Par prezidentu zārka formas autobusā

ASV politiskās iekārtas vēsturē ir izskanējuši visdažādākie priekšvēlēšanu solījumi, taču Zoltāns Ištvāns gandrīz noteikti ir vienīgais kandidāts, kurš saviem vēlētājiem solījis nemirstību. 2016. gadā viņš startēja prezidenta vēlēšanās no paša dibinātās Transhumānistu partijas. 2020. gada kampaņā viņš startēja vēlreiz, šoreiz gan no Republikāniskās partijas.

Transhumānisma kustības aktīvisti darbojas ļoti dažādās jomās, sākot ar mākslīgā intelekta izstrādi un krionisko sasaldēšanu, beidzot ar ķermeņa modificēšanu un kiborgu tiesībām. Taču šī plašā interešu loka centrā ir vienots princips: pārvarēt cilvēka mirstību, izmantojot visus pieejamos zinātniskos un tehnoloģiskos līdzekļus. Transhumānistu partijas dibināšana ir pirmais un, pēc Ištvāna domām, ne pēdējais mēģinājums pārstāvēt kustību politiskajā arēnā. Priekšvēlēšanu kampaņā partija ar zārka formas autobusu devās aģitācijas tūrē, kuras noslēgumā pie Kapitolija nolasīja pašu sastādīto Transhumānistu tiesību aktu. Tā 6. punkts paredz, ka transhumānistam novecošana jāuztver kā slimība, kuru nākotnē – iespējams, jau pavisam drīzā – varēs izārstēt.

Jāpiebilst, ka ne visi transhumānisti ir noskaņoti tik optimistiski. Kustības pārstāvju vidū ir arī tādi, kuri apzinās ar radikālajām tehnoloģijām saistītos riskus. Arī Ištvāns ir prognozējis, ka starp tehnoloģiskajiem, ar mākslīgo intelektu apveltītajiem pārcilvēkiem un parastajiem mirstīgajiem var izcelties kas līdzīgs pilsoņkaram un transhumānisti šajā sadursmē noteikti gūs virsroku. Taču rodas iespaids, ka viņš uz to raugās kā uz sīku traucēkli progresa ceļā. Ištvāna vietni rotā fotogrāfija, kurā viņš sniedz interviju mākslas izstādē. Attēlu rotā citāts no žurnāla Playboy: “Kad mēs visi būsim kļuvuši par mirdzošām, nemirstīgām lodēm, tas, iespējams, būs Zoltāna Ištvāna nopelns.”

S. K.

Rīgas Laiks: Ko jums nozīmē novecošana un galu galā nāve?

Zoltāns Ištvāns: Personīgi man nāve laikam ir ļaunākais, ko varu iedomāties. Un ļaunākais tas ir tāpēc, ka mēs it kā esam dzīvi, mums ir labi, mums nekā netrūkst un tad pēkšņi nekā no tā visa vairs nav. Tāpēc man personīgi nāve ir sliktākais, kas var notikt. Vairums cilvēku, protams, mirst no vecuma. Tāpēc, ja transhumānisti grib uzveikt nāvi, viņiem nāksies atrast veidu, kā to novērst vai kaut kā apturēt.

RL: Jūs sevi saucat par transhumānistu. Ko nozīmē būt transhumānistam, un kādas idejas jūs aizstāvat?

Ištvāns: Manuprāt, transhumānists ir cilvēks, kurš vēlas pārveidot savu ķermeni, lai tas kļūtu par kaut ko vairāk, par kaut ko labāku. To var paveikt ar zinātnes un tehnoloģiju palīdzību. Tāpēc man transhumānisms ir cilvēka pieredzējuma uzlabošana. Bet galvenais transhumānisma mērķis ir pārvarēt novecošanu, pārvarēt nāvi. Varbūt nākotnē es vairs tik ļoti neuztraukšos par miršanu, jo nāve būs pārvarēta. Gribēšu kļūt par lielisko mākslīgo intelektu, dievu vai jebko, par ko es varētu kļūt. Taču šobrīd mani visvairāk nodarbina, kā padarīt cilvēku nemirstīgu.

RL: Vai jūs domājat, ka bez tā, ka dzīvosim ilgāk un varbūt pat iegūsim sava veida nemirstību, šiem uzlabotajiem cilvēkiem būs arī citi ieguvumi?

Ištvāns: Uzskatu, ka nākotne ir neprognozējama, tehnoloģijas mainās tik ātri. Vai nākamajos 50 gados mēs joprojām būsim bioloģiskas būtnes? Iespējams. Taču mēs sāksim mainīt ķermeņa daļas, mums būs mākslīgās sirdis, mākslīgās nieres. Domājot vēl tālāk uz priekšu, piemēram, iztēlojoties 2100. gadu, mēs jau sāksim runāt par saplūšanu ar mākslīgo intelektu, kas padarīs mūs vairāk par kiborgiem nekā cilvēkiem. Un, protams, vēl pēc pāris gadsimtiem mainīsies arī mākslīgais intelekts. Varbūt tas kļūs par kvantu intelektu, tādu, kas aptvers visu kosmosu, un cilvēki tiešā veidā būs šim intelektam pieslēgti. Protams, tie jau vairs nebūs cilvēki. Savukārt, ja skatāmies tūkstoš gadus tālā nākotnē, mēs jau būsim atstājuši aiz muguras bioloģiju, vieniniekus un nullītes, silīciju un mākslīgo intelektu un kļuvuši par kaut ko tādu, ko šobrīd nespējam pat iztēloties, par kaut ko, iespējams, diezgan līdzīgu dievam.

