Sauciet mani par Džimu

Mana saruna ar Igiju Popu notika 29. oktobrī Electrical Audio studijā Čikāgā, kur viņš miksēja savu jaunāko disku, kuram pagaidām vēl nav nosaukuma un kas ierakstīts kopā ar viņa veco grupu “Stooges”. Šī slavenā ierakstu studija, kuru vada Stīvs Albini (daudzu slavenu grupu, to vidū “Nirvana”, “PJ Harvey”, “Pixies”, “Cheap Trick” producents un skaņu inženieris) atrodas vientulīgā, industriālām ēkām apbūvētā Vestbelmontas avēnijas posmā netālu no Čikāgas bēdīgi slavenā ziemeļu rajona un tikpat labi varētu būt kāda sen miruša saldumu un cigarešu tirgotāja pamestā noliktava. Es ierados kājām, kādu pusstundu pirms norunātā laika un varēju nolūkoties, kā no sava spīdīgā melnā limuzīna graciozi izkāpj jauna sabiedrisko attiecību menedžere no Losandželosas un apņēmīgā solī dodas tās pašas neuzkrītošās ieejas virzienā, kura vajadzīga man. Gluži kā slepena randiņa epizodē no vecas spiegu filmas pie durvīm nebija nekāda uzraksta, tikai zvana poga. Piespiežot pogu, no nekurienes atskanēja kāda balss, dažus mirkļus vēlāk durvis atvērās, un mēs nonācām mazītiņā istabiņā ar kafijas automātu, kur drīz vien parādījās arī Igijs Pops. Minūtes piecas viņš apsprieda kaut kādas video darīšanas ar minēto PR personu, tad pievērsās man un pajautāja: “Nu, kur tad tavs kultūras tulks?” Abi pasmējāmies par šo joku – iepriekš biju minējis, ka gribētu paņemt līdzi kādu gados jaunu paziņu, kas labi pārzina pēdējo gadu desmitu populāro mūziku, jo nejutos gluži kompetents apspriest Igija Popa muzikālās pagātnes fineses. Atbildēju, ka kultūras tulks diemžēl nevarēja ierasties, toties esmu paņēmis līdzi pudeli ar dažiem malkiem holandiešu šņabja – gadījumam, ja situācija kļūtu nepanesama. “Viens no tiem izvirtušajiem profesoriem, ja?” Igijs painteresējās. Pēc šī sirsnīgā ievada devāmies augšā uz daudz lielāku istabu ar ērtiem dīvāniem, zviļņiem un televizoru, kurš, kā šķiet, nekad netika izslēgts, bet kuram laimīgā kārtā vismaz bija nogriezta skaņa. Kā par brīnumu, šņabis tā arī palika neaiztikts.

Igijs Pops: Kamēr tu tur regulē ierakstu, es pastāstīšu – tas varētu interesēt lasītājus – nesen man piedāvāja diezgan nopietnu summu par interviju divdesmit četru stundu garumā britu televīzijā. Tiešajā ēterā.

Džeisons Poters: (Smejas.) Tas jau nu izklausās ekstrēmi.

Igijs: Intervētājs būtu viens komēdiju aktieris. Un es teicu: “Pie velna, nē.” Viena no tām reizēm, kur jāpārdomā, vai uz visu atlikušo mūžu nesagandēt savu pašcieņu, lai tikai tiktu pie maisa naudas.

Poters: Atceries, 70. gadu vidū sabiedriskā televīzija kaut ko līdzīgu darīja ar vienu ģimeni – Laudu ģimeni. Kamera viņiem sekoja no rīta līdz vakaram…

Igijs: Jā, es to puisi pazinu.

Poters: Tiešām?

Igijs: Nu, protams, es pazinu Lensu Laudu, es tak pazinu viņus visus – viņš bija viens no Vorhola grupas “tuvu stāvošajiem”. Es pazinu Endiju un pārējos, līdz ar to arī Laudus. Endijam patika kopt sakarus ar nu, teiksim, tādiem gludi ķemmētiem jauniem augstākās vidusšķiras mantiniekiem no ziemeļaustrumiem – no Konektikutas vai Masačūsetsas dzimtām, kuri atklīda uz Ņujorku, lai kontaktētos ar Vorhola kompāniju, ar “Factory”. Bet Lauds galīgi sagāja sviestā, ne? (Smejas.)

Poters: Tiešām?

Igijs: Man tā liekas. Ģimene pēc tā piedzīvojuma vienkārši sabruka.

Poters: Es savā ziņā gribētu sākt šo interviju… Man šī intervija ir – nu, es, var teikt šai žanrā esmu nevainīgs un man šāds sarunāšanās veids šķiet savāds – proti, risināt sarunu ar domu, ka citi pēc tam lasīs tās pierakstu… Godīgi sakot, no manas puses, tas drusku izskatās pēc tādas kā medījuma lenkšanas, un es…

Igijs: No manas puses arī, vecais. (Smejas.)

Poters: Okei, tātad...

Igijs: Zini, tā ir tāda kā videospēle. Spēlētājam paredzēts tevi nogalināt (smejas)... Es gan no tā līdz šim esmu izvairījies.

Poters: Tātad tev tas joprojām ir tāds kā nepieciešams traucēklis?

Igijs: Baidos, ka tas ir vairāk nekā nepieciešams un vairāk nekā traucēklis, bet…

Poters: Jēziņ...

Igijs: Bet trakākais ir tas, ka man tas laikam padodas.

Poters: Aha. Varbūt tad uz to var skatīties kā uz priekšnesumu...

Igijs: Kaut kā tā.

Poters:Un tev tas padodas, jo bijis treniņš daudzu gadu garumā...

Igijs: Ja es gribētu tagad iztaisīties smalks, tad varētu sacīt, ka tas ir apmēram tā: tevi pieņem darbā CIP, jo, teiksim, tev ir grāds karšu lasīšanā un tev šausmīgi patīk lasīt kartes, bet tad viņi atklāj, ka tu spēj arī nogalināt (smejas) … un viņi tevi turpina sūtīt, lai dari to, kas tev nemaz neiet pie sirds, ko tādu, kam ir… nu, tūlītējas kaitīgas sekas. Kaut kā tā. Vakarā pēc tam, kad esmu sniedzis intervijas, es mēdzu tā pavairāk iedzert...

