Visa mūzika ir mežonīga

Amerikāņu komponists un improvizētājs, kā arī rakstu autors un pedagogs Alvins Karans (Alvin Curran, 1938) ir skaudrā modernista Eliota Kārtera skolnieks un bijis draugos ar avangarda komponistiem Džačinto Šelsi un Kornīliusu Kārdjū. Kopā ar Frederiku Ževski un Ričardu Taitelbomu Karans dibināja nozīmīgo elektroakustiskās improvizācijas ansambli Musica Elettronica Viva¹, no Kārtera mantoto uzticību disciplinētai kompozīcijas sistēmai nomainot ar dziļi intuitīvām attiecībām ar skaņu. Kādu brīdi ansamblis varēja lepoties ar pašu pirmo Moog sintezatoru Eiropā.

Klausoties zināma perioda Štokhauzena mūziku, neizbēgami nākas domāt par likteni, izjūtot drošību par nākotni vai arī samierinoties ar nolemtību (atkarībā no tā, vai dzirdētais patīk vai nepatīk). Pēc pirmajām trim skaņdarba minūtēm top skaidrs, kas ir komponista ideja šajā skaņdarbā; tuvāko 20 vai 30 minūšu laikā tā tiks lauzīta un preparēta, pilnībā izskausta vai pārspīlēta un izstiepta, cik vien iespējams. Tā izklausīsies tuvākās 20 minūtes jūsu dzīves; tādam liktenim jūs sevi esat pakļāvuši, apmeklējot koncertzāli.

Tikmēr Karana mūzikā var notikt... Mazums kas. Pat piecstundīgā klaviermūzikas kompozīcijā, kas sākotnēji sola glītu, viendabīgu vingrinājumu estētiski pieejamā minimālismā, var pēkšņi parādīties harismātiski Mortona Feldmana viltojumi vai frāzes, kas savā aprautībā atgādina skaņu fragmentus no citas mūzikas ierakstiem. Elektroakustiskajās Karana kompozīcijās “Ķelnes skolas” vai studijas GRM proponētos standartus sarūgtinās (vai arī, nu jau atkal, iepriecinās) īsta “B kategorijas” šausmu filma: ar loku skandināts gongs pieteiks pilnmēnesi, aiz muguras draudīgi rūks vilki, dzīvi neganti seržanti no amerikāņu kara filmām izkliegs pavēles, bet mēms vai vismaz stoisks bezpajumtnieks pa Romas ielu stums ar bezjēdzīgiem krāmiem piekrautus iepirkumu ratus. Hļebņikova dzejas lasījuma fragmentus apraus caur griestiem iebrucis arhaiski mīļš regtaims.

Karans varbūt runā un raksta kā Džons Keidžs, taču savos darbos viņš izklausās kā Rodžers Kormans, pārvarot vienu no noturīgākajiem stereotipiem par “nopietno” avangarda mūziku, ierakstos, kompozīcijās, koncertos nojaukdams tai piedēvēto estētisko un konceptuālo vienotību.

Šobrīd Karana iecienītākā skaņa ir monētas atsišanās pret galda virsmu. Taču, ņemot vērā, ar ko mums ir darīšana, šī informācija var izrādīties novecojusi.

Šī saruna risinājās festivāla “Skaņu mežs” laikā 2021. gada oktobrī.

Rihards Endriksons

Alvins Karans: Starp citu, man ir divi noteikumi; viens no tiem attiecas tikai uz muzikālo improvizāciju, un otrs ir līdzīgs, bet plašāks. Mūziķiem, kas spēlē improvizētu mūziku, parasti liekas, ka viņiem visu laiku ir jāspēlē. Un noteikums ir šāds: ja tev nav īstas pārliecības par to, ko tu spēlē, ja tu to dziļi nejūti sevī, tad nespēlē. Tieši tik vienkārši.

Rīgas Laiks: Labi.

Karans: Jo klusums ir tikpat spēcīgs kā skaņa. Otrais noteikums ir līdzīgs, tikai tas vairāk attiecas uz dzīvi vispār: ja tu nezini, ko darīt, nedari neko.

RL: (Smejas.) Labs noteikums.

Karans: Man prieks, ka jūs iesmējāties, jo tas nozīmē, ka jūs sapratāt.

RL: Problēma ar šo noteikumu ir tāda: vai vispār ir kāda reize, kad mēs zinām, ko darām? Jo tas ietver pieņēmumu, ka reizēm mēs to zinām.

Karans: Uz šo jautājumu es varu atbildēt ar jā un tūlīt jums pateikšu, kāpēc. Es zinu: ja kaut kāda iemesla dēļ es vairs nevarētu muzicēt, es nomirtu. Mūzika dod man dzīvības enerģiju, un tā ir arī veids, kādā es šo enerģiju dodu atpakaļ pasaulei. Tā ir vienīgā lieta, ko es protu. Es esmu mūzikas dzīvnieks. Es esmu mūzikas mašīna. Tas ir tas, ko es daru. Citiem ir citi talanti, citas nodarbošanās, cits raksturs un citas iekšējās vajadzības. Bet, runājot par sevi, es zinu, kas man jādara.

RL: Skaidrs.

Karans: Tas ir kā elpot, tas ir kā gaiss, kā ēdiens. Ar to es baroju savu ķermeni un smadzenes.

RL: Šīs sarunas nolūkiem es gribētu pāriet no teorētiski sarežģītā mūzikas jēdziena, ko jūs lietojat, pie daudz vienkāršāka jēdziena – skaņas.

Karans: Lieliski. Tur nav nekādas atšķirības.

RL: Nu, priekš manis atšķirība ir. Domāju, ka arī priekš jums tāda ir, un sarunas gaitā centīšos parādīt, kāpēc.

