Visi uz vienas skatuves

Gundega Laiviņa: Izstāsti man vēlreiz: kur tu aizvakar dejoji?

Viktorija Fomenko: Bārā, kura nosaukumu man negribas teikt, tāpēc ka man tur nepatika.

Gundega: Kā tu atrodi vietas, kur jūs dejojat?

Viktorija: Vajag izpētīt visas iespējas. Vispār Rīgā ir diezgan bēdīga situācija ar dejām. Ja ir ļoti labs dīdžejs vai ļoti labs koncerts, tad telpa nav smuka. Kā aizvakar – jādejo, kur cilvēki visu laiku staigā uz tualeti. Pēc Berlīnes es sapratu, ka mums vajag biežāk dejot – citādi neizdzīvosim.

Gundega: Jūs okupējāt to bāru, vai arī tur ir paredzēts dejot?

Viktorija: Mēs izveidojām tādu grupu “Neapturamie dejotāji”. Ideja tāda, ka tu atrodi vietu, kur ir laba mūzika. Tu uz turieni skrien, sabīdi krēslus un sāc dejot. Pāris stundas kārtīgi padejojam un ejam projām. Laimīgi. Piedāvājumi ir, kādi ir, un tos mēs izmantojam. Dažreiz tas ir izaicinājums.

Gundega: Atrast vai dejot?

Viktorija: Jā. Atrast iekšējo spēku dejot jebkurā situācijā.

Gundega: Es esmu prasīga pret mūziku. Es nevaru dejot jebkur.

Viktorija: Protams, mēs domājam, uz kurieni iet. Sergejs¹ man ir visu laiku krutākais deju partneris, bet tagad vēl Reinis Dzudzilo – brīnišķīgs. Viņš ir gatavs dejām visur un vienmēr.

Gundega: Man patīk reiva un tehno subkultūra, un es vienmēr eju ar prieku, bet tas ļoti ātri pāriet. Es vienkārši stāvu stūrī un…

Viktorija: Tāpēc, ka manis nav līdzi!

Gundega: …un es nevaru. Es skatos, un man kļūst aizvien skumjāk un skumjāk. Es skatos uz tiem cilvēkiem kā uz marionetēm.

Viktorija: Ja iet uz tādu oldskūla reivu, tad viss tiešām izskatās bēdīgi. Nu nē, mēs par citām lietām tagad.

Oficiants: Kaut ko sanāca paskatīties?

Gundega: Sākām!

Oficiants: Sākāt? Bet vēl nekas nav izdomāts?

Gundega: Iedzeram vīnu? Kas jums ir īpašais sarkanvīns?

Viktorija: Man gribas baltu.

Oficiants: Jāpaskatās, nezināšu, kas ielikts šodien. Man liekas, ka franču Code Rouge. Tas tāds skābāks, sausāks vīniņš ir.

Gundega: Tad man vai nu to, vai Primitivo.

Oficiants: Primitivo būs miesīgāks, tā garša būs tāda saldāka pēc tā vīna dzeršanas. Franču būs mazliet sausāks, savilksies mazliet kopā.

Gundega: Nu, dodiet man īpašo sarkano.

Viktorija: Bet man kaut kādu īpašo balto.

Oficiants: Šāds franču vīns! Jums spāņu Albariño.

Viktorija: Jā, super! Izdomāju nogaršot tos salātus ar burratu un grilētiem nektarīniem.

Gundega: Man atkal ir jautājums par Nikosijas salātiem. Tur ir arī kartupelis un oliņa, un viss tas komplekts?

Oficiants: Jā, pilns komplektiņš.

Gundega: Nu tad aiziet! Priekā! Par tikšanos! (Saskandina.) Bet kāpēc tu dejo?

Viktorija: Man liekas, ka es tikai no kustībām varu dabūt prieka sajūtu. To enerģiju var akumulēt no sevis un atrast. Tā kā sportojot. Dejā vēl labāk tāpēc, ka tur var kontaktēt ar cilvēkiem un dabūt arī no viņiem.

Gundega: Man tā Rīgā nebija nekad, un Ņujorkā esmu ļoti priecīga, ka es varu iet dejot viena. Šeit man nebija sajūtas, ka tu vari viens iet kaut kur.

Viktorija: Tāpēc, ka tu nevari iet viena, Gundega!

Gundega: Bet tur tu aizej, tu dejo un visi dejo! Vienlaikus tevi visi liek mierā.

Viktorija: Es varētu katru mēnesi braukt uz Berlīni, lai dabūtu to sajūtu. Mana draudzene Nadja Berlīnē veda bērnus no rīta uz bērnudārzu un astoņos no rīta jau bija Berghainā. Divas stundas padejoja, pēc tam uz darbu.

Gundega: Viņi ir vaļā 24 stundas? Nē, viņi taisās pa dienu ciet.

Viktorija: Piektdienas viņiem ir nonstopā. Es dejoju Tresor naktī, un no rīta mēs izdomājām, ka pirms lidmašīnas es varu ieiet arī Berghain.

Gundega: Dejojot tu pilnīgi vari izslēgt jebkādas citas domas un nodoties tikai mūzikai.

Viktorija: Tā ir kustības valoda, tu vari to lasīt un saprast.

