Visa pasaule ir guru

Doktors Kamalrūps Singhs, sikhs, Birmingemas Universitātes absolvents, iniciēts halsā agrā jaunībā, apceļoja Indiju kopā ar Nihang ordeņa karojošajiem mūkiem. Zinātnisko karjeru Kamalrūps Singhs uzsāka, studējot ķīmiju, taču maģistrantūrā un doktorantūrā pievērsās sikhisma studijām. Viņa doktora disertācija ir apjomīgs pētījums par sikhu kanoniskā rakstu krājuma Dasam Granth teksta hronoloģiju. Singhs turpina lasīt lekcijas, konsultēt muzejus un izstāžu zāles lingvistikas un kulturoloģijas jautājumos, meditēt un ievērot karojošo mūku kodeksu.

Kamalrūps Singhs: Atgādiniet, kā jūs sauca?

Rīgas Laiks: Arnis.

Singhs: Arnis…

RL: Tam ir indoeiropiešu sakne “arn”, kas nozīmē “ērglis”. Un jūs esat lauva, kā esmu dzirdējis?

Singhs: Jā – Singhs. Visiem sikhu vīriešiem uzvārdā ir Singhs, kas nozīmē “lauva”. Arī “karalis”, “valdnieks”.

RL: Un kas jums ir kopīgs ar lauvu?

Singhs: Hm… Tas, ka mēs esam brīvi.

RL: Brīvi no kā?

Singhs: No… kundzības.

RL: No kādas kundzības?

Singhs: No visa, kas mēģina uzkundzēties! (Smejas.)

RL: Jūs domājat – politiskie spēki vai kaislības?

Singhs: Abi. Vienīgi es tās sauktu par “iekšējiem netikumiem”, nevis kaislībām. Kaislība var būt arī kaut kas pozitīvs, bet netikumam ir negatīva pieskaņa.

RL: Kāpēc sikhu tradīcijā netikumus pieņemts saukt par “zagļiem”?

Singhs: Tāpēc, ka mēs uzskatām, ka tie ir tādi kā gari, kas zog enerģiju. Viņi nav no mums atdalāmi – viņi ir mūsos, viņi ir daļa no mums –, taču mums jāpanāk, lai mēs kontrolētu viņus, nevis viņi mūs. Tas nenozīmē, ka mēs viņus iznīcinām, mums tie ir vajadzīgi, bet tikai noteiktos apstākļos.

RL: No kurienes šie “zagļi” jeb netikumi rodas?

Singhs: Pašreizējā laikmetā, Kali jugā, kas pēc grieķu mitoloģijas, šķiet, atbilst dzelzs laikmetam, es teiktu, ka tie rodas no sociālās inženierijas.

RL: Tiešām?! Jūs uzskatāt, ka kaut kādi šausmīgi ļaunie sociālie inženieri mūsos ieperina iekāri, alkatību un dusmas?

Singhs: Es neteiktu, ka viņi ir ļauni, viņi tikai grib kontrolēt cilvēkus, un alkatība ir viens no veidiem, kā to izdarīt. Panākot, ka kāds kļūst alkatīgs, viņu var kontrolēt! Padarot kādu par egoistu, viņa ego izveido tādu kā lēcu starp viņu un realitāti – un jau atkal viņu var kontrolēt! Šādu taktiku cilvēki mēdz izmantot pat ģimenē, nemaz nerunājot par lielajiem kontrolētājiem. (Smejas.) Tā tagad notiek visur, tā ir izplatīta prakse. Tāpēc tikai tie cilvēki, kas meditē vai... ir cēlušies no augstas kārtas, spēj saprast, ko nozīmē būt brīvam no šīm lietām un stāvēt tām pāri.

RL: Vai jūs teiktu, ka pats esat brīvs no iekāres, alkatības un dusmām?

Singhs: Nekādā gadījumā. Es teiktu, ka spēju tās kontrolēt, bet brīvs no tām neesmu. Es nemaz negribētu no tām atbrīvoties!

RL: Paskaidrojiet sīkāk.

Singhs: Katra no šīm lietām ir kā enerģija, kam ir tumšā un gaišā puse. Iekāre var kļūt par mīlestību, alkatība var kļūt par dāsnumu, dusmas var kļūt par piedošanu, egoisms var kļūt par pazemību, pieķeršanās var kļūt par nošķiršanos. Visas šīs piecas lietas ir daļa no mums, jautājums ir tikai par to, kurā monētas pusē mēs gribam būt. Tāpēc es saku, ka spēju tās kontrolēt, bet nesaku, ka gribētu no tām atbrīvoties.

RL: Un kā jūs iemācījāties kontrolēt iekāri?

Singhs: Ar meditāciju.

RL: Kāda veida?

Singhs: Jebkuru – mantrām, pranajamu... Galvenais ir vērot sevi, koncentrēt uzmanību uz sevi. Tas ļauj sevi kontrolēt un novirzīt šo enerģiju uz kaut ko pozitīvu.

RL: Tātad pastāv pieci enerģijas veidi, kurus var vērst vai nu uz kaut ko labu, vai kaut ko sliktu.

Singhs: Tieši tā.

RL: Ja runājam par sikhu reliģiju vai reliģisko ceļu – tas ir ceļš, kas kaut kur ved. Uz kurieni jūs dodaties?

Singhs: Pie sevis.

RL: Kā tas ir? Ja es būtu budists, es teiktu: “Nav nekāda sasodīta “es”, tā ir tikai ilūzija.”

Singhs: Tas ir ļoti burtisks skaidrojums.

RL: Tad dodiet man cēlāku.

Singhs: (Smejas.) Kad Buda saka, ka nepastāv “es”, viņš saka, ka nav tādas patības, par kuru var apgalvot “tas esmu es”. Ja tu meklē sevi, tu jau esi nepareizā vietā – jo tu jau esi pats. Ceļojums šajā gadījumā nozīmē sava patiesā “es” atbrīvošanu no visa, kas tu neesi, – tas ir tas ceļš. Faktiski jau tu nekur neej, tas ir atbrīvošanās akts. Tu dodies tālāk un saproti, ka “šī nav daļa no manis, esmu to aizņēmies”, un tādā veidā tu iegūsti arvien lielāku prāta skaidrību. Tas ir dekonstruktīvs ceļš, kurā tu sevi veido pats priekš sevis: tu nepiešķir sev ego, tu nepiešķir sev iekšēju identitāti, faktiski tu atkailini sevi, un tas pilnīgi izģērbtais, plikais, kas paliek, – tas vienmēr esi bijis tu. (Smejas.)

