Nejaušību mednieks

Lai gan esmu sajūsminājies par viņa fotogrāfijām, par pašu Sergeju Maksimišinu zinu gaužām maz. Nez kādēļ man patīk tas, ka Maksimišins strādājis Ermitāžas zinātniski tehniskās ekspertīzes laboratorijā. Nu, un 2022. gada martā pārcēlies uz dzīvi Jeruzalemē. Tāpat kā iepriekš Krievijā, arī tur viņš māca fotografēt kursā ar nosaukumu “Fotogrāfs kā stāstnieks”. Uz jautājumu, kādu fotostāstu viņš uzņemtu pats par sevi, Maksimišins reiz atbildēja: “Maksimišins – viņš ir kāds? Pasīks, pliku pauri un bārdu. Dzīvo Pēterburgā. Fotogrāfs. Viņam ir sieva, divi dēli, divi kaķi un suns. Strādā par fotogrāfu. Reizēm māca studentus. Lūk, par to arī stāstītu.” Viena no Maksimišina studentēm viņam raksta: “Man radies iespaids, ka cilvēki dzīvo savu garlaicīgo dzīvi tikai tādēļ, lai kādu dienu, ieraugot jūs ar fotoaparātu, uzģērbtu to pašu spilgtāko, mestu skaistas ēnas un sastātos ideālās kompozīcijās. Kā jūs viņus atrodat, nav prātam aptverams!”

Maksimišins ir divkārtējs World Press Photo laureāts; publicējies žurnālos Time, Newsweek, Paris Match, Stern, GEO u.c. Turklāt Sergejs ne vien labi fotografē, bet arī labi runā; un viņš nesāk veidot fotostāstus, ja nevar aprunāties ar savu topošo stāstu varoņiem. “Mani interesē tagadne, man patīk mūsu laiks, un man patīk fotografēt mūsu laikā. Man reiz prasīja, ko man nozīmē laiks? Manuprāt, tāpat kā saimniece sabāž burkās tomātus, tā mēs burkās sabāžam laiku. Un man šķiet, ikviena mūsu fotogrāfija ir tik vērtīga, cik interesanti to būs pētīt pēc 50 gadiem. Kas ir interesantāk – skatīties Rodčenko fotogrāfijas vai tā paša laika ģimenes albumu? Rodčenko ir kruts džeks, viņš visu labi sašķieba, jo viņam nebija platleņķa. Taču es pie viņa neatgriezīšos bieži, savukārt ģimenes albumu es varu skatīties un skatīties. Man ir interesanti, kādas bija podziņas, kādi skatieni, kādas bija bantītes, kādi zābaciņi...”

U. T.

Sergejs Maksimišins: Es vispār esmu kaismīgs vecu fotogrāfiju kolekcionārs.

Rīgas Laiks: Šo mans draugs, fotogrāfs Andrejs Grants, uzņēma Tuvā.

Maksimišins: Par šo tēmu man ir viens lielisks stāsts – par šamani Mongušu Keninu-Lopsanu.

RL: Jā, jā, man bijusi ar viņu darīšana.

Maksimišins: Tuvā reiz atrada 26 kilogramus brīnišķīga arheoloģiskā zelta. Bija tāds kurgāns – “Aržāns-2”. Tur uzreiz klāt bija National Geographic un nopirka informācijas tiesības uz pieciem gadiem. Kad pagāja šie pieci gadi, Maskavas žurnāls Афиша aizsūtīja uz turieni mani un vienu no saviem autoriem, un mēs sākām bildēt. Tas bija ziemā. Un es sāku prātot: kā tad lai fotografē kurgānu, kura nav? To jau bija izrakuši, kā caurumu barankā. Sāku rakņāties internetā un uzgāju vēstuli, ko rakstījuši vietējie iedzīvotāji. Viņi sākuši pieprasīt, lai kurgānu uzber atpakaļ, jo viņiem tur sācies vispārējs alkoholisms. Bet, ja nu kurgānu tomēr nevarot uzbērt, tad viņi pieprasot 10% no izraktā zelta vērtības, jo citādi viņi esot spiesti par savu naudu algot šamaņus, kas pabarotu kurgāna garus. Mēs aizgājām uz šamaņu skolu. Tur bija tāda Aičureka, tas nozīmē “Melnais Mēness”, ļoti interesanta; viņa mums pateica, ka nevarot pati to izlemt, un aizsūtīja pie šī te Lopsana. Mēs pie viņa ieradāmies, izstāvējām garu rindu, un tad viņš mūs pieņēma – ģērbies vatētās biksēs un flaneļa kreklā, bet uz piedurknēm tādi uzroči kā grāmatvedim, zili. Izstāstīju, ko mēs gribam. Viņš uz mani paskatījās un teica: “Zini, kāpēc es tev došu atļauju?” Es saku: “Droši vien tāpēc, ka esmu labs cilvēks…” Bet viņš atbildēja: “Tāpēc, ka tu esi no Pēterburgas. Es tur rakstīju doktora disertāciju.” Viņš paņēma piecas papīra lapas, kārtīgi salika koppapīru, ielika rakstāmmašīnā un sāka lēni drukāt. Pēc tam pacēla acis uz to žurnālistu, ar kuru es biju atbraucis, un sacīja: “Bet tu zini, ka tavā vietā reiz sēdēja Jeļcins?” Tas atbildēja: “Ej nu!” – “Tu man netici?! Tinie-ties prom, tinieties!” Mēs aši izskrējām ārā, mums mašīnā bija šņabja pudele un kaut kādas konfektes. Paķērām, atgriezāmies, viņš attaisīja konfekšu kasti un teica: “Jūtos ļoti aizkustināts.” Un viņš uzrakstīja mums to papīru, tādā padomju garā: “Iesniegums. Cienījamā Melnais Mēness! Sirsnīgi lūdzu Jūs sniegt atbalstu žurnālistiem no Pēterburgas garu barošanas jautājumā.” Un uzlika zīmogu. Nolika uz plaukta un pateica: “Aizej uz muzeju. Tur ir atsauksmju grāmata, ieraksti man uzslavu. Pēc tam vari nākt, dabūsi papīru.” Aizejam uz muzeju. Tur sēž direktors. Mēs viņam sakām: “Dodiet mums atsauksmju grāmatu.” Viņš saka: “Nedošu. Nāk te visādi, saraksta jēlības. Uzrakstiet uz papīriņa. Es izlasīšu, pēc tam ielīmēšu.” Nu, mēs uzrakstījām arī, viņš mums pateica, kas jāraksta: “Uzrakstiet, ka stundu garā sarunā ar Keninu-Lopsanu jūs sapratāt vairāk nekā visas līdzšinējās dzīves laikā.” Tā arī uzrakstījām. Šamanis zvanīja un prasīja: “Nu, viņi uzrakstīja?” – “Jā, uzrakstīja.” Pēc tam viņš mums izsniedza to papīru, mēs aizgājām pie Melnās Mēness, bet viņa mūs pat negaidīja – domāja, ka izdevies pasūtīt mūs vienu māju tālāk.

RL: Kad mēs tur filmējām 90. gadu sākumā, viņš bija mūsu gids; viņš toreiz strādāja novadpētniecības muzejā. Bet, kad es tur biju pēdējo reizi, 2013. gadā, viņš izlikās, ka mūs nepazīst. Atceros, kā mēs filmējām pašos Tuvas rietumos. Mums tur sarīkoja veselu priekšnesumu: cilvēki saģērbās tradicionālajos tērpos, svinīgi kāpa kalnā pie ovas, tāda sakrāla veidojuma no zariem. Bet Kenins-Lopsans – nu, jūs jau redzējāt, kā viņš izskatās. Viņš ar savu ķīniešu grāmatveža ārieni pilnīgi nemaz neiekļāvās mūsu koncepcijā. Tāpēc mēs viņu palūdzām pasēdēt maliņā, kamēr mēs filmēsim šo ovu. Filmējam, tur tāds skaists vecs vīrs tautastērpā uz zirga jāj augšā kalnā; filmējam, te pēkšņi atskrien mazs zēns un atnes zīmīti no Kenina-Lopsana: “Uldi, kad es varēšu tikt klāt pie savasovas?” Apvainojies. Gāju viņu mierināt. Un lūk, kāda aina man pavērās: viņš sēž, līdz pusei izģērbies, bikses uzlocījis, bet kājas iebāzis skudru pūznī. Kāju pirksti paplesti ar sīkiem zariņiem, pa pirkstu starpām skraidelē skudras… Un es nodomāju: kādi mēs tomēr esam idioti, būtu varējuši uzfilmēt kaut ko pa īstam… Daudzus gadus vēlāk es ārzemju presē negaidīti uzdūros tādai frāzei: “Pasaules trešais šamanis Mongušs Kenins-Lopsans.” Es traki smējos.

