Zirka i ļitak

Dzudzilo Krista: Reini, kad mēs pēdējo reizi nesarunājāmies? Tuvākais, ko varu atcerēties, ir 2014. gada vasara, kad bijām atsevišķi mēnesi, jo tu Vācijā veidoji izrādi “Makbets”. To mēnesi īpaši daudz lasīju un skatījos filmas, bet vienalga tas atmiņā palicis kā tukšs. Lai arī – gan tad, gan jebkad, kad esmu viena, es sarunājos ar tevi. Pabeidzu un turpinu sarunas ar tevi un citiem cilvēkiem, un es zinu, ka tu zini, ka tā daru. Man ir dabīgi domāt dialogā.

Dzudzilo Reinis: Tu zini, ka es zinu, tā ir. Bet, izmantojot tevis pašas atbildi: domāšana arī ir saruna, un dialogdomāšana vēl jo vairāk. Tevis pieminētā nesarunāšanās nebūs taisnība, jo tu taču arī tad turpināji sarunāties, kad es nebiju blakus.

Dzudzilo K: Tā ir, bet dialogam starp diviem reāliem cilvēkiem piemīt tas, ko savā galvā nevar uzkonstruēt. Un tas ir sarunas biedra brīvā griba, kas ietver sarunas negaidītību. Lai cik labi, man šķiet, es zinu, ko tu domā, es arī skaidri zinu, ka to pilnībā zināt nevaru. Ja sarunājos ar tevi savā galvā, tas ir dialogs man ar manis radītu tavu simulāciju, kura pakļaujas manai gribai. Saruna ar dzīvo, fizisko tevi ir kas cits, un tā man joprojām ir ārkārtīgi interesanta.

Dzudzilo R: Bet es zinu, kura bija pēdējā reize, kad mēs nesarunājāmies, tā bija tā reize, kad es tevi vēl nepazinu, tas ir – pirms 14 gadiem.

Dzudzilo K: Pirms 14 gadiem, tā bija pilnīgi cita dzīve.

Dzudzilo R: Bet tā ir dzīvā daba, par kuru tu runā, kas ir klātesoša divu dzīvo sarunā. Kur izteiktajam seko atbilde, iebilde, pretatbilde un visai citāda “bilžu” kustība.

Dzudzilo K: Man patīk pirmo divu burtu atmešana, jo tad sanāk, ka saruna ir kā bilžu kopums. Bilde, kas ir arī attēls. Un tas, ka mēs apmaināmies ar domu attēliem, man patīk. Par šo vajadzētu domāt tālāk.

Dzudzilo R: Sākam domāt! Es tikko tieši skatījos nelielu fragmentu par bildēm. Tas bija jau pagājušas Viljama Kentridža izrādes tapšanas treileris. Un viņš saka: “I think of the whole thing as an hour long four-dimensional drawing. A drawing that expands in space and in time.”¹ Es domāju, ka mēs bieži vien par šo whole domājam līdzīgi, bet drawing vietā varētu lietot vārdu “attēls”.

Dzudzilo K: Bet vārds “attēls” mūsu personīgajā, subjektīvajā izpratnē. Mēs saplūdinām vārdu “doma” un “attēls” nozīmes kopā. Mēs ne tikai domājam attēlos, bet attēls ir doma. Tas man atgādināja tikko lasīto: Emersons rakstīja, ka ikviens vārds saknē ir dzejolis, ar ko viņš domā dziļi izjustas realitātes iemiesojumu skaņā. Mēs šo realitāti izjūtam un iemiesojam attēlā.

Dzudzilo R: Skaisti. Es atceros, šo tu man reiz teici. Vārds par dzejoli top arī tāpēc, ka vārds ir simbols, sakompresēta ideja. Un skaidrs ir arī tas, ka ne visi dzejoļi, kuru saknē ir vārdi, top par dzejoļiem. Bet par to saplūdināšanu, lingvistiski tas izskatās tā – domattēls vai attēldoma. Tas nozīmē, ka pirmajā gadījumā domāšana būtu bijusi pa priekšu un pēc tās ir sekojis attēls, bet otrajā gadījumā prātā pirmais dzimis būtu attēls un tam būtu sekojusi domāšana.

Dzudzilo K: Bet vai tad nevar būt uzreiz kopā? Sliecos domāt, ka ir iespējama šāda vienlaicība, kad abi ir viens. Kad attēli rodas, veidojas, saaužas, transformējas prātā un tā arī ir pati doma. Domāt ar vārdiem ir cita veida domāšana, kuru, protams, mēs lietojam. Es gribu teikt, ka domas māls jeb tas, no kā būvējas doma, nav obligāti vārds, tas var būt arī attēls. Un, lūk, varbūt es atradu formulējumu. Tas, no kā sastāv domas, ko varētu saukt par domas atomiem, ir vārdi vai attēli. Komponistiem tā varētu būt arī skaņa, bet es neesmu komponists.