Karans: Labi.

RL: Bet sāksim ar pavisam vienkāršu Aristoteļa definīciju. Aristotelis teica, ka skaņa, kas kaut ko nozīmē, ir balss.

Karans: Balss?

RL: Balss, jā.

Karans: Tas ir interesanti, jo vārdam “balss” angļu valodā piemīt daudz plašāka nozīmju un konotāciju gamma nekā vienkārši fizioloģisks mehānisms, kas iebūvēts mūsu ķermenī.

RL: Pavisam noteikti, jo tādi izteicieni kā “atrast savu balsi” un tamlīdzīgi…

Karans: Tieši tā – tas nozīmē atrast savu īsto esamību.

RL: Jā.

Karans: Tā arī ir tava balss. Tieši tas man bija prātā, kad teicu, ka zinu, kas man jādara. Nezinu, kāpēc es to zinu, bet tā ir šī instinktīvā, dabiskā, ģenētiski nosacītā darbība, ko es veicu, lai radītu organizētu skaņu vai skaņu vispār.

RL: “Organizēta skaņa” – tas ir ļoti svarīgs papildinājums.

Karans: Jā, protams, šis formulējums – organizēta skaņa – ir plaši atzīts kā ļoti vispārīga mūzikas definīcija. Piebildīšu – cilvēku mūzikas. Ir arī citu veidu mūzika: ir dzīvnieku mūzika, apkārtējās vides mūzika. Es pašlaik dzirdu ļoti klusu satiksmes dūkoņu ārā uz ielas – tādu “ššššš”. Man tā ir mūzika, un šādas skaņas es arī izmantoju savā mūzikā.

RL: Bet, ja viss, katra skaņa, ir mūzika, tad kam vajadzīgs mūzikas jēdziens? Tad pietiktu tikai ar skaņas jēdzienu.

Karans: Gaiss, ko mēs elpojam, vada skaņu, kas caur ausīm nonāk mūsu ķermenī, nervu sistēmā, mūsu smadzenēs, un mēs dzirdam skaņu. Un skaņa ir ļoti svarīga būšana, jo tā ļauj mums sazināties noteiktos vienkāršos līmeņos. Bet galvenais – dzirde ir bioloģisks mehānisms, kas dod mums iespēju ilgstoši izdzīvot šajā pasaulē, jo mēs uztveram patīkamas skaņas, bet uztveram arī skaņas, kas vēsta par briesmām. Tas mums ir nepieciešams, lai orientētos apkārtējā vidē. Bet, atgriežoties pie manis teiktā, ka visas skaņas ir sava veida mūzika… Jā, skaņas ir mūzika, bet tās kļūst par mūziku tikai tad, kad cilvēks, kurš tās dzird vai ieraksta, vai piesavinās, vai saglabā kā skaņas failu savā sintezatorā, apzinās dabas skaņas īpašo kvalitāti, kas, patiesību sakot, neko daudz neatšķiras no skaņām, kuras 40 000 gadu laikā radījis cilvēks, izveidodams no kaula stabuli vai mēģinādams atdarināt dabas skaņas. Mūzikas instrumenti – bungas, stīgas – nāk no dzīvnieku pasaules. Bungu membrānu darināja no dzīvnieka ādas, vijoles stīgas – no govs zarnām. Klausoties, kā lielie simfoniskie orķestri spēlē Bēthovenu, Mocartu, Bahu un tā tālāk, mēs pat neaizdomājamies, ka īstenībā viņi spēlē ar primitīvām dzīvnieku ķermeņa daļām. Tas pieder pie mūsu muzikālā mantojuma. Bet labi, netaisos jums pārstāstīt mūzikas vēsturi; gribu tikai teikt, ka mūzikas radīšana savā būtībā ir kaut kas primitīvs, taču tajā pašā laikā fundamentāls. Mēs nevaram droši zināt, taču uzskata, ka pirms kādiem 40 000 gadu Homo sapiens sāka veidot skaņas, kas, ļoti iespējams, bija muzikālas.

RL: Es nesen uzgāju rakstu par zaļo pērtiķu saziņas signāliem, ko kāds bija atšifrējis. Saskaņā ar šo atšifrētāju zaļo pērtiķu skaņām var būt četras dažādas nozīmes. Viena: es esmu lielāks un svarīgāks par tevi.

Karans: Labi.

RL: Otra: es atzīstu, ka esmu mazāks par tevi. Trešā: mēs esam vienādi. Un ceturtā: ir briesmas. Pat ja šis stāsts nav patiess un zaļo pērtiķu saziņas sistēma ir sarežģītāka, pieņemsim, ka šie četri signāli viņu komunikācijā ir svarīgi. Taču tos nevar vēl saukt par mūziku, vai ne?

Karans: Nē, nē, nē, tā vēl nav mūzika.

RL: Bet jūs piekritīsiet, ka tās visas ir eksistenciālas vajadzības: apliecināt sevi, zināt savu vietu, izvairīties no briesmām utt.

Karans: Jā.

RL: No kādas vajadzības dzimst muzikāla skaņa?

Karans: Man prieks, ka jūs to pajautājāt, jo tā ir nākamā kategorija. Tātad no šīm četrām vajadzībām mēs nonākam pie piektās, kas jau ir visai attīstīta cilvēka apzināta rīcība: iziet ārpus sava ierastā psihofiziskā stāvokļa robežām. Citiem vārdiem, veikt tādu kā tripu – doties ceļojumā uz citu dimensiju. Organizētai skaņai, tādai kā cilvēku radīta mūzika, ir tikai tāds mērķis: izraut mūs laukā no psihofiziskā stāvokļa, kādā mēs normāli atrodamies, un pārcelt – ne vienmēr, bet pēc iespējas – citā telpā, kur mēs vienkārši kļūstam par skaņu, ko dzirdam vai radām, vai arī vēl tālāk uz vietu, kurai mums pat nav vārda. Es runāju par transcendentāliem pieredzējumiem, kurus var viegli ierosināt. Nav nemaz vajadzīgas narkotikas vai kādas īpašas vielas…

RL: Pietiek ar bungām.