Poters: Tiešām?

Igijs: Jā. Un, iespējams, es naktī murgošu, modīšos, no rīta nervu sistēma vairs nebūs tik labā formā, nu, tādā garā.

Poters: Tātad tas tiešām... Šādi pasākumi droši vien izkropļo tavas attiecības pašam ar sevi...

Igijs: Tieši tā.

Poters: Droši vien grūti saprast, kur esi tu pats, kad tev nāk virsū šitādā pagriezienā, pieprasot, lai tu... Es atceros, kā 65. vai 66. gadā uz to reaģēja Bobs Dilans. Tas ir, viņš reaģēja kā normāls cilvēks – sadusmojās un kļuva kareivīgs un negants – jo tikpat kareivīgi uzvedās tā otra puse, vai ne?

Igijs: Man liekas, viņš gaidīja un provocēja reakciju uz saviem darbiem, bet tad – paga, paga, tikai ne personīgi! Bet, protams, mūsu sistēmā par taviem darbiem maksā, tu no tā gūsti personīgu labumu, tu esi savā ziņā korumpēts, jo esi dabūjis par to kaudzi naudas... Nuja, un tad teikt: “Nerunā ar mani! Liec mani mierā!”... (Smejas.)

Poters: Es vēl domāju tā... Tu esi Džims Osterbergs juniors, bet ir, lūk, arī...

Igijs: Igijs Pops?

Poters: Jā, Igijs Pops. Jautājums, vai Igijs, lai gan ļoti līdzīgs tev, nav tomēr cita persona – tāds kā dvīnis ar pilnīgi citu dzīvi, vai varbūt tāda kā ērta āda, kuru apvilkt, kad esi paguris būt Džims? Tas ir arī interesants jautājums filozofijā – vismaz man – vai cilvēks mēdz būt vienota būtne... Man liekas, mēs tikai tiecamies pēc vienotības, bet tas ir nesasniedzams ideāls.

Igijs: Jā, es piekrītu, ideāls vai pat ilūzija...

Poters: Ērta fikcija....

Igijs: Patiesībā jau mēs neesam nekas cits kā ... Nupat lasīju vienu recenziju – nu, atkārtoti izdota kāda no Darvina grāmatām – un tur citēts Darvins, kurš savukārt citē kaut kādu reliģisku tekstu par radīšanu; viņš vienkārši iekavās ierakstījis “radīšana, lasi: “mērkaķis””. (Smejas.) Man reizēm liekas, ka cilvēki ir tikai reakciju kopojums, ierobežots reakciju daudzums, kas atkārtojas atkal un atkal.

Poters: Bet Igijs ir saistīts ar darbu, ar to, ko tu mēģini izdarīt?

Igijs: Izstāstīšu, kā tas sākās, un tad tu varbūt vari kaut ko izsecināt saistībā ar tiem jautājumiem, kurus tu man uzdevi.

Poters: Labi.

Igijs: Es uz viena žurnāla vāka ieraudzīju iguānu, jo Liza Teilore spēlēja Tenesija Viljamsa lugā “Iguānas nakts”. Un tādam, kas nācis no Mičiganas, tā iguāna izskatījās diezgan eksotiska.

Poters: To es labi saprotu, jo pats esmu no Mičiganas...

Igijs: Mičiganā nav nekādu iguānu, pareizi? Un tieši tāpēc es savai skolas grupai devu nosaukumu “The Iguanas” – nu, es tur situ bungas.

Poters: Starp citu, vai tu mācījies Enārborā?

Igijs: Enārboras vidusskolā un tad Mičiganas Universitātē Enārborā – vienu semestri.

Poters: Skaidrs.

Igijs: Tātad. Man bija sevišķi sadistisks priekšnieks skaņuplašu veikalā, kur es tolaik strādāju. Viņš mani visiem dzirdot sauca par Iguānu vai galu galā vienkārši uzsauca: “Igij!”, kas bija neiedomājami apkaunojoši. Bet daži sāka mani pazīt ar tādu vārdu. Tolaik Amerika bija daudz anglocentriskāka nekā tagad, un Igijs nu reiz bija vārds, kas lika tādam vidusmēra futbola mīļotājam korporelim riebumā saviebties vai ņirgāties, vai sagribēt tevi piekaut. (Šajā vārdā bez “ķirzakas” angliski runājoša cilvēka ausij ir saklausāms ņirdzīgs deminutīvs.) Kas tajā vārdā ir tik šokējošs? Tā ka saukties par Igiju nebija nekāds joks. Pagāja kāds laiks, un es aizsāku vienu grupu kā vadošais dziedātājs – “Stooges”. Es vēl nebiju nolēmis, kā saukšos pats, bet pirmajā uzstāšanās reizē mēs iesildījām publiku lielai, komerciālai rokgrupai “Blood, Sweat and Tears”. Uz konci atnāca žurnālists no “Michigan Daily” un uzrakstīja diezgan garu rakstu, pie tam galvenokārt par mums, nevis par “Blood, Sweat and Tears” – cik mēs avangardiski, kādi mums visādi jauninājumi.

Nu, un tai rakstā mani nosauca par Igiju. Tolaik es divus trīs gadus biju nopūlējies palaist to grupu, un te nu piepeši man pievērš uzmanību! Igijam! Man bija divdesmit gadu, biju pārtraucis studijas, es gribēju strādāt mūzikā un skaidra lieta, ka es sapratu, cik vērtīgi ir ielikt kāju durvīs. Tā nu tas sākās. Un tad tas vārds man kļuva par atbrīvotāju, par instrumentu un arī par problēmu. Iepazīstoties es vienmēr teicu: “Nesauciet mani par Igiju, bet par Džimu.” Es arī atceros pirmo reizi, kad mīlējos ar vienu meiteni un viņa sāka spiegt (smalkā balstiņā atdarina): “Igī! Igī! Igī!” un es pie sevis nodomāju – izklausās diezgan pretīgi. Bet no otras puses, mazā balstiņa man it kā čukstēja: “Bet redz, cik tālu esi ticis!”