Gundega: Man liekas, tas iet viļņveidīgi: ir brīži, kad ļoti vajag sabiedrību, un ir brīži, kad vajag paiet malā. Es novērtēju un izbaudu abus. Bet to vientulību laikam gribas aizvien vairāk.

Viktorija: Man ir grūti būt vienai. Esmu atkarīga no cilvēkiem. Vispār esmu pašpietiekama, bet ne uz ilgu laiku. Man ir vajadzīgi bērni, suņi, pastaigas. Draugi. Bet es, protams, no rīta braucu viena uz mežu.

Gundega: Es laikam tieku pie enerģijas tikai esot vienai dabā.

Viktorija: Bez meža vispār nevar izdzīvot.

Gundega: Uz kuru mežu tu brauc?

Viktorija: Uz Biķerniekiem, uz Mežaparku.

Gundega: Tev ir katru rītu meža bilde feisbukā.

Viktorija: Vakardien ar dēlu bijām uz Vima Vendersa “Jaukajām dienām”.

Gundega: Viņam patika?

Viktorija: Jā. Es biju jau otro reizi.

Gundega: Man tā filma no sākuma likās tā nekas, bet vēlāk, izrādījās, es visu laiku par viņu domāju. Tas nozīmē, ka tā ir ļoti laba filma.

Viktorija: Abas reizes biju ar asarām acīs. Tā filma ir par mums. Protams, mums nav tādas drāmas, kāda tam vīrietim bija ar savu tēvu, bet tas par to, kā tu baudi to dzīvi. Tu dari savas lietas labi, tu mīli savu darbu, tu nopelni no tā, bet tev nevajag daudz. Tu vienkārši mīli mūziku, redzi skaistumu, kas tev apkārt. Labumu, kas tev apkārt. Tas ir ļoti svarīgi – katru dienu būt tur, kur tu esi. Dažreiz, ja man jautā: “Vika, kur tu esi?”, es tieši tā atbildu: “Es esmu tur, kur es esmu.”

Gundega: Kur man jābūt.

Viktorija: Mums jābūt tajā momentā. Tieši šobrīd, kad viss tik strauji mainās un par to nākotni neko nezinām. Ir ļoti svarīgi katru dienu baudīt.

Gundega: Man atkal ar to varoni bija tā: vērojot to rutīnu, es sapratu, ka esmu tieši tāda pati. Pabarot kaķi, uzvārīt kafiju, izlaist kaķi, pabarot putnus, ielīst atpakaļ gultā. Es domāju, cik tas ir šausmīgi paredzami un banāli, bet es to mīlu.

Viktorija: Man tieši tā trūkst, es esmu ļoti haotiska. Man nav tādas kārtības kā filmas varonim. Man tas liekas forši.

Gundega: Tev darbnīcā nav kārtības? Man ir sajūta, ka tev darbnīcā viss salikts rindiņā, katrs instruments.

Viktorija: Nē, esmu ļoti impulsīva, man tur dažreiz āmuri vienkārši lido pa gaisu. Nekādas kārtības tur nav. Nekur man nav kārtības.

Gundega: Nezinu, nezinu.

Viktorija: Kārtība man ir svarīga dēļ tā, ka man tās nav, bet, kad tā ir apkārt, esmu ļoti laimīga.

Gundega: Tavos sīpolu pīrāgos ir baigā kārtība.

Viktorija: Tā ir kārtība pēc izjūtas, es nekad neizmantoju nekādas receptes.

Gundega: Nē, bet tur ir viss...

Viktorija: Sabalansēts.

Gundega: Viss savās vietās.

Viktorija: Darbs man arī, kad pabeigts, tad tur viss savās vietās. Tu vispār padomā: tas filmas varonis tīra tualetes, ja, bet viņš par to darbu nopirka sev mašīnu, māju. Viņam ir mūzikas kolekcija, viņš lasa fantastiskas, labas grāmatas. Viņam ir savs bonsai dārzs. Viņš ir brīvs, un viņš dzīvo savu dzīvi tā, kā viņš dzīvo. Nu kruta filma.

Gundega: Es sāku savu karjeru kā tualešu tīrītāja 15 gadu vecumā, bet mana māsa bija sētniece mežzinātnes institūtā.

Viktorija: Vot, to es nezināju.

Gundega: Man drausmīgi riebās, bet bija sajūta, ka, velns parāvis, ir jāizdara labi.

Viktorija: Protams, viss jādara labi, citādi nav jēgas. Par to arī iedzersim. Kas tas ir? Es nezinu, kas tas ir.

Gundega: Tas ir skandināvu āzītis no salmiem, Ziemassvētku.

Viktorija: Es viņu pirmo reizi ieraudzīju mūsu pirtī, tur tādi ir trīs.

Gundega: Ā, tajā Nāras pirtī? Bet jūs bijāt arī Zaķusalas pirtī. Tā gan man bija atklājums. Ir tik superīgi, ka Rīgā, kas man tagad šķiet vienkārši tik maziņa un tik…

Viktorija: Omulīga!

Gundega: Es nezinu, vai omulīga, bet vienkārši tik līdz komismam maza – un es to nesaku kā kaut ko negatīvu, vienkārši patiešām tu viņu vari paņemt plaukstā –, taču pat tagad es atklāju viņā nezināmus stūrus un vietas. Tā pirts man bija brīnišķīgs atklājums. Tāda nepretencioza kabatiņa, kur ir īpatnējs skats, pilnīgi cits rakurss uz bibliotēku, uz Daugavu. Un reāli sajūta, ka upe ir varena un ka viņa te ir, un viņa ir svarīga. Ļoti laba vieta.