Karans: Jā, tas var būt kāds sitamais instruments. Ja tu klausies, piemēram, Amerikas pirmiedzīvotāju mūziku vai indonēziešu gamelānu, tu domā: nu, vecīt, viņi tur sēž un stundām ilgi spēlē šīs sasodītās skaņas atkal un atkal, šos jaudīgos, atkārtojošos motīvus… Kas tajā laikā notiek viņu galvā, viņu ķermenī? Vai viņi tur sēž tāpēc, lai mūs izklaidētu? Vai arī viņu gars jau lidinās kaut kur ārpus ķermeņa? Es nezinu. Prasiet jebkuram mūziķim. Kur viņi atrodas, kad spēlē Bēthovena Devīto simfoniju? Kas ar viņiem tajā laikā notiek?

RL: Jūs tātad domājat, ka sākotnējais impulss mūzikas dzimšanai bija cilvēka instinktīvā vēlme izrauties no ierastā apziņas stāvokļa, lai nokļūtu kaut kur citur?

Karans: Bez šaubām, pilnīgi noteikti.

RL: Un šis impulss darbojas joprojām, arī tad, kad jūs radāt savu mūziku? Vai tas ir tas pats impulss?

Karans: Domāju, ka jā. Turklāt tas loģiski turpina jūsu pieminēto zaļo pērtiķu skaņu rindu: pārākums, pakļaušanās, vienlīdzība…

RL: Un briesmas.

Karans: …un briesmas. Un nākamais solis: manis šeit vairs nav, es jau esmu citur. Man nav vajadzīgs viss šitas bulšits, es esmu projām. Tu vari palikt un tupēt te uz savas sūdu čupas, es ar savu stabuli vai tamburīnu pārcelšos uz kādu labāku vietu. Atvainojiet par manu valodu, tā nav filozofiska valoda.

RL: Nu, ja atceraties Platona “Dzīres”, tad tā tieši ir pati filozofiskākā valoda. Filozofiska valoda ir erotiska simbolisma piesātināta.

Karans: (Smejas.) To pašu var teikt arī par mūziku.

RL: Tā kā es pieminēju Platonu, mazliet paturpināšu šo pavedienu. Varbūt jūs kādā savas dzīves posmā esat lasījis Platona “Valsti”?

Karans: Jā, studenta gados.

RL: Varbūt atceraties, ka “Valsts” trešajā grāmatā viņš mēģina aprakstīt, kā dažādi mūzikas veidi iespaido dvēseli.

Karans: Jā.

RL: Pretēji jūsu ieskatam, ka mūzikai ir tikai viena funkcija – ļaut mums izrauties no šejienes –, Platons piedēvē mūzikai arī audzinošu spēku. Mūzika veido dvēseli, tā attīsta noteiktas dvēseles īpašības. Noteikta veida mūzika, piemēram, palīdzēs sargiem kļūt drosmīgākiem, ja viņi to klausīsies jau no mazotnes, bet cita veida mūzika padarīs tos gļēvākus, un tamlīdzīgi.

Karans: Uhū.

RL: Vai uzskatāt, ka mūziku var analizēt, izejot no tā, kādu iespaidu tā atstāj uz klausītāja dvēseli vai psiholoģiju?

Karans: Jā, pavisam droši. Tas tā ir visur, bet jo īpaši Rietumu pasaulē, kur kopš 19. gadsimta beigām mūzika ir pieejama plašām ļaužu masām, visdažādākajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma, ekonomiskā stāvokļa vai izcelsmes. Es runāju par tādiem sarīkojumiem kā tie, ko radīja Vāgners, – šiem muzikālajiem saietiem, uz kuriem ļaudis plūda, lai kopīgi gremdētos Vāgnera viļņu mūzikas nebeidzamajā straumē. Bet kaut kas līdzīgs jau pastāv arī mūsdienās, roka vai popmūzikas koncertos lielajos stadionos, uz kuriem sanāk milzum daudz cilvēku vienkārši tāpēc, lai būtu kopā, lai kopīgi ieņemtu noteiktu telpu un pastiprinātu to vibrāciju un organizētās skaņas efektus, kas veļas no skatuves. Ņemot piemērus no manas paaudzes, es varētu minēt tādas parādības kā The Beatles vai Bobu Dilanu, vai kaut ko no tās sērijas. Cilvēki ģībst, jūk prātā, pat nogalina cits citu – kā The Rolling Stones koncertos –, šausmu lietas. Kāpēc cilvēkiem jālasās kopā tik lielos baros, lai klausītos šo mūziku?

RL: Nav ne jausmas.

Karans: Ne jausmas… Platons par tādiem masu tusiņiem neko nezināja.

RL: Nē.

Karans: Un mūzikas instrumenti Platona laikā… Pat skaļākie, kas droši vien bija kaut kādas bungas vai tamburīns, bija ļoti klusi, nemaz nerunājot par lociņa vienstīgas instrumentiem vai liru ar trim četrām stīgām. Tie ir ārkārtīgi klusi instrumenti.

RL: Jā, bet tie ir labi dvēseles veidošanai.