Poters: (Smejas.) Tālu gan.

Igijs: (Smejas.) Un tad pagāja vēl kāds laiks, un es nozagu uzvārdu Pops kādam vācu izcelsmes čalītim – P-o-p-p, tikai drusku vēl saīsināju. Man likās, ka tas ir baigais avangards.

Poters: Jā, izklausās tā drusku...

Igijs: Ar atsperīti.

Poters: Vai Bovijs ar savu Ziggy Stardust drusku neatdarināja tavu vārdu – sak, ja jau tas tik labi darbojas?

Igijs: Nu, protams, protams. Drusku pamīkstināja, pataisīja piemīlīgāku... Stardust pievāca no leģendārā britu kovboja Elvina Stārdasta, piejauca klāt “Spiders from Mars”, “Stooges”, iejauca mūs tai kokteilī... Pavisam noteikti. Un tā nu tas viss gāja, līdz pirms dažiem gadiem pēkšņi sākās “Popa kungs.”

Poters:Ak, vai.

Igijs: Jā, iedomājies, “Popa kungs” viesnīcā, “Popa kungs” lidostā...

Poters: Es taisni iedomājos, ka būtu smieklīgi, ja kāds tevi sauktu par “Popa kungu” – proti, bez kādas humora izjūtas...

Igijs: Tādu, kas to uztver kā joku, ir šausmīgi maz. Nezinu, cik sen, kopš kāds jokoja: “Ei, kā man īsti jāsaka, “”Popa kungs”, vai? Hehehe!” Tagad ir tikai: “Igī! Igī! Igī!” Kad man palika piecdesmit, es kā Igijs Pops biju nodzīvojis ilgāk, nekā pirms tam. Līdz ar to tas vārds sāka apzīmēt cilvēku, kas šo to pieredzējis – nu, muzikantiem, kam patika tā mūzika, kam likās, tā ir īsta mūzika, nevis konservi... Tas vārds sāka skanēt tīri jauki. Man sāka patikt būt par Igiju. Tagad, kad man jautā, es parasti saku: “Sauciet mani par Igiju.” Tikai reizēm, ja man pret kādu ir īpašas jūtas, tad gan es saku: “Zini, es esmu Džims Osterbergs.” Bet ar Igija vārdu es šo to spēju izdarīt, nu, zini, izlikt šo to uz āru, varēju izdarīties tā un šitā, bet tad... Es biju vienā blicē, dziedāju kopā ar tādiem raupjiem, naiviem, neaptēstiem zeļļiem no Detroitas, bet man sāka pievērst uzmanību visai izsmalcināti ļaudis no mākslas un izklaides pasaules. Un kad viņi sāka man ieteikt darīt tādas lietas, kas Igijam nenāktu ne prātā, man bija jāņem tās vērā, man sāka pielekt, ka jā, tiešām, mana personīgā dzīve ir tāda nestabila, laikam jau Igijam jāprecas.

Poters: Saprotu.

Igijs: (Skaļi smejas.) Bet kā gan, ellē, tāds Igijs var apprecēties...? Tādas, redz, lietiņas.

Poters: Brīnišķīgi.

Igijs: Bet citā ziņā es vienmēr... nu, viņš strādā Džima labā. (Skaļi smiekli.) Džima vietā.

Poters: Tas labi. Es gribēju pajautāt – es vispār esmu dzirdējis diezgan daudz mūzikas, un, protams, neizbēgami nonācu arī pie tavējās...

Igijs: Priecājos, ka tas ir neizbēgami...(Smejas.)

Poters: Nu, jā, man vienkārši tādas ausis – meklēju interesantu mūziku, kas būtu citāda... Bet man bija pārsteigums, ka tā Igija Popa biznesa puse, uz kuru tu arī nupat atsaucies, populārais tēls, kas uzaudzēts tai falšajā roka pasaulē, kuru izgudrojuši žurnāli un ierakstu firmas – ka ir tik liela distance no tā, ar ko tevi mēdz saistīt – nu, mešanās lejā no skatuves, riekstu sviests un asiņaini stikli...

Igijs: Jā, viņi domā, ka es čurāšu uz grīdas!

Poters: Tieši tā. Es gribēju teikt – ir milzu distance starp to visu un tavu mūziku.

Igijs: Hmmm.

Poters: Tam vajadzētu būt diezgan nomācoši... Bet varbūt tu esi pieradis.

Igijs: Nujā, pie tā pierod, tāpat kā pierod pie domas, ka vairums cilvēku ir stulbi...

Poters: Jo viņi stulbi uzvedas...

Igijs: (Smejas.) Vai arī tu sev saki: nu, viņiem vienkārši nav laika. Un viens, ko iemācās – to pateiks katrs, kurš jebkad uzrakstījis labu populāru dziesmu – ir, ka viņi klausīsies tikai uz vienu galveno frāzi tai dziesmā, taču neklausīsies – vai klausīsies tikai daži – uz visām detaļām, kas tai dziesmā ir, kas tur patiesībā... Iznāk, ka patiesībā var rakstīt it kā divas dziesmas uzreiz, divos informācijas līmeņos, un tur nebūs nekāda konflikta.

Poters: Interesanti. Kad sāku mācīt filozofiju, es ātri vien sapratu – nevar gribēt, ka studenti 50 minūšu laikā sadzirdēs vairāk par divām idejām.

Igijs: Nu, re.

Poters: Tu sagatavo visu pārējo, visu to, kas tev dziļi saistās ar tām divām idejām, un jā, tu strādā it kā divos līmeņos, cerēdams, ka nopietnākie uztvers arī to pārējo.

Igijs: Jā, kad es klausos mūziku, es esmu tur iekšā, es dzirdu katru... dzirdu visu, arī to, ko varbūt nemaz negrib, lai dzird – ir daži tādi vokālisti, kas negrib, lai tu dzirdi visu, piemēram, Fatss Domino – viņš salaiž vārdus kopā. Bet es tik un tā atradīšu, izpētīšu. Bet vairums cilvēku tā neklausās. Bet es droši vien tāds neesmu citā ziņā. Ja, piemēram, klausītos tavu lekciju, droši vien saklausītu tikai tās divas idejas. (Smejas.)