Viktorija: Man gan bieži gribas uz pilsētu, kura ir lielāka.

Gundega: Es aizbraucu uz pilsētu, kura ir patiešām liela, un tu atbrauci uz pilsētu, kura ir maza salīdzinājumā ar Maskavu, no kuras tu atbrauci. Vai tev nav tās vilkmes?

Viktorija: Zini, es to varu dabūt arī Lietuvā. Viļņā arī pēkšņi var dabūt to sajūtu. Un Berlīnē to var dabūt.

Gundega: Bet kā tev pietrūkst? Tu vari to raksturot un vārdos ietērpt? Skaņa, enerģija? Plašums?

Viktorija: Plašums, plašums.

Gundega: Maskavā bija plašums?

Viktorija: Bija, protams. Ar Maskavu ir bišķi savādāk. Tā ir ne tikai lielpilsēta. Tur bija mana jaunība. Es tur dzīvoju līdz 24 gadiem. Tur ir mana mamma, brālis, ļoti daudz manu draugu, kuri nevar izbraukt. Ielas, kur tev kaut kas bijis, un tur ir tāda enerģija, kuru tu nekur nevari dabūt. Tas vienkārši ir saistīts ar manu jaunību.

Gundega: Ar tavu atmiņu.

Viktorija: Ar notikumiem. Bet Rīga bija tieši laikā. Es nevarēju iedomāties, ka dzemdēšu un man būs bērni Maskavā. Man likās, ka es būšu stresā. Tur bija laiks, kad mani draugi veda diezgan lielus bērnus uz skolu pie rokas. Citādi viņiem bija bail. Nevarēji izkāpt no tramvaja, nepārbaudot ielu, jo tad tevi vienkārši nonesīs ar mašīnu. Tagad esot kaut kāds likums, ar autovadītājiem palicis bišķi labāk, ir lieli sodi. Tāpēc es biju tik laimīga, ka mani mazie bērni ir Juglā, ka te uzreiz ir mežs, ezers un miers. Es, meitene no paša Maskavas centra, pēkšņi satieku stirnu, ezi, zaķi. Man vienkārši jumts bija nost no tā dabas tuvuma.

Gundega: Tu teici, ka tev ir draugi, kas nevar izbraukt. Kuri var izbraukt? Kas ir kritērijs, kam ir jābūt? Tā ir nauda?

Viktorija: Nauda. Kaut kādi apgrūtinoši apstākļi, kādam ir vecāki slimi, kādam ir bērni. Kādam darbs ir tikai tur. Katram cilvēkam ir sava pasaule, un runāt par visiem tā: “Kāpēc jūs to nedarāt?” – tā nedrīkst, nekad. Mūsu ģimenē vienkārši nav naudas. Mana mamma ir pusebrejiete, pusukrainiete, un viņa vispār tagad ir šokā no visa, kas notiek.

Gundega: Es visu laiku domāju par dzīvniekiem, un es zinu, ka tas nav pareizi un ka tas ir pilnīgi garām, kad visur mirst tik daudz cilvēku.

Viktorija: Nē, tu nevari nedomāt par dzīvniekiem. Es arī par tiem domāju.

Gundega: Un ne tikai par mājdzīvniekiem, bet arī savvaļas dzīvniekiem, kas iet pa mīnu laukiem, un par stārķiem, kuriem pavasarī būs jālido pāri Gazas joslai atpakaļ uz Latviju.

Viktorija: Stārķiem vispār neveicas. Tāpat kā delfīniem, tur pagaidām neko nevar izlabot. Man, tāpat kā dzīvniekiem, arī ir ļoti lielas bailes no sprādzieniem.

Gundega: Es nezinu, vai es esmu dzirdējusi dzīvē sprādzienu. Man jau no salūtiem ir bail. Mēs varētu nevis šaut salūtus, bet pilsētā izslēgt gaismu un kolektīvi paskatīties zvaigznēs. Debesis jau tāpat ir brīnumainas.

Viktorija: Mums Pabažos ļoti skan Ādažu poligons, un tagad privātie īpašnieki un valsts meži izcirtuši gandrīz visu mūsu mežu. Jā, Gundega, mums vairs nav meža.

Gundega: Ej nu, beidz! Mežu, kuru mēs šķērsojām un kur ēdām mellenes, kad gājām pāri dzelzceļam uz jūru?

Viktorija: Nē, tas ir mežs, ko izcirta tie privātie. Bet bija vēl viens uz otru pusi, kur bija purvs, kur bija manas sēnes, kur bija mellenes.

Gundega: Izcirsts?!

Viktorija: Izcirsts. Šoruden visu izcirta, un tagad tā skaņa… Es vēl neesmu redzējusi, bet Sergejs teica, ka tur ir ļoti slikti. Tur bija ļoti skaisti koki, un tagad tā skaņa iet vēl stiprāk.

Gundega: Es nekad neiedomājos, ka tas ir tik tuvu un ka jūs patiešām to dzirdat.