RL: Bet no kā es sevi izģērbju? Kas tās par drēbju kārtām, no kurām šim “es” būtu jātiek vaļā?

Singhs: Es teiktu... bez iekāres, dusmām, alkatības, ego un pieķeršanās ir arī greizsirdība, tenkošana un vēl daudz kas cits. Dualitāte pati par sevi – arī tā mūs ļoti ietekmē.

RL: Kurām lietām piemīt šī dualitāte?

Singhs: Tā ir dualitāte, kas nošķir mani no realitātes, tā liek uzskatīt, ka jūs esat kaut kādā veidā nošķirts no manis.

RL: Bet es jau arī esmu kaut kādā ziņā nošķirts no jums.

Singhs: Tomēr kaut kādā ziņā mēs esam arī savienoti.

RL: Kā gan mēs varam būt savienoti? Mēs tikai nupat satikāmies.

Singhs: Tādā ziņā, ka caur jums plūst tā pati dzīvība, kas plūst caur mani.

RL: Kā jūs to zināt?

Singhs: Mēs abi esam dzīvi un sarunājamies. (Smejas.) Es uztveru to, ko jūs sakāt, un jūs uztverat to, ko saku es. Pat ja es nesaprotu jūsu valodu – kad jūs smaidāt, es to saprotu. Mūsos ir iedzimts kaut kas, kas ļauj saprast un iejusties otrā cilvēkā. Un tas ir ļoti skaisti!

RL: Bet iedomājieties šādu situāciju. Jums tuvojas skaista sieviete, un tā nav jūsu sieva. Kādas iekšējās metodes jūs izmantojat, lai kontrolētu savu iekāri?

Singhs: Kādas vēl metodes? Ja man paveicas, tad paveicas; ja ne, tad ne. Kādas gan tur varētu būt metodes?! (Smejas.)

RL: Ko jūs saprotat ar “paveicas”?

Singhs: Interpretācija lai paliek jūsu ziņā, nevis manā. (Smejas.) Es neko neteicu!

RL: Vai sieviete var jums palīdzēt nokļūt pie sevis?

Singhs: Ak, jā, pilnīgi noteikti!

RL: Kādā veidā?

Singhs: Mūsu tradīcijā pieņemts uzskatīt, ka vīrieši un sievietes papildina cits citu. Daži sievišķā aspekti var palīdzēt vīrietim kļūt apzinīgākam un uzmanīgākam. Apzināšanos mēs uzskatām par kaut ko ļoti sievišķīgu. Pašrefleksija ir ļoti sievišķīga. Līdzīgi arī sieviete no vīrieša daudz ko iegūst savam līdzsvaram – piemēram, nošķiršanās spēju, kas vīrietim ir augstāk attīstīta nekā sievietei. Es nosaucu tikai divas lietas, bet ir vēl ļoti daudzas citas.

RL: Bet, ja runājam konkrētāk, tieši kā sieviete var man palīdzēt apzināties sevi? Kas viņai jādara?

Singhs: Kad tu esi kādā iemīlējies un patiešām aizrāvies ar šo otru cilvēku, tu dalies ar viņu visā un atklāj otram savas visdziļākās būtības daļas – tu kļūsti intīms ar otru cilvēku. “Intimitāte” nozīmē ielūkošanos vienam otrā. Un, kad cilvēki skatās viens otrā, var notikt lielas pārvērtības, kas ļauj atlaist daudzas sāpes, tā ļauj atlaist pat laimi un kļūt tev pašam. Mīlestībā ir ļoti daudz labā, kas var iznākt laukā, tā var būt ļoti dziedējoša, un tas var notikt gan ar sievieti, gan ar vīrieti.

RL: Es nezinu, ko jūs domājat ar vārdu “mīlestība”, jo to var saprast tik daudz dažādos veidos. Kad jūs par to runājat, tas izklausās pēc kaut kādas 18. gadsimta franču romantiskās ainas, bet man šāda izpratne ir kaut kādā ziņā sveša. Ko jūs saprotat ar mīlestību?

Singhs: Kad tu jūties savienots ar otru caur savu sirdi...

RL: Un nevis caur gurniem?

Singhs: Arī tā ir sava veida mīlestība! Tā ir mīlestība, tikai... tā ir mazāka, tā ir miesīga mīlestība. Es runāju par mīlestību, kas nāk no sirds, no centra, no mūsu kodola. Kad tu sajūti šo mīlestību pret kādu – vienalga, vai tas ir bērns, māte, tēvs, draugs, dzīvnieks vai pat koks –, tu kaut ko iegūsti pretī, starp jums izveidojusies saikne, tā rada atspulgu, tā rada attiecības, un caur attiecībām mēs bieži ieraugām savas labās un sliktās puses. Attiecības ļauj mums pārveidot sevi, kļūt par līdzsvarotākiem, labākiem cilvēkiem. Un arī pieņemt sevi! Es domāju, ka augstākā mīlestības izpausme ir tā, ka tu pieņem otru tādu, kāds viņš ir, – tev nevajag, lai viņš būtu citāds.

RL: Lai nonāktu pie šādām banalitātēm, nav jābūt audzinātam sikhu tradīcijā, to var izlasīt jebkurā pašpalīdzības psiholoģijas grāmatā, ko pārdod visās stulbajās grāmatnīcās.

Singhs: Pilnīgi noteikti!

RL: Bet kā nākas, ka tas, ko jūs sakāt, tik ļoti līdzinās šiem virspusīgajiem pašpalīdzības padomiem – “pieņemt citus tādus, kādi viņi ir”, “pieņemt sevi tādu, kāds esi”?

Singhs: Dzīvē ir ļoti daudz kopīgu faktoru. Jūs tam pieejat tā: “Redz, kur sikhu puisis, viņam noteikti ir sikhu reliģija, sikhu dzīvesveids, sikhu tas un sikhu šitas,” – bet mūs visus vieno tiekšanās pēc kaut kā augstāka. Tas kopīgs visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir musulmaņi, kristieši, ebreji vai ateisti. Mūs vieno tas, ka esam cilvēki. Un sikhu svētie raksti “Guru Granth Sāhib” runā tieši šādiem vārdiem, tas nav nekāds priekšrakstu kodekss, kas saka “dari to un nedari šo”, tie ļoti smalki tevi vada dzīvē. Jo šie raksti nenoliedz dzīvi, tie dzīvi apliecina. Tie saka, ka dzīve ir dāvana; kā tu to izmantosi, lai nesagādātu ciešanas ne sev, ne kādam citam? Šīs, lūk, ir lietas, kas vieno cilvēkus, nevis ideoloģijas, uzskati un tā tālāk.