Poters: Tas jau nekas! Es jau nemaz nedomāju, ka visiem būtu jādzird tas pārējais...

Igijs: Nē, tā nesaki, droši vien būtu gan jādzird. Problēma man šķiet tā, ka mums katram ir pašam savas idejas, ar kurām mēs nēsājamies apkārt un kuras briesmīgi sargājam. Vai ne tā?

Poters: Protams, jā. Kad tu pirmoreiz saprati? Kad tu pirmoreiz pamanīji, ka mūzika tev nozīmē ko nopietnāku nekā tikai...

Igijs: Es to pamanīju, kad, būdams vēl pavisam mazs, taisīju mūziku ar mantām, kas nemaz nebija muzikālas. Man, piemēram, bija klucīši, es tos izbēru un tad situ ar tiem pa kasti. Un tad es vēl izmantoju – nu, zini, elektriskajiem sildītājiem ir tie režģi priekšā? To režģi es izmantoju par arfu.

Poters: Tātad mēģināji padarīt muzikālu savu vidi...

Igijs: Par to es daudz nedomāju. Bet tad bija mūzika skolā, un no tā, ko piedāvāja, es izvēlējos bungas. Es pat nedomāju, vai man tas patīk vai nē, es vienkārši kaut kā koncentrējos uz to. Un, kad man bija četrpadsmit, mēs ar draugu, kurš spēlēja ģitāru, bijām vienā konkursā, un es pamanīju, ka pēc tam skolā mūs vairāk ievēro, tā kā drusku vairāk respektē.

Poters: Tas bija sešdesmito gadu sākumā?

Igijs: Jā, 60. vai 61. gadā. Un, kad es biju vidusskolas otrajā klasē, es jau nedēļas nogalēs pelnīju smuku naudiņu, spēlējot universitātes korporāciju namos.

Poters: Vai tu atceries tā laika popmūziku?

Igijs: Jā, skaidrs, mēs tak to visu ņēmām priekšā. “Stones”, “Kinks”, Rejs Čārlzs, skuķu grupas kā “Shangri-Las” un “Ronettes”, Rojs Orbisons, Dels Šenons – nu, vari iedomāties. Tā bija pēdējā tuvināšanās, amerikāņu prasto, speķaino “balto mēslu” brīnišķīgo, superlabo muzikālo vērtību pēdējais gārdziens... Bukers T un MG, tas viss vēl bija...

Poters: Un Frenkijs Valli...

Igijs: O, jā, Frenkijs un “Four Seasons”, pēdējais gārdziens... Un tad sākās tas, nu, būtībā kulturālais imperiālisms, tas intelektuālais vilnis no britu impērijas, no impērijas mākslas skolām, ar kuru viņi grasījās mūs no jauna kolonizēt. Un kolonizēja arī.

Poters: Jā. Tātad tu uzskati, ka šī invāzija bija sava veida katastrofa...

Igijs: Jā, tā bija katastrofa amerikāņu mūzikai. Zini, ir viena interesanta filma, ko taisījis tāds režisors no Memfisas, vārdā Makkārtijs. Tai filmā darbojas Niksons, Elviss un bītli – aktieri papīra maskās – un tur ir par to, kā Niksons un Elviss iepazīstas ar bītliem. Un tas balstās realitātē – Elviss reiz uzrakstīja Niksonam vēstuli, kurā teica, ka viņam jārunā ar Niksonu par problēmām, kādas draud amerikāņu jaunatnei, un šīs problēmas, viņaprāt, tieši saistītas ar bītlu mūziku.

Poters: (Smejas.) Tu pieminēji “mākslas skolas”, bet vai tad Miks [Džegers] nemācījās... vai tā nebija Londonas Ekonomikas augstskola?

Igijs: Jā, Mikam bija kārtīga izglītība. Bet visi pārējie – Rejs Deiviss, Kīts Ričardss... Sešdesmito gadu vidū, kad Amerikai vēl bija pilsoņu armija, nevis tas, ko sauc par “brīvprātīgo spēkiem” – patiesībā tā ir algotņu armija...

Poters: Tā ir...

Igijs:  Sasodīta algotņu armija, un mēs esam ceļā... mēs ejam dibenā... (smejas) cerams, lēnām un pamazām, vairāku paaudžu gaitā.

Poters: Jā...

Igijs: Bet kad mums vēl bija pilsoņu armija, jaunam amerikāņu muzikantam draudēja gandrīz drošs iesaukums, gandrīz neizbēgams dienests svešā zemē zem lodēm.

Poters: Es jau arī tad biju jauns, bet man vienkārši nekad neienāca prātā, ka muzikanti nemācās koledžā un līdz ar to nav pasargāti...

Igijs: Nu, es sevi pasargāju, iesaukuma centrā sarīkojot īstus kumēdiņus. Un viņi mani negribēja. Man toreiz nerūpēja tas, ka uz mani varētu šaut – kad esi jauns, tev nenāk ne prātā, ka tā vispār var notikt... Es vienkārši sapratu, ka trīs gadus būšu ārā no spēles un, kad atgriezīšos, nespēšu vairs tikt līdzi, nespēšu attīstīties muzikāli. Kamēr Anglijā bija gluži pretēji. Tu sasniedz 15 gadu vecumu, tev diez ko nepatīk skola un sevišķi tur neveicas, bet tava ģimene grib vismaz saglabāt pieklājīgu fasādi un nesūta tevi taisnā ceļā pie virpas vai pēc pabalsta, viņi tevi ieliek iestādījumā, ko sauc par mākslas skolu...

Poters: (Smejas.) Ak, kungs.

