Sātana zīmi es nepieņemšu

Rīgas Laiks: Jūs taču ticat Kristus otrreizējai atnākšanai?

Olafs Brūvers: Jā.

RL: Pēc kādām pazīmēm būtu iespējams noteikt, vai tas ir Kristus vai nē?

Brūvers: Pēc Bībeles. Jāņa Atklāsmes grāmata, Daniēla grāmata — tur ir minēts, ka viņa atnākšana būs pēkšņa, ļoti pēkšņa — ka viņš nāks kā zaglis naktī, bet tie, kas, pēc Bībeles, ir viņa bērni, viņa īstie sekotāji, tie redzēs visas tās zīmes iepriekš. Un pirms tam — jūs noteikti būsit dzirdējusi — būs Antikrista laiks, cilvēks, kurā iemiesojies Sātans, pēc Bībeles, valdīs trīs līdz trīsarpus gadus, un tad nāk tā sagrāve. Starp zīmēm ir tā, ka noteikti būs vēl iebrukums Izraēlā — no kādiem ķēniņiem — es nezinu, kas tie ķēniņi būs, vai Eiropas Savienības ķēniņi — to grūti pateikt, es negribu neko teikt — bet tad Kristus nāk un sasit to armiju — es nezinu, kādā veidā tas notiks, bet tā armija tiks iznīcināta pilnībā, Antikrists tiks sagūstīts. Es nekad nemēģinu neko skaidrot — es apmēram zinu to secību, bet arī laikus negribu nekad minēt. Vienīgi es gribētu teikt, ka Izraēla ir laika pulkstenis, Dieva laika pulkstenis… Cik interesanti, ka Bībelē teikts — laika galā es sapulcēšu savu tautu savā zemē, un viņa jau ir stingri atgriezusies — tā ir viena zīme, ka laika gals jau tuvojas. Otra lieta, Antikrists kad nāk pār pasauli, vienam ķēniņam ir pakļautas desmit valstis — es domāju, ka Eiropas Savienība ir viens solis uz to… Trešā zīme, kas minēta, ir, ka būs ļoti liela noziedzība — laika beigās būs liela nepaklausība, ļaunums kā Sodomas un Gomoras laikos, kad tur bija tā izlaidība, morāles ziņā, seksualitātes ziņā. Bet es negribu būt kā Jānis Iņķis, kas 20. gados aizveda latviešus, galvenokārt baptistus, uz Brazīliju un pareģoja, kad tieši Kristus nāks un visi to gaidīja un pievīlās, un tas ietekmēja ticību vispār, baptistiem it sevišķi — viņus uztvēra kā vientiešus un pamuļķus. Vēl nav parādījies tas briesmīgais laiks, par kuru runā Bībele, tas vajāšanu laiks… Jūs jau arī noteikti būsit dzirdējusi par zīmi 666 — tas ir Bībelē, es nevaru viņu iztulkot, — bet runa ir par to, ka tas ļaunais ķēniņš, kas pārņems varu visā pasaulē, tiem, kas viņam pakļausies, liks pieņemt zīmi — uz pieres vai uz rokas. Kuram šīs zīmes nebūs, to nokaus. Es domāju, pienāks taču laiks, kad nebūs naudas vai kredītkaršu, būs varbūt kaut kāds čipiņš iešūts — es, protams, fantazēju, bet daži teologi, sevišķi Amerikā, par to runā. Nu, teiksim, tu ieej veikalā, tev pārbrauc ar skanerīti un nosaka, kas tu esi…

Vispār laiks ir ļoti interesants no teoloģiskā viedokļa… Un arī, es domāju, no politiskā viedokļa — jautājums par NATO, par Eiropas Savienību. Man kā teologam arī ir interesanti vērot, kā tas viss notiek. Apustulis Pāvils raksta draudzēm: Jūs esat gaismas bērni, jūs šī lieta nepārsteigs kā tos, kas ir tumsā… Es arī tā vēroju — ja es zinu, kam jānotiek, man nevajadzētu būt pārsteigumam — tas nāk, tas nāk… Katrā ziņā tas būs briesmīgs laiks tiem, kas gribēs palikt savā pārliecībā, savā ticībā Dievam — bet varbūt Dievs pasargās mūsu paaudzi…

RL: Bet vai nebūtu jāpriecājas par visām šīm zīmēm, par to, ka pieaug ļaunums, jo tas taču tuvina Kristus atnākšanu?

Brūvers: Jā, tāda teorija, starp citu, arī ir. Bet es domāju, ka nebūtu jāpriecājas. Es domāju, varbūt tas jāsaprot tā, ka ticība daudzos izzudīs. Un vai būs daudzi, kurus atradīs — tas tāds interesants brīdinājums varbūt. Turēties ticībā, nešaubīties, palikt tajā. Es domāju, varbūt šobrīd arī brīvajā Latvijā nez vai ir tā ticība tik stipra kā bija varbūt padomju laikā, kad cilvēki pusslepus gāja uz dievnamiem, nerādīja, ka es, lūk, esmu baptists, ka es dziedu korī — tas nozīmēja izsmieklu, darba vietā arī bija grūtāk tikt uz augšu. Man, piemēram, bija grūti. Es varēju būt par autokolonnas priekšnieku, bet mani nevirzīja, jo nebiju partijā.