Maksimišins: Jā, par viņu muzejā arī bija tāda marmora plāksne: “Pasaules cilvēks, vēstures zinātņu doktors, saules cilvēks” un tādā garā. Ieejas maksa – 10 rubļu.

RL: (Smejas.) Jā… Staigājot te pa Jeruzalemi, man ienāca prātā divas lietas: kā šeit vispār iespējams kaut ko fotografēt? Tādā saulē.

Maksimišins: Tā ir milzīga problēma. Es vispār studentiem mācu: tiklīdz uzspīd saule, ejiet projām, jo saule, īpaši krāsu foto, uzreiz nozīmē, ka būs pārsālīts, krāsas iznāks vulgāras. Bet stāsta, ka šim nolūkam te esot ziema.

RL: Un otra lieta: ko tieši fotografēt, ja visur visa ir par daudz? Šeit skaties, kur gribi, viss šauj pāri strīpai. Es te skatījos jūsu fotogrāfijas, no pēdējām. Tās man arī likās tādas… mazliet no lieka, pārāk eksotiskas. Teiksim, šodien eju un skatos, pretim nāk ortodoksālis ar tādu efektīgu cepuri galvā. Es uzreiz sniedzos pēc fotoaparāta, bet tad iedomājos: ko īsti es gribu noķert? Smieklīgu cepuri? Izskatās ģeniāli, protams, bet jēgas tai visā maz. Ko jūs fotografējat?

Maksimišins: Šeit es pagaidām vispār neko nefotografēju. Es staigāju apkārt. Man ir draugs, vietējais fotogrāfs. Kad viņš iet kaut ko fotografēt, tad vienmēr ņem mani līdzi. Šurp braucot, man bija doma uztaisīt par Jeruzalemi grāmatu. Tagad man liekas, ka vajag vispirms valodu samācīties, citādi viss iznāk virspusīgi. Patiesībā es vienmēr ļoti daudz runāju ar cilvēkiem. Un, ja es tagad sāktu fotografēt, domāju, ka tos bārdainos ar riepām galvā bildētu pašus pēdējos, jo… Kā teica Volodja Potapovs, mans paziņa un GEO krievu izdevuma bijušais galvenais redaktors: “Ja tu bildē Austrumus, meklē Rietumus; ja tu bildē Rietumus, meklē Austrumus.” Nu, un, protams, mani šobrīd krietni vairāk interesētu kaut kāda Jeruzalemes galvaspilsētība. Es ietu uz mākslas akadēmiju, meklētu mūsdienu lielpilsētas atribūtus. Tie bārdainie – viņi jau paši iekļūs bildēs. Visi fotografē bārdainos, nav vairs spēka uz viņiem skatīties. Viņi, protams, ir brīnišķīgi, man ļoti patīk. Es nesen pabiju sukota svētku svinībās. Sukotā pieņemts svētīt pasauli ar četrām lietām: vītola zariņu, palmas zariņu, mirtes zariņu un vēl vienu tādu augli, kas līdzīgs citronam; to sauc par cidru. Ļoti rets un ļoti dārgs auglis. Sevišķi skaistus pārdodot pat par 500 dolāriem. Tāds viscaur grubuļains. Tur bija vesels tirgus, kur cilvēki izvēlējās šos cidrus. Viņi tos tur aplūko ar palielināmo stiklu. Teicams pasākums, tomēr sajūta tāda, ziniet, mazliet no sērijas “Kubaņas kazaku tautas koris”. Tāpēc es vēl īsti nezinu, ko šeit darīšu. Preses te nav, nu, tādas, ar kuru… Es esmu žurnālu fotogrāfs, bet te nav neviena žurnāla. Mācīt studentus? Jā, šobrīd esmu savācis vienu grupu, bet neesmu drošs, vai nākamgad tas izdosies. Tāpēc – tad jau manīsim.

RL: Ko jūs viņiem mācāt?

Maksimišins: Ideālajā scenārijā tas ir divgadīgs kurss “Fotogrāfs kā stāstnieks”. Nāk cilvēki, kuri jau prot taisīt skaistas fotogrāfijas. Pirmā gada laikā viņiem jāizstāsta četri stāsti: par kādu cilvēku, kādu vietu, kādu notikumu un par kādu parādību. Nu lūk, tas arī būtībā viss. Nekā vairāk dokumentālajā fotogrāfijā nav. Jebkura tēma ir tieši par to.

RL: Tas ir fotogrāfiju cikls vai viens kadrs?

Maksimišins: Nē, fotogrāfiju sērija, cikls. Mēs to saucam par sēriju. Ar sākumu, beigām, dramaturģiju. Bet otrā gada laikā viņiem jādabū gatavs viens projekts, tas ir, grāmatiņa. Lūk, tāda skola. Es domāju, ka tieši tā ir tā lieta, ko es protu darīt – stāstīt stāstus. Ja jūs interesē, varu parādīt.

RL: Jā, protams.

Maksimišins: Nu lūk… Te es bildēju stāstu, nu, ne stāstu… Īsi sakot, teksts bija par to, kā Dagestānā nolaupa sievietes. Pilnīgi sirdi plosošs teksts par sievieti, kuru vispirms nolaupīja kaut kāda ietekmīga miliča dēls. Viņai izdevās no viņa aizbēgt. Pēc tam viņu nolādēja gan viņa ģimene, gan viņas pašas tuvinieki. Viņai kaut kā izdevās aizkulties līdz Maskavai. Viena žurnāliste uzrakstīja par to sirdi plosošu tekstu, bet krievu reportieris iedeva to man un lūdza uz turieni aizbraukt. Es labi sapratu, ka nofotografēt nolaupīšanu man neizdosies. Un fotografēju tikai sievietes dzīvi Dagestānā. Braucu uz skolām, runāju ar meitenēm, biju vienā klasē, kur divas trešdaļas meiteņu jau nolaupītas. Trūcīgam vīrietim tā bieži vien ir vienīgā iespēja tikt pie sievas. Es bildēju arī emancipētas dagestāniešu meitenes filologos, es bildēju dzemdību namā. Un man ienāca prātā, ka būtu interesanti pafotografēt arī reliģiozas meitenes. Aizbraucu uz šo garīgo koledžu. Tā ir viena no fotogrāfijām šajā stāstā. Ir tāds lielisks fotogrāfs, vārdā Ļoša Melija, mans skolnieks. Neticams cilvēks. Viņš man reiz sacīja: “Saproti, man liekas, ka tu māci cilvēkiem blēņas. Jo, kad tu nomirsi, pēc tevis nepaliks nekādi tavi stāsti, tikai desmit fotogrāfijas.” Domāju, ka fotografēšana par kaut kādām lielām tēmām man ir ceļš, kā uzņemt šīs desmit bildes. Proti, kad es taisu tādu stāstu, es rokos dziļi, un neiznāk slikti.

RL: Turpat Tuvā es sapratu, ka tur daudz kas notiek tieši mūsu dēļ – mēs kopā radījām kaut kādu stāstu, kura nebūtu, ja tur nebūtu bijuši mēs. Cik lielā mērā jūs kļūstat par daļu no saviem stāstiem?

Maksimišins: Pati lielākā nepatiesība fotogrāfijā ir fotogrāfa klātbūtne. Fotogrāfs taču, ja gribam būt precīzi, bildē ne jau dzīvi, bet dzīves reakciju uz sevi. Nu protams, mēs nevaram izslēgt savu ietekmi uz notiekošo, bet tā ir metodiska kļūda.

RL: Nezinu. Nu, teiksim, Vitālijs Manskis uzņēma filmu par to, kā meitene pārdod savu nevainību. Tas ir, viņš runā ar meiteni pirms tam, runā pēc tam, filmē no attāluma, taču tajā visā tik un tā ir kaut kāda vērotāja klātbūtne – varētu teikt, ka negatīva, bet tomēr.

Maksimišins: Ziniet, lūk, mans mīļākais stāsts par šo tēmu. Vai atceraties – 90. gadu sākumā Krievijā bija sliežu karš, kad ogļrači sēdēja uz sliedēm un nelaida garām vilcienus? Tas bija tā. Uz mazu ogļraču pilsētu atbrauc televīzijas brigāde. Tur pie pilsētas izpildkomitejas sēž bēdīgi ogļrači. Un tad kāds absolūtais ģēnijs ņem un viņiem pasaka: “Paklau, te galīgi nav ko filmēt – varbūt apsēdieties uz sliedēm?” Ogļrači aizgāja, sasēdās uz sliedēm, šie safilmēja, bet pēc nedēļas uz sliedēm sēdēja jau visa valsts, jo tas bija ļoti pārliecinoši. (Abi smejas.) Bet Kartjē-Bresons beidza fotografēt tāpēc, ka prese no aculiecinieces kļuva par dalībnieci. Un šī iemesla dēļ, domāju, fotogrāfija ir ļoti nesvarīga lieta.

RL: Tādā ziņā, ka pasaulē ir svarīgākas lietas?