RL: Cik saprotu, sikhu ceļš ir diezgan dīvains gadījums – tādā ziņā, ka tā saturs ir potenciāli universāls, bet tajā pašā laikā tas ir ticis nacionalizēts, ir bijušas politiskās struktūras, kas to atbalstīja. Kā šī universālā atvērtība dažādām tradīcijām iet kopā ar politisko aspektu – karošanu ar kaimiņiem utt.?

Singhs: Mēs pieredzējām britu koloniālismu, un tajā laikā – ja skatāmies kopumā uz 20. gadsimta 20. gadiem, kad visur pasaulē izplatījās fašisms, – pasaules kariem bija vajadzīgs jaudīgā, vīrišķīgā hiperkarotāja paraugs, un tāds tika popularizēts arī sikhu vidū. Līdz ar to līderi, kuriem piemita šāda, pēc manām domām, slimīga domāšana, nonāca savās vietās, jo tika īstenota sociālā inženierija, sikhi bija koloniālā armija, Indijas zobenu nesēji karā pret Afganistānu, kas atradās pie robežas. Tādā veidā tika uzkonstruēta ideja par pandžābu nāciju un sikhu tribālismu. Pirms šī perioda nekas tāds nepastāvēja!

RL: Tas nepastāvēja, tomēr 18. gadsimtā sikhi izveidoja paši savu politisko vienību.

Singhs: Jā, bija tā sauktā Sikhu Impērija jeb Sarkarihalsa, bet tajā ietilpa musulmaņi, hinduisti, panditi – ikviens varēja piederēt pie šīs suverēnās maharadžas Randžita Singha teritorijas, ne tikai sikhi. Tā bija atvērta visiem, un visi no tās guva labumu. Bet līdz ar koloniālismu tas viss sabruka. Kā nācija mēs savā veidā tikām izveidoti, un daudzi cilvēki uz to uzķeras!

RL: Visas nācijas ir izveidotas.

Singhs: Jā, jā.

RL: Nav tādu “dabisko” nāciju, tās visas ir izdomātas kopienas.

Singhs: Bet daudzi tam tic. Mūsu tradīcijā ne. Mēs uzskatām, ka esam cēlušies no pirmā guru, Guru Nānaka.

RL: Un Guru Nānakam pieder ideja, ka nav nekādu musulmaņu vai hinduistu un ka dievs nav ne musulmanisks, ne hinduisks.

Singhs: Tieši tā.

RL: Ko viņš ar to domāja? Jo mēs zinām, ka pastāv taču gan musulmaņi, gan hinduisti. Un musulmaņu teoloģija ir pavisam citāda nekā hinduistu teoloģija. Ko Guru Nānaks ar to saprata?

Singhs: Guru Nānaks bija ieslīdzis dziļā meditācijā, runā, ka viņš esot pat pazudis uz vairākām dienām... Kad viņš atgriezās, viņš sacīja: “Na koi hindu na koi mussalman,” – tas ir jūsu citētais pants. Es šos Guru Nānaka vārdus skaidroju tā: “Es varu sevi saukt par sikhu, varu sevi saukt par halsu, varu sevi saukt, kādā vien vārdā vēlos, taču pār mani valda dabas likumi.” Nav svarīgi, kā es sevi saucu! Ja daru sliktus darbus, es iegūšu sliktu augļus; ja darīšu labus darbus, es iegūšu labus augļus. Pēc Guru Nānaka domām, dievs neskatās: vai šis cilvēks ir kristietis, musulmanis, hinduists vai sikhs? Un tāpēc Guru Nānaks pat neiedeva sikhiem reliģiju. “Sikhs” vienkārši nozīmē “guru māceklis” – kāds, kurš mācās. Tagad to mēģina padarīt par reliģiju, bet tā nav reliģija. Es to tā neredzu.

RL: Tātad jūs esat tāds kā ķeceris attiecībā uz konstruēto sikhisma reliģiju – jūs uzskatāt, ka tā sagroza Guru Nānaka un arī visu pārējo 10 guru sākotnējo darbu.

Singhs: Tā ir. Jo, ja paskatāmies uz pirmskoloniālo laiku, templī dziedāja musulmaņi, hinduisti piedalījās tempļa lūgšanās. Bet kas notika pēc tam? Tas kļuva par vietu, kas paredzēta tikai sikhiem, tikai halsu kopienai... To var saukt par fašismu, bet tas nav Guru Nānaka vēstījums, jo viņa labākais draugs bija musulmanis un otrs labākais draugs – hinduists, un viņš nekad necentās viņus pievērst savai ticībai! Visaugstākais, kam kāds var ticēt, ir patiesība, un patiesība caurstrāvo visus un visu. Tāpēc jautājums ir tikai par tā saucamo dharmu – dharma nozīmē “pareizais ceļš”. Ar “pareizo ceļu” netiek saprasta morāle – “es nedrīkstu darīt to, es nedrīkstu darīt šo”. Dharma nozīmē “tas, kas ir iedzimts tavā sirdī un apziņā” – sekot tam, ko sirdsapziņa tev saka. Un tas ir iedzimts katrā! Ja vien mēs ieklausītos šajā balsī, pasaule kļūtu daudz labāka.

RL: Ja jūs uzskatāt, ka mākslīgi konstruētā sikhu reliģija ir deformācija, kāpēc jūs nēsājat apģērbu un atribūtus, kas jūs nepārprotami saista ar šo tradicionālo konstrukciju? Jūs izskatāties pēc karotāja.

Singhs: Jā... Ja paskatāmies, kā notikušas pārmaiņas no Guru Nānaka līdz pēdējam sikhu guru, Guru Gobindam Singham, kurš izveidoja halsu brālību... Guru Nānaks meditējošu cilvēku grupu, kas strādāja pie saviem iekšējiem procesiem, izveidoja par svētdzīves kopienu, bet Guru Gobinds Singhs viņus padarīja par karojošiem bruņiniekiem. Tajā laikā Pandžābā bija vajadzīga militāra darbība imperatora Aurangzeba tirānijas dēļ. Viņš tolaik bija lielākais valdnieks pasaulē, un Guru Gobinds Singhs stājās viņam pretī.