Karans: Droši vien, bet tāda ir arī Bingenes Hildegarde, tāds ir Monteverdi, tāds ir Džezualdo, un tāds ir Javas Nacionālais gamelānu orķestris. Tie visi ir labi dvēselei, un tāpēc cilvēki iet viņus klausīties. Lai uzspodrinātu dvēseli!

RL: Uzspodrinātu dvēseli?

Karans: Dvēselei vajadzīga barība, un šī ir viņas barība!

RL: Nu, dvēseles spodrināšana ir tāds pagalam vispārīgs jēdziens. Ja mēs runājam par tādām īpašībām kā drosme, mērenība, taisnīgums…

Karans: Taisnīgums, jā, to visu var attīstīt. Bet man liekas, ka to vairāk var dabūt, aizejot uz vietējo baznīcu vai sinagogu, vai budistu templi, vai mošeju – uz vietu, kur tu pāris reizes mūžā aizej, ja vispār aizej, lai atgūtu savu morālo…

RL: Orientāciju.

Karans: …orientāciju, paldies jums. Mūzika ir mežonīga, tajā nav nekā no morāles.

RL: Daļa mūzikas varbūt ir mežonīga, bet ne jau visa.

Karans: Nē, visa mūzika ir mežonīga! Bēthovens ir mežonīgs! Klausieties, Bēthovena laikā cilvēki bijās no viņa skaņām, jo tās bija biedējošas un sasodīti skaļas. Visi tie monstrozie orķestrējumi milzīgam mūziķu skaitam.

RL: Nav brīnums, ka Japānas fermās, kur skan klasiskā mūzika, nekad neatskaņo Bēthovenu. Tur govīm, lai dabūtu labāku gaļu, pārsvarā spēlē Bahu.

Karans: (Smejas.) Nabaga govis! Nu gan, labāka gaļa… Nezinu, kāpēc viņi nespēlē japāņu galma mūziku, kas ir ļoti… Lai gan arī tā reizēm var būt traka un mežonīga. Bet vienalga, es nedomāju, ka mūzikā var rast kādus morālas dabas norādījumus attiecībā uz drosmi vai taisnīgumu. Es savu mūziku, piemēram, taisu no visām iespējamajām skaņām, kādas savā mūžā esmu dzirdējis un kas nāk no visām iespējamajām vietām.

RL: Bet vai jums rūp tas, kādu iespaidu jūsu mūzika atstāj uz klausītāju?

Karans: Protams, ka rūp.

RL: Un ko jūs gribētu, lai jūsu klausītājs izjūt vai piedzīvo?

Karans: Es neko negribu.

RL: Tad kādā ziņā jums tas rūp?

Karans: Tādā ziņā, ka man rūp tikai viena lieta, tikai viena: lai es spētu nodot klausītājiem kādu nieku no tā prieka, ko allaž piedzīvoju, radot mūziku uz skatuves. Kornīliuss Kārdjū…

RL: Kam jūs esat radījis vairākus darbus?

Karans: Jā, viņš kādā intervijā pateica kaut ko ļoti skaistu. Intervētājs, atšķirībā no jums, nebija pārāk zinošs; bet jūs jau pat neintervējat, mēs drīzāk sarunājamies. Nu lūk, šis intervētājs viņam jautāja: “Kāpēc jūs taisāt tieši tādu mūziku?” Un Kārdjū teica: “Tāpēc, ka tā man liek justies labi.” Un tas manī iesēdās kopš tās reizes, kad Kārdjū man pats to pastāstīja uz ielas Romā, kad viņš tur mācījās pie maestro Petrasi. Tas manī ir palicis – varētu teikt, kā dāvana no viņa. Tāpēc, ka tā man liek justies labi, viņš teica. Kad es saku, ka man pietiek ar to mazumu prieka, ko gūstu muzicējot un ko varu nodot arī citiem, tad tā vienkārši ir mana variācija par Kornīliusa Kārdjū tēmu. Tā ir sava veida dāvana.

RL: Es saprotu, bet iedomājieties, ka ir bijuši arī mūziķi ar daudz lielākām ambīcijām.

Karans: O, patiešām?

RL: Jā. Jūs pieminējāt Vāgneru.

Karans: Nu jā!

RL: Viņš ar savu mūziku, ar savu Gesamtkunstwerk,gribēja izmainīt visu un visus.

Karans: Jā, tikai ne ebrejus.

RL: Tas gan. (Smejas.)

Karans: Ne visus!

RL: Bet mans jautājums ir šāds. Iedomājieties sievieti, kura gaida bērnu, un iedomājieties, ka embrijs kaut kādā bezapziņas līmenī ir ļoti jūtīgs pret mūziku, ko klausās viņa māte. Kādu mūziku jūs gribētu, lai klausās jūsu bērni, kad tie vēl atrodas mātes miesās? Tas, galu galā, varētu atstāt nozīmīgu iespaidu uz viņu attīstību.

Karans: Es zinu divus bērnus, kuri piedzima, klausoties manu mūziku.

RL: Dzemdību laikā?

Karans: Jā. Biju ļoti lepns, ka viens no maniem agrīnajiem darbiem – ļoti maigs, lirisks gabals, “Magnētiskais dārzs”…

RL: Es tieši šorīt to klausījos!

Karans: Ļoti mierīgs gabals, pa lielākai daļai. Lai gan ir tur arī suņu rejas un vēl šis tas. Bet kāds mans draugs to uzlika atskaņot, kad viņa sievai sākās dzemdības. Taču pirms piedzimšanas, kā jūs ierosinājāt, – par to es nezinu. Protams, bērnam mātes klēpī noteikti ir kaut kāda auditīvā pieredze, bet es neko daudz par to nezinu. Tas ir mazliet ārpus manas kompetences sfēras.