Igijs: ... kas bija jauka trīsgadīga programma, patiesībā domāta tieši vidusskolā caurkritušajiem. Un tur bija labi skolotāji, un šie tur mācījās tādas lietiņas, par kādām es uzzināju tikai tad, kad man bija jau pāri trīsdesmit. Viņi tur samācījās mūzikas vēsturi, mākslas vēsturi, modernās mākslas, dizaina, arhitektūras vēsturi, Bauhaus, nu, tādā garā. Es to visu vēlāk apguvu tieši no angļiem, un tas man pavēra veselu pasauli...

Poters: Vai viens no tiem bija Bovijs?

Igijs: Jā, viņš bija galvenais.

Poters: Šķiet, viņš bija samērā labi izglītots, turklāt labi pašizglītojies...

Igijs: Jā, drīzāk pašizglītojies...

Poters: Bet tā nopietni, ar intelektuālu asumu, vai ne?

Igijs: Nopietni nodevies pašattīstībai. Vienmēr gatavs uztvert, salīdzināt un likt lietā informāciju... Tātad šie cilvēki...

Poters: Tas viss ietekmēja tavu mūziku...

Igijs: Manu mūziku un manas izredzes izdzīvot.

Poters: Tev ir stipri paveicies ar draugiem, vai ne?

Igijs: Jā... Tas ir labs novērojums, tas ir tāds patīkami civilizēts formulējums... Man paveicies ar draugiem.

Poters: Nu, mums katram vajadzīgi draugi, un nevar nenovērtēt, kad parādās kāds, kas ir tik labs kā Bovijs...

Igijs: Jā, tāds, kuram ir interese...

Poters: ... un kurš saprot...

Igijs: Nu, viņš nav nekāds gludais celiņš, pa kuru drasēt... (Skaļi smejas.) Ļoti prasīga vide, teiksim tā, bet tur es iemācījos...

Poters: Bet vienlīdz prasīgs viņš bija arī pret sevi?

Igijs: Jā! Ap stingriem cilvēkiem visam piemīt stingrība. Baidos, ka stingri cilvēki nevar rimties savā ādā.

Poters: Tiecas pārņemt visu, kas tiem pieskaras?

Igijs: Jā.

Poters: Interesanti. Tad viņš tiešām mainīja tavas attiecības ar to, ko tu darīji – kaut ko pievienoja?

Igijs: Jā, viņš mudināja un ļāva man rādīt uz āru to, kas manī jau bija, bet ko es publiski nebiju izmantojis. Viņš mani pamudināja dziedāt citā balsī, kamēr es pie viņa strādāju, kaut gan vislabāk mēs sastrādājām vēlāk, kad biju jau sadumpojies – nu, piemēram, albumā “Lust for Life”, kas bija savstarpēja sadursme un tad kompromiss. Un visvairāk viņš man iemācīja, vienkārši ļaujot būt klāt. Man bija iespēja novērot milzīgu skaitu cilvēku – no visslavenākajiem kinorežisoriem līdz pat visiem 20. gadsimta rokindustrijas gigantiem. Es piedalījos, kad viņš vakariņoja ar Polu Makkārtniju, trīs dienas kopā ar Džonu Lenonu, es biju šur tur, visur kur. Un to visu sevī noglabāju.

Poters: Tātad tieši kā Igijs tu sāki iepazīties ar cilvēkiem un tavs darbs sāka radīt situācijas, kurās tu tad nonāci tādu cilvēku ietekmē, kuri paši nopietni strādāja un stimulēja tavu darbu?

Igijs: Jā, tas bija caur Igiju. Kā Igijs es iepazinos ar puisi, kurš pazina Endiju Vorholu, un ar viņa starpniecību pats iepazinos ar Vorholu. Ar Vorholu iepazinās Igijs. (Smejas.) Ja Igijs būtu iepazinis viņu tuvāk, tad jau būtu iepazinies arī Džims. Taču es to pat negribēju. Zini, viņš bija liels īpatnis.

Poters: Sākumā man likās, ka tev varētu būt daudz kas kopīgs ar dzejnieku Čārlzu Bukovski... Viņš bija slavens ar sava veida ekstrēmismu privātajā dzīvē un šo ekstrēmismu mūža nogalē padarīja par savas publiskās personas daļu.

Igijs: Jā, esmu viņu lasījis. Vāciešiem dikti patika. Vācijā ir tāda vesela nīgro šķira, labi izglītoti nīgreļi, kam patīk lasīt...

Poters: Jā, bet man radies iespaids, ka lai kādas galējības tu būtu piedzīvojis savā privātajā dzīvē, tu ar tām netirgosies publiski. Es tādu nostāju cienu, bet gribu pajautāt, vai publicitātes motors, kas stimulē interesi par tavu privāto dzīvi, netraucē tev strādāt.

Igijs: Reizēm šausmīgi traucē. Taču ir tāds vārds “vajadzētu” – slikts vārds, tāds, kam nevajadzētu uzticēties vai par to interesēties. Es, piemēram, nekad neko neesmu ieguvis, interesējoties par to, kā cilvēkiem “vajadzētu” rīkoties, vai ko man “vajadzētu saņemt”, vai kādai vajadzētu būt...

Poters: (Smejas.) Lietu kārtībai...

Igijs: Lietu kārtībai, jā ... Bet man jāsaka, ka manā dzīvē bijuši trīs periodi. Pašā sākumā, kā jau daudziem jauniem čaļiem, tev ir tāds vieglprātīgi ekstrēms dzīves veids, tu pat par to nedomā, vienkārši rīkojies it kā starp citu...

Poters: ... tu esi jauns un riskē...

Igijs:... rīkojies pavisam citādi nekā cilvēku vairums, bet tu neko daudz par to nedomā...

Poters: Nu, tie, kam tā nav, nekad nav bijuši jauni.

Igijs: Bet tad tu sāc klupt...

Poters: Jā.

Igijs: ... un kad tas sāk notikt, tev ir divas domas. Šitā nevajadzētu būt! Nevajadzētu būt tādām reakcijām, tādām sekām! Kāpēc? Tāpēc, ka man vajadzētu varēt tā rīkoties! Un netikt sodītam. Un vēl tu domā: “Man vajag... es nevaru” – proti, es nevaru būt es, ja tā nerīkojos.