Viktorija: Man liekas, ka Ādažos cilvēki tā nedzird, kā dzirdam mēs. Var trijos naktī pamosties no tā, ka trīc logi. Tad es sapratu, ka man ir bail. Un suns mums baidās un nekur neiet pastaigā tad, kad viņi tur – dududududu! Bet par to mežu man tāda sāpe, es nevaru izteikt. It kā notiek meža atjaunošana, bet es tam neticu. Tur blakus jau dažus gadus pirms tam izcirsti laukumi, kur nekas nenotiek. Es nezinu, vai man tagad gribas vasarā būt vasarnīcā.

Gundega: Tur, kur mums ir lauki, ir Gaujas nacionālais parks, un tur ir liels gabals. Atceries, pāri ceļam, kur ir stādītais priežu mežs? Viņš ir tik perfekts. Priede, priede, priede. Viņš pieder Latvijas armijai, un tur ir pilns ar ierakumiem un zemnīcām. Tur teorētiski nedrīkst iet ne ogot, ne sēņot, bet tur ir superīgas mellenes, es tur eju, bet viņi tur arī šauj ik pa brīdim, aizvien biežāk. Un es domāju par kara idejas eskalāciju. Faktiski aizvien vairāk mēs esam spiesti…

Viktorija: Pierast!

Gundega: Ražot ieročus. Jau sākam runāt par pierobežas mīnēšanu. Notiek aizvien vairāk un vairāk mācību. Audzējam armiju, sākas obligātais iesaukums. Mēs to ideju audzējam un izaudzēsim līdz līmenim, kad mums tā būs jārealizē.

Viktorija: Nu tā ir! Jo, ja tu kaut ko sāc gatavot, tad it kā vajag to pēc tam izmantot. Man par to arī bail, manam dēlam tūlīt būs 17 gadu. Es atceros, man bija doma, ka es nekad mūžā negribu, lai man būtu bērns Krievijā, dēls.

Gundega: Tagad tev ir bērns blakus Krievijai.

Viktorija: Tā kā tad, kad manu brāli izsauca uz armiju, sākās Čečenijas karš un mamma vienkārši nezināja, kas būs. Viņam tā armija sākumā bija pusotru gadu, viņš to gandrīz pabeidza, un tad viņi izdomāja vēl pusgadu. Bože moj! Es nezinu, kāda mums būs armija, bet man par to arī negribas domāt.

Gundega: Arī var saujiņā paņemt, tāpat kā Rīgu, visu mūsu armiju.

Viktorija: Mēs ar draudzeni Rebeku Brīvmani, kas ir zobārste un fantastiska sieviete, izdomājām: ja sāksies karš, uzreiz iesim strādāt par sanitārēm, mums abām ir medicīniskā izglītība. Manas zināšanas tikai vajadzētu atjaunot.

Gundega: Tās tik viegli atnāktu atpakaļ?

Viktorija: Pirmā palīdzība – točna. Dažreiz vienkārši jāmāk. Es reiz noskatījos video, kā vajag glābt cilvēku no aizsaluša ezera. Un tad man uzreiz bija gadījums, kad bija jāglābj suns no aizsaluša ezera. Varbūt, ja es nebūtu redzējusi to video, padomātu, ka es vienkārši nemāku. Varbūt man būtu bail, bet tad es padomāju: “Ko? Es neizdarīšu? Izdarīšu! Es taču zinu, kā vajag!”

Gundega: Es visu laiku domāju par to, ka es nemāku pilnīgi neko. Es varētu adīt zeķes un cimdus. Ir smieklīgi un nenormāli aizkustinoši, un arī līdz ārprātam traģiski, ka mēs 2024. gadā braucam uz Ukrainu, uz fronti no Latvijas ar tušonku un sausajiem makaroniem un visi joprojām tinam sveces. Tas ir skaisti, bet arī traģiski.

Viktorija: Es domāju, ka tu vari viskautko saorganizēt.

Gundega: Teātra izrādes frontes aizmugurē.

Viktorija: Nu nē! Bet tās prasmes, ka tu vari organizēt, tas arī ir ļoti svarīgi. Ne katrs to māk darīt.

Gundega: Man šķiet, ka visšausminošākā skaņa ir, kad tuvojas iznīcinātāji. Esmu bijusi tādās treniņu vietās. Ārzemēs, jo Latvijā tā nedzird. Nāk virsskaņa, un tad tu ieraugi arī to mazo, melno trijstūri, kas kļūst aizvien lielāks. Es tās vietas atceros no ceļojumiem; lai cik tas bija sen, es tik spilgti atceros mirkļus, kad tas notika. Turcijā pie Izmiras, kur bija milzīga armijas bāze, Skotijā, Francijā – tas vienmēr noticis skaistā vietā, dabas ainavā, kas ir līdz ārprātam fascinējoša. Un pēkšņi nāk tas monstrs.

Viktorija: Monstrs. Tieši tā! (Oficiantam.) O, paldies!

Gundega: Tu domā par ainavu, kas tur veidojusies gadu tūkstošiem. Ūdens ir cēlies un krities, un ledi ir izkusuši, viss tas skaistums un spēks ir veidojies tik ļoti ilgi. Tur ir tik daudz stāstu. Un tad ir viens tāds sūds, kas var vienkārši izraut krāteri sekundes laikā, un tas viss ir prom.