RL: Padomju laikā bija tāds iespaids, ka iestādes maigāk apietas ar baptistiem, nekā ar tradicionālo konfesiju piederīgajiem. Kā jūs to komentētu?

Brūvers: Jums bija tāds iespaids? Man atkal liekas tā, ka baptisti bija drusku aktīvāki disidenti. Man likās, ka luterāņi bija vairāk piemērojušies apstākļiem — aizlūdza par kritušajiem Lielajā Tēvijas karā. Es nezinu daudzus luterāņus, kas būtu bijuši disidenti — kas būtu prasījuši ticības ziņā lielāku brīvību. Varbūt daži bija — Ģederts Melngailis. Baptistiem vairāk — Rožkalns, Vēveris, Cirvelis, Ginteru ģimene. Tā jau iesākās arī mans disidentisms — par politiku es nemaz tik daudz nedomāju, vairāk par ticības brīvību, par tiesībām izbraukt uz citu valsti.

RL: Mani šai stāstā allaž pārsteidz tas, ka par relatīvi nelielu nodarījumu jūs saņēmāt priekšlikumu izbraukt no valsts, turklāt visa ģimene. Vai jums pašam ir kāds skaidrojums?

Brūvers: Būtībā nē. Mums ar Pāvilu patiesībā nerādījās ne sapņos, ka iznāks darīšana ar čeku. Mēs pieļāvām iespēju, ka varētu iznākt darīšana ar miliciju, ka mums teiks — jūs darāt kaut ko neoficiālu, ar valsti nesaistītu, izbeidziet. Kad es atbrīvojos pēc 6 mēnešiem cietumā, es gribēju studēt Politehniskajā institūtā arhitektūru — man teica, ko jūs iedomājaties? Kā jums nav kauna te nākt? Kādu pusgadu es nevarēju arī atrast darbu — beidzot atradu caur draugiem milicijā par naktssargu vienā būvmateriālu noliktavā. Pēc atbrīvošanās mums ar Pāvilu katru mēnesi pienāca pavēstes, ka jāiet uz čeku. Mums jautāja, ko mēs tagad darot, kas notiek draudzē, vai nav kādas aktivitātes. Tad viņi teica — izmētātas lapiņas — vai jums ar to nav kāds sakars? Uz sētas uzrakstīts Solžeņicinu atbalstošs sauklis… Tā mēs uzzinājām, ka kaut kas tiek darīts. Tad filma — par ieslodzīto nometni. Avdjukēvičs teica: ja jūs atzīsities, jūs rīt pat varēsit lidot uz Vāciju. Es to filmu tiešām biju uzņēmis, bet izlikos, ka neko nezinu. Vecākiem teica: jūs esat necienīgi dzīvot Padomju Savienībā, brauciet projām. Ja jūs nebrauksit projām, jūsu dēli agri vai vēlu nonāks pie baltajiem lāčiem. Kad mēs iekritām, Daniels bija ļoti nozīmīgs, sacēla kājās trimdas latviešus. 1976. maijā iesniedzām anketas izbraukšanai un 1976. gada 29. septembrī ieradāmies Vācijā.

RL: Kā jūs definētu cilvēktiesības?

Brūvers: Cilvēktiesībām kā tādām definīcijas nav. Ir likumdošanas kopums — valsts vai starptautisko likumu kopums, kas regulē valsts un indivīda attiecības cilvēktiesību sfērā, tas ir, tiek garantētas pamattiesības — uz dzīvību, preses, vārda, ticības, tiesības uz darbu, uz nodrošinājumu bezdarba gadījumā, tad ir bērnu, ģimeņu aizsardzība. Privātā sfēra būtībā vairs nav cilvēktiesības — ja kaimiņi saķildojas, tas ir civiltiesisks jautājums. Instruments cilvēka rokās pret valsts varu. Mērija Robinsone reiz teica: cilvēka tiesības ir ļoti vienkāršas — tās sākas ar cilvēka cieņu. Latvijā kaut kā pārprot, liek uzsvaru tikai uz tiesībām, bet ne uz pienākumu un atbildību. Sfēra, kur tas ir ļoti jūtams, ir bērnu tiesības. Ir tik daudz bērnu tiesību aizsardzības institūciju un reizēm viņi bērnu tiesības saprot tā, ka bērns nedrīkst tikt ne norāts, ne viņam piedurts pirksts. Bet bērnam taču arī ir atbildība — pret vecākiem, pret skolotājiem, pienākums ievērot iekšējās kārtības noteikumus. Mūsu birojam ir bijusi saskarsme ar puišiem, kuriem ir jau 15-16 gadi un kuri visu skolu turējuši draudu pakļautībā, piekāvuši savus biedrus, skolotājai iesituši. Un ja skolotāja iesit pliķi, tad ir milzīgs skandāls — bērna tiesības pārkāptas, vardarbība pret bērnu. Šāda nepareiza izpratne ir arī citās sfērās — piemēram, policija. Zvana no mobilā telefona — ceļu policija pārkāpj manas cilvēka tiesības! Mani apturēja un lika iepūst trubiņā! Es neesmu dzēris, uzskatu to par goda un cieņas aizskaršanu. Es saku, piedodiet, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības uz drošību uz ceļiem, ir iespējams ierobežot atsevišķa indivīda tiesības. Dažās sfērās cilvēka tiesības izmanto par aizsegu visam kam.