RL: Jūs esat iesaistījies arī politikā. Kāda vieta transhumānismam ir politikā? Kā jūs to redzat?

Ištvāns: Uz transhumānismu es skatos līdzīgi kā uz vides aktīvistu kustību. Vides aktīvistu kustība vēl pirms 25 gadiem bija visai neliela. Neviens īsti nedomāja par planētas glābšanu. Tagad miljardiem cilvēku cenšas nosargāt planētas veselību. Ar transhumānismu ir līdzīgi, tikai mēs domājam par cilvēku pārveidošanu. Bet arī mēs varam kļūt par sociālu kustību, kurā būs iesaistīti miljardiem cilvēku visā pasaulē. Un tas arī ir transhumānisma mērķis – izplatīt šīs idejas, vairot cilvēces potenciālu. Lai to panāktu, visiem kultūras strāvojumiem jāiesaistās politikā. Es sāku rīkot kampaņas par transhumānismu ne jau tāpēc, ka cerēju uzvarēt. Tas bija tāpēc, lai transhumānisms būtu pārstāvēts politiskajā arēnā. Jo transhumānisms nav tikai zinātne un tehnoloģijas. Tas ir dzīvesveids.

RL: Vidusmēra cilvēks diez vai izprot tādus vārdus kā “transhumānisms” un idejas, ko tas popularizē. Kā šī nezināšana ir savienojama ar transhumānisma ienešanu politikā?

Ištvāns: Manuprāt, un jo īpaši tāpēc, ka esmu no ASV, liela daļa šīs nezināšanas ir saistīta ar reliģisko pārliecību. Ap 75% amerikāņu tic dzīvei pēc nāves un Dievam. Protams, viņiem ir visas tiesības tam ticēt. Taču, tā kā transhumānisti lielākoties netic Dievam vai pēcnāves dzīvei, mums ir jārada kaut kas šeit un tagad, lai ar zinātnes un tehnoloģiju palīdzību uzveiktu nāvi. Tāpēc es domāju, ka iemesls, kāpēc dažiem transhumānisms patīk, bet dažiem ne, ir ļoti saistīts ar reliģisko pārliecību.

RL: Vai tuvākajā nākotnē tas mainīsies? Vai cilvēki kļūs informētāki?

Ištvāns: Tā kā nākotnē tehnoloģijas turpinās dominēt mūsu dzīvē, pat vēl vairāk nekā pašlaik, domāju, ka cilvēki sāks pievērsties transhumānismam. Silīcija ielejā jau tagad var redzēt, ka, piemēram, Facebook maina savu nosaukumu uz Meta, jo tā ir atsauce uz metaversu. Facebook savu komerciālo nākotni saredz virtuālās realitātes pasaulē. Domāju, ka transhumānisti kādu dienu nonāks šāda veida pasaulē, augšupielādējot sevi vai kā citādi, vienkārši kļūstot par kiborgiem vai pat, piemēram, ar Īlona Maska SpaceX vai Džefa Beizosa palīdzību: viņu kompānijas būvē kosmosa kuģus, kas var doties izplatījumā. Arī tas iekļaujas transhumānisma nākotnes redzējumā. Kad šādas lietas sāks notikt un ikviens varēs doties zvaigžņu ceļojumā, mēs visi kļūsim par transcilvēkiem. Tas varētu kļūt iespējams jau pēc 20–30 gadiem. Manām divām meitām jau tagad patīk spēlēties virtuālajā realitātē, viņām patīk pie tās piederēt. Viņām tas sanāk daudz dabiskāk nekā vecākiem cilvēkiem. Tāpēc, ziniet, šis jautājums, kādā veidā cilvēki kļūs par transcilvēkiem… Dažreiz atbilde uz to ir: vienkārši jādod vieta jaunajai paaudzei.

RL: Atgriežoties pie politikas, vai jūs varētu mazliet pastāstīt par Transhumānistu partijas vēsturi un jūsu prezidenta vēlēšanu kampaņu?

