Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rīga, 02.07.2007, LETA
Angļu hronists Edvards Hals, kuram bija laimējies dzīvot laikā, kad valdīja Anglijas karalis – bērns Edvards VI (1537–1553), rakstīja,[1. Hall, Edward. The Union of the noble and illustre Famelies of Lancastre and Yorke. London: Richard Grafton, 1550.] ka aizmirstība ir lielākais slavas un atmiņas ienaidnieks. Humānists un Anglijas vēstures pētnieks Hals aizmirstību dēvē par “nāvējošu nezvēru”, kas iznīcina aizgājušo laiku slavu. Hals uzdod retorisku jautājumu: “Kāda būtu atšķirība starp dižciltīgu princi un nabadzīgu ubagu vai labu cilvēku un nežēlīgu bezgodi, ja pēc viņu nāves nepaliktu viņu piemiņa?” Hals arī raksta, ka par spīti daudzu pagātnes varoņu nāvei, viņi ir klātesoši un dzīvo arī tūkstošgadus pēc savas nāves, pateicoties rakstītajiem stāstiem par viņiem. Ja neviens nebūtu rakstījis par “augstdzimušā Augusta labajiem darbiem” vai “Trajāna žēlsirdību”, vai viņu sekotāji zinātu kādam labajam un tikumiskajam piemēram sekot? Un otrādi, ja “Nerona nežēlība” un “Kaligulas netikumiskā dzīve” nebūtu atstāta piemiņā, vai jaunie prinči un valdnieki būtu izvairījušies no iekrišanas tādās pašās netikumības bedrēs? Lai atcerētos pagātnes varoņus, uzskata hronists Hals, tie ir brīdi pa brīdim jāpiemin (jāapraksta) un, ja tas nenotiek, viņi tiek aizmirsti. Te nu Halam ir jāpiekrīt. Pagātnes varoņus kādā brīdī var viegli aizmirst. Humānists un antīkās pasaules dievinātājs Hals zināja, kas ir viņa cildinātais “žēlsirdīgais Trajāns” un peltais “nešķīstais Kaligula”, bet kurš gan var apgalvot, ka Hals zināja, kas bija izcilie Frīdrihs II un pāvests Innocentijs III, kuri dzīvoja Halam ne tik tīkamajos viduslaikos. Pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka ne Frīdrihs, ne Innocentijs nebija Hala varoņi, viņam cienīgāki un būtiskāki vēstures personāži šķita pirms tūkstošgadiem bojāgājušas impērijas valdnieki. Iespējams, gan Frīdrihu, gan Innocentiju Hals bija aizmirsis, jo tie bija dzīvojuši “tikai” 300 gadus pirms viņa. Dzīvot hronoloģiski tuvāk vēsturiskajam notikumam vai personībai nenozīmē to labāk atcerēties vai izprast. Te būs daži piemēri no mūsu pašu zemes.[2. Šeit ar jēdzienu “zeme” nevajadzētu saprast tikai Latvijas teritoriju, bet arī zemi kā augsni.] Kurzemes bīskapijas bīskaps 15. gadsimta vidū bija Johanness Tīrgarts (miris 1456. gadā), garīdznieks ar savam laikam izcilu, Prāgā, Leipcigā un Boloņā iegūtu izglītību, kā arī ar lielu politisku pieredzi. Tīrgarts bīskapa amatu ieņēma 31 gadu un atrisināja vairākus būtiskus konfliktus starp Livonijas politiskajām frakcijām.[3. Die Bischöfe des Heiligen Römischen Reiches. 1198 bis 1448.Herausgegeben von Erwin Gatz. Berlin: Duncker & Humbolt, 2001.] Pēc ilgas slimības nomirušo Tīrgartu apglabāja Kurzemes bīskapu sēdeklī – Piltenes baznīcā, grīdā iebūvētā nišā un virs kapa novietoja masīvu 2 x 1, 5 m2 akmens plāksni ar uzrakstu Dominus Iohannes Curoniensis episcopus (Jānis, Kurzemes bīskaps) un stilizētu bīskapa attēlu. Pēc pāris gadsimtiem (nav zināms kad, bet ne agrāk par 20. gadsimtu) pārbūvējot baznīcu, Tīrgarta kapa plāksne no baznīcas tika izvākta un izmesta baznīcai līdzās esošajā kapsētā, un tā tur gulēja līdz brīdim, kad 20. gadsimta nogalē to zemē iegrimušu un salauztu atrada kultūras mantojuma apzinātāji un pārvietoja uz Rundāles pils pagrabu, kur tā atrodas arī tagad. Tiem, kuri bīskapa Johannesa plāksni izmeta no Piltenes baznīcas, tā šķita mazāk būtiska un svešāka nekā tiem, kuri vairākus gadsimtus vēlāk