Cilvēktiesību ministra amats — ļoti vajadzīgs, aizstāvēt Dieva dotas, nevis karaļa vai ķeizara, tiesības. Kristīgie demokrāti gan uz to skatījās kā uz nodevību, jo viņi nebija pozīcijas partija — sauca mani par krievu okupantu aizstāvi un mīlētāju. Viegls šis darbs nav, bet ļoti interesants. Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Varbūt man tāda daba… Arī kā mācītājam man patika — Bostonā es biju mācītājs divās luterāņu draudzēs un vienā baptistu. Man vienmēr ļoti paticis uzklausīt cilvēkus un viņiem palīdzēt. Tie 12 gadi man devuši arī tādu rūdījumu. Es negribu lielīties, bet es ļoti ātri varu atšifrēt, vai cilvēks man melo vai stāsta patiesību. Pāris gadījumos gan es esmu smagi iekritis. Cilvēki sūdzas par policiju, es domāju, nē, pag, tā viņi parasti nerīkojas — te kaut kas nav tā… Reizēm jau neko nevar palīdzēt, tikai dot padomu, morālu stiprinājumu, lai viņš turpina dzīvot ar cerību. Ir tādi, kas saka, es pie jums atnācu kā pie pēdējās instances, citādi es griezīšu vaļā gāzi. Tad es domāju — joki nav, tā ir pienākuma nasta. Nupat bija viena kundze atnākusi — es viņai palīdzēju dabūt darbu. Ir kādreiz smagi, bet ir arī liels gandarījums. Kāda trešā daļa ir cilvēktiesību jautājumi, bet tie arī ir tie patīkamākie, jo tur var atrast risinājumu. Visos pārējos mēs varam tikai ieteikt, kur griezties.

RL: Šķiet, jūs esat gandarīts, ka atkal esat apstiprināts šajā amatā. Bet varbūt, ja jūs ielūkotos sevī, tur atrodama arī kāda rakstura īpašība, kas varētu traucēt to veikt?

Brūvers: Tā pieredze, kas man ir, palīdz. Ziniet, rakstura īpašība, kas man varētu traucēt — un ir arī traucējusi, piemēram, ģimenē — es esmu ātri izteicis lietas, kuras varbūt nevajadzēja pateikt. Es esmu arī kāda cilvēka vietā pateicis, ka viņam nodarīts pāri, un tikai sanaidojis. Šeit, birojā, man šī īpašība netraucē — ja te ir pārkāpumi, tad te ir jārunā skaļi. Bet es esmu mācījies arī uzreiz nereaģēt aktīvi. Kādreiz piezvanīju uz kādu iestādi, par kuru bijām saņēmuši sūdzības, un uzreiz: Kā tas iespējams, ka pie jums notiek tādas lietas? Bet tagad es cenšos vispirms noskaidrot faktus. Vēl slikta īpašība man bijusi tā, ka es esmu par daudz apkrāvies ar visādiem darbiem, visiem solos palīdzēt un vienkārši netieku galā. Cilvēki gaidīja, un netika pildīts solījums. Tagad es vairs nesolu, saku, centīšos palīdzēt. Vēl viena īpašība, uz ko daudzi ar mani ir iekrituši — gan birojā, gan citur — varbūt iekrita arī mani kolēģi, iepriekšējā vadītāja — varbūt tā izskatās no malas, nezinu — ka es esmu vājš, mīksts cilvēks, pazemīgs, tāds, kuram nav nekāda spēka. Jo es nekad ar cilvēkiem neesmu bijis rupjš, nekad neesmu mēģinājis rupji runāt. Bet, ja es tieku nostādīts nelietības, ļaunuma priekšā, es palieku arvien stingrāks, arvien stingrāks — kā krams — un rīkojos tik stingri, ka tie brīnās — kas notiek ar to Brūveru? Birojā es biju iespiests pilnīgi stūrī, un es teicu, tālāk es vairs neiešu — viss. Jūs te nevaldīsit, neregulēsit mani — nedz ārvalstu institūcijas, nedz vietējās varas iestādes. Tas vēlāk izraisīja lielas problēmas — pat līdz noņemšanai gāja vienu brīdi — Saeimā. Birkava kungs bija galvenais iniciators šai lietā, bet arī uz viņu tika izdarīts spiediens. Man teica, lai es pats aizeju, bet es teicu, ka neatkāpšos — es neapzinos darījis neko ļaunu. Tagad, kad bija otrreizējā apstiprināšana, atkal parādījās tie paši spēki. Es nekad to nekomentēšu, nerunāšu par to — jo es uzskatu, ka vispār cilvēkiem nevajag nodarboties ar lietām, kas ir riebīgas. Bet es pateikšu tikai to — kad es atnācu uz biroju, es atklāju nelikumības finansu pārskatos un darbībā, naudas izšķērdēšanu un pamatīgu interešu konfliktu — vienai vīrs strādā tipogrāfijā, darbiniece šeit, pasūtījumus dod tikai viņam. Un kad es sāku jautāt, kas te notiek, man nāca arī tādas atbildes kā “nezāģē zaru, uz kura pats sēdi”. Paldies Dievam, ka nāca tā Valsts kontroles revīzija. Es domāju, ka tur tie cilvēki arī iekrita — viņš taču ir vienmēr tik mierīgs, nekad nav parādījis nekādus asumus. Bet uz stingru rīcību es esmu spējīgs.