Ištvāns: 2014. gadā es meklēju veidu, kā transhumānismu pacelt nākamajā līmenī. Līdz 2014. gadam mums bija daudz izcilu zinātnieku un inženieru, bet nebija aktīvistu, nebija transhumānisma kultūras kustības. Kad es izveidoju Transhumānistu partiju, kas bija ASV pirmā zinātniski politiskā partija, tas deva spēcīgu impulsu šīs kustības izveidei. Mediji par mums izrādīja lielu interesi. Kad 2016. gadā kļuvu par prezidenta kandidātu, publicitāte turpināja pieaugt. Vienubrīd bijām piektajā vietā mediju atspoguļojuma ziņā. Tas patiešām palīdzēja cilvēkiem saprast, ka transhumānisms nav tikai zinātniska kustība. Patiesībā tā ir kultūras kustība un dzīvesveids. Rezultātā izveidojās aktīvistu kustība. Mēs organizējām ielu demonstrācijas, braucām cauri visai valstij zārka formas autobusā, rīkojām pieņemšanas, uzstājāmies ar runām un rīkojām citas priekšvēlēšanu kampaņai raksturīgas lietas. Piepeši transhumānisms no nelielas akadēmiskas kustības bija pārtapis par daudz plašāku aktīvistu kustību visā pasaulē. Un tas lielā mērā bija saistīts ar politiku. Transhumānistu partijā ir tūkstošiem biedru, un viņi dedzīgi cenšas ievest transhumānismu ne tikai politikā, bet arī mūsu kultūrā un dzīvesveidā.

RL: Pastāstiet par šo nemirstības autobusa kampaņu. Kā tā radās, un kā jūs sagaidīja Vašingtonā?

Ištvāns: Kad biju paziņojis par savu kandidēšanu uz ASV prezidenta amatu, par mums bija ļoti liela interese, bet ne pietiekami liela, lai patiešām mainītu zinātnes un transhumānisma situāciju. Tāpēc izdomājām, ka mums vajag kampaņas autobusu. Sākumā gribējām ceļot pa valsti milzīgā mikroskopā, taču mikroskops būtu augsts un visdrīzāk tiktu salauzts jau zem pirmā tilta. Tāpēc galu galā izvēlējāmies zārku, to uzbūvēt nebija dārgi, un mums izdevās savākt kolektīvo finansējumu. Pēc dažiem mēnešiem mums bija zārka formas autobuss, un mēs sākām šo fantastisko četru mēnešu ceļojumu pa Amerikas Savienotajām Valstīm. Mūsu mērķis bija ne vien satikt cilvēkus un runāt par transhumānismu, bet arī nogādāt Transhumānistu tiesību aktu līdz ASV Kapitolijam. Tas bija vienreizīgs ceļojums. Jau pašā sākumā, Kalifornijā, vienā no pirmajiem pasākumiem es saņēmu mikročipa implantu. Mēs devāmies uz Sandjego. Mēs rīkojām demonstrācijas. Mēs apmeklējām Alcor un iepazināmies ar krioniku. Mums bija daudz dažādu pasākumu visā valstī. Pašās beigās mēs iebraucām Vašingtonā, kur pie Kapitolija sienas piestiprinājām Transhumānistu tiesību aktu. Vējš to nopūta, bet tas nekas, tas vienalga bija brīnišķīgs pasākums, kurā piedalījās daudz interesentu. Un es teiktu, ka Transhumānistu tiesību akts tagad ir kļuvis par vissvarīgāko kiborgu tiesību dokumentu, kāds vispār eksistē. Mēs ceram, ka kādu dienu ANO vismaz daļu no tā iekļaus Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā.

RL: Kas šajā tiesību aktā deklarēts?

Ištvāns: Likumprojekta saturs pašlaik ir diezgan apjomīgs. Šī ir jau trešā versija. Vienu no versijām pilnībā publicēja žurnāls Wired, kas mums bija ļoti svarīgi, jo tā sasniedza plašu auditoriju. Pašreizējais Transhumānistu tiesību akts – un tas ir tiešām unikāli – ir sastādīts kolektīvi. Tā autori ir cilvēki no visas pasaules. Es uzrakstīju sākotnējo versiju, kas bija ļoti īsa. Patiesībā tā bija tikai par to, ka valdībām vajadzētu rūpēties, piemēram, par mūsu veselību un to, lai mēs dzīvotu neierobežoti ilgi. Valdības nedrīkst sākt karus, mums jātiek vaļā no atomieročiem, mums jāuztraucas par asteroīdiem utt. Tas bija ļoti vispārīgs dokuments. Tagadējā trešā versija ir ļoti gara, tajā ir daudz dažādu grozījumu. Protams, pirmajā versijā mums bija iekļauta ideja par morfoloģisko brīvību: tas ir Maksa Mora¹ lielais ieguldījums transhumānismā. Idejai par tiesībām mainīt savu ķermeni būtu jābūt iekļautai jebkurā tiesību kopumā. Tātad Transhumānistu tiesību akts aptver plašu kiborgu un cilvēku tiesību loku, bet patiesībā tas ir futūristisks tiesību akts. Tas attiecas nevis uz mums šodien, bet gan uz mums pēc 50 vai 100 gadiem.

RL: Pieņemsim, ka nākotnē radīsies kaut kas tāds, ko varētu saukt par transhumānistu Ameriku. Ar ko tā atšķirsies no pašreizējās Amerikas?