Maksimišins: Svarīgi ir ražot zāles, ārstēt cilvēkus, cept maizi. Bet fotogrāfija – mēs te tā peldam. Tauriņstilā pa klozetpodu. Un mums jāpeld tā, lai nevienu neapšļakstītu. Bez tam, nu, es nezinu, taču man liekas, ka runā ne jau fotogrāfija, bet fotogrāfs. Tā ir ķēdīte, ko veido fotogrāfa gribas akti, tīrā veidā. Vispirms fotogrāfs izlemj, uzņemt vai neuzņemt. Pēc tam viņš kadrē. Kadrēšana – tie jau ir meli, jo fotogrāfs absolūti patvaļīgi pārdala pasauli divās daļās – tajā, kas ietilpst viņa rāmītī, un tajā, kas paliek ārpusē. Tad viņš atlasa fotogrāfijas, pēc tam atlasītās vēl kadrē. Fotogrāfs jau patiesībā ne tuvu nav nekāda novērošanas kamera. Tāpēc uzskatu, ka runā drīzāk fotogrāfs nekā fotogrāfija.

RL: No otras puses, mēdz būt dažādi mēģinājumi, teiksim, uz lauka uzliek pa nakti garo ekspozīciju vai pasviež fotoaparātu gaisā, lai tas tur griežoties kaut ko pats safotografē. Tāda interesanta spēle, bet, pēc manām domām, pilnīgi muļķīga.

Maksimišins: Tādu spēlīšu ir daudz. Teiksim, lomogrāfija, kad nopērk lētu padomju ražojuma fotoaparātu, jo ar to pilnīgi nav iespējams prognozēt rezultātu. Ir vesela biedrība, kas fotografē ar afgāņu paštaisītajām ielas kamerām; tā ir tāda milzīga kaste, kas bildē pa taisno uz fotopapīra. Smieklīga uzparikte.

Es reiz aizdomājos, kas vispār ir laba fotogrāfija. Teiksim, es sēžu feisbukā, laikoju bildes. Vai vispār var definēt, kas ir “laba fotogrāfija”? Es domāju, domāju un nolēmu, ka laikam jau nevar. Tāpat kā musulmaņi nedefinē Allāhu, bet uzskaita viņa īpašības: “Allāhs ir tāds un tāds.” Bet cilvēks, kurš pateiks: “Allāhs ir tieši tas un tas,” – uzreiz būs ķeceris. Nu lūk, man liekas, ka labai fotogrāfijai piemīt vesela virkne īpašību; atsevišķi neviena no tām nav pietiekama, taču kopā… Teiksim, pati svarīgākā labas fotogrāfijas īpašība, man liekas, ir spēja pārsteigt. Jebkuras labas fotogrāfijas pamatā ir tāds wow! Turklāt ir daudz sliktu pārsteidzošu fotogrāfiju, bet nevienas labas nepārsteidzošas gan nav.

RL: Jā.

Maksimišins: Vai, piemēram, tas, ka labu fotogrāfiju nav iespējams uzņemt otrreiz. Labas fotogrāfijas nevar pārstāstīt pa telefonu. Labā fotogrāfijā jābūt vairāk Dieva nekā fotogrāfa. Fotogrāfs īstenībā ir nejaušības mednieks. Nemēdz būt labas fotogrāfijas, kurās nav nejaušības. Un man liekas – es tā pats sev esmu izdomājis –, ka Dievs no debesīm mētā ābolus, kad Viņam to sagribas, un fotogrāfs staigā, stērbeli turēdams, un mēģina šos ābolus noķert. Labs fotogrāfs ir tas, kurš sajūt, kur lielākas izredzes noķert ābolu. Tāpat kā ar makšķerniekiem: ne jau tas ir pārākais, kuram labāka makšķere, bet gan tas, kurš zina, kur ir zivis. Un, ja tev ir plata stērbele, tad tu esi talantīgs, bet, ja tu ilgi staigā, tad tu esi strādīgs. Un tā rodas tā veiksme, kad izdodas laba fotogrāfija. Bet tāda fotoaparāta mētāšana – tas ir mēģinājums Dievu ar varu iedzīt fotogrāfijā, noķert un izvarot nejaušību. Lūk, tā. Bet tas ir interesanti, protams.

RL: Dokumentālists Viktors Kosakovskis man teica: “Uldi, gribi, es tev iemācīšu, kā būt režisoram? Nu tad tā. Vienu dienu tu no rīta izej no mājas, sešas stundas staigā pa pilsētu un skaties, piemēram, tikai uz grūtniecēm. Pārējos cilvēkus tu pat neievēro. Pēc tam vakarā atnāc mājās un domā, ar ko viņas atšķiras cita no citas, salīdzini. Nākamajā dienā pēti atkal kaut kāda cita tipa cilvēkus. Un tādā veidā tu trenē aci ievērot atsevišķas lietas.” Tas gan bija tikai pirmais solis. Kādus uzdevumus jūs dodat saviem skolniekiem?

Maksimišins: Sev jau arī es saku to pašu. Man ir sava šamaņa prakse. Reizēm ir tā: tu uzliec plecā somu ar fotoaparātu un nemaz nesajūti svaru. Bet citreiz tā ir smaga kā akmens. Tātad ir skaidrs, ka priekšā slikta diena.

RL: Cik somā aparātu?

Maksimišins: Tur ir viens fotoaparāts un trīs objektīvi. Un tu ej un neko neredzi, un nekur nekas nenotiek. Bet es zinu, kā panākt, lai pasaule griežas ap tavu asi. Vienkārši vajag izvilkt fotoaparātu un sākt kaut ko fotografēt. Kaut ko, gandrīz vienalga, ko tieši. Nedrīkst būt nekādas barjeras, kas traucē nospiest slēdzi. Jāpārstāj domāt. Kad es strādāju ar filmiņu, reizēm dažus rullīšus pēc tam varēju pat neattīstīt. Tie bija nevajadzīgi. Pēc kāda laika atveras trešā acs, un tu sāc saskatīt smalkas, sarežģītas lietas. Tā ir meditācija. Absolūti. Un tā tu knipsē, knipsē, bet pēc tam vienā brīdī izvelies no tā visa ārā. Un tas ir viss. Tu jau atkal vairs neesi fotogrāfs.

Es reiz braucu pa stepi ar vienu burjatu. Bet Burjatijas stepe ir kā kosmoss. Tur vispār nav nekādu orientieru. Un, lūk, šis cilvēks ik pa laiciņam atver mašīnas logu un izmet te cigaretes, te konfektes, te saujiņu rīsa: viņš baro garus. Es viņam jautāju: “Saki, bet kā tu zini, kurās vietās barot garus?” Viņš atbild: “Ļoti vienkārši – ja ienāk prātā, vai nevajadzētu pabarot kādu garu, tas arī ir īstais brīdis pabarot.” Tāpat ir arī ar fotogrāfiju: tiklīdz tu jūti vajadzību spiest slēdzi, tā noteikti nekavējoties jāspiež, jo tava zemapziņa ir gudrāka par apziņu. Un tava zemapziņa redz tās lietas, ko tu pēc tam ieraudzīsi jau uz ekrāna.

Kad es atvedu to papīru no Kenina-Lopsana, Melnais Mēness sacīja: “Zini, tur aržānā ir tik spēcīgi gari, ka man nav tāda šamaņa, ko turp nosūtīt. Tas ir ļoti bīstami.” Es saku: “Ko – vispār neviena?” Viņa saka: “Viens ir, bet viņš šobrīd nav uz vietas rajonā.” Es saku: “Sauc viņu šurp.” Un viņa izsauca. Tas cilvēks atbrauca pēc divām dienām, tāds vidējos gados; viņam bija tāda sausa plauksta, un viņš stādījās priekšā: “Slaviks Pelēkais Piekūns.”

RL: (Smejas.)