Dzudzilo R: Abi ir viens, tie ir kopā. Atoms ir ķīmiskā elementa vismazākā daļiņa. Vai domas vismazākā daļiņa ir vārds vai attēls? Var būt. Tikpat labi arī otrādi. Attēla atoms ir doma. Vārda atoms ir doma. Skaņas atoms ir doma. Iedomājies mūzikas valodu, to ir iespējams dzirdēt, tai vēl fiziski nesākot skanēt instrumenta ķermenī. Tas nozīmē, ja cilvēks, kurš māk šo valodu, nošu saprašanu un lasīšanu, pazaudētu dzirdi, viņš joprojām caur lasīšanu būtu spējīgs dzirdēt.

Dzudzilo K: Vai tad doma var būt pati par sevi, bez kaut kā, kas jau ir bijis? Lai par kaut ko domātu, tam jau ir jābūt. Piemēram, domāt par nāvi vai par ābolu var, lietojot jau esošu sapratni par to – attēlu, vārdu, jēdzienu vai sajūtu, kas domātājam jau ir pirms tam. Un tevis pieminētā nošu lasīšana jeb mūzikas dzirdēšana caur acīm man lika atcerēties manu video darbu “Sestā pasaules radīšana”, kurā notika tieši tas, ko tu teici. Un tas ir piemērs, ka kustīgs attēls var būt doma. Nevis verbalizēta, bet attēlizēta. Atkārtojot vārdu “doma”, atcerējos Rītupu, kurš vairākkārt ir teicis, ka domāt labākajā gadījumā var pāris reizes dzīvē. Arni, lasot šo, zini, ka mēs zinām, ka mēs runājam par prozaiskāku domāšanu.

Dzudzilo R: Ikdienišķu domāšanu. Bet, kā jau ir teikuši daudzi gudrības mīlētāji, ja tu gribi domāt pilnīgi, tev jāpārstāj dzīvot. Tā ir mūciska, mūķeniska darbība. Jo tu nevari nodarboties ar dzīvošanu un filozofiju vienlaikus. Bet, atgriežoties ikdienišķajā un domājot par tevis pieminēto ābolu un nāvi kopā, sanāk nāvesābols, tas, kas paradīzē un pēc gadu tūkstošiem “Sniegbaltītē”.

Dzudzilo K: Tieši tāpēc arī nāve un ābols tika pieminēti kopā, bet man prieks, ka pievērsi tam uzmanību un nosauci vārdā.

Dzudzilo R: Bet tevis pieminētā “Sestā pasaules radīšana” man atsauc vakardienu, kad lasīju Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu”. Viņš iet uz Arbata kinoteātri skatīties Dzigas Vertova dokumentālo filmu “Pasaules sestā daļa”. To mēs neesam redzējuši un klusumā varētu noskatīties.

Dzudzilo K: Vajadzētu vēlreiz arī noskatīties “Cilvēku ar kinokameru”. Pirmo reizi to redzējām, kad man bija sešpadsmit un tev astoņpadsmit. Tā izmainīja to, kā domāju gan par redzēšanu, gan par montāžu, gan par to, kas notiek attēla pēcapstrādē, gan par to, kas notiek cilvēka prātā, atmiņu procesā. Fascinējoši bija skatīties acīs tiem ukraiņiem, kuri tik nekaunīgi lūkojas no cita laika. Tajā vecumā nozīmīgs bija arī heroizētais mākslinieka tēls, kurš bezbailīgs un pārliecināts liecas ārā no vilciena, kāpj uz augstām, nedrošām stalažām, kurš ir drosmīgs. Bet pats mākslinieks ir bez sejas, gandrīz nežēlīgs, viņu interesē sagūstīt un pakļaut realitāti, viņš ir visur un novēro aukstasinīgi. Protams, mani fascinē arī mākslas objektu atdzīvošanās. Es runāju par kameru, kura sāka pati kustēties kā tāds mehānisks kukainis.

Dzudzilo R: Žēl, ka es visu to, ko stāsti, tik skaidri neatceros. Visu mīklaini kā tajā senajā spogulī, kurā sevi saskatīt bij grūti. Tava atmiņa ir daudz precīzāka par manu. Tā atstaro daudz detalizētāk. Un to, ka tie bija ukraiņi, es neatceros, lai gan man taču to vajadzētu kaut kā īpaši atcerēties, jo viņi taču ir mani pustautieši. Lai nu kā, filma ir brīnišķīga un aizraujoša.