Ištvāns: Ja es būtu ievēlēts par prezidentu, es daudz ko mainītu. Mani, piemēram, ļoti uztrauc, ka Savienotās Valstis tik daudz naudas tērē militārajām vajadzībām. Aptuveni 20% no IKP mēs tērējam raķetēm un militārajam aprīkojumam² un mazāk nekā 2% – medicīnai un tehnoloģijām. Milzīgu daļu militāriem mērķiem paredzētās naudas es novirzītu veselības aprūpei, lai pagarinātu dzīves ilgumu, lai mēs varētu dzīvot neierobežoti ilgi. Mans mērķis būtu izskaust pilnīgi visas slimības. Uzskatu, ja mēs patiešām lielāko daļu ASV militārā budžeta ieguldītu slimību apkarošanā, Amerika mainītos 15–25 gadu laikā, respektīvi, mēs varētu uzveikt vēzi, Parkinsona slimību un visas citas. Tas patiešām ir naudas jautājums. Kaut kad cilvēcei tas izdosies, tā pārvarēs slimības un, iespējams, pat apturēs novecošanos. Jautājums ir, cik daudz naudas mēs varam tajā ieguldīt un cik ātri? Kamēr tērēsim naudu ieročiem un kariem, labi pratīsim izgatavot tikai atombumbas. Bet mums vajadzētu prast izgatavot patiešām labas mākslīgās sirdis, spēt augšupielādēt apziņu, izstrādāt pretvēža vakcīnas un tamlīdzīgi. Bet tam vajadzīga liela nauda. Tāpēc, ja mani ievēlētu par prezidentu, es atņemtu lielu daļu militārā budžeta un novirzītu šo naudu iedzīvotāju veselības aprūpei. Rezultātā 330 miljoni amerikāņu varētu dzīvot mūžīgi, ja vien to vēlētos.

RL: Tomēr ir kritiķi, kas apgalvo, ka nevienlīdzība starp bagātajiem un nabagajiem pastāvēs vienmēr un ka vienmēr būs cilvēki, kuri nevarēs atļauties šāda veida ārstēšanu, kas pagarinātu viņu dzīvi. Ko jūs viņiem atbildētu?

Ištvāns: Visās savās prezidenta un gubernatora vēlēšanu kampaņās es atbalstīju vispārēju garantēto pamatienākumu ieviešanu. Viens no veidiem, kā novērst nevienlīdzību, ir piešķirt visiem vienādu naudas summu. Un šī nauda nodrošinātu viņiem veselības aprūpi, pārtiku, pajumti un izglītību, par ko viņi varētu samaksāt. Tātad manā pasaulē, pat ja pastāvētu atšķirība starp bagātajiem un trūcīgajiem, trūcīgie varētu atļauties visas pamatlietas, ko viņi patiešām gribētu, un, iespējams, viņiem pat nebūtu jāstrādā, ja viņi to nevēlētos, jo pienāks brīdis, kad daudzus darbus padarīs roboti. Gandrīz visi transhumānistu kopienas ļaudis ir par garantēto ienākumu ieviešanu kaut kādā formā. Pēdējais, ko transhumānisti vēlas, ir radīt pasauli, kurā tikai bagātajiem būtu piekļuve brīnumainām tehnoloģijām. Tā būtu distopija. Tas nav tas, par ko es cīnos. Es vēlos panākt, lai gan pārtikušajiem, gan trūcīgajiem būtu pieejama labākā medicīnas aprūpe, kāda vien pastāv.

RL: Visas jūsu minētās lietas ir diezgan progresīvas. Kā tas nākas, ka kandidējāt no Republikāniskās partijas, kas vienmēr aizstāv mazāk progresīvu, konservatīvāku politiku nekā demokrāti?

Ištvāns: Ziniet, partijas mani neinteresē. Mani neinteresē ne Demokrātiskā, ne Libertāriešu, ne Republikāniskā partija. Mani interesē zinātne un tehnoloģija. Mani interesē transhumānisms. Tāpēc, pat kandidējot no Republikāniskās partijas, es tikai gribētu mēroties spēkiem ar Donaldu Trampu un panākt, lai daļa no viņa atbalstītājiem paskatītos uz to visu daudz plašāk. Republikāņiem labi padodas pelnīt naudu un būt fiskāli konservatīviem, kas reizēm var būt ļoti svarīgi ikvienai tautai. Tāpēc es domāju, ka republikāņiem ir lielākas izredzes pieņemt likumu par vispārējiem garantētiem pamatienākumiem nekā demokrātiem, kaut vai tāpēc, ka republikāņi pagātnē ir demonstrējuši lielāku finansiālo disciplīnu. Bet īstenībā runa ir nevis par republikāņiem vai demokrātiem, vai jebkuru citu partiju, tai skaitā Transhumānistu partiju. Svarīgākais ir programma, kura deklarē, ka zinātne ir visas cilvēces labākais ceļš uz priekšu. Mans mērķis ir aizvest mūs līdz tādam kā “Zvaigžņu ceļa” laikmetam, kurā mums vairs nebūs jāuztraucas par politiku un naudu. Mēs domāsim par pētījumiem, par cilvēka ķermeņa uzlabošanu ar tehnoloģiju palīdzību, mēs domāsim par to, ko mums var piedāvāt Visums. Es nerunāju par seriālu skatīšanos vai nagu lakas toņa un kleitas izvēli. Es runāju par īstām vērtībām – par došanos kosmosā, lai atklātu, kas atrodas Visumā un cik tālu mēs varam izplest mūsu intelektu. Mani patiešām fascinē ideja savienot smadzenes ar mākslīgo intelektu un saprast, cik gudrs es varu kļūt. Būs brīnišķīgi, ja manas domas spēs aptvert kosmosu.