Maksimišins: Es viņam paskaidroju uzdevumu, un viņš saka: “Skaidrs, skaidrs. Kā barosim – ar pavardu, bez pavarda?” Es saku: “Klausies, Slavik, “matrozis bērnam pāri nedarīs”. Dari tā, lai sanāk labi.” – “Skaidrs,” viņš saka, “tātad ar pavardu. Atnāciet rīt.” Aizejam pie viņa agri no rīta. Viņš jau saģērbies tai savā spectērpā, ar kaut kādām bundžām, bet uz galvas spalvas – piekūns. Bija smieklīgi, kad viņš sēdās mašīnā – piespiedis to “piekūnu”. Braucam, vienā brīdī nomaldāmies no ceļa. Bet es gribēju paspēt vēl rīta gaismā. Es saku: “Slavik, mēs kavējam – būsim klāt tikai ap desmitiem rītā. Paklau, re, kur sopka. Uzdziedi kaut ko tepat, es tevi uzbildēšu rītausmas gaismā.” Slaviks izkāpa, bet ārā drausmīgs sals, kādi 30 grādi – es vienkārši beidzos nost. Slavikam nebija īsti skaidrs, kāda starpība – foto vai video. Aizgāja kaut kur aiz pakalna. Pēc tam parādās, izdara šitā un saka: “Himna Saules Tēvam. Izpilda dzimtas šamanis Vjačeslavs Pelēkais Piekūns.” (Smejas.) Paklanās un bungo pa savu bubni. Bet redzu, ka šis laiž muļķi, un saku: “Slavik, būs labi. Es visu sabildēju, braucam uz aržānu.” Aizbraucam, bet tur jau kurgāna nav – izrakts. Palicis tikai tāds no akmeņiem krauts nožogojums. Saku: “Slavik, aizej aiz tā nožogojuma, lai man priekšplānā būtu vismaz akmeņi. Citādi viscaur viss balts kā piens.” Viņš saka: “Nē, tur es neiešu.” – “Kas par lietu?” Viņš saka: “Ļoti stipri gari.” Un to viņš jau saka pilnā nopietnībā. Saku: “Labi, dziedi, kur gribi.” Viņš saliek skalus tādā kā pionieru ugunskurā, pielej eļļu, ieber rīsus, pielaiž uguni un sāk bungot pa bubni. Es guļu zemē, lai viņš būtu uz debesu fona, un bildēju, bildēju. Es tur jau esmu sasalis ragā; Mitja, mans žurnālists, vispār nekāpj ārā no auto. Bet tas tik bungo un bungo. Man jau vairs nevajag, es jau vairs tālāk nebildēju, bet viņš tikai griežas un griežas uz riņķi. Un pēkšņi – gar zemi, uz sejas. Es pieeju klāt, bet viņš guļ kā beigts un nekustas. Es viņu pagriežu uz muguras, bet viņam acis pārgrieztas, pilnīgi baltas. Pilnīgas šausmas, taisnību sakot. Papliķēju viņu pa seju, viņš pieceļas un grīļodamies iet projām. Eju viņam pa priekšu uz mašīnu, un pēkšņi man no mugurpuses kāds šausmīgi sāpīgi iesit – kā ar pātagu. Man pēc tam paskaidroja, ka tā ir laba zīme, tā ir svētība. Braucam; viņš sēž aizmugurē un tikai atkārto: “Ļoti spēcīgs, ļoti spēcīgs.” Aizbraucam uz
pilsētu, ieejam būznīcā – nu, kur būzus ēd, līdzīgus hinkali. Es prasu: “Ko tev paņemt?” Viņš saka: “Šņabi.” Paņemu viņam glāzi šņabja, iedodu, viņš izdzer – sēž. Es prasu: “Ko vēl?” Viņš saka: “Šņabi.” Es jau sāku bažīties, bet paņemu viņam simt gramu. Viņš izdzer un nokrīt no krēsla. Aizstiepām viņu uz mašīnu, bet viņš tā arī līdz brauciena beigām nepieslēdzās atpakaļ. Atdevām viņu Melnajam Mēnesim, paprasījām, cik jāmaksā; viņa saka: “Cik iedosiet, tik būs labi.” Prasu: “Kas viņam kaiš?” Viņa saka: “Būs normāli.” Lūk, tāds stāsts.

RL: Brīnišķīgs stāsts! Bet es iedomājos – kā tad ar ainavām? Tur taču īsti nestrādā tas, ko jūs sacījāt: vienkārši iznāc un sāc fotografēt.

Maksimišins: Strādā, strādā! Tu taču nestāvi uz vietas, tu staigā un meklē.

RL: Nu, teiksim, mums ar Andreju Mongolijā bija mongoļu pavadone. Kādā brīdī viņa kļuva tāda ne sevišķi priecīga. Un es sāku noskaidrot, kas tad par vainu. Viņa saka: “Jūs filmējat tikai to, kas ir netīrs un nepareizs…” Un tik tiešām – ieeju kādā jurtā, gribu mazliet pabildēt, bet cilvēki uzreiz izvelk tos tautastērpus, sasēžas un: “Nu, bildējiet! Sabildējāt?” Nu, sabildējām, protams. Bet tur ir brīnišķīga stepe, kur mētājas kauli un tamlīdzīgas lietas. Andrejs vispār vairāk par visu pasaulē mīl pamestus benzīntankus. Teiksim, tuksnesī vienkārši stāv tvertne, līdz pusei jau ieputināta smiltīs. Absolūti vienreizējs objekts. Bet var jau saprast, ka vietējam gidam tas ne sevišķi patīk; viņam gribas, lai būtu skaisti.

Maksimišins: Ziniet, vienu no saviem labākajiem stāstiem, kā man pašam liekas, es uzņēmu Mongolijā. Es gribēju taisīt stāstu par jaunajiem mongoļiem. Man likās, ka tā ir tāda kā parodija par jaunajiem krieviem. Es biju redzējis fotogrāfijas, tas ir tiešām smieklīgi. Es tur pie pazīstamiem televīzijas ļaudīm atradu fikseri, tādu Bojarovu, kinorežisoru, un viņš mani atrunāja. Es uz turieni biju aizbraucis maijā, bet viņš teica, ka to vajag fotografēt ziemā, jo maijā viņi visi jau izklīduši kur kurais. Tad es nolēmu bildēt par Čingishanu. Man jau bija stāsti par Ļeņinu, par Staļinu, par to, kā elks kļūst par popsu, kā Zalcburgā tirgo konfektes – Mocarta olas – vai kā Če Gevara pārvērtās par…

RL: Jā.

Maksimišins: Aizbraucu uz tirgu, pabildēju vietās, kur tirgo Čingishanu, pabildēju… Ulanbatorā ir tāda sopka, kur ir milzīgs Čingishana portrets. Pēc tam es pievērsu uzmanību milzīgām jurtu pilsētiņām. Un nodomāju, ka tas patiesībā ir stāsts par tēmu “sabraukuši te visādi”, vai ne? Un sāku meklēt varoni. Bet kāds varonis būtu vajadzīgs? Droši vien kāds, kurš dzīvo jurtā, bet strādā kādu izteikti pilsētas darbu. Vispirms iedomājos par IT cilvēkiem, bet pēc tam nolēmu, ka tos ir garlaicīgi fotografēt. Tikpat kā dzert kafiju bez kofeīna. Un prasu tam savam Bojarovam: “Paklau, bet kā būtu ar balerīnu?” Es biju lasījis par mongoļu baletu. Un atradu balerīnu, kura dzīvo jurtā un dejo baletu. Sešpadsmitgadīgu meiteni, kura beigusi baletskolu Ņujorkā un dzīvo sava brāļa jurtā. Tur bija brāļasieva, tāda maita – īsta princese; viņa vispār nekad neko nedarīja. Bet šī – īsta Pelnrušķīte. Viņa cēlās agri no rīta, stiepa ūdeni, skaldīja malku, kurināja krāsni, taisīja bērnam ēst. Tas pusotrgadīgais bērns bija manā augumā, tāds dūšīgs padevies.

RL: Es biju Mongolijā kādā 1993. gadā, ja nemaldos, un, kad es staigāju pa šīm jurtām ap Ulanbatoru, tur drošības ziņā bija tāda, nu, ne sevišķi patīkama situācija.

Maksimišins: Mongolija ir vienīgā vieta, kur es jebkad esmu tā pa īstam aplaupīts. Mūs brīdināja, ka Mongolijā ir ļoti agresīvi bomži. Tas bija netālu no stacijas – man gribēja atņemt telefonu. Bet man līdzi bija paziņa, un mēs no turienes vienkārši aizbēgām.

RL: Mani apzaga uzreiz, tiklīdz es iekāpu trolejbusā. Tie bija kādi 10 dolāri. Tiem laikiem normāla nauda. Bet, jo tālāk no pilsētas, jo mierīgāk. Un tikties ar večukiem jurtās – tie jau vienkārši ir dvēseles svētki. Un viņi vienmēr tā priecājās, ka tu esi pie viņiem atbraucis, visu izrāda, darbus atliek uz nākamgadu. Bet mums bija igauņu brigāde. Un, kad viņiem pirmo reizi nācās dzert tā saucamo piena šņabi… Jūs zināt, kas ir piena šņabis? Viņi to sauc par arhi, bet īstenībā tā ir kandža no rūgušpiena. Smird diezgan briesmīgi. Un tev šis brūvējums jādzer krietni ilgu laiku. Tu piebrauc pie jurtas un jau no puskilometra attāluma saod, ka tur brūvē piena šņabi. Mani tur sūtīja, lai es pasēžu ar večukiem. Ja nepasēdēsi, tad neko arī neuzfilmēsi. Un tā es tur sēdēju stundām ilgi, par kaut ko sarunājos, par lopiem, par vēl kaut ko. Viņi stāstīja nesaprotamus stāstus; tas reizēm pat nebija krieviski. Un man vajadzēja ar viņiem dzert ilgi, ilgi. Bez tā nekāds ķinītis nesanāktu. Tas ar laiku mazliet apnīk; vajag stiprus nervus un stipru veselību, lai atrastu ar viņiem kontaktu.