Dzudzilo K: Tu atceries vārdus, nosaukumus, kurus es nespēju atminēties. Varbūt man būtiskāk ir atcerēties stāstu, kas notika, nevis darbojošos personāžus. Bet es kļūdos, jo būtiski taču ir arī tas, kurš bija darītājs.

Dzudzilo R: Bet kas ir labāk: atcerēties pilsētas vārdu vai arī to, kas tajā pilsētā ir noticis? Atcerēties vārdu būtu labāk vienīgi tad, ja mums fiziski vajadzētu tur atgriezties.

Dzudzilo K: Bet, zini, šī filma mūs iespaidoja vienlīdz dziļi, jo pēc tam mēs abi vairākus gadus veidojām stop motion video, kas rodas tādā pašā veidā kā Vertova aina ar kameru. Tikko, arhivējot mūsu darbus, noskatījos tavu “Satikšanos”, kur darbojas Bekets, Čehovs, Šekspīrs, Blaumanis. Skatījos un smaidīju. Brīnišķīgs video.

Dzudzilo R: Paldies par “Satikšanās” atcerēšanos, tā manā atmiņas bibliotēkā ir stipri tālu. Es atceros, ka animācijā dižajiem rakstniekiem ar šķērēm tika nogrieztas galvas, lai tās savienotu vienā funkcionējošā ķermenī, saglabājot četrus prātus.

Dzudzilo K: Redz, nemaz nebija tik tālu. Tikko ar acīm pārgāju pāri man priekšā redzamajiem grāmatu nosaukumiem un tie izveidoja nozīmju labirintu, kurš šobrīd šķiet pravietisks vai komentējošs: “The Anxiety of Influence” aizved uz “Time Within Time”, tad uz “Regarding the pain of Others”, tad uz “Walk Through Walls”, un gribas apstāties pie “The Relevance of the Beautiful”.²

Dzudzilo R: Skaisti. Viss ir vienmēr tagad. Arī neglīti.

Dzudzilo K: Viss vienmēr ir tagad. Tas ir Eliota “Kvartetos”.³ Atceros, ka pirms pāris mēnešiem gleznojot klausījos “Kvartetu” lasījumu un pierakstīju šo teikumu zīmējumu grāmatā. “Viss vienmēr ir tagad.” Vēl es pierakstīju: “Mēs piedzimstam ar mirušajiem.”

Dzudzilo R: Tas ir tieši no Eliota. Vēl viņš, jau citā “Kvartetu” daļā, “viss” vietā ieliek vārdu “vēsture” un saka: “Vēsture ir tagad.” Bet tas, ka Eliots ienāca mūsu tagadnē, kā mēs zinām, nav nejaušība, jo “Kvarteti”, Soduma tulkotie un Eliota netulkotie, un Auznieka “Uguns un roze” jau laiku tagadnpagātnākotnē atrodas mūsu darbnīcā un rodas par tagadni.

Dzudzilo K: Un cerams, ka arī nākotne kļūs par tagadni, kad visi šie lielumi, un klāt vēl Dzudzilo, kļūs par vienu veselu. Tik ļoti gribas redzēt šo darbu ar acīm. Protams, arī strādāt pie tā ir vairāk nekā brīnišķīgi, jo neradīt šo darbu bija mokoši.

Dzudzilo R: Tik ļoti gribas redzēt to ar ausīm, izsakoties tevis un manis tik bieži lietotajā vārdu aizguvumā no Šekspīra.

Dzudzilo K: Pirms tam ir Glostera vārdi: “Kaut katrs burts būtu saule, es neredzu.”⁴ Man patīk, kā tas skan, un šie vārdi prātā iegulstas vizuāli, pat kinematogrāfiski... arī traģiski, un tomēr šī alegorija ir skaista.

Dzudzilo R: Iedomājies, kāds būtu vārds, kur katrs burts būtu saule. Piemēram, vārds ar septiņām saulēm.

Dzudzilo K: Nevis “ar” saulēm, bet tāds, kas pats ir septiņas saules. Tu domāji, vārds “skaisti”?

Dzudzilo R: Tas varētu būt vārds “skaisti”. Es neiztēlojos vārdu, es iztēlojos tikai to, ka, ieraugot tādu vārdu, acis nemaz nevarētu atvērt, bet, ja atvērtu, tās izdegtu. Tas man atgādina Rīmena grāmatā⁵ citēto Šillera poēmas fragmentu, kurā zinātkārais jaunietis, ilgojoties pēc absolūtās zināšanas, dodas uz templi un priesterim jautā, kas ir paslēpts aiz plīvura. Priesteris atbild: “Patiesība.” Un tu jau atceries, kas notika, kad jaunietis noņēma plīvuru un ieraudzīja patiesību.