RL: Vai ir vēl kādi politiķi, kuri vismaz daļēji atbalsta jūsu uzskatus un idejas?

Ištvāns: Diemžēl tādu nav daudz, ja vispār ir, izņemot Transhumānistu partijas biedrus, kas patiešām atbalsta manu redzējumu. Patiesībā vairākums politiķu, izdzirdot par mani, saka: “Nu, tas čalis ir traks.” Bet es neesmu traks. Šobrīd es strādāju Oksfordas Universitātes Filozofijas fakultātē. Es vienkārši domāju 10, 20, 50 gadus uz priekšu, un es tiešām ticu, ka nākotnē par šīm lietām runās daudzi politiķi. Viņiem nāksies to darīt. Paskatieties, kādā ātrumā Google, Apple un Īlona Maska uzņēmumi maina pasauli ar radikālām tehnoloģijām! Mums jāsāk runāt par šiem jautājumiem jau tagad, lai redzētu, cik tālu spēsim attīstīt transhumānismu ne vien politikā, bet arī ikdienas dzīvē.

RL: Dažās intervijās vai rakstos esat minējis, ka, jūsuprāt, kaut kad nākotnē ASV prezidents varētu būt robots. Vai varat to paskaidrot?

Ištvāns: Mākslīgais intelekts strauji attīstās. Superdatoru skaitļošanas kapacitāte tagad ir triljoni darbību sekundē. Ja tā turpināsies, viegli iedomāties, ka pēc 10–30 gadiem mūsu rīcībā būs apziņa, kuras intelekta spējas krietni pārsniegs mūsējās. Ja tas nenotiks pēc 20 vai 30, tas notiks pēc 50 vai 60 gadiem. Nav nekādu šaubu, ka tas notiks. Tāpēc kaut kādā brīdī visu cilvēku interesēs varētu būt izmantot robotus prezidenta postenī – varbūt kā palīgus, bet varbūt arī ļaujot viņiem vadīt valsti. Jo, būsim godīgi, cilvēki kļūdās. Mēs izraisām karus, mums ir daudz hormonu un emociju, mēs pieļaujam kļūdas. Savukārt mašīnas kļūdīsies daudz, daudz mazāk, jo to darbības pamatā ir algoritmi. Tāpēc arī bezpilota automašīnām šobrīd ir krietni mazāk negadījumu, apmēram par 90% mazāk. Manuprāt, ja mums prezidenta vietā būs mākslīgā intelekta vadīts robots, viņš būs valstij daudz noderīgāks nekā reāls cilvēks.

RL: Jūs esat radījis jēdzienu “teleoloģiskais egocentriskais funkcionālisms”. Vai jūs varētu to izskaidrot?

Ištvāns: Savu pieauguša cilvēku dzīvi sāku, strādājot žurnālā National Geographic, rakstot viņiem rakstus, pēc tam strādāju karadarbības zonās, kur redzēju briesmīgas lietas. Tas man lika prātot, kāda filozofija spētu uzveikt nāvi. Un tas, protams, aizveda mani pie transhumānisma. Bet man bija kaut kas jādara, lai nostiprinātu savu vārdu transhumānisma sfērā, lai man būtu kaut kāda ietekme. Tāpēc es uzrakstīju romānu “The Transhumanist Wager”, kas tika izdots 2013. gadā. Romāns kļuva ļoti populārs – bestsellers daudzās kategorijās un kopumā piektajā vietā Amazon. Grāmatā ir aprakstīta filozofija, ko sauc par teleoloģisko egocentrisko funkcionālismu. Un zināmā mērā šī filozofija patiešām ir egocentriski orientēta: tā ir filozofija, kas runā par individuālo “es”, kā to uzlabot un nepakļauties nekādiem ārējiem faktoriem. Teleoloģiska tā ir tādā nozīmē, ka cilvēks ir radīts, lai sevi pilnveidotu. Egocentriska nozīmē, ka to dara egoistisku iemeslu dēļ, un tas ir okei. Funkcionāla tā ir tādā ziņā, ka tam pieiet racionāli. Tas nozīmē, lai sevi uzlabotu, izmanto tikai racionālas idejas, piemēram, zinātni. Tā nepieļauj nekādu pārmērīgu garīgumu, ko nevar pierādīt.

RL: Tas uzvedina mani uz nākamo jautājumu. Ja uzlabosim sevi dienu no dienas, gadu no gada, vai var pienākt brīdis, kad mēs zaudēsim kaut ko no sava cilvēciskuma, kaut ko no tā, ko saucam par savu patību, un pārvērtīsimies par kaut ko citu?