Maksimišins: Ar šņabi – tas tā ļoti dramatiski. Bet vispār man liekas, ka fotogrāfam prasme runāt ar cilvēkiem ir profesionālās piemērotības jautājums. Teiksim, es daudz strādāju kopā ar Pjotru Vailu, nu jau nelaiķi; mums bija sava metode: ar cilvēkiem runāju es, bet viņš sēdēja un rakstīja. Viņš man teica: “Tu esi fotogrāfs, tātad muļķītis, tev visi tic.” (Smejas.)

Vai arī, teiksim, es dažus gadus Indijā fotografēju stāstus par indiešu viesstrādniekiem, kuri no trūcīgajām pavalstīm atbraukuši uz bagātu pilsētu. Fotografēju zvejniekus. Fotografēju cilvēkus, kuri taisa kaļķi, strādā akmeņlauztuvēs. Un tad sadomāju uzfotografēt stāstu par ogļdeģiem – cilvēkiem, kuri dedzina ogles. Tas ir melns, netīrs darbs, un ar to nodarbojas visi nepieskaramie, kuri sabraukuši no citām pavalstīm. Es viņus džungļos ilgi meklēju, līdz beidzot atradu. Man līdzi bija mans students. Un, kad mēs tur ieradāmies, tad ieraudzījām… Tā bija vienkārši neiedomājama aina. Eiropā un Krievijā ogles dedzina bedrēs. Saliek tur kokus, pa virsu saber smiltis un tad gaida. Bet Indijā nezin kāpēc dedzināmos kokus sakrauj tādos pauguros un tad dedzina. Svarīgākais šai lietā ir, lai degtu bez skābekļa. Tāpēc, ka, ja kokam degot tiks klāt skābeklis, iznāks nevis ogles, bet pelni. Bet, ja notiek šāda degšana bez skābekļa, tad iznāk kokogles, ar kurām var kurināt krāsnis, cept šašlikus un tā tālāk. Un tur bija tā: milzīgās grēdās sakrauti koki, kas apbērti ar smiltīm. Apkārt sēž strādnieki, un, ja gadījumā kaut kur sākas vaļēja degšana, viņiem ātri jāuzber pa virsu smiltis, un tad no šiem pauguriem ar svilpienu laužas ārā tvaiks. Izskatās uz mata kā tādi vulkāni, neiedomājams skaistums. Manam studentam sāka raustīties rādītājpirksts. Es viņu knapi pierunāju nesākt knipsēt. Mēs taču nebraucām fotografēt, mēs braucām parunāt un atvedām ciemkukuli. Nu, padzērām tēju. Tas viss notika ar trīs tulku starpniecību. Taksists, kurš mūs uz turieni atveda, paskatījās un tad tā ļoti lepni pateica: “Mister, ja jūs viņiem paspiedīsiet roku, es jūs uz pilsētu atpakaļ nevedīšu, jo tie ir nepieskaramie.” Es viņam savukārt pateicu: ja tu mani nevedīsi atpakaļ, es visiem pastāstīšu, kas tu par mūdzi, un tu paliksi bez darba. Viņš samierinājās, pēc tam man pat palīdzēja, bet vienalga turējās maliņā. Un mēs neuzņēmām nevienu kadru. Kad es tur atgriezos nākamajā dienā, es jau biju savējais. Tiesa gan, atnāca saimnieks un teica, lai es ejot prom. Nu, viņš man iesākumā atļāva fotografēt, bet pēc tam visu laiku staigāja pakaļ un prašņāja: “What is your purpose?” Es viņam 10 reizes paskaidroju, ka nekāda īpaša purpose man nav. Tad viņš sāka dzīt mani prom, bet strādnieki mani aizveda tālāk džungļos. Un, kad viņš aizgāja, viņi mani atveda atpakaļ. Katrs fotogrāfs, kurš strādājis karā, zina, ka pirmajā dienā tu esi ienaidnieks. Vienkārši neviens nezina, kāpēc tu esi atbraucis, kurš tevi sūtījis un kurš redzēs tavas bildes. Un no tevis visu slēpj un tīšām izstāda kaut kādus biedējoša izskata kaujiniekus, un tad vienkārši jāsakož zobi un jāgaida vakars. Tāpēc, ka vakarā virsnieku teltī salies spirtiņu, pēc tam kāds sāks deklamēt Jeseņinu, to “Vai tu vēl dzīva, manu vecenīt”, bet pēc tam tev pateiks: “Zini, Serjoga, mēs domājām, ka tu esi kaut kāds draņķis, bet tu esi savs vecis.” Tā ir tāda kā iniciācija; no rīta tu pamosties jau kā savējais, un tev sāk rādīt tādas lietas, ka tu viņiem prasi: “Veči, jūs tiešām esat ar mieru, ka es šito bildēju?” Tas ir dzelzs likums. Rakstošs žurnālists, man liekas, var palikt emocionāli neitrāls, jo viņš var uzdot neitrālas nokrāsas jautājumus un saņemt uz tiem nepareizas atbildes. Fotogrāfam svarīgi tikt pieņemtam, fotogrāfam jābūt interesantam. Fotogrāfam jāveido emocionāls kontakts, citādi nekas neiznāks.

RL: Ar dagestāniešu meitenēm jūs taču laiku nepavadījāt.

Maksimišins: Par viņām es netaisīju stāstus. Man bija viena fotogrāfija, un arī tad es divas stundas sēdēju lekcijā un gaidīju, līdz viņas beigs uz mani skatīties. Tāds ir šīs fotogrāfijas āķis: tur neviena meitene, izņemot vienu, neskatās objektīvā. Tas ir pat interesanti – panākt, lai viņas beidz uz mani skatīties, lai viņas pie manis pierod. Bet, ja tu taisi par cilvēku stāstu, ja tu ar viņu pavadi vienu, divas, trīs nedēļas, tad, protams, tev jābūt… Vēl lielāka māksla ir aiziet no šiem stāstiem, jo būtībā jau tu tam cilvēkam atdod gabaliņu no savas dvēseles. Un cilvēkam, īpaši varbūt kādam ganam kaut kur Āfrikā, tāds žurnālists, kurš ieradies no Amerikas, var būt mūža lielākais notikums. Viņš pēc tam par tevi stāstīs bērniem. Bet tu nevari uzturēt emocionālo saikni ar katru no saviem varoņiem; no šiem stāstiem kaut kā delikāti jātiek ārā. Ne vienmēr tas izdodas. Bet tas, ka tev jābūt kopā ar savu varoni, – tā gan ir taisnība.

RL: Kā jūs vispār skatāties uz cilvēkiem? Viens fotogrāfs, kuram vajadzēja mani bildēt, man teica: “Ja mums nav stundas vai pusotras laika, varam vispār nesākt.” Jo cilvēki pirmām kārtām grib labi izskatīties, bet, ko nozīmē labi izskatīties, paši nemaz nezina. Tāpēc viņi kļūst pilnīgi neciešami.

Maksimišins: Es par to reiz uzrakstīju pat veselu rakstu. Vecās fotogrāfijās cilvēki ir šo attēlu autori lielākā mērā nekā fotogrāfs. Veca fotogrāfija gandrīz vienmēr ir kaut kāds vēstījums. Un tajā ir zīmes. Teiksim, dārgs apģērbs – cilvēks atnācis kažokā. Vai kaut kāds alkohols. Tā ir tāda vēsts: man dzīvē viss ir lieliski. Vēlāk, līdz ar revolūciju, cilvēki uzreiz sāka fotografēties ar ieročiem; ir bezgala daudz tādu fotogrāfiju. Vēlāk – portfelis. Traki smieklīgi, kad izliek veselu rindu fotogrāfiju, kurās cilvēks redzams ar portfeli, jo portfelis – tas ir simbols. Pēc tam sākas vesela rinda visādu divriteņu, motociklu, automašīnu. Vai arī, teiksim, 50. gados ir milzīgs daudzums fotogrāfiju, kurās cilvēkam līdzās ir radiola, jo radiola viņam ir simbols. Tādu priekšmetu ir apbrīnojami maz. Lūk, tie ir tādi pašreprezentēšanās paņēmieni.

RL: Manam paziņam kolekcijā ir tāda fotogrāfija, kurā redzams kaut kāds strēlnieku pulks. Visi sasēduši rindā, nopietni skatās objektīvā; visiem galvā cepure – droši vien kādi 250 cilvēki. Viņi aizpilda visu bildi. Un pēkšņi vienam galvā nav cepures, un uzreiz kaut kāds…

Maksimišins: Pārrāvums, vai ne?