Dzudzilo K: “Labirinta cilvēks nemeklē patiesību, viņš meklē savu Ariadni.”⁶ Zini, man šķiet, ka māksla ir mūsu Ariadne. Mēs un pati dzīve uzdod jautājumus, un māksla mūs ved caur labirintiem, un tā mēs paliekam dzīvi.

Dzudzilo R: Un tuvojamies patiesībai.

Dzudzilo K: Jā.

Dzudzilo R: Kāds bija pēdējais jautājums, kuram māksla tevi izveda cauri?

Dzudzilo K: Kā tas varbūt, ka viss visu laiku ir tagad. Un māksla veda pie tā, ka piedzīvotās atmiņas, arī notikumi, kurus personīgi nepiedzīvoju, bet par kuriem zinu, caur pagātni mani vienmēr sasniedz tagadnē. Atceries, nesen lasīju Birkerta eseju par ģimenes fotogrāfijām. Šī eseja beidzas ar to, ka viņš satiekas ar savu tēvu savā atspulgā... “Pirmajā rīta saskarē, kad ieeju apakšstāva vannasistabā ar lielo, labi apgaismoto spoguli un nospiežu elektrības slēdzi. Viņš mani sagaida un uz sekundi vai divām uzlūko mani, tad atkāpjas. Tā seja un arī cilvēks aiz sejas. Tik pazīstams un vienlaikus svešs. Viņš pazūd, bet es zinu, ka viņš atgriezīsies un ar laiku paliks arvien ilgāk.” Pagātne cilvēku aizsniedz tagadnē. Tā radās mans darbs “We are born with the dead” un lielā mērā arī “Mīklaini kā spogulī”. Un patiesībā arī mūsu “ZRwhdZ”. Šis darbs arī ir par vienlaicīgumu: “Es gandrīz nekustos, tomēr šķiet, ka esmu tālu nonācis,” teica Parsifāls.

Dzudzilo R: Un, kā teica Rīgas Laika sarunbiedrs Gandelsmans: “Bulta traucas uz priekšu, bet nekustas. Tā ieduras sirdī, un no tā rodas dzejoļi.”⁷

Dzudzilo K: Jā. Trešā aporija.

Dzudzilo R: Bet es savā atspulgā arī dažreiz redzu savu tēvu un arī brāli.

Dzudzilo K: Es sevī redzu Valliju, savu vecmāmiņu. Visvairāk viņu redzu savās rokās.

Dzudzilo R: Es arī viņu tevī redzu. Zīdainajā ādā un dažos ķermeņa sagrupējumos.

Dzudzilo K: (Smejas.) Kas ir ķermeņa sagrupējumi?

Dzudzilo R: Ķermeņu daļu raksturīgs izvietojums, sakrustojums, piemēram, pīnē savijušās kājas.

Dzudzilo K: Bet tu neatbildēji par sevi, kur tevi māksla Ariadne ir vedusi?

Dzudzilo R: Kur Ariadne mani ir vedusi? Ariadne mani ir atvedusi pie tevis.

Dzudzilo K: Bet tu piekrīti, ka māksla varētu būt mūsu Ariadne? Bieži ir tā, ka pēc darba realizācijas, līdz ar darba piedzimšanu un neizbēgamo attālināšanos no tā, mēs paši, jau kā darba skatītāji, ieraugām, ka tajā ir vēl kaut kas, ko apzināti neiekodējām. Un sanāk, ka paša darbs dod atbildes, kuras dzirdi pirmo reizi.

Dzudzilo R: Un tas ir gudrāks par tevi. Un tas zina vairāk par tevi. Un tu esi priekpilns, ka varēji tajā būt klātesošs un ka esi dzīvs.

Dzudzilo K: Tas ir labākajā gadījumā, ja viss saslēdzas vienā veselā.

Dzudzilo R: Vislabākajā. Atceries mūsu izrādē Rafalsons, kur viņš bija Līrs, par scenogrāfiju teica, ka viņam, ieejot tajā un darbojoties, ir sajūta, ka tā viņam ir kā palielināmais stikls, ar kuru var izgaismot un dedzināt. Un mēs jau par to esam runājuši, ka nodarboties ar mākslu ir šī palielināmā stikla grozīšana, stara laušana, apvēršana. Un tu vienmēr esi mazākais tajā. Tu esi bērns ar palielināmo stiklu rokā.

Dzudzilo K: Jā, šī doma bija arī mūsu “Patētiskajā. Par redzamo valodu”, kurā divi darbojošies tēli no trim bija bērni. Lielā mērā man šķiet, ka tie bijām mēs, divi bērni iepretī mākslai, kura ir visādā ziņā lielāka. Atceros, ka astoņus gadus vecais Fridrihs skatījās uz pieaugušo Jolantu, kas ietvēra mākslas vai patiesības tēlu, kā uz nesaprotamu brīnumu. Viņš to izdarīja precīzi un dabīgi, un būtiski, ka arī ar lielu pašcieņu un – vajadzīgajā koncentrācijā – nekaunību.