RL: Jūs domājat mogulus?

Singhs: Jā. Halsu kopiena tika izveidota 1699. gadā Pandžābā, un var teikt, ka no tā laika arī parādījās “karotāji mūki”. Mēs varam būt precējušies, neprecējušies, un mums ir savs kodekss. Bet tas ir spēkā tikai ar atsauci uz Guru Nānaku. Vai saprotat, ko es domāju? Mēs neskatāmies tikai uz Guru Gobindu Singhu, jo saprotam, cik tas ir bezjēdzīgi. Bet pat Gobinds Singhs, aizsākot halsu kopienu, teica: “Viņi staigā pa pasauli, izlikdamies par mūkiem, bet iekšā ir pilni ar atkritumiem.” Īstenībā viņš teica vēl sliktāk, es mēģinu izteikties pieklājīgi.

RL: (Smejas.) Viņš teica “pilni ar sūdiem”?

Singhs: Jā. Tā ka mēs apzināmies šī visa bezjēdzību. Tā nav nekāda axis mundi, ap kuru mēs sevi veidojam, tā ir tikai mūsu iekšējās sajūtas izpausme.

RL: Kur ir jūsu nazis?

Singhs: Te!

RL: Vai varu uz to paskatīties?

Singhs: Jā, lūdzu! Man ir vēl viens, šis ir mans otrais nazis.

RL: Jums ir divi naži?

Singhs: Jā.

RL: Lai varētu nogalināt divus ienaidniekus uzreiz?

Singhs: Nē, nē, viens man ir klāt visu laiku, bet otrs ir tāpēc, lai varu to noņemt. Zobenu mēs uzskatām par kaut ko saistītu ar dievišķo sievišķību.

RL: Dievišķo sievišķību?

Singhs: Mēs to redzam drīzāk kā sievišķu, nevis vīrišķu lietu.

RL: Cik dīvaini. Zobenu var iegrūst otra ķermenī – sievišķie elementi parasti to nevar... Vai jūs esat kādu ar to nogalinājis?

Singhs: Nē, nekad. Un arī negribētu!

RL: Es saprotu; kurš gan to gribētu? Bet sakiet, jūs esat karojošais mūks, tātad tas nozīmē, ka jūs pret kaut ko karojat. Pret ko ir šis karš?

Singhs: (Klusē.) Tas ir labs jautājums. (Ilgi klusē.) Ikviena halsa, ikviena karojošā mūka, karš ir iekšējs: tev vienmēr jāatrodas mīlestībā un mierā un vienmēr iekšēji jācīnās pret to, kas tevī bloķē šo mīlestību un mieru. Zobens ir simbolisks atgādinājums, ka man sevī jānocērt dažādas ēnas, lai es varētu palikt mīlestībā un mierā.

RL: Tas ir aizkustinošs skaidrojums, taču mēs zinām, ka vēsturiski ar šiem zobeniem cirta ne tikai iekšējas ēnas – tos izmantoja arī rīkļu griešanai, un visai bieži. Sikhu karotāji ir leģendāri ar savu drosmi! Tātad tas nav vienīgais kara skaidrojums.

Singhs: Nē, nebūt... Saprotiet, mums viss sākas no pirmā, no vieninieka, “ek”, mēs universu uztveram kā universe, viens mainīgais, viena sinhrona esība.

RL: Tā arī neoplatonismā skaidro vārdu “universs” – ka viss mainās, lai kļūtu par vienu.

Singhs: Tieši tā mēs saprotam “Ik Onkar” – tie bija pirmie vārdi, ko pateica Guru Nānaks. Tā kā es esmu mikrokosms un mēs visi esam daļa no makrokosma, mana iekšējā realitāte projicē manu ārējo realitāti. Dažreiz pret mani tiks vērsts naids, taču naids nav kaut kas no manis nošķirams, tā ir arī daļa no manis. Tāpēc, ja man nāksies likt lietā zobenu, lai sevi pasargātu, es to darīšu! (Smejas.)

RL: Kādos apstākļos jūs vērstu zobenu pret citu cilvēku?

Singhs: Kad izšķiras dzīvības vai nāves jautājums.

RL: Sanāk, nogalināt otru ir labāk nekā tikt pašam nogalinātam.

Singhs: Jā.

RL: Vai tas tā ir visos gadījumos?

Singhs: Jā, vienmēr. Jo tev ir tiesības uz savu dzīvību. Ja tev nav tiesību uz dzīvību, tad tu neesi suverēns – tad tu esi vergs vai arī vergo kādai filozofijai. Tev ir tiesības pastāvēt. Ja kāds apdraud tavu pastāvēšanu, tev ir tiesības aizstāvēties. Un, ja tas nozīmē atņemt otram dzīvību, tad tas ir ļoti bēdīgi, tomēr tas jādara.

RL: Kā jums ļāva iekāpt ar visu nazi lidmašīnā uz Rīgu?

Singhs: Ak, es to vienkārši novilku un ieliku čemodānā.

RL: Tas nozīmē, ka lidojot jūs neesat pilnā formā.

Singhs: Jā. Un bez tā mēs jūtamies kaili. Ziniet, es pat guļu ar to.

RL: Un ko sievietes saka, kad jūs guļat ar nazi?

Singhs: Viss kārtībā! Skatieties, es to vienkārši nolieku pareizajā vietā, un nekādu problēmu. Es to nolieku šeit pie muguras... To var izdarīt dažādi. Tikai pareizi jāpiesprādzē. (Smejas.)

RL: Jūs vairākkārt esat publiski izteicies, ka Kali jugas laikmetā izpaužas materiālisms, kapitālisms un citi mēsli, kas jums nepatīk. Tieši kas jums nepatīk mūsdienu pasaulē un sabiedrībā?

Singhs: Es teiktu, ka pasaulē ir noticis kultūras genocīds.

RL: Kultūras genocīds?