RL: Jā. Kā rakstīja Rolāns Barts, fotogrāfijās ir kaut kāds punctum, kas izsaka attēla jēgu. Varētu teikt, ka šis cilvēks bez cepures arī ir tā attēla punctum. Lai arī tas varbūt ir pārāk primitīvi.

Maksimišins: Fotogrāfa darbs vispār sastāv it kā no divām daļām. Pirmā daļa: jāstaigā apkārt un jāmeklē pārsteidzošais. Kad esmu atradis pārsteidzošo, man tas uzmanīgi jāpaņem un jānodod tālāk skatītājam. Proti, man jābūt, pirmkārt, labam meklētājam, tieši pārsteiguma meklētājam. Otrkārt, man jābūt labam medijam, pārsteidzošā pārraidītājam.

RL: Bet tādā gadījumā paliek mazāk nejaušības.

Maksimišins: Kāpēc?

RL: Tāpēc, ka jūs to ieraudzījāt.

Maksimišins: Bet es ieraudzīju nejauši.

RL: Nejaušību nevar izvēlēties.

Maksimišins: Jāpaspēj nospiest. Labi, paskatīsimies tā. Es nesen, vēl vakar, studentiem lekcijā stāstīju, kā fotografēju Krimu. Sevastopolē bija tāds moments. Tur krastmalā bija uzstādīts manekens, pa kuru var sist. Nu, un tur sitiena spēks… Es stāvēju un vienkārši knipsēju. Cik jūrnieku pagāja garām, tik iegāza pa manekenu, un es tikai knipsēju. Un sagaidīju nejaušību. Sagaidīju brīdi, kad vienam no viņiem no sitiena spēka nolido no galvas jūrnieka cepure. Tā cepure lido gaisā, tajā vēl pat nav izlīdzinājies tas galvas iespiestais izcilnītis. Nu lūk, es stāvēju un gaidīju ābolu. Es nezināju, kas notiks, bet jutu, ka kaut kas būs. Un Dieviņš man kā atalgojumu par pūlēm atsūtīja šo nejaušību.

RL: Piemēram, kad Bresons fotografē… Lai gan, kad Bresons redz, ka viens cilvēks iet peļķei garām, bet cits lec tai pāri, arī viņš zina, ka vajag tur pastāvēt.

Maksimišins: Īstenībā ir tā: kad cilvēks, kurš ir tālu no fotogrāfijas, skatās bildes un saka: “Johaidī, kā tev izdevās to noķert?”, tad 99% gadījumu es to nevis noķēru, bet sagaidīju. Ja viņš redz, ka cilvēki lec pāri peļķei, viņš stāvēs un gaidīs un viņš nofotografēs 10, 15, 20 cilvēkus. Kamēr nenoķers to, kas vajadzīgs.

RL: Ja mēs mīlētu statistiku – cik attēlu jāuzņem, lai fotogrāfija izdotos?

Maksimišins: Reizēm var fotografēt visu dienu un neko jēdzīgu tā arī neuzņemt.

RL: Nu jā, tas ir saprotams.

Maksimišins: Es studentiem vienmēr stāstu: ja tu krāsu nemeklēsi, tad tās arī nebūs. Ja tu nemeklēsi krāsu kā sēņotājs beku, tad tev būs nevis krāsu, bet daudzkrāsaina fotogrāfija. Un vēl – man ir slikta redze, bet es nekad fotografējot nelieku brilles, jo, kad man uz deguna ir brilles, viss izšķīst kaut kādās detaļās; es varu ņemties visu dienu un neko tā arī neuzņemt. Bet tā es vispirms ieraugu krāsu plankumus un tikai tad sāku skatīties, kas tur īsti notiek. Un tas ir ļoti svarīgi – piespiest sevi iet atpakaļgaitā. Daudzi domā, ka fotogrāfija ir sižeta meklējumi. Tā nav, jo sižets… Fotogrāfija ir kā scenārijs kino. Tas, protams, ir svarīgs, bet nav pats galvenais. Fotogrāfijai ir… Visa 20. gadsimta māksla ir neverbālas saziņas meklējumi. Proti, visas mākslas gribēja kļūt par mūziku. Jo mūzikai nav vajadzīga valoda. Mūzika ir saprotama visiem. Trīs akordi – un jums ir jautri, trīs akordi – jums ir skumji, trīs akordi – jūs sakausiet ienaidniekus, un tā tālāk. Visas mākslas meklēja šīs intravenozās ejas. Arī fotogrāfija. Fotogrāfija ir gaisma, krāsa un ritms. Tās ir trīs lietas, kas mums vajadzīgas. Ja tu esi atradis krāsu un gaismu, vari stāvēt un gaidīt sižetu. Tas pats Kartjē-Bresons, starp citu, teica, ka nekad nepievērsīsies krāsu fotogrāfijai, jo viena nejauši kadrā iekļuvusi dzeltena jaka var to neglābjami sabojāt. Tā domā melnbaltais fotogrāfs, jo, ja tādu jaku ieraudzīšu es, tad tai sekošu stundām ilgi, līdz atradīšu iespēju kaut kādā veidā aranžēt. Piemēram, Indijā es ar studentiem gāju… Es ar viņiem nekad neeju tādā barā, bet toreiz mēs vienkārši gājām kaut ko ieēst. Un es ieraudzīju brīnišķīgu sienu, tādā neiedomājamā brūnā tonī, es pat neatceros… Tādā krāsā, kādas nav nekur, bet Indijā to gadās sastapt. Indijā ir neticamas krāsas, jo tās ir tīras. Mums cilvēki neģērbjas tīru toņu drēbēs. Un tātad mēs ieraudzījām šo sienu. Pa septiņām minūtēm savācās fotogrāfija. Vispirms ieradās govs, pēc tam atnāca sieviete, lai slauktu šo govi, pēc tam atskrēja sunītis, pēc tam – pionieri, pēc tam – bērni uz divriteņa, pēc tam govs apčurāja sunīti. Lūk, tā, man liekas, sa-vācas fotogrāfija – kādā brīdī jāsāk gaidīt, jāapstājas. Fotogrāfija vienmēr prasa laiku. Lai cik transcendentāls un ažūrs būtu tās tēls, fotogrāfija krīt no gaisa kā ābols: stundas laikā – viena laba fotogrāfija, divās stundās – divas labas fotogrāfijas; vajag tikai apstāties. Tieši ar to ceļotāja darbs atšķiras no tā, ko dara fotogrāfs: jo vairāk viņš savām acīm vienā laika vienībā saskatīsies, jo labāk izdevies viņa ceļojums, bet fotogrāfam vajag ieraudzīt un apstāties.

RL: Vai jums pasūta portretus? Teiksim, nofotografējiet mums kaut kādu priekšnieku?

Maksimišins: Jā, bet es vienmēr esmu atteicies. Pieņemu, ka manu Putinu jūs esat redzējis. Tā ir mana pazīstamākā fotogrāfija. Bet es ciest nevaru fotografēt visus šos V.I.P.

RL: Vai fotogrāfs cita starpā spriež arī par fotografējamā dvēseles lietām?

Maksimišins: Tā ir tīrā spekulācija.

RL: Jā, pareizi. Bet tomēr… Vai jums kādreiz nav mainījusies attieksme pret paša fotogrāfiju, konkrēti – pret šo Putina portretu?

Maksimišins: Man liekas, ka, vispārīgi runājot, tāda īsti laba fotogrāfija ir tā, kas izkļuvusi ārpus tā ļoti šaurā loka, kurā apgrozās fotogrāfi, fotoamatieri, kritiķi un tā tālāk. Ir tādas fotogrāfijas, kas iznākušas ārpus šī loka un kļuvušas piederīgas pie kaut kāda vispārcilvēciska konteksta, – kā karogs virs Reihstāga vai Če Gevaras portreti un tā tālāk. Turklāt ir arī izcili fotogrāfi, kuriem šādu fotogrāfiju nav. Piemēram, nu, es domāju, ka no padomju fotogrāfiem pats talantīgākais ir Tarasevičs. Viņam ir miljons brīnišķīgu fotogrāfiju, kuras pienācīgi novērtējuši viņa kolēģi. Bet fotogrāfiju, kas būtu izgājušas ārpus šī kolēģu loka, nav. Turklāt šīs fotogrāfijas, kuras iziet tālāk, – tās bieži vien tiek izvestas. Reizēm to izdara kritiķi, turklāt samērā bieži – nejauši, kā tas gadījās ar Če Gevaras foto. Tas ir izkadrējums no lielāka kadra. Nu lūk, un es domāju: cik man ir šādu fotogrāfiju? Man liekas, ka varbūt
trīs vai piecas. Tas fotogrāfam ir labākais kompliments, ja viņam saka: “Ā, tad tā ir tava fotogrāfija?” – kad pazīst nevis tevi, bet tavu fotogrāfiju. Es domāju, ka tas Putins ir viena no tādām. No mana viedokļa tā nebūt nav mana labākā fotogrāfija; man ir gan sarežģītākas, gan smalkākas, gan vienkārši labākas. Taču, neraugoties uz to – kad es nolikšu karoti, domāju, ka mani atcerēsies, pateicoties dažām fotogrāfijām, un Putins ir viena no tām.