Dzudzilo R: Jā. Tajā bija arī dualitāte, “Patētiskajā”, atceries, bērni bija arī tie, kas radīja pieaugušo un iemācīja viņam pasauli.

Dzudzilo K: Vai arī domāja iemācām.

Dzudzilo R: Vai arī. Krista, kā tu jūties Rīgas laikā?

Dzudzilo K: Dažādi. Konkrēti šobrīd man gribas radīt un pabeigt vairākus darbus, gribas turpināt un sākt lasīt vairākas grāmatas, drīz sākšu Aristoteļa “Runas mākslu”, kas jau gaida darbnīcas krēslā. Šobrīd diskomforts ir rokās sadūrušies maziem punktiņiem līdzīgie rožu ērkšķi no milzīgā rožu krūma atbrīvošanas no pērnajām lapām. Zinu, ka arī tavas rokas ir tādas pašas, tāpēc šīs, tāpat kā daudzas citas ciešanas, mēs dalām. (Smejas.)

Dzudzilo R: (Smejas.) Un es nevaru saprast, vai dalāmie šobrīd ir vienādi. Man ir divi vai viens ērkšķis vēl neizvilkts. Vai varbūt trīs. Krista, bet kā tu jūties Rīgas Laikā?

Dzudzilo K: Šajā tagadnē es neesmu Rīgas Laikā, mēs abi tur esam nākotnes tagadnē. Pēkšņi iedomājos, ka tie cilvēki, kuri nezina mūsu balsis, abu atbildes lasīs vienā – savā balsī. Mums būs vairākas balsis, bet abiem vienā reizē vienādas. Izņēmums būs tad, ja divi cilvēki lasīs mūsu atbildes lomās – kā lugu.

Dzudzilo R: Man patīk, kā tu atbildēji. Jautājumu uzdodot, es nebiju domājis to nākotnē vērstu. Man patīk, ka balss būs viena. Bet, ja sarunu lasīs divi, tad lugas nosaukumu mēs uzzināsim tikai tad, kad Rīgas Laika redakcija sarunai tādu būs devusi.

Dzudzilo K: Un kā tu jūties?

Dzudzilo R: Es jūtos ļoti pateicīgs Laikam. Ka esam varējuši būt klātesoši sarunām, kurās gan it kā neko nevaram pajautāt, bet Rīgas Laiks prot uzdot jautājumus. Un jautājumi un atbildes, un jautājumi ir gan devuši milzīgu prieku, kā tu zini, mums abiem, gan atklājuši pasauli un ļāvuši nokļūt tur, kur bez Laika diez vai mēs nokļūtu.

Dzudzilo K: Tā ir. Nezinu, vai un kad mēs būtu nonākuši pie Olgas Sedakovas, Donalda Hola un citiem, un, protams, arī pie sarunām ar cilvēkiem, kuru zināšanas ir tik specifiskas un tālas no mūsu ikdienas. Bez viņa. Redz, nosaucu Laiku par viņu. Gribas domāt par Rīgas Laiku kā par drukātu draugu.

Dzudzilo R: Kā par drukātu draugu salokāmās smiltīs.

Dzudzilo K: Kas tie ir par draugiem smiltīs – mirušie? Man šķiet, ka šis draugs ir pavisam dzīvs.

Dzudzilo R: Ļoti dzīvs. Es nedomāju pīšļus. Tās Rīgas Laika smilšu sarunas būtu aiznesis vējš, ja tās nebūtu pierakstītas. Audio ieraksts visdrīzāk bija pirmais, caur kuru rīdzinieki iemūžināja sarunu, pēc tam jau parādījās druka.

Dzudzilo K: Sokrats un Platons tātad. Atceros, ka lasīju kādu sakām, ka Rīgas Laiks ir drukāts uz laba papīra, ka ar to var labi iekurināt krāsni. No šāda aspekta tās ir smiltis.

Dzudzilo R: Vai tik tas kāds nebūs bijis no Rīgas Laika redaktora slejas.

Dzudzilo K: (Smejas.) Varbūt, es neatceros vārdus.

Dzudzilo R: Varbūt vārdā Uldis, un dedzinātājs bij viņa paziņa, šķiet. Bet varbūt tas nebija Uldis.