Singhs: Jā, un jauno pasaules reliģiju, kas ir reliģija bez dieva, sauc materiālisms. Materiālismu veido monokultūra – jūs zināt, kā iegūst identiskas baktērijas, klonējot Petri trauciņos no citām baktērijām? Materiālisms izplata šo vienādo baktēriju monokultūru visā pasaulē: vienas un tās pašas drēbes, vieni un tie paši ēdieni, viena un tā pati mūzika, viss vienāds. Tas, ka šī pasaule kļūst par vienotu monokultūru, manuprāt, ir ļoti postoši un slimi. Mums vajadzētu lepoties ar atšķirībām – dažādajām valodām, ēdieniem, apģērbiem, rituāliem, dzīvesstilu, pasaules uzskatiem... Mums vajadzētu ar to lepoties! Tagad ir tā, ka es aizbraucu uz Indiju, uz savu dzimto ciemu, bet viņi skatās uz mani un prasa: “Kāpēc tu esi tik jocīgi apģērbies?” Manā dzimtajā ciemā! Mēs tiekam uztverti kā svešinieki pat dzimtajos Pandžābas ciematos: materiālisms visus ir pārņēmis tādā mērā, ka viņi ir atmetuši jebkādas garīgās prakses un ceļus, viņi lieto narkotikas – heroīnu, hanku, alkoholu – un ir kļuvuši impotenti. Kāpēc tā notiek? Viņi ir pavilkušies uz šo gangstera tēlu – vai zināt, tā mūzika, ko atskaņo Indijas kanālos, kur tādi sīki, kareivīgi tipiņi danco lielos džipos... Vīrieši sāk staigāt apkārt ar ieročiem, lielīties ar to, kurš kuru sadūris... vienkārši riebīgi. Un, man liekas, tā notiek daudzviet pasaulē – Maskavā, Losandželosā un citur –, viena un tā pati deģenerācija. Kas attiecas uz kapitālismu, jā, ir vajadzīga ekonomika, tirdzniecība, taču ne uz citu cilvēku bērnu rēķina, ne uz citu cilvēku vērtību vai mātes dabas rēķina! Dabai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Ģimenei un bērniem jābūt pirmajā vietā. Tāpat vērtībām un skolām, kur bērniem šīs vērtības varētu iemācīt.

RL: Kādas vērtības?

Singhs: Lēnprātību. Laipnību. Piedošanu. Pacietību. Zināšanas – tiekties pēc zināšanām, pēc mākslas un lietām, kas bagātinās dzīvi. Nevis negatīvām lietām – nevis “o, es nopelnu naudu, esmu baigais veiksminieks, jo man ir nauda”. Nauda ir kļuvusi par jauno kultūru! Tā ir kultūra, kurā nav nekādas kultūras, tā ir vienkārši neglīta! Tajā nav nekā skaista, tajā nav nekā maiga un tīra – tā ir kā kaste ar asiem stūriem.

RL: Un kā kārtīgam sikham būtu jārīkojas šādā situācijā? Varbūt viņam vajadzētu nogalināt visus, kas šīs lietas rada?

Singhs: Nez vai. Ziniet, sikhi... Guru Nānaks aizsāka bezmaksas ēdiena un bezmaksas zāļu izdali cilvēkiem. Zelta templī cilvēkiem deva bezmaksas ēdienu, jau simtiem gadu. Tāpat gurdvārās – sikhu tempļos. Viņi piedāvā bezmaksas ēdienu. Bet viņiem vajadzētu piedāvāt arī citas lietas, piemēram, bezmaksas bērnudārzus, bezmaksas izglītību, palīdzēt cilvēkiem, taču viņi ceļ arvien lielākus tempļus! Reālās sabiedrībai vajadzīgās pārmaiņas, kādas bija paredzējis Guru Nānaks, – tās viņiem nav prātā! Viņiem prātā ir tieši tas pats, kas citiem, viņu garīgums ir kļuvis materiālistisks – celt lielāku gurdvāru, vairāk skaitīt svētos rakstus. Kāda jēga no tā, ka tu caurām dienām kā papagailis skaiti svētos tekstus, ja tu nevienu pašu vārdu neielaid sirdī?! Es tieši tikpat kritiski attiecos arī pret sikhu reliģiju – es tai neticu, es ticu tikai sikhu garīgumam, kā jebkuram garīgumam. Vienalga, vai tu esi budists, kristietis, musulmanis, sūfijs, aborigēnu cilts pārstāvis – ikviens var būt garīgs, jo mums visiem ir gars, es nerunāju tikai par sikhiem. Bet kādu es redzu risinājumu sikhu gadījumā? Viņiem būtu jānodrošina vairāk iespēju sabiedrībai, kurā viņi dzīvo. Anglijā dzīvojošie sikhi ir ļoti bagāti – viņi ātri izvirzās sabiedrības augšējos slāņos. Viņiem vajadzētu izmantot šo turību, lai palīdzētu plašākai sabiedrībai, neatkarīgi no cilvēku reliģiskās piederības. Tā es domāju, bet zinu, ka viņi paši tā nedomā.

RL: Sikhi veiksmīgi izvirzās sabiedrībā ne tikai Lielbritānijā, tāpat notiek arī Indijā. Tieši sikhi visbiežāk nokļūst tādās pozīcijās kā armijas ģenerāļi vai kara lidmašīnu piloti. Kādēļ viņiem tik labi sokas ar sociālo mobilitāti, it sevišķi konkrētās profesijās?

Singhs: Varbūt tas ir saistīts ar sikhu attieksmi – vienmēr dot no sevis labāko, neko neprasot pretī. Ikvienā situācijā darīt, cik vien labi vari. Ja sikhs strādā kādā darbā – ne visi sikhi, bet liela daļa –, viņš lepojas ar to, ka savu darbu dara labi. Viņam patīk būt draudzīgam ar apkārtējiem. Sikhiem ir noteiktas morāles vērtības, kas palīdz gūt panākumus. Un viņi prot būt klātesoši – konkrētajā brīdī patiešām koncentrēties uz to, ko dara, saprast, ko lasa vai klausās, nevis vienkārši kaut ko akli paķert. Tajā pašā laikā sikhi ir arī savu panākumu upuri: materiālisms kļuvis par tādu kā cietumu, un mēs esam attālinājušies no Guru Nānaka redzējuma par to, kas ir progresīvi un kā vairot pasaulē mieru un līdzcietību. Galu galā, kā jūs minējāt, ja skatāmies uz Kārļa Marksa teoriju – un es neesmu marksists –, viņš runā par cilvēkiem, kuriem pieder ražošanas līdzekļi... Tātad saskaņā ar Marksu cilvēki, kam pieder ražošanas līdzekļi, galu galā kontrolē sabiedrību – tā ir aristokrātija, bagātnieki, monarhu ģimenes...