RL: Kas šajā fotogrāfijā ir tik labs?

Maksimišins: Nu, tur ir zināms tēls. Starp citu, interesanti, ka tā patīk gan tiem, kas ir par Putinu, gan tiem, kas ir pret viņu. Man stāstīja – es nezinu, ticēt vai neticēt, bet runā, ka tā karājoties Peskova kabinetā pie sienas. Man liekas, viņš tur ir tāds pabaiss. To bildi mūžam publicē zem tādiem virsrakstiem kā “KGB uzspridzina Krieviju”, “The Dark Side of Russia” un tā tālāk. Nu, laikam jau tāds interesants portrets iznācis, jā.

RL: Kā tas notika? Mēs te runājām par brīža tveršanu, par nogaidīšanu un tā tālāk. Kā bija šajā gadījumā?

Maksimišins: Bija tā. Es toreiz vēl strādāju laikrakstā Известия, un Pēterburgā bija tāds pasākums “Pēterburgas dialogs. Krievijas un Vācijas forums”. Vienu gadu uz forumu atbrauca Šrēders, un viņi tusēja tur, bet nākamajā gadā Putins brauca uz Vāciju, un tad viņi tusēja tur. Pēterburgā vajadzēja notikt noslēguma preses konferencei, kur apkopotu vairāku iepriekšējo tikšanos rezultātus; tas bija Marijas pilī. Visi gaidīja Putinu, kurš vienmēr kavē. Bija sanācis milzīgs skaits preses pārstāvju, kādi 200 cilvēki. Televīzijas cilvēki, fotogrāfi. Sākumā mēs kādas divas stundas gaidījām. Taču redakcijai bija divi dedlaini: viens – divos dienā, kad slēdza reģionālo izlaidumu, bet otrs – deviņos vakarā, kad slēdza Maskavas un Pēterburgas izlaidumu. Pulkstenis tuvojas diviem, un man ik pēc piecām minūtēm zvana un prasa: “Kur bilde?” Bet es atbildu: “Zvaniet Putinam; tiklīdz viņš uzradīsies, tā es viņu nofotografēšu.” Uzdevums bija tāds: vajadzēja priecīgu Putinu un skumīgu Šrēderu. Un nervi visiem uzvilkti. Pēkšņi viņi abi ierodas, un sākas šausmīga ņemšanās, cīņa par labāko vietu. Televīzijas cilvēki ar saviem trijkājiem milzu soļiem gāžas uz priekšu. Es arī lienu uz priekšu; es piedevām esmu pats mazākais. Kāds mani pagrūž, es kliedzu: “Es esmu Maksimišins, maita, bet kas tu tāds esi?!”

RL: (Smejas.)

Maksimišins: Es tur spraucos visiem taisni pa vidu, vai zin’. Kāds nosolās mani pēc tam piekaut. Un šai brīdī ienāk tie abi tipiņi. Ienāk, apsēžas aiz gara galda; mēs esam sasēdušies tādā kā amfiteātrī, bet mums aiz muguras, virs mums – vesela logu rinda. Tie abi sēž pa lielu gabalu viens no otra. Šrēders – te, bet Putins – tur. Un es saprotu, ka esmu pieļāvis kļūdu; ārā es vairs netieku, bet viņi sēž tālu, un kadrs iznāks saskaldīts. Tātad man patiesībā vajadzēja palikt aizmugurē, lai salipinātu viņus kopā kā Ļeņinu, Marksu un Engelsu. Ko nu lai dara? Fotografēju to, kas nu man ir. Un pēkšņi pa aizkaru spraugu kā prožektors izlaužas tāds ass gaismas stars; tas krīt uz Putinu, un visi pārstāj bildēt. Tāpēc, ka viss tā izgaismots, ka vienkārši nav iespējams, jo viens būs ēnā, bet otrs… Vienkārši pārāk spilgta gaisma. Visi klusē, slēdži neklikšķ. Nu, es trīs reizes nospiežu pogu, viņš paceļ galvu… Pa visu auditoriju es viens klikšķinu. Pēc tam es kā lode aizšāvos uz laboratoriju, attīstīju filmiņu, taksī izvēlējos kadru, atnācu, iegrūdu skenerī, noskenēju – mēs jau vēl toreiz ar filmiņām strādājām. Bez piecām divos nosūtīju un atviegloti uzelpoju. Vēlāk, pēc kādām dienām desmit, viens mans kolēģis ieliek fotogrāfu čatā Putina bildi šajā gaismā, tikai uzņemtu no sāniem, respektīvi, profilā. Visi saka: forši, forši. Es toreiz to fotogrāfiju nosūtīju Andrejam Poļikanovam; viņš tad bija žurnāla Time Krievijas biroja šefs. Tas bija jau naktī. Bet no rīta gāju fotografēt Krestos. Tur bija izstāde, visādas lietas, kas salipinātas no sazelētas maizes. Madonnas un nezin kas tur vēl. Bet Krestos telefons pie ieejas jānodod. Iegāju, pafotografēju. Pēc tam iznāku, savācu telefonu, bet man tur 26 neatbildēti zvani no Poļikanova. Es sapratu: tātad bilde iepatikusies. Lūk, tā viss iznāca, nejauši.

RL: Tā ir jūsu dārgākā fotogrāfija?

Maksimišins: Teiksim tā, mani pamata ienākumi ir no pārdotajām kopijām. Nu lūk, un Putins ir mana pirmā izpirktā tirāža. Bet otrā visvairāk pirktā ir dagestāniešu meitenes. Man pašam foto ar meitenēm patīk labāk.

RL: Man liekas, tiem, kas zīmē, var būt vēl briesmīgāk. Nezinu gan, cik Putins ir zīmēts un vai viņš vispār ir zīmēts…

Maksimišins: Patiesībā tas ir interesanti. Mani visu laiku visādi kritiķi lamā, ka man esot pārāk gleznieciskas fotogrāfijas. Un tas ir pareizi, es labi zinu: jo tālāk fotogrāfija no glezniecības, jo tā ir labāka. Tāpēc, ka glezniecība ir glezniecība, bet fotogrāfijai ir pavisam citas stiprās puses. Es piecus gadus nostrādāju Ermitāžā; man šīs kompozīcijas shēmas iesēdušās galvā. Un es iedomājos, ka, ja nu projekts “Maksimišins” ir kaut mazliet izdevies, tad iemesls ir tieši tāds, ka man izdevies mazliet “saprecināt” klasisko glezniecību ar dokumentālo
fotogrāfiju.

RL: Kas jūs bijāt Ermitāžā?

Maksimišins: Pēc izglītības esmu fiziķis, strādāju ekspertīžu laboratorijā.

RL: Autentiskuma ekspertīžu?

Maksimišins: Jā, autentiskuma, autorības un datējuma. Diplomdarbā es uztaisīju tādu aparātu, kas datēja keramiku. Vēl es nedaudz nodarbojos ar monētām. Uz Ermitāžu es vispār aizgāju kā brīvprātīgais. Tur nemaz nebija tādas fiziķa slodzes, mani pieņēma uz meteorologa slodzi. Man iedeva tādu toreiz ļoti modernu ierīci, kurai tu nospied podziņu un uz sensoru ekrāniņa uzreiz nolasi temperatūru un gaisa mitrumu. Tā es katru dienu ar to apskraidīju visas zāles un aizpildīju uzskaites žurnālu. Tas man aizņēma apmēram pusotru stundu dienā. Man tur bija vesels lērums dažādu piedzīvojumu. Man tur bija gan draugi, gan ienaidnieki. Tur taču zālēs dežurē večiņas, un večiņām es biju vesels notikums. Reiz šīs večiņas par mani pat uzrakstīja sūdzību. Par Ermitāžas večiņām varētu sarakstīt kārtīgu romānu. Viņas bija sadalītas četrās brigādēs, un viena brigāde bija nejaukāka par citām, un tā dežurēja franču zālēs, tur, kur Pusēns, Bušē… Es tās gleznas ciest nevaru, un dežurantes arī tur bija nejaukas. Konflikti sākās ziemā, jo ziemā Ermitāžā ir auksti. Tagad tur ierīkojuši kaut kādus sildītājus, bet agrāk Ermitāžas temperatūras un gaisa mitruma rādītāji bija slepena informācija. Ja cilvēki zinātu patiesību, neviena izstāde uz Ermitāžu nebrauktu.

RL: (Smejas.)