RL: Ārpus manējās arī, bet ar šo piemēru es gribēju teikt tikai vienu: līdzās tam, ka mūzika palīdz labi justies, tā atstāj arī noteiktu iespaidu uz tiem, kas to klausās.

Karans: Jā, jā, protams.

RL: Ja tās ir govis, tad varbūt viņu gaļa kļūst maigāka, bet, ja tas ir cilvēka embrijs, varbūt viņa dvēsele kļūst maigāka vai stiprāka.

Karans: Nu, par to es neņemos spriest. Lai gan zinu, ka mūzikai var būt nomierinošs efekts. Bet tā var ierosināt arī vardarbību un jukšanu prātā. Es to zinu, pats esmu redzējis tādus gadījumus…

RL: Kā mūzikas ietekmē cilvēki jūk prātā?

Karans: O, jā, cilvēkiem aizbrauc jumts. 60. gados tādu gadījumu bija daudz. Daži bija salietojušies LSD, citi kaut kādu narkotiku kokteili, bet vēl citi tāpat vien sēdēja un klausījās dīvainas skaņas, kas vai nu speciāli, vai nespeciāli noveda cilvēkus līdz tam, ka viņi sāka zaudēt sajēgu.

RL: Tātad jūs apzināties, ka mūzikai var būt šāds efekts?

Karans: Protams, par to vispār nav jautājumu!

RL: Bet jūs kā mūziķis neizmantojat mūziku, lai šādi manipulētu ar cilvēkiem?

Karans: Nē, nē. Es esmu vecā stila komponists un vecā stila izpildītājs. Esmu izklaidētājs, man tiešām patīk izklaidēt cilvēkus. Izpildītāji šī vārda vispārīgā nozīmē – entretien franciski, intrattenimento itāliski – nāk no darbības vārda, kura sākotnējā nozīme bija “noturēt tevi uz vietas”, tas ir, likt tev koncentrēt uzmanību uz to, ko mākslinieks dara. Tā ir ļoti liela vara, un šajā ziņā es labi apzinos, ko daru. Man patīk, ka varu dalīties ar savu… ē… neteikšu talantu, bet ar savām muzikālajām spējām un likt tās lietā tā, kā to daru – kā es to darīšu šeit, Rīgā. Es nezinu, ko šovakar darīšu, man nav nekāda gatava plāna. Tas, ko es šovakar darīšu uz skatuves, būs manas kā mūziķa 40 gadu attīstības rezultāts. Esmu attīstījis savu pianista prasmi, attīstījis savas prasmes apieties ar taustiņiem, datoru un savienot abas šīs pasaules – veco un jauno – kopā. Tajā sava loma ir roku veiklībai, bet katrā mākslas veidā jau ir kaut kas no burvju mākslinieka prasmes izvilkt trusi no cilindra. Lūk, to es arī daru: tas ir tāds sava veida burvju mākslinieka šovs, šovakar pats redzēsiet.

RL: Man reiz bija izdevība parunāties ar Ivrī Gitlisu, varbūt jūs zināt tādu vijolnieku.

Karans: Jā, zinu.

RL: Viņš man teica: “Kas gan ir komponisti? Mūzika dzīvo caur mani!”

Karans: Vārds vietā. Es spēlēju, jā.

RL: Es to atskaņoju! Bez manis nav mūzikas.

Karans: (Smejas.) Tā ir! Viņam taisnība.

RL: Tātad pastāv noteikta spriedze starp izpildītāja lomu tajā, lai mūzika varētu dzīvot, un komponista lomu.

Karans: Jā, bet manā gadījumā ir citādi. Es esmu gan komponists, gan izpildītājs. Un es izpildu to, ko saceru brīdī, kad jūs to klausāties. Tā nav iepriekš sacerēta mūzika. Man nav ne jausmas, ko spēlēšu šovakar. Nu labi, man ir zināma jausma, jo es atkārtojos, man ir noteikts skaits sagatavju, bet es nekad nezinu, kā tās sakārtosies izpildījuma laikā. Nekādas kārtības nav.

RL: Vai jūs varētu salīdzināt savu nupat aprakstīto attieksmi pret mūziku ar tādas mūzikas izpildīšanu, kas ir fiksēta nošu pierakstā, turklāt ar ļoti precīzām norādēm? Ko jūs iegūstat un ko zaudējat, muzicējot bez gatavas partitūras?

Karans: Pirmkārt, esmu no tiem komponistiem, kuri ļoti detalizēti pieraksta savu mūziku uz papīra. Un esmu arī no tiem, kuri neko nepieraksta uz papīra, bet vienkārši iziet uz skatuves un spēlē jebko, kas tobrīd nāk laukā no maniem pirkstiem. Es daru kā vienu, tā otru un neredzu nekādu atšķirību – ja nu vienīgi tajā, ka pierakstīto mūziku var nospēlēt arī kāds cits. To mūziku, ko radu savos solokoncertos, neviens cits izpildīt nevar. Tā ir vienīgā atšķirība. Tā tiek radīta uz vietas vai dažreiz arī iepriekš, jo es mēdzu atkārtot to, ko reiz esmu izstrādājis. Bet, ja man priekšā ir, teiksim, 3000 skaņas failu, es tos visus nevaru vienā vakarā nospēlēt. Piedevām tas visus nogarlaikotu līdz nāvei. Šovakar izmantošu varbūt 50 failus, varbūt tikai 10, tas atkarīgs no tā, kā jutīšos, sākot spēlēt. Bet, ja tev ir šāds daudzums skaņu, šāds daudzums krāsu, skaņu blīvumu un šablonu, tad tu jūties kā cilvēks, kurš no atsevišķiem gabaliņiem liek kopā savu muzikālo puzli. Un tieši to es lielā mērā arī daru.