Viktorija: Man visu laiku stāv galvā fotogrāfija, kuru noteikti esi redzējusi: ir Otrais pasaules karš, kaut kāds mežs, kur jau gandrīz viss nodedzis un nolauzts, un stāv briedis. Mēs tikai siluetu redzam, bet es domāju, ka viņš vienkārši ir šokā. Pilnīgā. Jo tur vairs nekā nav, nav kur iet. Es kopš bērnības atceros to fotogrāfiju.

Gundega: Es Amerikā bieži braucu uz laukiem. Tur tu brauc kā pa dzīvnieku kapsētu. Visās malās ir līķi, sākot ar bruņurupučiem, dzeloņcūkām un jenotiem un beidzot ar lāčiem, kas mēģinājuši šķērsot lielceļu. Ir konkrētas dienas, kad to ķermeņu nav, ir tikai melni maisi, bet tu tāpat zini, kas tajos iekšā.

Viktorija: Kad sākās karš un es katru rītu braucu uz Biķernieku mežu staigāt, rudenī maisos bija savāktas kritušās lapas. Tie maisi bija pilnīgi melni kā līķiem, ļoti ilgi viņus neizveda. Tu it kā saproti, ka tur ir lapas, bet domas galvā tev pavisam citas. Paēdam un tad turpinām?

Gundega: Labi!

(Pēc kāda laiciņa.)

Viktorija: Vispār dzīvē vajag darīt to, ko tev gribas, tas ir svarīgi.

Gundega: Bet ko darīt, ja neko negribas? Kad saproti, ka tā tava gribēšana ir pilnīgi nejēdzīga?

Viktorija: Man bija tāds periods, bet es arī nepamanīju, ka tas bija sācies. Bija tā, ka bērni mazliet paaugās un es vairs nebiju tik svarīga. Pat ne svarīga – svarīga esmu joprojām –, bet vajadzīga. Man atbrīvojās daudz laika. Un viss bija okei, bet es sāku domāt. Es redzēju Ksavjē Dolana filmu. Dolans vispār ir brīnišķīgs. Tieši viņa filmu dēļ es sapratu, ka ar mani kaut kas notiek. Tur bija 10 minūtes tikai ar to, kā meitene gatavojas randiņam – kā viņa velk zeķubikses, uzkrāsojas –, un es domāju: bāc, tas ir tik svarīgi, ka tu kaut kam gatavojies, un pofig, kam. Tu vari gatavoties vienkārši aiziet pastaigāt ar suni. Es sāku to darīt, iet vakara pastaigās. Es dzīvoju Ģertrūdes ielā, gāju līdz Vērmanes parkam, garām franču kafejnīcai, kur sēž Artūrs Virtmanis, Daniela. Pēc tam gar Osirisu, kur varbūt Ansi Starku var satikt vai vēl kādu. Un tad es sapratu: uzvilkšu kaut ko pilnīgi kreizī skaistu. Kaut kas uzreiz notiek! Bet tagad es dažreiz ģērbjos tā, lai nevienu nesatiktu. (Smejas.) Man ir tāds japāņu stils dažreiz, sporta bikses, šapočka-pidorka, es nezinu, kā latviski to sauc.

Gundega: Redzi, man ir otrādi, jo Ņujorkā es zinu, ka nevienu nesatikšu.

Viktorija: Ja? Pavisam nevienu?

Gundega: Pavisam nevienu. Un tajā pašā laikā satikšu tūkstoš cilvēkus. Bet es nesatikšu ne Tīronu, ne Ansi, ne tevi, ne Sergeju, man nedraud satikt nevienu. Plus – neviens cilvēks mani nevērtēs. Un tā man ir visatbrīvojošākā sajūta, kas man dzīvē notikusi. Tu jau zini, ka mani neinteresē sabiedrības krējums vai būt tā sastāvdaļai. Tas festivāls prasīja kaut kādu…

Viktorija: Jā, tur to vajag.

Gundega: Un pēkšņi es nokļuvu vietā, kur tam nav nekādas nozīmes. Pats vari izdomāt, ka šodien gribi būt smuks, bet šodien atkal tev ir pilnīgi vienalga un tev ir sūdīgi, neviens otru cilvēku Ņujorkā nevērtē pēc ārējā izskata – cik viņš ir saposies vai cik viņam ir kārtībā frizūra, vai cik viņš ir, tieši otrādi, pelēks un noguris, un nekāds. Tā ir visfantastiskākā sajūta, ko es reāli negribu pazaudēt: nozīme ir kaut kam pilnīgi citam.

Viktorija: Jā, un tu vari vērot to visu.

Gundega: Tu aizej uz Metropoles operu, un tur ir cilvēki tēkreklos un džinsos. Tur stāv Patija Smita, saģērbusies pilnīgi neuzkrītoši. Un blakus ir kaut kāda 96 gadus veca princese, kurai šlepe velkas pa trepēm. Viņai ir ārprātīgs rozā vakartērps, viņa ir atnākusi uz operu. Un abi šie cilvēki ir vienlīdz svarīgi vai vienlīdz nesvarīgi, vai vienlīdz mazi mūžības priekšā.

