Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ilmārs Šlāpins: Vai savu ceļojumu laikā jūs esat ievērojis ko līdzīgu kultūru robežai starp Rietumiem un Austrumiem?
Mārtins Grejs: Jā, esmu ievērojis daudzas un dažādas kultūru robežas. Rietumos ir izveidojies priekšstats par Austrumu garīgumu, bet tad, kad jūs nokļūstat Austrumos, jūs redzat, ka viņi nebūt nav tik apgaroti. Austrumnieki ir ļoti nodarbināti ar materiālām lietām un cenšas kļūt līdzīgi rietumniekiem. Ļoti nedaudzos Austrumu iedzīvotājos jūs varat atrast interesi par garīgiem jautājumiem. Esmu bijis tik daudzos klosteros Japānā, Ķīnā un Indijā — un sastapis ārkārtīgi maz cilvēku, kas patiešām nodarbotos ar meditāciju, bet vislabākie jogas skolotāji, ko esmu atradis, bija eiropieši un amerikāņi, kas ir studējuši daudzus un dažādus meditācijas veidus, šādi atbrīvojot sevi no jebkādiem aizspriedumiem vai kultūras artefaktiem. Ziniet, Rietumos ir daudz cilvēku, kas, izlasījuši vienu grāmatu par budismu vai vienreiz redzējuši Dalailamu, paziņo, ka ir budisti. Tas ir tik viegli – paziņot, ka tu esi budists, taču atšķirības starp dzenbudismu un budismu, kas tiek praktizēts Šrilankā, Birmā vai Tibetā, ir milzīgas. Tikai desmit gadus praktizējot kādu Tibetas budisma novirzienu, ir iespējams saprast, ka tas nekur neved, ka tas, iespējams, ir tikai burvju triku krājums. Man šķiet, ka vienkāršās skolotāju mācības gadu tūkstošu gaitā ir kļuvušas tik sarežģītas, ka apmāna rietumniekus un pievelk ar savu eksotiku. Tās ir mānīgas tajā nozīmē, ka šķietami apsola daudz, bet patiesībā dod visai maz. Esmu nonācis pie atziņas, ka Austrumu gudrības tīrākās izpausmes mēs varam atrast tajos rietumniekos, kas devušies uz Austrumiem, uzkrājuši tur zināšanas, tad atgriezušies atpakaļ un atskaldījuši nost visu to, kas nav būtisks.
Šlāpins: Kā jūs domājat, kāpēc rietumnieki un it īpaši jaunieši joprojām dodas uz Indiju?
Grejs: Es sāku apceļot Indiju piedzīvojumu, nevis garīguma meklējumos. Protams, klejojumu laikā man atklājās dažādas garīguma izpausmes, taču man nebija nekādu filozofisku vai reliģisku zināšanu, lai saprastu, kas tas ir. Tikai atgriežoties Amerikā, es sāku lasīt grāmatas un domāt par dzīves jautājumiem. Tad es atklāju, cik daudz ir grāmatu, kurās tiek runāts par “Āzijas gudrību”. Es, gluži tāpat kā milzum daudz citu amerikāņu, kuri neguva apmierinājumu kristīgās baznīcas piedāvājumā ASV, sāku meklēt gudrību citur. Un pirmām kārtām — Indijā. Tagad ir cilvēki, kas cenšas saskatīt seno zināšanu pamatus arī citās kultūrās — Dienvidamerikas indiāņu kultos, šamaniskajos rituālos, bet 60. gados tas bija Indijas bums. Visi brauca uz Indiju — bītli brauca pie Mahariši, vai ne? Indija šķita tik noslēpumaina un tik tāla, ka jau tas vien spēja piesaistīt cilvēku interesi. Jaunieši bija vīlušies savā kultūrā — Korejas un Vjetnamas kari, valdības nerēķināšanās ar ekoloģiskām briesmām, tas viss izraisīja neticību un neapmierinātību.
Šlāpins: Vai tad Āfrika nebija tikpat noslēpumaina?
Grejs: Bija noslēpumaina, bet Amerikas rasu problēmas un pieradums pie tumšādaino klātbūtnes šo noslēpumainību mazināja. Turklāt mēs nekad nesam domājuši par Āfriku kā par dziļu garīgu zināšanu krātuvi. Neviena pasaules reliģija nav nākusi no Āfrikas. Tāpēc 60. gados jūs nespētu atrast diez ko daudz baltādaino amerikāņu, kas būtu ar mieru braukt uz Āfriku.
Šlāpins: 19. un 20. gadsimtā Rietumu iepazīšanās ar Austrumu gudrību bija neskaitāmu pārpratumu virkne. Kā jums šķiet, vai tie tagad ir pārvarēti?
