? — Nezinītis brīnījās.
— Kā nu ne! Ir gan, — šoferis atbildēja. — Bet mūsu zinātnieki izgudrojuši tādu pulveri: tiklīdz parādās mākoņi, tos apbārsta ar šo pulveri un tie uzreiz izgaist. Tas viss, brālīt, ir ķīmija!
— Redzams, Saules pilsētā dzīvo gudri knēveļi! — Nezinītis noteica.
— O, Saules pilsētā visi ir tik gudri, ka taisni brīnums!
— Un jūs arī dzīvojat Saules pilsētā? — Podziņa ievaicājās.
— Jā gan, es arī, — šoferis apstiprināja.
Tā atbildējis, viņš sāka savus vārdus pārdomāt un, pamatīgi pārdomājis, atguvās, ka, slavēdams Saules pilsētas iedzīvotājus, reizē paslavējis arī pats sevi. Sakaunējies par savu lielību, viņš nosarka kā redīsiņš un, slēpdams apjukumu, iesaucās:
— Nu, man laiks! Uz redzēšanos! — Un, nospiedis pedāli, aši aizbrauca.
— Var jau būt, ka viņš ir labs knēvelis, bet varbūt arī tikai lielībnieks, — Nezinītis prātoja. — Lāgā negribas ticēt tam, ko viņš te par to pulveri melsa.
Podziņa piebilda:
— Beigās viņš nosarka, tas nozīmē, ka vēl nav gluži zaudējis sirdsapziņu. Bet, ja ir sirdsapziņa, tad viņš vēl var laboties.
N. Nosovs Nezinītis Saules pilsētā
Viņi skaidri apzinās, ka pasaulē valda milzīga samaitātība, ka ļaudis nevadās no īstenajiem augstākajiem mērķiem, ka godājamie cieš mocības par to, ka viņus neuzklausa, bet valda nelieši, kaut gan to laimīgo dzīvi godājamie dēvē par nelaimi, jo tāda dzīve ir it kā mazvērtīga un neīsta esamība, jo patiesībā tak nepastāv nedz valdnieki, nedz gudrie, nedz askēti, nedz svētie, ja viņi tik tiešām nav tādi. Un no tā Solāriji secina, ka cilvēku lietās kaut kāda gadījuma dēļ ir radies milzīgs sajukums. No sākuma viņi it kā esot bijuši noskaņoti piekrist Platonam, ka debesu sfēras senos laikos griezušās no tagadējiem rietumiem uz turieni, kur, kā mēs patlaban uzskatām, atrodas austrumi, bet pēcāk sākušas kustēties pretējā virzienā.
Kampanella Saules pilsēta
Foto — Agris Birzulis, Māris Maskalāns