Dzudzilo K: Bet tas nav stāsts par Dzudzilo. Mēs savu drukāto draugu nededzinām. Tikko izdomāju pēdējo jautājumu šai sarunai. Tagad, kad to pateicu, tu jau to zini, bet, lūdzu, atturies par to runāt, līdz to pajautāšu. Vienkārši gribēju, lai tu zini, ka es jau zinu, ka to jautāšu.

Dzudzilo R: (Smejas.) Es zinu, bet vai līdz pēdējam jautājumam šajā sarunā mums jānonāk? Lai gan tas pēdējais jautājums vienmēr ir brīnišķīgs un gaidīts sarunas noslēgums.

Dzudzilo K: Mūsu sarunā, ja domā mūsu visas kopdzīves sarunu, kā tu noteikti jau atceries, šis jautājums jau ir parādījies vairākas reizes, vairāku gadu garumā. Bet labi, tas tad lai ir manā ziņā, līdz tam nonākt šeit vai kādu citu reizi, kad mūsu saruna nepārvērtīsies drukātos burtos.

Dzudzilo R: Labi, mana miesīgā sieva!

Dzudzilo K: (Smejas.) Par citu garu sarunu. Vakar saņemtā vēstule no mūsu pārokeāna drauga ir precīza, bet ne pedantiska. Tā iepriecināja. Viņš spēj domu formulēt tik dzīvi un skaisti, bet vienlaicīgi tai ir fascinējošs vieglums, it kā viņš spēlētos ar vārdiem un nozīmēm. Īpaši aizkustinoša daļa bija par priedēkli “sa-”, kurš ir patiess mistiķis. (Smejas.)

Dzudzilo R: (Sasmejas.) Kur katrs vārds ir māja. Pārokeāna draugs izklausās monumentāli, it kā viņš būtu pārliecies tam okeānam pāri. Bet, ja reiz vēstule mūs sasniedz, tātad arī pārliecas. Jā, tā bija iepriecinoša vēstule, un tāda arī ir mūsu draudzība.

Dzudzilo K: Mana draudzība ar tevi arī ir iepriecinoša.

Dzudzilo R: Paldies. Es ļoti labi to zinu. Un arī otrādi: tu zini.

Dzudzilo K: Paldies. Arī darbos mēs sarunājamies. Mākslas priekšnoteikums ir saruna. Vismaz tā man tikko likās.

Dzudzilo R: Es nezinu, vai tas ir priekšnoteikums, drīzāk nav. Jo bez sarunas arī var rasties māksla. Bet es laikam pārāk koncentrējos tieši uz mutvārdu sarunu, bet ir taču arī citādas sarunas. Kokam ar cilvēku, piemēram. Un tāda cilvēka, kurš dzīvē nebūtu sarunājies, nav.

Dzudzilo K: Tā bija domāta saruna visplašākajā nozīmē. Domāšana par kaut ko jau ir saruna. Saruna ar kādu ideju vai, piemēram, dramaturģisko materiālu. Līdzīgi ir arī strādājot fiziski, radot kādu darbu, tā ir saruna ar materiālu, kurā darbs top. Kaut vai gleznojot, varētu būt vienkāršs jautājums: kas tu esi, darbs? Un rodoties viņš atbild. Citreiz man šķiet, ka darbs atbild: “Es neteikšu, kas es esmu, bet tāds es izskatos.” Vai arī darbs atbild pēc laika, kad saskaries ar to pēc vairākiem gadiem. Bet, zini, tikpat labi mākslas priekšnoteikums ir strūklaka⁸. (Smejas.)

Dzudzilo R: (Smejas.) Tā ir smieklīga, apskaidrojoša anekdote. Un zini, strūklaka bija arī Dišāna mākslas priekšnoteikums. Pisuārs viņam teica: es esmu māksla, es esmu strūklaka!

Dzudzilo K: (Smejas.) Un cits mākslinieks gan Dišānam, gan pisuāram teica: “Au revoir, Marcel!”

Dzudzilo R: (Smejas.) Jā, māksliniec, atceros. Un tā tu pirmoreiz iegāji pie pisuāru rindas akadēmijā un uz viena no tiem uzrakstīji: “R. Mutt 2019”.

Dzudzilo K: Man līdzi bija Dārta Fogelsone, jo neērti jutos viena vīriešu tualetē, un tu tikai pēc tam atnāci apskatīties, kad viss jau bija darīts.

Dzudzilo R: Es ienācu kopā ar Reini Hofmani, un mēs tualetē ienesām galdu, lai viņš ērti varētu to visu no augšas uzņemt.

Dzudzilo K: (Smejas.) Vārda izvēle šeit ir divdomīga, jo uzņemt to visu, ieskaitot pisuāru, izklausās komiski. Hofmanis tajā reizē minēja, ka no malas viņa rīcība varētu izskatīties pēc neveselīgas intereses.