Ištvāns: Manuprāt, vienas no lielākajām cilvēku bažām saistībā ar transhumānismu ir par to, ka mēs kā indivīdi un kā sabiedrība attīstīsimies tik tālu, ka aizmirsīsim, kas mēs esam. It kā cilvēki nebūtu aizmirsuši, ko nozīmē būt primātam, kad reiz bijām gorillas, pērtiķi vai kas nu tur. Un problēma ir tā, ka mēs vēlamies saglabāt savu cilvēciskumu, jo mīlam sevi. Taču domāju, ka pienāks brīdis, kad būs tikai normāli šķērsot šo robežu, lai kļūtu par kaut ko citu – par kiborgu, mākslīgo intelektu vai pat ko vēl vairāk. Un, lai gan ceru, ka mēs saglabāsim labāko no sava cilvēciskuma, ko mums devusi zīdītāju daba, – mēs esam laipni, mīloši, mūs interesē dzīve –, es arī saprotu, ka tāda ir evolūcija: no kaut kā jāatsakās. Es vairāk uztraucos, ka mēs pat nemēģinām kļūt par kaut ko citu. Esmu ar mieru zaudēt savu cilvēciskuma izjūtu, lai gan šaubos, vai jebkad pazaudēsim labāko, kas mūsos ir. Tieši tāpēc jau ir notikusi mūsu attīstība, ka mums patīk šī patība, un domāju, ka mēs paņemsim to līdzi.

RL: Runājot par kiborgizāciju, jūs minējāt, ka jums rokā ir implants.

Ištvāns: Jā, man rokā ir implantēts neliels čips. Tas pilda dažādas funkcijas. Piemēram, es ar to varu atvērt savas mājas ārdurvis Sanfrancisko. Ar to varu piekļūt saviem bitkoiniem, varu bez parolēm ieslēgt savu datoru vai iedarbināt auto. Lieliskākais, ka, dodoties sērfot, man nav jāuztraucas par atslēgām, jo tajā viss ir iebūvēts. Un tas ir tik niecīgs, ka tika ievadīts ar zirgu šļirci. Tā būtībā ir liela adata, un to var ievadīt sev pats. Es pie tā tiku prezidenta kampaņas laikā. Tas ir patiešām fantastiski, var izdarīt tik daudz dažādu lietu bez jebkādām papildierīcēm, tādēļ ka tas iebūvēts ķermenī.

RL: Kāds, jūsuprāt, būtu tehnoloģiju attīstības ceļš attiecībā uz mūža ilguma pagarināšanu?

Ištvāns: Lielos vilcienos ir četri vai pieci dažādi veidi, kā mēģināt pārvarēt nāvi. Lielākā daļa cilvēku mirst orgānu mazspējas dēļ: apstājas sirds vai tamlīdzīgi. Manuprāt, labākais veids, kā nekavējoties palīdzēt cilvēkiem dzīvot ilgāk un pārvarēt nāvi, ir aizstāt orgānus ar sintētiskiem vai mākslīgiem orgāniem. Citi grib apstādināt novecošanos, izmantojot cilmes šūnas, kad mirstošās organisma šūnas tiek aizstātas ar jaunām. Ir arī dažādas citas iespējas. Viens no zinātniskās fantastikas risinājumiem ir ieskenēt sīkas smadzeņu daļas, kas veido mūsu apziņu, augšupielādēt to datorā un tad izdomāt, kā panākt, lai tie darbotos kā cilvēka smadzenes. Pat ja mums tas neizdosies, mums vienalga būs jūsu smadzeņu “plāns”, tātad mēs varēsim izveidot jūsu versiju ar 3D bioprintera palīdzību. Jau tagad ir gūti zināmi panākumi ar sirds 3D bioprintēšanu. Ir virkne dažādu veidu, kā panākt, lai cilvēki dzīvotu neierobežoti ilgi. Bet realitātē mēs nezinām, kurš no tiem būs efektīvs. Tāpēc, manuprāt, sabiedrībai jāizmēģina tie visi, jāturpina mest šautriņas, līdz kāda no tām, cerams, trāpīs mērķī.

RL: Jūs pieminējāt dažas tendences gan tehnoloģiju, gan medicīnas jomā. Kura no tām, jūsuprāt, ir viscerīgākā?