to atrada un izcēla no zemes. Gluži tāpat kā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga persona šķita maznozīmīga tiem, kas 18. gadsimtā iznesa no Cēsu Sv. Jāņa baznīcas viņa kapa plāksni un sašķaidīja gabalos. Velti teikt, ka vēlāk, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma baltvācu sabiedrībai Pletenbergs bija Livonijas patstāvības un nepakļaušanās simbols, kurš bija spējis 16. gadsimta sākumā atvairīt krievu uzbrukumus Livonijai un kaut uz nelielu vēsturisku mirkli saglabāt šīs zemes neatkarību. Arī mūsdienās Pletenbergs tiek uzskatīts par izcilāko Livonijas ordeņa mestru un ir kļuvis pat par romānu varoni. Piemēri ar Pletenberga un Tīrgarta kapa plāksnēm rāda, ar kādu vieglumu tiek skaidrota pagātne, te aizmirstot, te atkal atceroties pagātnes varoņus. Šeit pat nevajag vēsturniekus, lai izteiktu savu viedokli par tās vai citas vēsturiskas personas nozīmīgumu. Kungi ar āmuriem un nestuvēm posmā starp mums un Pletenbergu vai Tīrgartu veica savu vēstures interpretāciju – iespējams, mums nepieņemamu, bet vairs neapstrīdamu. Tomēr dīvaini pret vēsturē būtiskām personām izturējās ne vien cilvēki ar āmuriem (iespējams, slikti izglītoti, ja nezināja, kas ir Pletenbergs), bet arī mācīti un ļoti cienījami ļaudis 20. gadsimtā. Austriešu–amerikāņu psihologam Erikam H. Eriksonam ir grāmata “Jauneklis Luters”[4. Erikson, Erik H. Young Man Luther. A Study in Psychoanalysis and History. New York: W.W.Norton, 1962.], kurā viņš, būdams psihologs, mēģina analizēt Martina Lutera jaunības dienu krīzi un tās ietekmi uz turpmāko viņa dzīvi. Lai gan Eriksons jaunekli Luteru ķecerīgi dēvē par savu “pacientu”, gluži kā desmitiem citu 20. gadsimta jaunekļu, kurus viņš ārstējis, Eriksons nesadragā Lutera personas vēsturisko attēlu, padarot viņu par “nenormālo” vai “trako”. Eriksons kritizē tos psihologus un vēsturniekus, kuri mēģina Luteram pierakstīt vājprāta lēkmes un citas gara slimības, balstoties uz liecībām, ka Luters, būdams vēl jauns mūks, klostera kapelas korī ir nokritis uz grīdas un kliedzis: “Tas neesmu es.” Katoļu vēsturnieki to skaidroja kā Lutera apsēstību, protestantu vēsturnieki – kā gara dižciltību, bet pašpasludināti psihoanalīzes guru – par psihisku kaiti. Eriksons aicina uz to raudzīties caur reliģiska cilvēka (homo religiosus) loģiku, kas pieļauj neracionālu, iespējams, apkārtējiem pilnīgi nesaprotamu rīcību, kas ir vērsta uz attiecībām ar Dievu. Eriksons 16. gadsimta sākuma vāļāšanos ekstāzē altāra priekšā uztvēra kā normālu garīgās dzīves parādību. Nenormāla un psihiski nelīdzsvarota cilvēka rīcība tā var šķist tikai mums, kuri Lutera laikmetu uztver kā piedēkli mūsu modernajai dzīvei. Sadauzīt vai nu īstus vai arī virtuālus vēsturisko personu attēlus ir tieši tik viegli, kā Luteru padarīt par trako vai Ciceronu – par pirmo publisko attiecību ekspertu. Vēlme visiem laikmetiem uzspiest savu dabu un tikumus – tā, lūk, ir cilvēka nelaime, tāpat kā vēlme sadauzīt un no baznīcām izmest sen dzīvojušu cilvēku kapu plāksnes. Laikam tas ir gluži kā iedzimtais grēks, kas cilvēkam neļauj bez āmura un virspusīga vērtējuma pavērties vēsturē. Patiesībā atšķirība starp “žēlsirdīgo Trajānu” un Mērfiju, kas “bija radioinženieris Amerikā un vienmēr prata pamanīt kļūdas,” nav liela. Gan Trajāns, gan Mērfijs, gan Cicerons, gan varenais Augusts, gan Luters pēc laika kļūst par vēstures karikatūrām, ar kurām spēlējas dzīvie, lai gan viņi, kaut arī ir miruši, vēl arvien ir dzīvi arī pēc gadu simteņiem, tikai mēs viņus mēdzam izķēmot līdz nepazīšanai.