RL: Ar savu teikto jūs provocējat mani uz konkrētiem jautājumiem, tomēr mani interesē arī vispārīgāks jautājums: vai tajā konfliktā, kāds pirms pāris gadiem risinājās Cilvēktiesību birojā, jūsuprāt, jūs visu darījāt pareizi? Vai šodien esot tai pašā situācijā, jūs darītu visu tāpat kā toreiz?

Brūvers: Nē, darītu savādāk. Es mēģinātu vairāk pats uzbāzties ar dialogu tiem cilvēkiem, kuri nevēlējās ar mani runāt. Tagad es to jautājumu risinātu ar lielāku enerģiju no savas puses. Par tiem e-pastiem — es kā vadītājs ieteiktu jebkuram cilvēkam padomāt, ko dara viņa darbinieki ar e-pastiem darba laikā un pieņemt stingrus mērus, ja atrod tos piebāztus ar visādām muļķībām, nu, šajā gadījumā gan nebija muļķības, bet mana vietniece darba laikā sarakstās ar starptautisku institūciju, kura šeit pārrauga mums naudas funkcijas, sarakstās ar citiem cilvēkiem ministrijā, Ženēvā — tikai par vienu lietu: kā dabūt Brūveru nost no biroja vadītāja amata. Un, par nožēlošanu arī no medijiem ir viens ļoti riebīgs e-pasts, bet to es jums neatklāšu. Es to parādīju Kleckina kungam, parādīju prokuratūrai un teicu — ko lai es daru? Kāpēc es viņus sagatavoju? Tāpēc, ka pirms noņemšanas Saeimā man pārmeta, ka es esmu saēdies ar starptautiskām institūcijām. Es gribēju parādīt, kā tieši šī organizācija sadarbībā ar biroja darbiniekiem plāno intrigas.

RL: Es gribētu precizēt: vai tomēr netiek pārkāptas šo cilvēku cilvēktiesības, šo saraksti publiskojot?

Brūvers: Es arī šodien uzskatu, ka neesmu pārkāpis neko. Prokuratūrā noskaidrojās, ka tie ir dokumenti, biroja dokumenti. Es vienkārši gribēju parādīt cilvēkiem, kuriem par mani bija jālemj, ka nevis es esmu vērpis intrigas, bet intrigas vērptas pret mani. Es domāju, ka es pareizi darīju, ka parādīju un ka jākaunas tiem, kas to darīja.

RL: Varētu būt divi skaidrojumi, viens — jūs nepatīkat viņiem kā cilvēks. Otrs: viņu pārliecība, ka jūs savā amatā neesat kompetents.

Brūvers: Mūsu sabiedrībā ir tā: ja cilvēks kādam nepatīk, tad viņam pārmet nekompetenci vai darbošanos kādu spēku, teiksim, izlūkdienestu interesēs. Es gribu pateikt, ka līdz brīdim, kamēr Valsts kontrole nebija spērusi kāju birojā, uzskatīja, ka es esmu pats piemērotākais cilvēks šim postenim, tāpēc mani diezgan ilgi šurp aicināja — arī pati Gertneres kundze. Tad, kad es izjaucu tās lietas, kas birojā nepareizi darbojās finansiāli, tad, lūk, parādījās nekompetence, birojs grimst, biroju atstāj cilvēki. Bet nekā konkrēta. Un nekā jau viņiem nebija ko teikt. Vai mana vietniece jebkad atzina sevi par vainīgu pie finansu pārkāpumiem? Viņa jau uzskatīja, ka viņa ir nevainīga cietusi. Bet es pateicu skaidri: ar mani kopā tāds cilvēks nestrādās. Vienalga, cik spīdoši birojs strādāja pirms tam — un es viņai dodu visu to atzinību. Es arī ziņojumos to esmu uzsvēris, ka vislielākā atzinība pienākas Kaijai Gertnerei — par biroja nostādīšanu uz kājām, sagatavošanu, līgumu noslēgšanu ar donorvalstīm — to neviens nevar noliegt, ieskaitot mani. Es nepieminu lietas ar ļaunu. Es domāju, ka neesmu atriebīgs. Es, pirmkārt, baidos. Jo esmu mācījis citiem zināmas lietas nedarīt, tāpēc arī pats baidos. Bet pret uzbrukumiem es aizstāvēšos. Un es neļaušu arī ārvalstu institūcijām iejaukties.

RL: Bet vai tad šī pati institūcija nebija tā, kas deva naudu? Un vai tādā gadījumā tai nebūtu sava teikšana?

Brūvers: Ļoti pareizi. Kad tikāmies, es arī teicu — jums ir visas tiesības norādīt uz naudas izlietojumu, es pat teicu, ka vēlētos, lai viņi ļoti strikti tam sekotu. Bet man jau mēģināja norādīt par personāla jautājumiem. Bija arī tādi mājieni, ka tad, ja es nedarīšu pēc viņu prāta, varētu tikt pārskatīts arī finansējums. Man bija liels pārsteigums, ka šī institūcija nemaz īpaši neuztraucās par Valsts kontroles atzinumu — kaut gan aplam izlietota bija tieši donorvalstu nauda. Zviedrijas, Nīderlandes un Somijas.