Viktorija: Tikai tā tu vari dabūt to sajūtu, no kuras dažreiz kādam varētu pat būt bailes. Bet es zinu, ka man to vajag. Lai neaizmirstu, ka esmu sieviete. Man vispār patīk, ka esmu sieviete. Es zinu savu sievietes spēku; man tas ir svarīgi, un es negribu to pazaudēt.

Gundega: Jā, bet tā brīvības sajūta, kas man kā padomju cilvēkam… Es izaugu Padomju Savienībā ar visām no tā izrietošajām sekām, un es ļoti ilgi to brīvību mācījos. Nezinu, vai es to esmu iemācījusies. Skaidrs, ka tu jau līdz galam nevari būt brīvs.

Viktorija: Varbūt tev vienkārši ir tāda iekšējā struktūra?

Gundega: Jā, cerams. Bet, protams, ja tu audz padomju sistēmā, tu baidies runāt. Tev nedrīkst būt viedoklis. Neiedomājies, ka tas, ko tu domā, ir vērtīgs, – tam nav nekādas nozīmes. Pēkšņi tas viss pilnīgi radikāli mainījās un bija tieši otrādi – jādomā un jārunā, jāizsakās. Tu sāc domāt, vai patiešām tavs viedoklis ir tik ārkārtīgi būtisks. Nu jā, bija pārmaiņas.

Viktorija: Mums tās ir ļoti svarīgas, Gundega.

Gundega: To es tur mīlu tai lielpilsētā – iespēju pilnīgi pazust. Vai būt un vērot. Un nevienu nesatikt un tajā pašā laikā satikt visneiedomājamākos cilvēkus. Bet vai tu vari teikt, ka tu esi latviete? Kā tu domā, vai Latvijā ir iespējams laiks, kad latvietis būs nevis etniskā piederība, bet šīs vietas piederība?

Viktorija: Man patīk, ka krieviski ir tāds vārds kā latvijec. Un man šķita, ka tāds vārds ir arī latviski, bet nav. Īstenībā superīgs vārds. Es nevaru būt latviete, nu nekā. Bet es nenormāli mīlu Latviju un bez Līgo dzīvot nevaru.

Gundega: Tad tu domā, mums būtu jāatrod cits vārds, kas raksturotu indiešus, krievus un...

Viktorija: Kas ir mani bērni? Tjoma uztver sevi kā latvijec. Viņš nav nekāds krievs. Mēs ģimenē runājam krieviski, bet Maskavā viņš bijis kādas trīs reizes savā dzīvē. Viņš fantastiski runā latviski, lasa. Bet kaut kā tu nevari to izņemt. Nu nē, viņš nejūtas kā latiš, viņš jūtas kā latvijec, kaut kāds cits. Viņš piedzima te. Es jūtos kā rīdziniece. Tjomiks tagad ir Austrijā. Bet šeit esot visskaistākās meitenes. Viņš saka: “Mamma, tu nevari iedomāties, viņi tur visi vienādi, visi ļoti skaisti, bet visi vienādi.”

Gundega: Jūs mājās esat kādreiz nejauši ierunājušies latviski?

Viktorija: Protams. Agrāk mums tā bija noslēpumu valoda – latviešu valoda. Vismaz bišķiņ varējām parunāt ar Sergeju, tagad tā vairs nav, jo bērni jau sen visu saprot. Man bija prieks par to, ka es naktī izlasīju kaut ko, kas man galvā iesprūda. No rīta sāku meklēt, atcerējos krieviski, meklēju, meklēju, nekur nevarēju atrast. Bet tas bija Toms Treibergs, kuru es latviski izlasīju un pie sevis pārtulkoju. Tā ka man iekšēji vairs nav starpības. Tas ir visforšākais. Man vispār ir žēl, ka man nav tik daudz valodu. Kad es kopā ar Sergeju biju uz dažiem dzejas festivāliem, kur ir atdzejotāji un tulkotāji visādām valodām, tas ir nereāli jauki, kā viņi māk ar tām spēlēties. Tā ir bagātība.

Gundega: Es domāju, ka man tas nekad nepāries – tā nepilnības sajūta, esot tur, Ņujorkā. Neskatoties uz to, ka esmu pusdzīvi nostrādājusi angļu valodā un tā ir mana profesionālā valoda, ikdienas attiecībās man vienkārši nav… Es visu laiku saku Valeho²: tu zini varbūt divas trešdaļas no manis, bet to vienu trešdaļu, kas ir vissvarīgākā, tu nekad neiepazīsi. Tā ir valoda. Man vienkārši reizēm ir tā, ka es zinu, kā man būtu kaut kas jāpasaka, un es nevaru, es pat lienu kaut kādā tulkotājā. Bet tam visam nav nekādas nozīmes, jo runa ir par kontekstu, par niansēm, humoru. Jo, grozies, kā gribi, valoda ir mūsu galvenais instruments.

Viktorija: Valoda ir ļoti svarīga, un, tā kā man ļoti patīk lasīt latviski, es katru…. es lēni lasu latviski, bet katru mēnesi mēģinu ņemt kādu grāmatu no manas bibliotēkas.

Gundega: Izlasīji Kalnozola “Kalendāru”?

Viktorija: Nē.

Gundega: Paņem. Tā ir viegla, salīdzinoši. Viegla valoda. Brīnišķīga grāmata, tev ļoti patiks.