Maksimišins: Un tajās zālēs, kur izstādīta Francija, ziemā vienmēr bija +16. Desmit stundas dienā sēdēt 16 grādos ir ļoti auksti. Večiņām sala, viņām likās, ka tur valda šausmīgs aukstums, un viņas man vienmēr prasīja: “Nu, cik?” Es saku: “+16.” Viņas: “Tu melo.” Vienreiz eju un redzu, ka viņas mani jau gaida. Man uzreiz bija skaidrs. Viena pienāk klāt un prasa: “Nu, cik?” Es viņai rādu: +16. Šī izvelk termometru ar kaut kādu lāci virsū, un tur rāda +11. Es viņām saku: “Nepareizs jums tas termometrs.” Pēc tam atnāk mans priekšnieks, Aleksandrs Ivanovičs Kosolapovs, un saka: “Tevi izsauc pie direktora.” Viņš bija nobijies, jo nu kā, es esmu sīks laborantiņš, bet tur – vesels Piotrovskis. Un piedevām vēl bija arī tāds stāsts. Kad mani pieņēma darbā Ermitāžā, numismātikas nodaļas priekšnieks kategoriski iebilda, jo es pateicu, ka pats kolekcionēju monētas un arī mans tēvs kolekcionē monētas. Viņš teica, ka kolekcionārs nedrīkst strādāt muzejā. Mans priekšnieks pateica, ka mani pieņems, bet pirmā nozagtā monēta būs uz mana rēķina. Un tā nu mani izsauc Piotrovskis. Es aizeju, viņš sēž pie rakstāmgalda tādā jautrā omā. Viņš pastumj uz manu pusi kaut kādu papīru, es paņemu, bet tur – ceturtās brigādes večiņu iesniegums par to, ka zinātniski tehniskās ekspertīzes laboratorijas vecākais laborants Sergejs Maksimišins, būdams zvērināts administratīvi komandējošās sistēmas piekritējs, iesaistījies noziedzīgā sazvērestībā ar enerģētikas nodaļu un tīšuprāt uzrāda paaugstinātus zāles temperatūras rādītājus, lai ietaupīto mazutu pēc tam pārdotu pa kreisi.

RL: (Smejas.)

Maksimišins: Es izlasīju, un Piotrovskis noprasīja: “Izlasīji? Tagad ej!” (Smejas.) Bet bija arī tādas večiņas, kuras mani mīlēja. Pie bibliotēkas sēdēja viena večiņa, kura man katru dienu pastāstīja, kā gulējusi un kā paēdusi. Es toreiz rakstīju diplomdarbu, un rezultātu man vēl nebija. Nu, es tātad skrienu un domāju: galvenais, nesastapties ar skatieniem. Bet viņa jau stāv, gaida mani un saka: “Serjožeņka, mīlulīt, es jums kaut ko parādīšu.” Un ieved mani būcenītī līdzās bibliotēkai, rāda tādu afišu uz jau nodzeltējuša papīra, un tur rakstīts, ka Siņebrjuhova kunga iestādījumā alu pasniedz no astoņiem līdz vienpadsmitiem. No pirmsrevolūcijas laikiem. Un bildē tāda cičaina dāmīte svītrainā peldkostīmā dejo kankānu. Es skatos, bet viņa saka: “Pazīstat?”

RL: (Smejas.) Un pēc visiem šiem brīnišķīgajiem stāstiem jūs sakāt, ka fotogrāfija ir mazsvarīga!

Maksimišins: Es, taisnību sakot, diez kā nemīlu patētiskus fotogrāfus. Es vispār neciešu patosu. Teiksim, es biju komjaunatnē, un man tur nepatika. Tiklīdz fotogrāfs sāk runāt kaut kādas augstas frāzes, ka viņš dodas tur, kur karo, lai tur kaut ko tur… Es tam neticu. Fotogrāfs brauc tur, kur karo, tāpēc, ka viņam tas ir interesanti. Fotogrāfa darba dzinējspēks ir ziņkārība. Man liekas, ka fotogrāfam tā ir pati vērtīgākā īpašība. Un cilvēks vispār… Man liekas, cilvēks kļūst vecs tad, kad zaudējis savu zinātkāri.

RL: Tātad jūs nenožēlojat?

Maksimišins: Nē, tas ir labākais darbs pasaulē. Es katru meistarklasi sāku ar to, ka saku saviem studentiem: “Jaunie ļaudis, gribu jums uzreiz pateikt: ja jūs šurp esat nākuši pēc naudas – naudu jūs te neatradīsiet.” Kā teica kāds angļu fotogrāfs: “Šampanieša vērts darbs par alus budžeta algu.” Slavu te nevar atrast, jo neviens jau nelasa, kas tur maziem burtiņiem rakstīts blakus fotogrāfijai. Un pasauli mainīt arī nav iespēju, jo fotogrāfs var tikai skandināt brīdinājuma zvanu. Pasauli maina politiķi, zinātnieki. Kāpēc cilvēki izvēlas tādu darbu? Tāpēc, ka šajā darbā var atrast, kā man liekas, divas ļoti svarīgas lietas. Pirmais ir dzīves veids. Tik daudz jūs neieraudzīsiet nevienā citā darbā. Otrais – te ir brīvība, tā skurbinošā brīvība, ko bauda pamuļķi. Kad Hodorkovskis aizgāja pie Putina džemperī – mēs zinām, ar ko tas beidzās.

RL: Es neatceros.

Maksimišins: Tas tika uztverts kā briesmīgs apvainojums. Un fotoaparāts… Bija tāda interesanta padomju multfilma, varbūt atceraties, “Nilsa piedzīvojumi ar meža zosīm”. Viņu pārvērta, sarucināja maziņu, un bija trīs noteikumi, kas jāizpilda, lai atgūtu agrāko augumu. Viens no šiem noteikumiem bija tāds: kad karalis atsegs galvu, tev jāpaliek cepurē. Nu lūk, un fotogrāfs – tā ir brīvība paturēt galvā cepuri un nekļūt patētiskam, kad visi citi ir patētiski, un tas arī man ļoti patīk. Esmu absolūti pārliecināts, ka man ir labākais darbs pasaulē. Es ļoti gribēju, lai mani bērni kļūst par fotogrāfiem; es viņus vadāju līdzi uz Nepālu, Karpatiem, Uzbekistānu, bet tā tomēr nenotika. Viņi izvēlējās citu ceļu. Bet man ļoti patīk šis darbs, pat neraugoties uz to, ka mēs vairs neesam vitāli svarīgi. Kad mēs bijām svarīgi? Pirms televīzijas, kad fotogrāfs bija kā notārs. Ja ir fotogrāfija, tad notikums ir bijis, ja fotogrāfijas nav, tad nekas arī nav noticis. Bet pēc tam parādījās televīzija, un mūs no plauktiņa ar uzrakstu news pārcēla uz plauktiņu entertainment. Ja rīt aizliegs fotogrāfus, kas notiks? Žurnālisti staigās apkārt, pa-
ši bildējot ar telefonu. Un vienīgais, ko mēs šobrīd varam… Atceraties tās bērnu grāmatiņas “Izkrāso pats”? Agrāk mēs zīmējām kontūras un tad paši aizkrāsojām laukumus, bet tagad gan kontūras uzvilktas, gan laukumi aizkrāsoti. Mēs varam tikai tādu snaipera triepienu pielikt klāt, jo nofotografēt kaut ko tādu, ko cilvēki nav redzējuši teļļukā, ir praktiski neiespējami. Kas tad mums palicis tāds, ko neprot televīzija, bet protam mēs? Televīzija, kā mēs redzam, nepārraida sajūtas. Bet mēs to protam. Sajūtu pārraide no attāluma – tā Ļevs Tolstojs definēja mākslu. Tagad notikusi pilnīga art un docu- saplūšana vienā. Dokumentālā fotogrāfija nevienu neinteresē, ja tā nav mākslinieciska. Ja tu neesi mākslinieks, tad vairs nevienam neesi vajadzīgs. Starp citu, ļoti interesanti, bet ļoti daudzi labi fotogrāfi ir aizgājuši, turklāt aizgājuši uz dokumentālo kino.

RL: Es tā īpaši neticu tādai pārceļošanai. Man liekas, ka operators atšķirībā no fotogrāfa ir tas, kurš spēj saprast darbību, kustību un uztaisīt tādu kadru, kas padara šo kustību iespējamu.

Maksimišins: Nu jā, pilnīgi pareizi. Ir viena tāda sieviete, nu jau droši vien galīga večiņa. Viņa bija The New Yorker fotogrāfijas direktore. Viņa man reiz jautāja, no kurienes es esmu. Es teicu: no Krievijas. Viņa saka: “Ā, es jūsu krievu fotogrāfiju pazīstu pa gabalu. Tā ož pēc fotogrāfa sviedriem, tā ir pārāk pareiza, pārāk uzstādīta – fotogrāfija nedrīkst tāda būt.” Bet kāds cits sacījis: fotogrāfija, kurā ieguldīts liels darbs, ir meli.