Poters: Nevaru tā nedarīt...

Igijs: Tieši tā. Nevaru rakstīt rokdziesmas un nedrātēt mazgadīgus skuķus. Nevaru... nevaru sasniegt, nu, bezgalību un ieraksta beigas, neinjicējot to sev ķīmiskā formātā un tā tālāk un tā joprojām. Es nevaru radīt eksplozijas, šovakar nesarīkojot eksploziju kāda dzīvojamā istabā. Tas ir traki, viss iet dēlī, bet tāds periods man pāris reižu ir bijis.

Poters: Jā, bet... Taisnību sakot, savā mūžā esmu diezgan daudz rakstījis mūziku un zinu, ka sākumā, kad viss padodas, tu sāc nodoties tādai kā māņticībai, uzskatot, ka svarīgs ir viss, kas notiek ap tavu rakstīšanu...

Igijs: Tieši tā..

Poters: ... jo tu vēl nesaproti cēloņsakarības, kas īsti tiek prasīts. Tāpēc es varu saprast, ja cilvēks negrib mest pie malas ko tādu, kas it kā palīdz, pat ja par to diezgan bargi jāsamaksā.

Igijs: Jā, tas tiesa. Beidzot, kad saproti, ka tā tomēr neiet krastā, un gribi izdarīt pagriezienu... Desmit gadus es darīju nožēlojamu sūda darbu, bet tad pārcēlos uz Ņujorku, nostājos aci pret aci ar pasaules sūdu reklamētājiem un sadevu viņiem pa purnu. Jā, sadevu tiem kuņas bērniem pa purnu un vinnēju. Es pat nesapratu, ka esmu vinnējis, līdz saņēmu dūšu un atstāju pilsētu. Jo kolīdz tu tur nokļūsti... ir daudz tādu, kuri Ņujorkā par kaut ko kļūst, un viņiem liekas: “Nē, es nevaru, nevaru aizbraukt... Es zaudēšu kontaktu”. Bet es kādu dienu vairs nevarēju izturēt to, ka vairs neredzu zvaigznes, man bija apriebies, ka septiņos no rīta kāds jau tup trepēs un grib mani intervēt, lai dzirdētu, kā es taisos glābt pasauli, un es teicu: “Pie velna to visu.”

Poters: Esmu pieredzējis, ka daži, kas pavadījuši kādus gadus Ņujorkā, kļūst... viņiem izveidojas personība, kas nepieciešama tikai un vienīgi dzīvei un izdzīvošanai Ņujorkā. Tas redzams ikvienam, kurš nav no Ņujorkas un tos pašus cilvēkus pazinis agrāk. Taču man nekad nebija ienācis prātā, ka viņiem būtu bail aizbraukt, jo līdz ar to pazustu atbalsta sistēma, viņu iekšējās pasaules struktūra, ka viņiem vajag šo pastāvīgo spiedienu no ārpuses.

Igijs: Jā, tev vajag veselu lērumu cilvēku, un vēl tev vajag... Kas notiks, ja tu neaiziesi uz to ballīti Modernās mākslas muzejā, kur taču būs visi? Tevi nepieminēs tādā un tādā nedēļas nogales izdevumā un tad tevi vairs neaicinās tāds un tāds, un tad par tevi vairs nerakstīs, un tad tevi pametīs tavs aģents... Kaut gan tas, kas šai pilsētā ir pats labākais, kam tā domāta, ir – es to sajutu jau kā jauns zellis, man bija sajūta: “O, jā, es saprotu. Man jābūt te, te es kļūšu daudzi.”

Poters: (Smejas.) Kā tad...

Igijs: Mani te pavairos un saražos daudzos eksemplāros. Un tad tā arī sāka notikt, un tā jau it kā jābūt, bet kad tiem pavairojumiem liek griezties pašiem ap savu asi... Kļūst tā pavisam nejauki, saproti? Kā tāda veca rotējoša veļas mašīna, kas pilna vecām brošūrām vai tamlīdzīgi. Kad es beidzot aizbraucu...

Poters: Tu pārcēlies uz Maiami?

Igijs: Jā, patiesībā vēl kādus gadus pirms tam es sev mēģināju formulēt... Lūk, te ir saraksts ar to, ko ļaudis no manis sagaida un te ir saraksts ar tieksmēm – daudzas no tām ir dzīvnieciskas – kas man tiešām piemīt... nu, un, lūk, tik un tik daudz no tā visa man piedos. Varbūt, ja es gribu seksu ar vienu seksīgu zaķi, varbūt labāk, ja viņa nāk pie manis strādāt un viss redzams atklāti, mutes visiem ciet. (Smejas.)

Poters: Aha, sapratu.

Igijs: Bet deviņdesmit divi procenti tomēr būs privāti.

Poters: Tas labi.

Igijs: Šodien katrs ved jebkuru savā mājā un kur nu vēl tie realitātes šovi, bet vecā skola – ja tu esi liela Holivudas zvaigzne, tu nevienu savā mājā nelaidīsi. Man ir abējādi. Neviens nekad nav bijis mājā, kur es dzīvoju ar savu zaķi un suņiem, un kaķiem. Bet man ir vēl otra māja, un tur ir visādas lietas no tā, ko darīju pirms gadiem divdesmit trīsdesmit... Nu, un franču-normāņu gotiskā renesanse, ēdamistabas krēsls kā tronis un vūdū gleznojumi no Haiti, visādi plakāti... Un ja cilvēki grib nākt un runāt ar mani, tad es viņiem varu sevi parādīt no kulturālās puses.

Poters: (Pēc pauzes.) Es gribētu atgriezties pie Maiami. Tu reiz to aprakstīji kā vietu, kas tev deva iespēju it kā atjaunoties, kur bija tas, kas kādreiz piemita Manhatenai, proti, taviem vārdiem “daudzu viegli kriminālu cilvēku klātbūtne”. Man tas atgādina Dilana rindu “lai dzīvotu ārpus likuma, tev jābūt godīgam”...

Igijs: Tieši tā...

Poters: Man gribētos zināt, kas tai kriminālajā ļauj tev atjaunoties un tevi stimulē, jo...