RL: Kā jums šķiet, vai Latvijā valstij un sabiedrībai nozīmīgos amatos tiek iecelti viskompetentākie, visatbildīgākie, visgodīgākie cilvēki?

Brūvers: (Gara pauze.) Tas ir grūts jautājums. Es teiktu tā: es baidos atbildēt par to otru daļu, jo tas jau varētu draudēt ar goda un cieņas aizskaršanu, bet es domāju, noteikti nē. Varbūt arī tāpēc, ka tie kompetentākie un atbildīgākie nepiesakās tādos darbos. Par to godīgumu vai negodīgumu — lai katrs atbild savai sirdsapziņai, kāds viņš ir.

RL: Pirms dažiem gadiem jūs izteicāties, ka šodienas Latvijā nejūtoties kā mājās. Vai tagad jūs jūtaties kā mājās?

Brūvers: Tagad jūtos, jā. Toreiz nē, jo tā pārmaiņa bija drausmīga — man daudz kas bija tomēr piemirsies. Tagad es esmu apradis, taču ar daudz ko neesmu samierinājies un nesamierināšos.

RL: Ļoti uzkrītoša ir starpība starp jūsu biroja uzklausīto un atrisināto sūdzību skaitu.

Brūvers: Liela daļa ir mutiskās sūdzības, kuras esam uzklausījuši, bet nezinām, vai cilvēki ir klausījuši mūsu ieteikumiem vai nē. Rakstiskās sūdzības ir tikai 600 vai 700.

RL: Mums vairs nav daudz laika sarunai…

Brūvers: Nekas, tie tur ārā pagaidīs.

RL: Par kuru no valsts iestādēm vai struktūrām jūs saņemat visvairāk sūdzību?

Brūvers: Par pašvaldībām — par Rīgas Domi, par Rīgas rajona pašvaldību. Tas skar sociāli ekonomisko sfēru, visvairāk sūdzību ir par izlikšanu no dzīvokļiem, pieraksts, jauna dzīvokļa meklēšana utt. Tieši tā ir tā grūtākā sfēra. Bet es neteiktu, ka pašvaldība ir vainīga — tai bieži vien nav cita dzīvokļa, ko ierādīt.

RL: Vai jūs teiktu, ka tiesībsargājošās iestādes konsekventi ievēro cilvēka tiesības?

Brūvers: Nē, es to nekad neteiktu. Konsekventi — nekādā ziņā. Reizēm tā ir vienkārši nolaidība, neiedziļināšanās lietā, ļoti pavirša attieksme pret cilvēku — tā arī rada pārkāpumus. Policijā, tur atkal ir nezināšana vai reizēm cilvēka rakstura īpašības. Vēl, protams, ieslodzījuma vietas, kur sūdzas par ilgo gaidīšanu uz tiesu — bet tas ir pārmetums mūsu valsts varai, valdībai, par to, ka nav pietiekoši sakārtota tiesu sistēma. Trešā grupa ir par Pilsonības un imigrācijas pārvaldi — bet tur tagad situācija ir visumā sakārtota. Par ierēdņiem sūdzības nav tik daudz par viņu uzvedību, kā par to, ka viņi neatbild laikā uz iesniegumiem. Mēs, birojs, arī grēkojam, mēs arī nevaram nosūtīt laikā, bet mēs paziņojam, ka lietu izmeklējam, lai gaida.

RL: Jūsu kritiķi pārmet jums to, ka jums esot ļoti personīgs darbības stils, ka jūs iesaistāties atsevišķu jautājumu risināšanā, veicat personīgus zvanus un nokārtojat, teiksim, viena cilvēka problēmu, taču tas nekā neveicina institūciju attieksmes maiņu un sabiedrības izglītošanos cilvēktiesību jautājumos. Kā jūs to komentētu?

Brūvers: Jā, tas ir tiesa, atnākot uz šo biroju, es izdarīju ļoti radikālas pārmaiņas. Līdz tam vadītāja nepieņēma nevienu cilvēku personīgi, kaut gan to nosaka likums — viņa gan to nedarīja krievu valodas nezināšanas dēļ, to es arī pieņemu un saprotu. Bet es to uzsāku, tāpat mēs ar kolēģiem sākām regulārus izbraukumus uz dažādām Latvijas vietām, nodibināju divas darba grupas, tāpat ir arī konsultatīvā padome — tur ir cilvēki no ģenerālprokuratūras, no Augstākās tiesas, no pašvaldībām utt. Tā ir padomdevēja institūcija birojam un arī, protams, man. Tas, ka es pats uzlieku rokas un darbojos lietās — es esmu tāds cilvēks. Es negribu vienkārši sēdēt aiz rakstāmgalda baltā kreklā un kaklasaitē. Bet tas, ka es vadītu vienpersoniski, tā nav tiesa — es vadu ļoti demokrātiski. Jūs varat iziet ārā un pavaicāt kolēģiem. Bet vienmēr ir labāk, ja runā vadītājs ar vadītāju — tad ir respekts un kontakts, un notiek arī darbība. Jā, ir arī tādas sūdzības, kas mani tik ļoti satrauc, ka es tās paņemu pats. Mani kolēģi par to nav aizvainoti — viņi priecātos, ja es paņemtu vēl vairāk. Tas, ka es risinātu atsevišķas lietas un neko nedarītu globāli, arī nebūs tiesa — mums ir sēdes, kur tiek runāts par to, ko darīsim Rīgā tādā vai citā jautājumā. Mums ir tāds princips — ja sūdzības atkārtojas, tad mēs mēģinām tās risināt plašā mērogā. Šis pārmetums man pavīdēja dažu ekspertu ziņojumos un tad, kad mani gribēja noņemt — bet to pauda daži cilvēki. Mums nav tik daudz naudas, lai algotu cilvēku, kas biroja viedokli paustu rakstiski. Bet mēs, piemēram, lasām lekcijas policijai, Medicīnas akadēmijā un citur.