Grejs: Pārpratumi bija. Droši vien tāpēc, ka rietumnieki pārlieku romantizēja visu, kas saistīts ar Austrumiem. Daudzi centās saskatīt Austrumos to, kā tur patiesībā nemaz nebija. Šāda pastiprināta interese izraisīja arī garīguma komercializāciju. Jūs varat atrast Austrumos neskaitāmus ašramus, kas paredzēti vienīgi rietumniekiem. Viss, ko viņi dara, ir rietumnieku garīgā ēdināšana, viņi apkalpo atbraucēju vajadzības un pielāgojas tām, zinot, ka šādi iespējams nopelnīt lielu naudu. Ja jūs patiešām vēlaties Āzijā atrast īstus garīgus skolotājus, tas ir iespējams, bet tie ir jāmeklē un jāprot nošķirt zināšanas no māņticības un komercializācijas. Zviedrijā un tagad šeit, Latvijā, man cilvēki ir jautājuši par to indiešu skolotāju, kura vārds ir Saibaba. Vienmēr, kad esmu ar viņu saskāries, es intuitīvi esmu jutis, ka neticu viņam. Es esmu pavadījis desmit gadus kopā ar indiešu guru, manā dzīvē šis posms ir izdzīvots, bet es nekad neesmu varējis uztvert Saibabu kā skolotāju. Un mani viņš nekad nav interesējis. Un tagad, pirms pāris gadiem, ir atklājušās to cilvēku liecības, kas pavadījuši ilgāku laiku viņa tuvumā, un tur ir daudz tādu lietu, kas nedrīkstētu būt. Un, kad es par to stāstu cilvēkiem Zviedrijā vai Latvijā, viņi to nevēlas dzirdēt. Viņi grib vienīgi to, lai es apstiprinu viņu priekšstatus par Saibabu. Viņi nevēlas redzēt ēnas pusi.
Šlāpins: Kas tās par lietām, kuras nedrīkstētu būt?
Grejs: Saibabu pievelk jaunu zēnu dzimumorgāni. Viņam patīk uzaicināt vīriešus savos apartamentos, novilkt viņiem bikses un spaidīt ģenitālijas. Vai tā ir diža garīgā skolotāja cienīga rīcība? Es tā nedomāju. Bet tāds ir fanātisma mehānisms — cilvēki aizraujas ar kādu ideju un saskata tajā visu pasaules problēmu atrisinājumu, tad seko vilšanās, cita guru meklējumi, paiet vēl pāris gadu un arī tas viss izrādās neīsts. Tā, meklējot un pārbaudot, cilvēks pamazām iegūst garīgu briedumu, viņš kļūst pieaudzis. Ziniet, tagad amerikāņiem ir jauna aizraušanās — ja vienubrīd tie bija indiešu guru, vēlāk tibetiešu rinpočes, tad tagad ir šamaņi. Visi grib nodarboties ar šamanismu. Tiek piedāvāti ātrie kursi Bolīvijā — viesnīcā ar baseinu un boulinga zāli, piecsimt dolāru par nedēļas nogali, un tu esi šamanis! Tas ir augstākā līmeņa stulbums. Par šamani nevar kļūt, ja tu neesi piedzimis un uzaudzis tradicionālā kultūrā. Taču daudziem šķiet pieņemams viedoklis, ka cilvēks var kaut ko sasniegt, neieguldot tajā ilgstošu un nopietnu darbu. Es to saucu par garīgu nepilngadību. Es nesaku, ka esmu realizējis sevi vai sasniedzis dievišķu apskaidrību. Nekādā ziņā! Bet es esmu gājis pa šo ceļu četrdesmit gadus un sasniedzis zināmu garīgu briedumu. Esmu darījis ļoti dažādas lietas, lasījis daudzus un dažādus svētos rakstus, saticis daudzus guru, izmēģinājis visdažādākos psihodēliskos līdzekļus un paņēmienus. Un es esmu ārkārtīgi skeptisks attiecībā uz skolotājiem, kas nāk no Āzijas. Atklāti sakot, es nedomāju, ka man vairs ir vajadzīgs skolotājs. Esmu sapratis, ka nopietnās lietas ir vienkāršas, cilvēki tikai negrib ticēt vienkāršām lietām.
Šlāpins: Jūs lasījāt oriģinālus vai tulkojumus?
Grejs: Es lasīju oriģinālos tekstus, bet tulkotus angliski, protams.
Šlāpins: Ko par to teica jūsu Austrumu skolotāji? Viņi nemanīja atšķirības interpretācijā?
Grejs: Viņiem ir visai vājš priekšstats par saviem rakstiem. Reti kurš indiešu guru vispār lasa rakstus. Indijā ir liela atšķirība starp panditu un guru. Radžņišs bija izcils pandits, bet Eiropā un Amerikā viņu mēģināja pataisīt par guru. Tur nekas nesanāca, jo viņā nebija guru materiāla, toties viņš bija lielisks zinātnieks. No otras puses, cilvēki dodas pie guru un cer saņemt no viņa zināšanas, bet guru rīcībā ir tikai dievišķa dzirksts, viņš reizēm vispār neko nezina.
Šlāpins: Kas rietumnieku attieksmē pret Austrumu mācībām ir mainījies pēdējo desmit divdesmit gadu laikā?