Igijs: Noziegums ir radošs (smejas)...

Poters: Nu, labi...

Igijs: Mēs pārējie vienkārši iekārtojamies sistēmā, bet viņi ne. Tie, kas nav gluži, teiksim, stabili. Tā tas bija, kad es tur pārvācos, bet tagad jau Maiami ir tāda glauna vieta. Bet tad... Zini, es dzīvoju tādā vietā, kur apkārt bija tikai hasīdi. Un hasīdi valkā tikai melnu un baltu. Un tā nu tur pilns ar cilvēkiem melnā un baltā, kas dzīvo uz šīs neiedomājami greznās, krāšņās Vidusjūras-spāņu-korsikāņu arhitektūras fona... pilnīgs trakums. Un par mani viņi nelikās ne zinis.

Poters: Nu, tas jauki.

Igijs: Zini, un tur bija arī kubieši un haitieši, un visādas valodas, un daudz nolaistu, plašu telpu. Un tad tur bija, piemēram, Basku mākslas muzejs – sasodīti labs mazs muzejiņš – bet tieši pretī iestādījums, ko sauca par “Déjà Vu” bāru, un tur tie īpašnieki bija tādā izmisumā, ka sūtīja plikās meičas gorīties ielas vidū, lai dabūtu kādu iekšā... Un pamesti gruntsgabali... žurkas... visādas labas lietas. Tur bija arī tāds kā mols, kur varēja vienkārši ieiet un dabūt kreku. Man kreks nav vajadzīgs, bet es gribu, lai to var dabūt manā tuvumā.

Poters: (Smejas.)

Igijs:Jā, tā es gribu...

Poters: Tāpēc, ka tam līdzi nāk tas pārējais, vai ne?

Igijs: Man vienkārši vajadzēja kaut ko. Tur jau varēja arī dabūt Marijas statuetes, vai brazīliešu vūdū dievieti – turpat blakus diezgan buržuāziskam brīvdabas restorānam. Turklāt, godīgi sakot, tai periodā man bija tā, ka negribējās nekādu garīgu stimulāciju, visādas vētras jau bija bijušas. Man vajadzēja atvilkt elpu.

Poters: Vienā no dzejoļiem Bukovskis saka apmēram tā: “Manā sirdī ir zilais putns, kas grib tikt ārā, bet es esmu viņam par raupju...” Šķiet, ka lielai daļai pankmūzikas šai ziņā bija kas kopīgs ar Bukovski – tāda kā skarba āriene, raupja čaula, bet iekšā kas maigāks, trauslāks...

Igijs: Gluži pareizi.

Poters: Taču tavā mūzikā, lai arī tevi pazīst kā “pankmūzikas vectēvu”, es neredzu tādu apzinātu skarbuma demonstrāciju.

Igijs: Nē.

Poters: Kas tad īsti tev ir kopīgs ar pankiem?

Igijs: Nu... Viņi no manas mūzikas paņēma skarbākos un izaicinošākos elementus un pa lielākai daļai atmeta visu radošo un trauslo. Visvairāk to darīja divas grupas – “Ramones” un “Sex Pistols”, katra savā veidā. Bet mani jau tas neuztrauc – ikviens, kas no manis zog, savā ziņā iepazīstina ar mani savu publiku. Un tas mani it kā pieskaņo pastāvošajai kultūrai – ar kuru es savulaik nebūt nebiju saskaņā – un tas man ļoti palīdzējis manos... nu, šai vēlākajā posmā.

Poters: Tavā mūzikā es saklausu kaut ko no smagā britu blūza, tāpat tur ieskanas tāds kā “Motown” fona vokāls. Tas tur it kā ir, bet reizē šķiet, ka tu ar to jokojies.

Igijs: Joks ir tas, ka es vienkārši nevaru. Nu, man reizēm tā gribētos, lai es būtu melnā pavadvokāliste ar pamatīgu rumpi un četru oktāvu diapazonu.

Poters: Kam gan to negribētos!

Igijs: Piemēram, vienā no dziesmām, kas būs jaunajā diskā, es gribēju dziedāt tā: “šūp! šūp!”, kā tai slavenajā sešdesmito gadu dziesmā “It’s In His Kiss”...

Poters: Jā, jā, es atceros!

Igijs: Un tur ir tā: “It’s in his kiss, that’s what it is... šūp! šūp!”, nu un es tur tik šūpoju vaļā, tikai tad, kad es to daru, izklausās vairāk pēc (atdarina multenes balsi) “bīp-bīp!” (Smejas.)

Poters: Nuja, balss tev ir vairāk uz baritona pusi...

Igijs: Jā, visa tā Detroitas mūzika mums skaitījās liela lieta un, ja tu to nevarēji, tad vienkārši bija jādomā kas pilnīgi cits.

Poters: Bet tev ir arī kaut kas no Džona Keidža un eksperimentālās elektroniskās mūzikas...

Igijs: Enārborā es sākumā spēlēju kopā ar vecākiem muzikantiem, vienā blicē bija arī tāds Blū Džīns Tirānijs (jeb Zilo Gēnu Tirānija – red.) jeb vienkārši Roberts Šefs, kam Ņujorkā bija avangarda mūziķa slava. Tāpat arī puisis, vārdā Gordons Mumma, un no viņiem es uzzināju par Keidžu, par Hariju Pārču, par Berliozu... Vēl iekams sāku dziedāt, es jau zināju, ka kaut kur pasaulē ir plika čelliste, kas spēlē kopā ar tipu, kas dauza klavieru stīgas ar āmuru... Un tas viss, protams, kaut kur parādās arī man.

Poters: Vai tevi ietekmējis Džima Morisona dziedāšanas stils? Patiesībā viņš man atgādina tevi, nevis otrādi, bet pieņemu, ka kaut kāda ietekme bijusi.

Igijs: Brīnišķīgs dziedātājs! Kad man bija tik tikko pāri divdesmit, es apbrīnoju trīs dziedātājus, kas sasniedza fantastisku vokālu gandrīz vienlaidus monotonā: Miks Džegers, Bobs Dilans un Džims Morisons. Kopīgs viņiem bija tas, ka tad, kad viņi beidzot laida vaļā otru noti, tas bija milzu notikums.