RL: Kā jums šķiet, vai visas tiesības būtu īstenojamas? Es, piemēram, neīstenoju un neīstenošu savas tiesības nēsāt ieroci. Cik zinu, jūs šīs tiesības realizējat?

Brūvers: Jā.

RL: Un kā jūs to pamatotu?

Brūvers: Es arī citiem cilvēkiem ieteiktu realizēt šīs tiesības. Es tās realizēju jau tad, kad biju Saeimas deputāts. Man jau nav kā ministram, kuru šoferis vadā no mājas uz māju. Es braucu ar sabiedrisko transportu un kādreiz man ir vēlu jāiet pa ielām, kas nav patīkamas. Es domāju, ka ierocis — tā ir ļoti laba lieta. Pat ja nevis man, bet kādam citam gadās uzbrukums, es varu aizstāvēt viņa tiesības un brīvības. Man ir arī divi bērni pirmsskolas vecumā, un es ar viņiem eju pastaigāties tikai ar ieroci. Jo nedod Dievs — suņi arī staigā riņķī, un ja gadās tāds puisītis, kam sakož seju, tas ierocis tad man būs tieši laikā. Paldies Dievam, man tas nekad nav bijis jālieto, bet es ļoti droši jūtos. Bet, protams, ja kāds plānotu kādu ļaunprātību pret mani, tad viņš nepalīdz, piekrītu, bet tur, kur tev nāk virsū 10 vai 15 jaunieši, kur tevi grib saplosīt kā piranjas — un tu neko neizdarīsi, lai cik tu būtu spēcīgs — tad tas tev var palīdzēt. Nav jau viņš jālieto, pietiek, ka viņš tev ir.

RL: Jūs esat pietiekami ilgi dzīvojis Amerikā un zināt turienes polemiku par ieroča nēsāšanu — visai izplatīts ir uzskats, ka tieši ieroču pieejamība un klātbūtne veicina nevis novērš noziegumus. Vai Jura Bojāra vietā būtu rīkojies tāpat?

Brūvers: Jā, es domāju, ka Juris Bojārs pareizi rīkojās. Jo nav jau nekāda jēga šaut gaisā. Es domāju, ka Juris Bojārs neko nav pārkāpis, viņš ir rīkojies kā jārīkojas.

RL: Tad iznāk, ka mašīna un cilvēka dzīvība ir samērojamas vērtības?

Brūvers: Jāsaka tā, ļoti žēl, ka Juris Bojārs tieši nošāva šo cilvēku, bet es nedomāju, ka viņš šāva, lai nošautu. Varbūt viņš gribēja savainot cilvēku, lai neaizbrauc. Bet es domāju, ka pretlikumīgi viņš nav rīkojies — to es noteikti varu pateikt.

RL: Es jautāju no ētikas viedokļa, jums kā kristietim.

Brūvers: No kristieša viedokļa, ja jūs gribat runāt par nāves sodu, tad tur ir pavisam kas cits. Bībele saka, tev nebūs nokaut, bet Bībele nav pret nāvessodu. To es jums varu pateikt kā teologs. Ja tu nogalini cilvēku, tu esi pelnījis nāvi. Bet tiek paņemta tā baušļa daļa — tev nebūs nokaut, bet ir vēl arī tā — kurš izlej nevainīga cilvēka asinis, no tā tiks atprasīts.

RL: Viss jau ir ļoti labi, kamēr sodu tu saņem it kā bezpersoniski. Vai, teiksim, Dievs tevi soda. Problēma jau ir tikai tad, ja tu esi šī soda izpildītājs — tu kā indivīds…

Brūvers: Nejauciet — ir valsts vara, valsts sistēma. Citēšu Jauno derību: bīsties valsts varu, ne velti vara nes zobenu. Ja tu dari labu, tev nav ko bīties zobenu. Te jūs nevarat pateikt tā — tas bende, tas ir indivīds! Saprotiet pareizi, es neiešu izpildīt nāvessodus, bet es nekādā ziņā neteikšu, ka tas ir pārkāpums, ja to īsteno valsts vara. Tāpēc Izraēla joprojām vadās no Vecās derības teiciena: aci pret aci, zobu pret zobu. Bet, protams, Kristus māca kristīgo pazemību un mīlestību — ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Tas ir cits jautājums. Bet man, ziniet, ir tā — ja ir jāaizstāv valsts, es teiktu, dodiet man visstiprāko ieroci, ar ko es varu iet cīnīties. Kā kristietis to es saku. Te jābūt arī prātam — nav tā Bībele tāda īpatnēja mācība, tāda filozofija, kur cilvēks nevar loģiski padomāt, kas viņam ir jādara, lai būtu kārtība un taisnība valstī, un arī sods. Bet daži filozofi, lai attaisnotu kaut kādas savas lietas, sāk mudžināt šos teoloģiskos jautājumus. Un tad nonāk pie tādas īpatnējas situācijas — nē, es tak nedrīkstu iet karā vai pat dienestā. Tev ir pienākums pret Dievu, bet arī pret varu, pret ķēniņu! Jā, nedrīkst iet netaisnā karā. Bet tāda situācija, kur es saku — viņš lai ņem ieroci un cīnās par mani, es to nevaru — tā man nav pieņemama, tā būtu baiga nelietība. Tāds kristietis ir liekulis. Labi, ka mums ir tik maz tādu, kas domā par šādām sirdsapziņas šaubām. Es, protams, akceptēju viņu likumīgās vēlmes.