Viktorija: Es pierakstīšu. Kad sākās karš, sāku lasīt Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti”. Vot, tur viss kaut kā sakrita. Tā bērnu valoda, viss tik saprotami. Es gan smējos, gan raudāju. Man ļoti patīk lasīt tulkojumus. Piemēram, no spāņu valodas latviešu valodā. Tas ir ļoti interesanti. Zini, es jau gandrīz 18 gadus te dzīvoju. Martā būs 18 gadi.

Gundega: Man Ņujorkā trīs.

Viktorija: Kaut kas ir mainījies. Pašā sākumā varēja dzirdēt, ka cilvēkiem ir kaut kāds aizvainojums, kuru viņi vienkārši visu laiku lutina.

Gundega: Kultivē.

Viktorija: Kultivē un lutina. Un man no tā bija vēmiens. Es nezinu, kas tas ir. Mēs visi dzīvojam kaut kādā situācijā, kas nav atkarīga no mums, mēs esam mikrobi, un mums vienkārši būtu jābūt labiem cilvēkiem. Un, ja tu tāds esi, kāpēc nevari tikt uz priekšu? Un es sapratu, ka viņi atšķiras. Šie krievvalodīgie bišķi atšķiras no tiem, ar kuriem es agrāk biju saistīta Maskavā. Un sapratu, ka es negribu būt tajā kompānijā, negribu visas tās viņu problēmas lutināt. Man liekas, ka nē, pārdzīvojām, ejam tālāk. Risinām tālāk. Labāk es ar tām foršajām latviešu māmiņām bērnu laukumā parunāšu par dabu un normālām lietām.

Gundega: Latviešu meitenes nelutināja nekādus tādus aizvainojumus un problēmas?

Viktorija: Es to nejutu. Mēs uzreiz runājām par mūsdienīgām problēmām, par bērniem, par audzināšanu. Uzreiz bija aicinājumi ciemos, omulīgi. Tāpat kā ar savu profesiju, ko es dabūju tieši Latvijā: es sapratu, ka šeit, Rīgā, cilvēki ir atvērti. Viņi redz, ka tu gribi to darīt, un viņi grib tev palīdzēt. Tas bija tieši no latviešu puses. Man atvērās gandrīz visas darbnīcas. “Gribi pamēģināt ar stiklu? Vot, Ramona Pēkšēna, lūdzu, stikla darb-
nīca, nāc!” Es domāju: “Kā – nāc?” Viņa man vienkārši dod tādu iespēju! Es atceros Maskavā: (zemā balsī) “Labi, trīs tūkstoši stundā!” Bet šeit tā: “Lūdzu! Pamēģini!” Vāu, kruti!

Gundega: Bet, Vika, tas ir ļoti saistīts ar to, kāda tu esi. Tāpēc, ka tu arī visiem teiksi: nāc! Un protams, ka tā tava vēlēšanās vienkārši būt kopā un, kā tu saki, dejot kopā. Galu galā tas superbanālais “galvenais, ka labs cilvēks” ir vienīgais, kam ir nozīme. Un, ja to izvirza par preambulu, tad sadzīvošana kļūst iespējama. Es domāju: kas ir tie brīži, kad es jūtos patiešām labi? Tie ir sestdienas rīti, kad ir saulains un smuks laiks un es aizeju uz Prospect Park Bruklinā. Mēs pie tā dzīvojam – milzīgs parks, atgādina tādu Brēgela ainavu. Pirmkārt jau tie suņi.

Viktorija: Super!

Gundega: Ir divas stundas – no septiņiem līdz deviņiem –, kad drīkst suņus laist brīvsolī. Tas ir brīdis, kad tu atjēdzies suņu straumē, kas skrien uz lielo pļavu, jo viņi zina, ka tur satiks savus draugus. Cilvēki bikli stāv apkārt un gaida, kad suņi izskraidīsies un izspēlēsies. Tas man liekas tik forši, ka uz mirkli tā varas vertikāle, kad dzīvnieks ir kaut kur tur apakšā, pilnībā pakļauts cilvēkam, ir apgriezta otrādi. Ņujorkā suņi ir īpaša kategorija. Ja runājam par cilvēkiem, parka ziemeļu galā ir vairāk baltie hipsteri šūpuļtīklos ar grāmatām. Tālāk uz dienvidiem parādās melnie afroamerikāņi, kas spēlē mūziku un pīpē hašišu, tālāk meksikāņi grilē un klausās savējo. Pēkšņi ir ortodoksālās ebreju meitenes, kas taisa fotosesiju, visas parūkās, pilnīgi vienādos svārciņos, blūzītēs, un it kā viņi nemiksējas, bet tajā pašā laikā visi esam uz vienas skatuves. Tu sajūties kā pie tāda Bābeles torņa, kur mēs visi esam sanākuši un – bļāviens! – mēs visi varam būt kopā!

Viktorija: Protams!

Gundega: Ar savu mūziku, ar savu gaļu, ar savu velnsviņzinko! Grāmatu! Tā ir tik cerīga, tik superīga sajūta. Atceros, es piegāju pie meksikānietēm maskās, viņiem bija savs rituāls. Es prasīju: “Kas te notiek?”, un viņas man pusstundu pacietīgi un ar lepnumu stāstīja par Día de Muertos, Mirušo dienu.