Ištvāns: Domāju, ka visdaudzsološākā tehnoloģija, kas ļautu saglabāt cilvēku dzīvību tuvākajos 10 vai 15 gados, ir sintētisko orgānu 3D bioprintēšana. Jo, ja mēs varam, piemēram, vēža skartu orgānu aizstāt ar mākslīgu, mēs varam apturēt vēzi un saglabāt dzīvību. Es gan domāju, ka daudzi gerontologi un novecošanās pētnieki izvēlēsies pārveidot gēnus ar injekcijām, kas izmaina DNS, lai vai nu šūnas pārstātu novecot, vai arī, pat ja tās novecotu, to vietā stātos jaunas. Tādi izmēģinājumi jau ir veikti ar pelēm, un rezultāti ir cerīgi. Problēma ir tā, ka, izrādās, nav tik vienkārši pārnest uz cilvēkiem tehnoloģiju, kas paildzina dažu peļu mūžu par 30–40%. Tas nenozīmē, ka mums tas neizdosies; tas tikai nozīmē, ka pirms 10 gadiem man šķita, ka būsim tikuši tālāk. Toreiz mēdzu teikt, ka dzīvošu bezgalīgi, jo pēc 50 gadiem mēs visu būsim izdomājuši. Tagad es tā vairs nedomāju. Domāju, ka iespēja, ka piedzīvošu tehnoloģijas, kas patiešām ļaus man dzīvot, cik ilgi vēlēšos, ir 50 pret 50. Es vairs neesmu tāds optimists, jo diemžēl pētījumi nav izrādījušies tik veiksmīgi, kā gribējām. Tomēr viena no lieliskākajām pārmaiņām, ar ko es patiešām lepojos, ir tā, ka tad, kad sāku savu politisko darbību, mēs dzīves pagarināšanas jomā ieguldījām tikai aptuveni 5 miljardus ASV dolāru. Tagad, tikai 10 gadus vēlāk, tiek ieguldīti 200 miljardi. Varu būt lepns, ka esmu palīdzējis piesaistīt lielas naudas summas un informāciju, lai šo kustību attīstītu, jo nauda tai ir vairāk vajadzīga nekā jebkas cits. Vajadzīgs finansējums zinātniekiem, lai viņi varētu doties uz savām laboratorijām un darīt šo darbu ik dienas. Nesen Oksfordas Universitātē, strādājot pie kāda pētījuma, paskatījos, cik tad pašlaik mums ir zinātnieku, kas nodarbojas ar dzīves paildzināšanu. Tādu ir labi ja 5000, bet mums vajadzīgi 100 tūkstoši, vajadzīgi 250 tūkstoši. Mums vajag daudz vairāk zinātnieku, kas strādā ar dzīves paildzināšanu, un daudz vairāk naudas. Un tad šo nāves pārvarēšanas modeli ieraudzīsim ļoti drīz.

RL: Kad, jūsuprāt, mēs sasniegsim īsti radikālu dzīves paildzinājumu, un vai kāds no mums to piedzīvos?

Ištvāns: Esmu pārliecināts, ka man savos 49 gados joprojām ir 50% iespēja dzīvot neierobežoti ilgi. Mans tēvs nodzīvoja 73 gadus, mamma joprojām ir dzīva, viņai ir 76 gadi. Tas nozīmē, ka man ir izredzes nodzīvot līdz 80. Tātad man ir atlikuši 30 gadi, lai to sagaidītu. Problēma gan ir tāda, ka, jo vecāki mēs esam, jo grūtāk apturēt novecošanos. Ja pazaudē roku 80 gadu vecumā, ir ļoti grūti panākt, lai organisms pats sevi atjauno. Tomēr ticu, ka man ir ļoti labas izredzes tuvāko 30 gadu laikā kļūt par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas spēs dzīvot neierobežoti ilgi, vai vismaz spert soli laikmetā, kurā, ja vien nenotiks kaut kas briesmīgs, tas būs iespējams. Bet tas drīzāk varētu būt pēc 50–60 gadiem, kad lielākā daļa cilvēku varēs vienkārši iedzert tableti, kas apturēs novecošanos, vai apmeklēt tādu kā ķermeņa daļu veikalu, kur viņos ievietos jaunus orgānus vai orgānus atjaunojošas cilmes šūnas. Tas varētu notikt 30–60 gadus tālā nākotnē. Ceru, ka tas būs jau pēc 30 gadiem, lai arī es pagūtu to piedzīvot. Būtu skumji, ja man pietrūktu nieka piecu desmit gadu.

RL: Vai jūsu attieksme pret transhumānismu un dzīves paildzināšanu gadu gaitā ir mainījusies? Vai vispār kaut kas ir mainījies jūsu pasaules redzējumā vai uzskatos?

Ištvāns: Esmu ļoti priecīgs, ka transhumānisms kļuvis par īstu sabiedrības kustību, nevis tikai marginālu strāvojumu. Domāju, ka nu jau par to zina vairums cilvēku visā pasaulē. Atceros, kad piedalījos prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā, es organizēju pasākumu tajā pašā viesnīcā, kur prezidents Baidens. Zinu arī, ka Tramps izteica negatīvus komentārus par manu kampaņu, kad kandidēju pret viņu. Tāpēc ir patīkami apzināties, ka transhumānisms ir izaudzis par tik plašu kustību, ka to atzīst pasaules līderi un pat pāvestam bija par to jārunā. Skumdina tikai tas, ka, lai arī kustība vēršas plašumā, zinātne tai netiek līdzi. Pirms 20 gadiem es biju optimistiskāks attiecībā uz to, ko zinātne sasniegs manas dzīves laikā. Diemžēl ar zinātni reizēm tā notiek. Un reizēm gadās viens izrāviens, piemēram, internets vai gēnu rediģēšana, kas izmaina visu nozari. Tātad tas ir iespējams arī šeit. Piemēram, kvantu skaitļošanai ir milzīgs potenciāls. Šī iespēja, ka mēs spēsim skaitļot ievērojami ātrāk. Ja tas īstenosies tuvākajos piecos desmit gados, to varēs izmantot arī farmācijā, un tad mums piepeši būs pilnīgi jauni medikamenti, kas vēzi ne tikai apārstē, bet arī izārstē. Varbūt tuvākajos 10–20 gados notiks kaut kas tāds, kas dramatiski izmainīs nozari, un visas šīs lietas piepeši attīstīsies sprādzienveidīgi. Es uz to ceru. Bet šobrīd mani skumdina, ka tehnoloģijas neattīstās tik strauji, kā man gribētos, lai arī esmu patīkami pārsteigts, cik tālu transhumānisma kustība pavirzījusies sabiedrībā un kultūrā.