RL: Jūs esat pilnīgi pārliecināts par to, kā rīkotos, ja būtu iebrukums Latvijā?

Brūvers: Jā, pilnīgi pārliecināts. Visas varas ir no Dieva. Nē, nu protams, ja būtu Staļins vai Hitlers un teiktu, iznīcināsim ebrejus, iznīcināsim krievus, iznīcināsim, teiksim, lietuviešus, tad skaidrs, ka man jāsaprot, ko es daru, jādomā loģiski.

RL: Es tikai domāju, ka neviens nevar simtprocentīgi precīzi prognozēt, kā rīkosies neprognozējamā situācijā. Piemēram, kā jūs varat būt pilnīgi pārliecināts, ka iebrukuma gadījumā neizmantosit, teiksim, iespēju izbraukt?

Brūvers: Pilnīgi noteikti zinu, ka nebrauktu. Tie laiki ir pagājuši. Ja es esmu piedzīvojis brīvu valsti — un es uzskatu, ka tā ir Dieva dāvana — un ja man te ir bērni un ģimene, tad man tie ir jāaizstāv.

RL: Izlasīju pāris intervijas, ko jūs esat sniedzis angļu reliģiskajai presei, un tur diezgan nepārprotami parādās, ka jums ir savi noteikti uzskati, teiksim, attiecībā uz homoseksuālismu.

Brūvers: Jā, man ir.

RL: Vai, strādājot šajā amatā, jūs izvairāties nodarboties ar lietām, kas būtu saistītas ar šīs minoritātes problēmām?

Brūvers: Nē, ziniet, es neizvairos. Jā, man ir citādi uzskati daudzos jautājumos, bet birojā es vadīšos tikai pēc Satversmes, starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem. Es nelielīšos, ja teikšu, ka protu nošķirt savu reliģisko pārliecību no amata pienākumiem. Es nedomāju kaut ko veicināt vai arī ieteikt, es tikai skatos, kur viņiem rodas grūtības, piekopjot savu dzīves veidu. Viņi ir diskriminēti atšķirībā no laulātiem pāriem, kur ir vīrs un sieva. Mēs stingri paudām to arī Saeimā, bet mūsu viedoklis tika noraidīts ar lielu balsu vairākumu — es pat negaidīju, ka nostāja būs tik vienota. Bet man nav vienaldzīga mūsu tautas morāle, tradīcijas un ētiskums — kaut kāda tīrība sabiedrībā. Ja nāktu man priekšā jautājumi, kas skartu kaut ko pavisam riebīgu — prasītu to legalizēt, tad man būtu jādomā arī no šāda viedokļa. Visi cilvēktiesību dokumenti saka, ka indivīda brīvības var tikt ierobežotas, ja tas skar pārējo sabiedrības locekļu morāli, viņu brīvību, drošību, veselību utt.

RL: Bet morāles normas laika gaitā mainās, paplašinās, un arī šī biroja darbība ir vērsta uz to, lai paplašinātu sabiedrības locekļu izpratni par to, kas ir pieļaujams un kas ne. Turpretim kristīgā morāle turas uz stingriem kanoniem un ir konservatīva. Vai atbalstot kaut vai tikai šos tiesiskos aspektus, jūs tomēr negrēkojat no kristīgā viedokļa?

Brūvers: Jā, to man daudzi ir jautājuši. Es pats personīgi domāju, ka nē. Es pārsteidzošā kārtā jūtos labi. Man nav konflikta ar sirdsapziņu. Kristus nāca pie grēciniekiem un mums vajadzētu parādīt šiem cilvēkiem savu Kristus mīlestību. Arī par viņiem Kristus ir miris, arī viņiem ir pieeja pie Dieva žēlastības — neviens viņiem to nevar liegt.

Kristīgais radio man jautāja, ko es darītu, ja būtu prasība cilvēkiem pieņemt to Antikrista zīmi 666, bet kristieši to nepieņemtu — ko jūs aizstāvētu? Es teicu, ka noteikti aizstāvētu cilvēkus, kuri šo zīmi nepieņem — jo viņiem to uzspiestu totalitāra vara. Es taču ticu Dievam, bet tas ļaunais ķēniņš būs tāds ļoti pretdievīgs un pretkristīgs, īsts kapitālists — visu tikai pirkt un pārdot — un iznīcinās visus, kas kalpos Dievam — es nezinu, kā tas būs — vai visas draudzes tiks slēgtas, vai visiem kristiešiem būs jāatsaucas, vai viņus nokaus, vai viņi būs spiesti bēgt — to es nezinu. Bet es nostātos pret — kaut arī mana galva ripotu — lai tikai Dievs dotu man spēku.