RL: Bet jūs sakāt, ka tā vienalga ir tāda paša veida darbība kā mūzikas spēlēšana no notīm?

Karans: Nu jā, jo es neesmu brīvs… Esmu brīvs improvizētājs, kad spēlēju kopā ar citiem. Kad spēlēju viens, es radu mūziku uz vietas reālā laikā. Es radu kompozīciju.

RL: Un tā ir unikāla kompozīcija tādā nozīmē, ka izskan vienu reizi un nekad vairs netiek atkārtota?

Karans: Jā, tikai vienu reizi. Kaut ko līdzīgu var mēģināt atkārtot, bet nospēlēt tieši to pašu – nē, nekad. Tas vienkārši nav iespējams. Pat es to nevaru.

RL: Kāpēc jūs neesat uzrakstījis nevienu simfoniju?

Karans: Esmu. Tā tikai nav ierakstīta, tāpēc ka… Nu, tas ir garš stāsts.

RL: Klausītāji vienkārši nezina faktu, ka jūs esat uzrakstījis simfoniju.

Karans: Nē, to viņi nezina, jo mūzikas aprindās mani uzskata par tādu kā… kā to sauc…

RL: Parasti jūs dēvē par brīvdomātāju.

Karans: Jā, tas ir tas vārds! Es esmu mūziķis brīvdomātājs. Bet man tādas lietas nepatīk. Klausieties, es vienkārši taisu mūziku pēc savas metodes, kas iekļaujas tajā laikmetīgās mākslas plūsmā, kura manā gadījumā aizsākās līdz ar dadaisma estētiku un agrīno modernismu. Es runāju par tektoniskajām izmaiņām, kas notika 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā; es runāju par Šēnbergu, Stravinski, Bartoku – visa šī mūzika ir daļa no… Tā ir manī. No otras puses, manī ir arī Snoop Dogg, Merzbow, Keidzi Haino, Džims O’Rurks un visi tie trokšņu mākslinieki. Jūs varētu būt pārsteigts, ka cilvēks manos gados vispār zina par tādu trokšņu mūziku, bet šī mūzika ir ļoti, ļoti jaudīga. Kāpēc tā pievelk jaunus cilvēkus? Tāpēc, ka tā ir mūzika, kas skan visapkārt. Tu ieslēdz televizoru vai radio, jebko, un (atdarina skaņas). Totāls haoss! Nav nekā, kas varētu noturēt tavu uzmanību ilgāk par divām sekundēm.

RL: Un šajā ziņā mūzika atspoguļo laiku, kurā tā radīta?

Karans: Protams, kā jebkura mūzika. Mana mūzika vienā brīdī var sniegt informācijas pārslodzi un tad – pilnīgu informācijas pārrāvumu: tā var pāriet no kaut kāda nesaprotama visu iespējamo skaņu jūkļa uz pilnīgu klusumu, kurā dzirdams tikai, kā piliens iekrīt ūdens glāzē.

RL: Jāatzīst ka vietām šo mūziku ir ļoti grūti klausīties. Tā prasa lielu piepūli. Es kādu laiku pavadīju jūsu vietnē.

Karans: Jā, labi.

RL: Starp citu, tie baltie burti uz melna fona… Pēc 20 minūtēm man jau acis sāka žilbt. Tas nav domāts lasīšanai.

Karans: Atvainojos. Jūs esat pirmais, kas man to saka. Es palūgšu, lai to nomaina.

RL: Un līdzīgi man ir arī, klausoties dažus jūsu skaņdarbus. Manas ausis to netur. Esmu dzirdējis, ka Gvantanamo cietumā ieslodzītos spīdzina, ilgstoši atskaņojot viņiem Kristīnu Agileru. Ja viņi izmantotu jūsu mūziku, ieslodzītie sabruktu daudz agrāk.

Karans: (Smejas.) O, es nezināju, ka tai ir tik spēcīgs iespaids.

RL: Nu, tajā ir kaut kas spīdzinošs.

Karans: Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti interesanti. Nezinu, kurus darbus jūs klausījāties manā vietnē, taču, ja jūs sakāt, ka tajos ir spīdzinošas skaņas, es jums piekrītu. Tā tas ir. Ja jūs ietu cauri visiem ierakstiem, kas tur atrodami, – un to ir diezgan daudz –, tad jūs varētu gūt arī citādus iespaidus. Parasti – un atkal, es to saku arī par to, ko spēlēšu šovakar, – tas ir viens un tas pats skaņdarbs, jo es vienmēr izmantoju vienus un tos pašus instrumentus, tikai katru reizi mainu skanisko ainavu, kaut ko pieliekot klāt, kaut no noņemot nost. Skaņu palete katru reizi ir cita. Bet es apzinos šī griezīgā, traumējošā elementa klātbūtni modernisma vēsturē, postmodernisma vēsturē, postpostmodernisma un posthumānisma vēsturē, kurā mēs dzīvojam pašlaik.

RL: Posthumānisma?

Karans: Jā, posthumānisma, jo mēs ieejam mākslīgā intelekta laikmetā, kurā cilvēku loma samazināsies, tāpēc ka aizvien vairāk pienākumu tiks uzticēts datoriem un algoritmiem. Mēs jau tagad atveram automašīnas durvis no attāluma, piespiežot podziņu. Mēs par to īpaši nedomājam, bet mūsu dzīve jau tagad ir lielā mērā automatizēta.

RL: Es kaut kā nevarēju piekļūt jūsu rakstam par improvizāciju kā bezpilota automašīnu priekšteci, bet kāda īsumā ir šī saikne?