Viktorija: Tas ir tas, kā man pietrūkst. Man ir bail no domas, ka ideāla pasaule varētu būt bez tā visa. Ja būs tikai kaut kāds viens Vāgners un viss, – kā mēs vispār dzīvosim?

Gundega: Par to es domāju pagājušonedēļ, kad noskatījos tiešām radikālu, ārkārtīgi interesantu izrādi, kas notika mākslinieces dzīvoklī un bija patiešām ļoti sarežģīts, diezgan ekstrēms laikmetīgās mākslas darbs. Nedēļu iepriekš es sēdēju un klausījos Ņujorkas filharmoniķus. Prokofjevu un Hilariju Hānu, kas ir viena no manām mīļākajām vijolniecēm. Un es domāju: kam man jābūt pateicīgai par to, ka manā galvā abas šīs lietas, kas atrodas tik tālu viena no otras, ne tikai atrod vietu, bet arī nonāk kaut kādā dialogā.

Viktorija: Es ceru, ka to neizlasīs manas draudzenes no šūšanas kluba...

Gundega: No šūšanas kluba!

Viktorija: Tieši tā, es piektdienās eju šūt. Redzi, kādas man bikses?

Gundega: Tu pati uzšuvi? Brīnišķīgi!

Viktorija: Jā. Šūšana mani nomierina. Tur ir tāds kolektīvs, kas pabeidza kursus, un mēs vienkārši sarunājām, ka varam piektdienās nākt, lai nešūtu mājās. Varam četras stundas sēdēt, un tur viss ir – mašīnas, overloki. Samaksā 15 eiro un dari, ko gribi. Un tur ir sievietes, vietējās, kuras dzīvē parasti nesatieku. Es visu laiku tur mēģināju parunāt, un sākumā man bija nenormāls šoks, kad es kaut ko pateicu par gejiem un viena omīte kā sāka kliegt: “Da šitie pidarasi!” Tas vārds – zini, man galvā skan, kā viņa to saka. Es biju pilnīgi šokā, kā tā omīte, kura tikko stāstīja par mazbērniņiem, pēkšņi pārvērtās par tādu monstru.

Gundega: Kā tu domā, kas notiktu, ja viņas mazbērniņš izrādītos gejs?

Viktorija: Domāju, ka viņam būtu ļoti slikti. Man par to nenormāli sāp sirds. Un man bija pārsteigums: viena fantastiska meitenīte, kura agrāk dejoja vienā pazīstamā estrādes kolektīvā, un tur arī geji bija klāt, bet tā propaganda darbojās, un viņa teica arī, ka ir pret. Tad es sapratu, ka man vajag parunāt un uzzināt, kā tas notiek. Man palika interesanti. Izrādījās, ka viņām pilnīgi pietiek vienu divas reizes aiziet uz Krievu drāmu, un kultūras programma ir izpildīta. Un es teicu: “Kā? Jūs nebijāt uz “Latviešu mīlestību”?” Vecās Jaunā Rīgas teātra izrādes man nenormāli patīk.

Gundega: Mana mamma bija ceturto reizi aizvakar.

Viktorija: Bet viņa teica: mums pilnīgi pietiek. Un es nevarēju saprast, kā tas var būt. Tas nozīmē, ka cilvēki dzīvo pilnīgi atsevišķi. Kā viņiem parādīt citādo, ja viņiem negribas? Man liekas, ka brīvība cilvēkam ir ļoti svarīga. Varbūt es esmu tāda… Ja man nav gaisa, es nevaru lidot un dzīvošu kā robots no rīta līdz vakaram. Un zini ko? Agrāk es biju ātrās palīdzības ārsts, tas ir kaut kas svarīgs. Un tagad, pēc pandēmijas un kara sākuma, es sāku domāt: “Kas tas ir – rotu māksliniece? Tas ir kaut kāds sūds!” Bet pēc tam man raksta viena sieviete: “Vika, tu zini, ar taviem auskariem es dabūju tādu sajūtu, kādu jau sen nebiju jutusi.” Un tas tomēr kaut ko nozīmē! Varbūt esmu tāda, kurai pašai jābūt skaistai, jādarina skaistums un jādāvina cilvēkiem. Man ir tāda Oļa, grāmatvede – viņa ir gandrīz atkarīga no manām rotām, viņai tās kaut ko dod. Es viņai teicu: “Tu vienkārši esi mūsu kormiļica, barotāja.” Viņa gandrīz katru mēnesi pasūta kaut ko jaunu. Es dažreiz domāju: “Nu bāc, man kauns no tā.” Bet viņa teica, ka nevar bez tā. Un es domāju: okei, viņa palīdz man, es palīdzu viņai, un tā varbūt viss notiek.

Gundega: Skaidrs. Un tie mirkļi, man liekas, ir paši svarīgākie, kad tu saproti, ka tu neizmainīsi notikumu gaitu un – nu nebūsim naivi! – kaut kādu lielo virzienu. Bet, ja tu vienam cilvēkam vari to sajūtu iedot, tad tu esi izdarījis kaut ko vērtīgu. Es mēģinu turēties pie ticības, ka, šiem mazajiem žestiem saplūstot, rodas straume, kas tomēr spēj mainīt arī lielo virzienu.

“Vakariņas ar Andrē” notika “Tinto vīna telpā”