RL: Sakiet lūdzu, ko jums nozīmē jūsu disidenta pagātne — vai tas ir tikai biogrāfijas fakts vai arī tas jums joprojām ir kas būtisks?

Brūvers: Es sevi par disidentu varētu labāk neuzskatīt. Disidenti ir tādi kā Šaranskis, Orlovs, Saharovs, Grigorenko. Mani pie tā noveda audzināšana ģimenē un ticība — cieņa, mīlestība pret otru cilvēku un pārliecība, ka varai nav tiesības pār tavu reliģisko brīvību. Es pazīstu tādus, kas ir disidenti jebkuros apstākļos. Es tāds neesmu. Tagad ir iespēja cīnīties ar tiesiskām metodēm. Politiskam disidentam būt šobrīd nav pamata. Ir pamats būt asam un neiecietīgam pret visādām nebūšanām.

RL: Sakiet, lūdzu, kas jums savā laikā likās pievilcīgs partijā Saimnieks?

Brūvers: Es aizgāju no kristīgajiem demokrātiem tāpēc, ka nevarēju pieņemt tās necilvēcīgās pozīcijas, kurās partija nostājās Saeimas balsojumos. Viens piemērs — bija balsojums par vienas partijas priekšlikumu par palīdzību pensijām — pilsoņiem 100%, bet nepilsoņiem — 90%. Kristīgie demokrāti gribēja balsot kopā ar to spēku, bet es teicu, ka nevaru, jo tas nav taisnīgi. Es vienīgais no partijas nobalsoju pret. Man mazgāja galvu sēdē, beidzot teica — jums jāiet pie kāda cita spēka. Tad es pabiju kādu laiku kā neatkarīgais deputāts. Un tad mani uzrunāja viens no Kreitusiem — lai es nākot uz toreizējo Latvijas Demokrātisko partiju. Es ar prieku tikos ar Celmiņa kungu un piekritu iestāties. Pēc pāris mēnešiem sākās Saimnieka apvienošanās ar LDP — tā es tur nokļuvu. Man arī nekas viņu politikā nešķita nepatīkams. Jā, tur bija cilvēki, kurus apvainoja par disidentu tiesāšanu — Kaksītis, piemēram, bet kāda tam nozīme. Mani tiesāja Aivars Niedre — bet viņš taču nevarēja tolaik no tā izvairīties. Es negribētu viņam pārmest ne mazdūšību, drosmes trūkumu vai cilvēktiesību pārkāpumus. Es taču nezinu, ko es pats būtu darījis. Ja es nebūtu audzis kristīgā ģimenē... Un ziniet, ko es vēlāk domāju? Es domāju, cik nepareizi, ka mēs ar brāli iekritām ar tām anketām! Vai nebūtu bijis pareizāk, ja es būtu aizgājis studēt, iestājies komjaunatnē, partijā, varbūt pat aizgājis uz Valsts drošības komiteju un tad varbūt mēģinājis kaut ko darīt. Varbūt zinot, kas tur notiek, es kaut ko būtu varējis darīt kāda cilvēka labā — kādu brīdināt, kaut ko novirzīt ar savu darbību. Nevis iet atklāti, ar galvu sienā un — še tev! Ieslodzījums vai izraidījums.

Dzimis 1947. gadā Rīgā baptistu daudzbērnu (6) ģimenē.

1974. gadā kopā ar jaunāko brāli Pāvilu izplatījis vairākus simtus it kā Maskavas institūta sagatavotu anketu, kurās respondentiem bijis anonīmi jāvērtē ticības, vārda, pārvietošanās u.c. brīvības Padomju Savienībā. Apcietināts un notiesāts uz 6 mēnešiem vispārējā režīma kolonijā.

1976. gadā vecāki izsaukti uz vīzu daļu un saņēmuši rīkojumu izbraukt no valsts kopā ar visu ģimeni. Vēlāk šis rīkojums atsaukts, brāļi Brūveri kopā ar vecākiem pieteikuši bada streiku. 1976. gada rudenī Brūveru ģimenei dota atļauja izbraukt uz Vāciju, kur jau dzīvojis brālis Daniels.

1978. gadā apprecējies, ir divi bērni.

Studējis Fullera teoloģijas seminārā Losandželosā, 1992. gadā ieguvis doktora grādu.

1986.-1993. Bostonas latviešu baptistu draudzes mācītājs, vēlāk laboratorijas vadītājs pusvadītāju rūpnīcā.

1993. gadā no Kristīgi demokrātiskās partijas saraksta ievēlēts 5. Saeimā.

1994. gadā cilvēktiesību ministrs Birkava valdībā.

1995. gadā atstāj KDS frakciju, iestājas partijā Saimnieks.

1997. gadā apstiprināts Valsts Cilvēktiesību biroja direktora amatā.

1998. gadā pēc Valsts kontroles atzinumiem par finansu pārkāpumiem VCB un ārvalstu ekspertu ziņojumiem par Brūvera nekompetenci, Saeima balso par viņa atstādināšanu no amata, tomēr deputātu vairākums viņu atbalsta.

2001. gadā atkārtoti apstiprināts amatā.