RL: Kapitālisti.

Singhs: Jā, kapitālisti. Bet tajā pašā laikā... vajag nevis meklēt konfliktus, bet vienkārši veidot labāku sistēmu.

RL: Un kā jūs veidojat labāku sistēmu? Ko jūs, Kamalrūps Singhs, darāt, lai šī sistēma kļūtu labāka?

Singhs: Es uz to raugos pavisam vienkārši: es cenšos padarīt labāku visu, kas ir ap mani, vai tā būtu ģimenes dzīve, darbs vai raksts žurnālam... Visu, ko daru, es cenšos darīt labi un nedomāju, ka varu prasīt no sevis ko vairāk. Ja kāds ienāk tajā telpā, paklausās un kaut ko no tā gūst, tas ir labi. Ja es no kāda kaut ko iemācos, kā piemēram, no jūsu jautājumiem, – lieliski.

RL: Vai jums palīdz tas, ka ikdienā meditējat?

Singhs: Jā, jā. Guru Nānaks saka: “Ja tu kontrolē savu prātu, tu esi uzvarējis pats savu eksistenci.” Tu esi to pakļāvis. Par šo mēs runājām vakar, ka mūsos ir šis Angst – trauksme, nemiers par savu eksistenci, par to, ka ir jādomā, kāpēc mēs dzīvojam, kas mēs esam, kāds ir mūsu mērķis... Atbildes ir neskaidras. Lai pakļautu prātu, lai to kontrolētu un izmantotu kā rīku, kas strādā tavā labā, labi palīdz meditācija: tā palīdz sasniegt augstāku apzinātības pakāpi, kurā tu apzinies sava prāta saturu. Bet, kad sāc apzināties sava prāta saturu, tu ļoti uzmanīgi piedomā pie tā, ko tajā uzņemt un ko no tā izlaist. Un tas nozīmē, ka, ieguvis kontroli pār sevi, tu esi ieguvis kontroli pār savu eksistenci. Un ar kontroli es nedomāju dominēšanu! Es to domāju ļoti vienkāršā, labdabīgi pasīvā veidā: tu esi sasniedzis tādu apziņas stāvokli, kurā prātam vairs nav varas pār tevi. Un man pašam to ir izdevies panākt tieši ar meditāciju. Nedomāju, ka es būtu tas, kas esmu tagad, vai ka es būtu varējis iegūt šo pašu prāta skaidrību, ja nebūtu meditējis.

RL: Cilvēks, kurš Rietumus iepazīstināja ar kundalini jogu, arī bija sikhs. Kāda jēga bija vest šo jogu stulbajiem rietumniekiem?

Singhs: Hm... domāju, ka viņam bija pozitīvāks skatījums nekā jums. (Smejas.) Stāsts bija tāds; jūs gribat to dzirdēt maniem vārdiem vai viņa paša vārdiem? Vai abas versijas?

RL: Labāk abas.

Singhs: Labi, tad abas. Viņš strādāja Deli lidostā, muitas zonā. Kādu dienu viņš lidostā redzēja kādu diženu svāmī – neatceros vairs viņa vārdu –, kurš ieradās no Amerikas kopā ar saviem sekotājiem. Viņš sēdēja un domāja: “Esmu mācījies jogu, esmu darījis to, šito un viskautko, bet ko tas čalis? Staigā uzpūties kā tāds tītars.” Viņam šķita, ka tas puisis izturas pārspīlēti un pārlieku ritualizēti, ka sekotāji viņu burtiski pielūdz kā dievu. Viņš nodomāja: “Tā nav pareizi. Viņš viņus vienkārši uzskata par muļķiem.” Jogam Bhadžanam, tāds bija šī puiša vārds, pašam bija savs guru, kuru sauca Baba Virsa Singhs no Deli. Un viņš teica jogam: “Kāpēc tev pašam neiet un nemācīt? Tas būtu labi, jo tava mācība būtu holistiska, tā neveidotu nekādas varas struktūras un nepasludinātu tevi par pusdievu. Māci kaut ko tādu, ko cilvēki varētu izmantot dzīvē, padarīt to bagātāku.” Ap to pašu laiku ar viņu sazinājās krievi, kas veica dažādus pētījumus – to viņš pats stāstīja, skaidrs? – krievi 60. gados veica daudzus eksperimentus saistībā ar prāta kontroli un tamlīdzīgām lietām. Un viņi sazinājās ar jogu, jo bija dzirdējuši, ka viņa praktizētais jogas veids ir saistīts ar prātu. Jūs droši vien zināt, ka krievi ļoti daudz pētījuši – iespējams, vairāk nekā jebkura cita valsts – jogu, elpošanu un tādas lietas, un to radītās sekas. Viņi šo uzaicināja pie sevis, un pēc tam viņš saņēma citu uzaicinājumu – no kanādiešiem! Un viņš pieņēma Kanādas uzaicinājumu. Tāds ir viņa stāsts. Savukārt mana versija ir pavisam vienkārša. Dzīvojot Indijā, tu redzi, cik bieži tūristi tiek maldināti. Viņus izmanto visādi šarlatāni, cilvēki, kuri grib nopelnīt naudu, – ir tik daudz dažādu viltus kursu, viltus guru. Un tu jūti, ka tā nav pareizi. Tas taču ir daudz vieglāk, daudz vienkāršāk. Kam viss šis teātris? Un es piekrītu, viņš būtu varējis sēdēt uz šīm zināšanām un nomirt ar visu savu pieredzi un izpratni par jogu. Bet viņā bija kaut kas tāds, kas lika ar to dalīties. Un man šķiet, ka viņam sanāca diezgan labi.

RL: Bet tik un tā dīvaini. Sikhu 500 gadus ilgajā vēsturē, vismaz lielāko daļu no tās... Pirmkārt, kundalini joga nepastāvēja kā sistēma, un, otrkārt, sikhi ar to vispār nekādā veidā netika saistīti. Un te pēkšņi 20. gadsimta otrajā pusē sikhi ved uz Rietumiem kundalini jogu! Manuprāt, diezgan dīvaina sagadīšanās.

Singhs: Šī argumentācija atkal nāk no neosikhisma jeb “protestantu” sikhisma. Ja paskatāmies “Guru Granth Sāhib” rakstos, tur vienā šabadā ir pat aprakstīta elpošana pārmaiņus ar vienu un otru nāsi.