Dzudzilo R: (Smejas.) Un es atceros arī, kā tur neveselīgi smirdēja. Bet uzņemtais attēls smaržoja! Tīra, dzidra strūklaka!

Dzudzilo K: Es arī atcerējos, bet neteicu skaļi.

Dzudzilo R: Varēji teikt klusi, čukstus.

Dzudzilo K: Tas nelikās būtiski.

Dzudzilo R: Bet tas parāda, ka process var būt arī smirdīgs.

Dzudzilo K: Tas tā tiešām var būt.

Dzudzilo R: Darba sviedri. Saka, ka mākslā tos nevajag just. Bet tie rodas radot, gan ķermenī, gan prātā.

Dzudzilo K: Tomēr šis smagais vai grūtais process ved pie skaistuma. Un man šķiet, ka skaistumam ir jābūt vienam no būtiskākajiem mērķiem. Es nedomāju banālu vai mietpilsonisku skaistumu, kā tu par mani padomāji... (Smejas.) Tāpat kā Brodskis un Sontāga, ticu, ka tiecība pēc estētisma jeb tieksme pēc skaistā ir ētikas māte. Māksla var būt neglīta, bet vienlaikus tai ir jābūt skaistai. Pilnīga pretruna, bet tu taču saproti.

Dzudzilo R: Pilnīgi saprotu, ko tu par mani padomāji (smejas).

Dzudzilo K: Padomāju visu to skaisto.

Dzudzilo R: Un tajā skaistajā ir arī patiesība. Bezgalīga tiekšanās pēc tās ir darbība, kas tad arī rada tos sekrētus un ceļā atklāj daudzus sīkretus (smejas).

Dzudzilo K: Šorīt, kad tu biji izliecies ārā pa logu un klausījies, kā neticami skaisti dzied putni, es padomāju, ka satikšanās ar labu mākslu ir kas līdzīgs. Nevis ka tu vai es kā indivīds tikai saskaras ar kaut ko ārkārtēju, bet ka šis indivīds tiek iemērkts citā... kā lai to nenosauc konkrētā vārdā... citā citumā. Un tajā mirklī notiek transformācija, cita apziņa. Kas, protams, ir mirklīga, un vienmēr seko izkrišana no šī stāvokļa.

Dzudzilo R: “Iemērkts” ir labs apzīmējums. Es biju iemērkts zīlīšu dziesmā. Viņas mūsu tuvajā bērzā varēja redzēt. Bet, neilgi pirms es raudzījos ārā pa logu, tu man citēji Sontāgu, kur viņa jautāja kādam rakstniekam par tintē iemērktām olām. No skaistā pie neglītā. Lai gan, pārfrāzējot Gediņa vectēva teikto, olas taču arī ir skaistas.

Dzudzilo K: (Smejas.) Nenoliedzami skaistas. Redz, nemaz nenojautu, no kurienes manā galvā parādījās vārds “iemērkts”.

Dzudzilo R: (Smejas.) Tāpēc ka ola atgādina pasauli, bet divas – divas pasaules, kuras dzīvo viena otrai līdzās.

Dzudzilo K: (Smejas.) Ideāli, Reini. Karaļa Līra pāršķeltā ola.

Dzudzilo R: Tāda ir šī alegoriju pasaule!

Dzudzilo K: Jā, tas ir tas, ko mēs darām. Radām alegorijas. Kaut ko paslēpjam, lai kaut ko citu atklātu skatam.

Dzudzilo R: Viss ir viens. Viss ir divi.

Dzudzilo K: Divi var būt viss.

Dzudzilo R: Nu, ko matemātiķi runās tālāk?

Dzudzilo K: Es nezinu, ko matemātiķi runās tālāk.

Dzudzilo R: Kas tad tu esi?

Dzudzilo K: Dzudzilo Krista, Dzudzilo Reini.

Dzudzilo R: Esi sveicināta vienā!

Dzudzilo K: (Smejas.) Un kas tad tu esi?

Dzudzilo R: Šajā sakarā es atcerējos Hodorovska “Nebeidzamo dzeju”, kur tēvs saka dēlam: “Es esmu cilvēks, kas tu reiz būsi, tu esi cilvēks, kas es reiz biju.” Bet es varu teikt: es esmu cilvēks, kas tu esi.

Dzudzilo K: Tā ir skaista aina. Tikai tu runā par aktieru personisko radniecību tēvs un dēls, bet filmā vecais viņš, kas ir pats Hodorovskis, to saka jaunajam sev. Tad jaunais saka: “Man ir bail nomirt,” – uz ko vecais atbild: “Tev ir bail dzīvot. Dzīvo! Dzīvo! Dzīvo!” Ak, un tad uzreiz jāatceras aina, kur dēls savam tēvam nodzen matus, bārdu, uzacis. Visu nodzen un saka: “Es tev piedodu.”