Poters:Jā, precīzi teikts.

Igijs: Un es domāju, nu, ja šitie puiši var dziedāt, tad arī es to varu.

Poters: Man vienmēr licies, ka Dilanu nenovērtē kā ārkārtīgi radošu dziedātāju. Dažas it kā viduvējas dziesmas interesantas padara frāzējums.

Igijs: Jā, fantastiski – Sinatra ar rokgrupu...

Poters: (Jūsmīgi.) Tieši tā!

Igijs: Man vienmēr bijis jādomā par Sinatru, kad klausos Dilanu – viņam ir tāds pilnīgi uzticams baritons, muzikalitāte, taču viņš jebkurā brīdī var vienkārši uzvilkt sērkociņu, ja grib. Lasīju, ka viņš par sevi raksta: “Nu, kas tad man īsti ir kā vokālistam? Ciešams baritons un veselīgs bļāviens.” Man tas patika un es to izmantoju... Man bija dziesma, viena no labākajām ar nosaukumu “The Passenger”, ko es aizguvu...

Poters: No Morisona?

Igijs: Ne gluži. Antonioni ir tāda filma “Pasažieris”, un tā uz mani atstāja lielu iespaidu. Un ap to pašu laiku es vienmēr sēdēju Bovija mašīnā. Viņš nekad neteica, kurp mēs braucam, vienkārši braucām. Un vienreiz viņš teica: “Mūsdienu dzīve ir ceļojums automobilī, un mēs nekad no tā neizkāpjam.” Bet laiku pa laikam mēs “varam nolaist lejā logu un vienkārši izlēkt”, lai nebūtu vienkārši pasažieri, kas “noveco savos smirdīgajos sēdekļos.”

Poters: Kā tev šķiet, vai māksliniekam ir kādi pienākumi?

Igijs: Pienākumi...?

Poters: Pienākumi. Nu, pienākums parasti ir pret kādu citu. Tu, piemēram, varētu izjust pienākumu pret citiem māksliniekiem, lai viņiem būtu interesanti klausīties... Bet es drīzāk domāju par cita veida pienākumiem. Piemēram, tu reiz kritizēji Bono...

Igijs: Es viņu nekritizēju.

Poters: Nē?

Igijs: Nē. Mani vienkārši uzrunāja saistībā ar vienu no viņa pasākumiem, un es teicu, jauki, bet tas nav priekš manis. Tas ir tā, it kā man jautātu: “Džordža Maikla balāde – tu tai tici?” Nē, neticu!

Poters: Protams, nē. (Smejas.)

Igijs: Nu, tieši tas pats. Vai es ticu, ka tad, kad visi tie angļi sanāk kopā padziedāt, lai glābtu kas nu kuro gadu ir glābjams – vai es ticu, ka viņiem tas ir kas dziļi un tīri izjusts? Nē, neticu!

Poters: Labi.

Igijs: Nē. Nē, nē, nē! (Smejas.)

Poters: Jā, nu, skaidrs... (Smejas.)

Igijs: Vai ne? No otras puses – vai viņi kādam kaitē? Nē. Vai viņi kādam palīdz? Droši vien. Vai varbūt viņi palīdz paši sev? O, jā! O, jāāā! Vai tā to uztver, vai tā par to savā starpā runā izklaides industrijas ļaudis? O, jā. Jā gan! Un vai kulminācija nav tāds Maikls Džeksons, kurš lēkā zemeslodes biosfēras priekšā, bet tad tiek izvesti divi mazuļi, kuri apkampj viņa kājas? Ir! “Pulp” līderim Džārvisam tas izsauca tādu riebumu, ka viņš uzkāpa uz skatuves un parādīja pliku pakaļu. Bet vai man ir pienākums pret publiku labi uzstāties? Jā. Vai tas prasa milzu koncentrēšanos – attīstīt un uzturēt tās iemaņas, kas ļauj tev labi uzstāties? Jā gan. Un vai šai “multi” paaudzei šīs spējas sāk zust? Jā gan!

Poters: Taisnība.

Igijs: Jā gan! Es dzirdu, kā viņi ņaud! Es dzirdu, kā viņi īd! Es dzirdu, kā viņi sūdzas! Kā šņukst un čukst... Bet es saku: “Uzraksti labu dziesmu, kas pavelk!” ... Pag, jānomierinās.

Poters: (Pēc pauzes.) Vai tu vairāk lepojies ar to, ko esi sacerējis, vai ar to, kā esi to izpildījis?

Igijs: Man tuvāks ir tas, ko esmu sacerējis.

Poters: Jā, nu, tieši tāds iespaids man rodas no tavas mūzikas, kaut gan parasti runā tikai par tavu uzstāšanos. Kaut kur lasīju, ka to slaveno lēcienu no skatuves tu esot izdarījis tāpēc, ka tev bijis neomulīgi no distances ar publiku.

Igijs: Jā.

Poters: Un tu mēģināji šo distanci likvidēt...

Igijs: Jā.

Poters: Tātad tas bija vienkārši racionāls, praktisks solis. (Smejas.)

Igijs: Tieši tā – praktisks. Turklāt man bija zināmas priekšrocības – es stāvēju uz platformas, līdz ar to nebija tik grūti (smejas)...

Poters: Jācer, ka kāds tevi uzķēra.

Igijs: Nē, pirmo reizi nē, pazaudēju pat dažus zobus... (Smejas.) Labs ir, man tad nu...

Poters: Paldies par iespēju parunāt ar tevi.

Igijs: Man arī patika. Tu esi viens saprātīgs un provokatīvs cilvēks. Man tas tiešām patika, Džeison, paldies. (Pievēršoties kādam gaitenī.) Vai man ir drusku laika, pirms atkal jārunā?

Balss gaitenī: Tavā ziņā.

Igijs: Tad es dažas minūtes atpūtīšos. Jā. Nāc, Džeison, tu jau arī iesi lejā – iesim kopā.

Poters: Ejam.