Karans: Tā būtībā ir tāda poētiska sadursme starp divām lielām lietām, kas pašlaik notiek mūsu dzīvē. Viena ir šī bezpilota automašīnu kultūra un mākslīgā intelekta augošā loma, kas atstās cilvēkus bez… Mēs zaudēsim pirkstus.

RL: Jo mums tie vairs nebūs vajadzīgi.

Karans: Nē, mums vajadzēs tikai īkšķi.

RL: Jā, īkšķi. (Smejas.)

Karans: Ar īkšķi mums pilnīgi pietiks, pārējie pirksti nebūs vajadzīgi. Pēc kādiem miljons gadiem cilvēkam to vairs nebūs, tas ir skaidrs.

RL: (Smejas.) Vispār jau arī kājas mums īsti nebūs vajadzīgas.

Karans: Taisnība. Bet nu labi, redzēsim. Jācer, ka Grēta Tūnberga palīdzēs mums tikt pie jaunas planētas ar tīru ūdeni un gaisu… Iespēja, ka cilvēka ēra uz šīs planētas var drīz beigties, ir ļoti reāla. Es patiešām tā uzskatu.

RL: Es teiktu, ka Bilija Ailiša ir interesantāka par Grētu Tūnbergu.

Karans: (Smejas.) Ā, Bilija Ailiša! Viņa noteikti ir labāka skatuves māksliniece.

RL: Un viņai varētu būt lielāka ietekme uz planētas Zeme nākotni nekā Grētai Tūnbergai. (Smejas.)

Karans: Tā ir, bet es gribēju teikt, ka šis koncepts – bezpilota auto un improvizācija – ir divas šī laika tendences. Ir dienas, kad pamostos un domāju, ka visa šī daudzveidīgā mentālā un filozofiskā, un vēsturiskā enerģija, kas tiek ieguldīta komponēšanā – es runāju par mūsu lielo Eiropas tradīciju –, ka tā drīz beigsies. Daudzi ar šausmām domā par nākotni. Kādreiz cilvēki teica: pasaules gals tuvojas, bet gan jau mēs kaut kā… Bet tagad viņi saka: tas jau ir klāt! Un tad viņi rāda okeānus, pilnus ar plastmasas atkritumiem, un dzīvniekus, kas tajos iet bojā, un cilvēkus, kas mirst gaisa dēļ, ko viņi elpo, un ūdens, ko viņi dzer… Labi, to visu mēs zinām. Un tad man radās doma, ka mēs varētu atgriezties tādā kā neoprimitīvā, neoarhaiskā laikmetā, kad cilvēki sāks radīt jauna veida mūziku, kas būs balstīta uz nemehānisku, nefizisku savstarpējo komunikāciju. Es runāju par tādām improvizācijas formām, kad cilvēki spontāni sanāk un vienkārši sāk kopā muzicēt.

RL: Tā ir jūsu cerība?

Karans: Ne cerība. Es saku: man liekas, ka pie tā mēs varētu nonākt visu to muzikālo eksperimentu rezultātā, kādi notiek kopš 50. gadu beigām, kad mūziķi – es runāju par Rietumu mūziķiem – sāka atklāt, ka viņiem ne vienmēr vajag notis, lai muzicētu, bet ka viņi var vienkārši sanākt un sākt muzicēt bez nekā, uz līdzenas vietas.

RL: Vai kaut kas līdzīgs nenotika džezā?

Karans: Džezā tas notika. Bet tad parādījās tādi mūziķi kā Aleksandrs fon Šlipenbahs, Evans Pārkers, Miša Mengelbergs, Mēriana Amašera – amerikāņu elektroniskās mūzikas komponiste un fantastiska improvizētāja –, Polīna Oliverosa… Es varētu turpināt un turpināt. Šāda muzicēšana prasa augstu tehnisko prasmi, jo, ja tu esi labs improvizētājs, tev jāprot… pat ja tu spēlē vienu skaņu, tev tā jānospēlē skaisti un nevainojami… nē, nevis skaisti un nevainojami, bet pārliecinoši. Un man šķiet, ka pamati šāda veida mūzikai ir ielikti un ka nākotnē tā varētu ieņemt ļoti nozīmīgu vietu uz pasaules kultūras skatuves.

RL: Un tā būtu pavisam cita vieta nekā tā, ko ieņem orķestri, kuri spēlē partitūru?

Karans: Jā, pilnīgi noteikti. Vienkārši tāpēc, ka tā enerģija, kas rodas, saplūstot divu vai trīs, vai četru cilvēku enerģijai in tempo reale, reālā laikā, ir kaut kas pavisam cits. Tas ir kaut kas tāds, ko visprogresīvākie un brīnišķīgākie komponisti, tādi kā Haja Černovina vai Braians Fērnihovs, nevarēja ne iedomāties, pat ja daži viņu skaņdarbi skan diezgan līdzīgi šāda veida improvizācijām.

RL: Varbūt kļūdos, bet es, šķiet, lasīju, ka jūs esot mēģinājis improvizēt kopā ar veselu simfonisko orķestri.

Karans: Nē. Reiz es Neapolē uzstājos kopā ar 110 mūziķu improvizētāju orķestri. Bet es viņiem devu nelielas norādes, piemēram, spēlējiet garu noti, spēlējiet augstu noti, bet neteicu, tieši kādu noti spēlēt.

RL: Vai tas jau ir kaut kas tuvu tam, ko jūs iedomājaties kā iespējamo nākotnes mūziku?

Karans: Nu, tas notiek jau tagad.

RL: Jūs pieminējāt Snoop Dogg un teicāt, ka viņa un citu līdzīgu mākslinieku mūzika ir jaudīga. Jūs lietojāt vārdu “jaudīgs”.

Karans: Jā.