Dzudzilo R: Haime.

Dzudzilo K: (Smejas.) Jā, Haime. Starp citu, man ir attēls, kur tu savam Haimem, savam tēvam, dzen matus mūsu darbnīcā.

Dzudzilo R: Žēl, ka uzacis arī nenogriezu, un viņam ūsas arī vajadzēja uz mirkli atņemt. Lai ierauga sevi jaundzimušu, gludu! Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad viņam griezu matus.

Dzudzilo K: Nezinu, vai Hodorovskis vai kas cits to ietekmēja, bet kaut kas dziļi slepens bija šajā notikumā. Intīms, personisks un ļoti skaists. Mūsu darbnīcas lielie logi un jūs abi pilnīgā kontragaismā. Sēdošs, pakļāvīgs Ivans, kāds viņš nekad ikdienā nav, un uzmanīgs Reinis.

Dzudzilo R: Jā, tas bija personiski. Būt tik tuvu sava tēva ādai un noglaudīt viņa galvu ar matu griežamo bija satraucoši. Un tajā mirklī varbūt tā situācija bija apvērsta, it kā viņš kļuva par bērnu un es par viņu rūpējos. Bet savai mātei tu neesi griezusi matus? Nu, noteikti ne tik tuvu galvas ādai.

Dzudzilo K: Nē. Vallijai, mammas mammai, esmu griezusi, un viņa grieza man bērnībā. “Time present and time past, are both perhaps present in time future.”⁹

Dzudzilo R: Un tā jau kuro reizi Eliots šajā mūsu sarunā ienāk. Un arī Vallija tagad ienāk, man jau likās, ka viņai tu griezi. Un Vallijas attēlu tu gleznoji. Un gleznoji arī attēla aizmugures vārdus: “Rīgas 1. slimnīca.”

Dzudzilo K: Tā tas notika, un mēs gleznojām arī tavu Ukrainas vecmāmiņu tava tēva dzimtas mājās pie Karpatiem. Atceros viņu, Mariju Dzudzilo, īkstītes izmērā, ar melnu lakatu ap galvu un visu laiku sakot: “Tak, tak.”

Dzudzilo R: Jā, jā. Zirka i ļitak.

Dzudzilo K: Tak, tak. Zvaigzne un lidmašīna.

Dzudzilo R: Viņa tiešām bija maza auguma. Un tava Vallija arī bija maza auguma. Kur tādas īkstītes radās?

Dzudzilo K: Pieļauju, ka tādas piedzima. (Smejas.) Līdzīgas, bet tik dažādas. Mana vecmāmiņa bija medmāsa, tava – mājsaimniece. Manai bija viens bērns, tavai deviņi. Mana dzīvoja pilsētā, tava dzīvoja mazā ciematā pie pašiem Karpatiem.

Dzudzilo R: Atceros, tu daudzreiz esi uzdevusi jautājumu: ja mēs tagad satiktu savus vecākus, vecvecākus tādā pašā vecumā, kāds mums ir šobrīd, vai un kāda saruna mums vispār izveidotos.

Dzudzilo K: Vai mēs būtu draugi. Jā, tas mani interesē. Un vēl es gribētu satikt sevi maziņu, apķert un teikt: “Mazā Krista, tikai nebaidies!”

Dzudzilo R: Tikai nebaidies! Es tev arī tagadnē to ik pa laikam pasaku, pēc tam, kad pirmo reizi to no tevis izdzirdēju. Atceros, tas bija pēc Rīgas Laika intervijas, kurā Tīrons sarunājās ar Blumbergu¹⁰ un intervijā parādījās Arņa īsziņa. Un es tev vēlreiz saku: “Mīļā Krista, tikai nebaidies!”

Dzudzilo K: Tā ir skaista intervija. Pēc tās izlasīšanas daudz vairāk atļaujos cilvēkus uzrunāt ar vārdu “mīļais”. Tas viņu izpildījumā ietvēra tādas smalkas, distancētas rūpes. Jā, daudz mūs ir ietekmējis Rīgas Laiks.

Dzudzilo R: Mīļais Rīgas Laik, dzīvo, dzīvo, dzīvo!!!

Dzudzilo K: Kas ir svarīgākais, ko tu savā dzīvē esi sapratis?

Dzudzilo R: Es esmu sapratis to, ka negribu pēdējo jautājumu. Ka es gribu dzīvot! Un atbildēt uz to vairākkārt savas dzīves laikā. Un tu ko esi sapratusi?

Dzudzilo K: Ka mīlestība ir manas dzīves pamatjēga.

Dzudzilo R un Dzudzilo K: (Smaida.)