RL: Tiešām? Jau 17. gadsimta beigās?

Singhs: Pat vēl agrāk. Kad dzīvoja Bhagats Džaidevs – 12. gadsimtā? Jā, jau viņa agrīnajos šabados. Viņš raksta sanskritā un stāsta par elpošanu pārmaiņus ar vienu un otru nāsi – tātad jau ļoti agri, 12.–13. gadsimtā. Pēc tam dažādi guru to izmantoja “Guru Granth Sāhib” rakstos. Arī citos viņa šabados ir atsauces uz jogu. Bet ko izdarīja neosikhi jeb protestantisma ietekmētie sikhi? Viņi pat nemēģināja šīs atsauces izņemt no svētajiem rakstiem, viņi vienkārši tās izlikās neredzam! Jogs Bhadžans bija rūpīgi lasījis rakstus un mācījies pie īstajiem meistariem, kas bija izdzīvojuši kolonizācijas laikā, kas netika nogalināti vai ielikti cietumā. Viņa skolotājs ļoti ilgi bēguļoja no britiem, jo nu... galvenā sabiedrības daļa diez vai atbalstīs to, ka tiek veicināta cilvēku pašnoteikšanās spēja pakļautajā sabiedrības daļā. Ir daži pamatprincipi, kas veido jogu vai kas tiek izmantoti rādža jogā, taču viņš to papildināja arī ar savu izpratni, kura sniedzās vēl tālāk. Viņš paņēma klasisko sistēmu un, viņaprāt, uzlaboja to atbilstoši savam laikam.

RL: Es saprotu, ka viņš pats sākumā to nesauca par kundalini jogu, to sauca un joprojām sauc par rādža jogu, tikai Rietumos tā visbiežāk ir pazīstama kā kundalini joga, jo ir saistīta ar īpašo kundalini enerģiju. Kāda loma sikhu ceļā ir kundalini enerģijas izmantošanai?

Singhs: Sikhu rakstos ir šabads, kurā teikts: “Kad esat kopā ar svēto, jūsu kundalini enerģija pieaug.” Pirmkārt, kundalini enerģija sikhu rakstos tiek atzīta par eksistences pamatu. Otrkārt, par kundalini tālāk stāsta arī desmitais guru. Savos rakstos viņš regulāri simboliskā veidā apraksta šo enerģiju un dažādus tās aspektus – ietekmi uz prātu un tamlīdzīgi. Taču galvenais, ko dažādi guru uzsver rakstos: neizmantojiet šo enerģiju ļaunprātīgi. Neizmantojiet to, lai manipulētu ar cilvēkiem vai veidotu struktūras un iegūtu varu pār kādu. To drīkst izmantot, tikai lai vairotu labo un palīdzētu citiem. To nedrīkst izmantot savtīgiem nolūkiem. Ar to nevar bezatbildīgi čakarēties. Tomēr cilvēki to dara.

RL: Un kas tad notiek?

Singhs: Tad viņiem ir jācieš. Ja tu daudzus cilvēkus padari stulbus un mazsvarīgus un pats sevi iecel par dievu – vai tad tās nav ellīgas ciešanas? (Smejas.)

RL: Nē, tas varētu būt pat nāvīgi jautri.

Singhs: Jā, no malas tā varētu likties. Bet, ja tu nonāc tā cilvēka vietā, tevī vairs nav nekā cilvēcīga, nekā brālīga, tev nav pat ģimenes vai cilvēciskas tuvības ar kādu, jo tu esi kļuvis par dievu.

RL: Vai jūs esat kaut ko iemācījies no Ošo?

Singhs: Esmu lasījis dažas Ošo grāmatas un apmeklējis viņa āšramu pirms gadiem  desmit – jau pēc viņa nāves, protams... Satiku vairākus viņa skolniekus... Ļoti interesants tipāžs! Ļoti dziļa filozofija. Un arī par dažām lietām viņš runā ļoti dziļi. Mana kritika būtu par to, ka... Viņš neiedod sākuma punktu. Proti, katram ceļojumam ir vajadzīgs sākums. Mūža nogalē viņš sāk teikt: meditējiet, meditējiet, meditējiet! Un tad viņš nomaina savu vārdu uz dzenbudisma vārdu “Ošo”, kas nāk no japāņu valodas, cik saprotu. Viņš nonāca pie dzenbudisma un meditācijas. Ja viņš būtu to izdarījis jau sākumā, manuprāt, šī kustība būtu daudz spēcīgāka un daudz labāka. Jo, kā jau teicu, es uzskatu, ka nekas nevar aizstāt meditāciju, lai cik daudz lasītu un lai kādus rituālus pildītu... Kad tu vienkārši sēdi un meditē, kaut kas izmainās. Man šķiet, ka meditācija ir visa pamats.

RL: Bet iedomājieties vienkāršu, neizglītotu un nekompetentu būtni, kas meklē patiesību. Kā lai šis cilvēks atšķir šarlatānu no īsta guru?

Singhs: Pirmkārt, ir jābeidz pastāvīgi meklēt atšķirības. Nemēģini meklēt, kurš ir labs, kurš slikts. Mācies no katra! Taču nepieķeries nevienam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir īsts vai viltvārdis. Visi ir neīsti – īsts esi tikai tu pats. (Smejas.)

RL: Kā jūs teicāt?

Singhs: Es teicu, ka visi ir neīsti, tikai tu esi īsts. Neviens tev nevar iedot pieredzi, tikai tu pats vari sev to iedot. Tāpēc vienalga, vai viņi ir īsti vai ne, tev no tā nekas nemainās! Ja viņi saka patiesību, pieņem to – ja tu to saproti un šī patiesība tevī atbalsojas. Taču šīs patiesības dēļ tev nav jāuzskata, ka viņi ir kaut kas īpašs, jo arī tu esi īpašs. Katrs cilvēks ir īpašs! Tāpēc nemeklē guru, guru ir tevī pašā. Un, ja vēlies meditēt, vienkārši vēro savu elpu katru dienu – 10 minūtes, 20 minūtes koncentrējies tikai uz to. Kad tu spēsi to izdarīt stundu no vietas, es nākšu pieskarties tavām pēdām. (Smejas.) Tas ir tieši tik vienkārši – vērot savu elpu –, bet likt to darīt savam prātam 10, 20 minūtes... o jā, tas ir grūti! Lieta tāda, ka mēs visi kaut ko meklējam, bet ne vienmēr saņemam atbildes, jo atbildes jau ir mūsos pašos. Ikviens var būt tavs skolotājs! Visa pasaule var tevi mācīt, šie koki ir tavi skolotāji, debesis, saule, mēness, visa realitāte ir tavs guru. Pat putni, no rīta čivinādami, tevi māca. Tu guli gultā, bet viņi saka: “Celies, vells ar ārā, un ej dari kaut ko!” (Smejas.)