RL: No kurienes nāk šī jauda? No kā tā ir atkarīga?

Karans: Jauda ir atkarīga no tā, vai tu spēj panākt vienprātību starp daudziem cilvēkiem. Tā ir jauda. Populārajai mūzikai šī īpašība piemīt, vienalga, vai tas būtu The Menzingers vai Snoop Dogg. Tiklīdz tu izdzirdi (dzied) “bum-pa dum-pa bum-pa daaa”…

RL: Jā, bet šādā nozīmē jūsu mūzika ne tuvu nav jaudīga.

Karans: Šādā nozīmē jā, jo es neesmu veltījis īpašu uzmanību šim muzicēšanas aspektam. Jau no paša sākuma es gribēju nodarboties ar mūziku ārpus komerciālās, kapitālistiskās, kontrolētās sistēmas. Un, patiesību sakot, man tas ir izdevies. Es saceru nepopulāru mūziku, un man tas labi padodas. Es esmu ļoti labs nepopmūziķis, un es dzīvoju štokhauzenu un bulēzu pasaulē. Vai arī es varētu nosaukt kādu no saviem šīlaika kolēģiem, piemēram, La Monti Jangu. Cik cilvēku pasaulē zina La Montes Janga mūziku?

RL: Es nezinu.

Karans: Iesaku jums to paklausīties, tā ir ļoti skaista. Bet vienalga, tā ir nepopulāra mūzika, un nepopulāra tā ir tāpēc, ka atrodas ārpus sistēmas.

RL: Bet kādam taču par to jāmaksā. Kādam ir jāmaksā par jūsu laiku, jūsu ēdienu, jūsu vīnu, jūsu dārzu.

Karans: Jā, sabiedrībā ir zināms intelektuālais slānis, kurš vēlas klausīties šādu mūziku un ir gatavs par to maksāt. Tā ir jaunā kultūras aristokrātija, jaunie mecenate – viņi mums maksā, lai mēs viņus izklaidējam ar šiem intelektuālajiem saldumiem. Turku intelektuālajiem saldumiem.

RL: (Smejas.) Vai tā ir elitāra grupa?

Karans: Jā, ļoti elitāra. Arī Mocarts braukāja apkārt karietē un spēlēja tikai bagātniekiem. Bet vakariņas viņš ēda kopā ar kalpotājiem virtuvē. Viņš nesēdēja ar bagātniekiem pie viena galda; viņš tiem spēlēja.

RL: Viņš taču bija izklaidētājs. Kurš aristokrāts viņu aicinātu pie sava galda? Bet, ja kamorraskrusttēvi aicinātu jūs spēlēt, jūs droši vien piekristu?

Karans: (Smejas.) Nē, nepiekristu.

RL: Bet ja čaļi no Sicīlijas mafijas?

Karans: Nē, nē, nē.

RL: Un ja Berluskoni jūs ielūgtu uz savu villu?

Karans: Ne tik!

RL: Kāpēc? Kāpēc lai jūs viņam neuzspēlētu vakariņās, ja viņam patīk jūsu mūzika?

Karans: Nē, muļķības, viņam nepatīk mana mūzika. Viņš jau ir uzbūvējis impēriju uz mūzikas, kas patīk pārāk daudziem, atņemot telpu maniem cilvēkiem un tā sauktajai nepopulārajai mūzikai, kuru mēs radām. Mēs dzīvojam blakus, bet strādāt tādiem cilvēkiem es nevaru, un viņi arī nekad mūžā nelūgtu mani kaut ko spēlēt.

RL: Bet sakiet, vai filmas “Lielais skaistums” varoņi jūs aicinātu?

Karans: Daži no viņiem jā, ir viņu vidū arī intelektuālā aristokrātija, kas atbalsta manu mūziku.

RL: Sakiet, vai jūs kādreiz esat klausījies klusuma skaņu?

Karans: Ko jūs ar to domājat?

RL: Es mēģināju uzdot ironisku, daudznozīmīgu jautājumu.

Karans: Es padomāju, ka tā varbūt ir kāda filma vai…

RL: Tas, protams, ir Saimons un Gārfankels, viņi dzied par klusuma skaņu.

Karans: Zinu, zinu.

RL: Bet es nejautāju par viņu dziesmu. Es jautāju, vai jūs esat klausījies klusuma skaņu.

Karans: Kā cilvēks, kurš bieži dodas ar ierakstu aparatūru uz nomaļām vietām, es mēdzu stundām sēdēt un gaidīt, kad kaut kas notiks. Tas varētu būt, piemēram, vilks, kurš gaudo Abruco kalnos, vai dzeguze, kurai esmu sekojis mēnešiem ilgi, jo piekļūt dzeguzei tuvu ir gandrīz neiespējami. Es tupēju savā slēpnī, skatījos un gaidīju – es zināju, kurā kokā tā mēdz nolaisties. Un tas prasa gaidīšanu klusumā. Tā ka par klusumu es šo to zinu, jā. Es daudz zinu par klusumu. Klusumā, gaidot skaņu, var izdzirdēt brīnumainas lietas.

RL: Divi pēdējie jautājumi. Kāpēc iztraucēt klusumu ar organizētu skaņu?

Karans: Labs jautājums. Atkal, man ir jāatkārto tas pats Kornīliusa Kārdjū teiciens: tas ir viens no veidiem, kādā cilvēki rada sevī laimes sajūtu – ar organizētas skaņas palīdzību.

RL: Kas ir vissvarīgākais, ko jūs savā mūžā esat sapratis?

Karans: (Smejas.) Es palēnām sāku saprast, ka dzīve ne tikai ir jautrs sapnis, bet piedevām arī sasodīti īsa.

RL: Paldies jums.