RL: Vai, jūsuprāt, ir kaut kas tāds, kas jau tagad varētu pagarināt manu dzīvi? Iesakiet vismaz vienu lietu.

Ištvāns: Vispirms galvenais ir vienkārši daudz sportot, censties būt samērā slaidam, kā arī varbūt neēst pārāk daudz gaļas. Drusciņ jau var, es arī to daru, bet domāju, ka ēst zaļumus ir labāk. Tas ir jau atkārtoti pierādīts. Manuprāt, otra lieta, kas būtu jādara, ir psiholoģiski noskaņoties un pateikt sev: esmu apņēmies nemirt. Iemesls, kāpēc negribu mirt, ir tāds, ka es mīlu dzīvi. Domāju, ka tā ir brīnišķīga. Tāpēc esmu apņēmības pilns. Esmu noskaņojies pārvarēt nāvi, lai kas arī notiktu. Un, ja man būs veselības problēmas vai sirdslēkme, es ar to cīnīšos. Manuprāt, tas, vai cilvēki mirst vai nemirst pat lielā vecumā, lielā mērā atkarīgs no tā, vai viņi padodas. Tāpēc, ja man kas jāiesaka, tad es teiktu: sāciet jau tagad, it kā jūs būtu nindzja vai Buda, attīstiet sevī pārliecību, ka dzīvosiet līdz 100 gadiem! Jo, ja jūs nodzīvosiet līdz 100 gadiem, jums būs labas izredzes, ka tehnoloģijas spēs paveikt visu pārējo. Problēma ir mūsu attieksmē. Piemēram, manam tēvam, kurš nesen nomira, bija apnicis dzīvot. Viņš man tā arī pateica. Viņš nebija reliģiozs, viņš tikai teica, ka viņam bijuši vairāki infarkti, ka viņam ir liekais svars un ka viņš vairs negrib ilgi dzīvot. Ka ir gatavs aiziet. Viņš bija nodzīvojis labu mūžu, un es varu viņu saprast, bet tieši ar to sevī jācīnās! Ir sevī jāattīsta un jānostiprina attieksme visam mūžam: es cīnīšos, es uzvarēšu, es nekad nepadošos nāvei. Man liekas, ka šāds psiholoģiskais noskaņojums var paildzināt cilvēku dzīvi par 15 vai 20%.

RL: Labi, bet kā ir ar vīna dzeršanu?

Ištvāns: Jā, vīns… Ir pierādīts, ka vīna lietošana nelielās devās veicina ilgmūžību. Tas gan ir apšaubāmi, tomēr no tā gūst arī prieku. Ja nav pamata justies laimīgam, nav arī īsta iemesla dzīvot. Tāpēc es reizēm daru arī to, kas varbūt ne vienmēr ir tas labākais ilgmūžībai, bet, cerams, es to kompensēju ar visām citām labajām lietām, ko daru. Taisnība, es nesportoju tik daudz, cik varbūt vajadzētu, es reizēm iedzeru vīnu, man ir nedaudz liekā svara, bet neviens jau nav ideāls. Es tomēr ceru, ka tik un tā mans psiholoģiskais noskaņojums dzīvot mūžīgi savienojumā ar zinātni un tehnoloģiju panāks, ka man tas izdosies.

RL: Kad ieradāmies, jūs stāstījāt par saviem vīna dārziem un to, kā uzlabojat vīnogas un saucat tās par transhumānistu vīnogām. Vai varat par to pastāstīt nedaudz vairāk?

Ištvāns: Protams. Pirms 15 gadiem nopirku savu pirmo vīna dārzu Mendosā, Argentīnā. Es meklēju veidu, kā vīns varētu palīdzēt dzīvot ilgāk un varbūt pat padarīt mūs gudrākus. Nesen es nopirku vīna darītavu Bordo, Francijā, un mums ir vīna darītava arī šeit, Napas ielejā, kur drīz sāksies vīnogulāju stādīšana. Ideja ir sajaukt manas vīnogas ar nootropiem, kā mēs tos saucam. Šīs vielas ietekmē smadzeņu darbību. Man ir daudz draugu Silīcija ielejā, kas ar tiem tirgojas. Es ceru, ka šis vīns ne vien padarīs gudrāku, bet tā sastāvā esošie vitamīni, minerālvielas un tamlīdzīgi ļaus dzīvot ilgāk. Tādējādi, dzerot vīnu, patiešām varēs paildzināt dzīvi.

Intervija tapusi studijas Ego Media dokumentālās filmas “Frankenšteins 2.0” veidošanas gaitā.