RL: Lai gan visi ir guru, tomēr ir viens atšķirīgs guru – tie ir svētie raksti, kas, ja pareizi saprotu, tiek uzskatīti par 11. guru, vismaz sikhu tradīcijā...

Singhs: Jā.

RL: Ja viss var būt mūsu guru, kāpēc vajadzīgi svētie raksti?

Singhs: Nav vajadzīgi!

RL: Tātad jūs patiešām esat radikāli heterodoksāls sikhs!

Singhs: Jā, man nav vajadzīgi kaut kādi īpaši raksti.

RL: Bet tie stāv goda vietā visos sikhu tempļos!

Singhs: Tie ir īpaši sava vēstījuma dēļ, tie nav īpaši paši par sevi. Līdzīgi kā Jēzus – ne jau viņš bija skolotājs, bet gan viņa mācība. Guru izņem sevi no šī vienādojuma un tā vietā liek svētos rakstus, sacīdams: “Šis fiziskais ķermenis nav svarīgs, svarīga ir mācība, un šī mācība jums saka: meditējiet!” Kāpēc aizšķērsot ceļu ar visām šīm lietām? Kāpēc jaukt sev prātu? Ja reiz mums ir tik lieliska prakse kā meditācija! Visiem nav jāpieņem, ka “Guru Granth Sāhib” ir guru. (Smejas.) Viņiem jāsaprot tikai tas, ka viss šajā dzīvē runā ar mums, katra lieta cenšas mums kaut ko pateikt. Mūsu pieredzējumi cenšas mums kaut ko pateikt. Visumā it visam ir jēga, dzīvei ir jēga, tā tikai slēpjas zem mūsu pašu domāšanas slāņiem, mums tā jāizvelk gaismā.

RL: Ko jūs sakāt cilvēkiem, kuri noliedz to, ka ir viens dievs?

Singhs: Viss kārtībā! Tas nav svarīgi.

RL: Tātad jums ticība vienam dievam nav svarīga un neko neizšķir?

Singhs: Es teiktu tā: ja es ticētu dievam...

RL: Vai jūs ticat?

Singhs: Ja es tam ticētu, tad šīs ticības ēna būtu neticība. Ticības ēna ir neticība! Pārliecības ēna ir pārliecības trūkums. Taču personiskā pieredze ir pavisam kas cits nekā ticība un pārliecība.

RL: Vai jūs teiktu, ka esat pieredzējis dievu?

Singhs: Es teiktu, ka esmu pieredzējis to, ko var saukt par dievu, taču es negribētu to nekā saukt.

RL: Vai jūs varētu pastāstīt par šo pieredzi, lai gan saprotu, ka valodā tā nav aprakstāma.

Singhs: (Gara pauze.) Tajā brīdī es sapratu, ka neesmu nekas. Un šī apzināšanās, ka esmu gluži nekas, bija lielākā atbrīvošanās, jo es visu laiku biju mēģinājis būt kaut kas. Tas ir viss, ko varu par to pateikt. (Smejas.)

RL: Kas ar jums notiks, kad nomirsiet?

Singhs: Kad nomiršu... es peldēšu kosmiskā svētlaimē. (Smejas.)

RL: Tādā kā mūžīgā orgasmā?

Singhs: Ja gribat to tā saukt – jā. (Smejas.) Domāju, ka tā arī notiks.

RL: Tad jau jūs noteikti ļoti gaidāt šo brīdi?

Singhs: Ak! Es visu laiku cenšos to pasteidzināt. (Abi smejas.) Tas ir viss, ko es varu pateikt. Šīm lietām nav atbilstošu vārdu. Tas ir kā stāstīt kādam, kurš nekad nav dzēris – es nesaku, ka jūs neesat...

RL: Esmu.

Singhs: Ja es kādam stāstītu: “Es izdzēru pudeli viskija un jutos tā un tā...” Vai stāstītu, kas ar mani notika, kad Holandē pamēģināju hašiša cepumiņu, viņi tāpat to nesapratīs, kamēr paši nepamēģinās. Tas ir zināmā mērā līdzīgi. Tajā ir arī kaut kas neprātīgs.

RL: Neprātīgs?

Singhs: Jā. Tāds kā dievišķs neprāts – pozitīvs trakums.

RL: Varat pastāstīt vairāk?

Singhs: Mēs domājam, ka būt saprātīgam nozīmē ņemt vērā to, ko citi par mums domā un kā mēs izskatāmies, ko velkam mugurā, kāda mums ir mašīna, kāda sieva, kādi bērni, vai esam bagāti, un visas šīs lietas, vai ne? Kad esi pieredzējis dievu, tev nekas no tā vairs nerūp. Tu saproti, ka tas viss ir kā smilšu pils pludmalē un ka laika okeāns to aizskalos prom. Tu saproti, cik viss ir kosmisks un bezgalīgs. Tu saproti, ka nevari nosaukt sevi pat par mazu gruzīti tajā visā! (Smejas.) Viss, ko tu vari pateikt, ir – nekas. Viss, kas paliek, ir mēms tukšums – ļoti pozitīvs tukšums, ja kaut kas tāds vispār iespējams. (Smejas.)

RL: Vai jūs to esat pieredzējis vairāk nekā vienu reizi?

Singhs: Ak, jā, regulāri. Esmu pamatīgi uz tā uzsēdies: ja es pie tā netieku, viss ir sačakarēts!

RL: Tad jau jums ik palaikam tiek atgādināts, ka esat nekas.

Singhs: Jā, regulāri.

RL: Vēl pēdējais jautājums. Kādēļ “nekam” vajadzīgs doktora grāds?

Singhs: Tādēļ, ka arī “nekam” ir kaut kas jādara.

RL: (Smejas.)

Singhs: Bez kaut kā tas nevar būt nekas! (Abi smejas.)

RL: Paldies, bija prieks ar jums parunāt.

Singhs: Paldies jums! Patērzēt vienmēr ir patīkami. Jums bija ļoti labi jautājumi, patiešām.