Grejs: Šī attieksme ir kļuvusi pieaugusi. Zināšanām klāt ir nākusi prakse. Nepietiek tikai lasīt, lasīt un lasīt, vajag vēl arī praktizēt to, ko tu vēlies apgūt.
Šlāpins: Bet 20. gadsimta sākumā cilvēki arī devās uz Indiju un Tibetu. Teosofiskās biedrības dibinātāji nodarbojās ar praksi, vismaz viņi paši tā apgalvoja.
Grejs: Pirmkārt, es nedomāju, ka viņi ar to nodarbojās. Otrkārt, es nedomāju, ka šī prakse varētu būt bijusi dziļa. Blavatskas kundze, Alise Beilija, Alīsters Krovlijs — šo cilvēku prakse nebija dziļa. Dziļa prakse nozīmē sēdēt Taizemes džungļos piecpadsmit gadus no vietas. Viņi to nedarīja. Tikpat sekli var izrādīties tie rinpočes, kas ierodas Rietumos un stāsta par budismu, taču viņiem nav ne vismazākā priekšstata par rietumnieku psiholoģiju.
Šlāpins: Jūs domājat, ka pastāv nacionālas atšķirības cilvēku psiholoģijā?
Grejs: Bet protams! Nerunājot jau par atšķirībām starp Austrumiem un Rietumiem, ļoti atšķiras eiropiešu psiholoģija no amerikāņu psiholoģijas. Nesenā brauciena laikā man bija interesanti vērot atšķirības starp zviedriem, norvēģiem un somiem. Un skandināvu atšķirību no amerikāņiem. Uz maniem diapozitīvu vakariem nāca 200-300 cilvēku lielas auditorijas, un es biju pārsteigts, cik nenobriedusi ir viņu garīgā attīstība. Viņu izpratnē garīgums bija amerikāņu New Age kopēšana. Grāmatu veikalos plaukti ir pilni ar Dīpaku Čopru, Džeimsu Redfīldu un Mariannu Viljamsoni — tā ir garīgā popkultūra! Tajā pašā laikā ASV daudzos rajonos varat atrast nopietnu attieksmi pret garīgām lietām, un es te nerunāju par Oklahomu un Nebrasku. Attieksme ir mainījusies. Piemēram, tā reiki masāža. Pirms 20 gadiem visi Amerikā par to runāja, tagad ir klusums. Kāpēc? Jo reiki ir tehnika, ko izmanto cilvēki, kuriem nav ne vismazākā priekšstata par masāžu, par praksi nemaz nerunājot. Lai attaisnotu savu nemākulību, viņi saka, ka nodarbojas ar reiki. Tas bija tikai bizness. Tikpat liels bizness šobrīd Amerikā ir indiāņu garīguma pārdošana. Es esmu uzaudzis ASV dienvidrietumos, kur kristāli bija visapkārt un indiāņi bija visapkārt, un neviens viņus neromantizēja. Visiem bija skaidrs, ka šie navaho un hopi cilšu indiāņi ir alkoholiķi, guļ ar savām meitām, dzīvo no kazino biznesa un viņos nav nekāda garīguma. Bet Eiropa tagad romantizē ASV rietumus. Es Norvēģijā satiku kādu sievieti, kura pielūdz indiāņu skolotāju. Es zinu šo “skolotāju” — viņš ir ielikts cietumā par neskaitāmu sieviešu izvarošanu! Cilvēki neprot ieskatīties dziļāk. Es visiem, ko satieku, mācu vienu lietu — neuzskatiet cilvēku par garīgu skolotāju tikai tāpēc, ka viņam ir dzeltenas drānas un lūgšanu krelles ap kaklu. Kāda sieviete man teica — paskaties, cik viņš ir skaists! Es teicu — bet novelciet viņam mūka tērpu, iedodiet uzvalku, un viņš izskatīsies pēc Stokholmas biznesmeņa!
Šlāpins: Bet varētu jautāt — kas ir tik slikts šajā New Age garīgumā? Vai tad tas ir bīstami?
Grejs:: Manuprāt, lielākā bīstamība ir tajā, ka cilvēkiem tiek dotas mānīgas cerības. Piemēram, ja es teikšu — ejiet un nedēļas nogalē izstudējiet visu par ķirurģiju, bet pirmdien jūs veiksiet man smadzeņu operāciju. Jūs teiksiet, ka es esmu traks. Bet tas pats ir ar Ķīnas, Tibetas, Indonēzijas, Indijas metafizisko tradīciju. To nav iespējams pat iesākt studēt, ja pirms tam neesi kalpojis klosterī desmit piecpadsmit gadus, lai izkoptu pazemību. New Age piedāvā makdonaldu garīgumu — ienāc un paņem! Ātri un liekulīgi. Es nezinu lielākus liekuļus par tibetiešu rinpočēm un indiešu guru — viņi braukā rollsroisos, viņiem ir mazgadīgas mīļākās no Kalifornijas, viņi lieto kokaīnu un glabā miljonus Šveices bankās. Vai tas ir garīgums?